Ūdensapgādes muzejs / Baltezera sūkņu stacija ^

Rīgas - Tallinas šosejas 3. kilometrā izvietots Rīgas ūdensapgādes muzejs. Tas darbojas kopš 1988. gada un sniedz informāciju par četrus gadsimtus ilgo Rīgas pilsētas ūdensapgādes sistēmu. Rīgas centralizētās ūdensapgādes pirmsākumi meklējami 17. gs. vidū, kad tika izbūvēta zirgu vilkmes sūknētava un koka cauruļvadu sistēma, pa kuru ūdeni pilsētnieki saņēma tieši no Daugavas. Rīgas ūdensapgādes muzejs iekārtots vecās Baltezera ūdens sūknētavas, kas darbojās no 1904. līdz 1950. gadam, mašīnu zālē. 

Muzejā var apskatīt "Compound" tipa tvaika mašīnas, čuguna sifonvadus un spiedvadus, kas izgatavoti Rīgā, Felzera un mašīnbūves rūpnīcā, kā arī tvaika katlus, kas izgatavoti R.Poles mašīnbūves rūpnīcā Rīgā. Pie muzeja var redzēt arī arhitektoniski izteiksmīgos Rīgas ūdenstorņus

Rīgas ūdensapgādes muzejā ir iespēja apskatīt četrus gadsimtus ilgo Rīgas pilsētas ūdensapgādes sistēmas vēsturi. Rīgas ūdensapgādes pirmsākumi meklējami 17. gs. vidū, kad tika izbūvēta zirgu vilkmes sūknētava un koka cauruļvadu sistēma, pa kuru ūdeni pilsētnieki saņēma tieši no Daugavas. Rīgas ūdensapgādes muzejs iekārtots vecās Baltezera sūknētavas mašīnu zālē.

Ir  iespēja apskatīt četrus gadsimtus ilgo Rīgas pilsētas ūdensapgādes sistēmas vēsturi.  Viens no ievērojamākajiem tehnikas pieminekļiem Rīgas rajonā atrodas Ādažu pagastā, un tas ir Baltezera sūkņu stacijas komplekss. 

21 gs. sākumā / mašīnu zāle; šobrīd muzejs
Visas sūkņu stacijas iekārtas gandrīz pilnā komplektācijā un darba kārtībā nonākušas līdz mūsdienām.

Rīgas ūdensapgādes pirmsākumi meklējami 17. gs. vidū, kad tika izbūvēta zirgu vilkmes sūknētava un koka cauruļvadu sistēma, pa kuru ūdeni pilsētnieki saņēma tieši no Daugavas. Rīgas ūdensapgādes muzejs iekārtots vecās Baltezera sūknētavas mašīnu zālē.

1863. gadā izbūvēja jaunu čuguna cauruļvadu sistēmu un tvaika sūknētavu augšpus pilsētas Maskavas ielā. 19 gs. beigās šī sistēma vairs neapmierināja izaugušās pilsētas vajadzības un lai uzlabotu dzeramā ūdens kvalitāti Rīgas pilsētā, 1882.gadā Rīgas rāte nolēma, ka jāveic gruntsūdens pētījumi Rīgas apkārtnē. Izrādījās, ka Daugavas ūdens neatbilda dzeramajam ūdenim izvirzītajām prasībām.

1883.gadā inženieris - hidrologs A.Tīms no Minhenes, veicot pētījumus Bukultos, Remberģu un Zaķu muižu apkaimē, atklāja lielus labas kvalitātes gruntsūdens krājumus.  Balstoties uz A.Tīma un vēlākajiem pētījumiem, 1904. gadā Bukultu muižas ( tagadējā Baltezera) teritorijā jaunā ūdens sūknētava uzsāka darbu. Līdz pat Otrajam pasaules karam  Baltezera ūdenssūkņu stacija piedāvāja ūdeni, kas kvalitātes ziņā atzīts par labāko Eiropā.

Līdz 1935. gadam sūkņu stacija nodrošināja Rīgu ar dzeramo ūdeni. 1935. gadā tika uzbūvēta papildus sūknēšanas stacija Zaķu muižā. 

Baltezera ūdensapgādes muzejs ir nesaraujami saistīts ar ne tikai ar Baltezera sūkņu stacijas ēku kompleksu, bet arī  ar visu gadsimtu mijā veidoto Rīgas ūdens apgādes sistēmu, kurā ietilpst arī arhitektoniski izteiksmīgākie Rīgas ūdenstorņi.

Viena no 1904.gadā neogotikas formās būvētajām ēkām / foto no 1995.g.

1904.gadā būvēta ēka / foto no 1995.gada/ Kompleksa vēsturiskā apbūve ir saglabājusies līdz mūsdienām, vien 20. gadsimta 2.pusē nojaukts sūkņu stacijas skurstenis.

💦

Jaunā sūknētava / 2004.g.

Baltezera plāns / 1903.g.

Sūkņu stacijas projekts

Teritorija ap Baltezeru ir unikāla ar tajā iegūstamo kvalitatīvo gruntsūdens resursu apjomu.

Baltezera Sūkņu stacija tolaik Eiropā bija otra lielākā ūdens padeves stacija. Tās būvniecībai bija vajadzīgs tikai 1 gads un 5 mēneši. Tā sāka darboties 1904.gada 26.oktobrī.

Sūkņu stacija

Filtraku izbūve / 1904.g.
 
Rīgas dzeramais ūdens toreiz tika novērtēts kā otrs labākais pilsētas dzeramais ūdens tūlīt aiz Vīnes.

Krāsnis tvaika mašīnu darbināšanai / Pa ūdensceļu ar baržām varēja piegādāt akmeņogles, kas darbināja tvaika mašīnu. Mašīna darbināja 2 virzuļsūkņus, kas nodrošināja ūdens padevi. 30 tonnas akmeņogļu diennaktī tika patērētas sūkņu stacijas jaudīgās tvaika mašīnas darbināšanai. Trīs vīri pie trim krāsnīm strādāja dienu un nakti / 1906.g.

Filtraku izbūve / 1910.g.

Ūdens padeves spiedvads tika izbūvēts 16,5 km garumā līdz Rīgas centram. Zem Brīvības ielas ieliktās čuguna caurules ūdeni Rīgai padeva bez remonta 100 gadu garumā.  Visas caurules tolaik tika ražotas no čuguna, kas neapšaubāmi bija izturīgāks nekā vēlāk lietotais tērauda materiāls.

Darbs pie ūdensvada izbūves / ap 1910.g.

Sūkņu stacija ap 1915.g. 
 Visas sūkņu stacijas iekārtas bija ražotas tikai Rīgas rūpnīcās.

Filtraku urbšana / 1910.g.

Vidzemes šoseja
Darbs pie spiedvada
/ 1906.g.-1910.g.

Darbs pie ūdensvada izveides

1906.g.-1910.g.

   

💦

 

💦

Baltezera sūkņu stacija (1904). Šīs stacijas artēziskās akas un infiltrācijas baseini diennaktī piegādā Rīgai 60000 m**3 dzeramā ūdens.

💦

 

 

💦

Kad bija Baltezeru "liktenīgais periods"?

Gruntsūdens izmantošanas sākums M.Baltezera sateces baseinā iezīmēja nākamās (pēc Gaujas-Daugavas kanāla) krasās pārmaiņas L. un M.Baltezera attīstībā. Šos divus gadus - 1903. un 1904. - var nosaukt par "liktenīgo periodu", kad īsā laikā tika pilnīgi sagrauts gadu tūkstošos tapušais hidrodinamiskais līdzsvars Baltezeru apvidū. Vecajā L.Baltezera un M.Baltezera iedobē sāka veidoties pilnīgi cits saturs, kas nu bija pakļauts divām spēcīgām ietekmēm - Gaujas ūdens un sāļā Rīgas līča ūdens iedarbībai, pie tam apstākļos, kad ir traucēta ezeru atjaunošanās no gruntsūdens krājumiem.

Pēc "liktenīgā perioda" ūdens daudzums samazinājās ne tikai virszemes ūdenstilpēs (L.Baltezerā, M. Baltezerā un ar tiem saistītajos mazajos ezeriņos), bet arī gruntsūdens līmenis novadā pazeminājās. Šāda veida ūdens režīma izmaiņām ezera sateces baseinā vajadzēja ļoti stipri paātrināt ezeru attīstību - izraisīt to ātrāku novecošanos un aizaugšanu. Tomēr, kā liecina Bioloģijas institūta speciālistu 1952. gada pētījumi, 50 gadus pēc "liktenīgā perioda" L.Baltezers un M.Baltezers vēl arvien bija ļoti tīri un novecošanās paātrinājums bija salīdzinoši vājš, vizuāli nemanāms. Acīmredzot ezeru attīstību labvēlīgi iespaidoja bagātīgi caurplūstošie Gaujas ūdeņi, kas arī tolaik ir vērtēti kā tīri.

Turklāt līdz pat 20. gs. 50. gadiem apvidus vēl arvien bija vāji apgūts. Lielā un Mazā Baltezera piekrastē joprojām bija nedaudzas zvejnieku saimniecības, kamēr pirmās vasarnīcas koncentrējās galvenokārt zemes sašaurinājumā starp ezeriem - abās pusēs Rīgas-Ainažu ceļam. Vasarnīcas bija izvietotas reti, un iemītnieku skaits tajās bija neliels. Vasarniekus vairāk interesēja atpūta un ezeri, nevis smilšu augsnes lauksaimnieciskā izmantošana. Var uzskatīt, ka Lielajā un Mazajā Baltezerā, līdzīgi kā lielākajā daļā Latvijas upju un ezeru, periodā līdz 20. gs. 50.-60. gadiem no baseina pieplūda salīdzinoši maz dažādu vielu (augu barības vielas ieskaitot) un virszemes ūdeņu attīstība ritēja izlīdzināti un lēnām. Tā bija salīdzinoši lēna pat L. Baltezerā, kaut gan nelielā dziļuma un plašās seklūdens joslas dēļ tajā jau no pašiem pirmsākumiem attīstība ritējusi daudz intensīvāk nekā M. Baltezerā. Uz to norāda biezais dūņu slānis un aizauguma pakāpe. 

No pazemes ūdens krājumiem piegādātā ūdens krājumi ir neizsmeļami un joprojām izcili kvalitatīvi. 

Jaunā sūknētava atklāta 2014.g.

💦

Kāpēc Baltezeri aizaug?

Kopš Gaujas-Daugavas kanāla izbūves L. Baltezera un M. Baltezera ķīmiskais sastāvs gan bija ļoti stipri mainījies. To ietekmēja gan Gaujas, gan jūras ūdens pieplūdums. Valdot spēcīgam rietumu vai ziemeļrietumu vējam, ezeros pa kanālu iespiedās Rīgas līča ūdens.
 L. Baltezeru, kas ceļā bija pirmais, jūras ūdens ietekmēja spēcīgāk nekā M. Baltezeru. Pēc sāļu sastāva neviens no Baltezeriem vairs nelīdzinājās tipiskam saldūdens ezeram, kur starp katjoniem kalcija (Ca2+) un magnija (Mg2+) jonu daudzums pārsniedz nātrija (Na+) jonus, bet starp anjoniem dominē hidrogēnkarbonātu joni (HCO3 -), kamēr sulfātjonu (SO4 2-) un hlora jonu (Cl-) ir ievērojami mazāk. Jūras ūdens ietekmē gan Lielajā, gan Mazajā Baltezerā no katjoniem pārsvaru bija guvis Na+, bet no anjoniem – Cl-. L. Baltezerā hlora pārsvars bija pastāvīgs, kamēr M. Baltezerā tas izpaudās tikai pavasaros un rudeņos. Šāds sāļu sastāvs abos ezeros novērojams arī mūsdienās. To apstiprina 1995.-1996. gada zinātniskie pētījumi, kurus organizēja Rīgas pašvaldības uzņēmums "Rīgas ūdens" un LR Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ar Šveices valdības atbalstu un atsevišķu speciālistu piedalīšanos. 

Kā secināms no pēdējiem pētījumiem, kas izdarīti 1995. un 1996. gadā, pēc Otrā pasaules kara Baltezeru novadā iesācies pilnīgi jauns periods, kas turpinās. 20. gs. 50. gados sākusies ļoti strauja novada apgūšana. Tiek izcirsts mežs, lai atbrīvotu vietu apbūvei un mazdārziņiem. Ar gadiem apbūve ir kļuvusi tik blīva, ka ir pamats runāt par pārapdzīvotību,  īpaši L. Baltezera piekrastē. Līdz ar apbūvi pastiprinās augu barības vielu pieplūdums ezeros. Tās izskalojas no būvbedrēm, sausajām atejām, ar atejmēslu kompostu u.c. līdzekļiem uzlabotajiem mazdārziņiem. Tiek ievadītas ezeros ar nepilnīgi attīrītiem notekūdeņiem, ar drenāžas ūdeņiem vai ieplūst ar gruntsūdeņiem pēc saimniecības notekūdeņu iesūcināšanas (septiks, infiltrācija) smiltīs. 

Tikai 20. gs. beigās celtajām ēkām notekūdeņu uzkrāšanai sāk lietot izsmeļamos krājrezervuārus, atsevišķu apbūves kooperatīvu robežās parādās ūdensvads un kanalizācija. Pirms 100 gadiem fosfora Lielajā un Mazajā Baltezerā bija tik maz, ka tā trūkums ierobežoja augu attīstību, turpretī mūsdienās fosfora un slāpekļa ir tik daudz, ka augi nespēj tos pilnībā izmantot. 1995.-1996. gada pētījumu sezonā (maijs - novembris) kopējā fosfora (P kop.) un kopējā slāpekļa (N kop.) vidējā koncentrācija mēnesī svārstījās šādās robežās:

P kop., mg/l N kop., mg/l

L. Baltezers 0,05 - 0,30 1,5 - 4,0

M. Baltezers 0,04 - 0,80 1,2 - 4,0

Salīdzinājumam - koncentrācija, kas nodrošinātu ezera līdzsvarotu un ilgstošu attīstību: ≤ 0,005 - 0,010 ≤ 0,30 - 0,45. Vienīgais veids, kā ezeri var reaģēt uz tik pārmērīgu barības vielu pieplūdumu, ir aizaugšana. Kur dziļums pagaidām ir par lielu, lai ieviestos augstākie augi (niedres, meldri, kalmes, vilkvālītes, dzeltenās lēpes, glīvenes, elši u.c.), vai to ieviešanos traucē pastiprināta viļņošanās, tur milzu masās attīstās zemākie augi - aļģes. Pārsvarā tās ir peldošas zilaļģesun pie kāda pamata piestiprinājušās pavedienveida zilaļģes vai zaļaļģes. Ja vasarā ūdens šķiet kā piebērts ar zilganzaļām drumsliņām, cilvēkiem ar jutīgu ādu nevajadzētu peldēties. Tas ir "zilaļģu ziedēšanas" laiks, parasti vasaras otrajā pusē. Glumie, koši zaļie pavedienaļģu sakopojumi vai zaļi  dzeltenā putainā masa ūdens virspusē, par kādu pavedieni pārvēršas novecojot, nav indīga. 

Rīgas ūdensapgādei izmantojamā gruntsūdens kvalitāti M. Baltezers pagaidām neietekmē. Ūdens no M. Baltezera tiek ņemts tikai gruntsūdens krājumu papildināšanai, proti, to iepilda lielos infiltrācijas baseinos, no kuriem tas lēni sasūcas zemē un ilgajā ceļā līdz savācējiekārtām dabiskā veidā attīrās. Gruntsūdens izmantošanas zonu gandrīz viscaur klāj mežs, tajā atrodas trīs  ezeriņi - Sudrabezers, Seķītis, Venču -, un saimnieciskā darbība te nenotiek. Pārējā Baltezera novada daļā, tostarp L. Baltezera un M. Baltezera piekrastē, vispirms nepieciešams pārkārtot saimniecisko darbību tā, lai augu barības vielas paliktu uz sauszemes, nevis tiktu iepludinātas deņos. Nākamajā ezeru atveseļošanas fāzē varētu sākt domāt par nepieciešamajiem pasākumiem ezeru iekšienē (dūņu un aizauguma izvākšana vai tml.), lai ezeru nosaukumi nevēstītu tikai par Lielā un Mazā Baltezera labklājību un tīrību pagātnē, bet atbilstu ezeru saturam arī mūsdienās.

   

  Muzeja nakts 2024

-