1958.02.07 Londonas Avīze
Jānis Grīns
| Patriots, valstvīrs un eiropietis | 1958.02.08 Latvija |
| Neredzīgais Jāņu vaiņaga kalnā | 1961.04.12 Laiks
A. Dz |
|
| Memuāri ar plašu vēsturisku perspektīvu | 1961.12.22 Londonas Avīze
Jānis Andrups |
     | Kam riebīgas verdzības važas | 1962.02.24 Latvija | Kam riebīgas verdzības važas | 1962.03.03 Latvija |
UZ LAIKMETU SLIEKŠŅA VALDEMĀRS KARKLIŅS STĀSTA PAR FĒLIKSA CIELĒNA MŪŽU UN DARBU Tas bija vēl nesen. Gandrīz katru dienu, ziemu un vasaru, kad vien atļāva laika apstākļi. pa kāda neliela īres nama durvīm Tegelbrukas ielā, Stokholmas ārpilsētā Hēgerstenā, iznāca kāds vīrs, lai dotos ierastā pastaigas gājienā. Slaida auguma, tumšās drēbēs ģērbies, kupliem sirmiem matiem, viņi soļo vējā un saulē, baudīdams svaigo gaisu. Gabalu pagājis, viņi pagriežas pa kreisi un lēnām, bet droši nokāpj lejā pa augstām, stāvām akmens kāpnēm, lai lejā turpinātu gājienu pa citu ielu. Pretī nācēji viņu pazīst, sveicina un ne reti apstājušies drusku bažīgi noskatās, kā viņi nokāpj pa stāvajām kāpnēm, sevišķi ziemā, kad pakāpieni sniegaini un apledojuši. Jo tie zina, ka šis gājējs pilnīgi neredzīgs. Tomēr laipno kaimiņu bažas ir nevietā. Kā savā garajā, dramatiskiem notikumiem bagātajā mūžā pieradis, Fēlikss Cielēns droši iet savu ceļu; kaut arī ārēji tas tagad tinies tumsā, viņam ir laba atmiņa un varbūt vēl labāka nojauta. No pastaigas pārnācis, Cielēns sēžas pie rakstāmgalda, lai turpinātu darbu. Kāds ir šis darbs? F.Cielēns, agrāk pazīstams sociāldemokrāts, kopš 1948. gada vairs nepieder ne pie vienas politiskas partijas; 1953. gada sākumā glaukomas slimības dēļ pilnīgi zaudējis redzi, viņš nevar arī necik aktīvi darboties sabiedriskajā laukā. Taču mazajā dzīvoklītī Tegelbrukas ielā nemitīgi rit ļoti spriegs intellektuāls darbs. Iemācījies ar tausti rakstāmmašīnu, Cielēns strādā ar publicistiskiem un vēsturiskiem darbiem, bet visvairāk ar saviem četros biezos sējumos iecerētiem memuāriem. Autoram netrūkst vielas šim plašajam darbam. Kopš zēna dienām līdz tagadējās trimdas gadiem zem viņa dzīves tiltiem tecējušas varenu notikumu, vienreizīgu pieredzējumu straumes: Cielēns bijis drosmīgs brīvības cīnītājs jau 1905. gada nemieros, ēdis pirmo trimdas maizi pēc to sabrukuma, peldējis Krievijas juku un revolūcijas mutuļos, cīnīdamies pret boļševikiem, bijis deputāts Latvijas Saeimās un ministrs neatkarīgās valsts valdībā, sūtnis — Parīzē... Labi pazinis tik daudz ievērojamu personu gan Latvijā, gan Krievijā un Rietumeiropā, ka visus grūti uzskaitīt.  | Fēlikss Cielēns —
Latvijas sūtnis Parīzē 1933. g.
|
Lielā darba pirmais sējums — Fēlikss Cielēns, Laikmetu maiņā — Atmiņas un atziņas; Memento, Pilvagen 11, Lidingo, Sweden — iznāca 1961. gadā. šai sakarā varu pieminēt kādu raksturīgu epizodu. Biju ar Fēliksu Cielēnu jau agrāk sarakstījies, lūdzot viņam dažas literāri-vēsturiskas izziņas; gribēju viņu pat šai sakarībā apciemot, ja gadītos paredzamā nākotnē nokļūt Zviedrijā. Negaidot saņēmu laipnu ielūgumu: ierasties viņa dzīvoklī Tegelbrukas ielā Hēgerstenā uz mazām svinībām sakarā ar memuāru pirmā sējuma iznākšanu. Tas bija neparastākais ielūgums, ko savā mūžā esmu saņēmis. No Sēlemas Oregonā līdz Stokholmai ir patālš ceļa gabals, bet man pēkšņi iešāvās prātā: tiešām, kādēļ ne? Vajadzētu braukt, par spīti visiem "prātīgiem" apsvērumiem un aplēsēm; braukt, kaut arī jākavē darbs un biļete jāpērk uz parāda. Mēs lāgā neapzināmies, cik ārkārtīgi ievērojams notikums tagadējos apstākļos mums ir katra romāna, katras nozīmīgas atmiņu grāmatas iznākšana — lai tādus gadījumus atzīmētu, nav jāskaita kilometri, pat ja to būtu 10,000... Nu, neveselības dēļ no iecerētā brauciena toreiz nekas neiznāca. Bet vēl labi atceros citu, drusku agrāku apciemojumu klusās Tegelbrukas ielas nama augšstāvā pie Fēliksa Cielēna un viņa dzīves biedres Maijas. Toreiz pārliecinājos, kādā cieņā sirmo diplomātu un rakstnieku tur daudzie viņa draugi Stokholmas latviešu vidū. Pat bohēmiskais gleznotājs Niklāvs Strunke, uz pusdienām ierodoties, bija uzvilcis pavisam solidu uzvalku, apsējis pilsoniski glītu kakla saiti, un, ja nemaldos, mājas tēvu pat godbijīgi uzrunāja par ministru (kamēr citus paziņas temperamentīgais mākslinieks ne reti pagodina tikai dažādu miesasdaļu apzīmējumiem). Pusdienas bija intīmas, tikai dažiem cilvēkiem. Interesē vēroju dzīvokli, kurā trimdas gadus pavada sirmais rakstnieks, bijušais politiķis, valsts vīrs un brīvības cīnītājs: tas ir viens no ārēji pieticīgajiem stūrīšiem, kur vēl karsti kvēlo mūsu intellektuālās jaunrades darbs, mūsu neiznīcināmā brīvības un patstāvības degsme. Uz maza galdiņa stāv rakstāmmašīna, kas sirmajam, aklajam rakstniekam palīdz izteikt pārdomās nobriedušās atziņas un atmiņas. Grāmatu plauktā blakus daiļliterātūrai vācu, franču, amerikāņu speciālie žurnāli, kas rakstniekam palīdz orientēties pasaules politikā. Vērību saista uz plauktiem un konsoles novietotās Maijas Cielēnas skulptūras — modelējumi un plastikas, kuru vidū kā viens no interesantākiem skatu saistīja Fēliksa Cielēna sejas dzīvs, izteiksmīgs atveidojums. Maija Cielēna ir ne vien kritiķe, esejiste un mākslas vēsturniece, bet arī ārzemju mākslas skolās izglītojusies tēlniece; taču daudz nedomā ar savu darbu izstādīšanu vai pārdošanu: ar tēlniecību viņa nodarbojas galvenokārt artistiska prieka dēļ. Goda vietā pie dibensienas, it kā alkovā, raksturīgās, izteiksmīgās līnijās un krāsās veidots Maijas Cielēnas portrets, ko gleznojis viņas brālis, vēlākais L. M. akadēmijas profesors Ģederts Eliāss. Kamēr vēl pa logu iespīd zeltainā Stokholmas vasaras pēcpusdienas saule, padarbojos ar filmu aparātu; bet gan cauri objektīvam, gan tam pāri vairāk vēroju sirmā rakstnieka seju. Tā nav viegli aprakstāma; lēti varu maldīties, pēc tās vaibstiem mēģinādams zīlēt rakstura īpašības. Zem kuplajiem, sirmajiem matiem seja pirmajā iespaidā šķiet pārsteidzoši jauneklīga. Taču jāpiebilst arī, ka tanī zināmu iespaidu atstājis acu gaismas trūkums: tā ir it kā uz iekšu vērsta, atradinājusies no spējām redzes iespaidu maiņām; mierīga un it kā drusku vienaldzīga. Miers un vienaldzība tomēr nepavisam nav Fēliksa Cielēna dabā. Kādreiz spožs sapulču runātājs, viņš arī tagad ir saistīgs tērzētājs, viegli tur un vērpj sarunas pavedienu, apliecina kulturālu smalkumu saskarē ar viesiem, viņu domām. Kaut šauros emigranta apstākļos dzīvodams, viņš nav atkāpies no gaumes un kultūras līmeņa, pie kā pieradis valstsvīra un diplomāta gados. Saruna viņa ierosmē saistīga, ierosinoša; galdā ir laba gada gājuma franču vīns. Aizejot mani iespaidi noteikti, skaidri, liekas neaizmirstami; bet man nevilšus jādomā, kāds iespaids gan Cielēnam palicis no šīs mūsu sastapšanās tumsā?... Nākamā, tuvākā un nopietnākā saskare ar Fēliksu Cielēnu man bija, kad Villametes ielejas vientulībā, miglainos un lietainos Sēlemas ziemas vakaros lasīju viņa memuāru ."Laikmetu maiņā" pirmo sējumu; un vēlāk, kad, pateicoties autora un izdevēju laipnībai, vēl pirms tā iznākšanas varēju iepazīties arī ar otro sējumu. Savāds ir pārdzīvojums, šīs biezās atmiņu grāmatas lappuses šķirstot. Pirmais iespaids: tas viss taču tik tāļš, tik sen pagājis. Nu, ja tas tā liekas mums, ko tad lai saka jaunākā paaudze? Tiem visas šīs lietas droši vien liksies tik pat tālas kā mums Kronvaldu Aša, Friča Brīvzemnieka vai Ausekļa laiki. Bet rindām un lappusēm sekojot, viss pārvēršas dīvainā, gandrīz neizskaidrojamā kārtā pagātne kļūst dzīva.  | Fēlikss Cielēns ar dzīvesbiedri Maiju Stokholmā
|
Lasītājam šķiet, ka viņš pats visu aprakstīto izjūt un pārdzīvo: galu galā, mēs jau vēl ne esam tik tālu no laikiem, kad tapa mūsu valsts neatkarība idejā un īstenībā. Nu, kad esam atkal to zaudējuši, viss kļūst it kā par jaunu, it kā otrreiz aktuāls, kad atkal jācīnās, mums gribas zināt, kā to pirmoreiz darījusi tēvu un vecāko brāļu paaudze. Tas tiešām ir aizraujošs, augstākā mērā saistīgs stāsts. Cielēna grāmata nav personīgu atmiņu krājums vien. Šai darbā, ko viņš veltī mātei, tēvam un lielajiem draugiem, kas viņu augšup cēluši — Aspazijai un Rainim, kā arī visiem 1905. gada brīvības cīnītājiem, Cielēns jau priekšvārdos aizrāda, ka memuāri gan saistās ar autora dzīvi, tomēr plašā vērienā tēlo arī laika biedrus, laikmetu, tā kultūru, idejiskās un politiskās norises. Tas pilnā mērā attiecināms uz grāmatu "Laikmetu maiņā". Nekur autors neieslīgst personīgo interešu šaurībā, bet visnotaļ cenšas tēlot laikmetu un tā notikumus, protams, savā tiešajā pārdzīvojuma un personīgā skatījumā. Manuprāt tas ir vienīgais veids, kā vēsturisku vielu padarīt arī vēlākām paaudzēm interesantu; tā ir rakstnieka pieeja. Plašos memuārus Cielēns ievada ar teorētiskiem apcerējumiem par individa un sabiedrības veidotājiem faktoriem, ar vēsturisku atskatu, tad tikai pārejot uz savām atmiņām. Tās saistās ar bērnību pie mazā Baltezera, Alderu muižā, kur viņa tēvs Mārcis Cielēns, dzīves vietas nosaukumam it piemērotā veidā, ir alus darītavas direktors. Jūsmīgas rindas veltītas dzimtajam ezeram — gan ceļojumos, gan trimdā daudz slavenu ezeru redzējis, Cielēns nezina neviena skaistāka par brīnišķīgo Mazo Baltezeru, kura krastā 1888. gada 7. februārī kārts viņa šūpulis un kura krastos aizritējusi bērnība. Strādīgā un turīgā tēva, gādīgās, intelliģentās mātes gādībā tā ir jauka, bezrūpīga, taču ne bez dažādiem drāmatiskiem notikumiem. Tāds gadījums nāk, kad muižas ļaudis taisās sist kādu 15 gadu vecu puiku, kas noziedzies, kādai meitenei "paceldams svārciņus par augstu"... Kaut gan Fēliksam tikai seši ar pusgada, viņš ar saucienu "Nemokiet cilvēku!" metas pretī sodītājiem un ar savu protestu tos tā apmulsina, ka pārāk bargais sods paliek neizpildīts. Tā ir pirmā reize, kad viņš metas cīņā pret netaisnību; taču nekādā ziņā pēdējā. Pirmie gadi krievu Aleksandra ģimnāzijā Rīgā paiet mierīgi, čaklās mācībās, kur, cita starpā, vācu valodas skolotājs ir pazīstamais valodnieks K. Mīlenbachs. Mācību programma, kaut arī tajā trūkst latvju valodas, ir laba un humāna; taču skolniekiem nav ļauta nekāda pašdarbība. Viņi dibina pulciņu ārpus skolas, kur interesējas par Rietumeiropas kultūru un pat politiskām idejām. Nesalīdzināmi interesants „Laikmetu maiņā" ir toreizējās Rīgas tēlojums. To lasot, mums pat grūti iedomāties, ka vēl samērā nesen Latvijas galvaspilsēta varējusi tāda izskatīties. Drīz brīvības kustība ierauj savā straumē ari latviešu ģimnāzistus. Rīgā notiek ģenerālstreiks, demonstrācijas, seko represijas; studentu biedrībās, skolnieku pulciņos briest opozīcija cara un muižnieku patvaļai. Cielēns pirmo sabiedriskās darbības mācību gūst vidusskolnieku biedrībā „Darbs", kuras žurnālā arī ievieto savu pirmo rakstu. Atzīmējams, ka no šī skolnieku pulciņa biedriem vēlāk nāk 6 Latvijas Saeimas deputāti, 3 ministri (V.Salnais, K.Krievs, F.Cielēns) un 1 ģenerālis (K. Bachs). No citiem tālaika vidusskolnieku pulciņiem nākuši Marģers Skujenieks, Kr. Eliāss. Pauls Lejiņš. P. Ulpe, M. Antons v.c. Cielēns šai laikā sāk sadarboties ar latvju sociāldemokrātiju, starp kuras idejiskiem pamatlicējiem ir dzejnieks Veidenbaums, Aspazija, Rainis, J. Jansons, K. Kasparsons, Aleksandrs Dauge un citi. Par nelegālo darbību draud izslēgšana no skolām, bet tas jauniešus neatbaida. Par 1905. gada revolūciju mūsu jaunākai paaudzei varbūt vairs nav gluži skaidra jēdziena: galu galā, kopš tās pagājis aptuveni mūžs. Jāatgādina, ka šai kustībā, kas savos saukļos gan šķita sociālistiska, tikai pilsētās ievērojama loma piederēja rūpniecības strādniekiem; laukos sparīgākie nemiernieki bija turīgu saimnieku dēli un intelliģence. Visi nogrupējumi bij apvienojušies varenā kustībā, kuras mēķis — atbrīvošanās no carisma spaidiem un vācu muižnieku jūga. Jaunais Cielēns nemieros piedalās lielā dedzībā, runādams provinces sapulcēs; pat piedalās delegācijā, kas gūbernātoram Zvegincevam iesniedz tautas prasības. Rīgas vācu bruņinieku ordeņa pils platās kāpnes pirmo reizi min latvju tautas vēlētu pārstāvju kājas! Un gubernātors izliekas diezgan piekāpīgs. Par 1905. gada revolūciju Cielēns savās atmiņās raksta: „Mūsu pirmajā lielajā brīvības cīņā revolūcionārā noskaņa jo cieši saistījās ar nacionālo. Ļoti zīmīgi, ka latviešu strādnieki toreiz nemaz nedziedāja franču sacerēto starptautisko sociālistu Internacionāli... 1905. gadā latviešu revolūcionāru iemīļotākā cīņas dziesma bija ar krasi izteiktu patriotisku saturu: "Latvija, mosties!" Brīvības jūsmas reibonis beidzās ar smagām paģirām — melnas reakcijas vilnī. Latvijā ierodas ģenerāļa Orlova soda ekspedīcija, ģen. Meinharda pulks, ģen. Venta karaspēks. Sākas asiņaina izrēķināšanās, kurā Latvijas laukos vien apšauj ap 1800 cilvēku. Daudz lielāks ir pērto, apcietināto, spīdzināto, izsūtīto skaits. Notikumu gaitā ir daudz gadījumu, kur nemiernieki parāda leģendāru varonību. Dzejnieku Jūliju Dievkociņu piesien pie kazaka zirga, aulekšos vazā pa sasalušu zemi, beidzot pusdzīvu nošauj. Inkvīzītors Greguss savā moku kambarī nežēlīgi spīdzina arī Ģedertu Eliāsu; Cielēna nākamās dzīves biedres Marijas Eliāses brālēnu soda ekspedīcija nošauj; viņš pēdējā brīdī uzraksta zīmīti: „Es mirstu mierīgi dziļā pārliecībā, ka jūs, dzīvie, uzvarēsit..." Vajāšanas draud viņai pašai par piedalīšanos sapulcēs un par kāda ievainotā glābšanu. Apcietināt un nošaut meklē arī Fēliksu Cielēnu. Tai laikā ap 3000 latviešu, no apcietināšanas, soda vai nāves bēgot, atstāj dzimteni un dodas emigrācijā. Uz Šveici aizbrauc Rainis un Aspazija, Kārlis Skalbe uz Somiju un Norvēģiju. Arī Cielēns nolemj bēgt uz Šveici, kur Bernē jau studē viņa māsa Viktorija. Viņš dodas vilcienā uz Vāciju kopā ar ģimnāzijas draugu Laimonu Gailīti un jauno tautskolotāju Rūniķi. Paulam un Klārai Kalniņiem, kas brauc ar to pašu vilcienu, laimīgi izdodas tikt pāri robežai, bet trīs jaunekļus Virbaļos apcietina un sāk vazāt pa cietumiem. Cielēna tēvs gan netaupa līdzekļus, lai dēlu izpirktu, bet blēdīgs cara ierēdnis, naudu saņēmis, apcietināto tomēr neatbrīvo. Stāvoklis ir draudīgs, šķiet bez izejas un cerībām. Jelgavas cietumā Cielēns jau ir kādu laiku kopā ar tādiem, kas notiesāti uz nāvi. Taču beidzot kukuļnaudai ir panākumi: ar Markus Gailīša palīdzību un 500 zelta rubļiem tēva naudas Cielēnam izdodas izkļūt no apcietinājuma. Ilgi nekavējies, jauneklis pēc tam dodas projām pa drošāko ceļu caur Pēterburgu uz Somiju. Pēterburga tomēr saista, un viņš tur uzkavējas daudz ilgāk, nekā paredzējis. Atklājas, ka tur policija tā nevajā, paslēpties vieglāk; jaunekli saista lielpilsētas bagātā mākslas dzīve. Kā eksterns viņš tur iztur arī ģimnāzijas gala pārbaudījumus. Mierīgākā laikā Cielēns no Pēterburgas pat vēl atgriežas Rīgā, kur runā nelegālos pulciņos. Atkal Cielēnam tikko palaimējas laikā izbēgt: viņa paziņu, kādu lietuvieti, apcietina un Gregusa bendes tik nežēlīgi spīdzina, ka tas cietumā izdara pašnāvību. Pēterburgā, kur tolaik dzīvo ap 10.000 latviešu, Cielēns sāk studēt tieslietas, bet darbojas arī politiski, šai laikā mazinieki jau atdalās no boļševikiem; Cielēns ir viens no enerģiskākiem Ļeņina diktatoriskās ideoloģijas apkarotājiem. Kādu vasaru Teriokos Somijā pavadot, Cielēns satuvojas, citu starpā, jo sevišķi ar Kārli Skalbi. Izvērtējot neveiksmīgās 1905. gada sacelšanās rezultātus, ieguvumi tomēr ir diezgan ievērojami: radušās jaunas iespējas, iegūti pārstāvji valsts domē, radušies spējīgi politiski darbinieki, to vidū pats ievērojamākais — Valsts domes deputāts J. Čakste. Ir cīņās rūdījusies tautas pašnoteikšanās griba. Revolūcijas kustībā piedalījušies ne vien sociāldemokrāti, arī vēlākie labā spārna politiķi, to vidū Kārlis Ulmanis un sākumā pat Andrievs Niedra. Viens no pirmajiem un neatlaidīgākajiem Latvijas neatkarības idejas paudējiem ir Miķelis Valters. Savās atziņās Cielēns konstatē, ka revolūcijas rezultātā latvieši kļuvuši no ļaudīm par tautu; nacionālā pašapziņa pieaugusi, sevišķi spilgti izteicas Raiņa lielajās dzejas drāmās. Nākamie gadi paiet lielāko tiesu Pēterburgā studējot; Cielēns kādu laiku ir biedrs latviešu studentu biedrībā Fraternitas Petropolitana, vēlāk Ziemelī, kur sastopas ar Rajeva augstāko sieviešu kursu studenti Maiju Eliāsi, kas vēlāk, Parīzē, kļūst viņa dzīvesbiedre. Vispārīgi latviešu dzīve tai laikā Pēterburgā rosīga, daudzpusīga; darbojas A. Gulbja apgāds, iznāk žurnāli „Rīts" un "Vārpas". Tomēr krievu policija kļūst arvien modrāka, uzmācīgāka; klāt vēl nāk, ka miglainais, mitrais klimats apdraud veselību. Cielēns nolemj doties uz Rietumeiropu un par ceļa mērķi izraugās Briseli, kur tolaik jau izveidojusies neliela intelliģentu latviešu kolonija; turp dodas arī Maija Eliāse. Kuģis piestāj Anglijā, un jaunajam emigrantam rodas iespēja pa ceļam iepazīties ar Londonu. Brisele ir „tēlu un rožu pilsēta", kuras skaistumu pauž daudz statuju brīvā dabā un ziedošie dārzi. Par Briselē pavadīto laiku Cielēns visu mūžu glabā jaukas atmiņas. Viņam toreiz 22 gadi, draudzenei Maijai 21; tas vien jau izteic daudz. Briselē viņš arī enerģiski sāk publicista darbu. To visu negaidot pārtrauc ārsta atzinums, ka plaušas galotnē sācies tuberkulozes process. Jādodas uz Šveici ārstēties. Tā gadās, ka Cielēns, Davosā dziedinoties, labi iepazīstas ne vien ar mazās, demokrātiskās Šveices republikas dzīvi, bet arī daudziem citiem politiskiem emigrantiem. Lielākais pārdzīvojums, kas dara dziļu iespaidu uz visu mūžu, ir Cielēna satuvošanās ar Raini un Aspaziju, kas mīt netālajā Kastaņjolā. Par šo pazīšanos un draudzību, kas turpinās ilgus gadus, Cielēns plaši raksta kā memuāros "Laikmetu maiņā", tā arī atsevišķā atmiņu grāmatā "Rainis un Aspazija" (1955. g.,Ziemeļblāzmas apg.) Raiņa ietekmē vēl vairāk nostiprinās Cielēna pārliecība, ka Latvijai vajadzīga nacionālā patstāvība. Rainis un Aspazija savos dzejnieku sapņos nākamo Latviju redz ideālā gaismā, līdzīgu senajai Helladai; jaunais politiķis Cielēns apsver, kā šis mērķis praktiski īstenojams demokrātiskā valstī. Nākamais trimdas posms, pēc izveseļošanās, Cielēnam paiet Francijā, sākumā Grenoblē, kur studē Maija Cielēna, vēlāk Parīzē, šai pasaules kultūras centrā dzīvo un studē prāvs skaits latviešu, īpaši mākslinieki; arī Maija Eliāse, beigusi studijas Grenoblē, šeit Kolarosi privātajā akadēmijā papildinās tēlniecībā. Cielēns šeit salaulājas ar savu iecerēto. Parīzē viņš vēlāk arī pabeidz Pēterburgā sāktās tiesību studijas. Nemierīgajam trimdiniekam atkal nākas mainīt dzīves vietu. Pasaules kara sākums Cielēnus pārsteidz Bernē, lai gan īsti par pāsteigumu to nevar saukt — Cielēns trīs gadus presē rakstījis par šī kara draudiem, pat to noteikti pareģojis. Šai laikā jo spēcīgi nobriest Cielēna idejas par Latvijas patstāvību pretstatā vācu iekarošanas un kolonizācijas plāniem; jau 1915. g. oktobrī viņš izstrādā Latvijas politiskās autonomijas satversmes projekta tēzes. Lieki piebilst, ka tās ir pilnīgā pretstatā Ļeņina u.c. boļševiku internacionālajām tendencēm. Toties Cielēna idejas ir labā saskaņā ar latvju gara darbinieku, piem. Raiņa idejām par latviešu tautas nākotni. Cielēna ierosmē Šveicē nodibinās Latvju nacionālā komiteja, kuras priekšsēdis ir Rainis. Komiteja publicē Raiņa sacerētu atklātu protestu pret vācu nodomāto Latvijas aneksiju. Šai laikā Cielēns pievēršas arī rakstniecībai: Šveicē viņš sacer dzejas, stāstus un sāk drāmu „ Sarkanais nerrs" -(ko pabeidz 1922. gadā). 1917. gada notikumi Krievijā spārno visus politiskos emigrantus uz atgriešanos dzimtenē. Fēlikss Cielēns jau ir 29 gadus vecs; viņš jūt pienākumu šai izšķirīgajā brīdī darboties tautas labā; kā publicists viņš arī jau ieguvis vārdu sabiedrībā. Zinot ka Ļeņina nolūks ir nodibināt personīgu diktatūru un tās labā upurēt vācu imperiālistiem arī Baltiju, braukt turp, sākt aktīvu cīņu pret šiem nodomiem kļūst nepieciešami un neatliekami. Pat krievu liberāļu vadonis Miļukovs tai laikā deklarē, atbalstot Pagaidu valdību: „Ja mēs latviešiem piešķirtu politisku autonomiju, tad mums tāda būtu jādod arī samojediem!" — Cīņa par Latvijas neatkarību ir nobriedusi, kļuvusi neatliekama. Negribēdams braukt cauri naidīgai Vācijai, Cielēns izvēlas tālo apkārtceļu caur Angliju, pāri Ziemeļjūrai (kur vācu torpēdas gremdē sabiedroto kuģus) uz Norvēģiju, Zviedriju, Somiju un Petrogradu. Krievijā atgriezies, Cielēns iekļūst pašā revolūcijas krāteri. Viņš ir arī kļuvis īsts bēglis, tikpat trūcīgs kā pārējie; jo tēvs, kas savā laikā no rūpniecības strādnieka kļuvis par turīgu vīru, nu visu pazaudējis karā — zaudēts pat noguldījums bankā, jo nauda kļuvusi nevērtīga — un nevar dēlu vairs atbalstīt. Visā zemē valda nemiers un grūti aprakstāms posts. Cielēns par savu galveno uzdevumu uzskata propagandas apmulsināto latviešu strēlnieku atraušanu no boļševikiem un to pārvēršanu bruņotos demokrātijas sargos. Latvju mazinieki pret boļševikiem visur uzstājas ļoti asā tonī, savus uzskatus paužot "Strādnieku avīzē", kur darbojas arī Cielēns; daudz līdzstrādnieku, tāpat redaktors, ir fanātiski antiboļševiki. Valka... Tērbata... tad uz Rēveli naktī, briesmīgi pārpildītā vilcienā... īstas bēgļa gaitas, cauri sabrukušai Krievijai, kur verd saduļķotās revolūcijas straumes. Petrograda mirst badā... izsniedz tikai 50 gr. rupjas kartupeļu un auzu miltu maizes, drusku kaltētu zivju. Par zirgu gaļu nav zināms, vai tos kāvis cilvēks vai — Dievs. Ļaudis izdiluši, iekritušām acīm. Komunistu "paradīze" jau sākusies! Arī Cielēns, tur nokļuvis, piecu mēnešu laikā zaudē 14 kg svara...  | F. Cielēns pie saviem manuskriptiem un
Maijas Cielēnas veidotās Raiņa bistes un maskām
|
Cik svarīga Cielēna iecerētā akcija, varam spriest no tā, ka Krievijā tolaik dzīvo ap 700.000 latviešu. To, un jo sevišķi strēlnieku pulku pievēršana demokrātiskām idejām varētu ietekmēt ievērojamu pagriezienu politikā, jo boļševiki lielā mērā grib savu šķobīgo varu balstīt uz apmulsinātiem latvju strēlniekiem. Cielēns saraksta apcerējumu „Karš un Latvijas liktenis" šo jautājumu noskaidrošanai, un mazinieku centrālkomiteja to plaši izplata visā Krievijā. Brošūrā noskaidrots politiskais stāvoklis un jo sevišķi latviešu tautai kaitīgā boļševiku ārpolitika. To lasa Krievijā izklīdušie bēgļi līdz pat Vladivostokai. Tas nav viss: pēc viņa ierosinājuma nodibinās bezpartejiska Latvijas pašnolemšanās savienība ar nodaļām visā Krievijā un līdz pat Šanhajai. Šīs savienības valde publicē Cielēna sastādītu manifestu, kas protestē pret Brestļitovskas mierlīgumu un prasa Latvijas Satversmes sapulci; šo manifestu iesniedz Rietumeiropas valsts valdībām. Latvju pagaidu nac. padome drīz pēc tam deleģē uz Londonu Z. Meierovicu, lai gūtu Latvijas neatkarībai starptautisku atzīšanu. "Nelabvēlīgos apstākļos, trūkumā un badā mēs bez politiskas cīņas veicām arī kultūrālu darbīdi: kopā ar Kārli Dziļleju Petrogradā nodibinājām sabiedrisku un literāru žurnālu "Laika Domas", piezīmē Cielēns. Ievērojamākais tā laika notikums Cielēna darbā ir viņa iejaukšanās pilsoņu kara notikumos Kazaņā. Šiem notikumiem memuāros veltītas tikai dažas lappuses, bet notikumi tik nozīmīgi, tik drāmatiski, ka varētu dot vielu veselam romānam. Latviešu strēlnieki tolaik Krievijā kļuvuši leģendāri. Ir gadījumi, kad lielinieku vara nokļūtu apdraudētā stāvoklī, pat sabruktu, ja izdotos strēlniekus pārliecināt, tos pievērst nacionāli-demokratiskiem ideāliem. Cielēns saprot, ka tas pašreizējā stāvoklī svarīgākais, pat izšķirīgais uzdevums. Dabūjis zināt, ka uz Kazaņas fronti nosūtīti divi strēlnieku pulki cīņai pret demokrātiskiem spēkiem un čechiem, viņš bez apdomāšanās dodas turp, lai atrunātu tautiešus no veltīgas asins liešanas un tiem noskaidrotu patieso politisko stāvokli. Nākamās lappuses grāmatā tik dramatiskas, ka lasāmas vārda tiešā nozīmē aizturētu elpu. Cielēnam Kazaņā ierodoties, pilsēta ir kara stāvoklī, jo gaidāms demokrātisko spēku uzbrukums. Viņš redz, ka ilgi tik apdraudētā vietā nevarēs kavēties, tādēļ nolemj steigā sarīkot Latvijas pašnolemšanās komitejas uzdevumā priekšlasījumu strēlniekiem un vietējiem tautiešiem, pēc kam doties atpakaļ. Lielgabaliem netālu dunot, veic priekšdarbus lekcijai — bet fronte tuvojas tik strauji, ka nodoms jāatmet. Jukās Cielēnam iznāk sastapties ne vien ar strēlnieku politisko komisāru Daniševski, bet pat ar austrumu frontes virspavēlnieku, pulkvedi Vācieti. Naktī kaujas trokšņi jau pārņem pilsētu; blāzmo ugunsgrēki. Kliedzieni, asaras... Nākamā rītā ielās gul kritušie. Bojševiki panikā bēg. Pilsētas ļaudis atriebes kārē pie telefona staba pakāruši Kazaņas čekas priekšnieka un viņa mīļākās puskailus līķus. Grāvī, kas apjož kremļa mūri, krustām šķērsām sasviesti nogalinātie boļševiki. Jā, pilsētu ieņēmis demokrātisku krievu un čechu karaspēks. Latvju pulki aizbēguši, taču ap 150 strēlnieku saņemti gūstā. iespējams, ka tiem draud nošaušana. Pats apcietināts, tikko atbrīvojies, Cielēns dodas uz štābu, lai aizrunātu par gūstekņiem un tos glābtu no represijām. Čechu priekšnieks ir labvēlīgs: viņš piekrīt Cielēna idejai, ka gūstekņi pārliecināmi ne vien atteikties no boļševiku ideoloģijas, bet arī parakstīt uzsaukumu, kas aicinātu demokrātiskajā pusē pārnākt visus citus latviešu strēlniekus. Cielēns uzrunā gūstekņus, noskaidro tiem politisko stāvokli, Latvijas intereses. Strēlnieki viņam piekrīt un jūsmīgi aplaudē. Sastāda uzsaukumu atteikties no piedalīšanās Krievijas pilsoņu karā un neatbalstīt lieliniekus, ko paraksta 134 strēlnieki. Uzsaukumu iespiež 20.000 metienā un izplata starp latvju strēlniekiem, kas vēl sarkano pusē. Cielēns un viņa domu biedri nu cer, ka uzsaukums ietekmēs, varbūt grozīs visu pilsoņu kara norisi. Ja strēlnieki atteiktos kalpot saviem musinātājiem, iespējams pat, ka sabruktu varmācīgā boļševiku diktātūra. Cielēnam ir tāda sajūta, ka viņš sācis izšķirīgu cīņu ar pašu sarkanās armijas vadoni Trocki — un tiešām, Trockis savās atmiņās vēlāk atzīstas, ka boļševiku vara Kazaņas notikumu laikā karājusies mata galā. Taču cerības nepiepildās; lielinieki nāk prettriecienā un pēc 12 dienām atkaro Kazaņu. Cielēnu gan nesagūsta, viņš paspējis aizbraukt. Taču boļševiki viņu aizmuguriski tiesā un piespriež Cielēnam nāves sodu. Nodaļu par Kazaņas vētrainajām dienām Cielēns nobeidz: „Kad es šodien, pēc tik daudz gadiem, domāju par šo man piespriesto, bet laimīgā kārtā neizpildīto nāves sodu, tad neviļus prātā nāk dīvainā likteņa spēle. No šāda nāves soda izpildīšanas nav varējuši izvairīties visi mani trīs lielie boļševistiskie pretinieki, ar kuriem cīnījos 1918. gada augustā pie Volgas: visus viņus — Leo Trocki, Jūliju Daniševski un arī pulkvedi Vācieti nogalināja Staļina bendes. "Darbs nepaliek veltīgs; latvju trimdinieki sāk kopot spēkus, dibina Troickas pulku. Izdod laikrakstu "Brīvais Latvietis", ko Cielēns rediģē; kad Kazaņa krīt, laikraksts turpina iznākt Omskā. Enerģiski Cielēns darbojas vēl Nacionālajā padomē Sibīrijā; taču novembrī Omskā pienāk ziņa, ka Rīgā proklamēta neatkarīga Latvijas valsts, un visiem prāti tiecas uz dzimteni. Sibīrijas latviešu nacionālā padome sūta Cielēnu tālā apkārtceļā uz Parīzi kā pārstāvi Latvijas miera delegācijā. Ar to noslēdzas atmiņu grāmatas "Laikmetu maiņā" pirmais sējums. Otrā sējumā sakopotās atmiņās Cielēna dzīve peld mierīgākos ūdeņos, rāmākā laika straumē. Taču tā ne mazāk saistīga ar neparasto vidi, kura nu atraisās Cielēna darbība: gan jaunās valsts parlamentā —viņš ir visu brīvas Latvijas Saeimu loceklis — gan ministra augstajā amatā: 1923. gadā Cielēns ir ārlietu ministra biedrs, bet no 1926. g. decembra līdz 1928. g. janvārim ārlietu ministrs Marģera Skujenieka valdībā. Un kas gan gribēs noliegt, ka pirmie desmit gadi likumdošanas iestādēs un valdībā, kad viss mūsu jaunajā valstī vēlcejams un veidojams, bija lepnas sajūsmas pilni, bet brīžiem arī asām cīņām bagāti! Cielēns apraksta visu, sākot no tikšanās ar pasaules politiķiem Tautu savienības asamblejā un beidzot ar humoristiskiem epizodiem diplomātu medībās. Lai viņš raksta, par ko rakstīdams, allaž var pabrīnīties par autora ārkārtīgo atmiņu un dzīvo tēlošanas veidu: ik rindā jūtama ne vien izcila intelliģence, bet arī labi vingrināta rakstnieka spalva. Kad sirmajam valstsvīram jautāju, kādi bijuši paši dramatiskākie momenti viņa dzīvē, F. Cielēns atbild ar plašu un saistīgu vēstuli savā trauksmainajā, nervozajā mašīnrakstā, kurā kāda laipna palīdze ar tinti labojusi dažu burtu, dažu vārdu nejaušas kļūmes; cita starpā viņš pastāsta: „Ir grūti, laikam pat neiespējami noteikti atbildēt uz Jūsu jautājumu, kādi bijuši dramatiskākie momenti manā dzīvē. Mans garais mūžs ir bijis pilns dramatiskiem kāpinājumiem. Kas svarīgākie, neuzdrošinos pateikt. Kā tagad liekas, svarīgas un dramatiskas norises manā dzīvē bijušas sekojošās: Kad es 6 vai 7 gadu vecumā Alderu muižā sacēlos pret pūli, kas gribēja neganti pērt kādu kurlu puiku (tas aprakstīts manu atmiņu I sējumā); 1905. gads ir bijis dziļi drāmatisks manā mūžā; liela dramatisma pilns ir arī 1918. gadā Kazaņā un pie Volgas pavadītais laiks, kad tur cīnījos pret Trocki, Daniševski un pulkvedi Vācieti (sk. memuāru I sējumā). Vēl grūtāk man pateikt, kurus brīžus Latvijas neatkarīgajā valstī pats varētu nosaukt par izcili dramatiskiem. Ātri izšķiroties, tie laikam būtu sekojošie: trokšņaina tautas sapulce Liepājā 1921. gadā, kad kāda kara vīru grupa grib traucēt sapulces norisi (par to ir runa memuāru II sējumā, daļā par Satversmes sapulces laiku, nodaļā Mana politiskā aktivitāte); sadursme Satversmes sapulcē 1922. g. vasarā, manas runas laikā, apspriežot atlīdzības maksāšanu muižniekiem par atsavināto zemi (sk. memuāru II sējuma daļu par Satversmes sapulci); notikumiem bagāts bijis 1927. gads, kad darbojos par ārlietu ministru. Asi dramatiskus brīžus pārdzīvoju 1927. g. februārī, marta sākumā, sakarā ar leitnanta Oliņa puča mēģinājumu. Traģiska saspīlējuma pilns pēdējais gads, ko pārlaidu demokrātiskajā Latvijā 1932. un 1933. gadā pirms aiziešanas par sūtni uz Parīzi. Mana traģisma pilnā atvadīšanās aprakstīta memuāru II grāmatā. Protams, ka drāmatiskā sasprindzinājumā pārlaidu laiku no 1940. g. jūlija līdz 1941. g. jūlijam zem boļševiku varas Latvijā. Sevišķi dramatisks sakāpinājums bija 1941. g. maija beigās, kad Rīgas prokurors mani nopratināja. Tikpat lielā sasprindzinājumā man aiziet 1944. g. pirmie pieci mēneši, kad ļoti aktīvi piedalījos nelegālā pretestības kustībā un kad maija otrajā pusē ar sievu un meitu zvejnieka laivā, lai, kā es nojautu, uz visiem laikiem atstātu dzimteni. Tas nenozīmē, ka šie pieminētie gadi vissvarīgākie manā mūžā. Izklausīsies varbūt drusku savādi, bet es saku: vissvarīgākais manā mūžā ir 1910. gads, kad man īstenībā sākās kopdzīve ar Maiju Eliāsi, kas 1914. gadā kļuva par likumīgu laulību. Galvenokārt tāpēc, ka tuvībā ar viņu es izvērtos par dziļāku kultūras cilvēku un kļuvu arī par rakstnieku. Tas jau drusku redzams atmiņu I un II sējumā. Jūs daudz ko sapratīsit par manu un Maijas personām, ja uzmanīgi izlasīsit II sējuma korrektūras novilkumā (Laikā, kad rakstīju šīs rindas, Cielēna memuāru II sējums vēl nebij iznācis, bet autors man laipni pagādāja ieskatam korrektūras novilkumus — V. X.) nodaļu Sarkanais nerrs Valdemāra ielas klosterī. Vēl citā nodaļā ir runa par manu otro drāmu Mitānija — tā arī raksturo manu personību un manu morāles filozofiju. Galvenais manā mūža darbā — vismaz daudzuma ziņā — veltīts politikai un publicistikai; tomēr daudz . sava intellekta un sirds asiņu esmu veltījis arī rakstniecībai." No literārā viedokļa jānožēlo, ka Cielēns — brīvības cīnītājs, valstsvīrs un politiķis, visiem latviešiem labi pazīstams, aizēno otru Cielēnu — rakstnieku un dramatiķi. Tā darbs arī diezgan plašs un nozīmīgs; taču tas arvien vēl gaida nopietnu un izsmeļošu novērtējumu. Protams, ka to nespēju sniegt arī es šīs īsās apceres ietvarā; tomēr mēģināšu vismaz pieminēt rakstnieka Fēliksa Cielēna galvenos darbus. Pirmkārt, viņš ir divu drāmu, Sarkanais nerrs un Mitānija, autors. Šīs drāmas Dailes teātris izrādīja ar viņa sievas vārdu 1924. resp. 1931. gadā, lai gan sarakstītas tās bij jau 1921.— 22. resp. 1928.-29. gados. Tikai dažām personām zināms, ka Cielēns laikā no 1941. līdz 1943. gadam sarakstījis vēl piecas lugas; 1) Starpplanetārā sensācija — komēdija, kuras darbība notiek Parīzē un kur figurē marsieši un franči; 2) Pulkvedis Hazards — notiek Spānijā 19. g. s. sākumā, darbojas Napoleona karavīri un spānieši; 3) Varas lāsts — Napoleona traģēdija, kur iztirzāta varas problēma; 4) Velna sieva, notiek Spānijā 19. g. s. sākumā, un 5) Jaukā Jūlija, risinās 18. g. s. Venēcijā. Vēl minama komēdija Jāzeps un Poti vara sieva, kas sarakstīta 1960. gadā un tuvākā nākotnē, cerams, piedzīvos uzvedumu Stokholmā. F. Cielēns paskaidro: "Plašākai publikai zināms, ka esmu 1948. gadā Vācijā publicējis latviešu valodā romānu Nāves pavēnī; bet tai nav zināms, ka esmu uzrakstījis vēl divus romānus, ko gribu iespiest tuvākajos gados: 1) Saule rietā — sarakstīts 1949. gadā, attēlo Francijas norietu; un daudzu gadu lieldarbs ir mans vēsturiskais romāns Sarkanais lielinkvīzītors, kur tēlota boļševiku revolūcija un vara. — Bez tam dažādos laikos esmu sarakstījis 10 stāstu, no kuriem līdz šim publicēti tikai divi." Ja ar līdzšinējo vēl nebūtu pilnīgi atbildēts, F. Cielēns tā atbild uz manu jautājumu par tuvākās nākotnes nodomiem: "Pašreiz kārtoju korrektūras memuāru II sējumam. Tas iznāks 1963. g. februārī vai martā un būs pāri par 500 lpp. biezs. — Tad ķeršos pie III sējuma beigšanas. Ir jau pāri pusei uzrakstīts pirmtekstā, vajadzīga tikai galīgā redakcija." Ja Cielēns, uzskaitot dramatiskos momentus savā notikumiem bagātajā dzīvē, nobeidz ar braucienu bēgļu laivā uz Zviedriju, tad jāpiebilst, ka tas tomēr nav pēdējais: man šķiet, vēl nozīmīgāks, varbūt pats drāmatiskākais ir laiks, ko sirmais emigrants pašreiz pārdzīvo Stokholmā, klusajā Tegelbrukas ielā. Jo kopš pag. gada viņa dzīvē sākusies jauna drāma, ja ne traģēdija. "Jau 1961. gada beigās," viņš raksta kādam draugam, "sāku manīt zem labās acs aizdomīgu sabiezējumu, kas pats par sevi nesāpēja, bet bija jūtīgs, kad piespiedu pirkstu. Februārī slimīgā vieta strauji gāja uz deguna pusi un gar to lejā uz lūpu, kas jutās it kā notirpusi. Nu gan domāju, ka vairs nav labi un piezvanīju Dr. Ogriņam, lai noskaidrotu, kas ar varētu būt; bija aizdomas, ka tas ceļas no slimās acs." Notiek vairākas izmeklēšanas, kurās konstatē, ka Cielēnam sācies ļaundabīgs audzējs mutes augšdaļā, kas jau izplatījies uz vaigu. Zviedru ārstu konsilijas vienprātīgs atzinums: nepieciešama steidzama operācija. 1962. g. martā Cielēnu ievieto klīnikā, nākamā dienā notiek operācija — pirmā; seko rentgena apstarojumi Dienvidu slimnīcā; tie daudziem grūti panesami, taču Cielēns 30 — un vēlāk vairāk — apstarojumu iztur labi, neraugoties uz vājo sirdi. Brīvos brīžos viņš dzīvi tērzē ar istabas biedriem, arī ar bij. sūtni Latvijā Torstenu Undenu, ko slimība nejauši tai pašā laikā novedusi tai pašā slimnīcā. Bieži Cielēnu apciemo dzīvesbiedre Maija, meita Mitānija-Izabella, Lizete Skalbe, citi draugi. Daudz Stokholmas tautiešu pastāvīgi apvaicājas pa tālruni par sirmā valstsvīra veselību. Neraugoties uz stāvokļa nopietnību, Cielēns saka: „Visiem, kas Maijai jautājuši pa telefonu, kā es jūtos, esmu atbildējis ar vienu un to pašu formulu: Ja mani manā dramatiski raibajā mūžā nav parāvis ne krievu cara laika melnais velns, ne boļševiku varas sarkanais jupis, tad tik viegli, šķiet, neparaus arī šis Melāra straumes vēzītis." Līdz pat dienai, kad rakstu šīs rindas (1963. g. janvāra beigās) sirmā rakstnieka ticība dzīvei un saviem spēkiem nav satricināta. Viņš atkal ir mājās, savā dzīvoklī. Steigā un nepacietībā top literārais darbs. Kā tas līdz šim tapis, kā tas tagad norit, pastāsta Maija Cielēna: „Pēc tad kad viņš 1952. gadā pēc glaukomas operācijas kļuva pilnīgi akls, Fēlikss drīz beidza rokrakstā strādāt un uzsāka mašīnrakstību, tajā viņu 6 mēnešu laikā iemācīja kāda aklo biroja darbiniece, ar parasto mašīnu. Tā nu viņš savas tumsas vientulībā, kamēr es gāju pilnas nedēļas darbā, rakstīja savu darbu. Tā sarakstīja 1955.—59. g. savu memuāru biezos I, II un lielāko tiesu III sējuma. Beidzot kādu daļu, lasīju viņam to priekšā pirmai redakcijai. Otrās redakcijas priekšā lasīšanā (1961. g. un tagad) piedalījās laipnā Skalbes kundze, kura nāk trīs reizes nedēļā, kad es esmu darbā. Ceturtā manā darba dienā jau kopš 1953. g. nāk kāda tikpat laipna zviedriete, kas lasa priekšā angļu u. c. valodās. Tā mēs trīs dāmas stāvam viņam vienmēr klāt palīgos, un es vēl vienmēr vakaros. Mans un Skalbes kundzes darbs ir ne vien lasīt priekšā viņa mašīnrakstītos tekstus un izdarīt tajos labojumus, bet arī sameklēt un nolasīt materiālus. Tam seko korrektūras, kas aizņem daudz laika, jo lasām tās divi reizes. Memuāru II sējuma galīgo korrektūru vēl lasa labs valodas pratējs, apgāda Memento galvenais vadītājs Jānis Ritums. Iespiedējam Jānim Abučam ar otru sējumu lielas grūtības, jo tā manuskriptu sūtām Ļoti „netīru", kāds tas nācis no akla rakstītāja mašīnas, ar daudz labojumiem. Pirmā sējuma manuskriptu devām pārrakstīt labai mašīnrakstītājai; tagad taupījām naudu un laiku. Man tomēr jāsaka, ka aklajam autoram ir sevišķi laba atmiņa, un dzirdētus materiālus viņš pats zina izvietot attiecīgās vietās. Visu viņš ir rakstījis pats ar mašīnu, bet sekretārēm diktējis tikai pārlabojumus un papildinājumus. Materiālu turēšanai kārtībā kalpo birojs (aktu skapis) ar kādām 24 atvilknēm. Vīrs ar savu remingtonu parasti raksta ļoti ātri, tikko spēdams sekot straujajai domu gaitai. Gadās pat, ka viņa pirksti nemanot pārlec uz citas taustiņu rindas — tad mums uzrakstīto jāprot „atšifrēt". Par vīra slimību var teikt, ka viņš to pārvarēja varonīgi. Slimnīcā viņš sabija pa divi reizēm 4 mēnešus. Pirmā operācija notika pag. gada 5. martā, otra, grūtāka, 27. jūnijā. Tagad ik mēnešus notiek kontrole, un ārsti domā, ka vēzis pārvarēts. Vīrs sāka strādāt pie memuāru II sējuma rediģēšanas jau slimnīcā, kur gāju vasaras brīvlaikā ik dienas. Garastāvoklis viņam labs." Uz jautājumu, kā viņai sokas ar pašas darbiem, īpaši tēlniecībā, Maija Cielēna atbild; "Strādāju praktiskā darbā jau kopš 1945. gada Stokholmas universitātes Mākslas vēstures institūtā - līdz 1959. g. pilnu nedēļas darbu, tagad 4 dienas nedēļā. Pēdējos divus gadus, sakarā ar vīra memuāru izdevuma gatavošanu, manas dienas tik aizņemtas, ka pie tēlniecības darba pavisam maz varu tikt. Parastie temati ir portreti un arī kādi iedomu tēli. Nodomi lieli, bet iespēja maza... Nekur neesmu izstādījusi, jo darbu skaits nav vēl pietiekams." Tādu ainu sniedz laipnās vēstules; nav šaubu, ka tā patiesa. Un tomēr man nāk prātā cita F. Cielēna slimības laikā rakstīta vēstule kādam draugam. Tur viņš atzīstas, ka apstarojumus pārlaidis labi, sirds izturējusi, bet cietusi vispārējā nervu sistēma — "esmu ļoti nervozs". Un dažus teikumus tālāk, runājot par literāro darbu: „Nu briesmīgi jāsteidzas, jo par vēzi jau nekā nevar zināt: no mutes izdzīs, bet varbūt var ielīst kādā citā vietā!"... Tā man, Oregonas ielejas klusumā un vientulībā, gara acu priekšā tēlojas reiz redzētais, neaizmirstamais, mazais, bet dziļi kultūrālais dzīvoklītis Tegelbrukas ielā Hēgerstenā; dzīvoklītis, kur pārvarīgā neatlaidībā lielu darbu steidz veikt garā bagāts cilvēks, kam daudz sakāms tagadējai un nākamām paaudzēm. „Nu man briesmīgi jāsteidzas — " tā šķiet pati svarīgākā patiesība, ko izteicis šis emigrants, kas veic savu pienākumu; par spīti akluma tumsai, par spīti grūtas slimības Damokla zobenam virs galvas, viņš strādā gar plašu laikmeta dokumentu, kaislīgi gribēdams, kā tas teikts grāmatas pēcvārdos, „celt pieminekli tēvzemei un brīvībai". Kaut viņam tas izdotos visā pilnībā; kaut tas izdotos visiem citiem, kas zina mūsu uzdevumu un veic to trimdas vientulībā un klusībā — par spīti draudīgajam Damokla zobenam — gadu tecējumam, kaitēm, spēku zudumam; jā, arī par spīti kritikas knišļu dūrieniem, un mūsu pašu dažkārt it kā iesnaudušās publikas vienaldzībai... Jo šo pienākumu veikt taču vienīgais, ko varam, lai mūsu dzīve neaizietu bezvērtības neziņā. Fēlikss Cielēns šai nelokāmajā apņēmībā ir izcils paraugs. |
| FELIKSA CIELĒNA 75 GADI | 1963.02.27 Latvija Amerikā |
|
Zviedrijā miris Fēlikss Cielēns VIŅŠ AIZSAUKTS NO DZĪVES 76 G. VECUMĀ Stokholmā («cl.) — Stokholmā, 10. jūlijā 76 g. vecumā miris pazīstamais politiskais darbinieks. Latvijas neatkarības laika Saeimas deputāts, sociāldemokrātu frakcijas priekšsēdis, vienu laiku ārlietu ministrs un Latvijas sūtnis Francijā, rakstnieks Fēlikss Cielēns. Kopš 1944. g. viņš dzīvoja trimdā Zviedrijā un strādāja pie sava mūža atmiņām, no kurām paguva publicēt divus sējumus. Fēliksa Cielēna mūžs jau no agras bērnības saistīts ar politisko dzīvi un Latvijas brīvības centieniem. Dzimis Rīgas pievārtē, Ādažu pagastā, jau 17 g. vecumā, vēl skolēna gados, viņš iesaistās revolūcionārā darbībā pret toreizējo Latvijas verdzinātāju carisko Krieviju, piedalījās 1905. g. nemieros un pēc revolūcijas apspiešanas dzīvoja emigrācijā, visu laiku turpinādams aktīvu politisku darbību sociāldemokrātu partijā. Pēc 1917. g. revolūcijas Krievijā, viņš atgriezās no emigrācijas, 1918. g. piedalījās Latvijas pašnolemšanās savienības dibināšanā Pēterpilī un 1919. g. bija Z. Meierovica vadītās Latvijas delegācijas loceklis, kas Parīzē pārstāvēja Latvijas intereses pie Miera konferences. Atgriezies Latvijā, no 1919.—1933. g. viņš bija sociāldemokrātu partijas centrālkomitejas un Saeimas loceklis un sociāldemokrātu frakcijas priekšsēdis, 1923. g. ārlietu ministra biedrs un Skujenieka kreisajā valdībā no 1926.—1928. g. ārlietu ministrs, pēc tam līdz 1934. g. Latvijas sūtnis Parīzē, Madridē un Lisabonā. Atgriezies Latvijā, vācu okupācijas laikā viņš aktīvi piedalījās nelegālajā Latvijas centrālajā padomē un 1944. g. emigrēja uz Zviedriju. Piederēdams sociāldemokrātu partijas mērenajam novirzienam, četrdesmito gadu beigās viņš paziņoja formālu izstāšanos no sociāldemokrātu partijas, bet joprojām palika pārliecināts sociālists. Jau no jaunības gadiem F.Cielēns bijis nevien izcils, emocionāls runātājs, bet arī publicists ar „asu spalvu." Taču viņam blakus politiskām interesēm, arvien tuva bijusi arī kultūras un mākslas dzīve. Viņš organizējis un vadījis žurnālu ..Skaidrība" (1924. g.) un Jaunais Laiks (1928.—31. g.), sarakstījis 7 lugas, no kurām Dailes teātrī Rīgā izrādītas divas (Sarkanais nerrs, 1924. un Mitānija, 1931.) Trimdā Zviedrijā, 1948. g. viņš publicēja romānu Nāves pavēni, bet lielākais viņa sacerējums bija mūža atmiņas. Pēdējos gados pilnīgi zaudējis redzi, viņš šo darbu turpināja ar stoicisku neatlaidību ar dzīves biedres Maijas palīdzību. No tās Latvijas neatkarības cīnītāju paaudzes atlikušajām rindām, kas aktīvi piedalījās 1905. g. revolūcijā un vēlāk neatkarīgās valsts politiskās dzīves veidošanā un vadīšanā, ar Fēliksa Cielēna nāvi izrauta izcila, krāsaina figūra, personība, cilvēks, kas visu mūžu neatlaidīgi sekojis saviem jaunības ideāliem. Fēliks Cielēns bija sociālists, bet viņš bija arī nešaubīgs demokrāts un Latvijas patriots.
Ivars Birzulis Latv. studentu centrālās savienības pārstāvis Starptautiskajā studentu konferencē Jaunzēlandē * Laiks / 15.07.1964
| Feliksu Cielēnu pieminot | 1964.07.18 Latvija Amerikā
E. Upenieks |
|
| Valstsvīrs un literāts aizsaulē | 1964.07.25 Latvija
Jānis Grīns |
|
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru