Motobols <>

Motobola un tehnikas entuziasti 

... VEF stadionā risinājās kārtējā spēle motobolā PSRS meistarības izcīņā. Mūsu republikas pārstāvji kolhoza «Ādaži» komanda tikās ar Luganskas auto moto kluba sportistiem. Mūsu rajona motociklisti laukumā darbojās droši un pārliecinoši. Kad ādažnieka Elmo Salma ievadītais uzbrukums beidzās ar izšķirošu rezultātu, skatītāji priecīgi aplaudēja. Puiši spēlē vareni. Kas tiesa, tas tiesa, skatītāju pulkā mans blakussēdētājs ierunājās. Bet kolhoznieki viņi jau nu nav. Braši vien augu dienu pavada uz motocikliem. Kļūdieties! Motobolisti darba dienas vada pie traktoru un automašīnu stūres. Daži strādā mehāniskā darbnīcā, nācās iebilst kaimiņam. Visi, visi kā viens strādā kolhozā. Pirms dažām dienām biju «Ādažos», runāju ar šiem pašiem vīriem, kas todien veiksmīgi cīnījās valsts meistarsacīkšu spēlē un tiešām virtuozi ar motocikliem dzenāja pa lielo laukumu bumbu. Būdams kolhozā, pārliecinājos, ka visi komandas dalībnieki ir teicami lietpratēji tehnikas jautājumos, krietni sava darba darītāji. Šogad saimniecībā pavasara darbos tehnika strādāja ievērojami labāk nekā citus pavasarus. Arī tas ir šo pašu sportistu nopelns. Mēdz teikt, ka panākumus darbā izšķir cilvēks. Kolhozā «Ādaži» saka mazliet citādi: Par veiksmi sējas darbos jāpateicas mūsu mehanizatoriem. Tiešām gan tehnikas remonta periodā, gan nule aizvadītajā sējas laikā krietni pastrādāja labākie darbnīcas remontstrādnieki, pieredzes bagāti traktoristi un arī jaunieši, kas pavisam nesen stājušies traktoristu saimē. Šopavasar saimniecības sējas plānā ierakstīta 620 hektāru liela platība. Graudaugi iesēti vairāk, nekā bija plānots. Labākajos agrotehniskajos termiņos apstādīja kartupeļus 100 hektāru platībā. Tehnika un ļaudis rosīgi pastrādāja arī dārzeņu kultūru tīrumos. Patlaban vēl turpinās kūzika stādīšana. Šogad mehanizatori un mehāniskās darbnīcas strādnieki pirmo reizi strādāja divās maiņās. Šādi saskaņots darbs deva necerēti labus rezultātus. Pirms pavasara sējas arteļa valde un saimniecības galvenais mehāniķis Jānis Mālzems veica vairākus organizatoriskus pasākumus. Pirmām kārtām noteica, ka darbnīcā universāli speciālisti strādās divās maiņās no 7 līdz 23. Katrā maiņā nu bija gan labi kalēji, virpotāji, metinātāji un atslēdznieki, kas ātri varēja novērst jebkuru tehnikas defektu. Alberts Krauja un Alfrēds Zambergs abi ir teicami kalēji un metinātāji. Jānis Plaudis labi pārzina virpotāja un atslēdznieka amatu.

Vairākas specialitātes ir arī dažiem citiem mehāniskās darbnīcas strādniekiem. Jaunajā darba organizācijas sistēmā universāli speciālisti izrādījās ļoti ļoti noderīgi. Mehāniskās darbnīcas strādnieki sagatavoja vairākus rezerves mezglus un detaļas, kas visbiežāk mēdz iziet no ierindas. Kad, piemēram, salūza mēslu kliedētājs, traktorists atveda to uz darbnīcu, atstāja remontā un tūdaļ devās turpināt darbu ar rezerves mašīnu. Parasti līdz nākamās dienas rītam arī bojātais kliedētājs atkal bija ierindā. Ja gadījās kādi sīkāki defekti, bet traktorists strādāja attālākā vietā, viņš pa telefonu aicināja palīgā tehniskās palīdzības mašīnu. Saimniecībai ir speciāli iekārtots automobilis, kurā atrodas visi atslēdznieka darba rīki, gāzes metināšanas aparāts, kā arī piekabināms elektrometināšanas agregāts. Tehniskās palīdzības mašīna ātri vien bija avārijas vietā un palīdzēja defektus novērst. Traktoram un attiecīgai mašīnai tādējādi iznāca pavisam maza dīkstāve. Tā sagadījās. ka mehāniskās darbnīcas vadītājam Agrim Zirnim, pazīstamam motobraucējam, tieši pavasara dienās vajadzēja doties uz Priekuļu lauksaimniecības mehanizācijas tehnikumu, uz kārtējo sesiju. Viņš ir 3. kursa audzēknis neklātienes nodaļā. Kolhozā prasmīga speciālista trūkums sējas dienās īpaši izjūtams. Taču Agri apņēmās aizvietot viņa komandas biedrs, automehāniķis Elmo Salms. Avārijas reizēs Elmo bieži pats sēdās pie tehniskās palīdzības mašīnas stūres. Viņa prasmīgās rokas vairākkārt traktoristiem palīdzēja ātri novērst kļūmes.

Novērtējot aizvadīto darba posmu, Jānis Mālzems saka: Sociālistiskajā sacensībā mūsu pirmrindniekiem traktoristiem Jānim Drunkam, Jānim Pūriņam un Oskaram Vītolam bija daudz līdzvērtīgu pretinieku no jaunāko mehanizatoru vidus. Teicami strādāja Dainis Garais. Jānis Vītols un vairāki citi. Divu maiņu darbs un operatīva tehniskās palīdzības organizēšana līdz minimumam samazināja tehnikas dīkstāvi avāriju gadījumos. Secinājām, ka tā jāstrādā arī turpmāk. . . . 22. jūnijā Rīgā uz kārtējo PSRS meistarības spēli motobolā ieradīsies Novosibirskas sportisti. Un atkal ar viņiem cīnīsies kolhoza «Ādaži» sportisti, tie paši puiši, kas čakli un uzcītīgi strādā mehāniskā darbnīcā, saimniecības tīrumos un citos darba iecirkņos Agris Zirnis, Elmo Salms, Jānis Drunka un citi. Vīri, kas raduši diendienā savu tiešo darbu veikt ar entuziasmu, ar uzcītību un neatlaidību, arī sporta laukumā ir īsti cīnītāji. Par viņu uzvarām visiem prieks ir divtik liels. 

Motobola un tehnikas entuziasti

1966.06.10 Darba Balss (Rīgas rajons) Kalvāns, A.

Motobols: skaļš sākums un klusas beigas

Kas ir motobols? "Nākotnes futbols" tiek spēlēts tādos pašos laukumos kā klasiskais futbols, taču tiem ir cits segums - bitumens, asfalts vai noblietētas smiltis.

 Vārti ir tādi paši kā futbolā, bet bumbas diametrs ir apmēram divas reizes lielāks. "Ādažu" meistarkomandas ziedu laikos katras komandas sastāvā spēlē piedalījās septiņi motobolisti - vārtsargs un seši laukuma spēlētāji, no kuriem laukumā vienlaikus darbojās četri. Vārtsargs kopš septiņdesmito gadu sākuma darbojās bez motocikla un vārtu laukumā (pusaplis ar diametru 8 m ) varēja justies drošs - šajā teritorijā laukuma spēlētājiem iebraukt bija aizliegts. Parasti viens no laukumā esošajiem spēlētājiem pildīja aizsarga funkcijas un uz pretinieka laukuma pusi devās tikai izņēmuma gadījumos. Centra līniju drīkstēja šķērsot tikai ar piespēli, tāpēc svarīga bija uzbrucēju pāra savstarpējā saprašanās. Rupji pārkāpumi tika sodīti ar 5 un 10 minūšu noraidījumu, par pārkāpumiem soda laukumā tika piešķirtas 11 m soda sitiens, mazāk nopietnu pārkāpumu gadījumā tika piešķirts soda sitiens no 16 metriem, kad aizsargi varēja veidot "mūri". Liela nozīme bija spēlētāju prasmei virtuozi pārvaldīt motociklu un vienlaikus kontrolēt bumbu. "Ādažu" sastāvā ar šādu prasmi īpaši izcēlās Andris Bārbalis un Jānis Zāle.

Vēsture

XX gadsimta septiņdesmitajos gados VEF stadionu rotāja lozungs "Motobols - nākotnes futbols" un meistarkomandas "Ādaži" spēles tribīnēs pulcēja 7000 skatītāju, kuri uz Rīgu bija speciāli braukuši ne tikai no Ādažiem, bet arī no daudzām tālākām vietām. Tomēr daudzi XXI gadsimta sporta līdzjutēji šo bumbas spēli uz motocikliem dzīvē nemaz nav redzējuši. Divarpus gadu desmitos piedzīvojis daudz interesantu brīžu, 1983.gada vasarā Latvijas motobols ieslīga nāves miegā un joprojām gaida savu modinātāju. Neviens vairs īsti neatceras, kurš Latvijā pirmais izdomāja vai kaut kur saklausīja ideju dzenāt bumbu, sēžot uz motocikliem. Taču ir zināms, ka piecdesmito gadu beigās Tukumā bija izveidotas pat divas komandas, viena radās Rīgā un slavenais motokrosa meistars Andris Kļaviņš ierosināja uzspēlēt savā starpā. Pirmais motobola mačs Latvijā notika 1959.gada vasarā Tukumā-toreizējā pilsētas stadionā pretī viesnīcai paša pilsētas centrā. Tajā pašā gadā DOSAAF Latvijas komitejas informatīvajā biļetenā tika publicēts "Motobola starptautiskais reglaments". Andris Kļaviņš: "Mēs, motokrosisti, bijām dzirdējuši, ka ir tāda spēle, taču īsta priekšstata par motobolu mums nebija.

 Nezinājām, piemēram, ka vārtsargam vajadzēja sargāt vārtus ar visu motociklu, turklāt viņš nedrīkstēja ar to zaudēt saskari; nezinājām, ka bumbu drīkst vadīt, piespiestu pie motocikla priekšējās dakšas, un nezinājām vēl daudz ko citu. Tomēr nolēmām pamēģināt. Toreiz valdīja uzskats, ka sportistiem pašiem jāpelna nauda, biedrībai "Daugava" īpaši liela rocība nekad nav bijusi, un tika nolemts šādā veidā papildināt kasi. Tātad sākumā motobols drīzāk bija izrāde, šovs, nevis nopietns sports. Mums pat nebija īstas motobola bumbas - spēlējām ar parastu futbola bumbu, braukdami ar pielāgotiem krosa motocikliem. Man, piemēram, bija hibrīds - 125 cm3 motocikla rāmis ielikts motocikls IŽ 350 cm3 motors. Pirmo reiz sēžot uz motocikla, savaldīt bumbu un to iedabūt vārtos izmēģinājām Rīgā, kādā klajumā netālu no topošās sporta manēžas. Likās aizraujoši. Motobolā spēkus izmēģināja tajā laikā pazīstami un pat slaveni motobraucēji Edvīns Ķirsis, Juris Radziņš, Viktors Tjaguņenko, Jānis Sproģis, Teodors Čipāns, Elmārs Krūze, brāļi Agris un Vilnis Zirņi, Imants Ozols, Ivars Akmeņkalns, Elmo Salms.. Pirmie "īstie" motobolisti parādījās vēlāk - kad Ādažos tika izveidota meistarkomanda. Vasarā mūs futbola laukumos negribēja laist, jo mitrā laikā laukumu uzarām tā, ka par futbola spēlēšanu vajadzēja aizmirst. Turklāt mums pašiem vasarā motokrosu bija ļoti daudz un motobolam laika neatlika. Tāpēc galvenokārt spēlējām uz sniegotiem laukumiem ziemā un agrā pavasarī. "

Ādažu komanda - pirmais čempions 

Svētdien VEF stadionā sporta meistare Vizma Rešetnika apsveica Ādažu komandas motobolistus — A. Andiņu, J. Drunku, brāļus A. un V. Zirņus, E. Salmu, P. Libertu. Vizma futbolistiem uz motocikliem pasniedza kausu un balvas par izcīnīto uzvaru pirmajās republikas meistarsacīkstēs. Mūsu republikā motobolu sākušas spēlēt vēl piecas citas komandas, taču tie ir tikai pirmie soļi, un tāpēc Ādažu komandas uzbrucēji trijās spēlēs ieguva 25 vārtus, bet pašu vārtsargs Andiņš neļāva sevi pārspēt ne reizi. Pusfinālā Ādažu motobolisti uzvarēja Tukuma komandu ar 3:1 (0:0). Šajā spēlē divus vārtus guva Vilnis Zirnis un vienus — E. Salms. Otrajā pusfinālā Rīgas  automotokluba komandai Cēsīs vajadzēja spēlēt divas reizes. Pirmā spēle pēc pagarinājuma beidzās neizšķirti (1:1). Sestdien otrajā spēlē rīdziniekiem izdevās gūt laimīgu 1:0 uzvaru. Finālā Ādažu kolhoza komandai visneparocīgākais pretinieks bija dubļi. Lielā bumba nepavisam negribēja klausīt, taču jau pirmajā puslaikā komandas kapteinis Agris Zirnis viens pats guva četrus vārtus. Pēc pārtraukuma Agris vēl trīs reizes pārspēja pretinieka vārtu vīru, bet pa reizei arī Vilnis Zirnis un J. Drunka. Rerultāts — 9:0. Pirmo finālspēli vadīja abu veiksmīgāko motobolistu Arņa un Viļņa tēvs — Edgars Zirnis. 

Ādažu komanda – pirmais čempions

1966.11.22 Padomju Jaunatne

Par motobolu, 

Bruno Oju un puikām, un vēl šo to 

Katrs sākums ir kalns, kuru nevar apiet. Ir vai nu jāurbjas tam cauri, vai arī jāpārrāpjas pāri visām klintīm un aizām. Turklāt šāds kalns pats pretī nāk reti. parasti, lai tam piekļūtu, ir jāiet bez ceļa, reizēm pat bez nevienas taciņas. Motobols nebija izņēmums. — Ko, jūs gribat kaklus lauzt? — Kam tas vajadzīgs? Nē. nē, neapvārdojiet mani, esmu pret. Punkts. — Piekritīšu tikai tad, kad Ādažu slimnīcai uzbūvēs trešo stāvu, kur likt jūs iekšā. Tas bija 1965. gadā. Šodien šos vārdus gan paši to teicēji, gan mūsu slavenie motobolisti, gan daudzi citi ādažnlekl atceras ar smaidu. Tāpat kā atceras ar smaidu optimisma paisumus un bēgumus. Sākumā vīri domāja tā: jo lielāks -un-smagāks zābaks, jo labāk ies. Gribēja iekarot vārtus tikai ar spēku un ātrumu. Metās virsū bumbai, sita, taču — bumba palika uz vietas, toties pats sitējs ar visu braucamo vārtu tiklā iekšā gan. Sapinās tā, ka vai ārā netika. Spēles tiesnešiem nācās skriet paligā ne reizi vien. Ārā tomēr tika. Un ne jau no tāda tīkla vien. Pamazām tika vaļā arī no tehnikas nepazīšanas tīkla, no dažādām organizatoriskām un materiālām grūtībām. Radās pavisam cita motobola izpratne. Tagad katrs Ādažu puišelis pateiks: lai kļūtu par labu motobolistu, vispirms ir jākļūst par motocikla inženieri. Tas jāpazīst ne tikai lidz pēdējai skrūvītei — Jāprot to arī pilnīgi pārtaisīt, arvien radoši uzlabot. Jā, bet kas tad īsti ir moto - Vispirms — velnišķīga drosme. Reakcijas asums. Zibenīgs aprēķins līdz centimetram.

Varbūt pareizāk to saukt par intuīciju uz motocikla starp motocikliem. Ka tas tiešām tā, liecina šāds gadījums. Izmēģināt spēkus motobolā bija ieradušies pazīstamie motokrosa speciālisti Gunārs Draugs, Andris Kļaviņš, Vladimirs Ivko, Olģerts un Voldemārs Rešetniekl. Tā teikt, vīri, kuri uz motocikla jūtas tāpat kā zivs ūdenī. Gunārs Draugs ilgi riņķoja pa laukumu, bet Andris Kļayiņš  sauc — Tu laikam būsi saķēris vistas aklumu. Ko tu braukā  bumbai apkārt vien, apkārt vien, uzsit vismaz kaut relzi. Slavenajiem motobraucējiem pietika ar pāris treniņiem. Par grūtu. Daudz labāk jūtoties krosa trasē. Jā, ko lai dara — motobolā jāprot ne tikai lieliski braukt, bet arī tikpat lieliski spēlēt futbolu. Tā teikt — divas slodzes uzreiz. Divu aicinājumu  veids. Kam tas īsti pa prātam, ne ar mietu nedabūsi nost no laukuma. Spilgts piemērs ir gadījums ar klnoaktierl Bruno Oju - kādreizējo basketbolistu. — Kad es biju puika, ar skaudību nolūkojos, kā bumbu grozā raida Bruno Oja, — atceras Latvijas PSR Nopelniem bagātais treneris «Ādažu» komandas kapteinis Agris Zirnis. — Bet nesen Bruno Oja ar skaudību nolūkojās, kā A.Zirnis joņo pa taukumu ar bumbu pie kājas. - Un viņš pastāsta dažas mākslas filmas «Tauriņdeja» uzņemšanas epizodes. Atcerieties — filmā ir kadri, kur Bruno Ojas Harijs Maurs pārlec pār motobola laukuma apmali, uzkāpj uz motocikla un . .. Tas noticis Limbažu stadionā. Bruno Oja ticis uz motocikla un būdams temperamentīgs cilvēks, tā aizrāvies, ka režisors un citi filmas ļaudis sākuši vaimanāt — kas nu būs, kas nu būs, viņš taču izmežģīs kāju vai sadauzīs galvu- Bet Bruno Oja nav bijis apturams Kad beidzot tas ar lielām pūlēm izdevles. Aktieris smaidot paziņojis:  Es pārkvalificējos. Turpmāk spēlēšu tikai motobolu. Motobolu gribas salīdzināt ar šahu. Šahā valda spurta, mākslas un zinātnes mijiedarbība Interesanti atgādināt, ka savā laikā, kad Boriss Spaskls kļuva par pasaules čempionu, kāds pazīstams vieglatlēts noteicis: — Es jau sen zināju, ka Boriss agrāk vai vēlāk tiks šaha Olimpā. Jo viņš ir vienīgais šahists, kurš pārlēcis 1,90 metru augstumu Tāpat kā šahā, motobolā taisnvirzlena kustībai ir pati necilākā vieta. Te noteicošais ir lēcieni ar zirdziņiem, kombināciju dzijums, manevru precizitāte. Un, ja runājam par zinātni, tad īsti vietā pateikt ka ādažnļekl  nebūtu trešā PSRS čempionātu augstākās ligas komanda mūsu republikā (vēl TTT un «Radlotelmlķis»), ja nebūtu sadarbība ar zinātniekiem. Liels palīgs, piemēram, ir Rīgas Politehniskā institūta speciālists J. Leiškalns, kas daudz darījis motociklu aizdedzes sistēmu uzlabošanā. Tagad visiem mūsu meistarkomandas motocikliem ir hezkontaktu elektriskā aizdedzes sistēma, kas palielina motora jaudu, veicina degvielas sadegšanu. Šai alzdedzes sistēmai ir ļoti spēcīga dzirkstele. Agrāk bieži vien, ja motocikls pakrita, motors noslāpa. Kamēr to iedarbināja, varēja zaudēt vārtus. Tagad motocikli neslāpst, bet, ja tas ari notiek, dzinēju nesalīdzināmi vieglāk pielaist. Un kur tad vēl izcilā motobraucēja un sacīkšu mašīnu radītāja Kārļa Ošiņa gādība un rūpes! Vissmalkākie regulēšanas un piestrādes darbi — viņa ziņā. Protams, ar visu to es negribu mazināt pašu motobolistu nopelnus. Nosauc, kuru grlbi — visi ir lieli savas lietas sociālisti. 

Agris Zirnis un Vitālijs Seleckis — tehniķi mehāniķi. Andrejs Kublenieks, Vilnis Zirnis. Valerijs Mardarenko un Jānis Zāle — vispusīgi atslēdznieki. Andris Bārbelis un Dainis Zirnis — teicami šoferi. Kā redzams, ādažnieku komandā trīs viīri ir ar vienādu uzvārdu. Viņi ir brāļi, tāpēc daudzi saka «brāļu Zirņu komanda». Vislielākie nopelni vecākajam brālim Agrim. Var apbrīnot viņa enerģiju, uzņēmību. Treneris, kapteinis, spēlētājs. Daudzi atcerēsies, ka Agris Zirnis ir četrpadsmitkārtējs republikas čempions motosportā, kā arī godalgotu vietu ieguvējs PSRS čempionātos un starptautiskos motokrosos. Tieši Agris bija tas, kurš pirmais ierosināja kolhozā «Ādaži» organizēt motobola komandu. Viņa vadībā tā izaugusi par vienu no spēcīgākajām Padomju Savienībā un Eiropā. Arī Vilnis bijis plaši pazīstams motobraucējs.

Viņa kontā — PSRS Jaunatnes čempiona zelta medaļa, PSRS pieaugušo čempionātu sudraba un bronzas medaļas. Ādažnieku izaugsme ir šāda: 1968 gadā — otrā vieta PSRS čempionāta B klasē. 1970. gadā — sestā vieta valsts augstākajā līgā, 1971. gadā — jau ceturtā vieta, Šogad — visi «velk» uz bronzas medajām. 1970. gadā Vissavienības V tehnisko sporta veidu spartakiādē mūsu motohollsti iekļuva finālā, kur tikās ar Krievijas Federācijas izlasi, kas būtībā bija PSRS izlase un kura gatavojas braukt uz Elropas kausa izcīņu. Normālais spēles laiks daudziem par lielu pārsteigumu beidzās neizšķirti 5:5. Tāds pats rezultāts bija ari pēc pirmā spēles pagarinājuma. Tikai otrajā pagarinājumā pretiniekiem izdevās izcīnīt pārsvaru. Šāda negaidīta notikumu gaita vieniem bija laimīga, otriem — nelaimīga. KPFSR izlasi vairs nelaida uz Eiropas kausa izcīņu, bet mūsu republikas komandas dalībniekiem piešķīra PSRS sporta meistaru nosaukumus. Agris Zirnis kļuva par Latvijas PSR Nopelniem bagāto treneri. VEF stadionā, kur ādažnlekl trenējas un spēlē, uz laukuma apmales lieliem burtiem uzraksts «Motobols — nākotnes futbols» Ka tas tiešam tā, liecina motobola straujā izaugsme daudzās valstīs Tiesa, pagaidām gan tikai Eiropas zemēs, PSRS, Francijā, VFR, Anglijā, Beļģijā, VDR, Bulgārijā un Dienvidslāvijā motobols jau ieguvis lielu popularitāti. Starp citu Eiropas kauss glabājas pie padomju sportistiem — Elistas «Automobilista» komandas, kura būs ādažnleku rītdienas pretinieks Rīgā kārtējā meistarsacīkšu spēlē. Amerikā motobols vēl nav cieņā — tur tikai tā pa īstam savu vietu sāk iekarot motokross. Kad mūsu republikā viesojās Kanādas darbinieku delegācija, ādažnleki viņiem demonstrēja, kas tas ir motobols.

 Arī japāņi, čehi. vācieši un citi pēc iepazīšanās ar «Ādažu» komandu sākuši nopietni interesēties par motobolu. Austrijas un VDR televīzijas ļaudis sadarbībā ar mūsu operatoriem filmēja spēli starp «Ādažiem» un Zeļenokumskas «Molniju». Šī filma ir lieliska motobola propagandētāja tajās valstīs, kur šī sporta spēle vēl nav tik pazīstama. Daudzi varbūt nezinās, ka ādažnleklem ir cieša draudzība ar VDR motobolistiem. Mūsu komanda bija draudzības turnejā un uzvarēja visās piecās spēlēs, to skaitā ari cīņā ar VDR izlasi. 

— Kā Jūs savienojat lielo trenera darba slodzi ar ģimenes dzīvi, atpūtu un pārējo? — Jautāju Agrim Zirnim. — Tik traki nemaz nav. — skanēja atbilde. — Galvenais, lai komanda būtu saliedēts un draudzīgs kolektīvs, lai mūsu sportistu sievas saprastu mūs. Šai ziņā mums nekādu grūtību nav, piemēram, mana sieva Baiba bieži ierodas uz spēlēm kā informatore, ārzemju braucienu laikā viņa lr tulks. Atliek piebilst, ka Baiba arī pati ir sporta meistare motobraukšanā. 

Pēc brītiņa Agris Zirnis domīgi saka:  jāuztraucas visvairāk par masveldības trūkumu mūsu republikā. Esmu ievērojis, ka sporta spēles — es te domāju ari futbolu, basketbolu un volejbolu, — daudzās citās brālīgajās republikās attīstās straujāk nekā pie mums. Motobola stāvoklis sevišķj satraucošs. Piemēram, vienā pašā Stavropoles apgabalā ir 50 motobola komandas, bet mūsu republikā — tikai trīs. Tieši tāpēc, ka stavropolieštem ir masveidlba, viņiem ir ari trīs komandas augstākajā līgā — «Kaukāzs», «Molņlja» un «Dombai». Viņiem par jauno maiņu bažu nav. Par mūsu republiku to nevar teikt. Vai te savu vārdu nevajadzētu sacīt DOSAAF?

Kāpēc bērnu un jaunatnes sporta skolās, kur audzina jaunos motokrosistus. nevarētu padomāt arī par jauno motobolistu maiņu? Gribētāju taču netrūkst. Vislabākā liecība tam ir pašu ādažnieku pieredze. Viņi uzskata, ka visās sporta spēlēs, ari motobolā, rezervēm jānāk no jaunatnes. Agris Zirnis sabiedriskā kārtā trenē tos Ādažu astoņgadīgās skolas zēnus, kuru vecāki strādā kolhozā. Puikas uz motolietām ir kā apsēsti. Trenējas ar 50 kubikcentimetru mopēdiem un motovelosipēdiem. Pērn republikā jaunie ādažnieki izcīnīja «zelta mopēdu». Nav šaubu, ka no padsmitgadīgajiem puišeļiem motobola komandai ar laiku izaugs papildinājums. Par jaunās maiņas audzināšanu jārūpējas vēl jo vairāk tāpēc, ka motohols pašlaik pretendē uz vietu olimpiskaiās spēlēs. Šogad Mlnhenē pirms olimpiādes notiks labāko motobola komandu turnīrs, lai vēlreiz nodemonstrētu visai pasaulei, ka motobols ir nākotnes futbols. Protams, jaunajiem tikai nevajadzētu iedomāties, ka motobolā pietiek ar to vien, ka ir drosme ar motociklu drāzt pa pilsētas ielām neatļautā ātrumā. Tā ir pārprasta drosme. Pieredze liecina, ka tie «lielie brašuli» nekad nav kļuvuši par labiem sportistiem. «Ādažu» komandas vīri trenējas regulāri. Un ne jau tikai uz motocikla. Viņi ļoti daudz spēlē futbolu, volejbolu, basketbolu, jo ari motobolā ir jāizjūt «partnera plecs». I.ai gūtu spēku, cilā svaru stieni, lai palielinātu reakcijas asumu — spēlē  galda tenisu. Ne jau vēlti. Tieši vārtsargi ir labākie tenisisti. Viri mācās ari krist. Rokas gar sāniem, krūtis — uz priekšu, kritiens. Izveidojas tiltlņš uz krūtīm. Nekādu sasitumu. Ziemā, kad motobolistl sporta zālē kūleņo un met salto, var likties, ka trenējas akrobāti. Bet tā nu tas ir azartiskais motobols prasa vispusīgu fizisko sagatavotību. Tāpēc ari kolhozs nopircis visiem motobolistiem hokeja inventāru, slēpes un daudz ko citu. 

— Piekritīšu tikai tad, kad Ādažu slimnīcai uzbūvēs trešo stāvu, kur likt Jūs iekšā.. Septiņi gadi pagājuši. Slimnīcai trešais stāvs tiešām uzbūvēts, bet — lai nu kas tur ārstējas, tikai ne motobolisti. Nav vajadzības. Kājas ne vienam nav lauztas, vispār — visi sveiki un veseli., Sasitumi, muskuļu un saišu sastiepumi gan gadās, bet tāpēc jau nav jāiet slimnīcā. Komandas ārste Zaiga Kalniete ar moderno tehniku un medicīnas līdzekļiem viens un divi pārvelk svītru jebkuram zilumam un sāpēm. Vēl nav saplakusi mūsu republikas sporta draugu sajūsma par «Ādažu» sniegumu savā laukumā pēdējā spēlē ar Omskas «Omiču». Bija sportiska bauda dzīvot līdzi intriģējošiem momentiem laukumā un ar savām acīm redzēt, kā ādažnieki «iedzen» bumbu pretinieku vārtos deviņas reizes, savos vārtos neielaižot nevienu reizi. Rīt mūsu vīri tiksies ar čempionāta līderi —- Elistas «Automobilistu. Kāds būs rezultāts nezīlēsim. aiziesim vērot spēli! Ādažnieki taču pretendē uz trešās spēcīgākās komandas nosaukumu valstī. 

Par motobolu, Bruno Oju un puikām, un vēl šo to

1972.06.24 Cīņa

A. Grīnbergs

Biķernieku sporta bāzē laukums, kas atrodas pie skatītāju tribīnēm, tika izbūvēts motobola vajadzībām un pirmā spēle starp motobola klubu "Ādaži" un "Vozņesenskas Vozhod" komandu tur notika 1974.g.

Kolhoza "Ādaži" motobola komanda. Zināmākais no Latvijas motobola klubiem bija "Ādaži", kas no 20.gs. sešdesmito gadu beigām līdz astoņdesmito gadu sākumam spēlēja PSRS augstākajā līgā

Saimniecības sportistu iegūtās trofejas.

Kolhoza komjaunatnes organizācijā ir piecdesmit biedru. Visi viņi ir darba pirmrindnieki. Grūti atrast kolhozā tādu pasākumu, kurā viņi aktīvi nepiedalītos. Arī pašreiz no darba brīvajā laikā, grupa komjauniešu labo stadiona tribīnes .

=========================

Iepriecinoši jaunumi Biķerniekos

Skatītāju tūkstoši pieraduši savas Ādažu» motobola meistarkomandas mačus redzēt VEF stadionā. Līdzjutējiem  ērti - sacensību vieta gandrīz vai Rīgas centrā, bet spēlētājiem . . , Kad uznāca rudens lietavas, dubļos cieta gan viņi paši, gan viņu motocikli. Šāgada sezonā «Ādažu» meistari maina adresi: PSRS augstākās līgas čempionāta spēles notiks Biķernieku kompleksajā sporta bāzē. Tur jau pērn izbūvēja modernu motobola laukumu ar gumijas bitumena segumu. Tā uzreiz sportistus tur virsū laist nedrīkstēja: vispirms vajadzēja pamatīgi pārbaudīt, vai segums iztur spēļu slodzi, vai jau pēc viena intensīva treniņa kaut kur neizveidojas nelīdzenumi vai pat bedres. Nē, viss bija kārtībā arī pēc ziemas sala un pavasara atkušņa. Tagad Biķernieku jaunajā, ideāli gludajā laukumā vairākas reizes nedēļā «Ādažu» sportisti spēlējošā trenera, Latvijas PSR Nopelniem bagātā trenera, sporta meistara Agra Zirņa vadībā risina sarežģītos motobola tehnikas un taktikas variantus. Lielā bumba lido vārtos. Pagaidām tas notiek bez skatītāju tūkstošu gaviļu pavadījuma. Bet jau maijā te ērtās tribīnēs vietas varēs ieņemt vismaz četri tūkstoši motobola cienītāju. Par to rūpējas Biķernieku bāzes darbīgais kolektīvs: tribīņu metāla konstrukcijas jau gatavas, amata meistari tagad tām piestiprina gludi noēvelētu dēļu klājumu sēdvietām. Viss tiek darīts kapitāli, tā, lai gadiem ilgi neko nevajadzētu remontēt. Un ne tikai motobola mīļotāji, bet arī cita ne mazāk aizraujoša motosporta veida skatītāji te šogad aizvadīs neaizmirstamas stundas. Motobraukšana pa izdedžu celiņu (apli) ļoti stabili ir pierakstījusies Daugavpilī. Viņu meistari nepilnu desmit gadu laikā no lesācējiem kļuvuši ne tikai par augstākās līgas komandu, bet ieguvuši arī PSRS kausu, PSRS izlases sastāvā startējuši daudzās starptautiskās sacensībās, pasaules meistarsacīkstes ieskaitot. Ārzemju «izdedžnieki» savukārt rādījuši savu māku Daugavpilī. Lieki piebilst, ka Daugavpils lielākais stadions šādu maču laikā ir stāvgrūdām pilns. Tagad nu motobraukšana pa izdedžu celiņu, pateicoties ATD CAMK un Biķernieku bāzes kolektīva pūlēm, gūs mājvietu arī Rīgā. Trase tiek būvēta apkārt motobola laukumam. Gluži par izdedžu celiņu to nosaukt tomēr nevarēs, jo šeit klājumam izmanto īpašu maisījumu. Vai tas nozīmētu, ka jāizdomā jauns šī sporta veida nosaukums? Diez vai. Un jācer, ka jaunā celiņa būvētāji neļaunosies, ja arī turpmāk, kad mači notiks Biķerniekos, lietosim līdzšinējo starptautisko terminu «motobraukšana pa izdedžu celiņu». Celiņš vien tikai daļa no tā, kas vajadzīgs sacīkstēm. Ja padomā, cik darba vēl vajadzīgs, lai apkārt uzbūvētu dēļu apmali (gluži kā hokejam!), virs tās vēl stiepļu aizžogojumu, tad jāapsveic bāzes darbinieku apņēmība: līdz maija vidum te viss būs gatavs. Arī tribīnes. Jaunajai sezonai laikus sagatavoti arī Biķernieku visi trīs šosejas apļi, kur šovasar, tāpat kā pērn, notiks PSRS meistarsacīkstes gan motobraukšanā, gan autobraukšanā, gan kartingā. Dažādu sacensību kalendārs ir ļoti bagāts. Bet visdrīzāk jau 15. aprīlī tradicionālās sezonas atklāšanas motosacīkstes, meistarsacīkšu I posms motobraukšanā pa šosejas apli Biķerniekos notiks 2. un -3. jūnijā. Tātad bāze aug un labiekārtojas, gaida sportistus un viņu līdzjutējus. Tomēr ceļš līdz Biķernieku trasēm un laukumiem ir patāls. No trolejbusu galapunkta labs gabaliņš kaut arī cauri priežu silam jāmēro kājām. Ērtāk, protams, būtu, ja trolejbusi (6. un 14. līnija) maču dienās skatītāju tūkstošus aizvizinātu līdz sacensību vietai. Cerams, ka šai sezonā arī šī problēma tiks atrisināta. Bet, kamēr «Jautājums tiek studēts», motobola dienās paredzēts, ka no trolejbusu galapunktiem līdzjutējus vedīs 6-8 speciāli autobusi.

Ādažu motobolistiem jaunā sezona jau sākusies. Vīri kārtējā treniņā.

Top Biķernieku motobola laukuma tribīnes.

Iepriecinoši jaunumi Biķerniekos
1973.03.29 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums)
Robežnieks, J.

=============

 Kolhoza motobola komanda izcīnījusi Latvijas čempiona un Baltijas republiku čempiona nosaukumu. 1968.gadā pēc veiksmīgām cīņām tā pārcelta "A" klasē. 1969.gadā komanda ieguva 5.vietu Vissavienības sacensībās.

Uzbrūk "Ādaži"

DAUDZVEIDĪBA

1981.07.01 Zvaigzne E. OZOLIŅŠ *** SPRIEDUMS AR 86 PARAKSTIEM Sešās spēlēs — trīs punkti. Lai arī kas būtu vērtētājs, taču pat ar visai relatīvu nojēgumotobolā ir pilnīgi skaidrs, ka tāds guvums komandai, kas cer uz PSRS čempionāta medaļām, ir gaužām trūcīgs. Bet runa ir par motobolu un konkrēti — par «Ādažu» kolhoza meistarvienību. Cīnās, bet neizcīna — tā īsumā varētu raksturot mūsu republikas motobolistu startu valsts augstākās līgas meistarsacīkstēs. Vēlreiz atceroties un atgādinot mūsu lasītājiem šo maču rezultātus (Novopavlovskā ar «Trud» — 0:1, Tihoreckā ar «Lokomotīvi» — 2:1, Elistē ar «Automobilistu» — 0:1, Vidnojē ar «Metalurgu» — 2:4, Rīga ar Poltavas «Vimpeli» — 3:3 un Kretingā ar «Zemuktehniku» — 3:7), protams, var ievērot, ka spēlēts gandrīz tikai izbraukumā. Taču bez īpašām grūtībām iespējams arī konstatēt, ka pagājušā gada līderkomandām zaudēts visai minimāli, toties jau pašā sākumā atdoti punkti turnīra debitantiem, un šā spēļu posma nobeigumā piedzīvota vēl nebijusi neveiksme cīņā ar Lietuvas komandu, kam gandrīz pastāvīga vieta ir turnīra tabulas zemākajos «plauktos». Un tad pats par sevi saprotams šķiet jautājums — kāpēc? Tiesa kas tiesa — vēl pirms neilga laika Škodas kausa izcīņā lietuvieši tika sagrauti visās līnijās (5:0), bet tagad... Vecākais treneris Agris Zirnis uzskata, ka pašreizējo neveiksmju pamats ielikts sagatavošanās posmā. Komanda uzsāka intensīvus treniņus jau novembrī — sekojot daudzu sporta vadītāju prasībai. Viņiem likās nepieņemami, ka kolektīvs sezonas sākuma turnīros vēl nav labākajā sportiskajā formā. Gatavošanās tika forsēta, un, piemēram, Baltijas kausu izcīņā mūsējie bija galvas tiesu pārāki par sāncenšiem. Taču ir gluži dabiski, ka sportiskā forma pēc augstākā punkta sasniegšanas agri vai vēlu, taču pakāpeniski krīt. Un tas diemžēl saskanēja ar PSRS meistarsacīkšu līdz šim pēdējiem mačiem. Komandas vadība ar to nebūt nemēģina attaisnoties, arī spēlētāji ne. «Paši vainīgi,» — tā teica kapteinis Jānis Zāle. Un tūliņ pat apgalvoja, ka ādažniekiem ļoti daudz kas atkarīgs no jebkuras spēles sākuma: ja pirmie gūst vārtus, tad viss kārtībā, ja tas neizdodas — briest nepatikšanas. Tātad — diemžēl jārunā par vienības psiholoģisko sagatavotību. Par to runājām arī iepriekšējā sezonā, tolaik gan — mazāk. Turklāt nepavisam nav noslēpums, ka, piemēram, PSRS izlase nupat Eiropas čempionātā uzvarēja tieši ar kolektīva pūliņiem. Diemžēl mūsējie pagaidām ar to lepoties nevar, bet dažs gluži vienkārš aizraujas ar individuālu un tāpēc neproduktīvu darbību. Iniciatīvas uzņemšanās nav nekas peļams, taču — laikā un vietā. Ādažnieku saspēli pa nokārtotu šobrīd uzskatīt nevar. Komandas vadībai acīmredzot vajadzēs vēl krietni palauzīt galvu, lai veidotu sastāvu kas spēj atrast savstarpējas saiknes un atbalstīt cits cita darbību spēles laikā. Bet priekšā ir izbraukums uz Kovrovu kur 13. jūnijā pretinieki būs pagājušā gada bronzas medaļu īpašnieki — «Kovrovec» motobolisti. Puiši ir cīņas spara pilni, jo vairs nav kur atkāpties Kā to saprast? Diemžēl — nepatīkami vienkārši. Ādažniekiem šimbrīžam vairs nav kur trenēties, jo Biķernieku motodroma vārtiem priekšā karājas varen pamatīga atslēga. Un runa vairs nav par parastu atslēgas nolaušanu. Toreiz, kad ar entuziastu rokām tika būvēts motodroms (un tajā piedalījās arī vairāki pašreizējā sastāva veterāni), tuvumā vēl nebija Mežciema dzīvojamā masīva namu. Tagad ir, un to tūkstošu vidū, kas šeit dzīvo, atradusies cilvēki, kas par visu vairāk nīst savu kaimiņu — Biķernleku komplekso sporta bāzi. Sūdzība ar 86 parakstiem liecina, ka motoru radītais troksnis viņiem traucē atpūsties Protams, motosports bez trokšņa nemēdz būt. Tomēr nav lieki pie visa jau minētā piebilst, ka jau ilgāku laiku ir noteikts decibelu ierobežojums motoru trokšņiem, turklāt pēc attiecīgas pārbaudes zinātniski pierādīts, ka, to ievērojot, nevienam kaitēts netiek. Bez tam nav īsti saprotams, kam atpūtu var traucēt treniņnodarbības, kas notiek darbdienās no pulksten 14 līdz 16 dienā, kad vairākums atrodas darbā. Tagad izveidojusies paradoksāla situācija: gan motobolistiem, gan spīdvejistiem līdz sezonas beigām oficiālas sacensības Biķernieku stadionā vēl tiek atļautas, bet treniņnodarbības — ne. Bet kā gan iespējams sekmīgi piedalīties mačos bez treniņa? Kas notiks pēc tam — to pat grūti pateikt: varbūt tiks likvidētas uzreiz divas meistarkomandas — spīdvejistu «Rīgatrans» un motobolistu «Ādaži», var būt, ka citādi, bet fakts paliek fakts — motostadionu šāssezonas beigās paredzēts slēgt... Žēl gan. Motobola laukums, pēc speciālistu atzinuma, ir viens no labākajiem mūsu valstī, bet spīdveja celiņu sociālistisko valstu «Draudzības kausa» izcīņas sacensību dalībnieki uzskata par vienu no labākajiem Eiropā. Bet varbūt tomēr iespējams risinājums, kas apmierinātu abas puses un neatstātu bešā arī šo sporta veidu. SPRIEDUMS AR 86 PARAKSTIEM 1981.06.12 Padomju Jaunatne JĀNIS VAHERS ================ VĀRTSARGS  Kā pastāstīt par «Ādažu» motobolistu ar 1. numuru  Andreju Kublenieku? Neapšaubāmi, ka vislabāk šo uzdevumu izpildītu cilvēks, kas pats stāvējis vārtos, tvēris, atvairījis un arī ielaidis bumbu savā svētnīcā. Bet man īstenot šādu ideju kādā no spēlēm, protams, nebija ne mazāko izredžu. Ja nu vienīgi treniņā. Tāpēc ierados VEF stadionā, lai padziļinātu iespaidus, kas sakrājušies, vērojot PSRS sporta meistara motobolā Andreja Kublenieka spēli. Līdzi paņēmu ne vien bloknotu un pildspalvu, bet portfelī ielocīju arī treniņtērpu. Pirmos divus amata rīkus varēja tūliņ likt lietā, bet treniņtērps tā arī palika portfelī. Par vārtos stāšanos treneris negribēja ne dzirdēt. Pat pieredzējušu futbolkomandas vārtsargu nākoties pakāpeniski pieradināt pie motobola bumbas. Pagājušajā gadā Andrejam bija palīgs Marians Rapcēvičs. Vairākas reizes viņš sacensībās ar labiem panākumiem aizstāja komandas pirmo numuru. Diemžēl šajā sezonā Marians traumas dēļ nevarēja startēt un Andrejs palika viens.  Andrejs Kublenieks Par vārtsargu stāsta Latvijas PSR Nopelniem bagātais treneris A. Zirnis: Ja uzbrucējs no desmit iespējām vārtu gūšanai izmanto tikai vienu, skatītāji viņam augstsirdīgi piedod deviņas kļūdas un par vienīgo panākumu sarīko ovācijas. Bet, ja vārtsargs deviņas reizes atvaira sitienu un vienu reizi kļūdās, tad tas piedots netiek. Ar komandas un vārtsarga sniegumu aizsardzībā esmu apmierināts. Aizvadītā čempionāta 16 spēlēs zaudējām 30 vārtus tikai par sešiem vairāk nekā zelta un sudraba medaļu ieguvēji. Sevišķi labi spēlēts savā laukumā, kur Andrejam tikai astoņas reizes vajadzēja izņemt bumbu no tīkla. Tāds pats sniegums bija vienīgi uzvarētāju komandas «Automobilists» vārtsargam. Andrejam ir laba fiziskā sagatavotība. Ļoti apzinīgi viņš izpilda uzdevumus treniņā. Labi pārredz laukumu un koriģē arī aizsardzības spēlētāju darbību.  Ko saka vārtsargs Andrejs Kublenieks par savu spēli?  Reizēm gadās, ka ielaižat vārtos viegli tveramas bumbas.  — Tā patiešām gadās. Iemeslu pats nezinu. Drošāk jūtos un labāk spēlēju tad, kad komandai klājas grūti. Tā bija šopavasar Zeļenokumskā. Ierastajā laukumā «Molņijas» spēlētāji nepārtraukti uzbruka un bieži sita pa vārtiem. Vēl tagad nesaprotu, kā paliku sausā. Rīgā vislabāk nospēlēju mačos ar «Kaukāzu» un «Spartaku».  Bet kura bija sliktākā spēle?  Ar «Vimpeli». Skatītāji bija ļoti neapmierināti, kad ielaidu vārtos viegli tveramas bumbas. Neviens nezināja, ka man bija paaugstināta temperatūra. Pat kapteinim neteicu tik un tā nebija ko vietā likt. Pirmais Kudinova sitiens bija negaidīts. Mūsu valsts izlases dalībnieka tehniskajai meistarībai krietni piepalīdzēja arī sportiskā veiksme. Otro vārtu zaudējumā pats biju vainīgs nokavēju īsto momentu lēcienam.   Vai gatavojat sev maiņu?  Nemāku mācīt. Acīm redzot, trūkst trenera talanta. Lai tikai kāds neiedomājas, ka tā rīkojos aiz skaudības vai aprēķina. Pats par vārtsargu nepiedzimu, bet panākumus guvu neatlaidīgos treniņos. Ar laiku kustības noslīpējās līdz automātismam.  Ar ko atšķiras motobolā vārtsarga spēle no futbola vārtsarga spēles?  Ar to, ka daudz vairāk darba. Futbolā gadās, ka puslaikā vārtsargi labi ja pāris reizes tver bumbu, bet motobolā vārtsargam māka jērāda daudz biežāk.  Kuri uzbrucēji ir visbīstamākie?  Tie, kas, sitot pa bumbu, paši nezina, kurā vārtu stūrī trāpīs. Pret viņiem jebkura pieredze ir bezspēcīga. Cita lieta, ja vārtus apdraud tehniski sagatavots spēlētājs. Jāprot tik laikus atminēt viņa nodomu. Bez tam zaudēt cīņā ar īstu meistaru nav liels kauns.  Kā vērtējat izmaiņas spēles noteikumos?  Piekrītu. Vārtsargu motocikls ļoti traucēja. Tikai nesaprotu, kādēļ to nevarēja izdarīt uzreiz. Tagad iznāca, ka ziemā trenējāmies pēc vecajiem noteikumiem un meistarsacīkstes uzsākām pēc jaunajiem noteikumiem. Lūdzu, dažus vārdus par sevi.  Kad mācījos skolā, kopā ar vienaudžiem katrā brīvākā brīdī dzenājām bumbu. Garā auguma dēļ man bieži lika sargāt «vārtus» - attālumu, starp divām somām. Pavisam nopietni ar sportu sadraudzējos dienesta gados, kad piedalījos Lietuvas PSR čempionātos. Pēc demobilizācijas strādāju Rīgas jūras ostā par krāvē ju un sargāju futbolkomandas vērtus. Darbā ieguvu fizisko spēku, sportā pirmo klasi. Spēlēju rokasbumbu RVR komandā. Arī te ieguvu pirmo sporta klasi. Patika vieglatlētika.  Ar ko nodarbojaties brīvajā laikā?  Vislabprātāk apmeklēju sporta sacensības protams, tās, kurās gaidāmas spraigas, interesantas cīņas. Patīk kolekcionēt vimpeļus, kas stāsta par sporta notikumiem.  Un visbeidzot turpmākie plāni?  Gribu «Ādažu» komandas sastāvā veiksmīgi cīnīties PSRS meistarsacīkstēs un kļūt par kādas medaļas īpašnieku. Pienāks un paies ziema. Iestāsies pavasaris. Līdzjutēji atkal steigsies uz motobola mačiem. Un atkal atskanēs diktores balss: ««Ādažu» komandā ar 1. numuru spēlē sporta meistars Andrejs Kublenieks!»  1972.10.14 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums) Grieze, V. =================== Motobols 1966.06.26 Padomju Jaunatne *** «Ādažiem» ir valsts meistarsacīkšu augstākās līgas motobola komanda. Pērn tā iekļuva pat PSRS kausa finālā. Attēlā vārtsargs Boriss Jakuņins. Kopsolī ar laiku 1977.02.15 Zvaigzne ======================

Biķernieku kompleksajai sporta bāzei attīstoties, tika uzbūvēts motobola stadions, jo vienai no tā laika spēcīgākajām PSRS komandām "Ādaži" VEF stadiona "melnā laukuma" tribīnes kļuva par šauru, turklāt lietainā laikā laukums pārvērtās par dubļu laukumu. Apkārt motobola stadionam tika ierīkots spīdveja mototreks. Ar padomiem no Latvijas spīdveja dzimtenes Daugavpils uz Rīgu brauca šā sporta veida tēvs Latvijā Dmitrijs Dribincevs un tā laika Daugavpils komandas treneris, viens no labākajiem spīdveja treka sagatavošanas mestariem Vasilijs Divakovs, daugavpilieši palīdzēja ar tehniku un padomiem braukšanā, jo redzēja, cik liels ir rīdzinieku entuziasms ar jauno treneri Valdi Otto un pirmajiem Rīgas spīdvejistiem priekšgalā. Vēlāk daugavpilieši aizdeva arī savus braucējus - Rīgas komandas pastiprināšanai un savu braucēju sacensību pieredzes gūšanai, jo visi augstākās līgas komandas sastāvā nevarēja tikt (V.Braucējs, Aleksejevs, Papakuls, Jemeļjanovs...).

 

Motobolistu komanda saimniecības sporta sacensībās.

===