AIGARS LIEPIŅŠ, LKF biedrs
Publicētais materiāls sastāv no vienkāršotas, bet precīzas topogrāfiskās kartes un īsiem komentāriem par apskatāmajām vietām. Lai melnbaltā kartīte būtu vieglāk lasāma, ūdeņi un reljefs iezīmēti vieglāk, pelēcīgi. Ar sīkpunktotu līniju atzīmētas mežu robežas. Atliek tikai izvēlēties, ko gribat redzēt, un šīs vietas savienot ar sabiedriskā transporta pieturvietām. Visi šā rajona objekti savienojami ar 22 km garu līniju.
Rīgas - Valkas (Pleskavas) dzelzceļa līnija atklāta 1889. gadā un jau sākotnēji bijusi valsts īpašums. Elektrisko satiksmi līdz Ropažiem solīja 1991. gadā. Izmēģinājuma braucieni jau notikuši. 1991. gada oktobrī pie Ropažu stacijas (Rīgas pusē) notika preču vilciena avārija. Bojāti 200 m ceļa, 13 vagoni, no kuriem tikai trīs varēs atjaunot. Stacijā piemiņas akmens 1941.-1949. gadā izvestajiem.
Vecais Pēterburgas trakts kartē apzīmēts ar xxxx. Tas kalpoja satiksmei līdz 1847. gadam, kad līdz Inčukalna apkaimei pagarina jau desmit gadu iepriekš atklāto šosejas posmu Rīga - Neiermīle (jaunās jeb Bukultu dzirnavas).
Vidzemes (Pleskavas) šosejas tagadējā trase izveidota 1853. gadā, pievienojoties Pēterpils-Pleskavas-Varšavas šosejai.
Garkalne jau ar savu nosaukumu pasaka, ka apkārtējās kāpu grēdas ir garumā stieptas. Tās ir senie Litorīnijas jūras krasti. Ropažu stacijas un ciema (pie L. Juglas) tālā atrašanās izskaidrojama ar 1. pasaules karā sadalīto lielo pagastu, kura vārds jau bija dots dzelzceļa pieturai. Garkalnes baznīca (1843.) vēl nesen izmantota par kinoteātri. Dievkalpojumi atsākušies 1991. gada jūlijā.
Baložos, Vidzemes šosejā 2, nelielā vasarnīcā pēdējos gadus Latvijā, līdz 1944. gadam, dzīvoja rakstnieks un gleznotājs Jānis Jaunsudrabiņš (1877-1962). Šajā laikā sarakstīti romāni Kapri, Nauda, izdots krājums Redzēts, dzirdēts un justs. Piemiņas akmens. Garkalnes kapos apglabāta rakstnieka māte Ieva Jaunsudrabiņa (1850-1943), pieminekli veidojis tēlnieks Mārtiņš Zaurs, uzstādīts 1960. gadā.
Līdzās esošajā baznīcā (1843) līdz pat 1991. gadam rādīts kino. Tā paša gada jūlijā atsākti dievkalpojumi. Bedrīte ir bijušās grantsbedres, izraktas līdz 60. gadiem. Tagad iecienīta slēpošanas vieta.
Līdzās esošajā baznīcā (1843) līdz pat 1991. gadam rādīts kino. Tā paša gada jūlijā atsākti dievkalpojumi. Bedrīte ir bijušās grantsbedres, izraktas līdz 60. gadiem. Tagad iecienīta slēpošanas vieta. Baltezera pazemes ūdeņu atradne virszemē redzama kā daudzu aku rindas. Rīgas ūdensapgādes uzlabošanai 1892. gadā no Minhenes uzaicinātais hidrologs A. Tīms sāk meklēt jaunas dzeramā ūdens ieguves vietas. Gadsimtu mijā uzbūvēja 42 ūdens ņemšanas akas, 5,6 km garu sifonvadu, 16,5 km spiedvadu, uzcēla tehniskās un sadzīves ēkas. Visas galvenās sūkņu stacijas iekārtas izgatavotas Rīgas rūpnīcās. Baltezera ūdenssūkņu stacija sāka apgādāt rīdziniekus 1904. gada 26. oktobrī. Atradnes jauda pieaugusi, ierīkojot 17 infiltrācijas baseinu, 200 aku un jaunas sūkņu stacijas. 1988. gada aprīlī vecajās ēkās atklāja ūdensvada muzeju. Apmeklēšana otrdienās un ceturtdienās, iespējama iepriekšēja pieteikšanās pie Imanta Jēkabsona, tālrunis 990127.
Mazais Baltezers ir 2,5 km garš un 1,5 km garš, tā lielākais dziļums 10 m sūkņu stacijas krastā. Nosaukumu šie ezeri ieguvuši no tīrā ūdens avotos, kuri tos baro. Pēc Bukultu dzirnavu (13.gs.) nojaukšanas 1894. gadā ezeru līmenis kritās. No tā laika redzamas labi izteiktas krastu terases. Alderu nosaukums liecina par pagājušajā gadsimtenī darbojušos alusdarītavu. Šai ražošanai sevišķi vajadzīgs labs ūdens. Priede ar gaisa saknēm ezera krastā, tā ZR stūri, aprakstīta arī kā Vilkaču vai Ziloņkāju priede (G.Eniņš). Apkārtnē vēl vairāki īpatni koki. Meklē rokā!
Ādažu jaunā baznīca celta 1772. gadā no bijušā Bukultu cietokšņa akmeņiem. Torni pēc kara atjaunoja neīstā veidolā, arhitektoniski pareizo stilu tas atguvis 1992. gadā.
Arī Sudrabezers par savu nosaukumu var pateikties baltajai smiltij un dzidrajam ūdenim. Tas ir dziļākais (10,4 m) no Rīgas apkārtnes daudzajiem ezeriem.
Dūņezers ir pilnīgi aizaudzis mūsu gadsimtā, arī cilvēka darbību iespaidā.
Gaujas un Daugavas savienošana projektēta jau 1662. gadā. Darāmo priekšā pateikusi pati daba, vairākkārt pavasara palos Gaujai pārskrienot uz Baltezeriem. Daudzos plostus un preces bija bīstami nogādāt uz Rīgu pa jūru. Kanāla izveidošanā ieinteresētie muižnieki nodibināja Vidzemes ūdensceļu uzlabošanas un izmantošanas akciju sabiedrību. Darbi sākās 1899. gadā, un kanālu atklāja 1903. gada aprīlī. Tā garums 3,1 km, kopējais kritums 2,5 metri. Jūrniecības departamenta saimniecībā šī būve nonāca 1935. gadā. Pēc kara īpašnieks bija Mežrūpniecības tautas komisariāts. Kad 1972. gadā izbeidza koku pludināšanu, neviens, arī mežrūpnieki, neuzņēmās atbildību, un neuzmanītais ūdens tecēja savu ceļu. It īpaši pēdējā laikā Gaujas ūdens ļoti piesārņojis Mazo Baltezeru.
1. Kanāla kreisajā krastā, kur tagad ir karjers, bija Priežu kalns. Tā pakājē pirms došanās mājup apmetās atbraukušie plostnieki.
2. Ceļmalā blakus bijušajai armijas raidstacijai aug liels, īpatnējs bērzs ar divām galotnēm. Vesterotes muižas sākotne meklējama poļu laikoš, tas arī pirmā īpašnieka dzimtas vārds. Pirmās Republikas laikā šīs ēkas kalpoja mežniecībai. Vēsturiskumu apliecina blakus augošie, mūsu zemei svešie koki - lapegle un ciedru priede. Senajai Gaujas attekai otrā pusē dižozols. Tā vainaga augstums 19 m, apkārtmērs 4,88 m. Labā stāvoklī, pastāvīga aprūpe.
1. Kanāla kreisajā krastā, kur tagad ir karjers, bija Priežu kalns. Tā pakājē pirms došanās mājup apmetās atbraukušie plostnieki.
2. Ceļmalā blakus bijušajai armijas raidstacijai aug liels, īpatnējs bērzs ar divām galotnēm. Vesterotes muižas sākotne meklējama poļu laikoš, tas arī pirmā īpašnieka dzimtas vārds. Pirmās Republikas laikā šīs ēkas kalpoja mežniecībai. Vēsturiskumu apliecina blakus augošie, mūsu zemei svešie koki - lapegle un ciedru priede. Senajai Gaujas attekai otrā pusē dižozols. Tā vainaga augstums 19 m, apkārtmērs 4,88 m. Labā stāvoklī, pastāvīga aprūpe.
Literatūra: Latviešu Konversācijas vārdnīca, Rīga, 1930. A. Zariņa, Viena diena Rīgas apkārtnē, 1988. Izmantotas plostnieka Osvalda Liepiņa atmiņas.
* NRA / 07.04.1994
Aivars Jakovičs
Jaunciema meža masīva kultūrvēsturiskais
raksturojums
Teritorijas kultūrvēsture ir cieši saistīta ar vides ģeogrāfiskiem aspektiem. Izpētes teritorija atrodas Daugavas un Gaujas deltas rajonā. Daugavas lejtece ir viena no senākajām cilvēka dzīves vietām, jau sākot ar vēlo paleolītu. Pirmās liecības par cilvēka apmešanos šajā reģionā saistītas ar atradumiem Salaspils Laukskolā. Ap 4. – 3.gadu tūkstoti p.m.ē., Zemes garozai ceļoties, jūra atkāpās Kaņiera, Babītes ezeru un Garciema apvidū. Izveidojušies kāpu vaļņi, atdalīja jūru no seklas ar zivīm un ūdensputniem bagātas lagūnas, kuras krastos apmetās cilvēki. Jaunciema – Ādažu meža masīvu no ziemeļiem ietvēra senā Garciema lagūna, no austrumiem – Gauja, no Rietumiem – Ropažu ezers (Ķīšezers – Juglas ezers) un Daugava un Baltezers (Lielais un Mazais Baltezers vienotu ūdenstilpi vēl veido 17.g.s). 
Spriežot pēc arheoloģiskām liecībām un tautas mutvārdu tradīcijām visu šo ūdeņu krasti lielākā vai mazākā mērā bijuši apdzīvoti. Tā Ķīšezera krastos ir zināma sena cilvēku dzīves vieta – Bulduru pilskalns, Baltezerā un pie Baltezera kanāla Senču silā atrasti akmens cirvji (LVM Arheoloģijas nodaļas arhīvs, Ādažu pagasta lieta, 1958.g., 1969.g. un 1963.g.). Kalngalē Langas upītes krastos ir dokumentētas liecības par senu kulta vietu Baltgalvju Upurkalniem.
Viduslaikos aplūkojamā teritorija ietilpa Neijermīles pilsnovadā. Jau 13.gs. tagadējā Baltezera kanāla rajonā pie Nabas strauta bīskaps Alberts uzbūvē nocietinātas dzirnavas – Neijermīli (Neuermühlen –1204). Līdz ar Rīgas pilsētas izveidošanos šī teritorija pie Juglas un Ķīšezera šauruma bija kļuvusi par nozīmīgu tirdzniecības ceļu mezglu un daudzu militāru konfliktu norises vietu. Ķīšezera piekrastē, Kalngalē un Gaujas tuvumā tradicionālā nodarbošanās nemainījās – iedzīvotāji šeit līdz pat 20.gs. pirmajai pusei pamatā nodarbojās ar zvejniecību. Tikai samērā auglīgajā Gaujas ielejā un Mazā Baltezera ziemeļaustrumu piekrastē iedzīvotāji varēja gūt iztiku no zemkopības. Lielie pļavu masīvi īpaši sekmēja lopkopības attīstību.
Ķīšezera piekraste.
Teritorijā kāpas, sausieņu pļavas, zemas pārplūstošas pļavas, priežu mežs. Apdzīvotās vietas veido zvejnieku sētas un to grupas. Centri: Bukultu muiža (bij. Neuermühlen – 1204), Mangaļmuiža (Magnushof – 1690), Mīlgrāvis. 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā arī Čiekurkalns, Suži (Suβ – 1638) un Jaunciems. Agrāk iedzīvotāju pamatnodarbošanās bija zveja Ķīšu un Juglas ezeros, Daugavā. Vēlāk – darbs Rīgas rūpniecības uzņēmumos. Blakus ienākumus dod vasarnieku izmitināšana, lopkopība, ogu un sēņu lasīšana un tirgošana. Pēc Gaujas – Daugavas kanāla izveidošanas Ķīšezers kļuva par ievērojamu koku pludināšanas trasi, līdz ar to bija nodrošināti priekšnosacījumi kokzāģētavas un vēlāk papīrfabrikas darbībai Jaunciemā.
Baltezera piekraste.
Teritorijā kāpas, sausieņu pļavas, zemas pārplūstošas pļavas, priežu mežs. Apdzīvotās vietas veido zvejnieku sētas un to grupas. Senie centri: Ādažu baznīca, Ādažu mācītāja muiža, Aldermuiža. Agrāk iedzīvotāju pamatnodarbošanās bija zveja Baltezerā, Ķīšu un Juglas ezeros, Daugavā, koku pludināšana. Vēlāk – darbs Rīgas rūpniecības uzņēmumos. Blakus ienākumus dod vasarnieku izmitināšana, lopkopība, ogu un sēņu lasīšana.
Ādaži.
Teritorijā Gaujas palieņu pļavas, sausieņu pļavas, skuju koku un jaukti meži. Iedzīvotāji dzīvo viensētās. Senais centrs Ādažu muiža (Aahoff –1638), Remberģes muiža (Ringenberg, Rembergmuise – 1578). Iedzīvotāju pamatnodarbošanās lauksaimniecība. Papildus ienākumus dod mežs un zveja.
Atari un Eimuri.
Teritorijā jaukti meži, Garciema lagūnas vietā izveidojušies purvi un purvainas pļavas, atsevišķi smilšaini pacēlumi. Mazapdzīvota teritorija. Iedzīvotāji dzīvo atsevišķās viensētās vai to grupās (Eimurķīsis, Atari). Iedzīvotāju pamatnodarbošanās – lopkopība, meža darbi. Teritorija piedzīvoja nelielu attīstību līdz ar jaunsaimniecību piešķiršanu Eimuros 20.gs. 30. – 40. gados.
Kalngale.
Teritorijā sausi priežu meži, Garciema lagūnas vietā izveidojušās zemas pļavas, kuras daļēji atūdeņo Langa. Apdzīvotās vietas veido zvejnieku sētas un to grupas. Senais centrs Daugavgrīvas mācītājmuiža (Dünamünde Pastoratet – 1638). Agrāk iedzīvotāju pamatnodarbošanās bija jūras zveja. Vēlāk – darbs Rīgas rūpniecības uzņēmumos. Blakus ienākumus dod lopkopība, ogu un sēņu lasīšana. Rezumējot var secināt, ka ūdeņu tuvumā dzīvojošie Rīgas apkārtnes iedzīvotāji orientējās uz darbu pilsētā.
 |
| Langa |
Kultūrvēsturiskās vērtības
Teritorijas apdzīvotība dažādos laika posmos ir izveidojusi kultūrvidi ar neatkārtojamām kultūras vērtībām, kas koncentrētā veidā izpaužas kultūras pieminekļos, kurus pēc rakstura iedala: arheoloģiskie pieminekļi – materiālas vēsturisko reāliju liecības: priekšmeti – darba rīki, rotas, ieroči u.c. – ēku un apmetņu paliekas, pilskalni, seni nocietinājumi, senkapi, kulta vietas u.c.; vēstures pieminekļi – ar tautas dzīvē ievērojamiem notikumiem saistītas, kā arī dažādu cīņu un karu piemiņas vietas, ēkas, priekšmeti, izcilu valsts, politisko un sabiedrisko darbinieku, zinātnieku un mākslinieku u.c. dzīves un darba vietas u.c.; pilsētbūvniecības un arhitektūras pieminekļi – pilsētu un apdzīvoto vietu arhitektūras ansambļi, vēsturiskie centri, būves, dārzi un parki u.c.; mākslas pieminekļi – skulptūras, glezniecības darbi, dekoratīvās mākslas priekšmeti u.c.; tehnikas pieminekļi – ceļi, dzelzceļi, tilti, kanāli, meliorācijas sistēmas, militārās būves, rūpnīcas, darbnīcas un to iekārtas u.c.; dokumentālie pieminekļi – vēsturiski dokumenti, reti iespieddarbi, seni rokraksti, fotodokumenti u.c.
2004.gada decembrī Latvijas Republikas Saeima ratificēja ANO Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas Konvenciju par nemateriālās kultūras mantojuma saglabāšanu.
 |
| Langa |
Arheoloģiskie pieminekļi
Teritorijā valsts aizsargājamo arheoloģisko pieminekļu nav. Par diviem arheoloģiskajiem objektiem – senkapiem Maku mežsarga apgaitā un Karatavu kalnu dokumentācija glabājas Latvijas Vēstures muzeja Arheoloģijas nodaļas arhīvā (Ādažu pagasta lieta) Eventuāli arheoloģiskie objekti varētu būt atrodami senās Garciema lagūnas un Gaujas atteku krastos, Ķīšezera un Langas upītes krastos, seno ceļu vietās. Senie ceļi atzīmējami arī kā teritorijā sastopams atsevišķs arheoloģisku objektu veids. Senākais ceļš veda gar jūru, šķērsoja Gauju pie Carnikavas un tad virzījās paralēli Langai līdz Mangaļmuižai un tālāk uz Mīlgrāvi.
 |
| Langa |
No Bukultiem satiksmi ar Jaunciemu, Mangaļmuižu un Mīlgrāvi nodrošināja Bukultu Kalngales ceļš un tā atzarojums uz Jaunciema virzienu.
Vēstures pieminekļi
Valsts aizsargājamo vēstures pieminekļu izpētes teritorijā nav. Vēsturiski objekti izpētes teritorijā un tās tuvumā: Bukultu muižas vieta un tās apkārtne, kur norisinājās vairāku gadsimtu ilgas cīņas starp Rīgas bīskapu un Livonijas ordeni, kā arī kara laika pozīciju fragmenti gar Ķīšezeru un Kalngalē. Jūgezera purvā ar seniem notikumiem saistīts Karatavu kalns (Karatkalns). Aplūkojamā teritorijā konstatētas divas iedzīvotāju kara laiku patvēruma vietas Karatavu kalnā (Karatkalnā) un Mazgāršiņā (sk. Teritorijas ģeogrāfisko vietu nosaukumi 16. pielikums).
 |
| Bukulti |
Tehnikas pieminekļi
Teritorijā valsts aizsargājamo tehnikas pieminekļu nav. Potenciāli tehnikas pieminekļi atrodas izpētes teritorijas tuvumā: padomju laika militārās būves Bukultos un Sužos, Eimuru polderis.
Ģeogrāfisko vietu nosaukumi
Kā nozīmīga nemateriālās kultūras vērtība jāatzīmē vietu nosaukumi, it īpaši, ja tie saistās ar saglabātu kultūrvēsturisko ainavu. Rīgas rajona vietu ģeogrāfiskie nosaukumi ir samērā maz pētīti. 19.gs. beigās teritorijas vietvārdus pirmais apkopojis Augusts Bīlenšteins. 1922.g. vietvārdus publicē J.Endzelīns (Latvijas vietu vārdi. I.d., Vidzemes vārdi), kurā vietvārdi sakārtoti pa apriņķiem un pagastiem. Uz projekta teritoriju attiecināmi viņa savāktie vietvārdi, Mangaļu un Ādažu pagastos. Endzelīns galveno vērību pievērsis apdzīvoto vietu nosaukumiem, pārējo vietu nosaukumu ir ļoti maz. Kopsavilkums par agrofirmas „Ādaži” teritorijā 1989.gada pavasarī pirmo reiz fiksētajiem āru vārdiem ir R.Avotiņas un Z.Gobas rakstā „Ar ko esam bagāti?” 1989. gadā R.Avotiņa sagatavojusi pētījumu „Rīgas rajona fiziski ģeogrāfisko objektu nosaukumu raksturojums”. No senākiem literatūras avotiem vērtīgas ziņas par teritorijas vietu nosaukumiem ir Z.Lancmaņa u..c. autoru darbs „Rīgas vārtos” u.c. Nozīmīgs vietu nosaukumu izpētes avots ir senās kartes. Kopš 1990. gada teritorijas vietvārdus ir apzinājis biedrības VAK Mantojums valdes priekšsēdētājs Aivars Jakovičs. Ģeogrāfiskās vietas, kuras apzīmē vietvārdi un kas sevī glabā noteiktu kultūrvēsturisku saturu (atmiņas par notikumiem, cilvēka un vides attiecībām, ģeogrāfisko ainavu utt.), vienlaikus ir ievērības cienīgi ekotūrisma objekti.
Turpmākais ģeogrāfisko vietu nosaukumu apraksts ietver vietas adresi, aprakstu un teicēja sniegto būtiskāko informāciju. Atzīmēti arī izpētes teritorijai pieguloši objekti. Vietu nosaukumi pētījumā grupēti pa to veidiem: - Ūdensteču nosaukumi - Ūdenstilpju nosaukumi - Reljefa formu nosaukumi - Purvu nosaukumi - Mežu un to vietu nosaukumi - Pļavu un lauku nosaukumi
Ūdensteces.
 |
| Bukultu ceļš / Ataru ezers |
Ataru grāvis – Ādažu novads, sākas Ataru ezerā, ietek Lielajā Baltezerā. Nosaukums saistīts ar apdzīvotu vietu Atariem un Ataru ezeru.
Gaujas attekas, Gaujas sengultne – Ādažu novads, starp „Bākšām” un „Dziļstrautiem”. 107.kv. (arī 68., 69., 79.kv.) Redzams vietām ar ozoliem apaudzis Gaujas ielejas pamatkrasts. Vietām grāvji, kurus rokot atrakts „melnais ozols”. Pirms 300 gadiem esot tecējusi Gauja. /Teic. H.Kazāks. Pierakst. A.Jakovičs 1990. gados „Dziļstrautos”/.
Langa, Laņģe, Laņķa, Garupe - Carnikavas novads, Rīgas pils., ietek Ķīšezerā, 9 km gara. Kādreiz savienoja Ķīšezeru ar jūru. Tagad tās tecējumu pārtraukušas ceļojošās kāpas. Nosaukums varētu atbilst vācu „lang” – garš, vai arī latv. vārdam „lanka” mitra pļava, zema upes līču pļava (1) Līdzīga nozīme arī lietuviešu vārdam „langas” – caurums, bezdibenis, slīkšņa, dumbrājs, akacis (2).
1 - Laumane B. Zeme, jūra, zvejvietas: zvejniecības leksika Latvijas piekrastē. –R.,:Zinātne. 1996. –184.lpp.)
2 - Avotiņa R. Rīgas rajona fiziski ģeogrāfisko objektu nosaukumu raksturojums. – R.: Latvijas Valsts Universitāte
Naba – Garkalnes novads, Rīgas pilsēta. Pirms kanāla izrakšanas bijusi vienīgā Lielā Baltezera notece. Uz Nabas upes uzbūvētas nocietinātas dzirnavas (Neuermühlen) ilgu laiku spēcīgs Livonijas ordeņa cietoksnis pie ceļa uz Rīgu un pils novada centrs.
Ūdenstilpes: Ataru ezers, Ūdru ezers, Atvaru, Ģenerāļa Baloža ezers – Ādažu novads, Garkalnes mežn. 78.kv.4.nog. 14 ha. Laikā no 1774. – 1777.g. Augusta Vilhelma Hupeļa izdotam darbam „Topographische Nachrichten von Lief- un Ehstland” (Topogrāfiskas ziņas par Vidzemi un Igauniju”) pievienotajā kartē iespējams kļūdaini atzīmēts „Alter See” – „Vecākais ezers”. „Viņš vispār bija brīnišķīgs, dzidrs, skaidrs, zivīm bagāts ezers līdz 1956. gadam, kad tur ar meliorāciju nolaida daļu Jūgezera. Pēc tam pārtrauca tās zivis ķerties. Kad te Voss ieperinājās, tad viņu izpumpēja. Viņi gribēja, lai tur būtu viņiem karpas un foreles un diez kas tur vēl. Veselu vasaru te pumpēja, pumpēja, kamēr visus tos pamatūdeņus atsūknēja. Tad te gāzās visu vasaru ūdens krākdams, straume te gāzās pa grāvi uz Baltezeru. Te sagāza kādas 5 tonnas hlorkaļķi, lai noindētu to, kas tur vēl palicis tajā acī. Pilnīgi nevarēja viņu izsūknēt. Palika te tāda bļodiņa, te vidū, apmēram. Te braukāja cilvēki, ķēra puskilograma breksīšus, bet, kad tas ūdens, tas ezers uzstājās, sakrājās pamazām, tad salaida te tās karpas un tā viņas baroja. Te kādreiz Ulmaņa laikā bija ģenerāļa Baloža ezers. Viņš bija uzdāvināts ģenerālim Balodim. Te mežsarga mājā „Silgaiļos” – stāvēja smailīte un airu laiva, bet viņš atbrauca tikai iečarkot un izmest makšķeri.... Un tad tur iemeta ar mežsargu un ar tiem lauķiem apkārtējiem, kas tur bij. Iemeta makšķeri. Citi ar drīkstēja. Ar tīkliem gan nedrīkstēja, bet makšķerēt drīkstēja. Viņš te laida ar tos līņus. Zuši laikam paši bija. Bet zušu mazuļus un līņus viņš bija salaidis vēl papildus. Piebaroja. Tad šite te puikas mēs gājām, vilkām resnus līņus”. /Teic. H.Kazāks. Pierakst. A.Jakovičs 1990. gados „Dziļstrautos”/.
 |
| Langstiņu ezers |
Gaiļezers – Garkalnes novads, Garkalnes mežn. 95.kv.4.nog. /Teic. H.Kazāks. Pierakst. A.Jakovičs 1990. gados „Dziļstrautos”/.
Jūgezers, Jūgu ezers, Lielais Jūgezers – Garkalnes novads, Garkalnes mežn. 97.kv.1.nog. 35,5 ha.
 |
| Jūgezers |
„Zināt, tur bija kādreiz pasakaini daudz zivis, bet te 56.gadā, kad te nosusināja, tā viņi nosēdināja pa metru gandrīz. Aizgāja uz Baltezeru visi tie ūdeņi. Un tad tie ļoti aizauga ar to Kanādas rīsu, tas jau milzīgu masu deva, tas katru rudeni tur nogulsnējās un tad sākās masveida tāda zivju sprāgšana un smakšana! Sešdesmito gadu sākumā tur bija līdakas tā, ka uz katru trešo metienu bija. Līņi bija. Tad poligona zaldāti šausmīgi nopostīja – caurām naktīm ar zivju duršanu tur nodarbojās. Un nebija jau tāda spēka, kas viņus varētu savaldīt... Ar zivju inspektoru mēs daudzas reizes mēģinājām tur. Viņš vienkārši nebrauc malā... Cik tad tu ilgi gaidīsi... [treknas] tur bija visas zivis – bija asari, raudas”. /Teic. H.Kazāks. Pierakst. A.Jakovičs 1990. gados „Dziļstrautos”/. „[Ezerā] meta bumbas, ne īstās – treniņa. Bedres. Krievu laikā ar lidmašīnām meta. Viņš ir sadragāts”. /Teic. Arnolds Ezernieks, dzim.1917.g. Čiekurkalnā. Pierakst. A.Jakovičs „Remeikās” 10.05.1994./.
Ķikats, Ķikatiņa – Carnikavas novads, Garkalnes mežn. 24.kv., starp Garciema – šoseju un Langu. „Ķikatiņa – mazs ezeriņš, tāds akacis” /Teic.Reinholds Birze, dzim. 1922., pier. A.Jakovičs : „Pārupiešos” 05.03.1994./ „Ķikats tas ezers un viss tas purvā”. /Teic. Līvija Alksne, dzim. Lindberga 1922., pier. A.Jakovičs : „Lindbergos” 01.03.1994./.
Lielais Aļņezers – Garkalnes novads, Ādažu novads, Garkalnes mežn. 97.kv 6.nog., 98.kv.2.nog.)
Zinātniski pētnieciskā daļa Ģeogrāfijas nodaļa. 1989. –17.lpp.
Lielais Baltezers, Baltais ezers – Garkalnes novads, Ādažu novads. 597,5 ha. Lielais Maku ezers, Lielais Makezers, Vidus ezers, Videzers – Garkalnes novads, Garkalnes mežn. 153.kv.1.nog. Linezeriņš, Linezers (nosusināts),
 |
| Linezers |
Carnikavas novads, Garkalnes mežn. 38.kv.[2.nog.]. „Linezeriņš agrāk bija pie „Avotlejām”. Tagad viņš vairāk nav. Kur iet no ganu ceļu nost Avotleju kalnos. Mēs sakām vēl „pie Linezeriņa”. Mūsu vecie tēvi linus mērcēja. Es, ka gāju ganos, ta vēl tāda ieplaka bija, kur dzirdīja lopus un kājas mazgāja. Pirms „Avotlejām”. Tagad tur grāvis pāri iet. Pa kreisi ir Mazgāršiņa. Dīķītis pa labo roku, ceļam blakus”. /Teic. Marta Krūmiņa, dzim. Pļaviņa 1912.g. „Steģeros”, ieprecējusies „Katlapos”, pierakst. A.Jakovičs. 11.03.1994./ „Tas Linezeriņš saucās. Ta bija tāds Ganu ceļš, gāja uz Eimuriem. Un ta viņš tā labā pusē bija”. /Teic. Elīza Šults, dzimusi 1907. Vecmīlgrāvī. Pierakst. A.Jakovičs 18.03.1994. „Zanderos”/.
Linu ezers, Linezers, Līņu ezers, Līņezers – Garkalnes novads, Garkalnes mežn. 154.kv.4.nog. 8,5 ha. XVII gs. zviedru kartē ezers atzīmēts kā „Line siön”. Augusta Bīlenšteina Onomastiskajos materiālos ir atzīmēts „Linu ezers”. Laikā no 1774. – 1777.g. Augusta Vilhelma Hupeļa izdotam darbam „Topographische Nachrichten von Lief- un Ehstland” („Topogrāfiskas ziņas par Vidzemi un Igauniju”) pievienotajā kartē atzīmēts „Sineser od. Loheser”. „Tādas karūsas. Pikniku taisīja, tini ielika. Sekls, dūņas, brist var. Latvijas laikā mežniecības ezers”. /Teic. Arnolds Ezernieks, dzim.1917.g. Čiekurkalnā. Pierakst. A.Jakovičs „Remeikās” 10.05.1994./.
 |
| Mālezers |
Mālezers – Carnikavas novads, Garkalnes mežn. 57.kv.12.nog. „Te mēs braucām mālus paši sev rakt pie Mālezeru. Viņš ir maziņš, aizaudzis un pie to Mālezeru, cik, varbūt pusmetru dziļumā māls bija, tīrs māls. Izrakām kādā paugurī, kalnā, nu ta pusotra lāpstas biezumā, ta bija tīrs māls, tālāk akal pārgāja uz smilti” /Teic.Reinholds Birze, dzim. 1922., pier. A.Jakovičs „Pārupiešos” 05.03.1994./. „[No ūdens] visi mati nogāja no galvas. Izauga ne gaiši, bet sirmi. Kaitīgi avoti nāca” /Teic. Alma Jansone, dzim. 1922 „Lauros”. Pier. A.Jakovičs „Lauros” 18.03.1994. „Mālezers par kādu metru nokritās, jo sūknēja gruntsūdeni”. /Teic. Ataru apg. mežs. Jānis Ruks. Pierakst. A.Jakovičs Ādažos. 12.10.2007./
 |
| Mazais Aļņezers |
Mazais Aļņezers, Actiņa – Garkalnes novads, purva ezeriņš, Garkalnes mežn.114.kv.3.nog.
Mazais Jūgezers, Mazais Jūgs, Jūgezers, Jūgu ezers – Garkalnes novads, Garkalnes mežn. 85.kv.8.nog.
Mazais Maku ezers, Mazais Maks – Garkalnes novads, Garkalnes mežn. 152.kv.1.nog. /Teic. H.Kazāks. Pierakst. A.Jakovičs 1990. gados „Dziļstrautos”/. Piekūnītis – Garkalnes novads, Garkalnes mežn. 113.kv.9.nog.
Reljefa formas
Avotleju kalni – Garkalnes novads, Garkalnes mežn. 32.kv.9.nog., 39.kv.1.,5.,12.nog., 48.kv.1.nog. Pie bij. „Avotlejām”. Ar priežu mežu apaugušas kāpas. Dunsdorfs E.. Lielvidzemes kartes (17. un 18.gadsimtiem). – Melnburnā: Kārļa Zariņa fonds. – 1986. Ielīme aiz 24.lpp. 4 Bīlenšteins A. Onomastiskie materiāli. Apriņķa v.: Rīga. Draudzes vārds: Ādažu (Nuermühlen).
Muižas vārds: Ādažu un Bukultu. – 6.lpp./
Avotkalns – Carnikavas novads, Garkalnes mežn. 32.kv.9.nog. [?]. Pie bij. Avotlejām”. „Avotlejas bija jaunsaimniecība. Ir tādi avotiņi grāvī. Grāvī bija ielikta muciņa”. /Teic. Reinholds Birze, dzim. 1922., pier. A.Jakovičs „Pārupiešos” 05.03.1994./
Garkalniņš, Garkalns – Carnikavas novads, Garkalnes mežn. 32., 39 vai 48.kv [?]. Pie bij. „Avotlejām”. Viens no Avotleju kalniem. Iespējams, ka 48.kv. tāpēc, ka gar tā A malu izrakts grāvis, ko atcerējās A.Jansone: „Garkalniņš, Garkalns purvā gar to grāvi”. /Teic. Alma Jansone, dzim. 1922 „Lauros”. Pier. A.Jakovičs „Lauros” 18.03.1994/. „Mēs par Garkalniņu saucām.
Muklājkalniņš arī tur. Tur tādi kalniņi vairāk, tad viņam katram savs nosaukums”. /Teic. Marta Krūmiņa, dzim. Pļaviņa 1912.g. „Steģeros”, ieprecējusies „Katlapos”, pierakst. A.Jakovičs. 11.03.1994./.
Baltie kalni – Carnikavas novads, Garkalnes mežn. 43., 44., 45., 51., 52.kv. Starp Jaunciemu un Kalngali. 2 paralēlas augstas kāpu grēdas. Nosaukums cēlies no baltajiem ķērpjiem. Jaunciema un Kalngales iedzīvotāju iecienīta sēņošanas vieta. Daudz naktsvijoļu un dzeguzeņu. „Ar ķērpjiem apauguši aiz Zundaga mežā pa kreisi”. /Teic. Velta Ratniece, dzim. 1932., Raimonds Ratnieks, dzim. 1928. pierakst. A.Jakovičs 18.02.1994. „Litkās”/. „Ka gāja sēnēs, tur dikti gailenes auga, tā sacīja „nu uz Baltiem kalniem””. /Teic. Elīza Šults, dzim.1907. Vecmīlgrāvī. Pierakst. A.Jakovičs 18.03.1994. „Zanderos”/.
Bākšu kalns – Ādažu novads, Garkalnes mežn. 107.kv.8.nog. Rīgas – Tallinas; šosejas kreisā pusē pie „Bākšām”. /Teic. H.Kazāks. Pierakst. A.Jakovičs 1990. gados „Dziļstrautos”/. Dziļās bedres – Ādažu novads, Garkalnes mežn. 108., 123. vai 136.kv. pie vecā Rīgas ceļa. „Tur tāda neliela ieplaka. Tur tāds drusku jaunāks mežs auga. Te bijusi kādreiz viena no tām vietām, kur laupītāji uzglūnējuši Rīgas braucējiem. Tas ir Rīgas ceļš, kad vēl nebija asfalts. Kara laikā viņu krievu sapieri bija noklājuši ar blankām, visu vienlaidus, visā garumā. Viņu te trīsdesmitajos gados pārdeva malkā – visu kas te bija no tā ceļa. Un tas ir vecais Rīgas ceļš, vecais Ziemeļvidzemes – Rīgas ceļš no mēra laikiem un vēl senāk. Tikai te bija jāmaksā 5 kapeikas, tāpēc daudzi nogriezās pa šito ceļu uz Jaunciemu. Tad [laupītāji] te kaut kā iecienījuši to vietu, dikti uzglūnējuši te tiem braucējiem. Bet tā nav tā pati briesmīgākā vieta”. Teic. H.Kazāks. Pierakst. A.Jakovičs 1990. gados „Dziļstrautos/.
Ērgļu kalns, Lūriņkalns – Garkalnes novads, Garkalnes mežn. 80.kv.7.,8.nog. Augsta kāpa, apaugusi ar vecu priežu mežu. Kalns saukts arī pēc tuvējā mājā dzīvojošā mežsarga Lūriņa uzvārda par Lūriņkalnu. /Teicējs Felikss Ozols Jūgezera apgaitas mežsargs. Pierakstījis A.Jakovičs. 04.10.2007./
Ievkalniņš, Baltgalvju upurkalni, Zviedru upurkalniņš – Carnikavas novads, Kalngalē, Jaunciema – Carnikavas šosejas labajā malā pie „Baltgalvjiem”. „Kādreiz bijis klosteris esot, kur Steģerienei kartupeļu tīrums. Visādas mālu šķembas... Galvaskausi nāk. Baznīca bijusi, kur Ievkalniņš. Un kapi te vēl bijuši”. /Teic. Marta Krūmiņa, dzim. Pļaviņa 1912.g. „Steģeros”, ieprecējusies „Katlapos”, pierakst. A.Jakovičs. 11.03.1994./ Zviedru Upurkalniņš” /Teic.Reinholds Birze, dzim. 1922., pier. A.Jakovičs „Pārupiešos” 05.03.1994./.
Baltgalvju Upurkalni, atzīmēti kā kulta vieta. Jāņkalniņš – Carnikavas novads, Kalngalē pie „Suzēm”. Bijusi estrāde. /Teic. Marta Krūmiņa, dzim. Pļaviņa 1912.g. „Steģeros”, ieprecējusies „Katlapos”, pierakst. A.Jakovičs. 11.03.1994./
Savādi kalniņi, Uzkalniņu kapi – Garkalnes novads, Garkalnes mežn. 114., 115.kv. Pirms Sužu – Ataru ceļa savienojuma ar Bukultu – Ataru ceļu. „Rīgas apr. Ādažu pag. pie Maku mežsarga valsts. Graudonis J. Arheoloģiskie pieminekļi Rīgas rajonā. R., 1996. -38.lpp. mežā. Attālumā 8 km no Baložkroga. Uzkalniņu kapi. Tauta viņus nezina, tikai mežsargs sauc par savādiem kalniņiem. Liekas, ka pilnīgi neaizskarti. Šie uzkalniņi atrodas ceļa malā, bet meža vidū. Gar vienu pusi 5 uzkalniņi un otru 2 uzkalniņi. Uzkalniņi apauguši ar kokiem un stipri ar sūnām. Apkārt uzkalniņiem iet grāvis, kuru vietām nevar redzēt. I un II uzkalniņš no Rīgas puses ir tuvāki kopā, tad ir drusku lielāka starpa, kur tad seko nelielā attālumā 3 uzkalniņi. Pretī otrā pusē ceļam atrodās vēl 2 uzkalniņi. Visiem uzkalniņiem puslīdz apaļa forma, viens no viņiem ir stipri mazāks kā pārējie uzkalniņkapi. Atrodas apm. 2 ½ klm no Maku mežsarga pa ceļu virzienā uz Ataru mežsarga pusi.
Reģistrējis V.Buksis. 9.jūlijā [19]28.g. Inv.N.407. Kapenes Maku mežsarga apgaitā. Uzk. kapi 7.gab.”
Karātkalns, Karatavu kalns, Burlaku kalns – Ādažu novads, Garkalnes mežn. 76.kv.11.,12.nog., 87.kv.1.nog. 0,5km uz ZA no Jūgezera. Kalns apaudzis ar priežu mežu. Kalna apkārtnē agrāk bijis rubeņu riests. „Karātkalnā vispār tāds nostāsts bija, ka te Šeremetjeva bandas, ka plosījās pa Vidzemi, ka te ir viņiem bijusi kaut kāda spīdzināšanas un pratināšanas vieta”. Helmuts Kazāks pie lapsu alām redzējis „pirkstus un ribas kaulus”. /Teic. H.Kazāks. Pierakst. A.Jakovičs 1990. gados „Dziļstrautos”/. Karatavu kalnā „veduši ārā tos Rīgas noziedzniekus un pakāruši un tur viņi karājušies”. /Teicējs Felikss Ozols Jūgezera apgaitas mežsargs. Pierakstījis A.Jakovičs. 04.10.2007./ „Rīgas apr. Ādažu p. Starp Maku un Ataru mežsargu, valsts mežā 8 klm no Baložkroga autopiestātnes, Jaunciemā kuģa piestātnes 5 klm. Ādažu apgaitas valsts mežā. Pieminekļa nosaukums „tautas mutē”: Zviedru kakts un Karatavu kalns. Stāsta, ka gani senāk esot atraduši ieročus. Tā kā senvieta atrodas mežā un neviens nevarēja parādīt, es nevarēju neko vairāk darīt kā reģistrēt. Stāsta, ka tur esot arī savādi uzkalniņi ar grāvi apkārt. [V.]Buksis. 10.jūlijā. [19]29.”
Lagzdu kalns – Carnikavas novads, Garkalnes mežn. 40.kv.8.nog. /Teic. Velta Ratniece, dzim. 1932., Raimonds Ratnieks, dzim. 1928. pierakst. A.Jakovičs 18.02.1994. „Litkās”/.
Muklājkalniņš – Carnikavas novads, Garkalnes mežn. 32., 39. vai 48.kv. Pie „Avotlejām”, viens no Avotleju kalniem (sk. Avotleju kalni, Garkalniņš). /Teic. Marta Krūmiņa, dzim. Pļaviņa 1912.g. „Steģeros”, ieprecējusies „Katlapos”, pierakst. A.Jakovičs. 11.03.1994./.
Nabagu kalni – Ādažu novads, Garkalnes mežn. 65., 66., 76., 77., 78.kv. Kāpu grēda starp Atariem un Eimuriem. Šķiet, ka teicēji nosaukumu vairāk attiecina uz grēdas ziemeļrietumu daļu. Nosaukumu viņi saista ar apkārtnē dzīvojušiem nabagiem. /Teic. – H.Kazāks, J.Ruks – Ataru apgaitas mežsargs/. Kalni minēti arī Augusta Bīlenšteina Onomastiskajos materiālos: „Nabagu Kalni pie Atariem; agrāk pulka vilku bijis”
Pēterkalniņš, Pulksteņkalniņš, Pulksteņu kalniņš – Rīgas pilsēta, Rīgas mežn. Jaunciema gatves labajā malā, mežā uz ZA no autobusu pieturas „Milnas”. Neliels kalniņš, nostāvinātām malām, apaudzis ar priedēm. „Viduslaiku nocietinājums mežā Berģu Jaunciema ceļa labajā pusē, Vārnu māju tuvumā. Ap 3m augsts apaļš uzkalniņš ar mākslīgi pastāvinātām nogāzēm un 17 x 18 m lielu plakumu. Kultūrslāņa nav. Pēc nostāstiem, paugurā bijis Krievijas cara Pētera I karaspēka novērošanas punkts. Reģistrējis 1979.gadā J.Graudonis”. „Tā runā, ka Pēteris aplencot Rīgu, viņš bija tur uzstādījis savus novērošanas punktus un tad bija Rīgu novērojis” /Teic. Helga Bernsone, dzim. 1922., pierakst. A.Jakovičs 17.02.1993. „Klipiņos” (Jaunciema gatve 29)/
izmantoti:
Latvijas Vēstures muzeja arheoloģijas nodaļas arhīvs. Ādažu pag. lietas.
Bīlenšteins A. Onomastiskie materiāli.
Apriņķa v.: Rīga. Draudzes vārds: Ādažu (Nuermühlen). Muižas vārds: Ādažu un Bukultu. – 7.lpp./ Graudonis J. Arheoloģiskie pieminekļi Rīgas rajonā. R., 1996. -40.lpp.
Smalkbāržu kalns – Carnikavas novads, „Smalkbāržos”. Ar mežu apaugusi augsta kāpa Langas pamatkrastā, uz A no „Smalkbāržu” dzīvojamās mājas.
Ulupu kalns – Rīgas pilsēta, privātīpašums, starp Jaunciema – Carnikavas šoseju un Langas upīti. Kalnā bija uzbūvēta kuģu remonta rūpnīcas atpūtas bāze. /Teic. Velta Ratniece,dzim. 1932., Raimonds Ratnieks, dzim. 1928. pierakst. A.Jakovičs 18.02.1994. „Litkās”/.
Velna bedres – Carnikavas novads, Garkalnes mežn. 24.kv. vai 26.kv. Jaunciema Carnikavas šosejas tuvumā. „Pie Carnikavas ceļa. Te tās avārijas tik bieži notiek, baigi sitās”. /Teic. Marta Krūmiņa, dzim. Pļaviņa 1912.g. „Steģeros”, ieprecējusies „Katlapos”, pierakst. A.Jakovičs. 11.03.1994./ Nostāstos šī vieta dažkārt saistīta ar tuvumā esošo Ķikatu ezeriņu.
Purvi
Uz Jaunciema pusi Lapu purs, uz Eimura, Mālezera pusi Briežu purs” /Teic. Alma Jansone, dzim. 1922 „Lauros”. Pier. A.Jakovičs „Lauros” 18.03.1994.
Gaiļu purvs – Garkalnes pag. Garkalnes mežn. 111.,112.kv. Jūgu purva dienvidu daļa. „Šis te ceļš (H.Kazāks norāda kartē uz Bākšu – Jaunciema ceļu) tas ir kādreiz bijis tāds slepenais Rīgas braucēju ceļš, jo pie Juglas bijis jāmaksā, tur bijusi aizkārtne – „Zastava” – kā agrāk teica un tur bijis jāmaksā 5 kapeikas nodoklis par iebraukšanu Rīgā. Un laikam tajos laikos tā nauda ir bijusi diezgan ievērojama, tad daudz izvēlējušies šo te ceļu, braukuši te – caur to Lekšu grunti un Žagaru gāršu, braukuši uz Mīlgrāvi tur apkārt Ķīšezeram – pa otru pusi Rīgā iekšā. Un tad pie tā Gaiļu purva te izbēdzis vienam gailis no pajūga un tas visu vasaru dziedājis mežā, tai purvā dziedājis visu vasaru. Un tad viņi to iesaukuši par Gaiļu purvu pēc tam”. /Teic. H.Kazāks. Pierakst. A.Jakovičs 1990. gados „Dziļstrautos”/. Pastāv arī iespēja, ka Gaiļu purvs un Gaiļezers ieguši savus nosaukumus no agrāk šeit bieži sastopamajiem rubeņiem.
Glāziņpurvs – Ādažu novads. Privātīpašums. Robežojas ar 102., 103., 105.kv. „Un tur bija Glāziņpurvs. Nosaukums ir pārāk jauns. Viņš ir tikpat vecs kā es, apmēram. Jo šite bija saimniecība „Dziļstrauti”, blakus tur bija kādam Glāziņam jaunsaimniecība piešķirta. [Tur pie] Kungu ceļa, Ataru ceļa, tur bija tāda leja, ieplaka, ka brauc uz Atariem, labā pusē. Bet tur nekāds purvs īsti manā laikā nav bijis, paslapjš mežs un tur ļoti skaisti mellenes auga. Un Glāziņš, tas gan pats te nedzīvoja, bet viņš bieži brauca kontrolēt savu to teritoriju. Un tad viņš vajāja tos ogotājus. Tad tas daudzus ogotājus saķēris un tur bāris, dažus pat sodīt taisījies, pie policista vilcis un tad par Glāziņpurvu nosauca to”. /Teic. H.Kazāks. Pierakst. A.Jakovičs 1990. gados „Dziļstrautos”/.
Jūgu purvs, Jūgezera purvs – Garkalnes novads, Ādažu novads, Garkalnes mežniecības 75., 76., 77., 85., 86., 87., 95., 96., 97., 98., 111., 112., 113., 114., 126., 127.kv. Ataru un Jūgu apgaitā. Meliorācijas rezultātā purvs aizaug. Vēl pirms 20 gadiem purvā bijis daudz rubeņu. Jūgezera apgaitas mežsargs F.Ozols uzskata, ka purva klajumu samazināšanās un bijušā poligona aizaugšanas dēļ rubeņiem zudušas riesta vietas. Īpaši ievērojamas riesta vietas bijušas pie poligona un Karātavu kalna. Kadiķpurvs – Carnikavas novads, Garkalnes mežn. 48.kv. „Tur pie „Avotlejām”, kas nāk tie lielie purvi, pa Kadiķpuriem [tos saucām]... Mēs, ka dzin govis ganos... vai mēs paši bijām tā iesaukuši vai?” /Teic. Marta Krūmiņa, dzim. Pļaviņa 1912.g. „Steģeros”, ieprecējusies „Katlapos”, pierakst. A.Jakovičs. 11.03.1994./. „Uz Kadiķpurvu dzīsim govis, uz Lielo gāršu. Tas turpat, kur Eimurs, ciems”. /Teic. Marta Krūmiņa, dzim. Pļaviņa 1912.g. „Steģeros”, ieprecējusies „Katlapos”, pierakst. A.Jakovičs. 16.04.1994./ .
Ķikatu purvs – Carnikavas novads, Garkalnes mežn. 24.kv. „Tur teica, ka tur rādās, kad tur iet rudeņos. Māneklīši rādās” /Teic. Marta Krūmiņa, dzim. Pļaviņa 1912.g. „Steģeros”, ieprecējusies „Katlapos”, pierakst. A.Jakovičs. 11.03.1994./.
Ķīvpurs – Carnikavas novads, Garkalnes mežn. 33.kv.4.,8.,9.nog. Lapu purvs – Carnikavas novads, Garkalnes mežn. 46., 47., 54., 55.kv. šo kvartālu krustpunktu. „Briežu purs pie Mālezera. Uz Jaunciema pusi Lapu purs, uz Eimura, Mālezera pusi Briežu purs” /Teic. Alma Jansone, dzim. 1922 „Lauros”. Pier. A.Jakovičs „Lauros” 18.03.1994.
Lielpurs – Carnikavas novads, Garkalnes mežn. 33.kv.3.nog.
Nabagu purvs – Garkalnes novads, Ādažu novads, Garkalnes mežn.65., 66.kv. 0,5 km ZR no Ataru ezera. No Jūgu purva. DR to nošķir Nabagu kalnu grēda. /Teic. Ataru apg. mežs. Jānis Ruks. Pierakst. A.Jakovičs Ādažos. 12.10.2007./.
Sitlapu purvs – Ādažu novads. Daļēji Garkalnes mežn. 69., 90.kv. Starp Ataru birzi un Ādažiem. „Sitlapu purvā bija tādas peļķes, kur karūsas. Uz pīlēm gājām”. /Teic. H.Kazāks. Pierakst. A.Jakovičs 1990. gados „Dziļstrautos”/.
Skanstpuriņš – Carnikavas novads, Garkalnes mežn. 40.kv.7.nog. Jaunciema – Garciema šosejas malā. Iespējams, ka vietvārds saistīts ar seniem nocietinājumiem – skanstīm.
Sužu purvs – Rīgas pilsēta, Garkalnes novads. Blakus izpētes teritorijai.Uz A no Sužiem un ap 0,5 – 1 km uz Z no Ozolkalniem. Purva rietumu daļa aizbērta un apbūvēta. Teritorija vietām ir tikai nedaudz augstāka par Ķīšezera līmeni. Purvā meliorācijas grāvji.
Vecatpurs, Vecātpuriņš – Carnikavas novads, Garkalnes mežn. 31.kv. „Vecātpurvs. Tāds pureklis. Tur mežsarga māja un pļava, agrāk – purs. Par Vecātpuriņu saukāja”. /Teic. Elīza Šults, dzimusi 1907. Vecmīlgrāvī. Pierakst. A.Jakovičs 18.03.1994. „Zanderos”/. Zušu purvs – Garkalnes novads, Garkalnes mežn. 131., 132., 137., 145., 146., 147., 155., 156.kv. Purvs meliorēts, aizaudzis ar mežu.0,7 km uz R no „Virškalniem”, 0,7 km Z no Lielā Baltezera. Kūdras atr. 244 ha. „Purva vidū augstākā vieta Zušu sala. Daudz čūsku: uz saliņas odzes purvā zalkši. KF purvs nepareizi nosaukts par Liniņu p.”
Meži un vietas mežos
Ataru poligons – Garkalnes novads, Ādažu novads, Garkalnes mežn.77.,87.,88.,98., 99.,100.kv. Sākumā notikušas tanku mācības. Pagājušā gs. 70. – 80. gados notika pretgaisa aizsardzības mācības, no Sužu karaspēka daļas apmācīja jaunos šoferus. Pēdējo reiz rubeņi redzēti 10 gadus atpakaļ. Zaļo vārnu bijis pilns. /Teic. Ataru apg. mežs. Jānis Ruks. Pierakst. A.Jakovičs Ādažos. 12.10.2007./
Andža dambis – Carnikavas novads, Garkalnes mežn. 24..kv. Ceļš no „Dadžiem” vai „Mežastūrīšiem” [?] uz „Lindbergiem”gar Ķikatu purvu. „Iet gar to Ķikatu malu garām projām tas ceļš”. /Teic. Marta Krūmiņa, dzim. Pļaviņa 1912.g. „Steģeros”, ieprecējusies „Katlapos”, pierakst. A.Jakovičs. 11.03.1994./ . „Tad tik teica: vot brauksim vai par Andža dambi jeb cauri Ķīvpuru”. /Teic. Marta Krūmiņa, dzim. Pļaviņa 1912.g. „Steģeros”, ieprecējusies „Katlapos”, pierakst. A.Jakovičs. 16.04.1994./ .
Izmantots:
Avotiņa R. Rīgas rajona fiziski ģeogrāfisko objektu nosaukumu raksturojums. – R.: Latvijas Valsts Universitāte Zinātniski pētnieciskā daļa Ģeogrāfijas nodaļa. 1989. –105.lpp.
Ataru birzs – Ādažu novads, Garkalnes mežn. 68., 69., 70., 79.kv. Pēc Ataru mežsarga J.Ruka vārdiem, nosaukums attiecas uz visu meža masīvu no Ataru ezera apkārtnē, A – ZA virzienā, savukārt H.Kazāks par Ataru birzi dēvēja bērzu birzi 68.kv.12.nog., 69.kv.12.nog., ko esot mežsargs saudzējis. „Un te arī vienlaidus tāda bērzu audze, skaista, skaista... Un visi vienādi kā lādštoki, tādi milzīgi, gari, visaugstākās bonitātes bērzi tur auga. Tā ir tā Ataru birze”. /Teic. H.Kazāks. Pierakst. A.Jakovičs 1990. gados „Dziļstrautos”/. Pašlaik daļa no Ataru birzs nocirsta. Meža masīvā senas Gaujas atteku vietas, daudz vecu ozolu. Rīgas tuvumā gandrīz vienīgie ozolu meža fragmenti. Daļā no teritorijas senāk bijušas pļavas.
Caurgārša – Carnikavas novads, privāta zeme. Blakus izpētes teritorijai. Tagad pļavas. „Gar to veco ceļu gāja tā gārša, lieli koki tur bija, tie visi ir tagad meliorēti un tur ir pļava līdz Eimurnieku mājām”. /Teic. Alma Jansone, dzim. 1922 „Lauros”. Pier. A.Jakovičs „Lauros” 18.03.1994./.
Ganu ceļš – Carnikavas novads, Garkalnes mežn. 30., 31. 32.kv. No Kalngales, gar „Avotlejām” uz Eimuriem. „Ta bija tāds Ganu ceļš gāja uz Eimuriem” /Teic. Elīza Šults, dzimusi 1907. Vecmīlgrāvī. Pierakst. A.Jakovičs 18.03.1994. „Zanderos”/.
Kungu ceļš – Ādažu novads Garkalnes mežn. Ceļš no Atariem uz Baltezeru. /Teic. Ataru apg. mežs. Jānis Ruks. Pierakst. A.Jakovičs Ādažos. 12.10.2007./. Par ceļa uzlabošanu gādāts īpaši rūpīgi, jo pie Ataru ezera pagājušā gs. 70. – 80. gados brauca atpūsties kompartijas vadība, t.sk. Augusts Voss.
Kungu stiga – Ādažu novads Garkalnes mežn. Stiga starp 79. un 89.kv. Uz A – ZA no Ataru ezera. Šeit „kungiem” – kompartijas vadības vīriem bija īpaša medību vieta. Pāri ceļam pie Ataru ezera atradās somu pirts. /Teic. Ataru apg. mežs. Jānis Ruks. Pierakst. A.Jakovičs Ādažos. 12.10.2007./.
Ķikatu mala – Carnikavas novads, Garkalnes mežn. 24.kv. Ķikatu purva mala. „[Andža dambis] iet gar to Ķikatu malu garām projām tas ceļš”. /Teic. Marta Krūmiņa, dzim. Pļaviņa 1912.g. „Steģeros”, ieprecējusies „Katlapos”, pierakst. A.Jakovičs. 11.03.1994./.
Lancmanītis – Ādažu novads. Blakus izpētes teritorijai. Savrups meža nogabals, starp Lieleimuru un Mazeimuru.
Lielā gārša, Lielie puri – Carnikavas novads, Garkalnes mežn. 46.,47., 48., 54., 55., 56., 63.kv. Apzīmējums attiecas uz visu purvainā meža masīvu, ko veido Kadiķpurvs Briežu un Lapu purvi. „Lielie puri – visi tie purvi saucās vienā vārdā – Lielie puri, Lielā gārša un tie purekļi aiz Kalngales līdz Avotlejai – Mazgāršiņas purs, pretī tai Juča Uimei bijai”. /Teic. Alma Jansone, dzim. 1922 „Lauros”. Pier. A.Jakovičs „Lauros” 18.03.1994./. „Uz Kadiķpurvu dzīsim govis, uz Lielo gāršu. Tas turpat, kur Eimurs, ciems”. /Teic. Marta Krūmiņa, dzim. Pļaviņa 1912.g. „Steģeros”, ieprecējusies „Katlapos”, pierakst. A.Jakovičs. 16.04.1994./
Lekšu grunts – Ādažu novads, Garkalnes mežn. 116.kv. 2.nog. Pašlaik izcirtums. „Apmēram pēc Ziemeļu kara tur ir bijusi zemnieku saimniecība. Mežā tāds viens, kas dzīvoja atsevišķi - saimnieks Leksis. Tur kaut kādi sirotāji noslepkavojuši Leksi ar ģimeni un visas tās ēkas nodedzinājuši. No tā laika tur neviens vairs nav apmeties dzīvot un tajā meža masīvā atšķiras tāds diezgan pareizas formas trijstūris ar mežu. Tur apses un bērzi aug pārsvarā”. /Teic. H.Kazāks. Pierakst. A.Jakovičs 1990. gados „Dziļstrautos”/.
Mazgāršiņa – Carnikavas novads, Garkalnes mežn. 31., 32.kv. [?]. „Pie „Suzēm”, tur kur tās „Suzes” mājas, to sauc par Mazgāršiņu”. To par Mazgāršiņu sauc, kur mēs kara laikā bijām. Tā ir Mazgāršiņa, kur iet tas Eimuru ceļš uz „Avotlejām” cauri”(...) „[Kara beigās] brauksim uz Kurzemi. Mēs – mežā iekšā. Nemaz tālu neaizbraucām. Aizbraucām tur uz „Avotlejām”, tur pie Mazgāršiņu blakām. Ierakām tādu „zemļanku” un gulējām... Paņēmām gotiņu līdz un vistiņas... Vītolu Augusts bija ar savu ģimeni... Ruta bija mums līdz. Mazgāršiņā tur tādi kalniņi, priedes... blakām Uimim. Pēc nedēļas gājām ārā uz pļavām. Atnācām mājās. Tā mūsu istaba visa bija pilna šite visa ar salmiem piemesta. Te bija krievi gulējuši. Mēbeles visas iznestas bijā ārā” /Teic. Marta Krūmiņa, dzim. Pļaviņa 1912.g. „Steģeros”. Pierakst. A.Jakovičs „Katlapos” 11.03.1994./
Putnukūtsapakša – Ādažu novads, Garkalnes mežn. 67.kv. Jaukts apšu, ozolu mežs. „Ka masts [tad saka]: „Nu ta ņemsim Putnukūti!”” /Teic. Ataru apg. mežs. Jānis Ruks. Pierakst. A.Jakovičs Ādažos. 12.10.2007./
Tanku ceļš – Garkalnes novads, Carnikavas novads. „No Bukultiem uz Kalngali ceļu sauca par Tanku ceļu. No Bukultiem tanki cauri Kalngali brauca uz jūru. Šāva pie Garciema”. /Teic. Ataru apg. mežs. Jānis Ruks. Pierakst. A.Jakovičs Ādažos. 12.10.2007./
Tomu tilts – Garkalnes novads, Garkalnes mežn. 127.kv.3., 7. , 9.nog. Vietā, kur Sužu – Ataru ceļš šķērso grāvi, kas savieno Jūgu purvu ar Mazo Maku ezeru. „Nu esot Ādažos dzīvojis saimnieks vārdā Toms un viņš uz Mīlgrāvi braucis ir sivēnus pārdot, un pārdevis sivēnus, un braucis mājās, un tur tanī grāvī zem... Nosituši atņēmuši naudu un viņu pabāzuši apakšā... zem tā tilta un no tā laika ir it kā par Tomu tiltu [iesaukts]”. /Teicējs Felikss Ozols Jūgezera apgaitas mežsargs. Pierakstījis A.Jakovičs. 04.10.2007./ „Un tad vēl tepat, te ir tā sauktais Tomu tilts. – Kāpēc Tomu? – Nu tā iesauca. Bij te kādreiz tāds. Tagad jau tur meliorācija, tur viss sajaukts. Bija tāda maza upīte un tāds tilts. No tā Jūgezera gāja tāda maza upīte uz Baltezeru. Pagājušā gadsimta [19.gs. – A.J. piez.] pusē, apmēram, gājis puika Toms uz Rīgu caur to ceļu un pie tā tilta viņš nogalināts. Un tas laupītājs mantojis tikai divdesmit kapeikas no puikas – Toma. Un tā viņš tika saukts par Toma tiltu. Līdz šai dienai vēl sauc tāpat – tie kas apmēram manā vecumā un vecāki un vēl drusku jaunāki arī”. /Teic. H.Kazāks. Pierakst. A.Jakovičs 1990. gados „Dziļstrautos”/.
Vadžu sils – Garkalnes novads, Garkalnes mežn. 167.kv. Mežs pie bijušā Vadžu kroga. „Otrā pusē tur tāds zemas bonitātes priežu mežs. Bet tajā laikā, kad es vēl biju puika, tad tur bija tādas slaidas priedes un apakšā biezi kadiķi noauguši. Tad tā bijusi tā viss tā briesmīgākā vieta. Vadžu krogs tur bijis. Tad jau tur Vadžu krogā vienmēr tie braucēji sakrājušies pa 10 un vairāk, lai tam Vadžu silam slavenam izbrauktu cauri. Jo tad tur bijis sevišķi tā iecienīta laupītāju vieta. Taisni pie Vadžiem iet ceļš uz Līņezeru atkal savukārt”. /Teic. H.Kazāks. Pierakst. A.Jakovičs 1990. gados „Dziļstrautos”/.
Zušu sala – Garkalnes novads, Garkalnes mežn. 131., 132.,146.kv. Garena ZR – DA orientēta ar priedēm apaugusi kāpa Zušu purvā. „Purva vidū augstākā vieta Zušu sala. Daudz čūsku: uz saliņas odzes purvā zalkši. KF purvs nepareizi nosaukts par Liniņu p.”
Žagaru gārša, Žagargārša – Garkalnes novads, Garkalnes mežn. 100., 101.,117.kv. Zema ieplaka ap Jaunciema – Ādažu ceļu, kur tas šķērso Ataru. Vieta meliorēta, apaugusi ar augstu mežu. Samērā daudz egļu un vecu priežu. Bīlenšteina Onomastiskajos materiālos vieta atzīmēta, kā purvs – „Žagaru gāršas [purvs]”
Izmantoti:
Avotiņa R. Rīgas rajona fiziski ģeogrāfisko objektu nosaukumu raksturojums. – R.: Latvijas Valsts Universitāte Zinātniski pētnieciskā daļa Ģeogrāfijas nodaļa. 1989. –105.lpp.
Bīlenšteins A. Onomastiskie materiāli. Apriņķa v.: Rīga.
Draudzes vārds: Ādažu (Nuermühlen). Muižas vārds:
„Viss mežs starp Ataru ezeru un Baltezera – Jaunciema ceļu”. /Teic. Ataru apg. mežs. Jānis Ruks. Pierakst. A.Jakovičs Ādažos. 12.10.2007./
Pļavas un lauki
Avotleju pļavas – Carnikavas novads. Blakus izpētes teritorijai. Pļavas pie bij. „Avotlejām”.
Dreimaņu pļavas – Ādažu novads. Blakus izpētes teritorijai. Privātas, meža ieskautas pļavas, ZR no „Sniedzēm”.
Eimurs, Lieleimurs – Carnikavas novads, Ādažu novadā. Blakus izpētes teritorijai. Plašas pļavas bijušās Garciema lagūnas vietā starp Kalngali un Ādažiem. Tagad polderis. „Tur Eimurs bija tāda zemiene, tāda pārplūdusi, takā pa daļai purvs, pa daļai pļava. Mana tēva laikā tur pīles gāja tēvs šaut, es pats tur karūsas esmu ķēris vēlāk pa tām bedrēm, bet pēc tās meliorācijas [36. gadā?] tur ar zirgu varēja pļaut. Nebija jau vērtīga tā zāle – grīslis un ciesa un šis tas tur, bet tā lauki aug un tad pakaišus tur brauca [pļaut] no sākuma ar izkapti, vēlāk ar pļaujmašīnu jau varēja braukt virsū”. /Teic. H.Kazāks. Pierakst. A.Jakovičs 1990. gados „Dziļstrautos”/. „Tagad tās Eimuru pļavas ļoti labas, tā būtu bijusi mūsu maizes klēts” /Teic. Alma Jansone, dzim. 1922 „Lauros”. Pier. A.Jakovičs „Lauros” 18.03.1994.
Mazeimurs – Carnikavas novads, Ādažu novads. Blakus izpētes teritorijai. Eimuru pļavu daļa starp Atariem un Laveru ezeru pie Carnikavas.
Slapenes – Ādažu novads. Blakus izpētes teritorijai. „Tās bija Inkuļu pļavas. Viņi paši bija iesaukuši to par Slapenēm. Tās pļavas toreiz tiešām bijušas tādas paslapjas, bija ar tādām ieplakām un ūdens stāvēja. Viņš tagad apmežojies ir. Slapenes blakus „Sitlapām” un mūsu [„Dziļstrautu” – A.J. piez.] tagadējām pļavām”. /Teic. H.Kazāks. Pierakst. A.Jakovičs 1990. gados „Dziļstrautos”/.
Uimas, Juča Uimas – Carnikavas novads. Blakus izpētes teritorijai. ZA no Kalngales. Pļavas uz Z no Garkalnes mežn.30., 31.kv. „Juča Uimas. Pie Mazgāršiņas. No mežsarga nav tālu. „Zanderi” netālu. Juča Uimas aiz mežsarga, tur, kur tas dambis. Gandrīz līdz pašām „Avotlejām”. Liels gabals”. /Teic. Marta Krūmiņa, dzim. Pļaviņa 1912.g. „Steģeros”, ieprecējusies „Katlapos”, pierakst. A.Jakovičs. 11.03.1994./
Priekšlikumi vides kultūrvēsturisko vērtību ilgtspējīgai izmantošanai Jaunciema meža masīva kultūrvēsturiskās vides vērtības ir resurss, kura ilgtspējīgai izmantošanai veicami konkrēti pasākumi. Kultūrvēsturiskās vides dažādību var izmantot galvenokārt kā ekotūrisma un kultūras tūrisma veicinošu faktoru, līdz ar to sekmējot Rīgas pilsētai piederošo mežu rekreatīvo funkciju attīstīšanu. Iepazīstoties ar meža kultūrvides elementiem, sabiedrība gūst dziļāku izpratni par mežu, kā daudzpusīgu vides objektu. Pareizi akcentēta informācija par meža kultūrvides vērtībām veicina vides izglītības darbu. Vietās, kur tas netraucē aizsargājamos dzīvniekus un augus, nedegradē dabiskos biotopus, bet palīdz izprast meža dabiskās un kultūrvides mijiedarbi, veidojamas izziņas takas, skatu laukumi, atpūtas vietas, informatīvi stendi vai mākslinieciskas zīmes. Līdzās jāveic teritoriju sakopšana, atjaunojot degradēto zemsedzi, izvācot sadzīves un celtniecības atkritumus. Iekārtojot atpūtas un tūrisma infrastruktūras objektus, jārēķinās ar teritorijas apmeklētāju skaita palielināšanos un ar to radītām problēmām. Tāpēc pirms izziņas un atpūtas taku, skatu platformu, atpūtas laukumu vai automašīnu stāvlaukumus izveidošanas, jāveic konkrētās teritorijas augu un dzīvnieku valsts detalizēts novērtējums.
Vides objektiem, kuri jutīgi pret antropogēno ietekmi, norādes izliekamas tikai objekta tiešā tuvumā, nevis pie ceļiem, lai nepiesaistītu nejaušus apmeklētājus. Kailcirtes teritorijā veicamas, pirms tam rūpīgi izvērtējot to radīto ietekmi uz ainavu, apkārtējiem aizsargājamiem biotopiem, savvaļas dzīvnieku un putnu uzturēšanās vietām. Jāievēro Rīgas tuvuma specifika – lieli klajumi sekmēs transporta radītā trokšņa un izplūdes gāzu izplatību. Šī problēma īpaši palielināsies pēc Via Baltica trases Bukulti – Ādaži izbūves. Troksnis un klajumi var ievērojami samazināt piepilsētas meža rekreatīvo nozīmi un var atvieglot eventuālu meža zemes transformāciju citos lietojuma veidos.
* Avots: Jaunciema mežs, purvi un ezeri. Rīgas rajons, Ādažu novads, Carnikavas novads, Garkalnes novads. Izpētes
projekts. Biedrība “VAK Mantojums”, 2007
-
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru