trešdiena, 2014. gada 19. februāris

Ādažnieki darbos <>

Ziemošana - no kreisās: G.Ziemelis, Kaņeps, V.Levius / Stapriņu ferma  

Ziemošana - no kreisās: Stapriņu fermas mehāniķis-Kaņeps, galvenais zootehniķis-G.Ziemelis, V.Levius-priekšsēdētāja vietnieks lopkopībā




* Zemkopis / 04.07.1928
 
Cūkkopis Mihails Skovoroda ik gadu nodod bekonam un gaļai 500 cūku
 
Divās kolhoza cūkkopības fermās uztādītas sašķidrinātās gāzes iekārtas-tadējādi atrisināts barības
 sagatavošanas un un cūku mītņu apsildīšanas jautājums 

Elza Avotiņa rūpīgi kopj viņai uzticētos 158 teļus

Elza Avotiņa - kolhoza veterāne

Raža lielāka nekā pagājušajā gadā. Kombainieri ir apmierināti
 
D.Dzirkale un J.Leicis uz lauka pie kombainieriem
🍴🍴🍴🍴🍴
Labu apetīti! 
Pusdieno grupa kolhoza «Ādaži» ražas vācēju

Labu apetīti!
1976.08.26 Darba Balss (Rīgas rajons)
🍲🍲🍲
II brigādes brigadieris Harijs Jānītis

======================

Pieci gadi! Nav jau nemaz tik īss laiks, bet cik ātri tas paqājis. Liekas, tikai vakar pēdējo reizi biji Rīgas ražošanas pārvaldes kolhozā «Ādaži», kas izpleties gar Baltezera un Gaujas skaistajiem krastiem. Un tai pašā laikā kādas lielas pārmaiņas notikušas šajā periodā! Toreiz draudzīgā kolhoznieku saime spēra pirmos soļus cīņā par septiņgades plāna īstenošanu, par savas kopsaimniecības straujāku attīstību. Tad šo kolhozu nevarēja uzskatīt pat par viduvēju. Atceros, kā toreiz lopkopējas
ĪSTENOJOT PSKP CK FEBRUĀRA PLĒNUMA LĒMUMU
sūrojās par grūto darbu, jo viss bija jāveic ar rokām, kā laukkopji baras ar valdes vīriem par mēslojuma trūkumu ... Katram, kas iebrauca kolhozā, kā mehanizācijas jaunumu rādīja pašu kalēju darbnīcā konstruētu lopbarības sagatavošanas kombainu, kas darbojās putnu fermā. Lepojās arī ar mākslīgā lietus cauruļvadu uz lauka, ko sausās dienās izmantoja dārzeņu aplaistīšanai nelielā platībā... Un, lūk, pēc pieciem gadiem atkal esmu šajās vietās. Tāpat kā rūpniecības uzņēmumos, arī pie mums tagad darba pamatā cīņa par straujāku tehnisko progresu. Arī mēs, laucinieki, pašreiz cīnāmies par darba ražīguma celšanu, produkcijas pašizmaksas pazemināšanu un kvalitātes uzlabošanu dažādu darba procesu mehanizācijas un automatizācijas ceļā, stāsta kolhoza valdes priekšsēdētājs Josifs Kukelis un pēc brīža piebilst: Pēdējā laikā vairāk pievērsāmies arī ķīmijai. Bet gan jau paši redzēsit un varēsit spriest... Sāciet ar būvinženieri... Būvinženieris! Jā, un arī mehāniķis, atslēdznieki, elektriķi daudz speciālistu ar attiecīgu izglītību un kvalifikāciju, tāpat kā īstā rūpniecības uzņēmumā! Arī tā ir viena no jaunajām iezīmēm lauku dzīvē. Vai arī tā nav atšķirību izzušana starp pilsētu un laukiem? 
Dārznieks Osvalds Bērziņš «rožu mājā»

Jā, mūsdienu kolhozs jau vairs nav iedomājams bez augsti kvalificētiem speciālistiem. Ar būvinženieri Andreju Apsīti drīz vien atradām kopīgu valodu. Izrādās, viņš ir kārs mūsu žurnāla lasītājs, interesējas par visiem jaunākajiem zinātnes un tehnikas atzinumiem. Stāsta, ka šo to aizguvis no izlasītā un izmēģinājis praksē savā kolhozā. Domāju, aizbrauksim uz siltumnīcām, jau kāpdams autobusā, ieteica Apsītis. Siltumnīcas ir kolhoznieku lepnums. Izrādās, apvērsumu te izdarījusi tieši ķīmija. Kolhozs «Ādaži» ir celmlauzis mūsu republikā lētu, ar polietilēna plēvi segtu vieglas konstrukcijas siltumnīcu būvē. Eksperimentus uzsāka pirms vairākiem gadiem. Pirmo 1958. gadā uzbūvēja parastā tipa siltumnīcu ar rāmjiem, tikai stikla vietā uzvilka polietilēna plēvi. Arī dzelzsbetona stabus aizvietoja ar kokmateriāliem. Jau pirmā gada izmēģinājumi deva labus rezultātus: dārzeņi nogatavojās ātrāk un kolhozs no katra kvadrātmetra saņēma līdz 12 rubļu ienākumu. Taču bija vēl viena nelaime: viss bija jāpadara ar rokām, jo siltumnīca bija zema, cilvēks pa to varēja iet, tikai saliecies. Par kaut kādu mehanizāciju te nevarēja būt runas. Tāpēc 1961. gadā uzcēla augstāku siltumnīcu un tās konstrukcijā nepielietoja rāmjus. Vienkārši karkasus apvilka ar plēvi. Te augsnes sagatavošanā jau varēja izmantot zirgus un mehānismus. Rezultātā katrs kvadrātmetrs ienesa līdz 14 rubļu ienākumu. Izmēģināja uzsegt polietilēna plēvi arī stikla rāmjiem vecajās siltumnīcās. Savs labums iznāca: tās kļuva siltākas, mazāk prasīja kurināmā. Tagad šīs siltumnīcas izmanto dēstu audzēšanai. Tiešām, ķīmija paver plašas perspektīvas dārzkopības tālākajai attīstībai. Savos piecu gadu novērojumos ādažnieki pārliecinājušies, ka polietilēna plēvju izmantošana novērš dabas untumu ietekmi, dod iespēju iegūt vērtīgākus dārzeņus nekā zem stikla, audzēt tos gandrīz cauru gadu. Zem polietilēna plēves tie ātrāk aug un ienākas. Skaitļi pierāda, ka «Ādažos», piemēram, gurķi 90 dienās zem polietilēna plēves dod gandrīz tādu pašu ražu, kādu iegūst 150 dienās, audzējot tos zem stikla. Rezultātā uz darba samaksas rēķina vien pašizmaksa katram kilogramam gurķu kolhozā samazinās par 24 kapeikām. Pērnajā gadā te siltumnīcu kopplatība sasniedza 4000 kvadrātmetru, no kuras artelis saņēma ap 80 000 rubļu ienākumu. Diezgan iespaidīgs skaitlis! Šodien tas mūs vairs neapmierina. Negribam atpalikt no dzīves. Lūk, mūsu lolojums, būvinženieris turpināja iesākto sarunu, rādīdams uz nokalnē izpletušos milzīgo siltumnīcu. Kaut ko tamlīdzīgu vēl nekur nebiju redzējis. Divu hektāru platībā saulē baloja divi plaši savdabīgi korpusi. Kad izbūve būs pilnīgi pabeigta, šī gigantiskā siltumnīca aizņems trīsarpus hektārus. 35 000 kvadrātmetru! Par pamatu kolhoznieki ņēma Latvijas Lauksaimniecības celtniecības projektēšanas institūta tipa projektu siltumnīcai pushektāra platībā, kas bija izstrādāts, balstoties uz ādažnieku praktisko pieredzi siltumnīcu celtniecībā. Šādas četras siltumnīcas apvienoja vienā, sadalot to divos korpusos. Tiesa, projektētāji bija paredzējuši celt to uz dzelzsbetona stabiem. Taču ādažnieki aprēķināja, ka tas nav izdevīgi. Dārzeņus var audzēt vienā un tai pašā augsnē ne vairāk kā trīs līdz piecus gadus, pēc tam jāatjauno tās struktūra, skaidroja dārznieks Osvalds Bērziņš. 
Saldētavas mašīnu zālē.
Tāpēc nevar celt mūžīgas siltumnīcas, tām jābūt vieglas konstrukcijas, lai varētu bez grūtībām pārvietot citā vietā. Lūk, kāpēc kolhoza speciālisti dzelzsbetonu aizvietoja ar koka stabiņiem. Sijas, virsējos un sānu rāmjus arī izgatavoja vieglus, no plāniem koka dēliem. Rāmjus pārsedza ar polietilēna plēvi, iz
mantojot tam 7 tonnas šī materiāla, un piestiprināja karkasam tā, lai vajadzīgajā brīdī katru no tiem viegli varētu vai nu atvērt, vai arī izņemt pavisam ārā. Tas rada ērtības gan telpu vedināšanai, gan traktoru un pārējo mašīnu iebraukšanai jebkurā sekcijā. Augsnes sastrādāšana un augu kopšana te būs pilnīgi mehanizēta, pielietojot speciālus traktorus un citus agregātus. Pa vidējo koridoru starp abiem korpusiem ies sliežu ceļš, pa kuru ar vagonetēm transportēs gan mēslojumu, gan izaudzēto ražu ... Abos korpusos ievelk arī polietilēna caurules, ko izmantos dārzeņu aplaistīšanai ar sasildītu ūdeni. Pielietojot vieglās koka konstrukcijas un polietilēna izstrādājumus, izdevās ievērojami palētināt izbūvi. Ja celtu pēc projekta, katrs kvadrātmetrs izmaksātu 3 rubļus 55 kapeikas. Bet kolhozam iznāk kaut kas ap vienu rubli. Respektīvi 143 000 rubļu vietā, ko ieplānojuši projektētāji, kolhozs patērēs tikai apmēram 50 000 rub|u. Starpība, kā redzat, krietna. Un galvenais, šī siltumnīca vairs nebūs «piekalta» uz mūžīgiem laikiem vienam zemes gabalam, bet to jebkurā brīdī viegli var pārcelt citā vietā. Netālu no dārzkopju katlu mājas, kas izslējusi pret debesīm savu lielo dūmeni, ap simt piecdesmit kvadrātmetru platībā uzcelta vēl viena jauna tipa siltumnīca. 
Jaunās kolhoza siltumnīcas, kas aizņem 20 000 m platību
Tā ir eksperimentālā. Te arī neredz dzelzsbetona stabu, bet nav arī koka rāmju, uz pašaurām reti izliktām koka līstēm ar parastām naglām piestiprinātas viļņotas stikla plastikas plāksnes. Izmēģināsim, ceram, ka būs labāk nekā ar polietilēna plēvi, stāsta b. Bērziņš. Stiprs kā tērauds, pat cilvēks var staigāt pa jumtu. Jūs jau zināt, ka stikls aiztur ultravioletos starus, turpretim šim materiālam šie stari iet cauri. Bez tam caur stiklu telpā nāk tiešā gaisma, bet plastika dod izkliedētu gaismu. Tas viss labi ietekmē dārzeņu, sevišķi gurķu un tomātu augšanu. Vairak nekā konkrēta gan nevaru pateikt. Šogad tikai izmēģināsim. Jā, «Ādažos» nebaidās no eksperimentiem, te droši mēģina izmantot jaunākos zinātnes un tehnikas atzinumus un, pārliecinājušies par kāda jauninājuma lietderību, nekavējas to ieviest ražošanas praksē. Kaut vai tos pašus polietilēna izstrādājumus! Tos paredzēts izmantot ne tikai dārzeņu audzēšanā. Nākošajā ziemā, piemēram, polietilēna plēvi izmantos labākai siltuma uzturēšanai lopu kūtīs, pārklājot ar tām otrus logu rāmjus. Sevišķi plaši lietos polietilēna caurules. Tās izmanto ne tikai ūdens piegādei visās siltumnīcās un zvērkopības fermā, kur mājo 1000 skaistu sudrablapsu un ūde|u. Šīs caurules lieti noder arī elektroinstalācijas darbos: nav vairs vajadzīgs deficītais kabelis, tā vietā lieto parastos elektrovadus, ieverot tos polietilēna caurulēs. Pašlaik mēģina piemērot šo materiālu arī traktoru un automobiļu degvielas vadiem. Vēl lielāki ir kolhoza speciālistu nākotnes nodomi par ķīmijas sasniegumu plašāku izmantošanu. Taču ne tikai ar savām varenajām siltumnīcām, kas šogad dos rīdziniekiem vismaz 200 tonnu augstvērtīgu dārzeņu, un polimēru materiālu izmantošanu var lepoties adažnieki. Daudz viņi paveikuši arī darba procesu mehanizācijā lopu fermās. Aizejiet, piemēram, uz centra fermu, kas atrodas pirmajā brigādē. Te 115 govis apkopj tikai četri cilvēki un ar visu tiek laikus galā bez liekas fiziskas piepūles. Aizmirsta šeit ir grūtā govju slaukšana ar rokām. To dara tagad slaukšanas iekārtā. No slaukšanas aparātiem pa organiskā stikla caurulēm piens tek uz dzesinātāju un tālāk uz slēgto tvertni. Pēc tam no svariem šī tvertne ieripo 
Brigadiere Zina Beltera pie piena savēcēja.
automašīnā, kas aizgādā produkciju patērētājiem. Piens nesaskaras ne ar slaucēju rokām, ne ar kūts gaisu. Vienīgais, kas pagaidām prasa lopkopju roku darbu, ir lopbarības sadale, bet arī šo procesu nākotnē domāts mehanizēt. Visi zina, cik smags darbs ir lopu kūts tīrīšana. «Ādažos» padomājuši arī par tā atvieglošanu. Tai pašā centra fermā cilvēkiem vairs nav jāraujas vaiga sviedros kūts tīrīšanā. Atliek piespiest vienu podziņu, un ierūcas transportieris, kas nogādā kūts mēslus vagonetē. Bet, nospiežot otro podziņu, piekrautā vagonete pati aizripo uz komposta stirpu kūts galā. To pašu var redzēt arī lopu fermā «Eimuros», kur 120 govis kopj tikai pieci cilvēki. Nepaies ilgs laiks, kad arī pārējos lopus, kas pagaidām mitinās mazās, vecās kūtīs, pārvietos uz jaunām mītnēm. Pašlaik «Ataros» ceļ vēl pilnīgāk mehanizētu fermu 120 govīm, ko jau šoruden nodos ekspluatācijā. Pēc tam uzbūvēs vēl vienu fermu 100 liellopiem trešajā brigādē. Vispār jāsaka, ka celtniecība šai kolhozā izvērsta jo plaši. Nepārtraukti divās maiņās te spindz divu gateru zāģi, sagatavojot jaunceltnēm kokmateriālus. Celtnieku brigādē strādā pussimts cilvēku. Daudz jau uzcēlušas viņu čaklās rokas, daudzi objekti tiek celti, un ne mazums vēl būs jāpadara nākotnē. Kolhozs pamatoti lepojas ar savu jauno, labiekārtoto mehānisko darbnīcu, kur kvalificēti speciālisti smago darbu mehanizācijas brigadiera Kārļa Trēdes vadībā izgatavo vissarežģītākos mehānismus. Tie ir viņi, kas pēc Ziemeļrietumu GKB konstruktoru izstrādātajiem projektiem izgatavo lopu fermām automātisko kūtsmēslu tīrīšanas iekārtu. Ja sarunas ievirzās par celtniecību, Kārlis Trēde noteikti ieminas par trīs transformatoru apakšstacijām, ko uzcēlis artelis, jo ar katru 
dienu palielinās elektroenerģijas patēriņš. Pašreizējā mehanizācijas laikmetā galvenokārt jābalstās uz lēto elektroenerģiju. Mēs pat nespējam pievest desmitiem dažādas jaudas dzinēju. Vajadzība pēc tiem arvien pieaug, stāsta brigadieris. Sudrablapsu fermas tuvumā paceļas vēl viena jaunceltne. Te beidz būvēt modernu saldētavu ar trīs spēcīgiem kompresoriem. Tās tilpums lOO tonnu. To nācās būvēt tādēļ, ka strauji aug produktu ražošana. Saldētavā uzglabās gaļu, dārzeņus, augļus. Arī te radoši uzlabojot projektu, kolhozs ietaupa krietnu summu pēc projekta šāda būve izmaksā 75 000 rubju, bet artelis patērēs tikai ap 50 000. Grūti uzskaitīt visu, kas tiek darīts šajā kopsaimniecībā. Bet arī teiktais parāda, cik vareni pulsē šodienas dzīve laukos, ja nežēlo pūliņus un droši izmanto jaunākos atzinumus ražošanā. Kolhoza «Ādaži» vārds tagad pazīstams ne tikai daudzās padomju republikās, bet arī aiz mūsu zemes robežām. Pēdējā laikā te ciemojušies un iepazinušies ar ādažnieku pieredzi ap pieci tūkstoši cilvēku. Šo kopsaimniecību apmeklējušas arī 12 ārzemju delegācijas amerikāņi, angļi, japāņi un citu valstu pārstāvji. 
Un ko saka laukkopji? Ko tur runāt šogad sagādāts minerālmēslu vismaz divas reizes vairāk katram hektāram nekā pērn. Tik bagātīgu minerālmēslojuma krājumu te nekad nav bijis. Kur tad vēl kūdras un kūtsmēslu komposts! Šogad katram aramzemes hektāram vidēji iznāks pa 15 tonnām laba organiskā mēslojuma. Vai tas nav stingrs pamats augstu ražu izaudzēšanai, lopu produktivitātes celšanai? Bet, jo vairāk būs lopkopības produktu un lielākas ražas, jo bagātāks kļūs kolhozs, jo turīgāk dzīvos čaklie darba darītāji. 
LAUKU DZĪVES PULSS
1964.04.01 Zinātne un Tehnika
GORBUNOVS, J.
=========================

Jānis Abzalons - galvenais inženieris

AVM Pabažos


Mehanizācijas uzņēmuma mehanizatori - no kreisās: S.Grigulis, A.Baranovs, F.Bandzeruks un Centra remontdarbnīcu vadītājs V.Grodzs / 1991.gada februāris 
 
agronoms-Ints Vēveris apskata kukurūzas lauku
 

kolhoza siltumnīcās

Vija Zvirgzdiņa

 

siltumnīcās audzē krizantēmas, ciklamenes u.c. ziedus



 

kolhoza laboratorijās rit selekcijas darbs
  

==

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru