trešdiena, 2015. gada 4. marts

Latvijas Lauksaimnieku Savienības dibināšana (LLS) ^

Alberta Kaula izlolotās Latvijas lauksaimnieku savienības dibināšana 1989.g. Rīgā,  Sporta manēžas telpās. 
🍀
13 stundas kongresā 
Agrorūpnieciskās komitejas priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Ģēģers (no kreisās),
agrofirmas "Mārupe" priekšsēdētājs Jānis Zvaigzne, Anatolijs Gorbunovs,
 agrofirmas "Jaunais komunārs" priekšsēdētājs Jānis Blūms
un agrofirmas "Ādaži", tagad arī LLS priekšsēdētājs Alberts Kauls. 
Jā, tas ir noticis — Latvijas Lauksaimnieku savienība nodibināta. 15. aprīļa vēlā vakarā pamatīgi nogurušie dibināšanas kongresa delegāti, nerimstoši možā Lauksaimniecības akadēmijas rektora Imanta Gronska (tobrīd galvenā runasvīra) uzaicinājumam atsaucoties, pacēla savus mandātus, šķiet, jau gurdeni nobalsojot par LLS dibināšanu. Apmēram 12 stundas pēc kongresa atklāšanas ... Pirmā kongresa preses konference. «Ādažu» līderis un vienlaikus arī LLS tapšanas procesu iniciators Alberts Kauls teic, ka Savienības Kompartijas pēdējais plēnums pavēris jaundibināmajai savienībai plašas iespējas, un tā varot būt ne tikai sabiedriska, bet arī saimnieciska organizācija. Kā zināms, pašreizējās lauksaimniecības vadītājas — Latvijas Agrorūpnieciskās komitejas — turpmākais liktenis šobrīd nav īsti skaidrs. Vai tās funkcijas uzņemsies LLS? Un vai tā nebūs tikai izkārtnes nomaiņa? Kauls apgalvo, ka ne — gan saturs, gan būtība pavisam cita. Bet kāda? Jo brīdi vēlāk tiek atzīts, ka šobrīd vēl īstas receptes mūsu lauksaimniecības atveseļošanai neesot. Bet: ... ja reiz ir iespēja pārņemt iniciatīvu, tad mums nav tiesību palikt malā.
Turpat tiek noraidīta doma par to, ka LLS mērķi sasniedzami caur frakcijām Augstākajā Padomē, valdībā. Tātad politiskās funkcijas noraidītas. Tai pašā laikā uzsverot, ka aktīvi jāpiedalās vēlēšanās rudens pusē. Lai nu kā, bet konferencē pamatdoma — kongresā jāpacenšas pacelties pāri atsevišķām pretrunām, jo latviešu tautas sakopšana un izdzīvošana tieši saistīta ar mūsu lauksaimniecību — vai spēsim to pacelt bijušajā varējumā. Izskan arī kāds pārmetums presei, kas mēģinot radīt jucekli kongresa tapšanas gaitā ... Kongresā gan pārliecinājos, ka dažas no iepriekš preses konferencē peltajām publikācijām izrādījušās pravietiskas. Kaut vai šāds R.Uzuleņa un J. Ausekļa minējums «Padomju Jaunatnē» — 
problemātiska būšot LLS Programmas un Statūtu apspriešana kongresā, jo pēc daudzajiem referātiem (ziņojumiem) un debatēm: « .. cilvēki būs pamatīgi noguruši, viņi mazāk uzmanības pievērsis visādiem labojumiem un vienprātīgi balsos par organizācijas komitejas piedāvātiem un tai pieņemamiem variantiem.» Tagad, pēc kongresa, var tikai secināt, ka autoriem taisnība vien bijusi — Programma un daži citi dokumenti pat apspriesti netika (pieņemti, uzticot attiecīgajām komisijām sagatavot galīgo variantu), bet Statūtu apspriešanas gaitā radās tāds juceklis, ka pretrunās brīžiem sapinās ne tikai zālē sēdošie, bet arī tribīnē un prezidijā esošie runasvīri. Tiktāl par «pareģoto». Ko saklausīju kongresa ziņojumos un debatēs? Diemžēl nepiepildījās iepriekšvēlētais — lai uzstāšanās būtu ne vien kritiskas, bet analītiskas, ar konkrētiem priekšlikumiem. Kas un kā jādara, lai kopējais darbs ietu kalnup. Ar analītiskumu viss kārtībā, bet konkrēto priekšlikumu no kongresa tribīnes izskanēja visai maz. Tātad: pamatā vien bija esošā stāvokļa izvērtējums ar atsevišķām kopdomām, kas vijās cauri daudzām runām. 
Kādas tās bija, šīs kopdomas? 
ATPALICĪBAS CĒLOŅI. Speciālisti saskaitījuši, ka Padomju Savienībā lauksaimniecība «reformēta» 28 reizes, pie tam — vienmēr no «augšas», ar administratīvo sviru palīdzību. Voldemāra Sļakotas, Balvu rajona valsts saimniecības «Vecumi» direktora viedoklis — LLS jābūt skaidrai un demokrātiskai savienībai. Latvijas laukos nobriedusi jaunas reformas nepieciešamība. Bet šoreiz tā jāveic no apakšas — sākot ar īpašuma formām un cilvēku laukos. Šo reformu var izstrādāt tikai cilvēki, kam tā patiesi nepieciešama, — paši lauksaimnieki. 
KĀDIEM BŪT LATVIJAS LAUKIEM? Dažādu saimniekošanas formu pilnīga līdztiesība, sākot no kopsaimniecībām un beidzot ar zemnieku saimniecībām. Bet varbūt otrādi? Pirmās minot individuālās saimniekošanas formas? Ir arī tāds viedoklis. Katrā ziņā — centrā cilvēks. Ko darīt lietas labā? Konkretizē Alberts Kauls: «Mainīt saukļus, un diriģentus augšā — tas ir naivi. Vajag mainīt nevis amata krēslus un telefonus kabinetos, bet gan ražošanas attiecības laukos.» 

KĀDAI BŪT PAŠAI LAUKSAIMNIEKU SAVIENĪBAI? Visdedzīgākā diskusija — vai būt sabiedriski saimnieciskai vai sabiedriski politiskai organizācijai? Diemžēl no kongresa tribīnes skan viens vienīgs jaunsaimnieka viedoklis (vai tāds pats arī citiem, nerunājušiem?): aicinājums iet ar mierīgu prātu, krāt naudu, kad tas būs pietiekami, kad kļūsim turīgāki, tad varēsim runāt arī par politiku. Cits viedoklis: bagātais nekad nav sapratis nabago, domādams, ka vienīgais nabadzības cēlonis ir slinkums. Tāpēc LLS vajadzētu vienoties par diviem pamatprincipiem — cīņā par Latvijas suverenitāti un būt sabiedriski politiskai organizācijai. Veidot savu frakciju Augstākajā Padomē, jo līdz šim visi lauku pārstāvji parlamentā vairāk cīnījušies katrs par savu labumu, nevis par kopējo lietu. Pēc pāris stundām tomēr tiek nobalsots, ka LLS politikā nejaucas. Bet vai mūsdienās ekonomika atdalāma no politikas? Par LLS runā arī Latvijas prezidents Anatolijs Gorbuuovs: «Var rasties jautājums: kas izstrādās un akceptēs tālākās attīstības koncepciju? Kas vadīs lauksaimniecisko ražošanu republikā? Manuprāt, tieši Lauksaimnieku savienībai jābūt tai, kas vadīs lauksaimniecisko ražošanu republikā, turklāt nevis cīnoties ar birokrātisko aparātu, bet veidojot savu pārvaldes struktūru, kas nekomandētu, nenomāktu, bet gan palīdzētu zemniekiem radoši attīstīt jebkuru saimniekošanas formu. Tātad ražošanas pārvaldes struktūra jāveido demokrātiski, pēc principa «no apakšas uz augšu». Laika gaitā tā, protams, būs jāpilnveido. Bet pirmo modeli varbūt vajadzētu veidot nesteidzoties un pārdomāti, lai pēc laika atkal nebūtu vajadzīga reorganizācija.» Un: «Protams, Lauksaimnieku savienībai nav jānodarbojas tikai ar ražošanas jautājumu risināšanu, tai jāieņem sava vieta arī republikas politiskajā dzīvē, jo ekonomiskās attiecības jau ir pati lielākā politika.» Prezidenta piedāvātos vadības grožus, šķiet, tā arī neviens nesatvēra ... Vismaz kongresā. 
Agrokombināta "Padomju Latvija" priekšsēdētājs Edgars Bāns (pa kreisi)
un Latvijas radio lauksaimniecības nodaļas korespondents Aivars Zīle. 
CILVĒKS. «Jaundibināmās savienības uzdevums būtu ne tikai prasīt, bet galvenokārt prast darīt un darīt tā, lai šodienas lauksaimnieki atgūtu latviešu zemnieku goda vietu sabiedrībā,» teic Anatolijs Gorbunovs. Rīgas katoļu dekāns Jānis Pujāts šo domu turpina, teikdams, ka dzērājs un izvirtulis nekad nebūs labs saimnieks. Esot divi droši ceļi uz nabadzību — zagt un svētdienās strādāt. Un abi pie mums diezgan izplatīti. Ko darīt cilvēka laba? Atgriezt garīgumu. Šķiet, šis ir viens no nedaudzajiem jautājumiem, kura risināšanai redzama konkrēta programma. Darāmā jo daudz — jāceļ skolas, medicīnas iestādes, jāpērk laba lauksaimniecības tehnika, jāpiešķir nauda. Izskan arī solījumi. Kaut vai par palīdzību topošajiem jaunsaimniekiem. Dažas labas lielsaimniecības pārstāvju paziņojumi par prāvu summu ziedošanu šiem mērķiem. Lai atdzimtu latviešu zemnieks, lai atdzimtu lauku sieviete — māte (nevis plāna pildītāja, slaucēja), tātad, lai godā tiktu celta ģimene, atdzimtu latviešu tauta.
VĒL DAŽI MEZGLU PUNKTI. Lauksaimniecības zinātnes reorganizācija. Patlaban tā sadrumstalota. Konkrēts priekšlikums Latvijas Lauksaimniecības akadēmijai jākļūst par republikas lauksaimniecības zinātnes centru. Daži aicinājumi vērtēt Kārli Ulmani kā lauksaimnieku, atkal godā celt viņa kādreiz teiktos vārdus: «Zeme un darbs - mūsu labklājības pamats.» 
Attiecības ar rūpniekiem, ar pilsētām utt. 
Kongress izskan. Paldies Dievam, uz gaišas nots. Un godīgi jāsaka, pateicoties tam pašam daudzu peltajam Kaulam, kas atradis šim brīdim pareizos vārdus. Galvenais ir paveikts — Latvijas Lauksaimnieku savienība nodibināta. Radīts pamats turpmākajam darbam, kas jāveic gudri, erudīti, ar latviešu zemnieka pamatīgumu. Uz to, šķiet, lielas cerības lika it visi. Uz gudrību, saprātību un faktu, ka varbūt beidzot pienācis laiks, kad lauksaimniecības ēku no pirmā līdz pēdējam stāvam būvēs paši lauksaimnieki. Tas arī galvenais. Pamati ielikti, gaidīsim, kāds taps pirmais stāvs. Būvdarbus sāks kongresā ievēlētā LLS valde un priekšsēdētājs. Pēc ilgiem un kaismīgiem vārdu kariem par neatbrīvoto LLS priekšsēdētāju ievēlēja Albertu Kaulu. 

13 stundas kongresā
1989.04.20 Dzimtenes Balss
P. Kalns
🍀


🍀
No Latvijas Lauksaimnieku savienības dibināšanas kongresa
JA IKVIENS ŠAI ZEMĒ SĒTU
Latvijas Lauksaimnieku savienības kongresā par savienības himnu pieņēma «Nevis slinkojot un pūstot». 
LLS dibināšanas kongresa prezidijs

Un citu arī pat iedomāties grūti. Priekšlikumi par pārējo atribūtiku palika vēl joprojām tikai priekšlikumi: karoga skices; devīze karogam «vienoti Latvijai» ar skaidrojumu "No vienlīdzības" patstāvības uz apvienošanos kopējam darbam savai Tēvzemei, Latvijai; emblēma krūšu nozīme  zaļas āboliņlapas, ko jau redzējām kongresa noformējumā, kuras viens no skaidrojumiem varētu būt - auglība, saticība un labklājība. Un ne tas vien žēl palika pusceļā. . . Cik cerīgs tomēr bija kongress? Tā vaicā arī tie, kas to skatījās televizoru ekrānos sestdien. Ko tas dos? Jo cerības ir liktas lielas. Ļauksaimnieks L. Stašs par  Lauksaimnieku savienības darba gaita runāja ļoti tēlaini: par dzimstošu bērnu, kuram pat dievs, nedrīkst pāri nodarīt. Bet dzemdības jau arī nebija tik vieglas un, tikpat tēlaini turpinot, vienbrīd pat likās, ka ar balsošanu un vēlēšąnām darbojoties, jaundzimušo no mazgājamās bļodas izlies laukā ar visu ūdeni. «Bērns» jau bija gan ļoti gaidīts un lolots. Rūpīgi gatavots "pūrs" un "pūriņš"-vispirms pamatdokumenti, izveidojot komisijas, sagatavojot programmas, statūtu, rezolūciju, deklarāciju un lēmumu projektus, visu to patiešām skaisti noformējot arī asnu maigā zaluma toņos, neaizmirstot dziesmu, mūziku, labu ceļavārdu. Likumsakarīga, demokrātiska un samērā līdzena bija balsošana par programmas un statūtu punktiem par katru atsevišķi. 
Mūsu rajona „Lauktehnikas„ delegāti
E. Barons un A. Viņauds un
Rēzeknes «Lauktehnikas» pārvaldnieks J. Kupra.
Par nelieliem, kaut būtiskiem, labojumiem vienojās samērā ātri. Visprincipiālākās domstarpības bija par to, vai savienība būs tikai sabiedriski saimnieciska, vai sabiedriski politiska organizācija. Manuprāt, beidzot jau gan nobalsoja tikai par sabiedrisku, bet daudzu sirdīs palika tomēr doma par politisku. Ne jau tāpēc, lai varētu rīkot mītiņus, streikus, izteikt ultimātus, diskutēt pie apaļiem un kantainiem galdiem. bet gan tādēļ, lai atspērienam būtu maksimāli lielāks spēks. Lai mūsu galds būtu pilns ne tikai ar maizi, pienu un gaļu, bet lai tur netrūktu arī kultūras, labestības un savstarpējas cieņas.  Tikko pieņemtos statūtus nācās pieņemt otrreiz, jo it kā uz burvju mājienu visi daudzie kandidāti savienības vadītāja postenim atteicās no šī goda un darba kā "atbrīvotie". Apsvērumi un pamatojumi gan netika izteikti pārāk argumentēti, varbūt ne tik atklāti tie tika pateikti. Bet strupceļš bija. 
Delegāti Māris Sirmais un Jānis Kārkliņš
Varbūt arī vajadzēja samierināties ar jauko un visnotal brīnišķīgo faktu, ka savienība ir nodibināta, un vadības ievēlēšanu atstāt nākamajam ārkārtējam kongresam pēc mēneša, vēl un vēlreiz visu apsverot. Bet pieņēma tomēr statūtu punktu par neatbrīvotu vadītāju. Un tad uz tuvojošos pusnakts stundu samērā nogurušie delegāti diezgan vienprātīgi pacēla asnu zaļos mandātus par agrofirmas «Ādaži» direktoru Albertu Kaulu, kas tik daudz darījis kongresa sagatavošanas labā, bet. . . ar kura koncepciju ne visi tomēr ir vienisprātis. Arī par tik milzīgi lielas organizācijas vadības struktūru īstas skaidrības vēl nav. Kā tad īsti viņi strādās. Kā varēs? No Madonas rajona dibināšanas kongresā piedalījās 121 delegāts. Rajona komitejas pirmais sekretārs Jānis Vanags bija kongresa darba prezidijā un uzstājās ar ziņojumu par tematu «Ražošanas attiecības laukos». Valdē no mūsu rajona ievēlēja mūsu pašu izvirzīto saimniecības «Cesvaine» direktoru Jāni Kārkliņu.

JA IKVIENS ŠAI ZEMĒ SĒTU .
1989.04.20 Stars (Madona)
ZAGORSKA, A.



🍀
🍀
Agrofirmas «Ādaži» pārstāvis Miervaldis Pastuhovs stāsta, kā
lauksaimnieki organizējas kaimiņrepublikās
Dibinās Lauksaimnieku savienība
1989.02.14 Vaduguns (Balvi)
SPRUDZĀNE, M.
🍀
ALBERTA KAULA RUNA
LLS DIBINĀŠANAS KONGRESĀ
🍀

🍀
NAMS IR UZCELTS 
Kongresa organizatori darbojušies ar «Ādažu» vērienīgumu.
 Lūk, katram delegātam sarūpēta arī «ceļasoma» — programmatisko dokumentu mapīte,
nozīmītes, latvju tautasdziesmu grāmatiņa ...
Latvijas Lauksaimnieku savienība ir nodibināta. Apstākļos, kad valsts aparāta spējas nokārtot ražošanu un sadali arvien jūtamāk samazinās un kad savukārt aug augumā Vissavienības monopolu varenība un visatļautība, kad neapturami pasliktinās rūpniecības izstrādājumu kvalitāte, vienlaikus arvien bezkaunīgāk palielinoties to cenai, kad nesodīti var tikt pārkāpti vai ignorēti pat valsts izdoti likumi, kad pārbūves pretinieki organizē streikus, lai nomainītu republikas likumīgi ievēlētos vadītājus, ir vajadzīga spēcīga, visus lauku cilvēkus, visus pārtikas ražotājus (vissvarīgākās stratēģiskās produkcijas ražotājus) vienojoša un viņu intereses aizstāvoša organizācija. Un tagad mums tāda ir. Paldies republikas Kolhozu padomei un tās priekšsēdētājam Albertam Kaulam, kas, par spīti jau tā smagajai pienākumu nastai, uzņēmās vēl arī šo — savienības veidošanas nastu. Nav noliedzami arī «Lauku Avīzes» žurnālistu, it sevišķi paša redaktora Voldemāra Krustiņa, nopelni lauksaimnieku vienošanas idejas iekvēlināšanā un uzturēšanā. Un, protams, nemaz nav iespējams pārslavēt simtiem tūkstošu lauku cilvēku vienprātīgi labvēlīgo attieksmi un atbalstu pat vēl neiznēsātai, vēl neizstrādātai iecerei. Man, piemēram, visskaistāks likās tieši šis interesantais un cerību pilnais savienības veidošanas process un tās radību gaidīšanas laiks, ne pati savienības oficiālā dzimšanas diena — 15. aprīlis, kad vajadzēja pielikt punktu jau gandrīz gatavam darbam. 
Kas patika un kas nepatika? 
Ja zālē netiek pie vārda, vismaz starpbrīžos jāmeklē domubiedri. 
Protams, patika precīzi organizētā kongresa norise, delegātu uzņemšana, vizināšana un ēdināšana īsti ādažnieciskā garā. Patika lietišķība un konkrētība. Nepatika īsi pirms kongresa aizsāktais strīds par to, kādai jābūt LLS — sabiedriski politiskai, sabiedriski saimnieciskai vai tikai sabiedriskai organizācijai. Šī strīda sācēji nekādi negribēja saprast, ka, tik trokšņaini drāžot iesmu, var aizbaidīt vēl nenomedīto putnu. Lielāku iecietību un situācijas izpratni gribējās sagaidīt arī no kongresa organizatoriem, kuri pacietīgas izskaidrošanas vietā diemžēl ļāva vaļu dusmām un aizvainotībai. Jau vēlāk, kongresa beigu daļā, diezgan nepievilcīga izskatījās visnotaļ cienījamu Lauksaimniecības akadēmijas pasniedzēju darbošanās: Lauksaimnieku savienības kā politiskas organizācijas statusam viņi stājās pretī ar kurlumu sista cilvēka neatlaidībā un ietiepībā, kas ātri vien varēja novest pie pavisam pretēja rezultāta. Paldies delegātiem, ka viņi neļāvās nokaitināties. No stagnācijas gadu arsenāla ņemta šķita arī daudzskaitlīgā goda prezidija veidošana. Jau pirmskongresa preses konferencē noskaidrojās, ka LLS organizētāji, pārsvarā turīgo saimniecību vadītāji, vēl nav atzinuši Staļina iedibinātās kolhozu sistēmas nolemtību un netic zemnieku saimniecību masveidīgas atjaunošanās iespējamībai, kaut gatavi tām visžēlīgi atvēlēt kādu pusmiljonu vai miljonu — lai kāds nepārmestu, ka nav palīdzēts. Fakts, ka vienīgais brīvzemnieku runātājs viņam atvēlētajā laikā skandēja dzejas vārsmas, arī simboliski apstiprināja, ka pagaidām nedaudzo zemnieksaimniecību pastāvēšana galvenokārt balstās uz zemes darba grūtumu daļēji piemirsušu cilvēku entuziasma, kamēr vairums īsto zemes arāju vēl piesardzīgi noskatās. Bet arī tā nav nekāda traģēdija. Gan saimnieciskā situācija un ekonomikas likumi visu noliks savā vietā. Nav jācer, ka jaunajā LLS arī turpmāk valdīs absolūta vienprātība (tas būtu pretrunā ar latviešu zemnieka dabu). Un tas arī nav vajadzīgs, jo vispareizāko ceļu iespējams atrast, tikai dažādus variantus izmēģinot. Svarīgi, lai būtu rīcības vienotība un domu vienprātība visbūtiskākajos, vissvarīgākajos jautājumos. Fakts, ka par savienības priekšsēdētāju tika ievēlēts šobrīd visplaukstošākās saimniecības vadītājs Alberts Kauls, ļauj cerēt, ka tā arī notiks un ka darbošanās sākums būs bez garas iešūpošanās un čammāšanās. Šā vai tā — nams ir uzcelts. Kā to iekārtos un kā tajā dzīvos, tas tagad atkarīgs tikai no pašiem. Labas sekmes! 
Aivars Berķis
NAMS IR UZCELTS
1989.06.20 Zvaigzne
🍀


🍀 
 
Zeme, draudziņ, nepazudīs 
«... Es rakstu par cilvēkiem laukos, kas ir mani un mūsu šūpuļcilvēki. Es negribu viņus pamest. Tāpēc es rakstu. Rakstot es atkal esmu ar viņiem kopā... Zeme un raža, bērni un meliorācijas grāvji, šoferi un kultūras nami ir viena principa radīti. Pat, ja tajos cilvēkos un lietās tas pārādās vāji, pats princips ir liels un varens.» Tā grāmatā «Tik un Tā» raksta Tautas dzejnieks Imants Ziedonis. Par laukiem, cilvēkiem tajos, par šo lielo principu, kas mūs notur pie zemes, esam sākuši domāt un runāt aizvien nopietnāk un stiprāk. Visi vienā balsi: dzejnieki, rakstnieki, kultūras darbinieki, skolotāji, lauksaimnieki. Jo ir saprasts: mūsu lauki apdraudēti. Cilvēki šajos laukos. Nu beidzot katram ir jānāk ar savu domu un darbu lauku augšupcelšanā. Cīņā par dienišķo maizi, kas vienlaikus ir cīņa par tikumīgu un godīgu cilvēku. Imants Ziedonis nāk ar savu grāmatu. Ar veselu programmu Kultūras fonda aktivitātēs. Kāds cits — dižvīrs no pašu lauksaimnieku vidus nepiekāpīgi iestājas par visu lauksaimnieku apvienošanos savā savienībā. Tikai vienotībā un kopspēkā redzot iespēju atjaunotnei. 
Un tas lr Alberts KAULS — agrofirmas «Ādaži» priekšsēdētājs. Sociālistiskā Darba Varonis. «Lauku Avīzē» jau nodrukāti Jaundibināmās savienības statūti. Tur ir arī redzama rūpe par lauku bērnu dzīvi un nākotni. Tieši par to mūsu saruna ar Albertu Kaulu. — Arī bērniem noteikti jāzina, kālab nepieciešams dibināt Lauksaimnieku savienību? — Lauksaimnieku savienība ir domāta kā sabiedriska organizācija, kura iestāsies par lauku cilvēkiem. Visiem, kas atzīst lauksaimniecības sevišķo nozīmi mūsu sabiedrībā. Lai lauku cilvēks varētu pildīt savu pienākumu pret sabiedrību, gādāt par dienišķo iztiku, vajadzīga ne tikai materiāli tehniskā bāze, dzīvokļi, skolas, bērnudārzi, bet arī cilvēks — pavisam citāds nekā tagad. Pirmkārt — cilvēks. Ar augstu apziņu, tikumību, morāli, garīgi un fiziski attīstīts. Lauksaimnieku savienība ir nepieciešama arī tālab, lai mēs atgrieztu savā dzīvē un darbā tās vecās tradīcijas, kādas izsenis mūsu tautai bijušas laukos. Tagad, nemākulīgi saimniekojot, dzīvojot, aizmirstas un izzaudētas. Lauksaimnieku savienība apvienos mūs arī cīņai pret to birokrātiju, kas neļauj brīvi augt un attīstīties. — Kāda vieta šajā savienībā ir paredzēta jaunajiem cilvēkiem? Skolas bērniem? — Tas ir ļoti būtisks jautājums. Bez jauniem cilvēkiem, tikai ar veču gudrību un spēku vien laukos necik tālu netiksim. Tāpēc ir svarīgi — kādi cilvēki nāk mūs nomainīt. Nāk kopstrādāšanā. Manuprāt, līdzšinējā skolas darbaudzināšanas sistēma un interešu pulciņi neveicināja bērnu piesaisti zemei un laukiem. Bieži vien vasaras prakses un talkas pārvērtās neinteresantā un uzspiestā «klaušu» darbā. Tas bērnus nevis piesaistīja, bet gluži otrādi, atbaidīja no laukiem. Mūsuprāt, šim nolūkam lietderīgi būtu izveidot bērnu organizāciju pie Lauksaimnieku savienības. Ar veicināšanas grupām katrā skolā. Šai organizācijai nosaukumu varētu izdomāt paši bērni. Daudz kas šīm grupām būtu kopīgs ar pašreizējiem naturālistiem. Galvenais uzdevums — nevis iemācīt praktiskas darba iemaņas vienā vai otrā specialitātē, bet gan dot izpratni par laukiem, par dabu, par darbu .. . Atmodināt interesi par norisēm dabā, jo lauku cilvēks nesaraujami ir ar tām saistīts. Lai šie bērni ieraudzītu, ka laukos ir ne tikai dubļi un mēsli, bet arī citas lietas. Saprastu, ka šis darbs saskaņā ar dabu ir svēts. Jo tas ir radīšanas un augšanas darbs, kura vidū kā viens no radītājiem ir cilvēks. Tajā pašā laikā bērnam ir jāsaprot, ka zemnieka darbdiena nebeidzas noteiktā stundā un laikā. Viņam jābūt nepārtrauktā nomodā par saviem tīrumiem un lopiņiem. Tāpat kā mātei par saviem bērniem. Te jau ir vārda zemnieka dziļākā jēga. Šobrīd laukos ir maz zemnieku. Ir tikai lauku apkalpotāji. Nostrādā savas stundas un miers. Galva nesāp ne par aizlijušu sienu, ne sasirgušu gotiņu. Te ir tas zemnieka darba tikums, pie kura ir jāatgriežas. Bez tā nekādas atjaunotnes laukos nebūs. To arī nevar ar stāstīšanu cilvēkā iestāstīt. Ieaudzināt gan. Lūk, kāpēc tik svarīgi ir no bērna kājas to attīstīt un visādi veicināt. — Kādreiz Latvijā, trīsdesmitajos gados jau darbojās šāda organizācija — mazpulki. Vai atrodat arī ko lietderīgu pārņemt no viņu pieredzes? — Neviena laba ideja un doma nedrīkst būt noraidīta. Ieskats vēsturē var tikai palīdzēt. Pārņemama varētu būt pieredze — ļaut bērniem pašiem apsaimniekot lauciņus, audzējot dārzeņus. Pēc tam rudeņos ar tiem varētu piedalīties izstādēs. Pat Rīgā. Tas radītu bērnos patstāvību un galvenais centību. Otrs svarīgs moments ir taupība. Mācīt bērnus kļūt nelzšķērdīgiem. Būtībā jau vēl ir daudz citu vērtīgu ierosmju. Mūsu savienībā varētu stāties arī skolotāji. Gribētos, lai skolotājs atkal kļūtu par gaismas un zināšanu nesēju laukos. Tā kā tas bija agrāk. Bet skolas kopā ar pārējām kultūras iestādēm: par kultūras centriem apdzīvotās vietās. Tikai tagad redzam, cik aplama bija mazo skolu likvidēšana laukos. Tas jāatgūst. Lauksaimnieku savienība ir ar mieru uzņemties arī šīs bērnu organizācijas finansiālu atbalstu. Cerams, ka šo darbu veiksim kopā ar Tautas Izglītības ministriju. Kopīgi darot, mēs varētu daudz iespēt. Lai bērnu dienas cilvēkam kļūtu par garīgo pamatu visai viņa dzīvei. 
Tiktāl Alberts Kauls. 
Bet tagad atkal atšķirsim Imanta Ziedoņa grāmatu «Tik un Tā».  

Zeme, draudziņ, nepazudīs! Ja tikai zemnieki saglabāsies. 

Zeme, draudziņ, nepazudīs
1989.01.27 Pionieris
Dzidra SMILTĒNA
🍀


«PAŠIEM SEVI JĀAIZSTĀV»
1990.08.18 Darba Karogs (Rēzekne)
KAULS, A.

A.Gorbunovs un A.Kauls
Latvijas Lauksaimnieku savienības dibināšanas kongresā

Diena «Ādažos»
1989.07.08 Darba Balss (Rīgas rajons)
Veitners,
J.
🍀🍀🍀
PUSE NO IESPĒJAMĀ
PIRMS trim un vēl pirms diviem mēnešiem daudzu lolotā Latvijas Lauksaimnieku savienība, manuprāt, iekļuvusi sprukās. Neesmu sastapis pat vienvienīgu tās biedru, kurš apgalvotu, ka LLS strādāja ne uz Ūsiņu, tad — vismaz godam . . . Ir daži klusētāji, kam vēl aizvien netīk ar stipru lauzties un bagātu tiesāties, taču vairākums lauksaimnieku paši uz savu savienību tapuši visai ērcīgi. Gauži cilvēcīgi saprotu tos, kam Kauls vai «Ādaži» atgādina varu, iespējams, savienībai patlaban arī nepalīdz tie gaišākie un vienmēr uzticamākie tautas prāti, taču ... lai šo rindu rakstītājam tūdaļ sviež akmeni, ja viņš melo, apgalvodams — VISIEM PA PRĀ TAM var būt tikai tirāni vai muļķi. Pats esmu to pulkā, kuri teic — slikta ir neziņa, pussolis un pusvārds. Ja reiz LLS ir programma, tad jāsāk to realizēt vai vismaz domāt par rīcību. Diemžēl ārpus Rīgas un tai klātesošajiem pārtikušajiem pagastiem par savienības turpmāko rīcību ne ziņas, ne miņas. Ikviet toties saprot, ka nedz sabiedriskotais, nedz brīvais zemnieks no spaidiem vaļā netiks, līdz negūs varu. Jā, vara ir nauda, vara ir bagātība, taču visbeidzot — Latvijas parlaments! To aiz auss likdami, laucinieki dibina LLS rajonu biedrības. Dobelnieki — sabiedriski politisku, un nu sapratu, ka tādas būs arī lielākoties Vidzemē un Kurzemē. 
Tālab jo vairāk pārsteidzis LLS priekšsēdētāja Alberta Kaula paziņojums ventiņos, runājot ar partijas rajonu vadītājiem — savienība bija un būs tikai sabiedriski saimnieciska! LLS Bauskas rajona biedrību dibinot, priekšsēdētājs gan atzina savienības politizēšanās iespēju, taču necik pārliecinoši. Tā kā par norisēm kaimiņos un Latvijā kopumā zemnieki ir labāk informēti nekā par darbu LLS, vairākkārt Vidzemē un Kurzemē pulcējās LLS kreisāk, asākai rīcībai alkstošie biedri — vidzemnieku sanāksmē pats biju, un, lūk, iznākums. Šodien nodrukātais aicinājums ir vīru — Ziediņa, Freimaņa, Krūgaļauža, Zīvera, Zepa, Krasņicka u.c. apakšā pa rakstījušos godaprāta apliecinājums, jo vienbrīd neziņa un aizvainojumi galvas karsēja tiktāl, ka teju Latvijā neradās otra lauciniekus vienojoša savienība. Pagājšnedēļ runāju ar Albertu Kaulu .. . — Pēdīgajā LLS valdes sēdē jūs paziņojāt, ka rajonos dibinātās SABIEDRISKI POLITISKĀS biedrības un to biedri, piemēram, Dobelē, vairs neesot uzskatāmi par esošiem Latvijas Lauksaimnieku savienībā. Vai tiesa! — Par šo gadījumu gan runāt sāka revīzijas komisijas pārstāvis, taču ar viņu esmu vienisprātis. LLS ir sabiedriski saimnieciska organizācija, un kongresā pieņēmām visiem vienus, līdz nākošajam kongresam nepārrakstāmus statūtus. Dobelniekiem ir ieteikts savu viedokli mainīt. Arī ārzemēs profesionāļus vienojošas organizācijas necenšas politizēties, jo politisku organizāciju mūžīgas pavadones ir ķildas un tās var traucēt saimnieciskajai darbībai. Lauksaimnieku savienības mērķi ir progresīvi . . . — Bet Latvija nav ārzemēs, kur par dažādu sabiedrības grupu balsīm parlamentu vēlēšanās cīnās daudzas partijas. Mums patlaban ir viena, varas un ietekmju sfēras — vienā jūklī, ej sazini, kur sākas teikšana likumdevējiem, kur — ieteicējiem likumus izdot. To varēja manīt arī Tautas deputātu kongresā. Neesmu pārliecināts, ka, deklarējot visnotaļ progresīvus LLS uzdevumus, bet neiesaistoties politikā, tautsaimnieki dzīvos labāk. — Ja būs traģēdija un sašķelsies komunistiskā partija, bet šķeļas tā jau tagad, jo negrib mainīt darba stilu un metodes, tad tai jānoiet no skatuves. Būs vajadzīgi citi politiski spēki — arī organizācija, kas vieno lauku ļaudis. Man tagad par to grūti runāt. Kā daudzi no manas paaudzes, domāju, ka patiesi ceļam augsta līmeņa sabiedrību . . . — Toties vāveres ritenim līdzīgais rats griežas kā griezies, tikai tajā skraida zemnieks un ārā netiek. Pat nestāstīšu par nepieciešamību veidot lauksaimniekiem labvēlīgāku budžetu un lauksaimniecības produkcijas absurdajām iepirkuma cenām vai mūždien trūkstošajiem ķieģeļiem. Nu pat uzradies jauns nolikums — kā maksājamas pensijas kopsaimniecībās strādājošajiem. Izrādās — gluži tāpat kā strādniekiem! Bet slaucējas darbam taču ir atšķirība no vērpējas darba — vismaz es neesmu dzirdējis, ka «Sarkanajā tekstilniecē» sievas strādinātu bez brīvdienām un turpat augu gadu! — Nolikumu vēl neesmu lasījis .. . Bet, lai nodarbotos politikā, vajadzīgs spēcīgs ekonomisks pamats. Ekonomika noteic politiku. Uzskatu, ka patlaban varam daudz paveikt, jo saimniecībām dota iespēja netraucēti strādāt. Šobrīd galvenais ir iekrāt sev saimniecisko kapitālu un palīdzēt cilvēkiem, no kuriem daudzi dzīvo jau uz nabadzības sliekšņa. Kas patlaban liedz veikt pārmaiņas uz vietas? — Neviens. Piekrītu, ka dažas vai pat dažus desmitus saimniecību godā un pārticībā prastu iecelt jauni, gudri un jaudīgi vadītāji. Taču lielākoties tā būtu izmaņas, nevis saimnieka uzvara. Pat tautsaimniekiem nav skaidrs, kā tagad ražotājam manta un nauda tiek ņemta un kā dota atpakaļ. Tiesa, ka tautsaimnieku intereses regulē politiku, taču — vai arī valstī, kur zemniekam un prātvēderim, latvietim un uzbekam tiek piedāvāta viena vienīga rīcības programma, bezalternatīvas kurss! Vai rīcībbrīvība saimniecībās, jūsuprāt, patiesi pildīs Latvijas klētis un veikalus, uzslies kājās Latgales zemnieku ... — Bet ko darīt? — Ko lēšat Latvijas neatkarības sakarā! — Esmu par to, jo manās dzīslās ir latviešu asinis. Bet Tautas frontes Domes aicinājums ir pāragrs, — galu galā drīz būs Augstākās Padomes sesija, tajā arī lems par Latvijas suverenitāti. Ja neizlems — tad aicinājums būtu kā saukts! — Suverenitāte. Dīvains svešvārds. Kabini, ko gribi klāt — «saimnieciska», «politiska», «Savienības ietvaros» . .. Man šķiet — vai nu neatkarība ir, vai arī tās nav! 

— Domāju tāpat, taču kāpēc jaunie un jo vairāk vecie, Sibīrijā mocītie vīri negrib saprast, ka nestiepju gumiju, nedz strādājot LLS, nedz spriežot par politiku. Vai revolūcija septiņpadsmitā gada oktobrī nav iemācījusi nestrebt karstu — pusfeodāla valsts lēkšiem kļuva par tautas īpašuma valsti un lielāku cietumu nekā cara laikā! Tautas deputātu kongress bija mītiņš, nevis demokrātijas garantija. Mēs gribējām uzklausīt lietišķus Gorbačova un Rižkova referātus, taču dzirdējām stāstījumus ne par šo, ne par to. Man nekļuva skaidrs, kurp turpmāk iesim, toties sapratu, ka valstī diktatoriskais režīms vēl pastāv un ir ļoti spēcīgs. Kongresā jautu briesmīgu, partijiski militāru cinismu — īpaši runājot par Molotova—Ribentropa paktu un tā sekām, par Baltiju, Gruziju . . . Tāda ir sistēma, kurai cilvēks ir ļoti bezvērtīgs — kā Ķīnā, kur nospļauties par tūkstoti zem tanku ķēdēm palikušu ļaužu! Mēs nedrīkstam steigties. — Varbūt tieši šī bezvērts sajūta ir tā, kas liek spuroties dzīvajos palikušos večus un šausmas nezinošos jaunos! Gan vieni, gan otri skaidru aci redz, kas stāv viņiem pretī. — Jā, bet ko latviešu pusotrs miljons iesāks barikādēs? Būtu mēs vienoti! — Ja par vienību — tad tuvāk zemei. Vai nebaidāties, ka LLS «sabiedriski saimnieciskā» spārna aizstāvji it drīz paliks mazākumā! — Šķelšanās nav prāta darbs. Savienībai ir iespēja radīt pašpārvaldi agrorūpniecības kompleksā — ražotāji varam nostāties ar savām interesēm pret valsti. Jo mēs būsim vienotāki, jo sarunas kļūs principiālākas. — Jūs uzskatāt, ka labklājību Latvijā var veicināt, nemainot tās politisko struktūru! — Ne gluži. Taču vispirms mūsu politikai vajadzīgas ekonomiskas garantijas. Vai tad patlaban parlamentā varam nodrošināt vairākumu? — Ja būsit kopā priekšvēlēšanu cīņā, tad — jā! Kas, jūsuprāt, ir kopīgs gan bagātajam, gan nabagajam Latvijas zemniekam! — Netaisnība. Skolas, bērnudārzus taču ceļam par savu naudu! Smiekla cenas. Naudas un materiālu kalni, ko aprij republikai netradicionāla rūpnieciskā ražošana. Ap 80% rūpnīcu taču izmanto ievestās izejvielas! — Tagad, šķiet, tiek pētīta to lietderība. — Inventarizācija? Ar Dievu uz pusēm! Bet, ja nepratīsim mums liekās pārveidot vai slēgt, nokļūsim vēl lielākā atkarībā no Savienības. — Budžeta pārdale, cenas, šo pašu rūpnīcu slēgšana — taču ir politika, par ko vajadzētu lemt arī AP deputātiem no laukiem! — Piekrītu, ja esam vienoti ne tikai domāšanā, bet arī darbos un rūpēs par maizi. — Viegli tā prātot. Vairākums Latgales saimniecību, knapākie vidzemnieki un kurzemnieki drīzāk var rūpēties par īlena iegādi, lai vēderjostai izbakstītu vēl kādu caurumu. Viņiem nav pat pamata, lai atspertos kārtīgam darbam — cilvēka! Kur nu vēl resursu! — Tauta grib būt paēdusi, saimniecības cilvēcīgi strādāt. Lai visās saimniecībās darbi ritētu intensīvi, par maz līdzekļu. Kur ciematos vēl ir palikuši cilvēki — jāsekmē zemnieksaimniecību veidošana, kur ne — jāstāda mežs! Diez vai tas ir nežēlīgāk par cilvēku izdzīšanu darbā. — Jūs runājat par tautas un saimniecību vēlmēm. Es gribētu — par Latvijas un Savienības interesēm — arī tautas sakarā. Ko LLS priekšsēdētājs sacīs šoferiem no Valmieras gaļas kombināta, kuri vai diendienā savā dzimtajā pilsētā nemanītus gaļas produktu blāķus vizina prom! Ko liepājniekiem, kuri apgalvo, ka jaunais gaļas kombināta korpuss esot labs, tik sliedes vajagot tam tuvāk — tad mantu izvest kļūs pavisam ērti! Tauta par savienību spriež nevis pēc nodomiem! — Tāda ir sistēma. Cilvēkam nav vērtības un darbam tās nav. Neesam pašu saražotā saimnieki. Režīms ir ļoti stingrs un nejūtīgs pret visu apkārtējo. Mums spēku par maz, un tie jāmeklē ekonomikā. — Ražosim vēl vairāk un arī izvedīsim vairāk! — Jāslēdz līgumi resursiem atbilstošā apjomā, turklāt nevis ar abstraktu partneri — Savienību, bet konkrētu un mums izdevīgu. Kaut, piemēram, to pašu Ļeņingradu, no kuras mēs varētu prasīt daudz Latvijai noderīga. — Šādu tiešu līgumu slēgšanu saistāt ar Lauksaimnieku savienību! — Arī ar to, jo kam ir maize, tam vara. Taču galvenokārt — ar Latvijas suverenitātes deklarēšanu Augstākās Padomes sesijā. — Par ikvienu organizāciju ļaudis vispirms spriež pēc darbiem. Ko LLS līdz šim paveikusi! — Mēs vēl organizējamies. Mums vēl varas nav. Ir jāizstrādā attiecību reglamenti ar citām organizācijām, ir izveidotas komisijas — par to darbību «LA» lasītājus informē. Tagad tiek likvidēta Agrorūpniecības komiteja un mēs nedrīkstam palikt malā — jādomā par jauno lauksaimniecības izpildvaras aparāta izveidi. Veidojas LLS rajonu biedrības un zemnieku biedrības .. . — Teju pats pirmais aizrādī jums LLS valdības sakarā gandrīz ikviet ir šāds — laiks rit, bet par Latvijas lauksaimniecības nākotni skaidrības kā nav tā nav. 

— Komisija Spoģa vadībā šādu projektu izstrādā. — Jūs esat apmierināts ar to, kas jau paveikts! — Nē, bet mani neapmierina arī kūtrums saimniecībās un rajonos. Kritizēt naski ir visi, taču, kad jādod padomi, tad — klusums! — Vai piekrītat, ka «vienotībā — spēks» tomēr ir tikai vārdi, kurus vēl nestiprina juridiskas garantijas! Zinu, ka patlaban esat vienojušies ar Ministru Padomi, ka bez LLS akcepta neviens lauksaimniekus interesējošs lēmums netiek pieņemts — taču reizumis šāda vienošanās var kļūt līdzvērtīga dakšām debesīs. Arī Bresis ir atkarīgs. Bet aizvien biežāk domāju, kāda atšķirība tagad LLS no, piemēram, Kolhozu padomes! — Kolhozu padomes lēmumi un ieteikumi nevienam nebija obligāti. — Vai tad patlaban LLS pieņemtie ir! — Vēl nav, taču tiek izstrādāti dokumenti, ko vajadzētu apstiprināt Augstākajā Padomē. — Labojumi konstitūcijā, likumprojekti! — Viens, jau teicu, — par lauksaimniecības turpmāko attīstību tiek izstrādāts. Otrs — Lauksaimnieku savienībai jāgūst tiesības piedalīties tautsaimniecības attīstības plānu izstrādāšanā, veto (aizlieguma. — Aut.) tiesības, to pieņemot nelabvēlīgu lauksaimniekiem, un veto — veidojot cenu politiku. — Jūs domājat, šīs prasības izpildīs! Tad jau Augstāko Padomi ar līdzīgām vēlmēm mētāt nomētās vēl daudzas SABIEDRISKAS organizācijas — rūpnieku un kooperatoru asociācijas, Mednieku un makšķernieku biedrība! Ko darīsit tad, ja LLS deputāti parlamentā nekļūs vairākumā un tiksit gauži demokrātiski ignorēti! — Tad acīmredzot jāņem talkā ekonomiskas sankcijas. Laiciņu, piemēram, varam nepiegādāt pilsētniekiem savu produkciju. Noiets tai atradīsies arī citur. — Kad interfrontes sakūdīti, streikoja ostinieki, lielākā sabiedrības daļa, tostarp Tautas fronte, šo akciju nosodīja! — Tad pamērosimies spēkiem, ja nepieciešams. Taču IF streikoja politiskas grupas savtīgās interesēs, bet LLS pretenzijas izvirza, domājot par visu sabiedrību. — Es, protams, negribētu, lai ecēšanās kļūtu tik karstasinīga, taču, ja citādi nevar. Nevēlos, lai dodat solījumu streikot — taču, kas LLS priekšsēdētājam šķiet svarīgākais Latvijas politiskajā dzīvē tuvākajā laikā un kā stiprināšanai noderētu arī zemnieku vārds! — Protams, nākošā Augstākās Padomes sesija! — Visbeidzot, ko teiksit tiem konstruktīvajiem opozicionāriem, kuri jums jau pirmajā tikšanās reizē vaicās — kuras — saimnieciskās vai parlamentārās — metodes ir būtiskākas, tiecoties sasniegt LLS programmu! Otrkārt, ko patlaban darīt spītniekiem, kuri domā, ka darbotiesspējīga ir tikai sabiedriski politiska organizācija! — Jūs mani ņemat gluži vai pie rīkles! — Ko citu darīt, ja savienībā tāda savstarpēja spriedze un daudz neskaidra! — Esmu kā par vienām, tā otrām metodēm. Arī par tagadējo statūtu ievērošanu. Tālab, ja kādā rajonā grasās dibināt sabiedriski politisku LLS biedrību, lai vismaz pēdējo vārdu liek iekavās! Nākošajā valdes sēdē, augusta vidū, mēs spriedīsim jau par aktīvu rīcību, Ministru Padomes un Agrorūpniecības komitejas pārstāvji ziņos par materiāli tehnisko apgādi 1990. gadā un valsts pasūtījuma apjomu. Pirms tam gribu tikties ar vairākumu kolēģu, kuri uzskata, ka patlaban LLS ir nespē jīga rīkoties, un mēģināt citam citu saprast. Mēs visi taču esam lauksaimnieki un šais grūtajos laikos savstarpēji ķīviņi ir kauna lieta. — Viņi jau neecējas ecēšanās dēļ. Par visu ļaunāka ir neziņa — informācijas trūkums. Skādējušas arī runas un publikācijas, Alberta Kaula teiktā pārstāsti. Rādās, ne vienmēr esat bijis pastāvīgs spriedumos un vērtējumos. Kopskatā radusies tāda bilde, ka LLS priekšsēdētājs savienībai grib kļūt vienīgais noteicējs. Ciešā sadarbībā ar republikas augstāko priekšniecību. Daži prāto, ka «Ādaži» esot atkarīgi ir no maka Maskavā, ir Rīgā, tāpēc priekšsēdētājs arī pārāk neizlecot. .. — Ja būtu varaskārs, tad tagad strādātu PSRS Ministru Padomē — man piedāvāja priekšsēdētāja vietnieka amatu. Latvija tomēr daudz tīkamāka. Bet «Ādaži», ticat vai ne, ir neatkarīgi! Ko teicāt par neziņu — likšu aiz auss. Tik atrodat žurnālistus, kas palīdzēs LLS! — Un jūs pats neesat atkarīgs! — Varbūt pārāk piesardzīgs gan, jo negribu LLS izveidot līdzīgu ziepju burbulim Skaļa balss ir daudziem, bet vai ar kliegšanu kas paveikts? To pats esmu manījis, ka dažam esmu netīkams šai amatā, tālab domāju — kāpēc mums tāpat kā tautfrontiešu līderiem ik pēc laika citam citu nenomainīt? — Varbūt neskādētu! Kāds jūsu viedoklis par LLS ārkārtas kongresa sapulcināšanu — Ja augustā mēs, triju Baltijas valstu lauksaimnieku savienību vadītāji, vienosimies par būtiskām izmaiņām kopējā rīcībā, ja sarežģīsies saimnieciskā un politiskā dzīve, tad kāpēc gan ne?   

p. s. Sis teksts jau atradās tipogrāfijā, kad uzzināju — LLS prezidijs nolēmis spriest par savienības POLITISKĀS darbības metodēm. Kraso politizēšanos raisījusi ziņa, ka Latvijas Augstākās Padomes sesijā NETIKŠOT LEMTS par Latvijas neatkarību (suverenitāti]. 

PUSE NO IESPĒJAMĀ
1989.07.21 Lauku Avīze
Intervēja G. Jansons
🍀🍀🍀


-

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru