svētdiena, 2015. gada 1. marts

Aahof - Ādažu muiža un parks #



Pēc 1920.gada agrārās reformas Ādažu muiža (Aahof), saukta arī par Gaujas-Pļavas muižu, tika sadalīta 104 vienībās 1358 ha kopplatībā, Carnikavas muiža saukta arī par Gaujas-Meņģeļu jeb Sānkaules muižu, tika sadalīta 101 vienībā 2237 ha kopplatībā, Iļķenu muiža 17 vienībās 475 ha kopplatībā, Remberģes muiža 47 vienībās 761 ha kopplatībā, Štāles muiža (Stalenhof) 18 vienībās 252 ha kopplatībā, Berģu muiža 35 vienībās 215 ha kopplatībā, Alderu muiža 29 vienībās 93 ha kopplatībā, Ādažu mācītājmuiža 1 vienībā 57 ha kopplatībā, Baloža muiža (Bonaventura) 4 vienībās 24 ha kopplatībā, Kluses (Klus) obroka gabals 1 vienībā 12,6 ha platībā.

Mūsdienu Ādažu ciems veidojies ap kādreizējās Gaujas muižas (Aahof) jeb Gaujas-Pļavas muižas centru, bet ciema jaunākā daļa Vējupes labajā krastā — ap Rembergu muižas (Ringenberg) centru. Gaujas muiža atradās senajā Bukultu pils jeb Jauno dzirnavu draudzes novada (Kirchspiel Neuermühlen) teritorijā, kas ietvēra pašreizējo Bukultu un Baltezera teritoriju, 19. gadsimtā to dēvēja par Ādažu-Carnikavas draudzes novadu.

Ādažu muižas teritorija

Gājēju ceļš gar muižas parku



2018.g. septembrī

Muižas parks

 



2018.g. septembrī

Blakus parkam izveidojies dzīvojamo māju rajons





2018.g. septembrī

2018.g. septembrī

Muižas teritorija atrodas Ādažu-Carnikavas ceļa malā.

2018.g. septembrī

2018.g. septembrī

 



Kolhoza laikā parkā atradās kalte, no tās pāri palikusi nenovāktu drupu kaudze.







Parka teritorija nav kopta...

... mētājas būvmateriāli, teritorija aizaugusi.

2018.g. septembrī

2018.g. septembrī

Vecās klēts vietā paredzētas šādas mājas







Parka  malā atrodas bijusī kaltes svaru māja. Vēlāk tajā izvietojās bodīte, bet nu arī tā beigusi savu darbību.



2018.g. septembrī


* Laiks / 09.12.1959
***
Nostāsti un vēstures liecības 
Izzūdošas cilts pēdas 

Latviešu tautas tagadējā valoda, paradumi, cilvēku izskats veidojušies garā un sarežģītā tautu, cilšu pārceļošanas un sajaukšanās rezultātā. Ziemeļlatvijā un Kurzemes ziemeļos blakus latviešu ciltīm dzīvojušas arī lībiešu (līvu) ciltis kuru valoda, tāpat kā igauņu, pieder pie Baltijas somu valodām. Šī, tagad jau gandrīz izzudusī cilts, atstājusi pēdas arī mūsu valodā. No līviem mantojumā palikuši vairāki simti vārdu («vēris›, «puncis», «setuks», Pededze u.c.). Par līvu likteni interesējās igauņu folkloras pētnieks F. Kreicvalds, kura vārdā tagad nosaukts Tartu Literatūras muzejs. Viņam bija plaša sarakste. Vienā no vēstulēm Kreicvaldam par līviem raksta Gulbenes (Schwaneburg Pastorat) mācītājs Sillings 1849. gadā. Šo vācu valodā rakstīto vēstuli pazīstamais novada pētnieks J. Kučers ierosināja pārtulkot un publicēt. «Varu jums sniegt tikai trūcīgas ziņas par Gaujienā (Aahof) dzīvojošiem somu tautības cilvēkiem. Ne tikai latviski, bet arī abus igauņu dialektus ir pratis mācītājs Karlbloms. Gaujienā dzīvodams, viņš sarunājies ar turienes cilvēkiem. Līvu valoda ir atšķirīga no Veru (Verro) igauņu valodas, tomēr viņi ar tiem varēja saprasties. Bet Rēveles igauņi viņus nesaprata. Būtu ļoti interesanti abus dialektus salīdzināt. Līvu jeb igauņu dvēseļu skaits paliek nenosakāms, jo viņi vairāk vai mazāk ar latviešiem sajaukušies un latviskojušies. Vismazāk sajaukušies tie ir Līvu ciemā, jo tas no Gaujienas pils un pārējiem ciemiem ir vairāk nekā divas jūdzes tālu, pilnīgi atgriezts, ar Gaujas upi un mežu norobežots. 

Pēc pēdējām Gaujienas muižas zemes pārmērīšanām zināms, ka arī klaušas te bijušas ļoti niecīgas. Daudzi no šī ciema nemaz negāja uz darbu pilī un palika nesajaukti līvi. Tagad viņi savā starpā runā savā valodā, bet bērnus, kad tie paaugušies un sāk iet muižas darbos māca latviski saprast. Līvās ir tikai trīs vecas sievietes, kuras latviešu valodu nesaprot nemaz. Šajā ciemā sākusies sajaukšąnās, it sevišķi no 1819. gada, kad te vairākas latvietes ieprecējušās.  Bez Līvu ciema ir vēl daži. Visvairāk līvu ir Salakos, Tilālnos, Allēs, Paurē, Zvārtavā, Salmaņos, Kručkē, Oldermaņos, mazāk Čipatos, Skujeniekos, Viģubos. Tur tikai daži vecāki cilvēki šo valodu saprot un runā. Daudz līvu cilts iedzīvotāju ienāca arī Marienburgas draudzē. Zeltiņos, Kalnienā un Ilzenes muižā. Vecākie Līvu ciema ļaudis stāstīja, ka viņu vectēvi nodevas veduši uz Marienburgu, kā arī Pleskavas guberņu, uz kurieni tie bieži brandavīnu veduši. Opickas tuvumā esot trīs ciemi ar viņu  cilts iedzīvotājiem kuri zviedru kara laikā no Kalnienas uz turieni aizgājuši un apmetušies. Kā līvi šai apkārtnē atnākuši, nav zināms, vecie ļaudis stāsta, ka tas noticis ļoti senos laikos. Būtu interesanti uzzināt, cik tālu gar jūras piekrasti somu ciltis iespiedušās, kā šeit apmetušās latviešu ciltis un savukārt līvus izspiedušas. Man šķiet, ka toreizējos necaurejamos mežos vēl tagad viņu paliekas ir atrodamas. 

Materiālu sagatavoja 
ASTRA BINDE 
1983.12.24 Oktobra Karogs (Alūksne)

  


Vēsturiskais Ādažu muižas nosaukums Aahof minēts senos dokumentos kopš 1562.gada. 1819.gadā muižā uzvesta Šillera luga "Vilhelms Telss", kuru esot iztulkojis muižas sulainis, kurš arī vadījis izrādi.

Ādažu muiža 19. gadsimta sākumā piederēja baronam Aristam Baltazara dēlam Kampenhauzenam.
 
Balthasar_Campenhausen_(1820.g.gravīra)




Par Odzienas muižas īpašniekiem fon Brūmmeru dzimtu nav nekas zināms, bet arī viņa bijusi inteliģentāka, nekā Sausnējas fon Kreuši. Rakstura cilvēki Brummeri tomēr nav bijuši un viņu izmiršana sākusies jau pagājušā gadu simteņa vidū. Deviņdesmitajos gados, manā jaunības laikā, šī dzimta jau bija pilnīgi zaudējusi cienību zemniekos, kuru pat brīnījās, kā muižas īpašniekam izdevies apprecēt Vidzemes muižniecībā sevišķi ievērojamās Ādažu īpašnieku baronu fon Kampenhauzenu dzimtas jaunāko atvasi. To izskaidroja ar to, ka Kampenhauzeniem bijis daudz meitu un dažām trūcis precinieku. Kundze nomira jau pirms kara, vēl jauna būdama, un nedaudz gadus vēlāk arī viņš pats.

* Zeltene / 01.12.1926
Ādažu muižas ēka 2014.gada vasarā.
💢💢💢💢💢

Vācieši Barbara un Huberts no pagātnes lauskām veido Kampenhauzenu dzimtas mozaīku
Apriņķis.lv
05.12.2020.
Elita Pētersone, “Ādažu Vēstis”


Augustā, kad nelielas interesentu grupiņas ieradās iepazīt Ādažu kultūrvēstures vietas, Ādažu muzeju uzmeklēja divi ceļotāji no Vācijas. Barbarai un Hubertam fon Kāleniem bija interese apskatīt kādreizējo Ādažu muižas vietu. Sarunā atklājās, ka Huberta kungs ir senas Kampenhauzenu ģimenes atvase – viņa vecmāmiņa Izabella Kampenhauzena savu bērnību un jaunību līdz laulībām pavadījusi Ādažu muižā. Priecīgi par iespēju iepazīties ar Ādažu muzejā apkopotajiem materiāliem un izstaigājot muižas apkārtni ar parku, Huberta kungs apsolīja izpētīt pieejamos dzimtas materiālus Vācijā un dalīties zināšanās ar ādažniekiem.
Barbara un Huberts pie Ādažu muižas 2020.g. augustā
Kampenhauzeni (vācu val. von Campenhausen) ir sena vācbaltiešu dzimta, kas ieceļoja Livonijā jau 16. gadsimtā. 1744. gadā Zviedrijas karalis Baltazaram fon Kampenhauzenam piešķīra barona titulu, bet Krievijas impērija 1854. gadā atzina Kampenhauzenu dzimtas tiesības lietot mantojamu šo baronu titulu.


Kampenhauzeni pirms piecām paaudzēm

Huberts fon Kālens (Hubertus v. Kahlen) smej, ka viņa dzimtas ciltskokā minētajos personvārdos mūsdienu lasītājam ir viegli apmaldīties, un turpina: “Lai atskatītos uz Ādažu muižā savulaik dzīvojošo Kampenhauzenu ģimeni, stāsts jāsāk pirms piecām paaudzēm – ar Veselavas (Wesselshof) muižu*, kur 1808. gadā piedzima dzimtas tālais sencis Teofils Aurels fon Kampenhauzens. Teofils apprecēja neparasti skaisto Izabellu, kura diemžēl mira 29 gadu vecumā, pēc tam, kad bija dāvājusi dzīvību astoņiem bērniem. Par godu viņai, no kuras bērniem cēlušies tik daudzi Kampenhauzenu pēcteči, vārds Izabella vēlāk dots daudzām dzimtas meitenēm.”

Baltazars

Generalleutnant_Balthasar_Freiherr_von Campenhausen 

Līdzīgi bijis ar vārdu Baltazars, kas bieži ticis dots Kampenhauzenu dzimtas vīriešu pārstāvjiem. Teofils un Izabella Baltazara vārdu devuši savam vecākajam dēlam. Dzimis 1860. gadā, Baltazars 30 gadu vecumā kļuva par Ādažu muižas īpašnieku. Baltazaram Ungurmuižā dzīvoja brālēns – arī vārdā Baltazars. Abi kopā studēja Tērbatā. Ungurmuižas Baltazaru dzimtā dēvēja par “mazo”, bet Ādažu muižas vēlāko īpašnieku – par “lielo”. “Lielais” Baltazars studiju gados bijis izskatīgs jauneklis un savas kaislības pret zirgiem dēļ, saukts par “bruņniecības ērzeli”. Viņš bijis arī labākais paukotājs, parforce jātnieks un mazurkas dejotājs.(Z. fon Fēgezaks. “Senči un pēcteči”, 2011., 366. lpp.)

Veselavā “lielais” Baltazars pārvaldījis sava tēva Teofila īpašumus, līdz apprecējies ar fon Klotu dzimtas atvasi baronesi Frederiku Mariju. 1870. gadā 30 gadu vecumā viņš iegādājās skaisto Ādažu muižu (Aahof Neuermühlen), jo vēlējās savai zirgaudzētavai piemērotāku vietu tuvāk Rīgai.

Zirgu kaislība Ādažu muižā

Baltazars bija mantojis visu Kampenhauzenu vīriešu kaislību pret zirgiem: “Arī viņa četrjūgi, ko, tāpat kā tēvs, viņš pats iebrauc, visā zemē ir slaveni un iekāroti, un ar savu angļu tīrasiņu ērzeli Šailoku viņš gādāja pusasiņu zirgus Pēterburgas gvardes virsniekiem. Zirgu kaislība Ādažu muižā bija tik liela, ka pat viņa sievai Marijai bija savs stallis. Un, kad kāds bija pieteicis vizīti Ādažos, tad Ropažu stacijā viņu sagaidīja viegli medību rati ar diviem iejūgtiem ugunīgiem rikšotājiem, kas viesi ātri nogādāja Ādažu muižā.” (Z. fon Fēgezaks. “Senči un pēcteči”, 2011., 384.lpp.)

Lorenco-fon-Kampenhauzens

Ādažu muižā saimniecības ēkas un zirgu staļļi bija svarīgas vietas. Tām, tāpat kā zirgiem, līdzekļi netika žēloti. Dzīvojamā kungu māja bija labi kopta, tomēr salīdzinoši vienkārša koka būve ar sarkanu dakstiņu jumtu. Taču ēkas jumta apdare izcēlās ar īpašiem kokā grieztiem eleganti dekoratīviem elementiem (arī ar zirga galvas motīvu) zelminī un ap logiem.

Rakstnieks Zigfrīds fon Fēgezaks par kādu savu Ādažu muižas apmeklējumu 19. gadsimta beigās stāsta: “Ādažos viss bija gaišs, labestīgs un saulains. Pat drūmās, lietainās dienās šķita, ka kaut kur slepus spīd saulīte. Pa nekrāsoto, balti noberzto grīdu no sliekšņa līdz slieksnim stiepās krāsaini, svītraini lupatu celiņi, uz palodzēm, atkarībā no gadalaika, ziedēja zeltziedes, alpu vijolītes, acālijas vai hiacintes. Un tumšajos ziemas mēnešos, kad negribēja ziedēt itin nekas, starp visām dubultlogu rūtīm uz baltām sūnām spīgoja mazas, krāsainas salmenītes.” (Z. fon Fēgezaks. “Kāzas Carnikavā”, 1998., 12.–13.lpp.)

Un turpina: “Cik dažādi arī šajās muižās – Unguros, Ādažos un Lēdurgā – gāja, visur bija mājīgi un omulīgi, vienkāršajām koka mājām bija elastīgas sienas, tā ka viesiem, vienalga, cik daudzi ieradās, arvien bija pietiekami vietas, kur viņus apmetināt. Un ciemiņi bija vienmēr: no plašās ģimenes un daudzajām kaimiņu muižām.” (Z. fon Fēgezaks. “Senči un pēcteči”, 385.lpp.)

Baltazaram un Marijai ģimenē piedzima astoņi bērni, Ādažu muižā – četri pēdējie: dēls Arists Baltazars Heinrihs, viņš arī pēdējais Aahof – Ādažu muižas īpašnieks, meitas – Anna Ērika Marija, Barbara Ebba Marija un pastarītis – Bodo Frīdrihs Reinholds.

Teofils Aurels fon Kampenhauzens ar dēliem 
ap 1860. gadu. Baltazars – otrais no labās.

Izabella

Huberta fon Kālena vecmāmiņa Izabella** bija Ādažu Baltazara un Marijas ģimenē dzimušais pirmais bērns. Pēc Ādažu muižā pavadītās bērnības un jaunības Kampenhauzenu Izabella 19 gadu vecumā apprecējās ar Neibādē (Saulkrastos) dzimušo Georgu fon Kalenu (Georg von Kahlen) un pārcēlās uz dzīvi Geistershofā (šodien Grašu muiža).

Izabella fon Kampenhauzena.

Stāsta Huberts fon Kālens: “Grašos 1897. gadā pasaulē nāca mans tēvs. Viņa māte, mana vecmāmiņa Izabella, jau tolaik no Rīgas uz Grašiem, bijušo Geistershofu, pie mums ciemos no skolas brīvajā laikā labprāt uzaicināja bērnus no nabadzīgākām ģimenēm. Izabella par bērniem nesavtīgi gādāja, padarot priecīgāku šo bērnu ikdienu. Mans tēvs kopā ar saviem brāļiem un māsām uzauga kopā ar šiem bērniem. Visi muižā dzīvojošie viens otram līdzās apguva dažādas prasmes un rotaļājās. Uzauga ciešā saskarē ar dabu, kuru ļoti mīlēja. Ģimenē ļoti tika cienītas kristīgās vērtības. Iespējams, tieši Latvijas skaistās dabas tuvums, kurā mans tēvs uzauga, deva impulsu viņam vēlāk studēt lauksaimniecības lietas.

Veselavas muiža.





Grašu (Geisterhof) muižas apbūve veidojusies 18. gadsimta beigās un vēsturiski piederējusi fon Kālenu dzimtai. Muižas rekonstrukcija atsākta pēc Latvijas neatkarības atgūšanas – 1993. gadā. Šobrīd kungu mājā iekārtota viesnīca, bet netālu muižas īpašnieki izveidojuši “Grašu bērnu ciematu”, kas sniedz atbalstu bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem no dažādām Latvijas vietām. Tādējādi arī šodien tiek turpināta Huberta vecmāmiņas Izabellas savulaik Grašu muižā aizsāktā misija – kristīgās vērtībās balstīta palīdzība dzīves grūtībās nonākušiem bērniem.

Turpina Huberts fon Kālens: “Pirms pieciem gadiem mēs nodibinājām attīstības veicināšanas biedrību. Ar šīs biedrības starpniecību vācam ziedojumus bērnu ciematam “Graši”*** Latvijā.”

Baltijas vācieši atstāj Latviju

Stāsta Huberts fon Kālens: “Mans vectēvs atstāja Latviju kopā ar sievu Izabellu (manu vecmāmiņu) 1920. gadā. Viņi atrada jaunu mājvietu Namislavā (Namslau) Breslavas (šodienas Vroclava) rajonā. 1922. gadā mans vectēvs nomira. Pēc tam mana vecmāmiņa Izabella pārcēlās uz Kēnigsbergu (tagad Kaļiņingrada), vācu intelektuālo un kultūras centru, jo tur dzīvoja divi viņas brāļi Aurels un Bodo, kuram Kēnigsbergā piederēja tabakas un dzērienu veikals. Vecmāmiņa Izabella nomira Kēnigsbergā 1938. gadā. Izabellas jaunākais dēls ir mans tēvs – Eberhards. Diemžēl man neizdevās piedzīvot savus vecvecākus Heinrihu un Izabellu, jo es piedzimu Kēnigsbergā 1941. gadā. Cik es zinu, manas vecmāmiņas jaunākais brālis Bodo, tāpat kā daudzi mani radinieki, Latviju pameta laika posmā no 1918. līdz 1920. gadam.”

Ko tur slēpt – attiecības Baltijas vāciešu un jaunizveidoto neatkarīgās Latvijas un Igaunijas valdību starpā nebija draudzīgas. Tika slēgtas visas dižciltīgo vācbaltiešu organizācijas, anulēti tituli. Vāciešu milzīgos zemes īpašumus konfiscēja un zemi izdalīja vietējiem zemniekiem. 20. gados Latvijas Republikā īstenotās agrārās reformas galvenais mērķis bija lielo zemes īpašnieku kā kārtas likvidācija un zemes atsavināšana. Tā bija visradikālākā agrārā reforma.

Ādažu muižā dzimušais tās pēdējais īpašnieks Arists Baltazars Kampenhauzens palika Latvijā. 1920. gada 26. jūnijā baronam, Ādažu muižas īpašniekam izsniedza Latvijas pilsoņa pasi, un agrārā reforma atstāja 59,80 ha muižas neatsavināmās daļas****. No pārējās 12 069 pūrvietu lielās muižas zemes (aptuveni 4477 hektāri) 1920. gada agrārreformas ietvaros Ādažu pagastā izveidoja 100 jaunsaimniecības un piešķīra zemes piegriezumus 10 vecsaimniecībām.

Grašu muižas ļaudis.
Huberta vecmāmiņa Izabella ar vīru un bērniem ap 1892. gadu.

Taču šie notikumi nekādā gadījumā neievadīja vācu vēstures beigas Baltijas telpā. Vācbaltieši joprojām bija savdabīgs fenomens ar dziļām vēsturiskām tradīcijām. Viņi prata pielāgoties jaunajai politiskajai realitātei – neatkarīgās Latvijas un Igaunijas valsts eksistencei. Pārorientējās, kļuva par aktīviem politiķiem Latvijas un Igaunijas valsts dzīvē, aizstāvot gan vietējo vāciešu prasības, gan arī neaizmirstot par valsts vispārīgajām interesēm.

1939.gads sekoja ar slepeno un cinisko Molotova-Ribentropa paktu. Austrumeiropa tika sadalīta vācu un padomju ietekmes zonās. Baltijas vāciešus pārvietoja no padomju ietekmes teritorijas uz nacistisko Vāciju. 1939.–1941. gadā no Latvijas izbrauca vairāk nekā 50 000 vācbaltiešu cilmes iedzīvotāju. 90 procenti šķīrās no Latvijas ar sāpīgu sirdi. Pēc viņu aizbraukšanas mūsu valstī izveidojās intelektuālais vakuums, jo Latviju atstāja pati organizētākā un saliedētākā tautas grupa, kas bija veikusi nenovērtējamu kultūras darbu un bija izglītotākā un ar iniciatīvu visvairāk apveltītā iedzīvotāju daļa.

– Kādu lēmumu sarežģītajā izvēlē pieņēma Ādažu muižā dzīvojošā Kampenhauzenu ģimene?

Grašu muiža. 2018. gads.

Dzimtas vecāko pārstāvi – savas jau mirušās vecmāmiņas jaunāko brāli, Ādažu muižā dzimušo Bodo – iepazinu tikai 1946. gadā. Tas bija laikā, kad mana māte, mans brālis un es bijām jau aizbēguši no Kēnigsbergas uz “Sommerberg” muižu netālu no Vīsbādenes, pie radiem. 1944. gadā manai mātei un man Kēnigsberga bija jāatstāj. Tikai 1947. gadā, kad man jau bija seši gadi, es tur iepazinu savu tēvu Eberhardu, kad viņu atbrīvoja no angļu gūsta.

Kēnigsberga ir neaptverams vēstures paradokss. Pilsēta bija senās Prūsijas karalistes centrs ar bagātīgu vēsturi. Taču karš ar vienu vēzienu noslaucīja šo pagātni, atnesot šajā apvidū “padomju kultūru”. 1944. gadā angļu aviācija smagi sabombardēja pilsētu, bet 1945. gada pavasarī smagās kaujās to ieņēma Sarkanā armija. Pirms kara pilsētā dzīvoja vairāk nekā 300 000 cilvēku, pēc kara vairs tikai 50 000, tomēr arī viņus līdz 1950. gadam deportēja uz Vāciju. Eiropas ievērojamākā apgaismības filozofa Imanuela Kanta dzimtajā pilsētā tika nometināti iebraucēji no Krievijas un Baltkrievijas. Mēģiniet iztēloties, kā iebraucēji uzvedās un ko darīja skaistajos grāmatu un mākslas priekšmetu pilnajos Kēningsbergas dzīvokļos, kas vēl bija saglabājušies neskarti…

– Huberta kungs, ko darāt pašlaik?

Šodien es dzīvoju kopā ar savu sievu Barbaru Taunšteinē, netālu no Vīsbādenes. Mēs satikāmies 1969. gadā. Tajā gadā notika divi lieli pasaules notikumi: pirmais cilvēks nolaidās uz mēness, un es satiku savu sievu Barbaru! (Smejas.) Mums ir dēls Andreass un mazmeita Luisa, kuri dzīvo Vīsbādenē. Barbara ir apguvusi grāmatu tirgotāja amatu, un 25 gadus viņai bija sava grāmatnīca. Vairāk nekā 40 gadus viņai bija arī lielisks hobijs – zirgi. Jāšana bija viņas lielākā aizraušanās. Gluži kā savulaik Kampenhauzeniem Ādažos! Tagad ar zirgu sāk jāt mūsu mazmeita. Es strādāju tekstilrūpniecībā. Agrāk brīvajā laikā devos izbraucienos ar motociklu, gāju medībās, un man ļoti patika gleznot ar akvareli. Gleznot esmu sen jau pārtraucis, jo pietrūkst iekšējā miera… Barbara un es, neskatoties uz mūsu vecumu, paldies Dievam, joprojām esam ļoti aktīvi.

– Huberta kungs, kā jums patīk Latvijā?

Saistībā ar darbību bērnu ciematā “Graši” Barbara un es ļoti daudz atrodamies Latvijā. Mēs varam teikt, ka Latvijā jūtamies gandrīz kā mājās. Mums ļoti patīk aktīvi darboties šajā vietā, kur atrodas manas ģimenes saknes. Tas ir tik jauki!

Es vēlu Latvijai dzīvot mierā un saticībā. Tā ir cilvēcei nepieciešamākā atziņa – sadzīvot, lai dzīvotu mierā. Lai Latvijas un Baltijas valstu iedzīvotāji nākotnē varētu dzīvot sev raksturīgo – SAVU dzīvi,” uzsver Huberts.

Es palieku filozofiskās pārdomās par Huberta teikto vārdu “SAVU dzīvi” jēgu.

*Šobrīd muižas komplekss pieder Priekuļu novada pašvaldībai un tajā atrodas Veselavas pagasta pārvalde, bibliotēka, kultūras nams. Tūristiem muiža ir pieejama apskatei.

** Isabelle Friederike Marie (1865–1938). Precējusies – von Kahlen.

*** Sīkāka informācija – www.kinderdorf-grasu.de. Nodibinājums “Fonds “Grašu bērnu ciemats”“ ir ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcija, kura sniedz ģimeniskai videi pietuvinātu aprūpi un kuras mērķis ir uzņemt un nodrošināt bērnus no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm un bez vecāku gādības palikušos bērnus un pusaudžus ar labiem dzīves apstākļiem, nodrošināt iespēju iegūt vispārējo izglītību un arodapmācību. Grašu fonds piedāvā saviem audzēkņiem iespēju dzīvot arī Rīgā, lai turpinātu mācības savā izvēlētajā profesijā. Kā atzīst paši bijušie Grašu audzēkņi, pateicoties finansiālajam un morālajam atbalstam, studēt gribētāji  var izvēlēties sev mīļāko profesiju, nevis apstākļu spiesti strādāt darbā, kas nepatīk. Grašu darbinieki rada ģimenisku noskaņu Grašos un atbalsta jauniešus arī pēc 18 gadu sasniegšanas, viņu patstāvības vai profesijas iegūšanai, lai kur viņi arī būtu.

**** LVVA, 1615. f., 5. apr., 2875. lieta.

 💢💢💢💢💢



1358 hektāri muižas zemes Agrārreformas laikā tika izdalīti 104 zemnieku saimniecībām

Ādažu muiža diemžēl nekad nav bijusi kultūras pieminekļu sarakstā un arī tagad nekas neliecina, ka kādam rūp šīs vietas nākotne. Žēl, jo šī ir vienīgā vēsturiskā vieta Ādažos (arī vēl vecā pagastmāja), kur kaut kas vēl  ir saglabājies !!!

Savu laiku muižas ēka tika izmantota kolhoza kantora vajadzībām.

 
2020.g.

Vēlāk pēc agrārās reformas Ādažu muižas centrs piederēja Rozālijai Zvaigznei.
*****************
 Ādažu muiža bez tituliem un arī bez nākotnes
Raivis Bahšteins
2009. gada 03. novembris

Izbraucot cauri Ādažiem, pirms pagrieziena uz Carnikavu rudenīgi kailie koki atļauj apskatīt kādas senas ēkas drupas. Ēka celta no sarkaniem ķieģeļiem, un visas pazīmes liecina, ka tā ir kāda no Ādažu muižas kompleksa ēkām. Apkārtnē ir vēl citas glītas muižas laika ēkas, kuras ir apdzīvotas, jo tās mazāk skāris laika zobs vai cilvēku vienaldzība.


Par Ādažu muižu internetā rodamā informācija ir skopa, Latvijas Piļu un muižu asociācijas vietnē www.pilis.lv vien rodamas ziņas, ka 1358 hektāru muižas zemes Agrārreformas laikā izdalīti 104 zemnieku saimniecībām. Šobrīd par tās eksistenci liecina vien pieminētās glītās ēkas un sarkanais grausts, kurš norobežots ar lenti, uz kuras uzdrukāts vārds “Kabelis”. Savulaik ēkai piebūvēts kaut kas līdzīgs milzīgam šķūnim, bet arī tas ir teju sabrucis.

 “Ādažu muiža nekad nav bijusi kultūras pieminekļu sarakstā. Nekad arī nav bijis projekts to iekļaut, pat padomju laikos ne,” RAA sacīja Gunta Bogdanova, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspektore Rīgas rajonā. Speciāliste izteica minējumu, ka sarkanā ķieģeļu celtne, visticamāk, bijusi kalpu, nevis kungu māja. Turklāt, kā no Ādažu muižas apmeklējuma atcerējās G. Bogdanova, Ādažu muižas kompleksa vidi krietni sabojājusi padomju laikā celtā kalte parkā, kas piebūvēta cieši klāt varenajām drupām. “Žēl, ka tāda vieta nav sakārtota, Ādažos ir daudz lielveikalu un citādu būvju, bet senā godība aiziet,” sacīja speciāliste. Viņa arī norādīja, ka zemes īpašniekiem, visticamāk, neradīsies nekādi šķēršļi, ja tie vēlēsies muižas laika ēkas nojaukt. 


 Ādažu novada Domes priekšsēdētāja vietnieks Pēteris Balzāns RAA pastāstīja, ka Ādažu kolhoza pastāvēšanas gados muižas nosaukums bijis dzīvs. Savulaik muižas parkā atradusies bodīte ar šādu nosaukumu. “Pašlaik visas ēkas ir bezsaimnieka mājas. Zeme pieder privātpersonām, savukārt ēkas ir kā apgrūtinājums zemes īpašniekiem,” norādīja P. Balzāns. Ēku iemītnieki cīnās par iespēju privatizēt savus mājokļus, lai varētu tos savest kārtībā, bet tas var nesakrist ar zemes īpašnieku plāniem. 


 P. Balzāns RAA norādīja, ka drīzumā plānots veidot Ādažu muzeju jaunceļamajā kultūrizglītības centrā, kurā varētu tikt apkopota informācija par Ādažu muižu, par kuru ir tik maz liecību. 


 Grāmatā “Ādaži. Novads un ļaudis”, ko sastādījusi Inguna Bauere, minēts, ka Ādažu muiža 19. gadsimta sākumā piederējusi baronam Baltazaram fon Kampenhauzenam. 1819. gadā muižā uzvesta kāda klasiska Šillera luga “Vilhelms Telss”, kuru esot iztulkojis muižas sulainis, kurš pats arī vadījis izrādi. Vēsturiskais Ādažu muižas nosaukums Aahof minēts jau senos dokumentos kopš 1562. gada. P. Balzāns par muižu uzgājis šādu tautasdziesmu:

Visas muižas kalnā stāv, 
Mūsu muiža lejiņā, 
Mūsu muiža lejiņā, 
Asariņu peļķītē.



Pieskaršanās saknēm 

Kolhoza "Ādaži" Centra iecirknī atrodas tā sauktā Muiža, kas celta kā muižas kalpu māja 18. gadsimtā. Materiāls — akmeņi, vesti ar zirgiem no Rīgas jūras līča krasta. Ēka bija kalpu dzīvojamā māja, vēlāk otrajā stāvā atradās viņu ēdināšanas vieta. Ap 1925. gadu te izvietoja pienotavu (attēlā), kas vēl tagad ir kolhoza rīcībā.

 Celtnes īpatnējā faktūra labi saskatāma vēl šodien - jūras viļņi atstājuši akmeņos būtiskas pēdas. Par ēku sīkāk pastāstīja Emma Puriņa un Anna Melkuse, kas pašas te dzimušas. Viņu vecāki kā kalpi šajā ēkā dzīvojuši līdz muižas zeme tika sadalīta jaunsaimniekiem. 

Ziņas par Ādažu senatni lielā mērā pagaisušas garajos un bargajos gadu simteņos. Tomēr īsumā par dažiem pieturas punktiem: jau 13. gadsimta sākumā uzcēla Ādažu pili vācu krustnešu iekarošanas un paverdzināšanas vajadzībām.  

Tai jau no paša sākuma, domājams, būs bijusi sava kapella, bet draudze minēta tikai 1549. gadā. Evanģēliski luterāniskās Ādažu baznīcas mūra ēka celta 1775. gadā. Šī statistiskā informācija vajadzīga, lai pieminētu akadēmiķa J. Stradiņa konstatējumu: kādreizējais Ādažu un Bukultu mācītājs F. Menijs (miris 1659. g.) kļuva par Tērbatas universitātes vēstures profesoru un Tērbatā izdotajā grāmatā "Syntagme de origine Livonorum" ( 1635.g. ) publicēja pirmo latviešu folkloras tautasdziesmas paraugu. Tātad ādažnieku senču skandētās tautasdziesmas krita tālu pasaulē. 

Pazīstamais zviedru izcelsmes padomju mākslas zinātnieks B. Vipers raksta: «Vēl kāda Ādažu baznīcas īpatnība pelna ievērību. Visā iepriekšējā Vidzemes baznīcas celtniecības vēsturē galvenās arhitektonisko stilu iezīmes nāca no Nīderlandes, Vācijas un Skandināvijas. Ādažu baznīcā pirmo reizi sāk izpausties krievu celtniecības ietekme, kas augstāko spriegumu sasniedz nobriedušā klasicisma laikmetā.» 

Ādažu pagastā 1903. gada novembrī dzimis izcilais snaiperis. atvaļinātais gvardes majors, Padomju Savienības Varonis J. Vilhelms, savas dzīves gaitas sācis pasaules mēroga kodolķīmiķis B.Jirgensons (16.05.1904. — 08.10.1982.). Ādažnieks ir arī Latvijas PSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks J.Krēsliņš (1921). Par skolotāju te 1905. gada revolūcijas laikā strādājis gleznotājs Pēteris Kundziņš. Savukārt pazīstamais arhitekts Pauls Kundziņš projektējis jaunās pagasta skolas ēku, kas atklāta 1927. gadā.

Ar Ādažu astoņgadīgo skolu atmiņas saistās gan Latvijas PSR Nopelniem bagātajam skatuves māksliniekam I. Skrastiņam (1941), gan dzejniecei M. Zālītei (1952.). Netālajos Baltezera kapos, kur atdusas kolhoza «Ādaži» pirmais priekšsēdētājs M. Krēsliņš, zemes klēpī guldīts arī rakstnieks, jaunstrāvnieks J.Palevičs, kas dzimis 1873. gada 18. maijā.

J. Čapiņš 

* Darba Balss  / 21.05.1983.

Pienotava

 
2011.g. ( Google )

Apkārt esošajām  mājām paveicies mazāk - tās ir tuvu sabrukšanai.


 


2018.g. septembrī




















 

















Ādažu kolhoza pastāvēšanas laikos muižas nosaukums bija dzīvs, bet tagad ... 

2018.g. septembrī



Kādreizējā pienotava

Ādažu muiža miglā


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru