 |
| Andris Bārbalis - motokrosa treneris. 1969.gadā viņš spēlēja Ādažu motobola komandā. |
Kad pēc sīvā cīņā aizvadītām divdesmit minūtēm uz brīdi noklust motoru troksnis un spēlētāji atmetas uz laukuma stūrī novietotā sola, barjerai pieplok zēnu pulciņš. Divdesmit minūtes sekojuši sacensībai, tagad viņi cenšas tuvāk pavērot tās dalībniekus, ar neslēptu skaudību pēta motociklus. Puišiem vienmēr patikusi tehnika un vīri, kam tā paklausa. Grūti pateikt, kurš motobolists nebēdņiem ir populārākais. Droši vien Agris Zirnis. Treneris. Kapteinis. Viņam klausa pārējie. Varbūt, ka tas ir Agra brālis Dainis, kas reizēm pasmaida tik zēniski, ka nemaz vairs nav bail pieiet klāt un pajautāt, kā kļūt par sporta meistaru, Neapšaubāmi, ka jebkurš no viņiem gribētu būt arī Jura Virzas vietā, kurš patlaban tikai gatavojas startam lielajā motobolā. Tomēr uz jautājumu: «Kā tu gribētu spēlēt?» vairums atbildēs: «Tā kā Andris Bārbalis!» Kādēļ? Hokejā daudziem patīk Maskavas spartakietis Aleksandrs Jakuševs. Lieliski izmantodams sava garā auguma priekšrocības, viņš ar plecu notur pretinieku pieklājīgā attālumā no ripas. Tiec nu klāt! Motobola bumba ir daudz lielāka par hokejistu «strīdus ābolu» un tā jāvada nevis ar nūju, bet ar kāju, pie tam tā, lai vienmēr saskartos ar laukumu. Andris Bārbalis to prot virtuozi. Pamanījis pretinieku, kas gatavojas atņemt pie labās kājas esošo bumbu, viņš pēkšņi sagriež stūri pa kreisi un, nesamazinot ātrumu, turpina pagriezienu. Gribot negribot sāncensim nākas atpalikt, jo tas virzās pa garāku līkni. Ieguvis straujam pagriezienam nepieciešamo distanci, Andris asi sagriež motociklu. Inerce sekotāju aiznes garām. Ja nu tā iznācis, ka šie līkloči beigušies pretinieka soda laukumā, tad vārtsargs dabū «strādāt» un reizēm pat izņemt bumbu no tīkla. Dažāda ir spēlētāju reakcija pēc gūtiem vārtiem. Vairums ceļ augšup vienu vai pat abas rokas. Andris paceļ gaisā spēkrata priekšējo riteni un uz pakaļējā vien drāž uz centru. Kas tevi uzsēdināja uz motocikla? jautāju Andrim. Vainīgo tu pats ļoti labi zini, manam tonim viņš atbild ar tādu pašu smīnu. Jā, zinu gan. Piecdesmitie gadi. Troksnis un ātrums motokrosa trasē. Bars pusaudžu mēģina tikt tuvāk laukumam, kur savus braucamos aprūpē Edgars Rožudārzs, Fēlikss Misjūro, Jānis Maršavs, Jānis Bārbalis, brāļi Jekeļi un citi Tukuma «dūži». Kas par priekiem, ja distancē kādam no viņiem izdodas apsteigt ciemos atbraukušos Rīgas meistarus. Vai Andris Bārbalis varēja palikt vienaldzīgs? Ģimenes albūmā ir fotogrāfija, kurā redzams pavisam jauniņš braucējs ar motociklu. Kājas tikko sniedzas līdz zemei, bet saspringtais skatiens vērtē attālumu līdz iedomātajam pagriezienam. Drīz vien zēns iemācījās noturēt līdzsvaru uz viena riteņa. Vairs ar «simtdivdesmitpiecnieku» nepietika. Vajadzēja gādāt «Javu». 1965. gadā Andris kļuva par Tukuma motobola komandas pilntiesīgu locekli un drīz vien iemācījās gūt vārtus. Kad Agris Zirnis uzaicināja pārnākt uz «Ādažiem», viņš ne mirkli nešaubījās. Un tā nu jau sesto gadu Andris Bārbalis spēlē republikas labākajā komandā. «Ādažu» meistarkomandā jaunajam spēlētājam uzticēja aizsarga pienākumus. Viņš tika galā tīri labi, taču, atņēmis pretiniekam bumbu, pie pirmās izdevības drāza pāri viduslīnijai. Diemžēl vārtus gūt neizdevās. Sāncenši bija krietni pieredzējušāki nekā Tukumā. Treniņi un sacensības paaugstināja meistarību un, lūk, šogad kādreizējo tukumnieku aicināja uz PSRS izlases koptreniņiem. Bet ko saka Andris par savu pārkvalificēšanos no aizsarga par uzbrucēju? — Nekādi nevarēju nostāvēt uz vietas. Gribējās manevrēt, uzbrukt un atzīšos godīgi gūt vārtus. To autorus avīzēs un sarunās piemin vienmēr, bet aizsardzības spēlētājus reti kad. Ko tādā gadījumā lai saka Vilnis Zirnis, kurš sacensības lielāko daļu aizvada savā soda laukumā? Tā, protams, trenera kompetence, taču man personiski vislabāk patīk valsts čempionvienības - Elistes «Automobilista» spēles veids. Tai nav «štata» uzbrucēju un aizsargu. Kurš pāris iegūst bumbu, tas cenšas gūt panākumus, bet otrs duets gadā par savu vārtu drošību. Tā spēlējot, ikviens rūpīgāk vada bumbu, pārdomātāk un precīzāk izdara piespēles, bez vajadzības nelien kāju un riteņu mudžeklī. — Vai tavam raženajam augumam (183 cm) un svaram (86 kg) ir kāda nozīme motobolā? Domāju, ka ir. Jo garākas kājas, jo labāk var izdarīt pagriezienu ar bumbu apļa ārpusē. Dažreiz arī svars noder. Spēlē ar «Automobilistu» ar spēku atspiedu pretinieku sānis un tiku pie bumbas sekundes desmitdaļu ātrāk nekā viņu vārtsargs. Tas tomēr nenozīmē, ka tikai ar basketbolista augumu var kļūt par motobolistu. Jānis Zāle ir daudz mazāks un vieglāks par mani, bet kā spēlē! Arī «Vimpeļa» motobolists Kudinovs ir augumā neliels, bet vai ik mačā gūst vārtus. Kas tev motobolā nepatīk? Tehniski slikti sagatavoti pretinieki, kas asas, bet korektas spēka un ātruma sacensības vietā cenšas sāncenšus apturēt ar elkoņiem un bezmērķīgu bumbas spārdīšanu. Neciešu arī tiesnešus, kas pieļauj šādu spēli. Kā pašam veicas ar spēles noteikumu ievērošanu? Liekas, ka sacensībā Rīgā piecas soda minūtes nekad nav nopelnītas? Te Andra vietā atbid Agris. Savās mājās patiešām noteikumu pārkāpumu neesot bijis, jo Andris cenšoties vārdus attaisnot arī darbos. Toties pirmajā šī gada valsts meistarsacīkšu spēlē Ustjlabinskā neesot izturējis
LIELĀ BUMBA PAKLAUSA
1973.07.19 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums)
Pirksts, V.
* Darba Balss / 19.06.1979
======================
...un zēni top par meistariem
«Iesaistīt pusaudžus regulārās motosporta nodarbībās, stimulēt pusaudžu mototehnikas izmantošanu sportam, nostiprināt draudzību ar citu rajonu jaunajiem sportistiem» tā rakstīts kolhoza «Ādaži» DOSAAF pirmorganizācijas rīkotā motokrosa sacensību nolikumā. Jā, ādažnieki par jauno maiņu domā. Jau vairākus gadus kolhozā darbojas bērnu un jauniešu motosporta sekcija. Savā darbā tā izveidojusies par spēcīgu jauno motosportistu bāzi. Vai tās «Zelta mopēda», vai citas jauniešu sacensības, jaunie ādažnieki vienmēr redzami līderu vidū. Pamatā ir nopietns un plānveidīgs darbs, ko Ādažos ar lielu aizrautību veic treneris Andris Bārbals. Pirmās elementārās braukšanas iemaņas pusaudži gūst ar motovelosipēdiem un mopēdiem. Sasniedzot jauniešu vecumu, viņiem dotas iespējas pārsēsties uz jaudīgākiem braucamajiem motocikliem. Tā pamazām jaunieši apgūst motosporta tehniskās un taktiskās iemaņas, aug un pilnveidojas meistarībā. Un tad Latvijas PSR Nopelniem bagātais treneris Agris Zirnis jau var sākt atlasīt «lietaskokus» motobola meistarkomandas rezervēm. Jau tagad Ādažos izaugušie V. Lubņevskis, E. Mediņš un J. Podziņš spēlē meistarkomandā. Kolhoza «Ādaži» DOSAAF pirmorganizācija ik gadu savā trasē rīko ceļojošās balvas izcīņu motokrosā starp republikas spēcīgākajām pusaudžu un jauniešu, komandām. Šogad sacensībās piedalījās gandrīz visi republikas «Zelta mopēda» finālsacensību laureāti. Motovelosipēdu klasē pirmo vietu ieguva engurnieks A. Lindermanis, otro Valles vidusskolas audzēknis J. Sirsniņš, trešo M. Levans no Apes vidusskolas. Komandām pārāka bija Apes vidusskolas vienība. Mopēdu klasē ātrākais bija ādažnieks M. Kučers, bet otro un trešo vietu ieņēma kolhoza «Lāčplēsis» jaunie mopēdisti A. Delviņš un A. Airis. Te komandu vērtējumā uzvarēja kolhoza «Lāčplēsis» vienība. Jaunieši sacentās ar 125 kub. cm klases motocikliem. Ādažu pārstāvji A. Grodzs, A. Liepiņš un M. Kučers bija galvas tiesu pārāki par saviem vienaudžiem un tos apsteidza par apli. Te komandu balva tika pašiem mājiniekiem. Ceļojošo «Lielo balvu» kompleksajām komandām šogad ar lielu punktu pārsvaru savā glabāšanā pārņēma Ādažu sportisti. Kolhoza vadība un sabiedriskās organizācijas komandu un individuālos uzvarētājus apbalvoja ar skaistām pašu darbnīcās darinātām piemiņas veltēm.
1979.09.09 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums)
Pladars, E.
🔗🔗🔗🔗🔗🔗🔗🔗🔗🔗🔗🔗🔗
 |
| Meistarības noslēpumos ar saviem audzēkņiem dalās sekcijas vadītājs Andris Bārbalis |
Treniņā
| Cīņa |
1979.10.12 Cīņa |
📢📢📢📢📢📢📢📢📢📢📢
VILINA «ZELTA MOPĒDS»
Rīgas rajona kolhozā «Ādaži» lielu popularitāti iemantojusi bērnu un jaunatnes motosporta sekcija. Jauno sporta draugu rīcībā ir labi iekārtota darbnīca. Tur viņi iepazīstas ar mopēdu un motociklu uzbūvi un ceļu satiksmes noteikumiem. Zēniem paveicies arī ar treneri. Jau sešus gadus sekciju vada sporta meistars Andris Bārbalis, kurš pats no visas sirds aizrāvies ar motosportu. Šajos gados, strādājot ar pusaudžiem, viņš pratis izaudzināt teicamus sportistus. Taču galvenais likums visiem ir priekšzīmīgas mācības skolā, un zēni nedara kaunu savam trenerim. Jaunie motobraucēji daudzas reizes godam pārstāvējuši kolhozu sacensībās. Viņi republikāniskajās jaunatnes sacensībās, ko organizē Latvijas PSR motosporta federācija, astoņkārt izcīnījuši galveno godalgu «Zelta mopēdu».
Starts!
Meistarības noslēpumos ar saviem audzēkņiem dalās sekcijas vadītājs AndrisBārbalis
|
* Darba Balss / 20.11.1979
* Darba Balss / 20.11.1979
* Darba Balss / 20.11.1979
==========================
 |
| Kolhoza "Ādaži" jauniešu motosporta sekcija centrā treneris Andris Bārbalis ap 1980.g |
 |
| Centrā treneris Andris Bārbalis / ap 1980.g |
🚥🚥🚥🚥🚥🚥🚥🚥🚥🚥🚥🚥🚥
MŪSĒJAIS NĀK!
REPORTĀŽA
Pretīm plūstošās gaisa masas bremzē. PSRS junioru čempionāta III vietas ieguvējs Normunds Prāvasts domās atkārto sava trenera, mehāniķa un skolotāja Andra Bārbeja teikto pirms starta. Jāpiespiežas ar augumu ciešāk degvielas tvertnei, doma rīko. Garām zib trases nožogojums un pagriezienu rādītāji. Līkums, vēl viens, tad izdangāto smilšu vieta un mākslīgo viļņu posms. Gāzi nost. Piebremzēt. Gāzes atveri līdz galam. Lai motors rāda, ko var, jāizdabū no tās benzīndvēseles viss iespējamais, ko konstruktori aprēķinājuši ar_saviem miniskaitļotājiem, mājīgos .apstāklos sēdēdami pie rakstāmgaldiem. Un vēlāk pārbaudījuši visu laboratoriju tipa darbnīcās. Pagaidām viss notiek kā plānots un iecerēts. Mālpils Kūlīšu mototrasē rajona atbrīvošanas 40. gadskārtai veltītajā starprepubliku mačā Normunds no Ādažiem ieguva Vissavienības kategorijas motosporta tiesneša Eduarda Gabra ceļojošās balvas kopiju. To ik gadu saņem rajona labākais braucējs. Šobrīd sāncenši apieti par pusapli. Varētu nomierināties un mierīgi uzvarēt, bet tas nav Normunda dabā, viņam vienmuļas uzvaras neinteresē. Vienmuļība rodas, ja nav līdzvērtīgu sāncenšu. Liekas, viņš izvirza sev uzdevumu iegūt pirmās vietas visos trijos braucienos. Lūk, īsta vīra cienīgs mērķis! Normunds kāpina ātrumu pagriezienos, īsinādams tos līdz minimumam. Tā var sakrāt metrus. Arī taisnajā gabalā viņš iet labi uz pakaļējā rata. Ātruma sajūta te katram sava. Krosisti spidometrus nelieto. Trase un laiks ir pieveicami lielumi. Galvenais pareizi sadalīt savu enerģiju un spēkus katram braucienam. Braukšanas ātrumi mainās atbilstoši taktiskajai situācijai. Normunds redz tikai trasi. Stipra ir ticība, ka tā šoreiz nepievils. Andris Bārbelis rāda zīmi vēl piecas minūtes. Viņam blakus cits pie cita uzvaras gaidās mīņājas pārējie Ādažu moto sporta sekcijas sportisti amatieri, šobrīd meistarkandidāti: Māris Kučers, Andris Apalups, Aigars Grodzs, Guntis Podziņš. Vēl garais Inesis Šamšelis ar kantētāju Māri Luļaku. Visi sākuši braukt no desmit gadiem. Pēdējie nupat saņēma balvas par 500 t graudu iekūlumu ar kombainu. Atlikuši divi pēdējie apli. Tur zilpelēkie liepājnieki. Viņiem pa vidu sarkanbrūnais ventspilnieks visgudrākais, pieredzējušākais un tātad visbīstamākais no visiem pretiniekiem. Normunds izjūt laimi braukt. Pirmais ar 250 cm Cezetun. Tiks pārsniegts šīs sezonas labākais rezultāts pēc motokrosa testiem, un uzstādīts trases gada labākais apļa laiks. Šim brīdim veltītas simtiem treniņu stundas. Vēl klāt darbnīcās pavadītais laiks, gatavojot dzinēju un motociklu. Tad trenažieris. Tā ir ikdena. Tas ir šodienas motosports. Tas ir darbs. Tā ir laime.
Inesis ir saskatījis: lūk, viņš nāk kā pustraks. Arī citi ādažnieki un mālpilieši sauc: Mūsājais nāk! Arī toreiz šosejā bija tāpat. Motors dziedāja kā bitīte, bet tad tas sāka pagurt. Normunds turpināja braukt. Palicis tikai viens aplis! Vai tiešām nojuks! Andris pacēlis gaisā īkšķi. Tas nozīmē viss ir kā plānots, kā iecerēts. Dažas piedevas eļļai un motors nepārkarsīs tā teica zinātāji no Igaunijas. Varbūt sapļāpāja tukšu? Draudziņ. vēl tikai minūtīti izturi. Vēl pusminūtīti. Nolūza amortizators. Nekas. Dzinējs vēl tur. Vēl tikai mazliet, mazliet. Var gadīties pēdējos trases metrus stumt motociklu pie finiša. Lai! Nākamajā dienā avīzē «Sports» es izlasīju virsrakstu «Labākais apļa laiks». Raksta autors stāstīja par jaunā braucēja aktivitāti visos ceļa posmos.
1984.10.16 Darba Balss (Rīgas rajons)
H. Jurčenoks
A.Apalups, V.Prāvasts, G.Podziņš. Pēc minūtes starts
Treneris un viņa komanda pēc sacensībām
| SPORTS 1984.10.16 Darba Balss (Rīgas rajons) LATINFORM |
🔗🔗🔗🔗🔗🔗🔗🔗🔗🔗🔗🔗🔗
* Darba Balss / 11.12.1984
Andra Bārbaļa skola
Skola vai nav tā kā par skaļu teikts? Laikam taču nē. Ar kolhoza «Ādaži» bērnu un jauniešu motosekcijas vadītāju Andri Bārbali tikos rajona DOSAAF komitejas priekšsēdētāja Jāņa Ekerta rosināts. Iemesls — motosporta attīstībā rajonā radušās vairākas problēmas. Toties ādažnieki turas līmenī. Kāpēc? Uz šo jautājumu mēģina rast atbildi treneris A. Bārbalis. Pareizāk sakot, viņš neanalizē situāciju rajonā, bet pastāsta par savu darbu, savu skolu. Ādažos motosekcija pastāv jau kopš 70. gadu sākuma. Par treneri kļuvu 1974. gadā. Motosports man svešs nekad nav bijis. Līdz tam spēlēju motobolu. Kļuvu par sporta meistaru. Man motokross ir mīlestība. Tā veidojās vēl puikas gados, kad pēc Lielā Tēvijas kara tēvs un brālēni ķērās pie motoriem. Sākumā vēroju. Nedaudz vēlāk, kad paaugos varēju viņiem jau palīdzēt, tīrīju detaļas utt. Motobolu spēlēju no 1967. gada līdz septiņdesmit trešajam. Pēc tam traumas dēl nācās atstāt. Nu, ko, it kā kaut kādas iemaņas, pieredze bija ķēros pie zēnu trenēšanas.
Pirmais secinājums. Par treneri kļuvis cilvēks, kas aizrautīgi mīl motociklus, sportu, ir tajā iedzīvojies, sasniedzis zināmus rezultātus. Kaut arī it kā viegli izskan pēc traumas nu ko, par treneri... Bija. protams, savas melnās, pārdzīvojumu pilnās dienas, varbūt arī naktis. Sākumā darba bija ļoti daudz. Pats galvenais vajadzēja organizēt. Tolaik pārņēmu piecus vai sešus mopēdus ar kuriem braukāja kādi astoņi puikas. Nebija atsevišķu remonttelpu. Nebija ... Bet labāk par to, kas bija. Proti, kolhoza vadības atbalsts, ieinteresētība. Pateicoties gan valdes priekšsēdētājam Albertam Kaulam, starp citu sekcijā iestājās arī viņa dēls, gan sporta sektora vadītājam Viesturam Kamšam, pārējo vadītāju rūpēm, šajos 10 gados esam krietni izauguši, nostiprinājuši materiālo bāzi. Šobrīd sekcijai pieder 40 mopēdi, arī Čehoslovakijā ražotie krosa, motobokss, kur remontējam tehniku, uzlabojam konstrukciju, ir sava trase. Sarežģīta, grūti izbraucama, ar lēcienu elementiem, viļņiem. Pagaidām tā gan mācību. Taču jau nākamajā gadā tur paredzam rīkot sacensības. Saturīgam treniņam vajadzīga daudzveidīga materiālā bāze. Un tāda mums ir.
Otrais secinājums. Radīta laba materiālā bāze, kas nodrošina sportistu treniņus un izaugsmi. Taču ne vienmēr tā seko. Kāpēc? Tādu, kas grib nodarboties ar motosportu ir daudz. Pašlaik mums ir stabili 40 puiši. Kāpēc stabili? Savā laikā viņi izgāja vairākas atlases kārtas. Tās īpaši nerīkoju. Dzīve, treniņu slodze, regularitāte gan. Sekcijā pieņemu visus, kas vēlas. Bet jau pēc mēneša no desmit atnācējiem paliek tikai trīs. Tad ņemu atkal citus. Un tā kamēr izveidojas kodols. Bieži sev jautāju kā trenēt? Metodiskā literatūra atpaliek par vairākiem gadiem. Motosports attīstās loti strauji. Šobrīd cīņa trasē notiek par sekundēm. Lai «neizkristu» no šī ātrā ritma, visu laiku jāseko jaunajam gan pie mums, gan ārzemēs. Vēl tikai nesen vadošie motosporta treneri nonāca pie vienota atzinuma - kādas pamatīpašības ir galvenās, lai sasniegtu labus rādītājus. Strīds norisinājās par ātrumu un izturību. Tagad uzvaras formula aprēķināta: ātruma īpašības + stabilitāte. Pats trenēšanas metodiku aizgūstu no PSRS izlases. Tā orientējoši tiek aprēķināts braukšanas laiks, taktika. Mēs esam aizguvuši arī trenažieri. Uz tā sportists noslīpē noteiktas kustību grupas. Trenažieris imitē braucošu motociklu, tikai darbība norisinās daudz ātrāk, kā paātrinātā filmā. Slodze ļoti liela. Sportistam uz trenažiera jāiztur piecas minūtes. Vēl viena šīs iekārtas priekšrocība tā mēs saudzējam tehniku. Pie stūres sēžas jau lietpratējs. Treneriem ļoti daudz jālasa, jāstudē. Pašlaik pētu čehu hokejistu un vācu vieglatlētu treniņmetodiku. Vācu vieglatlēti demonstrē apbrīnojamu ātruma izjūtu. Tā vajadzīga arī motosportistam. Trenerim nemitīgi jāpilnveido apmācības process. Jāstrādā nevis vairāk, bet labāk. Tā radīsies pat laika ietaupījums.
Trešais secinājums. Sportistu izaugsmi var panākt, pielietojot pareizu, mūsdienu prasībām atbilstošu treniņmetodiku. Taču gatavā veidā to nevienam nepasniedz. Šobrīd viss atkarīgs no katra trenera iniciatīvas. Vienota motosportistu treneru apmācības centra vēl nav. Necenšos par katru cenu izaudzināt sporta meistarus. Izturība, vīrišķība, drosme - šīs īpašības nepieciešamas arī dzīvē. No visiem nemaz nevar izaugt čempioni. Toties audzēkņos paliek prasme rīkoties ar tehniku. Tā pirms vairākiem gadiem sekcijā bija nu jau par inženieriem kļuvušie Alberts Kauls, Valērijs Bulāns. Domāju, ka pirmās iemaņas viņi apguvuši motosporta sekcijā. Tagad viņi ir labi speciālisti. Šobrīd 40 jauniešu nodarbojas ar motosportu tas nav maz. Desmit gadu laikā pie mums Ādažos sagatavoti četri sporta meistari. Māris Kučers tagad dienē Padomju Armijas rindās, Aigars Grodzs atgriezās no studijām Maskavā un kļuva par motosekcijas otro treneri - tā ka neesmu viens. Par sporta meistariem izauguši autoatslēdznieki Normunds Prāvasts un Andris Apalups. Mums ir četri sporta meistara kandidāti. Viens no tiem — Inesis Šamšels, labākais kombainieris. Sekcijā sagatavoti trīs pirmās klases un 25 otrās klases sportisti. Taču vēlreiz uzsveru, ka čempionu lauri, protams, patīkami, bet ne tas ir galvenais. Gribas, lai no tiem, kas atnāk trenēties, izaug īsti vīri.
Pirmais secinājums. Par treneri kļuvis cilvēks, kas aizrautīgi mīl motociklus, sportu, ir tajā iedzīvojies, sasniedzis zināmus rezultātus. Kaut arī it kā viegli izskan pēc traumas nu ko, par treneri... Bija. protams, savas melnās, pārdzīvojumu pilnās dienas, varbūt arī naktis. Sākumā darba bija ļoti daudz. Pats galvenais vajadzēja organizēt. Tolaik pārņēmu piecus vai sešus mopēdus ar kuriem braukāja kādi astoņi puikas. Nebija atsevišķu remonttelpu. Nebija ... Bet labāk par to, kas bija. Proti, kolhoza vadības atbalsts, ieinteresētība. Pateicoties gan valdes priekšsēdētājam Albertam Kaulam, starp citu sekcijā iestājās arī viņa dēls, gan sporta sektora vadītājam Viesturam Kamšam, pārējo vadītāju rūpēm, šajos 10 gados esam krietni izauguši, nostiprinājuši materiālo bāzi. Šobrīd sekcijai pieder 40 mopēdi, arī Čehoslovakijā ražotie krosa, motobokss, kur remontējam tehniku, uzlabojam konstrukciju, ir sava trase. Sarežģīta, grūti izbraucama, ar lēcienu elementiem, viļņiem. Pagaidām tā gan mācību. Taču jau nākamajā gadā tur paredzam rīkot sacensības. Saturīgam treniņam vajadzīga daudzveidīga materiālā bāze. Un tāda mums ir.
Otrais secinājums. Radīta laba materiālā bāze, kas nodrošina sportistu treniņus un izaugsmi. Taču ne vienmēr tā seko. Kāpēc? Tādu, kas grib nodarboties ar motosportu ir daudz. Pašlaik mums ir stabili 40 puiši. Kāpēc stabili? Savā laikā viņi izgāja vairākas atlases kārtas. Tās īpaši nerīkoju. Dzīve, treniņu slodze, regularitāte gan. Sekcijā pieņemu visus, kas vēlas. Bet jau pēc mēneša no desmit atnācējiem paliek tikai trīs. Tad ņemu atkal citus. Un tā kamēr izveidojas kodols. Bieži sev jautāju kā trenēt? Metodiskā literatūra atpaliek par vairākiem gadiem. Motosports attīstās loti strauji. Šobrīd cīņa trasē notiek par sekundēm. Lai «neizkristu» no šī ātrā ritma, visu laiku jāseko jaunajam gan pie mums, gan ārzemēs. Vēl tikai nesen vadošie motosporta treneri nonāca pie vienota atzinuma - kādas pamatīpašības ir galvenās, lai sasniegtu labus rādītājus. Strīds norisinājās par ātrumu un izturību. Tagad uzvaras formula aprēķināta: ātruma īpašības + stabilitāte. Pats trenēšanas metodiku aizgūstu no PSRS izlases. Tā orientējoši tiek aprēķināts braukšanas laiks, taktika. Mēs esam aizguvuši arī trenažieri. Uz tā sportists noslīpē noteiktas kustību grupas. Trenažieris imitē braucošu motociklu, tikai darbība norisinās daudz ātrāk, kā paātrinātā filmā. Slodze ļoti liela. Sportistam uz trenažiera jāiztur piecas minūtes. Vēl viena šīs iekārtas priekšrocība tā mēs saudzējam tehniku. Pie stūres sēžas jau lietpratējs. Treneriem ļoti daudz jālasa, jāstudē. Pašlaik pētu čehu hokejistu un vācu vieglatlētu treniņmetodiku. Vācu vieglatlēti demonstrē apbrīnojamu ātruma izjūtu. Tā vajadzīga arī motosportistam. Trenerim nemitīgi jāpilnveido apmācības process. Jāstrādā nevis vairāk, bet labāk. Tā radīsies pat laika ietaupījums.
Trešais secinājums. Sportistu izaugsmi var panākt, pielietojot pareizu, mūsdienu prasībām atbilstošu treniņmetodiku. Taču gatavā veidā to nevienam nepasniedz. Šobrīd viss atkarīgs no katra trenera iniciatīvas. Vienota motosportistu treneru apmācības centra vēl nav. Necenšos par katru cenu izaudzināt sporta meistarus. Izturība, vīrišķība, drosme - šīs īpašības nepieciešamas arī dzīvē. No visiem nemaz nevar izaugt čempioni. Toties audzēkņos paliek prasme rīkoties ar tehniku. Tā pirms vairākiem gadiem sekcijā bija nu jau par inženieriem kļuvušie Alberts Kauls, Valērijs Bulāns. Domāju, ka pirmās iemaņas viņi apguvuši motosporta sekcijā. Tagad viņi ir labi speciālisti. Šobrīd 40 jauniešu nodarbojas ar motosportu tas nav maz. Desmit gadu laikā pie mums Ādažos sagatavoti četri sporta meistari. Māris Kučers tagad dienē Padomju Armijas rindās, Aigars Grodzs atgriezās no studijām Maskavā un kļuva par motosekcijas otro treneri - tā ka neesmu viens. Par sporta meistariem izauguši autoatslēdznieki Normunds Prāvasts un Andris Apalups. Mums ir četri sporta meistara kandidāti. Viens no tiem — Inesis Šamšels, labākais kombainieris. Sekcijā sagatavoti trīs pirmās klases un 25 otrās klases sportisti. Taču vēlreiz uzsveru, ka čempionu lauri, protams, patīkami, bet ne tas ir galvenais. Gribas, lai no tiem, kas atnāk trenēties, izaug īsti vīri.
Ceturtais secinājums. Ādažnieki necīnās tikai par medaļām, tas nav pirmatnējais faktors. Galvenais — masveidība. Bet uzvaras sacensībās nāk kā gandarījums par motosportam ziedotām stundām, nedēļām, gadiem. Treneriem reizē jābūt arī pedagogiem. Un te nu visu pa plauktiņiem salikt nemaz nav tik vienkārši. Sekcijā nodarbojas 1960—1970. gados dzimušie. Taču dažreiz ir arī izņēmumi. Lai motosportā varētu ko sasniegt šodien jāsāk jau 10 gadu vecumā un pat vēl ātrāk. Gadā sportistam jānobrauc apmēram 280 stundas, dienā 46 minūtes. Tikai tad pēc pieciem, sešiem gadiem var gūt panākumus. Slodze tātad milzīga. Uz sekciju nāk pieteikties visdažādākie pusaudži. Viens grib tikai pamēģināt ātruma romantiku, cits — pa īstam cīnīties. Atceros, ka Māris Kučers 12 gados pateica būšu čempions. Jaunatnācējam saku izlem, vai gribi tikai pierakstīties vai strādāt. Man dažkārt pārmet pārlieku stingrību. Bija gadījumi, kad savu lolojumu mātes ar personīgo žiguli aizbrauca apskatīt trasi, nodarbības. Tēvi savukārt nākuši uz sporta zāli. Apskatās, pārliecinās, ka nekas briesmīgs te nenotiek. Un vēl par vecākiem. Kad viņi pirmo reizi uzzina par dēla apņemšanos, pirmais pretarguments — vai tikai ko nelauzīs. Tad eju pie viņiem uz mājām un cenšos pārliecināt, ka nekas ļauns nenotiks. Visbiežāk pārliecinu. Dažreiz nē. Sports un skola. Lielākā daļa, kas trenējas, ir skolēni. Uzturu attiecības ar skolas vadību, klašu audzinātājiem. Galvenais noteikums - skolēnam jābūt sekmīgam. Ceturkšņa beigās viņi uz sekciju nes liecības. Rāda tās. Bet ko darīt ar pārējiem, kam liecībās ir trijnieki? Mēģinu pāraudzināt arī tos. Cīņa notiek par katru atzīmi liecībā. Lielākais gandarījums gan man, gan puišiem, kad atzīmes mainās uz augšu. Laikam lieki runāt par smēķēšanas un grādīgo dzērienu lietošanas kaitīgumu. Tie nav savienojami ar lielo slodzi, kas jāiztur augošam organismam. Gadā mēs piedalāmies gandrīz 30 dažādās sacensībās. Ir ko turēt. Tos, kas nogrēkojušies uzreiz pamanu. Piemēram, treniņnodarbībā viņi vairs nevar pareizi izpildīt uzdoto. Protams, arī pats treneris nedrīkst smēķēt «aiz stūra».
Piektais secinājums. Treneris, pedagogs, skolotājs, kas dažbrīd spēj dot padomu ne tikai sportā. No šīs prasmes arī atkarīgi jauno motosportistu panākumi. Kopumā vērtējot aizvadīto sezonu. Jāsaka: tā bija laba gan visai komandai, gan individuālajiem braucējiem. Starprepublikāniskajās «Gaujas kausa» sacensībās motokrosā izcīnījām trešo vietu. PSRS čempionātā 250 cm 3 klasē (junioriem) Normunds Prāvasts bija trešais. Tāda pati vieta republikas čempionātā Andrim Apalupam šoreiz gan vīru — 250 cm 3 klasē. Arī blakusvāģu klasē Inesis Šamšels un Māris Ļuļaks ieguva trešo vietu. Šobrīd gatavojamies jaunai sezonai. Ejam sporta zālē, palielinām fizisko izturību, reizē «ķīlējam» motorus. Skatoties, kā brauc jaunie, reizēm pašam gribas paņemt stūri rokās un vienreiz izmēģināju arī. Divus apļus mūsu pašu mācību trasē noturējos, pēc tam nogāju nost. Vairs nav tās fiziskās izturības.
Pēdējais secinājums. Audzēkņi stiprāki, veiklāki par treneri. Tas nozīmē — izauguši. Un šis fakts, kā atzinās A. Bārbalis, sagādā viņam vislielāko gandarījumu.
Piektais secinājums. Treneris, pedagogs, skolotājs, kas dažbrīd spēj dot padomu ne tikai sportā. No šīs prasmes arī atkarīgi jauno motosportistu panākumi. Kopumā vērtējot aizvadīto sezonu. Jāsaka: tā bija laba gan visai komandai, gan individuālajiem braucējiem. Starprepublikāniskajās «Gaujas kausa» sacensībās motokrosā izcīnījām trešo vietu. PSRS čempionātā 250 cm 3 klasē (junioriem) Normunds Prāvasts bija trešais. Tāda pati vieta republikas čempionātā Andrim Apalupam šoreiz gan vīru — 250 cm 3 klasē. Arī blakusvāģu klasē Inesis Šamšels un Māris Ļuļaks ieguva trešo vietu. Šobrīd gatavojamies jaunai sezonai. Ejam sporta zālē, palielinām fizisko izturību, reizē «ķīlējam» motorus. Skatoties, kā brauc jaunie, reizēm pašam gribas paņemt stūri rokās un vienreiz izmēģināju arī. Divus apļus mūsu pašu mācību trasē noturējos, pēc tam nogāju nost. Vairs nav tās fiziskās izturības.
Pēdējais secinājums. Audzēkņi stiprāki, veiklāki par treneri. Tas nozīmē — izauguši. Un šis fakts, kā atzinās A. Bārbalis, sagādā viņam vislielāko gandarījumu.
E. Kamoliņš
* Darba Balss / 11.12.1984
🚥🚥🚥🚥🚥🚥🚥🚥🚥🚥🚥🚥🚥
ANDRIS BĀRBALIS
motosportists, sporta meistars motokrosā un motobolā, tagad treneris
Andris Bārbalis dzimis 1948. gada 8. septembrī Tukumā. Andrim bija liela interese par motoriem un daudzām citām tehniskām lietām. Ar tehniku viņam nācās sastapties jau no agras bērnības, jo viņa tēvs jau tajā laikā startēja motokrosa sacensībās. Arī abi Andra brālēni bija motokrosa atbalstītāji un zinātāji. Tukuma rajonā bija motokrosa trase un diezgan spēcīgi motokrosa braucēji. Tukuma motobola komanda Latvijā bija vidēji spēcīga. Andra Bārbaļa pirmā skola bija Tomes astoņgadīgā skola. Mācoties Andris paralēli sāka nodarboties ar motokrosu, tas notika 1965. gadā. Tukumā viņš iepazinās ar motobolu.
Pabeidzot Tomes astoņgadīgo skolu, Andris iestājās Rīgas 25. vakara vidusskolā. Pēc vidusskolas beigšanas, viņš mācās Tukuma autoskolā. Šajā skolā viņš iegūst specialitāti un var strādāt par automehāniķi.
1968.g. “Ādažu” kolhoza priekšsēdētājs Josifs Kukielis, kurš ļoti atbalstīja sportu un motobola komandu, Andri Bārbali uzaicina uz Ādažiem. Andris šim uzaicinājumam piekrita un sāka spēlēt Ādažu motobola komandā. Andris labi iederējās stiprajā komandā. Viņš spēlēja aizsardzībā un skatītāji viņu varēja atpazīt pēc 2. numura, kas bija piestiprināts motociklam. Ādažu komanda sevi spēja pierādīt visā plašajā PSRS. PSRS izlases sastāvā viņam bija vairākas ievērojamas spēles pret slaveno un spēcīgo Vācijas DR valsts vienību. Andris ar saviem komandas biedriem kļuva par PSRS sporta meistariem; Andris Bārbalis iekļuva arī PSRS izlasē un varēja apceļot Eiropu. Tas bija liels panākums gan Ādažiem, gan pašiem sportistiem. Andra lielākie panākumi kā sportistam ir:
PSRS jaunatnes čempions motokrosā ( vairākus gadus ),
PSRS čempionātā 3. vieta, PSRS sporta meistars krosā.
Andris Bārbalis dzimis 1948. gada 8. septembrī Tukumā. Andrim bija liela interese par motoriem un daudzām citām tehniskām lietām. Ar tehniku viņam nācās sastapties jau no agras bērnības, jo viņa tēvs jau tajā laikā startēja motokrosa sacensībās. Arī abi Andra brālēni bija motokrosa atbalstītāji un zinātāji. Tukuma rajonā bija motokrosa trase un diezgan spēcīgi motokrosa braucēji. Tukuma motobola komanda Latvijā bija vidēji spēcīga. Andra Bārbaļa pirmā skola bija Tomes astoņgadīgā skola. Mācoties Andris paralēli sāka nodarboties ar motokrosu, tas notika 1965. gadā. Tukumā viņš iepazinās ar motobolu.
Pabeidzot Tomes astoņgadīgo skolu, Andris iestājās Rīgas 25. vakara vidusskolā. Pēc vidusskolas beigšanas, viņš mācās Tukuma autoskolā. Šajā skolā viņš iegūst specialitāti un var strādāt par automehāniķi.
1968.g. “Ādažu” kolhoza priekšsēdētājs Josifs Kukielis, kurš ļoti atbalstīja sportu un motobola komandu, Andri Bārbali uzaicina uz Ādažiem. Andris šim uzaicinājumam piekrita un sāka spēlēt Ādažu motobola komandā. Andris labi iederējās stiprajā komandā. Viņš spēlēja aizsardzībā un skatītāji viņu varēja atpazīt pēc 2. numura, kas bija piestiprināts motociklam. Ādažu komanda sevi spēja pierādīt visā plašajā PSRS. PSRS izlases sastāvā viņam bija vairākas ievērojamas spēles pret slaveno un spēcīgo Vācijas DR valsts vienību. Andris ar saviem komandas biedriem kļuva par PSRS sporta meistariem; Andris Bārbalis iekļuva arī PSRS izlasē un varēja apceļot Eiropu. Tas bija liels panākums gan Ādažiem, gan pašiem sportistiem. Andra lielākie panākumi kā sportistam ir:
PSRS jaunatnes čempions motokrosā ( vairākus gadus ),
PSRS čempionātā 3. vieta, PSRS sporta meistars krosā.
1972. gadā Andris Bārbalis gūst nopietnu
kāju traumu - abas viņa kājas tiek paralizētas. Pēc izārstēšanās no smagās
traumas, kas liedza turpināt sportista karjeru kā sportistam, Andrim tiek
piedāvāts darbs par Ādažu motobola komandas vecāko treneri. Šo darbu viņam
piedāvā jaunais priekšsēdētājs Alberts Kauls, kurš arī sportu mīlēja un
atbalstīja. Toreiz Ādažu komandai nebija pašiem savs motobola stadions, tāpēc
spēles un treniņi notika VEF stadionā.
Jau vairāk kā 20 gadus Andris Bārbalis strādā par treneri. Savā amatā viņš ir
pieredzējis, ar ļoti lielām zināšanām. Viņš ir populārs ne tikai Latvijā un
Baltijā, bet visā pasaulē. Ir ļoti daudz pierādījumu, kas liecina par Andra
Bārbaļa meistarību trenējot jaunos un pieredzējušos sportistus. Viens no
spilgtākajiem pierādījumiem ir Latvijas labākais solo klases motokrosists
Lauris Freibergs. Andris Bārbalis ar viņu strādāja četrus gadus katru dienu.
Panākumi ir lieli, bet lielākais - Eiropas čempionāta titula iegūšana.
2000.gadā Lauris Freibergs Eiropas čempionātā ieguva otro vietu, bet 2001.gadā
viņš ieguva čempiona titulu.
Lai gūtu panākumus šajā grūtajā sporta veidā ir vajadzīgs liels darbs un labs
treneris. Tāpēc Andris Bārbalis ir ļoti aizņemts cilvēks, jo pie viņa brauc
ļoti daudzi motokrosisti. Katru dienu sabrauc kursanti no visas Latvijas, lai
iegūtu labu fizisko sagatavotību un izcilu braukšanas tehniku. Tie ir gan
iesācēji, gan amatieri un profesionāļi. Treniņi notiek visās Latvijas trasēs un
arī Ādažu poligonā. Ir daudz izsaukumu uz ārzemēm, kur notiek treniņnometnes.
2002.gadā Andri Bārbali uzaicināja uz Itāliju, kur viņam būs jānovada
treniņnometne.
Man bija iespēja piedalīties vienā no treniņiem, kurā viņš strādāja ar Agri
Ļitvinovu. Es redzēju, kā viņš izmanto savas zināšanas treniņu vadīšanā un cik
tās ir vērtīgas sportistiem. Savukārt sportistiem ir svarīgi tās izmantot
trasē. Treneris arī uzņemas zināmu atbildību par sportista veselību, par to,
lai viņi negūtu traumas un pienācīgi sagatavotos nākamajam motokrosa posmam.
Andris Bārbalis daudzkārt ir bijis lepns ar saviem audzēkņiem, jo viņi tiešām
attaisno kopīgo darbu. Šajā sportā ir arī savas īpatnības, kas pat labam
sportistam liedz uzvarēt. Motokrosā viss nav atkarīgs tikai no braucēja vai
trenera, bet ļoti liela nozīme ir pašam motociklam. Tāpēc Andris saviem
audzēkņiem mēģina izvēlēties labāko un finansiāli izdevīgāko tehniku. Viņa
zināšanas un padoms ir nenovērtējami. Andris Bārbalis ir viens no labākajiem
treneriem pasaulē.
Andris Bārbalis strādā jau ilgus gadus un domā darīt to turpmāk. Viena no Andra
Bārbaļa jaunajām idejām ir atvērt pašam savu autoskolu. Šajā autoskolā varēs
papildus mācīties braukšanu ekstremālās situācijās. Precīzāk, sānslīdes
gadījumos. Autoskolas dotās zināšanas palīdzēs izvairīties no negadījumiem uz
ceļiem, it īpaši slidenos ceļa posmos.
Andris ir mērķtiecīgs un vienmēr cenšas izdarīt visu līdz galam un salikt visu
pa plauktiņiem. Andris Bārbalis kā cilvēks ir savādāks nekā treneris. Savā
ģimenē viņš ir jautrs un dzīvespriecīgs, bet treniņā nopietns un stingrs.
Liekas, ka tā ir viena no viņa vislabākajām īpašībām.
2002.gada aprīlī
Autors: 11.a klases skolnieks Gatis Miglāns
Konsultants: skolotājs Juris Dzirnieks
 |
| Lietuvas pilsētā Skuodas |
🚥🚥🚥🚥🚥🚥🚥🚥🚥🚥
Andris Bārbalis (1948)
Motokrosa treneris
Dzimis: 1948. gada 8. septembrī Tukumā
Izglītība: Rīgas 25. vakara vidusskola,
mācījies Kandavas sovhoztehnikumā
Motosportā: kopš 15 gadu vecuma
Lielākie
sasniegumi:
sporta meistars motokrosā un motobolā
Paraugs
sportā: Rikijs
Kārmaikls
Audzēkņi: Lauris Freibergs, Matīss Karro,
Dāvis Ivanovs, Jānis Vinters, Aigars Leoks, Kaspars Cveiģelis, Toms Macuks,
Kārlis Sabulis, Gints Filipsons un citi
Ģimenes
stāvoklis: 38 gadus
precējies triju meitu tēvs, ir viens mazdēls un trīs mazmeitas
Vaļasprieki: motokross, literatūra, teātris
„Es
biju viens no tiem fanātiķiem, kas jaunībā meitenes vietā varēja motocikla
sēdekli skūpstīt,” tā par sevi saka motokrosa treneris Andris Bārbalis, kurš
sava sporta veida aprindās iemantojis gan cieņu, gan nosodījumu. Savu karjeru
Bārbalis sācis Tukumā, startējot motokrosā, vēlāk viņš iztiku pelnījis
septiņdesmitajos gados populārajā motobolā. Pēc profesionālās karjeras sportā
Andris Bārbalis kļuvis par vienu no pirmajiem motosporta treneriem Latvijā.
Viņš Līdz Eiropas čempiona titulam aizvedis Lauri Freibergu, bet Matīss Karro,
viens no šolaiku populārākajiem Latvijas motokrosistiem, joprojām uzklausa
Bārbaļa padomus un kopīgiem spēkiem meklē to vienas sekundes deficītu, kas
nodrošinātu stabilu vietu MXGP pasaules desmitniekā.
Intervijā Sportam Andris
Bārbalis paver ieskatu savā attieksmē pret motosportu un treniņu
principos, kas daudziem ļāvuši gūt panākumus.
—
Kā pats pievērsies motokrosam?
— Mans fāters pēc
Otrā pasaules kara brauca amatieru līmenī, brauca arī mans krusttēvs. Motokross
latviešiem nebija nekas svešs arī pirms Otrā pasaules kara, ko nevarētu teikt,
piemēram, par amerikāņiem, kas ar šo sporta veidu sāka nodarboties tikai pēc
kara.
—
Tātad turpināji ģimenes tradīcijas?
—
Apmēram tā. Sešdesmito gadu sākumā vectēvs man nopirka motovelosipēda motoru,
kuru es ieliku velosipēdā, un tā arī aizsākās manas braukšanas gaitas. Bet
pirmo motokrosu es braucu Tukumā piecpadsmit gadu vecumā.
—
Zināms, ka tolaik tehnika apkārt nemētājās. Kā pie tās tiki?
— Kopš
trīspadsmit gadu vecuma es apmeklēju Tukuma motoklubu, kur man izsniedza
izjauktu, maisā iebērtu motociklu Minska, kuru pats pusgadu
metināju, skrūvēju un vīlēju, lai varētu braukt. 1964. gadā es braucu jau
pavisam nopietnā līmenī jauniešu konkurencē un tiku līdz vicečempiona titulam
Latvijas čempionātā. Pēc tam finansiālu apstākļu dēļ krosu nācās pamest.
—
Un tā aizsākās tavas gaitas motobolā?
— Jā,
tolaik par braukšanu krosā maksāja tikai Ventspilī, bet tur mani neuzņēma.
Savukārt Ādažos maksāja algu par to, ka komandā spēlē motobolu. Un tā 1967.
gadā es pārvācos uz Vidzemi un sāku spēlēt Ādažu motobola meistarkomandā.
Iesākumā mani pieņēma uz pārbaudes laiku. Ādažos, protams, bija labi, bet manas
jaunības un rakstura dēļ
pateicu bosiem to, ko domāju, un atgriezos Tukumā, bet pēc pusgada mani
uzaicināja atkārtoti un kopš tā laika Ādažos arī nogruntējos.
—
Nebija grūti ātro motokrosu nomainīt pret salīdzinoši lēno motobolu?
— Ja
cilvēks pārvalda motociklu, ķermeni un jūt trasi, tad nav lielas atšķirības,
vai tu brauc motokrosā bez bumbas vai motobola trekā ar bumbu. Protams, ir sava
specifika — bumbas apstrāde, laukuma pārredzēšana, partneru izjūta un tā tālāk,
bet pamatā tomēr ir motocikla izjūta.
—
Starp citu, runājot par motocikla izjūtu, — vai esi braucis spīdvejā?
— Esmu
provējis. Divas dienas pēc motobola karjeras beigām mēs ar nelaiķi Zāli Janku
tikām pie močiem, divas dienas patrenējāmies un sapratām, ka it kā teorētiski
tā pati sānslīde, kas motobolā, bet spīdvejā ir liels vidējais ātrums un, divu
dienu laikā to lietu neapgūstot, metām mieru. Es pat zābakam uzmetināju tērauda
zoli, lai labāk slīdētu.
—
Un kā ar šoseju?
—
Šoseju neesmu braucis. Mana mīlestība bija motokross un pēc tā rūgts un melns
darbs motobolā. Dzīve mani piespieda, lai nodrošinātu iztiku. Es spēlēju tikai
ar labo kāju, jo kreisajai bija traumētas saites. Es ar labo kāju pelnīju 500
rubļus, bet ar kreiso tikai 100 (smejas).
—
Motobolu spēlē joprojām?
—
Pirms diviem gadiem nospēlēju pēdējo spēli. Savu limitu dzīvē esmu izspēlējis.
1973. gadā biju tik spēcīgs, ka mani iesauca PSRS izlasē, kur saņēmu tādu
rūdījumu, kas uz visu dzīvi palika prātā un asinīs.
—
Kas tevi trenēja?
—
Treneri Padomju Savienībā motosportā parādījās tikai ap septiņdesmitajiem
gadiem. Līdz tam laikam neviens tādus speciālistus nesagatavoja. Mērķtiecīgākie
braucēji analizēja tā laika līderus. Es, piemēram, skatījos, ka Jānis, Pēteris
vai Vadims brauc ātrāk par mani, un fiksēju savā kladē visu to, ko viņi dara
citādāk nekā es. Ap 1975. gadu motobolā parādījās treneri, bet viņu zināšanas
bija zemākā līmenī nekā sportistiem, tāpēc šie cilvēki vairāk nodarbojās ar
detaļu sagādi, ko tagad dēvē par menedžmentu.
—
Rodas sajūta, ka treniņiem tolaik īpašu vērību neviens nepiešķīra.
—
Aptuveni tā arī bija, jo astoņdesmit procentus laika sportisti pavadīja,
sagatavojot tehniku. Daudz nācās taisīt pašu rokām. Nebija bezkontaktu
aizdedzes, tāpēc izmantojām traktora aizdedzes, jāmeklē virpotājs, frēzētājs,
kloķvārpsta jātaisa, virzuļi jāmeklē, gredzeni jāpasūta vefā...
Protams, tas viss bija nelegāli un par naudu. Lai uztaisītu konkurētspējīgu
motociklu, bija nepieciešams milzum daudz laika. Sanāca tā, ka sezonā reizi
nedēļā izdevās izbraukt treniņā, kurš bija haotisks — bez plāna, bez satura.
—
Bet bija arī treniņnometnes.
—
1973. gadā piedalījos PSRS motobola izlases nometnē pie Melnās jūras, kur mūs
apstrādāja fiziskās sagatavotības un taktiskās sagatavotības treneris,
motokrosa tehnikas speciālisti, psihologs un, protams, sporta ārsts. Es guvu
milzīgu pieredzi un rūdījumu, kas man noderēja vēlākajos gados, strādājot ar
bērniem. Kopš 1976. gada kādus desmit gadus mani aicināja uz Maskavas treneru
mācībām.
—
Tā arī sākās tavas trenera gaitas?
—
Tieši tā, un sākās ar to, ka pēc motobola karjeras kolhoza priekšsēdētājs man
uzticēja veidot motokrosa komandu un strādāt ar jauniešiem.
—
Ādaži jau diezgan turīgi tolaik bija.
— Jā,
protams, ka turīgi. Es braukāju par kolhoza naudu uz mācībām visā Padomju
Savienībā. Ir bijis tā, ka uz mācībām izsauc aptuveni trīsdesmit trenerus no
visas PSRS, bet dažādu iemeslu dēļ
tikai pieci cilvēki mācās, kamēr pārējie atpūšas, sauļojas vai dara kaut ko
citu...
—
Tu pats joprojām mācies?
— Es
visu mūžu mācos, jo jāņem vērā, ka motokross attīstās. Deviņdesmito gadu
sākumā, strādājot ar Lauri Freibergu, es uzliku satelīta šķīvi, jo man
interesēja, kāpēc amerikāņu superzvaigzne Rikijs Kārmaikls visiem brauc pa
priekšu. Lai atklātu viņa noslēpumu, pagāja vismaz divi gadi.
—
Tagad vari pastāstīt, ko tu atklāji tādu, par ko citi nav pat iedomājušies?
—
Nekādus brīnumus es tev nepateikšu. Tas noslēpums ir vienkāršs. Viņa komandā ir
vajadzīgie cilvēki pareizajās vietās. Viņa komandā ir 1985. gada līderis Rikijs
Džonsons. Viņa komandā ir daudzi cilvēki, kuri teicami pārzina motokrosu —
spēcīgs mehāniķis, fiziskās sagatavotības treneris. Ja ar to cilvēkbērnu strādā
pieci vislabākie cilvēki, tad tur nevar būt tā, ka viņš nebrauks pa priekšu.
Tāpat kā PSRS izlasē — savāca labākos, tiem piepulcināja labākos speciālistus
un sportistus dresēja tik ilgi, kamēr sarkanais karogs ar sirpi un āmuru brauc
pa priekšu. Es to nesauktu par apmācību, jo tā to sauc tikai atskaitēs. Tā bija
nežēlīga dresūra. Vēl briesmīgāk kā armijā — rīta rosme sešos, desmit kilometru
skrējiens. Deviņos brokastis. Dienā jāapēd 5000 kalorijas. Tad jāpaguļ
diendusa, kam seko otrais treniņš. Visa tava dzīve ir sakārtota pa minūtēm.
—
Tomēr atgriežoties pie Kārmaikla — kaut kādu noslēpumu tu taču atklāji?
—
Lieta ir vienkārša. No Zviedrijas latviešiem es tiku pie informācijas, kā
amerikāņi sāka savas motokrosa gaitas. Eiropā motokrosu brauca jau pirms Otrā
pasaules kara, turpretī amerikāņi ar šo sporta veidu sāka nodarboties tikai
sešdesmitajos gados, braucot ar čehu ČZ motocikliem. Čehi pumpēju savu tehniku
amerikāņiem, kuri savukārt brauca uz Eiropu studēt, filmēt un analizēt visus tā
laika līderus. Viņu motīvs bija vienkāršs — darīt tāpat, tikai labāk.
—
Ar ko tā laika motokross atšķiras no mūsdienu motokrosa?
—
Pirmām kārtām motokross ir kļuvis vēl ātrāks, tehniskāks, arī nežēlīgāks — ar
to es domāju, ka konkurence ir kļuvusi spēcīgāka. Arī manā laikā bija spēcīgi
vīri, bet ne tik daudz. Tagad, lai gūtu panākumus, ir jāprot iet uzbrukumā,
jāprot veidot aizsardzību. Lai no otrās pozīcijas ietu uzbrukumā konkurentam,
braucējam no savas pozīcijas ir jāsit pa sāncenša priekšējo riteni. Itālieši,
piemēram, mēdz apdzīt sāncenšus un strauji nobremzēt viņu priekšā, lai veidotos
sadursme. Arī franči mīl šo paņēmienu. Nīderlandieši savukārt cīnās citādi.
Būtībā katras tautības braucējam ir savi paņēmieni.
—
Un kā dara latvietis?
— Es
saviem audzēkņiem mācu uzbrukuma trajektoriju — ar motocikla aizmugurējo riteni
sist pa priekšējo ratu. Tas viss notiek pēdējā aplī. Tā kā esmu motobolists,
šie paņēmieni bija aktuāli manā darbā. Ne vien šis, bet arī daudzi citi
elementi, kurus mācu saviem audzēkņiem, aizgūti tieši no motobola.
—
Šķiet, ka, motokrosam kļūstot ātrākam, arī treniņprogrammas kļuvušas
nežēlīgākas.
— Tas
ir zināšanas prasošs process. Ja salīdzinām ar to, kā bija pirms četrdesmit
gadiem, jāteic, ka tagad, piemēram, tiek izstrādāti treniņu plāni, saturs,
slodzes intensitāte. Nemaz nerunājot par fiziskās sagatavotības treniņiem.
Motokross ir kļuvis zinātnisks, bet, ja kļūdies, tad viss ieguldītais darbs ir
metams atkritumu spainī. Kādreiz visu izšķīra treniņu apjoms. Sešas stundas
nedēļā tolaik skaitījās ļoti daudz. Tagad minimums ir desmit stundas. Nav vairs
tie laiki, kad pietika tikai ar entuziasmu un talantu, jo ar šīm īpašībām tālāk
par Latvijas čempionātu netikt. Šodien
motokrosā visu izšķir treneris un tas, cik zinātniski pamatoti notiek
sagatavošanās. Tāds ir mans secinājums.
—
Tevi dēvē par skarbo Bārbali...
—
Zēnus, kuriem šobrīd ir divdesmit gadi, es saucu par siltumnīcas bērniem. Pie
manis, piemēram, atnāk jauns puisis, kurš vēlas kļūt par Eiropas čempionu. Tas
viss ir jauki, bet sava gribēšana ir jāpierāda darbā. Es viņam dodu grūtus
darba uzdevumus. Pēc trim dienām jaunais puisis paziņo — es vairs negribu būt
Eiropas čempions, jo man ir par grūtu. Bet tie, kuri pie manis paliek, saņem
supergrūtus darba uzdevumus. Viņi uzņem rūdījumu un apgūst tehniku ļoti
sarežģītos apstākļos. Ja sportists kļūdās, es lieku tam izpildīt piecdesmit
pietupienus par to, ka galva nestrādā. Pie trešā pietupiena es viņam saku —
pārtraukt un turpināt darbu ar motociklu! Tātad uzturu psiholoģisku spriedzi.
Kāpēc? Ja sportistam treniņatmosfēra nav divreiz grūtāka kā sacensībās, tā
viņam labumā neiet. Es neesmu sadists, bet mans trenera pienākums ir radīt
vidi, kurā uzturēties ir ļoti smagi.
—
Kā uz tavām treniņmetodēm reaģē sportistu vecāki?
— Tā,
kā tu to vari iedomāties. Vecāki ir nākuši klāt, teikuši, ka esmu sadists, kurš
spīdzina bērnus.
—
Matīss Karro nevienā brīdī nesalūza?
—
Karro pie manis trenējās grupā ar vēl pieciem sešiem puišiem, es viņiem
pastāstīju, ka būs sūri un smagi jāstrādā, lai rezultāts būtu teicams vai
izcils, jo ar labi vien nepietiek. Pārējie teica, ka izcili priekš viņiem ir
par grūtu, bet Matīss pateica, ka tas nav grūti un viņš izturēs. Tā arī notika.
Es viņu dzinu, dzinu, dzinu... Tas bija nežēlīgi. It sevišķi nežēlīgi tas
izskatījās no vecāku skatpunkta. Man pārmeta arī Matīsa mamma.
—
Un kā reaģēja tēvs?
— Tēvs
saprata. Tēvs klusēja, bet saprata.
—
Piesaucot saprašanos — postpadomju cilvēks saprata rietumu motokrosu?
—
Atgūstot neatkarību, mēs sākām braukt uz Eiropu. Ilgu laiku neviens no
latviešiem nespēja kvalificēties sacensībām, jo uz gonku ierodas simt braucēju,
bet starta vietas ir četrdesmit, un visi to vienu apli nolido. Ar
manām zināšanām pagāja trīs mēneši Rietumeiropā, kamēr izpratu, kā ir jāstrādā
treniņā, lai to vienu apli nolidotu. Ko tikai treneri nedarīja. Citi lēja
piemaisījumus degvielai, citi saviem braucējiem deva dopingu...
—
Un ko tu izdomāji?
—
Lieta atkal ir vienkārša. Viss ir cilvēka galvā. Tātad jāstrādā pie
psiholoģisko barjeru noņemšanas, lai to vienu apli spētu aizmirsties, atgriezt
gāzi un lidot.
—
Kā tu iemāci braucējiem nebaidīties?
— Oi,
tas ir grūts jautājums. Atceros, ka par šo tēmu man bijusi ļoti smaga saruna ar
Lauri Freibergu, tāpat ar Matīsu Karro. Protams, es neliku kā kaķim staigāt pa
piecstāvu mājas kori, bet, Matīsam es liku lēkt Siguldā ar gumiju un pildīt
citus uzdevumus, kas vairo drosmes īpašības.
—
Karro šo uzdevumu izpildīja?
— Tas
bija individuāls darbs, ar kuru viņš tika galā. Piemēram, padomju laikos
valdīja tāds uzskats, ka, stājoties motoklubā, cilvēkam bija jābūt huligānam.
Viņam vajadzēja iedot kādam nevainīgam garāmgājējam uz ielas pa purnu, pretējā
gadījumā viņš nevarēja gūt panākumus.
—
Protams, neviens savas zāļu receptes neatklāj, bet ir kādi knifi, kurus tu
ierādi saviem audzēkņiem?
—
Nekādu triku nav. Galvenais — sportistam jāiemācās domāt, analizēt, sintezēt.
Lielākā daļa Latvijas motokrosa līderu vajadzīgajā brīdī nespēj pieņemt
adekvātu lēmumu. Viņi kļūdās lēmuma pieņemšanā. Kāpēc pilots kļūdās? Jo ir
nepietiekama fiziskā sagatavotība. Ja pulss ir virs 180, pareizu lēmumu pieņemt
ir teju neiespējami, jo smadzenes netiek apgādātas ar skābekli, un to daudzi
nezina un nesaprot.
—
Kurš no visiem taviem audzēkņiem ir sasniedzis augstākos rezultātus?
—
Nepārprotami — Matīss Karro. Protams, arī Lauris Freibergs. Par Eiropas
čempionu viņš kļuva gadsimtu mijā, tomēr, runājot par Lauri, lieta ir vienkārša
— tobrīd man trūka to zināšanu, kas man ir šobrīd. Darbā ar Lauri bija kļūdas.
Es to atzīstu, mēs abi bijām mācību procesā. Viņš kā sportists, es kā treneris.
Pieredzi, kuru uzkrāju, darbojoties ar Freibergu, izmantoju darbā ar Karro.
Tagad es šo zināšanu bāzi izmantoju darbā ar Dāvi Ivanovu, Kārli Sabuli un
Gintu Filipsonu.
—
Šobrīd tavā paspārnē aug kāds jaunais spīdeklis?
—
Godīgi sakot, kādu gadu jau biju aizgājis no motokrosa un mierīgi dzīvoju
pensijā, bet zēni no MX Moduls komandas palūdza,
lai palīdzu, un es piekritu. Man vairs nav vēlēšanās strādāt ar desmitgadīgiem
audzēkņiem. Šobrīd esmu palicis sadaļā, ko pats dēvēju par lielo pievienoto
vērtību— tas ir Matīss Karro, Dāvis Ivanovs, Kārlis Sabulis, kuriem
trūkst tās vienas, tik ļoti svarīgās sekundes, lai brauktu teicami.
—
Pats uz motocikla vēl mēdz uzkāpt?
—
Pirms diviem gadiem nospēlēju motobola spēli ar komandu Rīga, bet uz krosa moča sacensībās
pēdējo reizi sēdēju deviņdesmitajos. Zini, kaut kā vairs negribas. To gadu ir
tik daudz, un organisms vairs nepieprasa šo vitamīnu.
* Žurnāls Sports. Autors: Ralfs Dravnieks
-
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru