Motobola vēsture Latvijā
Motobola kustība Latvijā sākās pirms vairāk kā 50 gadiem. Pirmā motobola spēle Latvijā notika 1959. gadā Tukumā. Sešdesmito gadu vidū motobola kustība piedzīvoja īstu uzplaukumu - tam pievērsās motokrosisti trīs brāļi Zirņi un citi tālaika pazīstamie motosportisti. Kā stāsta zinātāji, savulaik Latvijā esot bijušas pat piecas motobola komandas un ticis izcīnīts Latvijas čempiona tituls.
Zināmākais no Latvijas motobola klubiem tolaik bija klubs „Ādaži”, kas sešdesmito gadu beigās, septiņdesmitajos un astoņdesmito gadu sākumā spēlēja arī PSRS augstākajā līgā.
Izrādās, ka Biķernieku sporta bāzē laukums, kas atrodas pie skatītāju tribīnēm, ir tolaik ticis speciāli izbūvēts motobola vajadzībām un pirmā spēle starp motobola klubu „Ādaži” un „Vozņesenskas Vozhod” komandu tur notika 1974. gadā. Motobola kustība apsīka 1983. gadā, kad Latvijas izlase aizvadīja vēl pēdējās spēles PSRS tautu spartakiādē.
Kopš tā laika ir pagājuši 30 gadi un ir bijuši vairāki mēģinājumi motobola kustību Latvijā atjaunot. Šobrīd tas ir izdevies. Jau 2009. gadā tika nodibināts motobola klubs „Rīga”, taču reālu darbību tas uzsācis 2012. gadā, kad pateicoties sponsoram „Latvijas Dzelzceļš Cargo” tika iegādāti pieci jauni „Gas Gas” firmas motocikli no Vācijas, kuri ir īpaši pārbūvēti motobola vajadzībām. Katrs motocikls ir īpaši pielāgots sportista augumam, kas ir īpaši svarīgi, lai varētu precīzi trāpīt pa bumbu.
Šobrīd Motobola klubā „Rīga” ir 2 vārtsargi un 5 spēlētāji. Galvenais treneris un mehāniķis ir pazīstamais motobolists un autosportists Vilnis Zirnis.
Lai iepazītos tuvāk ar atjaunoto motobola kustību, zemāk piedāvājam interviju ar vienu no motobola veterāniem un arī atjaunotās komandas dalībniekiem - Aldi Vilcānu.
Kāpēc tika atjaunota motobola kustība un dibināts motobola klubs „Rīga”?
Varētu teikt, ka lielākoties tā ir nostaļģija. Tieši tā paša iemesla pēc, kāpēc tika atjaunota „Dzintara Volga” un vēsturisko auto šoseja.
Varētu teikt, ka lielākoties tā ir nostaļģija. Tieši tā paša iemesla pēc, kāpēc tika atjaunota „Dzintara Volga” un vēsturisko auto šoseja.
Kur šobrīd ir apmeties motobola klubs „Rīga”?
Biķerniekos. Vietā, kur atrodas vienīgais motobola laukums Latvijā.
Kas motobolā mainījies pa šiem 30 gadiem?
Noteikumi ir palikuši tie paši, mainījusies ir tehnika – tā kļuvusi jaudīgāka, ieviestas arī dažādas tehniskas viltības, kas palīdz savaldīt bumbu. Kādreiz, pirmsākumos, arī vārtsargam bija neliels mocītis, taču šobrīd vārtsargs ir vienīgais uz laukuma bez motocikla. Tagad Eiropā motobolu sākuši spēlēt arvien jaunāki sportisti. Kādreiz motobolam vairāk pievērsās cilvēki, kuri beidza savas aktīvās gaitas motosportā – veči ap 40.
Kas šobrīd ir tie cilvēki, kas spēlē atjaunotajā motobola klubā „Rīga”?
Komandas sastāvā ir trīs sportisti no astoņdesmitajiem gadiem un divi jauni sportisti, kā arī divi jauni vārtsargi.
Komandas sastāvā ir trīs sportisti no astoņdesmitajiem gadiem un divi jauni sportisti, kā arī divi jauni vārtsargi.
Vai, lai trenētos, jums ar šādu sastāvu pietiek?
Nē, tāpēc palīgā nāk Ādažu kluba veterāni – Dainis Zirnis, Valērijs Mardarenko, Ivars Liepiņš un citi, kas izmanto savu veco tehniku, lai varētu palīdzēt treniņu procesā. Meklējam arī jaunus dalībniekus, kas vēlas pievienoties klubam un trenēties, taču šobrīd gan ir viena problēma – trūkst tehnika, tāpēc jaunpienācējiem jārēķinās, ka būs pašiem jāapgādā sevi ar motociklu.
Vai sportisti var startēt ar, piemēram, motokrosam domātu motociklu?
Nē, ar šādu motociklu sportists paspēlēt nevarēs. Motocikls būs jāpārbūvē un jāpielāgo motobola vajadzībām, bet tas nav nekas neiespējams.
Nē, ar šādu motociklu sportists paspēlēt nevarēs. Motocikls būs jāpārbūvē un jāpielāgo motobola vajadzībām, bet tas nav nekas neiespējams.
Kur un cik bieži norit treniņi?
Treniņi tiek aizvadīti vasaras sezonā trīs reizes nedēļā Biķernieku sporta bāzes motobola laukumā. Šis laukums ir vienīgais Latvijā, kas ticis speciāli būvēts priekš motobola un spīdveja. Parasti sezona sākas līdz ar sniega nokušanu un attiecīgi rudenī – ar tā parādīšanos.
Kas tiek apgūts treniņu procesā?
Apgūstam sitienus, prasmi individuāli vadīt bumbu, jo tas nav tik viegli kā no malas izskatās. Lai šajā sporta veidā būtu līmenī, jātrenējas vismaz 3 gadus.
Kādi ir galvenie spēles noteikumi?
Uz laukuma spēles laikā atrodas četri spēlētāji un viens vārtsargs. Vārtsargam nav motocikla, tāpēc galvenais noteikums ir tāds, ka spēlētāji nedrīkst iebraukt vārtsarga laukumā, un vārtsargs nevar iziet ārpus laukuma drošības apsvērumu dēļ, par šo pārkāpumu tiek piešķirts soda sitiens. Centra līniju spēlētājs nevar šķērsot pats, bumba ir jāpiespēlē komandas biedram. Vedot bumbu to nedrīkst pacelt, tai visu laiku ir jābūt saskarsmē ar laukuma segumu.
Vai bumba, ar kuru spēlējat, ir speciāli paredzēta motobolam?
Jā, tā ir īpaša motobolam paredzēta bumba, kas diametrā ir 40 līdz 42 centimetri un sver 900 gramus.
Jā, tā ir īpaša motobolam paredzēta bumba, kas diametrā ir 40 līdz 42 centimetri un sver 900 gramus.
Kādi ir motobola kluba plāni startiem šajā sezonā?
Ir plānota dalība Veterānu turnīrā, kas iepriekšējā gadā notika Lietuvā. Šogad plānots, ka tas notiks Latvijā vasaras otrajā pusē. Tāpat dosimies uz turnīru, kas notiks par godu Lietuvas pilsētas Skodas 600 gadu jubilejai. Šogad mērķis bija startēt arī Baltkrievijas čempionātā, kurā piedalās arī abas lietuviešu komandas, arī ukraiņi, taču šobrīd viss atduras pret finansēm. Joprojām meklējam sponsorus, kas varētu palīdzēt iegādāties komandai vēl 3 motociklus un atbalstīt startus Baltkrievijas čempionātā.
Kāds būt tālejošie mērķi komandai?
Noteikti piesaistīt jaunus dalībniekus un palielināt popularitāti šim sporta veidam Latvijā. No sportiskajiem mērķiem, tas būtu starts Eiropas čempionātā. Ja viss ritēs labi, tad tas varētu notikt jau nākamgad Krievija.
Vai iespējams kaut kur vairāk uzzināt par kluba aktivitātēm?
Jā, jaunizveidotajā Facebook lapā „Motoball-Rīga”.
Jā, jaunizveidotajā Facebook lapā „Motoball-Rīga”.
Sīkāka informācija par Motobola kluba „Rīga” aktivitātēm: Aldis Vilcāns
Motobols: skaļš sākums un klusas beigas
Kas ir
motobols? "Nākotnes futbols" tiek spēlēts tādos pašos laukumos kā
klasiskais futbols, taču tiem ir cits segums - bitumens, asfalts vai
noblietētas smiltis.
Vārti ir tādi paši kā futbolā, bet bumbas diametrs ir
apmēram divas reizes lielāks. "Ādažu" meistarkomandas ziedu laikos
katras komandas sastāvā spēlē piedalījās septiņi motobolisti - vārtsargs un
seši laukuma spēlētāji, no kuriem laukumā vienlaikus darbojās četri. Vārtsargs
kopš septiņdesmito gadu sākuma darbojās bez motocikla un vārtu laukumā (pusaplis
ar diametru 8 m ) varēja justies drošs - šajā teritorijā laukuma spēlētājiem
iebraukt bija aizliegts. Parasti viens no laukumā esošajiem spēlētājiem pildīja
aizsarga funkcijas un uz pretinieka laukuma pusi devās tikai izņēmuma
gadījumos. Centra līniju drīkstēja šķērsot tikai ar piespēli, tāpēc svarīga
bija uzbrucēju pāra savstarpējā saprašanās. Rupji pārkāpumi tika sodīti ar 5 un
10 minūšu noraidījumu, par pārkāpumiem soda laukumā tika piešķirtas 11 m soda
sitiens, mazāk nopietnu pārkāpumu gadījumā tika piešķirts soda sitiens no 16
metriem, kad aizsargi varēja veidot "mūri". Liela nozīme bija
spēlētāju prasmei virtuozi pārvaldīt motociklu un vienlaikus kontrolēt bumbu.
"Ādažu" sastāvā ar šādu prasmi īpaši izcēlās Andris Bārbalis un Jānis
Zāle.
XX
gadsimta septiņdesmitajos gados VEF stadionu rotāja lozungs "Motobols -
nākotnes futbols" un meistarkomandas "Ādaži" spēles tribīnēs
pulcēja 7000 skatītāju, kuri uz Rīgu bija speciāli braukuši ne tikai no
Ādažiem, bet arī no daudzām tālākām vietām. Tomēr daudzi XXI gadsimta sporta
līdzjutēji šo bumbas spēli uz motocikliem dzīvē nemaz nav redzējuši. Divarpus
gadu desmitos piedzīvojis daudz interesantu brīžu, 1983.gada vasarā Latvijas
motobols ieslīga nāves miegā un joprojām gaida savu modinātāju. Neviens vairs
īsti neatceras, kurš Latvijā pirmais izdomāja vai kaut kur saklausīja ideju
dzenāt bumbu, sēžot uz motocikliem. Taču ir zināms, ka piecdesmito gadu beigās
Tukumā bija izveidotas pat divas komandas, viena radās Rīgā un slavenais motokrosa meistars Andris
Kļaviņš ierosināja uzspēlēt savā starpā. Pirmais motobola mačs Latvijā notika
1959.gada vasarā Tukumā-toreizējā pilsētas stadionā pretī viesnīcai paša
pilsētas centrā. Tajā pašā gadā DOSAAF Latvijas komitejas informatīvajā
biļetenā tika publicēts "Motobola starptautiskais reglaments". Andris
Kļaviņš: "Mēs, motokrosisti, bijām dzirdējuši, ka ir tāda spēle, taču īsta
priekšstata par motobolu mums nebija.
Nezinājām, piemēram, ka vārtsargam
vajadzēja sargāt vārtus ar visu motociklu, turklāt viņš nedrīkstēja ar to
zaudēt saskari; nezinājām, ka bumbu drīkst vadīt, piespiestu pie motocikla
priekšējās dakšas, un nezinājām vēl daudz ko citu. Tomēr nolēmām pamēģināt. Toreiz valdīja uzskats, ka sportistiem pašiem jāpelna nauda, biedrībai
"Daugava" īpaši liela rocība nekad nav bijusi, un tika nolemts šādā
veidā papildināt kasi. Tātad sākumā motobols drīzāk bija izrāde, šovs, nevis
nopietns sports. Mums pat nebija īstas motobola bumbas - spēlējām ar parastu
futbola bumbu, braukdami ar pielāgotiem krosa motocikliem. Man, piemēram, bija
hibrīds - 125 cm3 motocikla rāmis ielikts motocikls IŽ 350 cm3 motors. Pirmo
reiz sēžot uz motocikla, savaldīt bumbu un to iedabūt vārtos izmēģinājām Rīgā, kādā klajumā netālu
no topošās sporta manēžas. Likās aizraujoši. Motobolā spēkus izmēģināja tajā
laikā pazīstami un pat slaveni motobraucēji Edvīns Ķirsis, Juris Radziņš,
Viktors Tjaguņenko, Jānis Sproģis, Teodors Čipāns, Elmārs Krūze, brāļi Agris un
Vilnis Zirņi, Imants Ozols, Ivars Akmeņkalns, Elmo Salms.. Pirmie
"īstie" motobolisti parādījās vēlāk - kad Ādažos tika izveidota
meistarkomanda. Vasarā mūs futbola laukumos negribēja laist, jo mitrā laikā
laukumu uzarām tā, ka par futbola spēlēšanu vajadzēja aizmirst. Turklāt mums
pašiem vasarā motokrosu bija ļoti daudz un motobolam laika neatlika. Tāpēc
galvenokārt spēlējām uz sniegotiem laukumiem ziemā un agrā pavasarī. "
Biķernieku sporta bāzē laukums, kas atrodas pie skatītāju tribīnēm, tika izbūvēts motobola vajadzībām un pirmā spēle starp motobola klubu "Ādaži" un "Vozņesenskas Vozhod" komandu tur notika 1974.g. |
Kolhoza "Ādaži" motobola komanda. Zināmākais no Latvijas motobola klubiem bija "Ādaži", kas no 20.gs. sešdesmito gadu beigām līdz astoņdesmito gadu sākumam spēlēja PSRS augstākajā līgā
Saimniecības sportistu iegūtās trofejas. |
Kolhoza motobola komanda izcīnījusi Latvijas čempiona un Baltijas republiku čempiona nosaukumu. 1968.gadā pēc veiksmīgām cīņām tā pārcelta "A" klasē. 1969.gadā komanda ieguva 5.vietu Vissavienības sacensībās.
Biķernieku kompleksajai sporta bāzei attīstoties, tika uzbūvēts motobola
stadions, jo vienai no tā laika spēcīgākajām PSRS komandām "Ādaži"
VEF stadiona "melnā laukuma" tribīnes kļuva par šauru, turklāt
lietainā laikā laukums pārvērtās par dubļu laukumu. Apkārt motobola stadionam
tika ierīkots spīdveja mototreks. Ar padomiem no Latvijas spīdveja dzimtenes
Daugavpils uz Rīgu brauca šā sporta veida tēvs Latvijā Dmitrijs Dribincevs un
tā laika Daugavpils komandas treneris, viens no labākajiem spīdveja treka
sagatavošanas mestariem Vasilijs Divakovs, daugavpilieši palīdzēja ar tehniku
un padomiem braukšanā, jo redzēja, cik liels ir rīdzinieku entuziasms ar jauno
treneri Valdi Otto un pirmajiem Rīgas spīdvejistiem priekšgalā. Vēlāk
daugavpilieši aizdeva arī savus braucējus - Rīgas komandas pastiprināšanai un
savu braucēju sacensību pieredzes gūšanai, jo visi augstākās līgas komandas
sastāvā nevarēja tikt (V.Braucējs, Aleksejevs, Papakuls, Jemeļjanovs...).
💫 💫 💫
Nākotnes futbols - tāds uzraksts pirms daudziem gadiem greznojās pie VEF stadiona Rīgā, kur lielo bumbu futbola vārtos spēra uz "Kovrovec" motocikla sēdoši vīri. Motobols reizēm tika dēvēts par nākotnes futbolu, un sporta veids nav izdzisis arī mūsdienās.
Brāļi Zirņi ( Vilnis, Dainis, Agris ) un Ko vēsturē iegājuši kā Latvijas motobola leģendas. 1973.gada 23 septembrī VEF dubļainajā stadionā, nospēlējot neizšķirti 2:2 ar tobrīd jau čempiona titulu ieguvušajiem Poltavas "Vimpel", Pierīgas turīgā "Ādažu"kolhoza motobola komanda izcīnīja PSRS čempionāta bronzas medaļas. Pirmās medaļas "Ādažu" vēsturē. Komandā spēlēja Agris Zirnis (spēlējošais treneris), Vilnis Zirnis, Dainis Zirnis, Andrejs Bārbalis, Juris Virza, Valērijs Mardarenko, Andris Kublenieks, Jans Rapcevičs, Tolaik viņus uz rokām nēsāja ne tikai Ādažos.
Spēles pirmsākumos vārtsargs uz vārtu līnijas staipīja līdz kaut ko mopēdam līdzīgu, bet vēlāk jau bija ar pilnīgi brīvām rokām. Jo slapjā laikā reizēm ar visu bumbu ielidoja vārtos. Labāko sitieni bija nežēlīgi.
Pēc tam ādažnieki vienreiz (1977.gadā) izcīnīja PSRS čempionāta sudrabu, 1978.gadā vēl vienu bronzu. Tam sekoja sudrabs PSRS Tautu spartakiādē zem Latvijas , tolaik LPSR, karoga.
Astoņdesmitajos gados pat turīgajiem "Ādažiem" motobols kļuva par dārgu. PSRS čempionāta medaļas Kretingas "Žemūktechnika" sastāvā astoņdesmitajos gados izcīnija bijušie ādažnieki Jānis Podziņš un Jānis Zāle.
-
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru