Ne mežā cirst tiki, ne malā vest; vaļēji purvi vēl uz kādu laiku aizsala, dabūja jele sienu savest, bet mežā kā slapjš, tā slapjš, tikai plāna virskārtiņa cieta. Mežu tirgotājiem dažam labam nu bankrots būs klāt, noteica Pēča tēvs. Gundis nebija varējis izprast, kāpēc tad septembrī un oktobrī tika maz plostu. Jūnija un jūlija, arī augusta mazos skaitļus šis varētu izskaidrot ar ūdens krišanos sausajos, karstajos vasaras mēnešos, bet septembrī, oktobrī un novembrī rudens lieti paceļ upēs ūdens līmeni. Pēcis bija uzmanīgāks bijis, tas bija arī redzējis, kāda izskatās upe, kad pludina stutmalku vai vaļējos baļķus — labi lejpus vietas, kur laiž upē viena tirgotāja stutmalku vai baļķus, šķērsām pār upi no viena krasta līdz otram nostiprina peldošu baļķu rindu, kas nelaistu nevienam baļķim, ne stutmalkas baļķēnam peldēt lejpus šķēršļa vai ragates, kā to pēc Daugavas galveno plostotāju krievu valodā sauc. „Pie mums, plostniekiem, vēl jau nu ir tā taisnība cik necik paglābušies," Pēča tēvs iemeta starpā, — „Daugava mums no krieviem nes to lielāko plostu skaitu, krievi tie vecākie plostnieki, — tāpēc tad viņu dotie vārdi būtu uzglabājami uz laiku laikiem. Arī Laimonis bija sašutis par mūslaiku lielo pārkristīšanas drudzi. Nu kaut tā pati šautene, vai tā nu var atvietot veco flinti. Ftinte izspieda mūsu senču stopu, bija pulvera ierocis, ko iededzināja ar krama palīdzību; vāci bija tie, kas mums pirmie pulvera ieročus izplatīja. Kāpēc gan nevarēja palikt flinte, kas ar savu vācu valodas Flint, latviski ir krams, atgādinātu, ka pulvera ierocis, ar ko latvieši vispirms ir iepazinušies, bijusi kramenīca; flinte ir vācu vārds, tas liecinātu, ka vācieši bijuši starpnieki. Pēča tēvs iejautājās Gundim, vai šam patīkot arī makšķerēt. Tad jau vajadzēšot pabradāt pa Palses un citu Gaujas „azotes" upīšu krastiem, pameklēt sidraba lašus, vai foreles, kā tie grāmatnieki sauc. Tur jau nu gan laikam būšot tā lielākā foreļu bagātība — apkārt smilšaina, grantšaina zeme, ūdens dzidrs un kā jau no avotiem saplūdis, arī vēss. Nu un pa tiem smiltāju mežiem nav jau arī vēl tik daudz to makšķernieku. Laimonim studiju biedrs stāstījis par lašu ķeršanu Amatā Kārļu bijušo dzirnavu telpā. Vispār Gaujas pietekas varot lepoties ar vērtīgajo zivju samērīgo bagātību, pēc zivīm tās esot īstas kalnu upes. Esot jau ar, jo nākot tak no mūsu lielākās augstienes, piemetināja Pēcis. Tad jau liekat arī pērles klāt, — Pēča tēvs teica, Melnupes pieteka nes pat Pērļupes nosaukumu. Man gan gribētos izcelt zutiņus vai kā agrāk vairāk teica — nēģus. Tos zvejo lielā skaitā un izplata pa visu Latviju. Gaujas zutiņi vai Carnikavas nēģi, kā tos vairāk sauc, ir labāki un dārgāki par Daugavas vai Doles nēģiem. Tos laikos, kad vēl nebija Gaujas-Daugavas kanāla, kad Gaujas plostos ar šleperiem vilka pa jūru, man nācās reiz aukas laikā ilgāki uzkavēties Carnikavā, kur tos zutiņus ķer un cep. Man tur stāstīja, ka tikai ar zveju vien Carnikavas muižā un apkārtējās saimnieku mājās nodarbojoties 26 zvejnieki, kam 20 laivu, pāri par 400 venteru un tikpat dažādu citu tīklu. Laimonis piekrita, ka zutiņiem ievērojama loma. No piezīmēm viņš pateica, ka pēc Carnikavas muižas grāmatām visbagātākais bijis 1911. gads, kad noķerts 1.132.470 zutiņu. Saimnieki noķerot daļu no tā, ko muiža. Visbēdīgāks bijis Carnikavas muižai 1881. g. ar 185.010 zutiņiem, bet Doles muižai uz Daugavas — 1877./78. gads ar 69.390 zutiņiem, Doles bagātākais gads — 1899./1900., kad tur noķerti 402.630 zutiņu. Kā redzam Gauja zutiņu skaita ziņā arī sit pāri. Abās vietās zutiņu zveja pieaug jūlijā. Gauja sasniedz vislielāko zutiņu skaitu augustā. Daugavā tikai septembrī. Gaujā šis augstums maz mainās arī septembrī, oktobrī un novembrī, bet Daugavā jau oktobrī samazinās par vairāk kā pusi. — Pēča tēvs atzīmēja arī starpību tačes — Gaujā dzenot noasinātus baļķēnus upes dibenā, bet Daugavā uzstādot trijkājainus „āžus", ko pie dibena nostiprina ar akmeņiem, jo dibens te ciets, no radzes. Gundis interesējās, vai tie zutiņi tādi plakani jau esot. Pēča tēvs tad dabūjis arī novērot, kā zutiņus izstrādā: dzīviem zutiņiem, kas apaļi kā čūskas, carnikavieši uzkaisot sausu sāli. Nobeigtos liekot uz dzelzs restēm, pa 60 gabalu uz katrām, tad 10—20 minūtes cep vienu un otru pusi. Pēc tam liek zem preses un pārliek toverīšos, kur iesāla un atkal ar presi saspiež cieši. Laimonis lūdza, lai pastāstot ko no saviem novērojumiem plostojot pa Gauju. Pa Gauju jau nu esot puslīdz droša plostošana. Sikšņu krāces esot radzes gultnē, Strenču un Pieseņukrācēm daudz lielu laukakmeņu. Gundis nevarēja uz kartes atrast Pieseņu krāces. Laimonis paskaidroja, ka tās lejpus Amatas ietekai. Gundis atrada, ka tur arī ūdens mērošanas punkts un projektēta spēkstacija. Laimonis piemetināja, ka tā ūdens mērošana vajadzīga to spēkstaciju projektēšanai, pa daļai arī plūdināšanai vērtīgā ūdenslīmeņa novērošanai. Pēča tēvs atcerējās drausmīgos nostāstus par Ķūķu iezi, kas tur pie Pieseņu krācēm esot, — tur katoļu laikos nosodītie sadedzināti; kad apkārtējie redzējuši uz Ķūķu ieža sārtu kūpam, zinājuši, ka nu atkal kādu nodos nāvei. Skaisti ieži sākoties jau augšpus Cēsīm, kur pretī Lodes piestātnei augstais Sietiņiezis. No Amatas ietekām sāņus, pie Līčiem Kumadas krastā glīts iezis ar Latvju strēlnieku-sociāldēmokrātu iegrieztu piemiņas rakstu. Gaujas ātrākās vietas pār sērēm te saucot par žvirām, — piem. starp Amadas ieteku un Sprinģu iezi esot Līņu žvira, Baltiņu un Straujā žvira. Augšpus Līgātnes ietekai ir Springu iezis, 2 km lejpus tā — kreisā krastā Jumpravas iezis, lejāk Katriņas iezis, 1 km lejpus šī — Guidas iezis, 2 km augšpus Braslas ietekai — Elpu iezis. Laimonis no daudzām savām ekskursijām varēja papildināt ar pieteku iežiem: Raunā pazīstama Raibā muižiņa vai Vērītis, skaistais iezis lejpus Vaives ietekai, kur atrodot daudz apelsīnu mizai līdzīgus bruņu zivju gabaliņus. Vaivē iezis ar plaisām, kur izveidojušās aliņas, pie Vaives dzirnavām; Rauņam augsti ieži no Rāceņkrogus līdz ietekai Raunā, Amatā ap Kārļu spēkstaciju un Zvārtu mājām. Skaisti ieži arī Līgātnes un Braslas krastos. Gundis iebilda, ka ieži tak esot visur, arī kāpās un māla kalnos. Laimonis atzīmēja, ka tautā par iežiem saucot tikai smilšakmeņu klintis upju Krastos. Plašo iežu jēdzienu radījuši skolas grāmatu sarakstītāji. Par alām Pēča tēvs varēja minēt tikai Krimuldas Velnalu un Turaidas Gūtmaņalu. Laimonis esot bijis arī Inčukalna Velnalā, vairākās citās alās Siguldas un Turaidas apkārtnē. Visjaukākā tomēr esot Lodes Ellīte ar saviem pīlāriem un dziļo plaisu. Grūti esot izprast, kā tā varējusi izveidoties sausas lejas krasta augšā, tālu no Gaujas, — jādomā, ka te kāda šļūdoņa ūdeņu noteka bijusi. Skaista ala esot arī Braslai pie Avotiņmuižas. Kas tie par vareniem skatiem no kāda augsta ieža uz plato Gaujas leju un daudzajiem upes līkumiem: Pēča tēvs rādīja kādu radzes gabaliņu, kas no vietas bija kā tārpu izlodāts. — esot to nositis no radzes klints pie Gaujenes baznīcas. Gundis brīnījās, vai tā tārpi varot iegrauzties tik cietā iezī. Laimonis atgādināja, ka radze ir sāļūdēņu iezis, nogulies jūras dibenā, ne jau nu uzreiz kā ciets akmens, bet gan kā kaļķu putra, kas arvien vairāk sabiezējuši, tapusi papriekš par zemei līdzīgu, pa kādu viegli varējuši ložņāt tārpi, vēlāk arī cieta kā akmens. Pēča tēvs paskaidroja, ka Gaujenes apkārtnē, kur radze lielā gabalā ir Gaujas krastos, sastopams arī parkāļķis (ģipss), ko Vizlā pirms kara maluši ģipša sudmalās. Laiks bija krietni vien jau vakara pusē. Pēča tēvs uzaicināja atlikt Lejas ciema gājienu līdz rītam. Gundis lūdzās, lai jau labāk ejot. Vienojās, ka noies šovakar līdz Vigubu ciemam, tur pārgulēs pie Pēča tēvoča un tad otrā rītiņā uz Lejasciemu. Tā kā bija jau pavēls, tad uz Viģubiem devās pa lielceļu. Pēcis aizrādīja, ka pie Krāču mājām Gaujas dibens esot no radzes, tur esot krāce. Laimonis izteica domas, ka tur arī iespējama kroka kā pie Augstiem kalniem. Ejot gar Sinoli un noklausoties dzirnavu sprosta krākšanā. Pēcis atcerējās Viģubu tēvoča laika pazīmi — ja dzirdot Sinoles dzirnavas krācam būšot lietus, bet ja Končurenes krāci, gaidāms labs laiks. Končurenes krācīte esot lejpus Viģubiem. Gundis paskatījās uz sauli un pateica, ka Sinole būs no Viģubiem uz vakariem, bet Končurene uz rītiem, rīta vēji nākot no Krievijas, esot sausi. Pēcis pie Viģubu krustcelēm atcerējās tēvoča nostāstu. Tam vectēvs stāstījis, ka kādās Lieldienās Viģubu ļaudis te uzkāruši šūpotnes, šūpojoties redz, ka otrpus Gaujai Skujenieku ciemā sanākuši širas. Tā saukuši apkārt klīstošus laupītājus, kas bijuši galveno tiesu no kara izbēguši zaldāti, paretam arī par vīriešiem pārģērbušās sievietes.
Gaujas līčos, Gaujas ārēs.
1930.03.01 Jaunais Cīrulītis
Z. Lancmanis
Z. Lancmanis
-
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru