Ādažu muižas teritorija-fotor-2026043094324.png "2624 -") |
Gājēju ceļš gar muižas parku 
 |
| 2018.g. septembrī |
Muižas parks    * no izdevuma "Ādažu Vēstis"  |
2018.g. septembrī  |
 |
| Blakus parkam izveidojies dzīvojamo māju rajons |
| 2018.g. septembrī |
 | ||
|
| 2025.g. rudenī |
 |
| Muižas teritorija atrodas Ādažu-Carnikavas ceļa malā. |
 |
| 2025.g. rudenī |
 |
| 2018.g. septembrī |
 |
| 2018.g. septembrī ....... |
-fotor-2026043012839.png)
 | |
|
 |
| Parka teritorija nav kopta... |
| ... mētājas būvmateriāli, teritorija aizaugusi. |
 |
| 2018.g. septembrī |
2018.g. septembrī |
| Vecās klēts vietā paredzētas šādas mājas ... =========== .... un te daļēja realizācija 2025.g. rudenī |
-fotor-2026043012914.png)
-fotor-2026043012943.png)
| Parka malā atrodas bijusī kaltes svaru māja. Vēlāk tajā izvietojās bodīte, bet nu arī tā beigusi savu darbību. |
 |
| 2018.g. septembrī |
CĪŅAS AP »PĒTERBURGAS AVĪZĒM« DOKUMENTOS
 |
| Bizmanis — A. Dauguļa kokgriezums "Pēterburgas Avīzēm". |
 |
| "Pēterburgas Avīžu" satiriskā pielikuma viņete. A. Dauguļa kokgriezums. |
| Ādažu muiža ap 20.gs.20.gadiem. |
| Vēsturiskais Ādažu muižas nosaukums Aahof minēts senos dokumentos kopš 1562.gada. 1819.gadā muižā uzvesta Šillera luga "Vilhelms Telss", kuru esot iztulkojis muižas sulainis, kurš arī vadījis izrādi. |
| Ādažu muiža 19. gadsimta sākumā piederēja baronam Aristam Baltazara dēlam Kampenhauzenam. |
|
-fotor-20260430115834.png)
05.12.2020.
Elita Pētersone, “Ādažu Vēstis”
 |
| Barbara un Huberts pie Ādažu muižas 2020.g. augustā |
Huberts fon Kālens (Hubertus v. Kahlen) smej, ka viņa dzimtas ciltskokā minētajos personvārdos mūsdienu lasītājam ir viegli apmaldīties, un turpina: “Lai atskatītos uz Ādažu muižā savulaik dzīvojošo Kampenhauzenu ģimeni, stāsts jāsāk pirms piecām paaudzēm – ar Veselavas (Wesselshof) muižu*, kur 1808. gadā piedzima dzimtas tālais sencis Teofils Aurels fon Kampenhauzens. Teofils apprecēja neparasti skaisto Izabellu, kura diemžēl mira 29 gadu vecumā, pēc tam, kad bija dāvājusi dzīvību astoņiem bērniem. Par godu viņai, no kuras bērniem cēlušies tik daudzi Kampenhauzenu pēcteči, vārds Izabella vēlāk dots daudzām dzimtas meitenēm.”
Baltazars
 |
| Generalleutnant_Balthasar_Freiherr_von Campenhausen |
Veselavā “lielais” Baltazars pārvaldījis sava tēva Teofila īpašumus, līdz apprecējies ar fon Klotu dzimtas atvasi baronesi Frederiku Mariju. 1870. gadā 30 gadu vecumā viņš iegādājās skaisto Ādažu muižu (Aahof Neuermühlen), jo vēlējās savai zirgaudzētavai piemērotāku vietu tuvāk Rīgai.
Zirgu kaislība Ādažu muižā
Baltazars bija mantojis visu Kampenhauzenu vīriešu kaislību pret zirgiem: “Arī viņa četrjūgi, ko, tāpat kā tēvs, viņš pats iebrauc, visā zemē ir slaveni un iekāroti, un ar savu angļu tīrasiņu ērzeli Šailoku viņš gādāja pusasiņu zirgus Pēterburgas gvardes virsniekiem. Zirgu kaislība Ādažu muižā bija tik liela, ka pat viņa sievai Marijai bija savs stallis. Un, kad kāds bija pieteicis vizīti Ādažos, tad Ropažu stacijā viņu sagaidīja viegli medību rati ar diviem iejūgtiem ugunīgiem rikšotājiem, kas viesi ātri nogādāja Ādažu muižā.” (Z. fon Fēgezaks. “Senči un pēcteči”, 2011., 384.lpp.)
 |
| Lorenco-fon-Kampenhauzens |
bija svarīgas vietas. Tām, tāpat kā zirgiem, līdzekļi netika žēloti. Dzīvojamā kungu māja bija labi kopta, tomēr salīdzinoši vienkārša koka būve ar sarkanu dakstiņu jumtu. Taču ēkas jumta apdare izcēlās ar īpašiem kokā grieztiem eleganti dekoratīviem elementiem (arī ar zirga galvas motīvu) zelminī un ap logiem.
Rakstnieks Zigfrīds fon Fēgezaks par kādu savu Ādažu muižas apmeklējumu 19. gadsimta beigās stāsta: “Ādažos viss bija gaišs, labestīgs un saulains. Pat drūmās, lietainās dienās šķita, ka kaut kur slepus spīd saulīte. Pa nekrāsoto, balti noberzto grīdu no sliekšņa līdz slieksnim stiepās krāsaini, svītraini lupatu celiņi, uz palodzēm, atkarībā no gadalaika, ziedēja zeltziedes, alpu vijolītes, acālijas vai hiacintes. Un tumšajos ziemas mēnešos, kad negribēja ziedēt itin nekas, starp visām dubultlogu rūtīm uz baltām sūnām spīgoja mazas, krāsainas salmenītes.” (Z. fon Fēgezaks. “Kāzas Carnikavā”, 1998., 12.–13.lpp.)
Un turpina: “Cik dažādi arī šajās muižās – Unguros, Ādažos un Lēdurgā – gāja, visur bija mājīgi un omulīgi, vienkāršajām koka mājām bija elastīgas sienas, tā ka viesiem, vienalga, cik daudzi ieradās, arvien bija pietiekami vietas, kur viņus apmetināt. Un ciemiņi bija vienmēr: no plašās ģimenes un daudzajām kaimiņu muižām.” (Z. fon Fēgezaks. “Senči un pēcteči”, 385.lpp.)
Baltazaram un Marijai ģimenē piedzima astoņi bērni, Ādažu muižā – četri pēdējie: dēls Arists Baltazars Heinrihs, viņš arī pēdējais Aahof – Ādažu muižas īpašnieks, meitas – Anna Ērika Marija, Barbara Ebba Marija un pastarītis – Bodo Frīdrihs Reinholds.
 |
Teofils Aurels fon Kampenhauzens ar dēliem ap 1860. gadu. Baltazars – otrais no labās. |
Izabella
 |
| Izabella fon Kampenhauzena |
Huberta fon Kālena vecmāmiņa Izabella** bija Ādažu Baltazara un Marijas ģimenē dzimušais pirmais bērns. Pēc Ādažu muižā pavadītās bērnības un jaunības Kampenhauzenu Izabella 19 gadu vecumā apprecējās ar Neibādē (Saulkrastos) dzimušo Georgu fon Kalenu (Georg von Kahlen) un pārcēlās uz dzīvi Geistershofā (šodien Grašu muiža).
pasaulē nāca mans tēvs. Viņa māte, mana vecmāmiņa Izabella, jau tolaik no Rīgas uz Grašiem, bijušo Geistershofu, pie mums ciemos no skolas brīvajā laikā labprāt uzaicināja bērnus no nabadzīgākām ģimenēm. Izabella par bērniem nesavtīgi gādāja, padarot priecīgāku šo bērnu ikdienu. Mans tēvs kopā ar saviem brāļiem un māsām uzauga kopā ar šiem bērniem. Visi muižā dzīvojošie viens otram līdzās apguva dažādas prasmes un rotaļājās. Uzauga ciešā saskarē ar dabu, kuru ļoti mīlēja. Ģimenē ļoti tika cienītas kristīgās vērtības. Iespējams, tieši Latvijas skaistās dabas tuvums, kurā mans tēvs uzauga, deva impulsu viņam vēlāk studēt lauksaimniecības lietas.”
 |
| Veselavas muiža |
Turpina Huberts fon Kālens: “Pirms pieciem gadiem mēs nodibinājām attīstības veicināšanas biedrību. Ar šīs biedrības starpniecību vācam ziedojumus bērnu ciematam “Graši”*** Latvijā.”
Baltijas vācieši atstāj Latviju
Stāsta Huberts fon Kālens: “Mans vectēvs atstāja Latviju kopā ar sievu Izabellu (manu vecmāmiņu) 1920. gadā. Viņi atrada jaunu mājvietu Namislavā (Namslau) Breslavas (šodienas Vroclava) rajonā. 1922. gadā mans vectēvs nomira. Pēc tam mana vecmāmiņa Izabella pārcēlās uz Kēnigsbergu (tagad Kaļiņingrada), vācu intelektuālo un kultūras centru, jo tur dzīvoja divi viņas brāļi Aurels un Bodo, kuram Kēnigsbergā piederēja tabakas un dzērienu veikals. Vecmāmiņa Izabella nomira Kēnigsbergā 1938. gadā. Izabellas jaunākais dēls ir mans tēvs – Eberhards. Diemžēl man neizdevās piedzīvot savus vecvecākus Heinrihu un Izabellu, jo es piedzimu Kēnigsbergā 1941. gadā. Cik es zinu, manas vecmāmiņas jaunākais brālis Bodo, tāpat kā daudzi mani radinieki, Latviju pameta laika posmā no 1918. līdz 1920. gadam.”
Ko tur slēpt – attiecības Baltijas vāciešu un jaunizveidoto neatkarīgās Latvijas un Igaunijas valdību starpā nebija draudzīgas. Tika slēgtas visas dižciltīgo vācbaltiešu organizācijas, anulēti tituli. Vāciešu milzīgos zemes īpašumus konfiscēja un zemi izdalīja vietējiem zemniekiem. 20. gados Latvijas Republikā īstenotās agrārās reformas galvenais mērķis bija lielo zemes īpašnieku kā kārtas likvidācija un zemes atsavināšana. Tā bija visradikālākā agrārā reforma.
Ādažu muižā dzimušais tās pēdējais īpašnieks Arists Baltazars Kampenhauzens palika Latvijā. 1920. gada 26. jūnijā baronam, Ādažu muižas īpašniekam izsniedza Latvijas pilsoņa pasi, un agrārā reforma atstāja 59,80 ha muižas neatsavināmās daļas****. No pārējās 12 069 pūrvietu lielās muižas zemes (aptuveni 4477 hektāri) 1920. gada agrārreformas ietvaros Ādažu pagastā izveidoja 100 jaunsaimniecības un piešķīra zemes piegriezumus 10 vecsaimniecībām.
 |
| Grašu muižas ļaudis. Huberta vecmāmiņa Izabella ar vīru un bērniem ap 1892. gadu. |
neievadīja vācu vēstures beigas Baltijas telpā. Vācbaltieši joprojām bija savdabīgs fenomens ar dziļām vēsturiskām tradīcijām. Viņi prata pielāgoties jaunajai politiskajai realitātei – neatkarīgās Latvijas un Igaunijas valsts eksistencei. Pārorientējās, kļuva par aktīviem politiķiem Latvijas un Igaunijas valsts dzīvē, aizstāvot gan vietējo vāciešu prasības, gan arī neaizmirstot par valsts vispārīgajām interesēm.
1939.gads sekoja ar slepeno un cinisko Molotova-Ribentropa paktu. Austrumeiropa tika sadalīta vācu un padomju ietekmes zonās. Baltijas vāciešus pārvietoja no padomju ietekmes teritorijas uz nacistisko Vāciju. 1939.–1941. gadā no Latvijas izbrauca vairāk nekā 50 000 vācbaltiešu cilmes iedzīvotāju. 90 procenti šķīrās no Latvijas ar sāpīgu sirdi. Pēc viņu aizbraukšanas mūsu valstī izveidojās intelektuālais vakuums, jo Latviju atstāja pati organizētākā un saliedētākā tautas grupa, kas bija veikusi nenovērtējamu kultūras darbu un bija izglītotākā un ar iniciatīvu visvairāk apveltītā iedzīvotāju daļa.
– Kādu lēmumu sarežģītajā izvēlē pieņēma Ādažu muižā dzīvojošā Kampenhauzenu ģimene?
 |
| Grašu muiža. 2018. gads. |
Dzimtas vecāko pārstāvi – savas jau mirušās vecmāmiņas jaunāko brāli, Ādažu muižā dzimušo Bodo – iepazinu tikai 1946. gadā. Tas bija laikā, kad mana māte, mans brālis un es bijām jau aizbēguši no Kēnigsbergas uz “Sommerberg” muižu netālu no Vīsbādenes, pie radiem. 1944. gadā manai mātei un man Kēnigsberga bija jāatstāj. Tikai 1947. gadā, kad man jau bija seši gadi, es tur iepazinu savu tēvu Eberhardu, kad viņu atbrīvoja no angļu gūsta.
Kēnigsberga ir neaptverams vēstures paradokss. Pilsēta bija senās Prūsijas karalistes centrs ar bagātīgu vēsturi. Taču karš ar vienu vēzienu noslaucīja šo pagātni, atnesot šajā apvidū “padomju kultūru”. 1944. gadā angļu aviācija smagi sabombardēja pilsētu, bet 1945. gada pavasarī smagās kaujās to ieņēma Sarkanā armija. Pirms kara pilsētā dzīvoja vairāk nekā 300 000 cilvēku, pēc kara vairs tikai 50 000, tomēr arī viņus līdz 1950. gadam deportēja uz Vāciju. Eiropas ievērojamākā apgaismības filozofa Imanuela Kanta dzimtajā pilsētā tika nometināti iebraucēji no Krievijas un Baltkrievijas. Mēģiniet iztēloties, kā iebraucēji uzvedās un ko darīja skaistajos grāmatu un mākslas priekšmetu pilnajos Kēningsbergas dzīvokļos, kas vēl bija saglabājušies neskarti…
– Huberta kungs, ko darāt pašlaik?
Šodien es dzīvoju kopā ar savu sievu Barbaru Taunšteinē, netālu no Vīsbādenes. Mēs satikāmies 1969. gadā. Tajā gadā notika divi lieli pasaules notikumi: pirmais cilvēks nolaidās uz mēness, un es satiku savu sievu Barbaru! (Smejas.) Mums ir dēls Andreass un mazmeita Luisa, kuri dzīvo Vīsbādenē. Barbara ir apguvusi grāmatu tirgotāja amatu, un 25 gadus viņai bija sava grāmatnīca. Vairāk nekā 40 gadus viņai bija arī lielisks hobijs – zirgi. Jāšana bija viņas lielākā aizraušanās. Gluži kā savulaik Kampenhauzeniem Ādažos! Tagad ar zirgu sāk jāt mūsu mazmeita. Es strādāju tekstilrūpniecībā. Agrāk brīvajā laikā devos izbraucienos ar motociklu, gāju medībās, un man ļoti patika gleznot ar akvareli. Gleznot esmu sen jau pārtraucis, jo pietrūkst iekšējā miera… Barbara un es, neskatoties uz mūsu vecumu, paldies Dievam, joprojām esam ļoti aktīvi.
– Huberta kungs, kā jums patīk Latvijā?
Saistībā ar darbību bērnu ciematā “Graši” Barbara un es ļoti daudz atrodamies Latvijā. Mēs varam teikt, ka Latvijā jūtamies gandrīz kā mājās. Mums ļoti patīk aktīvi darboties šajā vietā, kur atrodas manas ģimenes saknes. Tas ir tik jauki!
Es vēlu Latvijai dzīvot mierā un saticībā. Tā ir cilvēcei nepieciešamākā atziņa – sadzīvot, lai dzīvotu mierā. Lai Latvijas un Baltijas valstu iedzīvotāji nākotnē varētu dzīvot sev raksturīgo – SAVU dzīvi,” uzsver Huberts.
Es palieku filozofiskās pārdomās par Huberta teikto vārdu “SAVU dzīvi” jēgu.
*Šobrīd muižas komplekss pieder Priekuļu novada pašvaldībai un tajā atrodas Veselavas pagasta pārvalde, bibliotēka, kultūras nams. Tūristiem muiža ir pieejama apskatei.
** Isabelle Friederike Marie (1865–1938). Precējusies – von Kahlen.
*** Sīkāka informācija – www.kinderdorf-grasu.de. Nodibinājums “Fonds “Grašu bērnu ciemats”“ ir ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcija, kura sniedz ģimeniskai videi pietuvinātu aprūpi un kuras mērķis ir uzņemt un nodrošināt bērnus no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm un bez vecāku gādības palikušos bērnus un pusaudžus ar labiem dzīves apstākļiem, nodrošināt iespēju iegūt vispārējo izglītību un arodapmācību. Grašu fonds piedāvā saviem audzēkņiem iespēju dzīvot arī Rīgā, lai turpinātu mācības savā izvēlētajā profesijā. Kā atzīst paši bijušie Grašu audzēkņi, pateicoties finansiālajam un morālajam atbalstam, studēt gribētāji var izvēlēties sev mīļāko profesiju, nevis apstākļu spiesti strādāt darbā, kas nepatīk. Grašu darbinieki rada ģimenisku noskaņu Grašos un atbalsta jauniešus arī pēc 18 gadu sasniegšanas, viņu patstāvības vai profesijas iegūšanai, lai kur viņi arī būtu.
LVVA, 1615. f., 5. apr., 2875. lieta.
| 1358 hektāri muižas zemes Agrārreformas laikā tika izdalīti 104 zemnieku saimniecībām |
| Ādažu muiža diemžēl nekad nav bijusi kultūras pieminekļu sarakstā un arī tagad nekas neliecina, ka kādam rūp šīs vietas nākotne. Žēl, jo šī ir vienīgā vēsturiskā vieta Ādažos (arī vēl vecā pagastmāja), kur kaut kas vēl ir saglabājies !!! |
| Savu laiku muižas ēka tika izmantota kolhoza kantora vajadzībām. |
-fotor-2026043011583.png "Līgas Landsbergas foto")
|
||||||||
Ādažu muiža bez tituliem un arī bez nākotnes
Raivis Bahšteins |
||||||||
2009. gada 03. novembris | ||||||||
| Izbraucot cauri Ādažiem, pirms pagrieziena uz
Carnikavu rudenīgi kailie koki atļauj apskatīt kādas senas ēkas drupas. Ēka
celta no sarkaniem ķieģeļiem, un visas pazīmes liecina, ka tā ir kāda no Ādažu
muižas kompleksa ēkām. Apkārtnē ir vēl citas glītas muižas laika ēkas, kuras ir
apdzīvotas, jo tās mazāk skāris laika zobs vai cilvēku vienaldzība. Par Ādažu muižu internetā rodamā informācija ir skopa, Latvijas Piļu un muižu asociācijas vietnē www.pilis.lv vien rodamas ziņas, ka 1358 hektāru muižas zemes Agrārreformas laikā izdalīti 104 zemnieku saimniecībām. Šobrīd par tās eksistenci liecina vien pieminētās glītās ēkas un sarkanais grausts, kurš norobežots ar lenti, uz kuras uzdrukāts vārds “Kabelis”. Savulaik ēkai piebūvēts kaut kas līdzīgs milzīgam šķūnim, bet arī tas ir teju sabrucis. “Ādažu muiža nekad nav bijusi kultūras pieminekļu sarakstā. Nekad arī nav bijis projekts to iekļaut, pat padomju laikos ne,” RAA sacīja Gunta Bogdanova, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspektore Rīgas rajonā. Speciāliste izteica minējumu, ka sarkanā ķieģeļu celtne, visticamāk, bijusi kalpu, nevis kungu māja. Turklāt, kā no Ādažu muižas apmeklējuma atcerējās G. Bogdanova, Ādažu muižas kompleksa vidi krietni sabojājusi padomju laikā celtā kalte parkā, kas piebūvēta cieši klāt varenajām drupām. “Žēl, ka tāda vieta nav sakārtota, Ādažos ir daudz lielveikalu un citādu būvju, bet senā godība aiziet,” sacīja speciāliste. Viņa arī norādīja, ka zemes īpašniekiem, visticamāk, neradīsies nekādi šķēršļi, ja tie vēlēsies muižas laika ēkas nojaukt. Ādažu novada Domes priekšsēdētāja vietnieks Pēteris Balzāns RAA pastāstīja, ka Ādažu kolhoza pastāvēšanas gados muižas nosaukums bijis dzīvs. Savulaik muižas parkā atradusies bodīte ar šādu nosaukumu. “Pašlaik visas ēkas ir bezsaimnieka mājas. Zeme pieder privātpersonām, savukārt ēkas ir kā apgrūtinājums zemes īpašniekiem,” norādīja P. Balzāns. Ēku iemītnieki cīnās par iespēju privatizēt savus mājokļus, lai varētu tos savest kārtībā, bet tas var nesakrist ar zemes īpašnieku plāniem. P. Balzāns RAA norādīja, ka drīzumā plānots veidot Ādažu muzeju jaunceļamajā kultūrizglītības centrā, kurā varētu tikt apkopota informācija par Ādažu muižu, par kuru ir tik maz liecību. Grāmatā “Ādaži. Novads un ļaudis”, ko sastādījusi Inguna Bauere, minēts, ka Ādažu muiža 19. gadsimta sākumā piederējusi baronam Baltazaram fon Kampenhauzenam. 1819. gadā muižā uzvesta kāda klasiska Šillera luga “Vilhelms Telss”, kuru esot iztulkojis muižas sulainis, kurš pats arī vadījis izrādi. Vēsturiskais Ādažu muižas nosaukums Aahof minēts jau senos dokumentos kopš 1562. gada. P. Balzāns par muižu uzgājis šādu tautasdziesmu: Visas muižas kalnā stāv, Mūsu muiža lejiņā, Mūsu muiža lejiņā, Asariņu peļķītē. | ||||||||
Pieskaršanās saknēm Kolhoza "Ādaži" Centra iecirknī atrodas tā sauktā Muiža, kas celta kā muižas kalpu māja 18. gadsimtā. Materiāls — akmeņi, vesti ar zirgiem no Rīgas jūras līča krasta. Ēka bija kalpu dzīvojamā māja, vēlāk otrajā stāvā atradās viņu ēdināšanas vieta. Ap 1925. gadu te izvietoja pienotavu (attēlā), kas vēl tagad ir kolhoza rīcībā.
Celtnes īpatnējā faktūra labi saskatāma vēl šodien - jūras viļņi atstājuši akmeņos būtiskas pēdas. Par ēku sīkāk pastāstīja Emma Puriņa un Anna Melkuse, kas pašas te dzimušas. Viņu vecāki kā kalpi šajā ēkā dzīvojuši līdz muižas zeme tika sadalīta jaunsaimniekiem.
Ziņas par Ādažu senatni lielā mērā pagaisušas garajos un bargajos gadu simteņos. Tomēr īsumā par dažiem pieturas punktiem: jau 13. gadsimta sākumā uzcēla Ādažu pili vācu krustnešu iekarošanas un paverdzināšanas vajadzībām.
Tai jau no paša sākuma, domājams, būs bijusi sava kapella, bet draudze minēta tikai 1549. gadā. Evanģēliski luterāniskās Ādažu baznīcas mūra ēka celta 1775. gadā. Šī statistiskā informācija vajadzīga, lai pieminētu akadēmiķa J. Stradiņa konstatējumu: kādreizējais Ādažu un Bukultu mācītājs F. Menijs (miris 1659. g.) kļuva par Tērbatas universitātes vēstures profesoru un Tērbatā izdotajā grāmatā "Syntagme de origine Livonorum" ( 1635.g. ) publicēja pirmo latviešu folkloras tautasdziesmas paraugu. Tātad ādažnieku senču skandētās tautasdziesmas krita tālu pasaulē.
Pazīstamais zviedru izcelsmes padomju mākslas zinātnieks B. Vipers raksta: «Vēl kāda Ādažu baznīcas īpatnība pelna ievērību. Visā iepriekšējā Vidzemes baznīcas celtniecības vēsturē galvenās arhitektonisko stilu iezīmes nāca no Nīderlandes, Vācijas un Skandināvijas. Ādažu baznīcā pirmo reizi sāk izpausties krievu celtniecības ietekme, kas augstāko spriegumu sasniedz nobriedušā klasicisma laikmetā.»
Ādažu pagastā 1903. gada novembrī dzimis izcilais snaiperis. atvaļinātais gvardes majors, Padomju Savienības Varonis J. Vilhelms, savas dzīves gaitas sācis pasaules mēroga kodolķīmiķis B.Jirgensons (16.05.1904. — 08.10.1982.). Ādažnieks ir arī Latvijas PSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks J.Krēsliņš (1921). Par skolotāju te 1905. gada revolūcijas laikā strādājis gleznotājs Pēteris Kundziņš. Savukārt pazīstamais arhitekts Pauls Kundziņš projektējis jaunās pagasta skolas ēku, kas atklāta 1927. gadā.
Ar Ādažu astoņgadīgo skolu atmiņas saistās gan Latvijas PSR Nopelniem bagātajam skatuves māksliniekam I. Skrastiņam (1941), gan dzejniecei M. Zālītei (1952.). Netālajos Baltezera kapos, kur atdusas kolhoza «Ādaži» pirmais priekšsēdētājs M. Krēsliņš, zemes klēpī guldīts arī rakstnieks, jaunstrāvnieks J.Palevičs, kas dzimis 1873. gada 18. maijā.
J. Čapiņš * Darba Balss / 21.05.1983.    -fotor-20260430121016.png)
 Pienotava
|
||||||||
 |
| 2018.g. septembrī |
Ādažu kolhoza pastāvēšanas laikos muižas nosaukums bija dzīvs, bet tagad ...  |
| 2018.g. septembrī |
 |
| 2018.g. |
-fotor-2026043012120.png)
| 2025.g. rudens |
 |
Kādreizējā pienotava  -fotor-20260430121229.png) |
- Līdz Pirmajam pasaules karam Ādaži bija bagāta muiža.
- Mūsdienu Ādaži veidojušies kā paraugkolhoza “Ādaži” centrs, kur laurus plūcis odiozais darbonis Alberts Kauls (1938-2008).
- Tagad Ādaži pazīstami ar šeit ražotajiem čipsiem.
- Pavisam tuvu ciematam atrodas Ādažu lidlauks, drusku tālāk – Ādažu militārā bāze un poligons.
Pirmās ziņas vēsturiski saistītas ar Ādažu-Bukultu pils (Neuermühlen, 1287) pieminēšanu, kas spēlēja nozīmīgu lomu cīņā par varu starp Livonijas ordeni un Rīgas bīskapiju. Polijas-Zviedrijas kara laikā (1600-1629) pils stipri cieta. 1658. gadā cara Alekseja Mihailoviča karaspēka aplenkuma laikā pili pilnībā sagrāva. Vēl pirms 200 gadiem Ādažu pagastā dzīvojuši līvi. 1863. gadā sakarā ar pārmērīgi lielajām klaušām izcēlās Ādažu muižas zemnieku nemieri – tā sauktā Ādažu bunte, ko bargi apspieda. Līdz Pirmajam pasaules karam Ādaži bija bagāta muiža, kuras zemju robežas bija no mūsdienu Saulkrastu teritorijas līdz Bukultiem.
Pēc Otrā pasaules kara 1948. gadā tika izveidots kolhozs “Ādaži” ar 350 ha lauksaimniecības zemi. 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā paralēli lauksaimniecībai kolhozs attīstīja kažokzvēru audzēšanu, kas gadā saražoja vairāk nekā 50 tūkstošus lapsu un ūdeļu ādu. Tika izveidota lauksaimniecības produktu pārstrādes ražotne, plastmasas plēves un plastmasas cauruļu ražotne, kokapstrādes darbnīca. 1986. gadā, pievienojot vairākas apkārtnes saimniecības, tika izveidota liela lauksaimniecības firma. Kā viens no Ādažu simboliem kļuva saimniecībā ražotie kartupeļu čipsi un salmiņi, kas īsā laikā izvirzījās par līderi pārdošanas ziņā un atpazīstamu Latvijas zīmolu.
Šobrīd Ādažos un novadā savu mājvietu ir raduši tādi starptautiski atpazīstami zīmoli, kā “Laima”, “Ādažu čipsi”, “Lat Eko Food”, “Eden Springs Latvia”, “Berlat”. Kopumā Ādažu novadā darbojas 1194 uzņēmumi un 271 citos novados reģistrēta uzņēmumu struktūrvienība, kas kopumā nodrošina ap 3500 darba vietām.
Informācija aktualizēta 08.01.2022.
| Ādažu muiža miglā |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru