💧💧💧💧💧💧💧💧💧💧
🌀🌀🌀🌀🌀🌀🌀🌀
* Rīts / 04.10.1934
🌊🌊🌊🌊🌊🌊🌊
Par Rīgas pilsētas ūdens apgādi.
Doc. R. Pāvels, būvinženiers.
Jāpiezīmē, ka arī bakterioloģiskā ziņā mūsu Rīgas gruntsūdens ļoti labs.
 |
| Pārskata plāns Rīga—Bukulti (I sūkņu st.) - Zaķu muiža (II sūkņu st.). |
Jau 1890. gadā Muenchcnes higiēnists, prof. Pettenkofers, pie kura Rīgas pilsēta bija griezusies atsauksmes dēļ, vai Bukultu gruntsūdens būtu jāizmeklē arī bakterioloģiski, nāca pie slēdziena, ka ķīmiskās analizes pietiek ūdens novērtēšanai: tik tīros un dzestros gruntsūdeņos nākot priekšā tikai pa retai nekaitīgai ūdensbakterijai; patogēnās sīkbūtnes pieradušas pie labāka „ēdamā“ un šādos ūdeņos neattīstās. Kā pierādījums, ka abas gruntsūdensstacijas piegādā Rīgai gandrīz vai sterilu ūdeni, var noderēt 1937. g. 19. 11. ņemto ūdensparaugu izmeklēšana: Bukultu stacijas ūdenī konstatēti 6—8 nekaitīgu dīgļu, bet Zaķu muižas ūdenī tikai 1—2 dīgļi vienā cm3. Tātad, mums ir darīšana ar ļoti tīriem ūdeņiem. Turpmākos pētījumus, sevišķi attiecībā uz sagaidāmo gruntsūdens daudzumu, izdarīja 1889. g. pieaicinātais inž. hidrologs Smrekers. Viņš priekšdarbus nobeidza 1890. gadā un apstiprinājot agrāko pētījumu iznākumus pierādīja, ka Bukultu novadā no katra klm gruntsūdens straumes platuma iespējams gūt līdz 50 l/s; tas nozīmēja, ka pie 8,8 km garas ūdens ieņemšanas ietaises, Bukultos varētu smelt ap 38.000 m3/24 st. Remberģu un Berģu muižu novados būtu sagaidāmi vēl ap 40.000 m3, tātad, kopā līdz 80.000 m3/24 st., kas pietiktu ilgam laikam. Ievērojot šādus speciālistu labvēlīgus slēdzienus, Rīgas pilsēta itkā droši varēja no upes ūdens apgādes pārorientēties uz gruntsūdens apgādi. Tomēr šāda radikāla maiņa nebija tik viegli reālizējama. Pirmkārt, vienai otrai no vadītājām personām vēl bija šaubas, vai tiešām var rēķināties ar tādu ievērojamu daudzumu "neredzamā" ūdens.
Otrkārt, sarunas ar attiecīgo muižu īpašniekiem par servitūtu tiesību iegūšanu uz gruntsūdens slāņu izmantošanu bija ļoti sarežģītas un vilkās garumā. Zaķu muižas īpašnieks pat nemaz neielaidās kaut kādās reālās sarunās.
B u k u l t u stacijas izbūve.
 |
| Bukultu stacijas kopskats. |
Un tad kā tas bieži atgadās dzīvē nāca liktenis un atviegloja pilsētai izšķirties ūdens apgādes reformas jautājumā par labu gruntsūdenim. 1900. gadā pavasarī atkal izcēlās vēdera tifa (Typhus abdominalis epidēmija) un attiecīgā izmeklēšana pierādīja, ka saslimšanai par iemeslu bijis plostošanas laikā inficētais Daugavas ūdens, kas iedzīvotājiem piegādāts caur ūdensvadu. Ar to tad pietika: ieguva vajadzīgās servitūtu tiesības; sastādīja galīgo projektu gruntsūdens apgādei no Bukultu rajona, ar būves tāmi 3 miljonu zelta rubļu apmērā (faktiskie izdevumi 2,57 milj. rbļ.); izdeva būvdarbus un 1904. g. rudenī (26. okt. pēc v. st.) atklāja pirmo gruntsūdens staciju, patīkami pārsteidzot rīdziniekus ar dzidro ūdeni, pēc tam, kad tie 240 gadus bija pieradināti pie duļķaina un slimību dīgļus saturoša Daugavas ūdens. Bukultu stacijas pirmā izbūve ietilpa:
1) 42 filtrakas; 2) 5,6 km sifonvads ar diametru 1000— 230 mm; 3) sūkņu stacija pie m. Baltezera ar vienu 12,3 m dziļu un 5,5 m diametra krājaku, ar dzīv. ēkām un šādu mašīnēlo iekārtu:
a) 3 virzuļu sūkņi ar jaudu ik 292 1/s un 3 Compound tvaika mašīnas ar jaudu ik 360 Z. sp., pie kam divas mašīnas paredzētas darbam, bet trešā rezervei; mašīnu apgriezienu skaits rēgulējams no 40 līdz 60 minūtē, kas atbilst 194, resp. 292 1/s ik uz agregāta; b) 3 tvaika katli ar sildvirsmu ik 72 nf, p=10 atm, 1 ekonomeizers un tvaika pārkārsētāji; 4) atgaisošanas stacija pie Venču ezera, garā austrumu sifona spārna atgaisošanai; 5) galvenais ūdens piegādes vads diametrā 800 mm, 16,5 km garumā, ar tuneļiem zem dzelzceļa un iegremdētiem dubultvadiem 2 X 800 mm diametrā zem Juglas upes. Drošības dēļ veco Daugavas staciju pirmo laiku atstāja darbības gatavībā gadījumam, ja jaunās stacijas darbībā rastos kādi traucējumi, vai arī bojātos ūdens piegādes maģistrāle. Un faktiski 1906. g. 16. maijā aiz sūcvadu bojājuma, bet 1907. g. 21. novembrī aiz galvenās pievadmaģistrāles plīšanas, vēl reiz nācās iedarbināt veco Daugavas ūdens pumpētavu un ļoti nepatīkami pārsteigt rīdziniekus, kas jau bija paspējuši pierast pie laba gruntsūdens.
 | |
|
 |
Vecā "ūdens torņa" gāšana 1924. g. |
Pirmās gruntsūdeņa apgādes ietaises paplašināšana. Ar laiku tad Bukultu gruntsūdens ietaisēs iebūvētas vēl 84 filtrakas, pagarinājot sifonvadu par 3,2 km, tā kā vidējais attālums starp pamatfiltrakām būtu 8800 m : 126 70 m. Lai būtu iespējams izdarīt krājakas tīrīšanu un event. remontus, Bukultu stacijā 1908. g. ierīkoja otru krājaku ar 0 3,5 m un dziļumu 12,5 m. Tāpat, lai pilnīgāk nodrošinātu gruntsūdens piegādi, 1911/13. gados izbūvēja rezerves maģistrāli 800 mm diametru no Bukulticm uz Rīgu, kas no Brīvības gatves pa Džutes ielu novirzījās uz Čiekurkalnu, kur tad 1913. gadā uzcēla ceturto ūdenstvertni Ķīšezera ielā. Tvertnes tilpums 2000 m3, tvertnes izmaksa 161.850 z. rbļ. Ūdens piegādes stāvoklis 1929. gadā. Savā laikā inž. Smrekers gruntsūdens devu Bukultu novadā bija pieņēmis 38.000—42.000 mB/24 st. un pie ietaišu projektēšanas rēķinājies ar ūdens līmeņa pazemināšanos līdz 4 m. 1914. g. vidējais, dienā sūknētais ūdens daudzums bija 31.700 m 3, bet 1929. gadā jau 38.900 m3, pie kam vislielākā patēriņa dienā daudzums pat sniedzās pie 59.000 m 3, tātad, pārsniedzot normālo par apm. 50%. Gruntsūdens līmenis ieņemšanas rajonā pastāvīgi kritās un sāka strauji tuvoties minētai robežai. Līdzīgi kritās arī ūdens līmenis krājakā (sk. arī attiecīgus datus turpmākā nodalījumā „Pirmā ekspluatācijas gada rezultāti"). Tātad, bija pienācis laiks stāties pie palīgstacijas projektēšanas. Nācās arī ņemt vērā, ka pēckara gados īpatais ūdens patēriņš (uz 1 iedz. 24 stundās) neatlaidīgi palielinājās, kam par iemeslu bija obligātoriska skalojamo ateju ierīkošana, silta ūdens centrālā apgāde un vispār plašāka ūdens lietošana sakarā ar metropoles dzīves standarta celšanos; nebija arī jāaizmirst, ka viena daļa no rūpniecības, kam pirms kara bija savas privātas ūdens apgādes, tagad pārgāja uz lēto (12 sant./m3) un labo pilsētas ūdeni.
1937.05.01 Pašvaldības /Pašvaldību/ Darbinieks
būvinženiers, Doc. R. Pāvels
Rīga nodrošināta ar labu ūdeni līdz 1950. gadam
Vakar Latvijas inženieru biedrībā doc. R. Pāvels stāstīja par Rīgas jaunā ūdensvada izbūvi. Pirmā sūkņu stacija celta priekš 278 gadiem tagadējā ūdensvada ielā un ūdeni rīdzinieku vajadzībām ņēma no Daugavas. Ūdens bija slikts. 1909. gada pavasarī izstrādāja projektu gruntsūdens apgādei no Bukultu rajona, šeit atrada dzidru ūdeni. Priekšlasījumu tālākā gaitā referents pastāstīja par Bukultu stacijas izbūvi, stāstījumu ilustrējot ar miglu bildēm. Apstājoties pie tālāk'am izredzēm un kārtējiem uzdevumiem, doc. R. Pāvels norādīja, ka vismaz līdz 1950. gadam Rīgai nav jābaidās par ūdens trūkumu. Galveno ūdens daudzumu dod Bukultu ūdensstacija, bet vajadzīgo pieaugumu Zaķumuižas ūdensstacija. Pēc referenta domām tomēr laikus jāizpēta jauni apvidi, kur varētu dabūt labu ūdeni. Derētu piegriezt vērību Gaujas ielejai, jo pēc Siguldas jaunā tilta izbūves darbiem atrasts, ka zem ūdens gultnes atrodas smilšu un grants slāņi ar artēzisku ūdeni. Sīkāk jāizpēta arī Berģu muižas novads un Remberģu muižas rajons, tālāk apvidus uz dienvidiem no Juglas un apgabals pie Kadagas, Dūņu un Lilastes ezera. Ja aiz kaut kādiem iemesliem būtu jāapmierinājas ar tuvākiem rajoniem, tad jādomā par mākslīga gruntsūdens ražošanu.
1937.05.01 Rīts
💦💦💦💦💦💦💦💦
.jpg)
💦
Svētdienas rītā, visi braucēji nāca smaidot uz norunāto vietu — auto ostā pie Jelgavas autobusa. Ikvienā bija manāms humors un gaidas — tika minēti dažādi virzieni un katrs klusībā domāja savu par pareizo. Dažs spļāva saujā un zīlēja, uz kuru pusi vedīšot, kur būs tās spēkstacijas, fermas, zaļie meži, upes un ezeri. Tā zīlēdams pienāca norunātais laiks 8,55, visi bija sanākuši tad pēkšņi Eglīša kgs deva mājienu, un nu sākās nezināmā virziena risināšana. Neiekāpa nevienā autobusā, bet gājiens virzījās cauri tiltam uz tirgu. 
Kanāli visi uzskatīja par pirmo upi, bet tirgus ēkas — par spēkstacijām. Pa Eglīša kga pēdām visi sekoja, garām Satiksmes ministrijai, tad pa mazām durvtiņām, kā pa šauru spraugu pēkšņi atradāmies Rīgas galvenā stacijā. Sejās manāma neziņa, vai tik šeit būs — bet kad gājiens virzījās uz priekšu, tad bija atkal dzirdamas piezīmes, ka nu vedīšot atpakaļ uz autobusu. Beidzot, kad parādījāmies uz Rīgas I stac. perona, tad katrs atklāja savu kluso domu. „Es jau teicu uz Saulkrastiem, šinī laikā tur iet vilciens". Cēsīm, Siguldu u. t. t. Kad iekāpām vilcienā, tad Eglīša kgs paziņoja, ka nu esot pirmais punkts atrisināts — bet braucējiem ar to nepietika, ziņkārību mocīti, tie meklēja sarakstu, pētīja braucamo maksu un pieturvietas. Un nebija ilgi jāgaida, kad atrisinājums izskanēja skaļi — uz Baltezeru. Klusā un saulainā rudens rītā. mēs soļojām pa ēnainām takām, kur rudenis nemanot mums līdzi nāca. Un zili dzidrās debesis, kas savu atspulgu meta ūdeņos — deva mums zilus, skaistus ezerus. Vērojot tēvzemes bagāto un krāšuo dabu, cilvēks līdz ar to jūtas cildenāks, sevī dziļāks un bagātāks. Ja pagājušā gada noslēguma ekskursijā, apmeklējām Daugavu pie Ķeguma, kur bija izraudzīta vieta varenai gaismas spēkstacijai (un kuru mēs šogad apmeklējām), tad šogad — mūsu mērķis apskatīt, tās spēkstacijas, kas mums dod dzidro un garšīgo ūdeni. Un te nu arī esam nonākuši pie spēkstacijas, uz kuras vārtiem uzrakstīts: „Rīgas ūdens sūkņi." Meistara palīgi Rasa un Mirzeps mums deva ļoti jaukus paskaidrojumus, it sevišķi Rasas kgs vairāk kā stundu skaidroja un skaidroja mūsu ziņkārīgiem tūristiem par ūdens iegūšanas sistēmu. Mežā esot vairāk kā simts artēziskas akas no 38—50 m dziļas. Tās savstarpēji savienotas ar cauruli. 
Tvaika sūkņi sifonveidīgi sasūc aku ūdeņus divās galvenās akās. Vispirms ūdeni atgaiso, t. i. izsūc līnijas aku vadam gaisu, lai netraucētu sifonveidīgo ūdens uzsūkšanu. Tā kā austrumu aku līnijas augstākais punkts neesot vienāds ar rietumu akām, kuras atgaiso Sūkņu stacija, tad austrumu akām ir speciāla atgaisošanas stacija pie Venčezera, kuru arī redzējām. Vienā sek. viens sūknis izsūcot 192 l ūdens, (pavisam trīsi sūkņi), bet dienā Rīgai caurmēra piegādā 53.000 kbik. ūdeni, lai paskatāmies dažus simtus gadus atpakaļ, tad redzam, ka to laiku rīdzinieki dzēruši netīrumus, bet ne ūdeni. Ūdensvads darbojies Grēcinieku un Ūdensvada ielas stūrī. Ar zirgiem griezuši ratu, kas iedarbinājis sūkņus. Ūdeni sasūca silveidīgā krātuvē un pa koka caurulēm izplatīja Rīgas namos. Šis ūdens bija pilns ar baciļiem, jo Rīdziņupē visi sagāza netīrumus, visa zeme gadu no gada bija piesātināta netīrumiem — kur lai rastos tīrais ūdens. Tādēļ tanī laikā (ap 1663. g.) ļoti daudz mira ar koleru, mēri un citām slimībām. 1882. g. pilsētas valde uzaicināja speciālistu no Minchenes inž. Thiemu, kas vadot urbšanas darbus, atrada labas un spēcīgas pamatūdens straumes Bukultu un Bērģu muižas mežos. Labais ūdens nu bija atrasts un 1904. g. dcc. atklāja jauno ūdens spēkstaciju uz mazā Baltezera krasta.
Kad bijām iepazinušies ar ūdens piegādi, rīdziniekiem — tad vienam otram kļuva skaidrs, ka ūdeni neņem tieši no Baltezera. Mūsu ceļš turpinājās gar ezera malu, garām Aldaru muižai. Pāri ezeram mežmalā redzama Ādažu baltā svētnīca. Šur tur no zaļā meža pavīdēja vasarnīcu sarkanie jumti, dzeltenie rudenīgie koki - īsta, klusa rudens idile. Nemanot esam nonākuši pie kanāla. Kanāls savieno mazo Baltezeru ar Gauju. Kanāli rakusi tirgotāju sabiedrība, lai plosti nebūtu jāvelk pa jūru uz Rīgu. Kanālī vairākas slūžas, kur ūdens mutuļodams traucas uz priekšu, augsti mezdams baltus putu ziedus. Galvenās, jeb vārtveidīgās slūžas, ledus iešanas laikā, kanālu noslēdz no Gaujas. Nākošās slūžas uzdevums ir uzkrāt ūdeni lejpusē tikpat augstu, cik tas ir augšpusē, jo vienpusīgais ūdens neļauj atvērt galvenās slūžas. Labu brīdi uzkavējušies pie galvenām slūžām, gan no skatu torņa vērojuši apkārtni — risinājām tālāk nezināmo virzienu. Un lūk, drīz mūsu acs ieraudzīja mežā ieslēgtu ezeru — tas Venču ezers, kas kā spogulis saulē mirdzēja un laistījās. Netālu no šī ezera Sudrablapsu ferma. Audzētavā sudrablapsu ap 700. Audzējot līdz gadam un tad, — „jātop par dāmu skaistumu", kas maksājot no Ls 300—500 gabalā. Kuriozākais gadījums bija tas, kad bijām jau tikpat kā apskatījuši skaistās, tramīgās kuplastītes, kādam nejauši ienāca prātā pajautāt, kas tas? uņ priekš kā tas? tad fermas uzraugs atbildēja, tie ir kaļķi pret blusām, lapsām tās pa pilnam un tad jautātājs pameta nejauši acis uz savām kājām un nobijās, kad ieraudzīja tās brūnas — un visi sāka purināties un mukt prom, bet blusu humors staigāja mums visu vakaru līdz.
Fermā bija kā pa brīnumu ļoti daudz kaķu, mēs prātojām, laikam koķikam, bet uzraugs smaidot saka: tā nu gan nebūs, kaķenes turam nespējīgo lapsu bērnu zīdīšanai. Ar humoru atstājam sudrablapsu audzētavu. Tuvojās pievakare un saule slīdēja aiz koku galiem, kad esam nonākuši pie Garkalnes Dūņu ezera un pie īpatnēja Sēru ezera, kam balti zilganas krastu smiltis. Meža garās ēnas it kā tiekdamies uz ezera pusi, meta savus attēlus mežezera klusajos ūdeņos. Tā bija skaista dabas glezna, ko vakars gleznoja ar rietošām saulstaru krāsām. Vēl nedaudz soli cauri mežam un mēs esam nonākuši Garkalnes p. kantorī. Tā vien visiem liekas, te pat jau nu būs noslēgums; bet kad pēc apskates virzāmies pa šoseju uz augšu — nesaprašana... Noslēgums atklājās, kad ieraudzījām uzrakstu „Zaļais mežs" un Eglīša kgu, kas laipnā kārtā aicināja visus iekšā. Nu sākas noslēguma daļa, kā jau bija minēts, ar ēšanu, dzeršanu, dejošanu, rotaļām un dziesmām. Pēc veiktā darba, visiem bija laba un liela apetīte. Eglīša kgs, kas bija uzņēmies šo nepateicīgo lomu, veica, kā uzvarētājs un tādēļ pie galda visiem pateicās par izturību un turpmāko neatteikšanos no soļošanas novēlēja nākošās ekskursijās. Pieminējām datus, kas veikts šinī gadā; notikušas septiņas eksk. ar 254 dalībniekiem (ieskaitot liepājniekus un jelgavniekus), ar vilcienu nobraukts 656 km — auto — 1030, bet kājām -nosoļots tikai 70 km.
Mūzikas skaņās un dziesmās drīzi aizmirstas skaitļi un cipari. Tautisko deju možais ritms mūs visus tīksmināja un uzturēja visus jautrā omā. Par to mums jāpateicas Jirgena kgm. Viņš prata uzburt muzikantos šos jautros motīvus. Kā piesiets viņš stāvēja pie muzicētājiem un neatlaidīgi dziedāja jautros motīvus, kamēr tiem instrumenti sāka paklausīt. Tautiskās dejas pamodās un visi nāca skatīties, kas sit taktī kājas un plaukstas. Senču jautrības ritmā ātri līksmošanas laiks izbeidzās. Tūristu sekcija un visi tūristi izsaka sirsnīgāko pateicību Garkalnes pastm. Bērziņam, kas kā mūsu viesis līdz ar mums ņēma dalību šai ekskursiju noslēgšanas vakarā — un mūsu čaklajām tūristēm — Tambaka un Kergala j-dzēm, kas vienmēr ir mūsu ekskursiju saimē gadu no gada. Uz redzēšanos nākošajās ekskursijās!
A. Neļķe.
* P [asta] T [elegrafa] Dzīve / Tūrisms / 01.10.1937
💦
Uzņēmumu valdes meklējumi pēc jauniem ūdens krājumiem.
Pieaugot pilsētā ūdens patēriņam, sevišķi karstās vasaras dienās, valdes ūdens sūkņu stacijās rodas grūtības pietiekoša ūdens daudzuma piegādei. Valde tāpēc vienmēr izdara pētījumus jaunu ūdens krājumu meklēšanai un pastāvošo uzlabošanai. Lai papildinātu ūdens krājumus Bukultu sūkņu stacijā, Gāzes un Ūdensvadu direkcija nodomājusi izdarīt sūkņu stacijas aku infiltrāciju. Šim nolūkam pie Baltezera mežā esošo sūkņu stacijas gruntsūdeņa aku rajonā dabiskās ielejās iztīrīti un izbūvēti 4 baseini ap 0,8 ha platībā. Baseinos no apm. 1 km attālā Baltezera piegādās ezera ūdeni, kas, iesūcoties zemē, izfiltrēsies un dos ūdens papildinājumu pastāvošajām gruntsūdeņa akām. Baseina piepildīšanai ūdeni pumpēs ar 2 sūkņiem no krātuves, kas atrodas pie sūkņu stacijas un kurā līdz šim stāvēja no ezera ieplūdinātais ūdens mašīnu dzesēšanai. No šīs krātuves uz meža baseiniem šovasar izbūvēts ap 800 m garš spiedvads, pa kuru ezera ūdeni pārpumpēs uz mežu. Vajadzīgie sūkņi stacijai jau iegādāti un tie varēs dot katrs 100 litrus ūdens sekundē. Sūkņu dzīšanai valdei 1. septembrī pienāks no Vācijas 2 elektromotori un ap 10. septembrī paredzēts minēto infiltrācijas darbu uzsākt. Meklējot iespēju pie Baltezera ierīkot jaunas gruntsūdens akas, valde šovasar ierīkojusi izmēģināšanai 2 akas apm. 70 m attālumā no ezera krasta. Novērojumi rāda, ka šinīs akās arī ūdens no ezera iefiltrējas. Cerams, ka šis apstāklis dos iespējamību jaunas aku sērijas izbūvei ezera krastā.
Galvas pilsētas valdes darbība
Pašvaldības /Pašvaldību/ Darbinieks, Nr.8 (01.08.1939)
💦
💦
💦
💦
💦
Dūņu vēzis un kazrags rātskunga ūdenskrūzē
Rīgas ūdensvada ciltsgrāmata «Atkal netek ...» aizvadītajās vasaras dienās nopukojās dažs labs rīdzinieks namu augšējos stāvos. Pagriežot ūdensvada aizgriezni, gaidītās vēsās ūdensstrūklas vietā iztecēja tikai pāris pilienu, tad tā savādi nošņāca ... un tas arī bija viss. Atkal piektā stāvā nav ūdens! — izsaucas dažs nepacietīgs rīdzinieks, pavisam aizmirsdams, ka vēl pirms gadiem 40 kārtīga ūdensvada Rīgā nemaz nebija, un tomēr — jādzīvo vien bija. Ilgus gadu simtus rīdziniekiem par ūdens trūkumu nebija nekādu bažu. Cik tad tur — pāri soļu līdz Daugavai un smel cik patīk.. Pilsētai plešoties plašumā, tomēr dažam labam toreizējam rīdziniekam ceļš no mājas — apmēram tagadējā operas nama vietā — līdz Daugavas malai šķitis jau par garu. Arī akas rīdziniekus daudz neapmierinājušas, jo ziemas mēnešos augstā ūdens līmeņa dēļ tās viegli salušas ciet, un ik rītus cirst biezu ledus kārtu tiem nebijis nekāda prieka. Rīgas rāte tādēļ 1663. gadā nolēmusi izbūvēt pirmo centrālo ūdensvadu. Sūkņu stacija uzcelta tagadējā Ūdensvada ielā un no turienes Daugavas ūdens pa koka caurulēm pievadīts namīpašnieku akām. Sūkņus dzinuši trīs ģēpelī iejūgti zirgi.. Trīs zirdziņu kopjūgs vairākās savās paaudzēs tad arī par rīdzinieku slāpju apmierināšanu rūpējies tieši veselus 200 gadus, jo tikai 1863. gadā sācis darboties otrais ūdensvads, kas iesūknējis ūdeni no Daugavas labajā krastā pie Krīderfera dambja un pa kanāli pievadījis stacijas krājakai. No turienes tvaika dzīta sūkņu mašīna spiedusi ūdeni pilsētas ūdensvada caurulēs. Šis ūdensvads, būdams jaunāks un modernāks, darbojies daudz labāk — ūdensstrūkla bijusi stiprāka, bojājumi retāki, un rīdzinieki nevarējuši nopriecāties vien. Tomēr cilvēkam nekad nav pavisam labi, un jaunais ūdensvads paspējis darboties tikai līdz 1904. gadam, kad ... «Velna milti — jau trešais kazrags šonedēļ!» izliedams krūzi, kur mundri peldēja šī spurainā zivs, skaļi iebrēcās kāds Rīgas rātskungs. «Tā tas vairs tālāk nevar iet. Katru nedēļu no ūdensvada iztek kāds kukainis, ūdenszirneklis vai melna dūņu strūkla.» Un patiešām — ūdensvada caurules, kurās ūdens nācis bez filtrēšanas, nosēdusies bieza Daugavas dūņu kārta, kurā visai patīkamu mitekli sev atraduši dažādi gliemeži un ūdens kukaiņi un savairojušies ārkārtējos apmēros. Ūdens mērītāju tīrīšanā nereti atrastas arī mazākas zivtiņas. Saprotams, šīs negaidītās «piedevas», ūdens nelāgās īpašības un biežās slimību epidēmijas radījušas rīdziniekos lielu neapmierinātību. Lai novērstu iespējamo «ūdens dumpi», pilsētas rāte jau 1880. gadā sākusi spriest par zināmām reformām. Bet tikai pēc 24 gadiem — 1904. gada 8. novembrī pirmo reizi rīdzinieku slāpes sācis dzesēt garšīgais un tīrais Baltezera-Bukultu rajona dziļūdens, kas tek vēl tagad. Ūdens pilītes ceļojums līdz Rīgai - iedomājieties, ka esat mazs ūdens piliens kaut kur Baltezera sila sūnās. Jūs slīdat aizvien dziļāk irdenajā smilts zemē, kas atņem Jums visus piemaisījumus un drīz esat pie citiem pilieniem, kas sastāda dziļūdens jeb — kā tauta saka — «gruntsūdens» slāņus. Nedabūjāt nemaz ilgi atpūsties, kad jau esat nonākuši filtrakā, kādu Baltezera-Bukultu mežos ap 200. No šīm filtrakām tiekat novadīti krājakās. Varens tvaika sūknis jūs iespiež resnā vadā un nu sākas ceļojums uz Rīgu. Jūs slīdat tālu, tālu, ceļaties augstu, augstu un beigās esat lielā ūdens rezervuārā. Plašajā telpā iespiežas saules gaisma. Jūsu skats skar logu: tālu lejā redzamas šauras pilsētas ielas, nami, ne lielāki par sērkociņu kārbiņām, cilvēki kā mazi kustīgi punktiņi. Un tad jūs zināt — esat ūdenstornī. «Nez, kā tur augšā izskatās, » ne viens vien rīdzinieks būs prātojis, ejot gar varenajiem torņiem. Un tāpat neviens vien būs dzirdējis biedinošās valodas: „Ja tāds tornis reiz gāžas, tad esam visi pagalam — apslīksim ka ne gailis nedziedās!" Taču tūdaļ varam atbildēt abiem. Tornis izskatās tā: lielas loka kāpnes ved uz augšējo paplašināto daļu, kur slēpjas torņa «sirds» — dižena ūdens tvertne. Taču izlīdams šis 2000 kub. m lielais ūdens daudzums neradītu Rīgas ielās lielākus plūdus par labu ūdens gāzi. No šīs tvertnes ūdens izplatās pa visu pilsētu, sniegdamies līdz pat augstākajiem stāviem. Pietiek tikai pagriezt aizgriezni, un lūk — jau tek garšīgā, tīra ūdensstrūkla. Rīga 150 metru zem ūdens līmeņa «Ujā, tad jau būtu grēku plūdi!» jūs pārsteigts izsauksieties un neticīgi kratīsiet galvu. Taču sava patiesība tur ir — 38 gadu laikā, kopš darbojas Rīgas ūdensvads, pilsētai piegādāts ap 450.000.000 kubikmetru ūdens. Un lūk — ar to «applūdinot» Rīgu, līmenis sniegtos aptuveni līdz 150 m augstumam. Ja vel vesels būtu Pētera baznīcas tornis, tad no visas Rīgas varbūt tikai zelta gailis dabūtu vērot ārpasauli ... Un pašās beigās atbilde rīdziniekiem, kas vasarā ļoti bēdājās par ūdens trūkumu. Nē, Rīgai par ūdeni gan vēl nemaz nav jābažījas, ja vien nelieto to pārāk izšķērdīgi. Nevar tikai likt ūdens strūklai nepārtraukti plūst dienu un nakti. Tad karstākajās vasaras dienas, kad daudz ūdens patērē dārzniecības, apstādījumu un ielu laistīšana, rodas ūdens trūkums. Līdz ar to krītas līmenis ūdenstorņa tvertnē un ūdens nespēj vairs pacelties namu augšējos stāvos.
* Tēvija / 24.09.1942
💦💦💦💦💦💦💦💦
APBALVO SACENSĪBAS UZVARĒTĀJUS
I Ūdenssūkņu stacijas (Baltezera) strādnieku un darbinieku kolektīvs 1945. gada pirmos 9 mēnešos izpildījis gada plānu. Ar savu neatlaidīgo darbu tas nodrošinājis Rīgas pilsētai nepārtrauktu ūdens apgādi, pārsniedzot pirms kara ūdens piegādes normas un panākot lielu kurināmā ietaupījumu. Latvijas PSR Komunālās saimniecības tautas komisariāta komunālo uzņēmumu un būviestāžu, sociālistiskā sacensībā 1945. g. trešajā ceturksnī ieguvis otro vietu. Ar Latvijas PSR Tautas Komisāru Padomes un Arodbiedrību centrālās padomes lēmumu Rīgas pilsētas I ūdenssūkņu stacijai par šiem panākumiem piešķirta naudas balva — 8000 rbļ. I Ūdenssūkņu stacijas telpās notika stacijas strādnieku, inženiertechnisko darbinieku un kalpotāju svinīga sanāksme, kurā uzvarētājiem pasniedza izcīnīto balvu. Atbildot uz apsveikumu, Rīgas pilsētas I sūkņu stacijas stachanovieši deva solījumu gada pēdējā ceturksnī vēl labāk apgādāt ar ūdeni Rīgas pilsētas un Pārdaugavas iedzīvotājus un censties izcīnīt pirmo vietu republikas komunālo uzņēmumu sociālistiskajā sacensībā.
APBALVO SACENSĪBAS UZVARĒTĀJUS
I. Kuļbins Latvijas PSR Komunālās saimniecības tautas komisāra vietnieks
1945.12.13 Cīņa
💦
Rīgas ūdensvada rekonstrukcija
LPSR Komunālās saimniecības ministrijas Projektu trests izstrādājis projektu Rīgas ūdensvada sistēmas rekonstrukcijai. Līdz šim galvaspilsētas iedzīvotāji ūdeni saņēma no gruntsūdens slāņiem Baltezera rajonā. Šīs ūdens krātuves ir nepietiekošas. Jaunajā projektā paredzēts gruntsūdens daudzumu palielināt ar infiltrāciju. Baltezera rajonā ierīkos mākslīgus ezeriņus. Ezeriņu ūdens, sūcoties cauri zemes slāņiem, palielinās gruntsūdens straumes jaudu. Tādējādi paredzēts uz Rīgu nosūknējamā ūdens daudzumu palielināt apmēram 1,5 reizes, apmierinot Rīgas iedzīvotāju prasības pēc ūdens 10 līdz 15 gadiem. Sakarā ar šo projektu paredzēts arī pārbūvēt un paplašināt ūdensvadu tīklu Rīgas nomalēs, atsevišķās vietās pārbūvēt galvaspilsētas ielu vadu tīklu un ierīkot divus jaunus ūdenstorņus. Jau iesākti būvdarbi šā projekta realizēšanai. Pašlaik pārbūvē un paplašina ūdens sūkņu stacijas. Februārī pabeigs pētīšanas darbus ūdensvada iekārtošanai Liepājā. Šeit atrasts labs gruntsūdens pietiekošā daudzumā. Šajā gadā paredzēts izstrādāt Liepājas ūdensvada projektu.
Izstrādāts arī projekts Cēsu apgādei ar ūdeni, kā arī šogad paredzēts izstrādāt projektu Rēzeknes ūdensvadam.
REPUBLIKAS PILSĒTAS UN LAUKOS
1949.01.07 Cīņa
💦
Pie Rīgas ūdens piegādātājiem
Ne dienu, ne nakti, ne svētdienās, ne svētku dienās Baltezera ūdenssūkņu stacijā neapklust mašīnu ritmiskā dūkšana. Pašlaik Baltezera ūdenssūkņu staciju rekonstruē. Kad to pabeigs, ūdens piegāde vairs nebūs atkarīga no oglēm, kas vajadzīgas tvaika ražošanai tvaikmašinām, bet sūkņus iedarbinās ar elektromotoriem. Arī jauda stacijai būs ievērojami lielāka. Par nepārtrauktu ūdens piegādi rīdziniekiem sevišķi pūlas stachanovieši mašīnu apkalpotāji b.Baumanis un Kapiciņš, kurinātāji b. Kopmanis, Ivanovs un Codars, eļļotājas b. Veldre, Kļaviņa, Ozolniece un remonta atslēdznieks b. Ozolnieks. Viņi devuši lielu kurināmā un eļļas ietaupījumu, kā arī saīsinājuši mašīnu remonta laiku.
 |
| stachanovietis mašinmeistars Augusts Baumanis apkalpo ūdens sūkņu mašīnas. |
REPUBLIKAS PILSĒTAS UN LAUKOS
1949.02.26 Cīņa
💦
-
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru