Ūdensapgādes muzejs / Baltezera sūkņu stacija <>

Rīgas - Tallinas šosejas 3. kilometrā izvietots Rīgas ūdensapgādes muzejs. Tas darbojas kopš 1988. gada un sniedz informāciju par četrus gadsimtus ilgo Rīgas pilsētas ūdensapgādes sistēmu. Rīgas centralizētās ūdensapgādes pirmsākumi meklējami 17. gs. vidū, kad tika izbūvēta zirgu vilkmes sūknētava un koka cauruļvadu sistēma, pa kuru ūdeni pilsētnieki saņēma tieši no Daugavas. Rīgas ūdensapgādes muzejs iekārtots vecās Baltezera ūdens sūknētavas, kas darbojās no 1904. līdz 1950. gadam, mašīnu zālē. 

Muzejā var apskatīt "Compound" tipa tvaika mašīnas, čuguna sifonvadus un spiedvadus, kas izgatavoti Rīgā, Felzera un mašīnbūves rūpnīcā, kā arī tvaika katlus, kas izgatavoti R.Poles mašīnbūves rūpnīcā Rīgā. Pie muzeja var redzēt arī arhitektoniski izteiksmīgos Rīgas ūdenstorņus

Rīgas ūdensapgādes muzejā ir iespēja apskatīt četrus gadsimtus ilgo Rīgas pilsētas ūdensapgādes sistēmas vēsturi. Rīgas ūdensapgādes pirmsākumi meklējami 17. gs. vidū, kad tika izbūvēta zirgu vilkmes sūknētava un koka cauruļvadu sistēma, pa kuru ūdeni pilsētnieki saņēma tieši no Daugavas. Rīgas ūdensapgādes muzejs iekārtots vecās Baltezera sūknētavas mašīnu zālē.

Ir  iespēja apskatīt četrus gadsimtus ilgo Rīgas pilsētas ūdensapgādes sistēmas vēsturi.  Viens no ievērojamākajiem tehnikas pieminekļiem Rīgas rajonā atrodas Ādažu pagastā, un tas ir Baltezera sūkņu stacijas komplekss. 

21 gs. sākumā / mašīnu zāle; šobrīd muzejs
Visas sūkņu stacijas iekārtas gandrīz pilnā komplektācijā un darba kārtībā nonākušas līdz mūsdienām.

Rīgas ūdensapgādes pirmsākumi meklējami 17. gs. vidū, kad tika izbūvēta zirgu vilkmes sūknētava un koka cauruļvadu sistēma, pa kuru ūdeni pilsētnieki saņēma tieši no Daugavas. Rīgas ūdensapgādes muzejs iekārtots vecās Baltezera sūknētavas mašīnu zālē.

1863. gadā izbūvēja jaunu čuguna cauruļvadu sistēmu un tvaika sūknētavu augšpus pilsētas Maskavas ielā. 19 gs. beigās šī sistēma vairs neapmierināja izaugušās pilsētas vajadzības un lai uzlabotu dzeramā ūdens kvalitāti Rīgas pilsētā, 1882.gadā Rīgas rāte nolēma, ka jāveic gruntsūdens pētījumi Rīgas apkārtnē. Izrādījās, ka Daugavas ūdens neatbilda dzeramajam ūdenim izvirzītajām prasībām.

1883.gadā inženieris - hidrologs A.Tīms no Minhenes, veicot pētījumus Bukultos, Remberģu un Zaķu muižu apkaimē, atklāja lielus labas kvalitātes gruntsūdens krājumus.  Balstoties uz A.Tīma un vēlākajiem pētījumiem, 1904. gadā Bukultu muižas ( tagadējā Baltezera) teritorijā jaunā ūdens sūknētava uzsāka darbu. Līdz pat Otrajam pasaules karam  Baltezera ūdenssūkņu stacija piedāvāja ūdeni, kas kvalitātes ziņā atzīts par labāko Eiropā.

Līdz 1935. gadam sūkņu stacija nodrošināja Rīgu ar dzeramo ūdeni. 1935. gadā tika uzbūvēta papildus sūknēšanas stacija Zaķu muižā. 

Baltezera ūdensapgādes muzejs ir nesaraujami saistīts ar ne tikai ar Baltezera sūkņu stacijas ēku kompleksu, bet arī  ar visu gadsimtu mijā veidoto Rīgas ūdens apgādes sistēmu, kurā ietilpst arī arhitektoniski izteiksmīgākie Rīgas ūdenstorņi.

Viena no 1904.gadā neogotikas formās būvētajām ēkām / foto no 1995.g.

RAJONĀ JAUNS MUZEJS 

Tas atvērts vecajā Baltezera sūkņu stacijā, kopīgi pastrādājot Komunālās saimniecības ministrijas darbiniekiem un agrofirmas «Ādaži» speciālistiem. 1883. gadā Minhenes inženieris hidrologs A. Tīms Bukultu, Remberģu un Zaķu muižu teritorijā atklāja lielus gruntsūdeņu krājumus, kurus vēlāk novērtējot, konstatēja,

ka Bukultos var ilgstoši iegūt ap 38 tūkstošus kubikmetru ūdens diennaktī. Pēc ilgākām diskusijām par ūdensapgādes uzlabošanu gadsimtu mijā tika atzīts par lietderīgu organizēt Rīgas ūdensapgādi uz Baltezera apkārtnes grunts ūdeņu bāzes. Šeit izvērsās plaši celtniecības darbi - nepilnos divos gados uzbūvēja 42 ūdensņemšanas akas, 5,6 km garu sifonvadu, atgaisošamas staciju, mašīnu zāli un katlu māju, spiedvadu līdz Rīgai 16,5 km garumā, kā arī dzīvojamās mājas apkalpojošam personālam. Mašīnu zālē uzstādīja 3 ūdenssūknēšanas agregātus, kuri sastāv no tvaika mašīnas un virzuļsūkņa (attēlā). Tvaika ražošanai - uzstādīja trīs tvaika katlus. Celtniecības darbu izmaksas sasniedza ap 3 miljoniem rubļu. Sūkņu stacija tika nodota ekspluatācijā 1904. gada 26. oktobrī. Interesanti atzīmēt, ka visa iekārta komplektēta no Rīgas rūpniecības ražojumiem, tvaika katli izgatavoti Riharda Poles rūpnīcā, apgaismošanas armatūra «Unionā», bet paši ūdenssūknešanas agregāti — bijušajā Felzera un kompānijas mašīnbūves uzņēmumā, kuras teritoriālie mantinieki ir tagadējā rūpnīca «Stars». Vispārsteidzošākais, ka šīs iekārtas gandrīz pilnā komplektācijā un darba kārtībā nonākušas līdz mūsdienām, lai gan tās praktiski neizmanto jau kopš piecdesmitajiem gadiem. 

 

H. Guļevskis 

1988.06.14 Darba Balss (Rīgas rajons)

1904.gadā būvēta ēka / foto no 1995.gada/ Kompleksa vēsturiskā apbūve ir saglabājusies līdz mūsdienām, vien 20. gadsimta 2.pusē nojaukts sūkņu stacijas skurstenis.

 

***

fotosērija «ZINĀTNES UN TEHNIKAS PIEMINEKĻI»

Baltezera sūkņu stacija. 

Rit laika rats

ANDRA BIEDRIŅA foto "Rit laika rats". Arvien straujāks tā skrējiens, arvien ātrāk šī diena kļūst par vakardienu. Vakardiena — tie ir arī daudzie tehnikas pieminekļi, ar ko tik bagāta mūsu republika, jo Rīga jau gadsimta sākumā bija viena no industrijas dižpilsētām. Šajā numurā sākam fotosēriju par sava laika tehnikas šedevriem, kuri kļuvuši par zinātnes un tehnikas pieminekļiem. Tāda ir BALTEZERA SŪKŅU STACIJA, kura vēl šodien apgādā Rīgu ar dzeramo ūdeni. Stacijas mašīnu ēka celta 1904. gadā. Sūkņu stacijas mašīnu zālē uzstādītās mašīnas 1903. gadā izgatavotas Rīgā, firmā «Felzers un Ko».

Stacijas mašīnu ēka celta 1904. gadā.

1986.01.05 Zvaigzne *** Rīga dzer vislabāko ūdeni  Jaunierīkotās akas ūdens mērītājs „Jo dzer — jo slāpst!" Tādus vārdus mēdz lietāt nogaršojot dārgu vīnu, vai kādu citu retu dzērienu. Bet rīdzinieki šo izteicienu varētu attiecināt uz pašu ikdienišķāko dzērienu —ūdeni, jo tikai nedaudzi zinās, ka Rīgā patērētais ūdens pēc savas tīrības un sastāva pieskaitāms pie labākiem Eiropā, šai ziņā Rīgu var apskaust daudzas lielo valstu galvaspilsētas, kurām ūdens piegādes apstākļi daudz sliktāki.  Jaunā ūdensvada stacijas būves vieta Zaķu muižā Tā Parīzē ūdens jāņem no Sēnas upes, kurā  satek visi kanalizācijas ūdeņi, kādēļ dzeršanas vajadzībām lietotais ūdens speciāli jāfiltrē. Līdzīgos apstākļos atrodas arī pārējās lielpilsētas. Rīgas patērēto kristālskaidro dzeramo ūdeni palīdz tīrīt pati daba. Tas nāk kā gruntsūdens no daudzām filtrakām, kas ierīkotas pie Baltezera, ūdens bagātos slāņos. Tā kā Rīga pagājušā gadā patērējusi pāri par 15 milj. kub. mtr. ūdens, (caurmērā katrs Rīgas iedzīvotājs patērējis 135 litrus ūdens dienā), tad vecā ūdensvada stacijas vadītāji bija palikuši pavisam domīgi. Lieta tāda, ka Bukultu stacija jau sasniegusi savu augstāko ūdens piegādes spēju un varētu gadīties, ka ūdens patēriņam pieaugot, vai rodoties kādiem sevišķiem apstākļiem, Rīgai sāktu pietrūkt ūdens. Tāpēc Rīgas pilsētas saimnieki jau laikus sameklējuši jaunas ūdens rezerves un stājušies pie jaunas papildu stacijas būves.  Jaunā ūdensvada galvenā krājaka Jaunā Zaķu muižas ūdensvada stacija varēs dot caurmērā 15.000 kub. mtr. ūdens dienā, ar ko ievērojamā kārtā uzlabosies ūdens piegāde Pārdaugavā. Stacija atrodas 23 km no Rīgas, ūdens piegādei jaunā stacijā uzstādīs 3 ar elektrību dzenamus vertikālus centrbēgu sūkņus. Stacijas izbūves darbi jau iesākti, bet visi darbi būs nobeigti tikai nākošā gada rudenī. Stacijas izbūve kopā ar spiedvada ierīkošanu (7,2 klm. garumā) un ūdens ieņemšanas ietaisi (sūcvadi un 42 akas) Rīgas pilsētai izmaksās apm. 2,3 milj. Ls.  Izdodot šo milzīgo naudu, būs drošība, ka jaunā un vecā stacija spēs segt Rīgas ūdens patēriņu vismaz līdz 1939. gadam. Tad ierīkos vēl trešo ūdensvada staciju Remberģu muižas meža rajonā pie Gaujas, kas līdzīgi Zaķumuižas meža rajonam, arī bagāts ar grunts ūdeni saturošiem slāņiem. Par visu to sīku jo sīku kalkulāciju jau izstrādājusi Rīgas pilsētas uzņēmumu valde.   1934.10.04 Rīts ***

Jaunā sūknētava / 2004.g.

Baltezera plāns / 1903.g.

Sūkņu stacijas projekts

Teritorija ap Baltezeru ir unikāla ar tajā iegūstamo kvalitatīvo gruntsūdens resursu apjomu.

Baltezera Sūkņu stacija tolaik Eiropā bija otra lielākā ūdens padeves stacija. Tās būvniecībai bija vajadzīgs tikai 1 gads un 5 mēneši. Tā sāka darboties 1904.gada 26.oktobrī.

Sūkņu stacija

Filtraku izbūve / 1904.g.
 
Rīgas dzeramais ūdens toreiz tika novērtēts kā otrs labākais pilsētas dzeramais ūdens tūlīt aiz Vīnes.

Krāsnis tvaika mašīnu darbināšanai / Pa ūdensceļu ar baržām varēja piegādāt akmeņogles, kas darbināja tvaika mašīnu. Mašīna darbināja 2 virzuļsūkņus, kas nodrošināja ūdens padevi. 30 tonnas akmeņogļu diennaktī tika patērētas sūkņu stacijas jaudīgās tvaika mašīnas darbināšanai. Trīs vīri pie trim krāsnīm strādāja dienu un nakti / 1906.g.

Filtraku izbūve / 1910.g.

Ūdens padeves spiedvads tika izbūvēts 16,5 km garumā līdz Rīgas centram. Zem Brīvības ielas ieliktās čuguna caurules ūdeni Rīgai padeva bez remonta 100 gadu garumā.  Visas caurules tolaik tika ražotas no čuguna, kas neapšaubāmi bija izturīgāks nekā vēlāk lietotais tērauda materiāls.

Darbs pie ūdensvada izbūves / ap 1910.g.

Sūkņu stacija ap 1915.g. 
 Visas sūkņu stacijas iekārtas bija ražotas tikai Rīgas rūpnīcās.

Filtraku urbšana / 1910.g.

Vidzemes šoseja / Darbs pie spiedvada 
/ 1904.g.

Darbs pie ūdensvada izveides
1904.g.

Rīga nodrošināta ar labu ūdeni līdz 1950. gadam 

Vakar Latvijas inženieru biedrībā doc. R. Pāvels stāstīja par Rīgas jaunā ūdensvada izbūvi. Pirmā sūkņu stacija celta priekš 278 gadiem tagadējā ūdensvada ielā un ūdeni rīdzinieku vajadzībām ņēma no Daugavas. Ūdens bija slikts. 1909. gada pavasarī izstrādāja projektu gruntsūdens apgādei no Bukultu rajona, šeit atrada dzidru ūdeni. Priekšlasījumu tālākā gaitā referents pastāstīja par Bukultu stacijas izbūvi, stāstījumu ilustrējot ar miglu bildēm. Apstājoties pie tālāk'am izredzēm un kārtējiem uzdevumiem, doc. R. Pāvels norādīja, ka vismaz līdz 1950. gadam Rīgai nav jābaidās par ūdens trūkumu. Galveno ūdens daudzumu dod Bukultu ūdensstacija, bet vajadzīgo pieaugumu Zaķumuižas ūdensstacija. Pēc referenta domām tomēr laikus jāizpēta jauni apvidi, kur varētu dabūt labu ūdeni. Derētu piegriezt vērību Gaujas ielejai, jo pēc Siguldas jaunā tilta izbūves darbiem atrasts, ka zem ūdens gultnes atrodas smilšu un grants slāņi ar artēzisku ūdeni. Sīkāk jāizpēta arī Berģu muižas novads un Remberģu muižas rajons, tālāk apvidus uz dienvidiem no Juglas un apgabals pie Kadagas, Dūņu un Lilastes ezera. Ja aiz kaut kādiem iemesliem būtu jāapmierinājas ar tuvākiem rajoniem, tad jādomā par mākslīga gruntsūdens ražošanu. 

1937.05.01 Rīts

Baltezera sūkņu stacija (1904). Šīs stacijas artēziskās akas un infiltrācijas baseini diennaktī piegādā Rīgai 60000 m**3 dzeramā ūdens.

Kad bija Baltezeru "liktenīgais periods"?

Gruntsūdens izmantošanas sākums M.Baltezera sateces baseinā iezīmēja nākamās (pēc Gaujas-Daugavas kanāla) krasās pārmaiņas L. un M.Baltezera attīstībā. Šos divus gadus - 1903. un 1904. - var nosaukt par "liktenīgo periodu", kad īsā laikā tika pilnīgi sagrauts gadu tūkstošos tapušais hidrodinamiskais līdzsvars Baltezeru apvidū. Vecajā L.Baltezera un M.Baltezera iedobē sāka veidoties pilnīgi cits saturs, kas nu bija pakļauts divām spēcīgām ietekmēm - Gaujas ūdens un sāļā Rīgas līča ūdens iedarbībai, pie tam apstākļos, kad ir traucēta ezeru atjaunošanās no gruntsūdens krājumiem.

Pēc "liktenīgā perioda" ūdens daudzums samazinājās ne tikai virszemes ūdenstilpēs (L.Baltezerā, M. Baltezerā un ar tiem saistītajos mazajos ezeriņos), bet arī gruntsūdens līmenis novadā pazeminājās. Šāda veida ūdens režīma izmaiņām ezera sateces baseinā vajadzēja ļoti stipri paātrināt ezeru attīstību - izraisīt to ātrāku novecošanos un aizaugšanu. Tomēr, kā liecina Bioloģijas institūta speciālistu 1952. gada pētījumi, 50 gadus pēc "liktenīgā perioda" L.Baltezers un M.Baltezers vēl arvien bija ļoti tīri un novecošanās paātrinājums bija salīdzinoši vājš, vizuāli nemanāms. Acīmredzot ezeru attīstību labvēlīgi iespaidoja bagātīgi caurplūstošie Gaujas ūdeņi, kas arī tolaik ir vērtēti kā tīri.

Turklāt līdz pat 20. gs. 50. gadiem apvidus vēl arvien bija vāji apgūts. Lielā un Mazā Baltezera piekrastē joprojām bija nedaudzas zvejnieku saimniecības, kamēr pirmās vasarnīcas koncentrējās galvenokārt zemes sašaurinājumā starp ezeriem - abās pusēs Rīgas-Ainažu ceļam. Vasarnīcas bija izvietotas reti, un iemītnieku skaits tajās bija neliels. Vasarniekus vairāk interesēja atpūta un ezeri, nevis smilšu augsnes lauksaimnieciskā izmantošana. Var uzskatīt, ka Lielajā un Mazajā Baltezerā, līdzīgi kā lielākajā daļā Latvijas upju un ezeru, periodā līdz 20. gs. 50.-60. gadiem no baseina pieplūda salīdzinoši maz dažādu vielu (augu barības vielas ieskaitot) un virszemes ūdeņu attīstība ritēja izlīdzināti un lēnām. Tā bija salīdzinoši lēna pat L. Baltezerā, kaut gan nelielā dziļuma un plašās seklūdens joslas dēļ tajā jau no pašiem pirmsākumiem attīstība ritējusi daudz intensīvāk nekā M. Baltezerā. Uz to norāda biezais dūņu slānis un aizauguma pakāpe. 

No pazemes ūdens krājumiem piegādātā ūdens krājumi ir neizsmeļami un joprojām izcili kvalitatīvi. 

Jaunā sūknētava atklāta 2014.g.

================

 

Kāpēc Baltezeri aizaug?

Kopš Gaujas-Daugavas kanāla izbūves L. Baltezera un M. Baltezera ķīmiskais sastāvs gan bija ļoti stipri mainījies. To ietekmēja gan Gaujas, gan jūras ūdens pieplūdums. Valdot spēcīgam rietumu vai ziemeļrietumu vējam, ezeros pa kanālu iespiedās Rīgas līča ūdens.

 L. Baltezeru, kas ceļā bija pirmais, jūras ūdens ietekmēja spēcīgāk nekā M. Baltezeru. Pēc sāļu sastāva neviens no Baltezeriem vairs nelīdzinājās tipiskam saldūdens ezeram, kur starp katjoniem kalcija (Ca2+) un magnija (Mg2+) jonu daudzums pārsniedz nātrija (Na+) jonus, bet starp anjoniem dominē hidrogēnkarbonātu joni (HCO3 -), kamēr sulfātjonu (SO4 2-) un hlora jonu (Cl-) ir ievērojami mazāk. Jūras ūdens ietekmē gan Lielajā, gan Mazajā Baltezerā no katjoniem pārsvaru bija guvis Na+, bet no anjoniem – Cl-. L. Baltezerā hlora pārsvars bija pastāvīgs, kamēr M. Baltezerā tas izpaudās tikai pavasaros un rudeņos. Šāds sāļu sastāvs abos ezeros novērojams arī mūsdienās. To apstiprina 1995.-1996. gada zinātniskie pētījumi, kurus organizēja Rīgas pašvaldības uzņēmums "Rīgas ūdens" un LR Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ar Šveices valdības atbalstu un atsevišķu speciālistu piedalīšanos. 

Kā secināms no pēdējiem pētījumiem, kas izdarīti 1995. un 1996. gadā, pēc Otrā pasaules kara Baltezeru novadā iesācies pilnīgi jauns periods, kas turpinās. 20. gs. 50. gados sākusies ļoti strauja novada apgūšana. Tiek izcirsts mežs, lai atbrīvotu vietu apbūvei un mazdārziņiem. Ar gadiem apbūve ir kļuvusi tik blīva, ka ir pamats runāt par pārapdzīvotību,  īpaši L. Baltezera piekrastē. Līdz ar apbūvi pastiprinās augu barības vielu pieplūdums ezeros. Tās izskalojas no būvbedrēm, sausajām atejām, ar atejmēslu kompostu u.c. līdzekļiem uzlabotajiem mazdārziņiem. Tiek ievadītas ezeros ar nepilnīgi attīrītiem notekūdeņiem, ar drenāžas ūdeņiem vai ieplūst ar gruntsūdeņiem pēc saimniecības notekūdeņu iesūcināšanas (septiks, infiltrācija) smiltīs. 

Tikai 20. gs. beigās celtajām ēkām notekūdeņu uzkrāšanai sāk lietot izsmeļamos krājrezervuārus, atsevišķu apbūves kooperatīvu robežās parādās ūdensvads un kanalizācija. Pirms 100 gadiem fosfora Lielajā un Mazajā Baltezerā bija tik maz, ka tā trūkums ierobežoja augu attīstību, turpretī mūsdienās fosfora un slāpekļa ir tik daudz, ka augi nespēj tos pilnībā izmantot. 1995.-1996. gada pētījumu sezonā (maijs - novembris) kopējā fosfora (P kop.) un kopējā slāpekļa (N kop.) vidējā koncentrācija mēnesī svārstījās šādās robežās:

P kop., mg/l N kop., mg/l

L. Baltezers 0,05 - 0,30 1,5 - 4,0

M. Baltezers 0,04 - 0,80 1,2 - 4,0

Salīdzinājumam - koncentrācija, kas nodrošinātu ezera līdzsvarotu un ilgstošu attīstību: ≤ 0,005 - 0,010 ≤ 0,30 - 0,45. Vienīgais veids, kā ezeri var reaģēt uz tik pārmērīgu barības vielu pieplūdumu, ir aizaugšana. Kur dziļums pagaidām ir par lielu, lai ieviestos augstākie augi (niedres, meldri, kalmes, vilkvālītes, dzeltenās lēpes, glīvenes, elši u.c.), vai to ieviešanos traucē pastiprināta viļņošanās, tur milzu masās attīstās zemākie augi - aļģes. Pārsvarā tās ir peldošas zilaļģesun pie kāda pamata piestiprinājušās pavedienveida zilaļģes vai zaļaļģes. Ja vasarā ūdens šķiet kā piebērts ar zilganzaļām drumsliņām, cilvēkiem ar jutīgu ādu nevajadzētu peldēties. Tas ir "zilaļģu ziedēšanas" laiks, parasti vasaras otrajā pusē. Glumie, koši zaļie pavedienaļģu sakopojumi vai zaļi  dzeltenā putainā masa ūdens virspusē, par kādu pavedieni pārvēršas novecojot, nav indīga. 

Rīgas ūdensapgādei izmantojamā gruntsūdens kvalitāti M. Baltezers pagaidām neietekmē. Ūdens no M. Baltezera tiek ņemts tikai gruntsūdens krājumu papildināšanai, proti, to iepilda lielos infiltrācijas baseinos, no kuriem tas lēni sasūcas zemē un ilgajā ceļā līdz savācējiekārtām dabiskā veidā attīrās. Gruntsūdens izmantošanas zonu gandrīz viscaur klāj mežs, tajā atrodas trīs  ezeriņi - Sudrabezers, Seķītis, Venču -, un saimnieciskā darbība te nenotiek. Pārējā Baltezera novada daļā, tostarp L. Baltezera un M. Baltezera piekrastē, vispirms nepieciešams pārkārtot saimniecisko darbību tā, lai augu barības vielas paliktu uz sauszemes, nevis tiktu iepludinātas deņos. Nākamajā ezeru atveseļošanas fāzē varētu sākt domāt par nepieciešamajiem pasākumiem ezeru iekšienē (dūņu un aizauguma izvākšana vai tml.), lai ezeru nosaukumi nevēstītu tikai par Lielā un Mazā Baltezera labklājību un tīrību pagātnē, bet atbilstu ezeru saturam arī mūsdienās.

   

=