Delegācijas un sadarbība Ādažu saimniecībā ^

Pie vecā kultūras nama - viesu sagaidīšana ar tautu meitām un pūtējiem.

***

Čechoslovākijas ievērojamā kooperātora inž. F.Klindera apciemojumi. 

 
Laikā no 12.-14. jūlijam Latvijā viesojās ievērojamais čechu kooperācijas darbinieks un daudzu starptautisko lauksaimnieciska rakstura organizāciju loceklis inž. Ferdinands Klindera ar meitu sekretāra Č. Grudzinska pavadībā. Inž. F. Klindera, braucot uz Starptautiskās lauksaimniecības ģenerālsapulci Oslo, nodomājis apmeklēt visas trīs Baltijas valstis un Somiju. Savus novērojumus un iespaidus viņš vēlāk publicēs speciālā grāmatā, kurā apskatīs augšminēto valstu lauksaimniecību un tās sabiedriskos un saimnieciskos pasākumus un uzņēmumus. Tūlīt pēc ierašanās Rīgā, svētdien, 12. jūlijā, inž. F. Klindera kungs devās ekskursijā pa Vidzemi. Viņu pavadīja Latvijas lauksaimniecības kameras ek. nod. vad. doc. P. Starcs un Latvijas piensaimniecības centrālās savienības sekretārs J. Lezdiņš, kuri arī sniedza sīkākus paskaidrojumus un ziņas par mūsu valsti, tās lauksaimniecību un saimniecisko dzīvi vispār.

Vispirms viesi apmeklēja E.Grantskalna priekšzīmīgi iekārtoto saimniecību Carnikavas "Sautiņos". Viesis aptaujājās un sīki pierakstīja visus datus par saimniecības lielumu, graudkopību, lopkopību, piena izslaukumu un sviesta ražu, u.t.t, laukstrādnieku jautājumu un pat saimnieka ģimenes lielumu, un vai ģimenes locekļi visi strādā turpat lauku saimniecībā. Tā kā viesis arī pats ilgāku laiku nodevies lauksaimniecības darbam un vadījis pats savu saimniecību, tad arī viņš labi izprot visus lauku dzīves apstākļus. Viesis vēl iepazinās ar Carnikavas zvejnieku kooperātīva darbību un nēģu un citu zivju tačiem Gaujā. Paskaidrojumus sniedza E. Grantskalns. Tālākais ceļš veda uz J. Lapiņa saimniecību Ādažu pag. "Jaunkūlās". Te viesis iepazinās ar labi iekārtoto govju kūti un dārzsaimniecību. Braucot lālāk apmeklēja vēl K. Zeltiņa saimniecību Krimuldas "Pupās" un H. Liepiņa saimniecību Krimuldas "Sunīšos"........

Čechoslavākijas kooperātora Fr. Klindera atvadīšanās vakara dalībnieki. Sēd no kreisās: J. Blumbergs, Dr. Līppa, inž. F. Klindera, St. Klindera jkdze, J. Ērglis, J. Rubenis; stāv: P. Geidans, Reinhards, P. Lapiņš, A. Siecenieks, P. Ķeviets, J. Druva, K. Saliņš, J. Lezdiņš, J. Steps, Grudsinskis, A. Kānbergs un doc. P. Starcs. 

 

Čechoslovākijas ievērojamā kooperātora inž. F.Klindera apciemojumi. 1936.07.28 Kopdarbība J. Lezdiņš

***

KOLHOZĀ "ĀDAŽI" 

 

Iepazinušies ar "Ādažu" kolhoznieku darbu,
tālie ciemiņi nogaršoja arī tā augļus. 

Laikam gan ne par ko citu nav lasītas tik pretrunīgas ziņas latviešu emigrantu laikrakstos, kā par kolhoziem un kolhoznieku dzīvi Latvijā. Tieši tādēļ sevišķu interesi tautiešos izraisīja ekskursija uz Rīgas rajona kolhozu «Ādaži». Jau ar pirmajiem soļiem uz kolhoza zemes ekskursantus sagaidīja pārsteigums pēc pārsteiguma. Vispirms lauksaimniecības arteļa priekšsēdētāja Kukeļa vadībā viņi noskatījās kolhoza motobolistu treniņa spēli. Jāpiezīmē, ka Ādažu motobolisti ir vieni no spēcīgākajiem Padomju Savienībā. Šis sporta veids daudziem tautiešiem bija svešs, jo, kā izteicās kāda tautiete no ASV, tādu «futbolu uz motocikliem» viņa nekur nav vēl redzējusi. 

Tālāk iepazīšanās ar kolhoza sudrablapsu un ūdeļu fermu, mehāniskajām darbnīcām, plašajām siltumnīcām, kurās aug ne tikai gurķi, tomāti, puķes, bet arī siltzemju melones, arbūzi, pipari, baklažāni un citas agrāk Latvijā neaudzētas kultūras; pilnīgi mehanizētas liellopu fermas apskate — tas viss liecināja par saimniecības ekonomisko vērienīgumu. «Ceļojums» pa kolhozu noslēdzās saimniecības klubā pie klātiem galdiem.
Svešatnes latviešiem kolhoza «Ādaži» estrādes orķestris, veco ļaužu deju kolektīvs, jauniešu deju kolektīvs, Latvijas operas un baleta teātra solists Arturs Lēpe un komponists Jānis Ķepītis (viņi vasaras atvaļinājumu pavada kolhoza teritorijā) sniedza plašu koncertu. Tika paceltas glāzes par latviešu tautas nākotni un kolhoza ekonomikas jaunu uzplaukumu. 

Kolhoza vadošie darbinieki savās runās vēlēja svešumā mītošajiem tautiešiem saglabāt latviešu valodu un tautas tradīcijas, būt lepniem uz savu tautu un vienmēr palikt īstiem latviešiem. Atbildes runās ASV mītošie tautieši izteica prieku par Latvijas lauku dzīves lielisko uzplaukumu, par ādažnieku čaklumu, viņu labi nostādīto saimniecību, vēlēja bagātas ražas un skaistu dzīvi. Kopējās pārrunās, dziesmās un dejās ātri steidzas stundas, bet vēl un vēl radās jautājumi, ko gribējās noskaidrot, jo daudziem, kā paši atzina, tikai šajā ekskursijā ir radies pirmais iespaids, kāda ir lauku ļaužu dzīve šodien Latvijā. Protams, atrodas ar viens otrs skeptiķis, kas interesējās, vai tikai «Ādaži» nav labākā saimniecība Latvijā, vai tik lielas kolhoznieku algas nav izņēmums? Uzzinājuši, ka tādu saimniecību kā «Ādaži» šodien Latvijā ir daudz un ka lopkopju, mehanizatoru, dārzkopju un kažokādu zvēru fermu strādnieku algas arī citās saimniecībās ir tādas pašas, viņi atzina, ka Latvijas laukos izveidojusies dzīve, kam nav piemērojamas vecās, no pirmskara gadiem atmiņā saglabājušās mērauklas, kad lauksaimniecība balstījās uz atsevišķu saimnieku saimniekošanas veiksmes un laukstrādnieku vāji apmaksātā darba. Aizvadot viesus, kolhoza priekšsēdētājs Kukelis sacīja: — Jūs tagad iepazināt mūsu dzīvi un darbu. Jūs gan spējāt apstaigāt tikai nelielu daļu no mūsu kolhoza — tā teritorija sniedzas turpat 50 kilometru garumā, taču arī šai mazajā daļā jūs varējāt redzēt gan labo, ko esam sasnieguši, gan arī trūkumus, kurus vēl neesam novērsuši. Kad atgriezīsities savās svešuma mājās. — stāstiet par visu redzēto un dzirdēto. Stāstiet par labo un stāstiet par slikto — tikai viens lūgums — esiet patiesi. 

KOLHOZĀ "ĀDAŽI"

1967.08.01 Dzimtenes Balss J. ANERAUDS

***

Laimīgu ceļu, poļu draugi!
Rīga 29. maijā (LTA korespondents). 

Šodien Rīgas darbaļaudis sirsnīgi un draudzīgi pavadīja poļu robežapsardzības kara kuģu jūrniekus, kas trīs dienas uzturējās Padomju Latvijas galvaspilsētā draudzības vizītē. Vakar PTR robežsargi viesojās pie Ādažu lauksaimniecības arteļa kolhozniekiem. Poļu jūrnieki apskatīja arteļa siltumnīcu saimniecību un zvēru fermu. Kolhoza klubā notika padomju un poļu tautu draudzības vakars. Dārgos viesus apsveica kolhoza priekšsēdētājs, bijušais T. Kostjuško divīzijas karavīrs, sešu Polijas ordeņu un medaļu kavalieris J. Kukelis. Šodien priekšpusdienā PTR matroži, staršinas un virsnieki apmeklēja Latvijas PSR Tautas saimniecības sasniegumu izstādi. Pēc pusdienas jūras pasažieru stacijas piestātnēs pulcējās Rīgas darbaļaužu pārstāvji un padomju robežsargi. Pavadīt viesus bija ieradušies PTR vēstniecības Maskavā pirmais sekretārs Juzefs Jakubčaks, PTR vēstniecības tirdzniecības atašejs Henriks Mištels. Sarkankarogotā ziemeļrietumu robežapsardzības apgabala karaspēka priekšnieka vietnieks ģenerālmajors I.Borecs, Rīgas vecākais Jūras priekšnieks kontradmirālis A. Aistovs un Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības priekšsēdētājs L. Rimjans. Piestātnēs goda sardzē stāvēja jūrnieki un robežsargi. Ģenerālmajors Borecs 40 labākajiem poļu kara kuģu matrožiem, staršinām un virsniekiem pasniedza krūšu nozīmes «Teicams robežsargs». Maršam skanot, poļu kara kuģi atstāja krastmalu un devās uz Daugavas grīvu. Tos pavadīja padomju robežapsardzības kuģis.

Laimīgu ceļu, poļu draugi!
1968.05.30 Cīņa

***

Viesus sveic ar rozēm 

Kolhozā «Ādaži» pēc Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības ielūguma viesojās poļu delegācija. Viesus sevišķi interesēja ekonomikas jautājumi un kultūras dzīve. Ar interesi viņi apskatīja saimniecības mehanizēto liellopu novietni 1. brigādes centrā, siltumnīcas, priecājās par ūdelēm zvēru fermā. Sirsnīgi noritēja pusdienas dārzniecības strādnieces Genovevas Sviklānes dzīvoklī. Viesmīlīgajai mājasmātei viesi pasniedza jauku dāvanu skaņu plati ar Šopēna mūzikas ierakstu, bet viņas vīram Vladislavam uzdāvināja savā zemē ražotu pildspalvu. Velti - albumu «Poļu kultūras dzīve» saņēma arī kolhoza priekšsēdētājs J. Kukielis. Protams, ādažnieki nepalika parādā. Viesiem pasniedza albumu par kolhoza dzīvi, pašu audzētās rozes un kallas.

A. Ansone
* Darba Balss / 05.03.1967

***

Delegāciju sagaidīšana

Ščecinieši dejo un dzied Ādažos

Poļu meiteņu draiskajam solim ādažnieki
dedzīgi aplaudēja

1. jūnijā kolhozā «Ādaži», viesojās poļu delegācija, jau divdesmit septītā, ko uzņem jaunajā klubā. Šoreiz tas bija Ščecinas metalurģiskā kombināta tautas dziesmu un deju ansamblis. Dziesmas un dejas «izveda» skatītājus cauri visai Polijai ceļojumā — kā viesi paši teica. 

Bijām Poznaņā, bijām Krakovā, to parādija krakovjaks. Varšavā — humoristiska aina «Varšaviešu atpūta 1900. gadā». Un visbeidzot Ščecina! Meitenes un zēni jūrnieku tērpos dejoja polonēzi. Skatītājus sajūsmināja temperamentīgās dejas, nereti ar īpatnēju humora pieskaņu. Koncerta noslēgumā kolhoza pašdarbnieki kā pateicību poļu viesiem pasniedza ziedus, bet priekšsēdētājs J. Kukielis intarsijas ar Latvijas un Rīgas ainavām. Ščecinieši savukārt izteicās ļoti atzinīgi par klubu. 

  * Darba Balss / 04.06.1970  

***

PASP darbinieki Latvijā 10. septembra vakarā Rīgā ieradās Polijas  Apvienotās strādnieku partijas darbinieku grupa ar PASP CK lauksaimniecības nodaļas vadītāja pirmo vietnieku S.Sobčiku priekšgalā. Grupā ir atbildīgi PASP Centrālās Komitejas un vojevodistu komiteju darbinieki, partijas rajonu komiteju pirmie sekretāri un sekretāri. Vakar Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajā Komitejā notika saruna ar PASP darbiniekiem. Tajā piedalījās Latvijas KP CK sekretārs R.Verro, republikas lauksaimniecības ministrs V. Stroganovs, meliorācijas un ūdenssaimniecības ministrs V. Samoļevskis, sagādes ministrs Z.Girgensons, Latvijas KP CK lauksaimniecības nodaļas vadītājs K.Anspaks, republikas Ministru Padomes lauksaimniecības nodaļas vadītājs P.Belokurovs un «Latvijas lauksaimniecības tehnikas» republikāniskās apvienības priekšsēdētāja pirmais vietnieks S.Gržibovskis. Sarunas gaitā draugiem no Polijas tika pastāstīts, kā republikas partijas organizācija īsteno PSKP XXIV kongresa lēmumus par lauksaimniecības tālāku attīstīšanu. Priekšpusdienā PASP darbinieki apmeklēja republikas Tautas saimniecības sasniegumu izstādi un Latviešu sarkano strēlnieku muzeju. Pēc tam viņi izbrauca uz Rīgas rajona kolhozu «Ādaži».  PASP darbinieki Rīgas rajona Ādažu kolhozā. Plašajā sarunā, kas notika saimniecības valdes telpās, partijas Rīgas rajona komitejas otrais sekretārs J.Koreckis pastāstīja viesiem par rajona nozīmi republikas ekonomikā un par partijas rajona organizācijas struktūru, bet kolhoza priekšsēdētājs J.Kukelis un partijas komitejas sekretāre D. Dzirkale viņus iepazīstināja ar saimniecības vēsturi, attīstības perspektīvām un sabiedrisko dzīvi. «Ādaži» ir augstu attīstīta saimniecība. To apliecina pagājušā gada rezultāti, kopējie ieņēmumi sasniedza 7 miljonus rubļu, tīrā peļņa - 1,6 miljonus rubļu. Mobilizējot darba darītājus piecgades uzdevumu izpildei kolhoza partijas organizācija un valde daudz dara, lai radītu visus apstākļus augstražīgam darbam un kulturālai atpūtai. Saimniecībā plaši izvērsta ražošanas objektu un dzīvojamo māju celtniecība. Daudzi kolhoznieki ar bezmaksas ceļazīmēm dodas uz sanatorijām un atpūtas namiem. «Ādažu» sportisti veiksmīgi startē Vissavienības un republikas sacensībās. Saimniecībā darbojas vairāki vokālie un deju ansambli, izveidots estrādes ansamblis, atvērta baleta skola. Daudzi jaunie kolhoznieki mācās augstākajās un vidējās speciālajās mācību iestādēs. Polijas partijas darbinieki uzdeva kolhoza vadītājiem daudz jautājumu. Viņi interesējās par atsevišķu nozaru rentabilitātl. par kolhoza kopsapulču rīkošanas biežumu. par propagandas darba organizāciju. Pēc tam šī saruna, kurā aplūkoja visus kolhoza dzīves aspektus, risinājās tieši ražošanas iecirkņos: viesi apskatīja konservu cehu, dārzniecību, zemplēves ierīkoto kartupeļu glabātavu, viņi apmeklēja fermas. Vakarā PASP darbinieki bija klāt mākslinieciskās pašdarbības koncertā kolhoza kultūras namā. Poļu draugus pavadīja Latvijas KP CK lauksaimniecības nodaļas vadītājs K.Anspoks un Latvijas PSR Ministru Padomes lauksaimniecības nodaļas vadītājs P.Belokurovs.

PASP darbinieki Latvijā

1973.09.12 Rīgas Balss

========

Pie mums - poļu draugi

Nesen kolhozā «Ādaži» pieredzes apmaiņas vizītē viesojās Polijas Tautas Republikas Ščecinas vojevodistes Stargardes rajona Vitkova I Hankas Savickas kooperatīva pārstāvji.

 

Viesi no Ščecinas kolhozā "Ādaži"

Delegāciju vadīja kooperatīva priekšsēdētājs Marjans Iļņickis un Stargardes rajona komitejas sekretārs Staņislavs Mroziks. Biedrs Mroziks jau otrreiz bija mūsu kolhozā.  Vitkova I Hankas Savickas kooperatīvs dibināts 1952. gadā, ir viens no pirmajiem lauksaimniecības kooperatīviem Polijas Tautas Republikā. Saimniecības dibinātāji bija jaunieši 16—21 gadu vecumā. Tā priekšsēdētājs b. Iļņickis arī ir viens no šiem jauniešiem, kas no vienkārša strādnieka izaudzis par enerģisku vadītāju. Kooperatīva kopējā zemes platība ir ap 2100 ha, bet ik gadus tā palielinās. jo daudzi individuālie saimniecību īpašnieki pievienojas kooperatīvam. Viesi iepazinās ar visām mūsu kolhoza ražošanas nozarēm, interesējās par partijas un ideoloģiskā darba formām un metodēm, par kultūru un sporta sasniegumiem. Sociālistisko sacensību viesi atzina par ļoti efektīvu lauksaimnieciskās ražošanas un kolhoznieku aktivitātes palielināšanas līdzekli. 

D. Dzirkale, partijas kolhoza «Ādaži» komitejas sekretāre 
* Darba Balss / 20.12.1973 

* * *

Draudzības svētki Padomju Latvijā

Republikā turpinās padomju un poļu tautu draudzības un brālības svētki - Ščecinas dienas Rīgā. Ščecinas vojevodistes delegācijas locekļi ar PASP vojevodistes partijas kontroles komitejas priekšsēdētāju Juljanu Lenartu priekšgalā, PTR ģenerālkonsulāta konsuls Ļeņingradā Henriks Sventickis, poļu kameransambļa un estrādes ansambļu mākslinieki iepazīstas ar Rīgu un tiekas ar Padomju Latvijas galvaspilsētas darbaļaudīm. Visur, kur ierodas poļu draugi, viņus uzņem sirsnīgi, skan apsveikuma vārdi, viņiem ar lepnumu rāda visu, ko radījuši padomju cilvēki. Ikvienā uzņēmumā redzami brālīgās sadarbības rezultāti, kas palīdz straujāk augt ikvienai sociālistisko valstu sadraudzības loceklei.
Ādažu kolhozs, kas atrodas Rīgas apkaimē, pazīstams ne tikai kā miljonārs, kurā ir augsti produktīvi tīrumi un fermas, bet arī kā viens no Padomju Savienības un Polijas draudzības biedrības Latvijas nodaļas aktīvākajiem biedriem. Saimniecības priekšsēdētājs Alberts Kauls parādīja viesiem tīrumus un fermas, siltumnīcas un pārstrādes cehus, jaunā centrālā ciemata dzīvojamās mājas un nākamās agropilsētiņas panorāmu. Kolhoza partijas organizācijas sekretāre Daina Dzirkale pastāstīja par kolhoza un Ščecinas vojevodistes valsts saiminiecības «Witkowo» kolektīvu draudzīgajiem sakariem. . ,
Jau vairākus gadus turpinās šī draudzība, tā dod jūtamus rezultātus. Saimniecības apmainās ar speciālistu, laukkopju un lopkopju delegācijām, iepazīstina viena otru ar visu jauno, progresīvo, ko ievieš tīrumos un fermās. Šī Padomju Latvijas un Tautas Polijas darbaļaužu draudzība, teica Ščecinas vojevodistes delegācijas vadītājs Juljans Lenarts, nostiprinās ar katru gadu, pārvarot attālumu, tā ir mūsu tautu uzplaukuma un spēka nesatricināms pamats.
Uzrunādams kolhozniekus, Juljans Lenarts atzīmēja, ka delegācijas locekļiem ir prieks sagaidīt patiesu draugu pulkā lielos poļu tautas svētkus 30. gadadienu, kopš Polija atbrīvota no fašistiskajiem iebrucējiem. Mēs nekad neaizmirstam, uzsvēra delegācijas vadītājs, ka poļu tautas panākumus 30 gados padarīja iespējamus vienīgi draudzība un sadarbība ar lielo Padomju Savienību, ar visām sociālistiskās nometnes valstīm.
LATINFORMA korespondents I. Plotke lūdza vairākus Ščecinas vojevodistes delegācijas locekļus, kas pirmo reizi viesojas Rīgā, pastāstīt par saviem iespaidiem.

Ščecinas pilsētas prezidents JANS STOPIRA: Rīga man liekas ļoti līdzīga Ščecinai. Šeit ir daudz skaistu māju un jaunceltņu, kas labi iederas vecpilsētas savdabīgajā arhitektūrā. Man kā pilsētas saimniecības darbiniekam duras acīs tīrība un spodrība ielās, cilvēku kārtība, viņu sirsnība un viesmīlība. Vārdu sakot - šeit tūlīt jūties kā mājās.

PASP rajona komitejas sekretārs Goļeņovā BOGDANS ŅESTERUKS: Rīga atstāj ļoti spēcīgu iespaidu. Kā lai neiemīl tās skaistos skvērus un parkus! Ādažu kolhozu mēs uzskatām par priekšzīmīgu saimniecību. Viss rāda, ka saimniecības kolektīva lielie plāni tiks sekmīgi izpildīti.

Polijas un Padomju Savienības draudzības biedrības Novogardas rajona nodaļas priekšsēdētājs STAŅISLAVS VIŠŅEVSKIS: Es pirmo reizi esmu ne tikai Latvijā, bet vispār Padomju Savienībā. Uz mani visdziļākos iespaidus atstāj padomju cilvēki - viņu sirsnība, viesmīlība, draudzīgie centieni visu parādīt, par visu pastāstīt. To nekad nevarēs aizmirst. Mūsu apmeklējuma programma dod mums iespēju īsā laikā labi iepazīties ar Latvijas darbaļaužu dzīvi. Visur mēs jūtam draudzību, patiesu brālību. Atgriezies dzimtenē, es ar divkāršu spēku stiprināšu mūsu draudzību.

Ādažu kolhoza klubā notika plašs draudzības koncerts, kurā piedalījās Ščecinas un Ādažu kolhoza estrādes ansambļi .

V. Vasiļjeva foto (LATINFORM) 

 * Rīgas Balss / 29.07.1974 

***

POĻU VIESI «ĀDAŽOS»

Kolhoza «Ādaži» biedri uzņēma dārgus viesus - Polijas delegāciju, ko vadīja Polijas Apvienotās strādnieku partijas Sčecinas vojevodistes komitejas partijas kontroles komitejas priekšsēdētājs Juljans Lenarts. Viesus ar saimniecību iepazīstināja priekšsēdētājs A. Kauls un kolhoza partijas komitejas sekretāre D. Dzirkale. Vakarā kolhoza klubā notika draudzības koncerts, kurā piedalījās gan poļu pašdarbības estrādes mākslinieki gan kolhoza ansamblis «Suvenīrs». 

 

 V. Vecvagare

* Darba Balss / 01.08.1974

***

Ščecinas dienas Rīgā. Poļu delegācija apmeklēja Rīgas rajona kolhozu «Ādaži». Delegācijas vadītājs PASP Sčecinas vojevodistes komitejas partijas kontroles komitejas priekšsēdētājs Juliāns Lenarts (vidū). 

 

ŠODIEN DRAUDZĪBAI ĪPAŠA JĒGA

1975.05.20 Zvaigzne ŽANIS ZAKENFELDS, Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības prezidija priekšsēdētājs

===============

Tuvie tālumi 

Viss vērtīgais, kas pārņemts no daudzajiem sociālistiskās sacensības partneriem, devis kolhoza «Ādaži» kolektīvam prasmi republikas laukus godam pārstāvēt arī aiz mūsu zemes robežām. Sakarā ar SEPP pastāvēšanas 30. gadadienu pagājušā septembra sākumā Čehoslovakijas Sociālistiskajā Republikā notika lauksaimniecības izstāde ar devīzi «Zeme barotāja». Padomju valsts delegāciju uz turieni vadīja mūsu republikas lauksaimniecības ministrs Kazimirs Anspoks. Latvijas laukus izstādē pārstāvēja kolhozs «Ādaži», bet delegācijā — valdes priekšsēdētājs Alberts Kauls. Kolhozā svētki. Skan pūtēju orķestra mūzika. Tautas tērpos ģērbtiem jauniešiem rokās ziedi. Svinīgi rotāta kultūras nama zāle. Vairākās vietās vairāku republiku karodziņi. Kādam notikumam posušies Rīgas rajona kolhoza «Ādaži» ļaudis? — Saņemam dārgus viesus, sacensību partnerus. — Tik daudz delegāciju! — Tās vēl nav visas. No Baltkrievijas daži nav atbraukuši, no Ukrainas. — Vai tad ar visiem arī sacenšaties? — Ne jau tā kā sportā: kurš pirmais. Sacenšamies kopējas lietas labad, lai pirmrindnieku pieredze, zinātnes ieteikumi ātrāk ieviestos dzīvē, sacenšamies, lai palīdzētu citiem un paši mācītos. No Igaunijas PSR Kirova kolhoza, no Ļeņingradas apgabala šķirnes putnu audzētavas «Boļševiks», no Baltkrievijas PSR Sluckas rajona, no Saldus rajona kolhoza «Jaunais komunārs», no Ogres «Lāčplēša», Madonas «Dzelzavas», no zinātniskās pētniecības saimniecības «Sigulda», no Lopkopības un veterinārijas, no Lauksaimniecības mehanizācijas un elektrifikācijas institūtiem, no pašu rajona kolhoziem «Padomju Latvija» un «Boļševiks». 

Sacensības partneri un viesi «Ādažos» pēc modernā slaucamo

 govju kompleksa «Briljanti» apskates.

Tik dažādi ir sacensības partneri. «Mūsu valsts ģerbonī atainotās kviešu vārpas tur nav gadījuma pēc. Mūsu maize ir strādnieku, zemnieku un tautas inteliģences kopēja darba rezultāts. Arī turpmāk, sacenšoties par augstām labības ražām, būsim stipri draudzībā.» Tādi vārdi ir ierakstīti līgumā, ko paraksta šīs delegācijas, ik gadus iekļaujoties sacensībā, lai ražotu un pārdotu valstij vairāk lauksaimniecības produkcijas, lai iepazītos ar citurienes kolektīviem, viņu dzīvi un darbu. Lai tālumi kļūtu tuvi. Šajā reizē ādažnieki grib partneriem pierādīt, kāda bijusi sacensības loma saimniecības augsmē, desmitās piecgades uzdevumu īstenošanā. Par gidu apņemas būt pats kolhoza priekšsēdētājs A. Kauls. Ar Igaunijas PSR Kirova kolhoza ļaudīm ādažnieki ir tikušies izsenis, jo Harju rajons, kurā atrodas šī saimniecība, ir Rīgas rajona ilggadējs sacensības partneris. Taču, kad A. Kauls viesiem rāda saimniecības ciematu, centra labiekārtojumu, neviļus atmiņā ataust sākums. Toreiz, pirms gadiem pieciem, kolhoza «Ādaži» vadītāji apciemoja Kirova zvejnieku kolhozu. Šī saimniecība bija izraisījusi interesi ar sava ciemata izaugsmi augsto ražošanas kultūru, izvērsto sabiedrisko dzīvi, lieliem panākumiem, gan jūras vagojot, gan zemi izmantojot. Atgriezies mājās, A. Kauls izteica priekšlikumu: — Brauksim turp pamācīties: visi speciālisti, saimniecības labiekārtošanas dienesta darbinieki, sabiedrisko organizāciju pārstāvji. Toreiz tā bija vēlēšanās uzzināt, kas un kā Kirova kolhozā domā un ko dara apkārtnes skaistuma izkopšanai, cilvēku estētiskajai audzināšanai. Pāris gadu vēlāk abi kaimiņi jau noslēdza sociālistiskās sacensības līgumu, kā paaugstināt saimniecību ekonomisko līmeni, kā vairāk produkcijas piegādāt valstij, kā veicināt savu kolektīvu sociālo izaugsmi. Desmitajā piecgadē kolhozs «Ādaži» nostājās uz krietni augstāka ekonomiskās un kultūras attīstības pakāpiena nekā iepriekš. 

Kazimirs Anspoks (no kreisās) padomju paviljonā 

pasniedz piemiņas suvenīru 

izstādes «Zeme barotāja» organizētājiem. 

Te daudz palīdzēja arī sacensība šī vārda visiedarbīgākajā nozīmē. Devītās piecgades uzdevumus ādažnieki veica ar uzviju. Vai nu tas, vai sava spēka apziņa lika kolektīvam izvirzīt jaunā posma sākumā lozungu: izpildīt desmitās piecgades valsts sagādes uzdevumu četros gados. Tas bija pacēlums, kad, piemēram, centra iecirkņa lopkopības brigadierei L. Stepei likās: viņas vadītais kolektīvs var daudz ko paveikt, un tas arī bija sacensības iniciators, kuram brīdi vēlāk pievienojās abi pārējo iecirkņu kolektīvi. Taču solīt ir viens, bet izdarīt — pavisam kas cits. Atrast rezerves jau tā tik intensīvā augkopībā un lopkopībā, kad, piecgadi sākot, ik uz 100 hektāriem lauksaimniecībā izmantojamās zemes saražots 1000 centneru piena un 150 centneru gaļas, kad graudaugu vidējās ražas sasniedza 40 centneru, kartupeļu — ap 170 centneru, daudzgadīgo zālāju siena — 40 centneru no hektāra, nav nemaz tik vienkārši. Jo vairāk tāpēc, ka Ādažu zeme «sver» tikai 32 balles. — Jāmācās, biedri, jāmācās! — tā neatlaidīgi atkārtoja A. Kauls un partijas komitejas sekretāre D. Dzirkale. Kad notika speciālistu atestācija, viņiem bija it kā jāaizstāv diplomdarbs par saimniecības nākotnes perspektīvām ikvienā nozarē. Saimniecība atvēlēja līdzekļus ekskursijām uz labākajām saimniecībām republikā un ārpus tās. Kolhoznieki iepazinās, kā audzē kartupeļus kolhozā «Lāčplēsis», kur gadu no gada, neraugoties uz «apstākļiem», šīs kultūras ražas pārsniedza 300 centneru no hektāra. Tapa vēl viens sociālistiskās sacensības līgums, kas uzlika par pienākumu abām pusēm likt lietā labāko pieredzi zemkopībā. Lāčplēsieši apmācīja kaimiņus, kā lietot tehniku kartupeļu audzēšanā un izlīdzēja arī ar labu sēklu. Ādažnieki savukārt neliedza savu māku, kā saglabāt bumbuļus atvieglota tipa glabātavās zem plēvju seguma. Jau 1977. gadā «Ādažos» izdevās vidējo ražu paaugstināt līdz 212 centneriem. Tas pāri par 250 hektāru platībā jau bija liels ieguvums. Kolhoza «Lāčplēsis» bijušais priekšsēdētājs E. Kauliņš (ar lielu cieņu joprojām viņu piemin ādažnieki) bija vienmēr gatavs palīdzēt gan ar dzīves pieredzē gūtu padomu, gan sniedza atbalstu grūtībās. Kad kolhoza ekonomiskais dienests aprēķināja, kādi pasākumi jāveic saistību izpildē, izrādījās, ka vajadzēja celt jaunas fermas, paplašināt ganāmpulku, apmācīt cilvēkus. Lielferma «Briljanti» ir desmitās piecgades lolojums. Skaista celtne 1000 dzīvniekiem, kur viena liellopa stāvvieta izmaksājusi nedaudz vairāk par 2000 rubļiem. Daudz te savu radošo meklējumu un atklājumu ieguldījuši lopkopības zinātnieki. Ar gandarījumu A. Kauls var ziņot saviem sacensības partneriem, ka jau pirmajā apgūšanas gadā te izslaukums no govs sasniedza 4000 kilogramus, bet šajā fermā tur tikai pirmpienes. «Ādažos» bijušas daudzas delegācijas no dažādām mūsu Dzimtenes malām. Te viņi interesējušies, kā palīgnozares palīdz attīstīt galvenās — lopkopību un laukkopību; kā tiek nodarbināti cilvēki, kāda ir mākslinieciskā pašdarbība un kultūras dzīve, kadru apmācība. Par visu interesējušies un stāstījuši arī par sevi. Vienā tādā tikšanās reizē ādažnieki uzzināja par Ļeņingradas apgabala šķirnes putnu audzētavas «Boļševiks» panākumiem. Kolhozā «Ādaži» tad bija iecerēta kompleksa būve putniem — «Pērles». Vajadzēja visu noskaidrot par putnkopību. Kādā sarunā atklājās, ka «Boļševikā» ir tāda šķirne, kuras putni dienā pieņemas svarā par gramu vairāk nekā citi. Viens grams! Bet_ja ir simtiem tūkstošu putnu? «Ādažos» savukārt bija zinātnieku izstrādāta putnu barošanas un kopšanas sistēma. Tā abas puses viena par otru ieinteresējās, tapa sacensības līgums, kurā bija paredzēts sniegt arī tīri praktisku savstarpēju palīdzību. 

Preses konferencē - izstādē Alberts Kauls 

iepazīstina žurnālistus ar sava kolektīva panākumiem.

Kad 1978. gadā rezumēja sacensībā gūto, «Boļševika» direktors B. Smirnovs par ādažnieku sasniegumiem runāja ar lielu gandarījumu. Tajā gadā saimniecībā saražoja 230 tonnas putnu gaļas, bet nākamajā — jau 600. Abpusējs prieks bija arī citiem sacensības partneriem. Tāda sacensība ir jaunrade. Tu esi atbildīgs ne tikai sava kolektīva priekšā, bet arī tiem, ar ko sacenties. Kolektīvos zina, kādi ir labākie cilvēki, kādi viņu sasniegumi, ar kādām metodēm strādā, zina arī grūtības, palīdz atklāt rezerves. Ceturto desmitās piecgades Vissavienības lauksaimniecības darbinieku dienu «Ādažu» kolhoznieki atzīmēja ar gaļas, graudu, kartupeļu un dārzeņu valsts sagādes piecgades plāna izpildi. Bet, lūk, ar pienu neveicas . . . Varētu jau rast vieglu attaisnojumu — viens pēc otra divi nelabvēlīgi gadi. Bet saistības, bet dotais vārds? Parādu samazināt palīdzēja sacensības partneri — pat ar lopbarību, ar melnraibās šķirnes lopiem. Uz to atbildot, lopkopji «Ādažos» sāka jo spraigi cīnīties par labākiem rezultātiem — apņēmās kopt lielākas govju grupas, paši piedalīties lopbarības sagādē. Pērn par 371 pieauga govju ganāmpulks. Tagad to jau ir pāri par 1600. Aprēķini rāda, ka piena pārdošanas piecgades plāns tiks izpildīts šajā mēnesī. Par godu V. I. Ļeņina 110. dzimšanas dienai kolhoza kolektīvs apņēmies šogad virs piecgades uzdevuma valstij pārdot 6000 tonnu piena. Nelielā aizķeršanās ar pienu saimniecībā radīja lielu satraukumu. Kolhoza administrācija un sabiedriskās organizācijas ne tikai stimulēja tos, kuri pirms termiņa izpildīja piecgades saistības, bet centās noskaidrot, kuri atpaliek vai nestrādā pietiekami apzinīgi. Rezultātus paziņoja visam kolektīvam. Pēc kiroviešu parauga kolhozā izdod ikmēneša informatīvu biļetenu 500 eksemplāros, lai visi ļaudis pārzinātu savu saimniecību, tās vajadzības, cilvēkus un viņu darbu. Un «Ādažu» ļaužu darbs nepaliek apslēpts arī sacensības partneriem. 

ČSR biedri «Ādažu» priekšsēdētājam tūlīt pasniegs 

izstādes zelta medaļu un Goda diplomu.

Izslaukt 6000 kilogramu piena no govs, kā to panāk Nopelniem bagātā lauksaimniecības darbiniece E. Mitriķe, ir ne tikai apbrīnas, bet arī pieredzes apguves vērts sasniegums. L. Romanovska, V. Riķe, A. Koka un vairākas citas no lielās 50 slaucēju saimes daudzkārt dalījušās amata prasmē. Sacensībās kļūst zināma cilvēku darba varonība, sacensībās labākā pieredze kļūst par daudzu citu ikdienas darbu normu. Sacensības gaitā kolhozā «Ādaži» izdevās likt lietā rezervju rezerves, lai uz katru zemes vienību strauji augtu produkcija. Aizvadītajā gadā uz 100 hektāriem lauksaimniecībā izmantojamās zemes jau saražots ap 1400 centneru piena un 290 centneru gaļas. Tas jau ir rādītājs, ko godam var ierindot mūsu zemes labāko saimniecību sniegumā. Šī lielā interese par visu jauno jau vairākus gadus draudzībā vieno «Ādažu» kolektīvu ar Polijas TR Sčecinas apgabala lauksaimniecības kooperatīva «Vienība» ļaudīm. Tie vairākkārt ir apmainījušies ar delegācijām, stāstījuši un rādījuši, kas ir labākais vienam un otram. No poļu draugiem ādažnieki mācījušies daudzgadīgo zālāju izmantošanas tehniku. Jau pērn to lika lietā — no zālājiem iegūstot trīs pļāvumus. Bet vēl vairāk šī pieredze noderēs jaunmeliorētajā Eimuru objektā, kas pēc lieluma atgādina «Vienībā» redzēto. Tikai tajā bija ierīkotas asfaltētas ceļu sliedes, lai mašīnas ar zāli varētu izbraukt jebkura laikā. Ja ir labs zāļu sastāvs, tādus masīvus var izmantot ilgi un iegūt pat četrus pļāvumus. — Vienmēr turēt acis vaļā, vērīgi sekot jaunajam. Ja to atzīsti, tad nešaubīdamies liec lietā, — tā speciālistiem allaž atgādina A. Kauls. 

Tuvie tālumi

1980.01.01 Zvaigzne ANNA MAČĀNE

------------------ 

Beļģu TV Ādažos

Beļģijas televīzija gatavo stundu ilgu dokumentālo pārraidi par PSRS daudznacionālo mākslu, Tajā skaitā arī par tautas mākslu un dažādu kolektīvu māksliniecisko pašdarbību. Šajā nolūkā režisors un operators vairākas dienas strādāja kolhozā «Ādaži». Viņi filmēia Tautas deiu ansambli «Sprigulītis» un sieviešu vokālo ansambli. Pavisam Beļģijas TV filmē 34 zemju dažādus tautas mākslas kolektīvus. 

R. Līdums
* Darba Balss / 13.08.1981

***

DRAUDZĪBU STIPRINOT

Gadu no gada kļūst bagātāki kolhoza «Ādaži» draudzības sakari. No daudzām mūsu valsts republikām uz šejieni brauc lauksaimniecības speciālisti, ekonomisti, lai mācītos latviešu kolēģu pieredzi. Arī ādažnieki labprāt uzzina dažādus tehnoloģiskos un organizatoriskos jaunumus no draudzīgās sadarbības partneriem. Nesen «Ādažos» atjaunoja līgumu par sociālistisku sadarbību ar Polijas Tautas Republikas Ščecinas vojevodistes Poļu - Padomju draudzības vārdā nosaukto Vitkova kombinātu no 1986. līdz 1990. gadam. Abi kolektīvi šajā laikā turpinās speciālistu un ražošanas pirmrindnieku pieredzes apmaiņu, pastāvīgi mudinot vienam otru ieviest lauksaimniecībā progresīvo tehnoloģiju, sistemātiski apmainoties ar materiāliem, kas atspoguļo zinātniski tehnisko progresu. Šai sakarībā lielu uzmanību veltīs augkopības un lopkopības perspektīvo virzienu attīstībai, lauksaimniecības ražošanas vadīšanai un organizācijai.
Sava kolektīva uzdevumā viesi pasniedza piemiņas medaļas un suvenīrus Padomju - Poļu draudzības biedrības Latvijas nodaļas pirmorganizācijas aktīvistiem. Grūti novērtēt abu kolektīvu draudzības nozīmīgumu, teica kombināta direktors Marijans lļņickis. Tā iesākusies 1968. gadā, un kopš tā laika mēs vienmēr esam zinājuši, ka draugi «Ādažos» priecājas par mūsu sasniegumiem un pārdzīvo neveiksmes. Ir zināms, kādu dramatisku periodu vēl nesen pārdzīvoja poļu zeme. Mūsu kombināta biedri neatbalstīja «Solidaritātes» provokācijas, ne soli neatkāpās no komunisma ideāliem. Ne maza loma šajā pastāvībā pieder «Ādažiem» — mūsu draugiem Padomju Latvijā. Viņu morālo atbalstu mēs izjutām vienmēr un visur, kopīgi stiprinājām atbildību par uz mūžiem vienojošas poļu un padomju tautas draudzības saglabāšanu.

J. Šabads
* Darba Balss / 23.11.1985

no labās: Geize Cauners, Mirdza Birze, Agris Everss, Ints Vēveris, ___, Atis Breide, Daina Dzirkale, Ariels Vecmanis, Ivars Muzikants, _____, Teodors Rubenis, Alberts Kauls, Zigurds Štālbergs, ____, Osvalds Krūze, Valentīna Sloceniece, Jānis Leicis, Jānis Jansons, _____, Vulfs Leviuss, Baiba Zirne, ___.

Kārtējā līguma nostiprināšana

Vilnis Straume palīdz orientēties degustācijas gardumos.

Jaunieši sarunā ar saimniecības vadību ( no labās: Alberts Kauls, Aleksandrs Bleikšs )

Apmeklējot Ādažu bērnudārzu.

***

Turpat mēnesi Latvijā uzturējās dzejnieks Roberts Dambītis ar kundzi Irēnu. Mūsu žurnāla sens autors 30. jūnijā ciemojās redakcijā. Atcerējāmies daudzus sastapšanās brīžus Rīgā un Adelaidē, pie tējas tases pārrunājām nākotnes nodomus. Attēla vidū redzam tālos viesus mūsu darbinieku saimē. Pirmais no kreisās — viens no ilggadējiem agrofirmas «Ādaži» atbildīgiem darbiniekiem Jānis Leicis, ar kuru Andris Vējāns pirms desmit gadiem apmeklēja Austrāliju un Dambīšu ģimeni

Attēla vidū redzam tālos viesus mūsu darbinieku saimē.

 Pirmais no kreisās — viens no ilggadējiem agrofirmas «Ādaži»

 atbildīgiem darbiniekiem Jānis Leicis, 

ar kuru Andris Vējāns pirms desmit gadiem 

apmeklēja Austrāliju un Dambīšu ģimeni

1988.09.01 Karogs * * * Delegācija no Baltkrievijas

 

-

Dabas parks "Piejūra" ^

  * Nedēļa / 03.07.1923

Plūstošās piejūras smiltis. 

Rīgas tuvumā, no Lielupes grīvas līdz Pabažiem piejūras joslā atrodas diezgan lielas smilšu platības, apm. 2.200 ha; pa lielākai daļai viņas apaugušas ar retām smilšu zālēm, bet vietām tās ir kailas un viņas pārvieto vējš. Pieskaitot pie augšā minētās platības vēl tādas pašas smiltis Kurzeme piekrastē, visā Latvijā sanāktu ap 3.900 ha, no kuriem, pēc no virsmežniecībām saņemtām ziņām, trešā dala pieskaitāma pie plūstošām smiltīm. Par plūstošo smilšu nodarītiem postījumiem, sevišķi Vakar-Eiropā, daudz rakstīts speciālā kāpu literatūrā. Šeit mēs Vakar-Eiropas piemērus neminēsim, bet pievedīsim tikai, kas attiecas uz Latvijas kāpām. Mežkopis Ranners savā 1884. g. izdotā apcerējumā par Baltijas jūras kāpām ziņo, ka Liepājas apkārtnes kāpas aizbērušas 11 kroņa zemnieku mājas (tagadējās Nīcas virsmežniecības robežās), un privātā Aizviķu muižā 7 mājas. Tur kur tagad atrodas visaugstākā Latvijas kāpa, tā sauktais Ķūpe kalns (240 pēd.) senākos laikos bija pusmuiža, kura esot atzīmēta vecā, 1637. g. sastādītā plānā, kas glabājoties Liepājas pilsētas valdē. 

Rīgas real-ģimnāzijas skolotājs Gottfrīds pagājušā gadu simteņa septiņdesmitos gados pēc veca Rīgas apkārtnes plāna konstatēja, ka 135 gadu laikā apm. 200 ha lielu derīgu zemes platību aizbērušas plūstošās smiltis starp Daugavas un Lielupes grīvām. Vairākās vietās kāpas ir aizbērušas vecus mežus, par ko liecina vecie koku stumbri un celmi, no kuriem tagad smiltis tiek atkal atpūtinātas. No Ķīšezera iztekošo Langes upi vairākās vietās aizbērušas smiltis pie Langes ciema. Vietām upe tagad iznāk no smiltīm un vietām atkal pazūd viņās, bet apmēram 3 klmtr. no bij. ietekas Gaujā upi galīgi aizbērušas smiltis. Caur to, ka ūdens nevarēja notecēt, labās Langes upes pļavas palika purvainas un lai viņas glābtu, 2 gadi atpakaļ, vajadzēja izrakt kanālu ūdens novadīšanai jūrā, kas prasīja lielas zumas. Turpat pie Langes ciema smiltis apputina arī lielceļu no

Vec-Milgrāvja uz Carnikavu. Pie Līlasta kroga kāpa ir pienākusi pavisam tuvu ceļam no Ādažiem uz Pabažiem. Ievietotos fotogrāfiskos uzņēmumos redzams, ka vairākās vietās plūstošās smiltis vēl tagad aizber mežus, purvus un ezerus. Vislielākos apmēros, tas notiek Popes virsmežniecībā, kur 2 1/2 km gara kāpa, Baltais kalns, visā garumā iet uz priekšu un katru gadu aprok zem smiltīm apm.  3 1/2 ha. Lai nenogurdinātu lasītāju, mēs apmierināsimies ar minētiem piemēriem, kuri pietiekoši pierāda kāpu nostiprināšanas darbu nepieciešamību. Tiešām arī, darbi iesākti jau sen atpakaļ, bet tā kā viņus neizveda pēc zistemātiska plāna un viņu uzsākšana atkarājās no atsevišķu personu uzņēmības, kādēļ viņus ne visur izveda. Pirmie darbi iesākti 1835. g. un turpinājās līdz 1849. gadam, tagadējās Rucavas un Nīcas virsmežniecībās, kurās toreiz nostiprināja un apmežoja 572 desetinas; naudu izmaksāja tikai par sēklām, bet paši darbi izvesti klaušu kārtā, aprēķinot patērēto darba spēku ar 105 kājniekiem un 12 zirgu dienām uz 1 desetinas — pēc tagadējām cenām 1 desetinas nostiprināšana un apmežošana iznāktu uz 440 latiem. 

Pēc tam sekoja darbi Ventspils apkārtnē, — ar pārtraukumiem no 1854. līdz 1880. g. Darbus izveda uz 2534 desetīnām, pie kam vienas desetinas nostiprināšana un apmežošana izmaksāja 63,6 rub. Pārrēķinot šo zumu latos un ņemot vērā darba roku tagadējās augstākās cenas, iznāktu apm. 300 latu. Tā tad mūsu laikmetam atlikušie smilšu nostiprināšanas un apmežošanas darbi, galvenā kārtā Vidzemes jūras piekrastē, prasīs diezgan lielas zumas, kuras nepieciešamas būs asignēt, ņemot vērā šī darba valstisko nozīmi. Meža departaments š. g. februāra beigās ir nolēmis iesākt smilšu kāpu nostiprināšanas darbus plašākos apmēros. Darbu organizēšana tagad jau iesākta vairākās virsmežniecībās un nākamā pavasarī darbus izvedīs visās 16 virsmežniecībās, kurās ietilpst sākumā minētie 3900 ha plūstošo un pusaizaugušo smilšu. 

A. Nikitins. 

  * Nedēļa / 03.07.1923

  * Nedēļa / 03.07.1923

  * Nedēļa / 03.07.1923 

Plūstošo smilšu nostiprināšana un apmežošana Rīgas virsmežniecībā. 

Kā mantojums no krievu saimniekošanas mums Latvijā ir palikuši daži tūkstoši hektāru plūstošo smilšu lauki, kuri, pateicoties valdošo vakaru vēju iespaidam, lēnam, bet neatlaidīgi pārvietojas uz zemes iekšieni un nodara ārkārtīgi lielus zaudējumus un postu. Ēkas, meži, vērtīgi zemes gabali tiek pamazām aprakti zem biezas smilšu segas uz ilgiem gadu simteņiem un pat ir bijuši gadījumi kur lielas upju gultnes tiek aizbērtas, caur ko ļoti plaši auglīgi zemes gabali pārvēršas purvos un ezeros. Pie mums plūstošās smiltis sastopamas gar Baltijas jūras piekrasti, bet Krievijā viņas ir ari iekšzemē, lielāku ūdens baseinu rajonos.

Rīgas virs-bas robežās plūstošo smilšu lauku, kuri vēl nav nostiprināti ir apm. 1000 ha. Latvijas pastāvēšanas laikā smilšu nostiprināšanas un apmežošanas darbi visagrāk un plašāk uzsākti zem virsmežziņa K. Eiches vadības Rīgas virsmežniecībā. Nostiprināšanu izdara vairākos paņēmienos. Pirmkārt, cenšas savaldīt smilšu pārvietošanos apklājot tās ar kadiķa, priežu zariem, vaj kārkliem, kā ari ar dažādu zālaugu kultivēšanu (smilšu auzas), jeb arī apstāda smiltis ar kārkliem. Pēc tam kad ir zināmā mērā ierobežota smilšu „ceļošana" uzsāk apmežošanas darbus. Tieši pie apmežošanas darbiem var stāties arī uz pusapaugušām ar zāli smiltīm. Parasti stāda priedi, ņemot 1—2 gadīgus stādus, bet zemākās vietās, kur mitruma apstākļi labvēlīgāki arī dažas lapu koku sugas, kā apses, bērzus un tml. Rīgas virsmežniecībā stādīšanu uz smiltīm izdara ar t.s. Koļesova lāpstas palīdzību, kura pēc virsmežziņa K. Eiches kunga pētījumiem un ilggadējiem novērojumiem ir izrādījusies par visvairāk piemēroto tādas zemes darba rīku.

 * Meža Dzīve / 01.11.1925

  * Meža Dzīve / 01.11.1925

  * Meža Dzīve / 01.11.1925

  * Meža Dzīve / 01.11.1925

  * Meža Dzīve / 01.11.1925

  * Meža Dzīve / 01.11.1925

  * Meža Dzīve / 01.11.1925

  * Meža Dzīve / 01.11.1925

Ceļojošās kāpas spēja apbērt dārzus, tuvumā esošus mājokļus un mežus, bet Carnikavas kāpa daļēji aizbēra Langas upi, aizbēršana draudēja arī tagadējai Garciema teritorijai.

18. gadsimtā piejūras mežus izcirta darvas tecināšanai. Daudzas teritorijas cieta ugunsgrēkos. Arvien vairāk sāka veidoties kaila smiltis, kuras vējš dzenāja no vietas uz vietu.

Tā veidojās paraboliskā kāpa, kas aptuveni 200 gadus nepārtraukti mainīja savu atrašanās vietu. Kāpa šodien ir apstādīta ar kokiem, tās ziemeļos atrodas “Piejūras” dabas parka augstākā vieta – Labošanās virsotne 27,6 metrus virs jūras līmeņa.

No tās paveras skaists skats, pēc šīs kāpas orientējušies jūrnieki, jo tā ir redzama no 7 kilometru attāluma.

Dienas skati

* Nedēļa / 03.07.1925

Dabas parks "Piejūra" ietilpst trīs pašvaldību teritorijās – Rīgas, Saulkrastu un Carnikavas. Parkā apskatāms kāpu amfiteātris un paraboliskā kāpa, kas izveidojusies dabīgi. Parks ir īpašs ar Rožu kāpu un Dzīvības ieleju. Dabas parkā ir vairākas lieguma teritorijas, piemēram, ezers Ummis.

Piejūras dabas parks ir trešais vecākais dabas parks Latvijā un dibināts 1962. gadā. Tas aizņem aptuveni piekto daļu no Carnikavas novada teritorijas - no Kalngales līdz pat Lilastes upei, ( 19 km gar jūru ) ietverot liedagus, kāpas un mežus. Savu stalto priežu mežu, kāpu un pludmaļu dēļ tā ir ļoti iecienīta atpūtas vieta. 

Dabas parka teritorija veidota daudzu retu piejūras biotopu pasargāšanai gan ūdenstilpēs, gan to krastmalās. Ummja ezerā sastopama Dortmaņa lobēlija, ezerenes un kāds ļoti īpašs biotops – peldošais ezerrieksts. Fosiliju pētījumi liecina, ka kādreiz šis augs bijis plaši izplatīts, bet šobrīd sastopams vairs tikai četrās ūdenstilpēs Latvijā. Garezeros, ko veido trīs šauru ezeru virkne, konstatētas vairākas retas sikspārņu sugas. Cauri Piejūras dabas parka teritorijai iet viens no nozīmīgākajiem putnu migrācijas ceļiem Eiropā.

Carnikavas muižas izdevīgais novietojums saistīts arī ar nozīmīgiem ceļiem, kas gājuši cauri Carnikavas novada teritorijai: Rīga – Pērnava ar vienīgo pārceltuvi pār Gauju tās lejtecē, kā arī Langas upes ceļš, kas savienoja Gauju un Daugavu, bet vēlāk to aizbēra ceļojošā kāpa. Katrīnas II pavēle izcirst piejūras mežus pamodināja ceļojošās kāpas, kuras gadiem sargājušas dabas parka „Piejūra" ainaviskos objektus. To vidū ir gan Garciema Paraboliskā kāpa, kas ir lielākais kāpu veidojums Rīgas jūras līča piekrastē, gan citas apskates vietas, kurām zvejnieki dāsni devuši nosaukumus. Ja vietai ir savs vārds, tad taču ir vieglāk kā atrast lomus, tā pārņemt zināšanas no pieredzējušiem amata brāļiem. Dzirnezerā vien esot bijuši 16 zvejas vietu apzīmējumi.

Vienu no parka "Piejūra" skaistākām vietām, dēvē par Rožu kāpu, bet tās austrumu malu – par Elizabetas augstieni. Rožu kāpas augstums ir apmēram 20m vjl. Kāpa savu nosaukumu ieguvusi daudzo savvaļas rožu dēļ, kas aug šajā vietā. Starpkāpu ieplakā bagātīgi aug maijpuķītes, tāpēc arī šo ieplaku dēvē par Maijpuķīšu ieleju. 

Elizabetas augstienes dienvidu mala saskaras ar Garciema parabolisko kāpu un Kāpu amfiteātri – ļoti nozīmīgu dabas pieminekli. Tas ir lielākais kāpu veidojums visā Rīgas līča piekrastē. Paraboliskā kāpa sāka veidoties 18. gadsimtā, kad jūras piekrastē izcirta mežus. Apmēram 200 gadus tā nepārtraukti mainīja savu atrašanās vietu. Kāpa daļēji aizbēra Langas upi, draudēja apbērt arī toreizējo Langas ciemu ( tagad Garciemu), vairākas reizes piespieda pārcelt tālāk Rīgas – Carnikavas ceļu. Tagad tā ir apstādīta ar kokiem. Paraboliskās kāpas ziemeļu austrumu malā atrodas „Piejūras” dabas parka augstākā vieta – Labošanās virsotne, kas sasniedz 27,6 metrus virs jūras līmeņa. Leģenda stāsta, ka par Labošanās virsotni to sauc tāpēc, ka skaistais un plašais skats, kas no virsotnes paveras, aizdzenot visas sliktās domas. Senie zvejnieki orientējušies pēc šīs kāpas, jo tā redzama jau no 7 km attāluma. Otra augstākā kāpas virsotne ir Legzdiņu kalns ( 23,4 m virs jūras līmeņa), un tā šajā vārdā nosaukta, jo apbērusi kādreizējo Legzdiņu saimniecību. Arī Kāpu amfiteātra pauguriem ir doti vārdi, piemēram, rietumu malā ir Ērgļu ligzdas kāpa, bet pa labi no tās ir Augstā vērotava. Iepretī Augstajai vērotavai aug Vientuļā priede, bet ieplakā starp austrumu ragu un nākošo kāpu – Vārtu priedes  

KŪP DŪMI PIEJŪRAS PARKĀ

Rīdzinieki pieraduši pie Vecāķu— Carnikavas pludmales. Retajam ienāk prātā, ka Erevānā tūristiem ar lepnumu rāda katru ūdenskrātuvi, pareizāk sakot, dīķi. Retais apzinās, ka maskaviešiem līdz jūrai jābrauc vairākas stundas. Tāpēc dažs labs pienācīgi nenovērtē mūsu jūrmalu. Skaists ir ceļojums gar jūru no Rīgas līdz Gaujai, taču katrā solī redzams, ka dabai ar vieglu roku nodara pāri. Vecdaugavas pussalā kā četrstūrains maizes klaips paceļas cietokšņa valnis, uz kuru ziņkārīgi lūkojas Vecmīlgrāvja celtņu kakli. Lai pussalā saglabātu retās augu un putnu sugas, ar Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes Izpildu komitejas lēmumu 1984. gadā izveidots Vecdaugavas kompleksais dabas liegums. To sargā ne vien likums, bet arī brīdinoši uzraksti ar dabas aizsardzības noteikumiem. Cilvēki pie skaidrības vēl nav tikuši. Kāpēc dabas liegums noteikts uz 15 gadiem, ja aizsargājamās sugas pussalā nolemts saglabāt uz visiem laikiem? Un otrādi: kāpēc tās saudzēt 15 gadus, ja nākotnē komplekso liegumu paredzēts likvidēt, to apbūvējot? Te nepārprotama un pozitīva atbilde jādod pilsētas izpildkomitejai. Tāpat kā Purvīša gleznas vai Raiņa dzeja ikviena aizsargājamā dabas teritorija ir unikāla un neatkārtojama. Komplekso liegumu nevar uzbūvēt un pēc tam nojaukt kā akmens garāžu, ķieģeļus pārvedot uz citurieni. Piejūras daba ir sevišķi mīļa gleznotājiem, taču nav zināms, cik ilgi te būs, ko mīlēt. Vecāķu prospekts krustojas ar Ziedu ielu. Pa kreisi paceļas stings smilšu vilnis 10—12 m augstā Vecāķu vaļņveida kāpa. Šī kāpa jau reiz apdraudējusi tuvējās ēkas un šoseju. Toreiz uz kāpas meža vēl nebija. Tagad veidojas līdzīga situācija. Kāpas ārējo malu bez žēlastības noblietējuši zābaki un nosliedējušas kurpes. Nāk prātā drastiskā dziesmiņa: «Cūka rikšiem, cūka rikšiem, sivēntiņi aulēkšiem . . .» Laimīgi garām gādīgi iekārtotajām kāpnēm. Vecāķu kāpu vajadzētu apmeklētājiem slēgt. 13 pludmales kilometri no Vecākiem līdz Gaujas grīvai var uzņemt 33 000 peldviesu. 

Sākas Piejūras dabas parks. Tā robežas veido 1546 ha lielais meža masīvs ar Latvijas PSR Ministru Padomes lēmumu 1962. gadā izdalīts no valsts meža fonda cilvēku pilnvērtīgai atpūtai. Par kārtību šai parkā atbild galvenokārt Inčukalna mežrūpniecības saimniecība un zinātnes un ražošanas apvienība «Silava». Kārtības trūkums minētajā teritorijā liecina, ka vajadzētu izveidot vienu organizāciju, kas sargātu un koptu Piejūras dabas parku. Parķā atrodas divi republikas nozīmes aizsargājamie dabas objekti: Vecāķu vaļņveida kāpa un Kāpu amfiteātris. Ne mazāk nozīmīgs ir jau minētais kompleksais dabas liegums, kas pastāv «plecu pie pleca» ar Piejūras dabas parku. Manuprāt, vajadzētu šīs teritorijas apvienot, pievienojot arī mežus, kas plešas pa labi no Rīgas—Alojas dzelzceļa līdz Ķīšezera austrumu krastam. Šajās rīdzinieku atpūtas vietās atrodas nozīmīgi Lielā Tēvijas kara pieminekļi, Liepusala, unikālā Ķīšezera—Carnikavas kāpu josla, ozolu birzis ar dižiem kokiem, senais Pulksteņkalniņš, kā arī Ķīšezera pilskalns. Pēdējo nesargā pat uzraksti. Diez vai velosipēdistiem un bumbas spēlētājiem zināms, ka viņi plosās pa vēstures pieminekļa plato muguru. Sakiet nu, kur rodama ērtāka vieta ugunskuriem, ja ne Ķīšezera pilskalnā? Šāda apvienošana juridiski nostiprinās Rīgas zaļo zonu. Tās nozīme kļūst arvien lielāka, augot pilsētas iedzīvotāju skaitam. Zinātnieki aprēķinājuši, ka pilnvērtīga atpūta dabā paaugstina darbaspējas par 15—20 procentiem. Rīgas apkārtnē vislielākie atpūtas resursi pieder Vecāķu—Kalngales meža masīvam. Fitoncīdiem bagātajā gaisā skuju smarža sabiezē par zaļganu miglu. Ejot pa asfaltēto ceļu no Kalngales stacijas uz jūru, nonākam pie Rožu kāpas (20 m). Parka zinātnieki turējuši zem sava goda iekārtot kāpnītes, tomēr uzkāpsim virsotnē, kur vējo smilšu palagi. Elpa aizraujas no mežu, jūras un debesu plašuma! Rāmā laikā jūra ir maiga kā debesu atspulgs. Kāpas centrālajā daļā aug rudās rozes, sasniedzot 2,5 metru augstumu. Lejā stacijas virzienā kā pulks aiz pulka, lencot pilskalnu, klajumu piepilda priežu jaunaudze. Rožu kāpa augu daudzveidības ziņā ieņem pirmo vietu Piejūras dabas parkā. Kā rakstīts šim parkam veltītajā pētījumā, te zeļ īsts piejūras augu botāniskais dārzs: līdz 200 gadu vecas priedes, madaras, kaulenes, pulkstenītes . . . Un kur vēl citur, ja ne Piejūras dabas parkā visās varavīksnes krāsās viz 12 kārklu sugas! Tūlīt aiz priekškāpas priežu ēnas glāsta kalsnējās smilšu neļķes, pļavu silpurenes un citas spīvi ziedošās puķes. Rožu kāpa varētu kļūt par Piejūras botāniskā sektora centru. Otra tāda sektora nebūtu visā Baltijā. Pie jūras mežos mājo aļņi, stirnas, zaķi un vāveres. Atšķirībā no Tallinas un Ļeņingradas parkiem, šejienes vāverītes nedodas cilvēkiem rokās. Esmu par saprātīgu risku, bet kuplastes vietā darītu tāpat. Palūkojieties uz retajiem skudru pūžņiem! Kurš nav dabūjis ar koku pa apaļo «pauri»? Kurš nav izurķēts līdz pamatiem? Nav brīnums, ja zveļamais dod pa galvu arī lielākam kustonim. Piejūras mežus iemīļojušas apšu un sviesta bekas, mušmires, bērzlapes, rudmieses. Rudeņos silus «ķemmē» «sēņu mednieki». Rokās naži. Zodi pastiepti uz priekšu. Koncentrēts skatiens. Sēņotāji izskatās tik kareivīgi, ka jāsmejas. Viņu enerģiskie pulki vieš šaubas, vai citu rudeni Piejūras dabas parkā atradīsim botāniskos retumus kāpu tinteni, smilšu (Sahāras) kauseni, pelēko lapiņu ogļu sēni un bezsmaržas vērdiņsēni (šīs visas Latvijā ir jaunas sugas). Iespējams, ka daža retāka sēnīte no mums atvadījusies uz visiem laikiem. Cik esmu jautājis zinātniekiem, skaidru atbildi neesmu saņēmis. Trūkst pētījumu. Bez pētījumiem redzams, ka sēņotāju taciņas caurauž mežu kā asinsvadi veca cilvēka roku. Vietām kasītas sūnas, lai dabūtu no zemes nepiedzimušu poķīti, kā to dara ziemeļbrieži, meklējot barību zem sniega. Reizi trijos, četros gados parkā vajadzētu aizliegt «sēņu medības». Parku šķērso zaļa stiga. Tur sūcas Langas upe (Garupe), sākoties pie Slēpotāju kalna, kura dienvidu daļā paceļas Aprakto priežu kāpa. Šai kāpā 5—6 m attālumā no apbērtajiem stumbriem gaisā cērtas dzīvi zari, lienot no zemes kā sakņu atvases. Jūrmalas priedes iebrien smiltīs lēnām kā daudzkārtainā tortē, tāpēc nenokalst. Pēdējā laikā steigšus kalst arī koki Aprakto priežu kāpā, taču nav, kas noskaidrotu šīs nelaimes cēloni un to novērstu. No slēpotāju kalna 400 metri līdz jūrai. Līču ločiem izliecas sēkļi slīpi tuvojoties krastam, paceļot virs ūdens smilšu trīsstūrus, atvairot viļņus no lagūnām. Carnikavas tuvumā ceļā stājas mirusi atteka. To apejot, kājas stieg niedrājā. Nelaipnos dūksnājus radījusi Gauja, kas daiļa ikvienā līkumā. Upē nārstot iepeld laši, vimbas un nēģi. No jūrmalas uz Carnikavu ved lauku ceļš, tuvojoties Gaujai. Dzelmē ūdenszāļu blāķi kā līķauti vijas ap noslīkušām priedēm. Ar katru gadu jauns piekrastes stūrītis iebrauc rijīgajā upē, un nevienu, šīs katastrofas neinteresē. Jūtami izpostīts arī Gaujas labais krasts. To izbradājuši gan dārzkopības sabiedrību vasarnieki, gan nejauši jūrmalas viesi. Kam krasts būtu jākopj, nav rakstīts nevienā ceļvedī. Kreisajā krastā ainavu papildina fotogēniska bērzu birzs. Tā izskatās tik daiļa, ka derētu žurnāla vākam. It sevišķi Līgo svētkos, kad plīvo jāņugunis. Par nelaimi, Jāņu ugunis krietni modernizējušās. Stabu galos ārdās pats nelabais, tecinot piķa straumītes un spļaujot sēra dūmus. Sadegot «pekles lielskungs» atstāj zālē duci melnu atvaru un dzelžu «ribas» autoriepu stieples. Gadiem ilgi zaļajā zemes segā melno plankums, kas netiek apbērts ar augsni. Citkārt vainīgi tūristu ugunskuri. Birztala dedzināta vismaz 50 vietās! Ejot pa Vecāķu— Kalngales mežiem, reizēm redzams, ka kūp visās debess pusēs kā geizeru ielejā. Ugunsgrēki parkā nav retums, jo tajā nav iekārtota vieta ugunskuriem. Pa labi no tiltiņa pār Gaujas atteku atzarojas ceļš. Ceļmalā vairākas atkritumu izgāztuves. No kurienes tās radušās? Pēc simt metriem gribas izsaukties: «Lūk, kur tas suns aprakts!» Novadgrāvī izgāzta melna masa, kastes, zvejas tīkli . . . Smaka tāda, it kā te būtu aprakts nevis suns, bet vesels ganāmpulks. Nezināmi huligāni aiz tiltiņa novākuši uzrakstu «Piejūras dabas parks». Tiešām, šādā situācijā uzrakstu varētu atjaunot tikai huligāns. Lai «komplimentus» izdalītu vienmērīgi, atgādināšu, ka Vidzemes jūrmalā līdzīga kloāka veidojas pie dzīvojamās mājas blakus Kalngales stacijai. Laikam vainīgi mājas iedzīvotāji. Kaķis vismaz aizkašā savu bedri ciet, bet pie Kalngales stacijas cilvēki norobežojuši izgāztuvi ar dzeloņstiepli. Vietām kāpas piemētātas līdz beidzamajai iespējai, jo parkā nav atkritumu tvertņu. Aiz upes sākas silu un nelielu ezeru rajons, kur 1959. gadā ierīkoja pirmās Rīgas darbaļaužu atpūtas nometnes. Carnikavas apkārtnē atpūtas zona plešas no Laveru ezera Gaujas kreisā krasta tuvumā līdz Lilastei. Presē gadu gaitā daudz diskutēts par atpūtas nometnēm, vasarnīcu kooperatīviem un dārzkopības sabiedrībām. Manuprāt, jāšķir atpūtas teritoriju nozīme, organizējot darbaļaužu atpūtu, uzlabojot veselību un veicinot Pārtikas programmas izpildi, no tajā dzīvojošo vasarnieku nevīžības pret dabu. Apkārtējās vides postījumi krasi samazina šo teritoriju vērtību. Pelnīti tiek kritizētas atpūtas nometnes. Lūk, parastā ainava. Mežā rēgojas dēļu mājeles. Netrūkst atpūtas inventāra. Netrūkst arī glīti, precīzi (gandrīz ar pienākuma apziņu!) iebradātu celiņu, taku un taciņu. Sils viens vienīgs pastaigu laukums. Zvēru, putnu, ziedu, mētru vairs nav. Dzirnezera apkārtnes mežos vietām nenobradāts palicis vienīgi plakāts «Saudzēji dabu!». Laikam tāpēc, ka tam neplaukst lapas. Presē ziņots, ka pēdējā laikā stāvoklis uzlabojies. Ja uzlabojies, tad atsevišķās vietās. Piemēram, Rīgas traleru flotes atpūtas bāzē «Dzirnezers» vairākos sektoros daba kļuvusi skaistāka nekā cilvēka neskartajos mežos: betona plāksnēm klāti celiņi, košumkrūmi, sūnas un melleņu mētras. Toties citur dārzkopības «pašdarbnieki» mežā ierīkojuši sakņu dārzus, kaut gan to darīt stingri aizliegts. Iesaku dabas aizsardzības aktīvistiem veikt botānisku «inventarizāciju» atpūtas teritorijās, it īpaši dārzkopības sabiedrībās. Tur zaļo vairāk reto augu nekā daudzos Rīgas parkos sākot ar ārstniecisko tauksakni un beidzot ar introducēto etiķkoku. Rīgas un Salaspils botānisko dārzu vadībā šīs teritorijas varētu kļūt par izmēģinājuma poligoniem, kur plašāk ievieš jaunas apzaļumošanai vai dārzkopībai paredzētās kultūraugu sugas. Taču tās ir nākotnes iespējas. Šodien pietiek paskatīties pa vilciena logu uz Kalngales—Lilastes siliem, lai redzētu, ka līdz pozitīvām pārmaiņām tālu. Kopumā turpinās atpūta pie liesās dabas krūts vandāliski izjārētajā «zaļajā draugā». Un vai tas vairs ir zaļais draugs? Ja uzlabojumi turpināsies līdzšinējos tempos, pozitīvs iznākums gaidāms trešajā gadu tūkstotī. Pagaidām jaunā paaudze Carnikavas silos mācās necieņu pret likumu. Par katru atpūtas nometni atbild kāda uzņēmuma vai organizācijas vadība. Arvien skanīgāk dun klauvējieni pie vainīgo priekšnieku naudas maka. Tas tomēr ir piespiedu pasākums. Audzināšana aizkavējusies par gadsimta ceturksni, taču dabas aizsardzību pasaules mēroga sanāksmēs min tūliņ aiz cīņas par mieru. Vai šīs problēmas maz šķiramas! Domāju, ka, piešķirot vietu atpūtas nometnē, jāņem vērā cilvēka aktivitāte Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrībā. Jāsarēķina, cik stundu uzņēmuma darbinieks un viņa ģimenes veltījuši atpūtas nometnes un apkārtnes daiļumam. Dīvaini, ka, dibinot dārzkopības sabiedrības, atpūtas nometnes un vasarnīcu kooperatīvus, nav izstrādāti un realizēti speciāli dabas aizsardzības noteikumi. Vairākus mēnešus gadā 20— 70 km rādiusā ap Rīgu piepilsētas zaļajā zonā, kas līdzvērtīga rezervātam, uzturas vairāk nekā 100 tūkstoši cilvēku. 

Viņu mītnes atrodas skaistākajās vietās— jūras, upju un ezeru krastos. Viņi tērē dabas veltes, smeļot no pārpilnības kausa. Tai pašā laikā neviens procents no kooperatīvu, sabiedrību, nometņu līdzekļiem netiek iztērēts dabas aizsardzībai! Aprēķināts, ka Piejūras dabas parka labiekārtošanai nepieciešami divi miljoni rubļu. Ne mazāk vajadzīgas arī darba rokas. Šai pasākumā mežkopjiem varētu palīdzēt atpūtnieki, kuri dzīvo parkā vai arī tā buferzonā. Meža draugiem nebūtu jābrauc simtiem kilometru, kā to dara vairāku Krievijas un Ukrainas pilsētu pārstāvji, lai vasarās pastrādātu Permas apgabala Ohanskas mežniecībā (skat. žurnālu «Ogoņok», 1981. gada 19. numuru!). Tur pilsētnieki par meža darbiem saņem samaksu. Darbarīkus mežniecība piešķir labprāt. Pietiek arī brīvā laika. Daudzi brauc uz mežniecību jau vairākas vasaras, jo Ohanskā pie stūres ir amatvīri, kas prot un grib organizēt. Varbūt līdzīgs pasākums iespējams arī Latvijā? Ja sākums būtu veiksmīgs, pienāktu kārta asfaltētiem autoceļiem un atspirdzinošu dzērienu kioskiem, kas nereti raksturo labiekārtotu dabas teritoriju. Bet vai Piejūras dabas parkam tie vajadzīgi? Manuprāt, ne vairāk kā zosij lietussargs vai kurmim saulessargs. Jūs mīlat dabu? Aizbrauciet līdz parka robežai un tālāk kājiņām. Līdz ar automašīnām atnāks benzīna tvans un eļļas traipi, parādīsies izbrauktas stigas, nerēķinot platības, ko izcirtīs, likumīgos ceļus būvējot. Ja mīlat dabu, nelielas ceļa grūtības iekveldēs mīlestību un veicinās ēstgribu. Slāpes veldzējot, derēs termoss ar tēju. Ja sākums būtu veiksmīgs . . . Bet mēs neesam tikuši līdz sākumam. Piejūras dabas parku plašāko Rīgas tuvumā nāksies vispirms nevis labiekārtot, bet glābt, uz laiku slēdzot vairākus katastrofāli nobradātus meža kvartālus, kur zem staigātāju papēžiem vaid kailās saknes. Spriedelējumi, ka daba aiz sētas atgādinot zvēru krātiņā, nav ņemami par pilnu. To liecina Jūrmalas pilsētas pieredze. Daba jāievieto nevis «krātiņā», bet «slimnīcā». Izteikšu «Silavas» speciālistu domas: ja situācija nemainīsies, nākošajos 10—15 gados Vecāķu—Kalngales mežus pilnīgi izbradās, t.i., iznīcinās. Atpūtnieki «palaidīs vaļā» klīstošās kāpas. Tas var gadīties. Savā laikā sabiedrība gan materiāli, gan morāli palīdzēja izveidot Gaujas nacionālo parku, un tas uzplauka līdzīgi ziedam Dzimtenes vainagā. Pienākusi kārta Piejūras dabas parkam, kas pašaizliedzīgi iet bojā, gādājot par rīdzinieku atpūtu un veselību.

 

KŪP DŪMI PIEJŪRAS PARKĀ

1986.04.01 Veselība

PLAUDIS, A.

* Latvija / 07.07.1986

Dzirnupe

Vairāk kā pusi no dabas parka aizņem piejūras meži, iekļaujot kā upes un ezerus, tā arī jūras piekrasti. Kamēr vienmēr jau izsenis šajā parkā interesējušas zvejas iespējas, citiem – to bagātīgie sauszemes resursi. Katrīnas II laikā izcirstie meži atstāja būtiskas sekas, „atdzīvinot” ceļojošās kāpas, savukārt zvejošanas intensitāte ir sekmējusi vairāku zivju sugu samazināšanos. Lai Vidzemes piekrastē saglabātu, reti sastopamus piejūras biotopus, mūsdienās ir izveidots dabas parks „Piejūra”, kura aizsardzībai tiek pievērsta īpaša uzmanība.

Garezeri

  

Trešais Garezers

Pirmais Garezers

Garezeri ir unikāli ģeoloģiskās izcelsmes ziņā, un tie ir  vienīgie šādas izcelsmes ezeri Vidzemes jūrmalā. Savdabīgie jomas izcelsmes ezeri ir izstiepti 3,5 km garā teritorijā un ietver trīs šauru (180 – 220 m) ezeru virkni. To veido Ziemeļu Garezers, Vidus Garezers un Pulksteņezers.

Parka teritorijā esošajiem objektiem ir doti dažādi nosaukumi, kuri radušies laika gaitā un sevī slēpj dažādus stāstus, teikas un ticējumus. Kalngales tuvumā apskatāmi „Trīs draugi”, kas ir trīs kopā saaugušas priedes un atrodas netālu no dzelzceļa stacijas Kalngale. Savukārt tuvāk jūras piekrastei, netālu no Garciema Paraboliskās kāpas paveras skats uz Rožu kāpu un vislabāk to ir apskatīt vasarā, kad zied savvaļas rozes. Turpat blakus ieraudzīsit arī Dzīvības ieleju, kuras nosaukums tapis neparasto koku daudzveidības dēļ – priežu mežu ielenkumā ir attīstījusies neliela lapu koku ieleja, kur biežs viesis ir dziedātājputns.

Dabas aizsardzības pārvalde reģistrējusi daudzu retu piejūras biotopu. Īpaši nozīmīgi ir tādi biotopi kā embrionālās kāpas, priekškāpas, mežainas jūrmalas kāpas un veci boreāli meži. Daudz retu augu un dzīvnieku sugu. Pie Garezera konstatētas vairākas retas sikspārņu sugas.

Dabas aizsardzības pārvaldē ir reģistrēti 42 dabas parki Latvijas teritorijā, kas sevī ietver noteiktu apvidu dabas un kultūrvēsturiskās vērtības. Dabas parki ir piemēroti raksturīgās ainavas saglabāšanai, sabiedrības izglītošanai un atpūtai, bioloģiskās daudzveidības uzturēšanai.

=================================

Dzirnezers

Dzirnezers atrodas Gaujas labajā krastā, un to ar upi savieno Dzirnupe. Vidējais dziļums ir apmēram divi metri, bet maksimālais var sasniegt pat piecus metrus. Ezerā ir četras salas un viena pussala - Krievu sala, Sidrabiņsala, Grīnberga sala, Garā sala (pussala) un Vadoņa sala, saukta arī par Kārļa Ulmaņa salu, kas šādi nodēvēta pēc vienas no Valsts prezidenta apmeklējuma reizēm 1935.gadā. Uz Sidrabsaliņas ir iekārtota atpūtas vieta laivotājiem.

autors: Sergej T

Pulksteņezers

Pulksteņezers atrodas starpkāpu ieplakā un tā spoguļa laukuma platība ir 3,8ha, vidējais dziļums ir 2,4m, savukārt makslimālais dziļums 5m. Ezeram ir slīpi un lēzeni krasti, un tā pamatne ir dūņaina. Veģetācija ezerā ir nabadzīga, tomēr atsevišķas niedru un elodeju audzes ir redzamas. 

Ummis

*no izdevuma "Ādažu Vēstis"

Ummja ezera un tās apkārtnes pasargāšanai 1999.gadā izveidoja dabas liegumu, kuru 2006.gadā pārveidoja par dabas parka "Piejūra" dabas lieguma zonu. Tas kopumā aizņem 52 ha, un tā galvenā aizsargājamā vērtībā ir Ummis. Ezers ir 25ha liels un tā krasta līnijas garums ir 2,3km, savukārt vidējais dziļums 2,9m. 

==============

Gaujas posmu, divus ezerus un jūras piekrasti nodod valdījumā Carnikavas pašvaldībai

Kāpa Garciemā

Carnikavas novada pašvaldības arhīvs

Valdība šodien atbalstīja ierosinājumu Carnikavas novada pašvaldībai valdījumā nodot divus ezerus un jūras piekrasti.

Ar valdības rīkojumu pašvaldībai tiks nodots pašvaldības administratīvajā teritorijā esošais Dzirnezers, Garezers, Gaujas posms un jūras piekrastes josla, vēsta LETA.

Carnikavas novada domei turpmāk būs tiesības izmantot šo publisko ūdeņu resursus, ūdens ekosistēmas un no tām tieši atkarīgās sauszemes ekosistēmas, zemi zem publiskajiem ūdeņiem, zemes dzīles, kā arī zemes dzīļu derīgās īpašības atļautiem un normatīvajos aktos noteiktajiem mērķiem. Tā varēs noslēgt līgumus ar trešajām personām par publisko ūdeņu un zem tiem esošās zemes nomu noteiktiem izmantošanas veidiem.

Pašvaldībai arī būs tiesības būvēt dažādas inženierbūves – plūdu aizsargdambjus, sūkņu stacijas, krasta nostiprinājumus, ja tas nepieciešams.

Lūgumu nodot Dzirnezeru, Garezeru, Gaujas upi un jūras piekrastes joslu tās valdījumā izteica pati Carnikavas novada pašvaldība, norādot, ka tas nepieciešams, lai nodrošinātu publisko ūdeņu pārvaldīšanu, sakopšanu un uzturēšanu, piesaistītu Eiropas Savienības struktūrfondu un citu ārējo finansējumu.

Pašvaldībai ir pienākums nodrošināt publisko ūdeņu, tostarp jūras piekrastes joslas, ilgtspējīgu apsaimniekošanu, pārvaldīšanu un saglabāšanu. Tāpat tai ir pienākums nodrošināt publisko ūdeņu, tostarp jūras piekrastes joslas, ilgtspējīgu apsaimniekošanu, pārvaldīšanu un saglabāšanu.

01.04.2014
Autors Apriņķis.lv

===================

Īpaši aizsargājama auga dēļ peldsezona Ummja ezerā atsāksies augustā

Dabas aizsardzības pārvalde

Iestājoties vasarīgi siltam laikam, aizvien vairāk cilvēku dodas meklēt veldzi dažādās ūdenstilpēs. Tomēr, vairākas ūdenstilpes mūsu valstī ir ļoti īpašas – tās ir pēdējais patvērums retām un strauji izzūdošām dabas vērtībām. Tāpēc tajās jārēķinās ar dažiem ierobežojumiem. Viena no šādām dārgumu krātuvēm ir dabas parkā "Piejūra" Carnikavas novadā esošais Ummja ezers. Tas ir tikai viens no dažiem Latvijā vēl atlikušajiem oligotrofajiem jeb dzidra ūdens ezeriem, un tajā aug tikai šādos ezeros sastopams augs Dortmaņa lobēlija — vienīgā Latvijā sastopamā Lobēliju dzimtas suga, kas ir ļoti reta un tādēļ īpaši aizsargājama. Dabas aizsardzības pārvaldē (DPA) skaidro, ka pēdējo 100 gadu laikā ezeru aizaugšanas un ūdens piesārņošanas dēļ šis augs izzudis jau vairāk nekā 20 Latvijas ezeros.
Šī mazā, trauslā puķīte ir pielāgojusies dzīvei ūdenī. Tā sakņojas ezera dibenā pavisam nelielā dziļumā, tāpēc pārsvarā sastopama ezera piekrastē. Jūlijā tā paceļ virs ūdens 40–70 cm garu stublāju un zied ar baltiem ziediem, nobriedinot sēklas virs ūdens. Dortmana lobēlijas lielākais drauds ir ezera ūdens piesārņošana ar biogēniem (pamatā fosfora savienojumiem), un šo vielu pieplūde ūdenstilpēs pārsvarā notiek tieši lielā peldētāju skaita dēļ.

Dortmaņa lobēlija

Lai netraucētu šī trauslā un neparastā auga ziedēšanu, DPA atgādina, ka jau desmito gadu ir spēkā Ministru kabineta noteikumi Nr. 204 "Dabas parka "Piejūra" individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi", kuros noteikts aizliegums peldēties un atrasties ar laivu Ummja ezerā no 1. jūnija līdz 15. augustam.
Dabas aizsardzības pārvalde aicina šajā laikā Ummja ezera krastus izmantot tikai skaistai pastaigai, bet atpūtai uz ūdens un pie tā izvēlēties citu ūdenstilpi tuvākajā apkārtnē, piemēram, Lilastes ezeru, Dzirnezeru, Pulksteņezeru, Kadagas ezeru, Lielo un Mazo Baltezeru, Rīgas jūras līča pludmales un Gaujas krastus.
Dabas aizsardzības pārvaldes vides inspektori un pašvaldības darbinieki, uzraugot normatīvo aktu ievērošanu īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, tāpat kā katru gadu, kontrolēs arī iepriekš minēto ierobežojumu ievērošanu Ummja ezera apkārtnē.

07.06.2016
Autors Apriņķis.lv

Kas redzams Piejūras parkā

Rīgas iedzīvotāji sensenis iecienījuši Vidzemes jūrmalu. Priežu sils, jaukas dabas ainavas, jūras gaiss sniedz patīkamu atpūtu. Šeit, territorijā starp Gauju un Rīgas jūras līča krastu, no Vecāķiem līdz Carnikavai ierīkots Piejūras dabas parks. Plašajā territorijā redzami dažādi kāpu veidojumi. Dabas parka izveides mērķis bija arī šo kāpu saglabāšana un aizsardzība.

Kāpa Piejūras parkā

 Varens kā ansamblis ar nosaukumu Garciema kāpu amfiteātris ir 3,1 km garš loks vienu virsotni dēvē par Legzdiņu kalnu, un tā izslējusies 22 m virs jūras līmeņa. Te paceļas arī kalns, par kuru stāsta, ka, to sasniedzis, cilvēks kļūstot labāks. Tā ir gandrīz 29 metrus augstā Labošanas virsotne, augstākā vieta parka territorijā. Senāk virsotne noderējusi par orientieri zvejniekiem. Ziemā parka augstās, stāvās kāpas iecienījuši slēpotāji. Kāpu masīvam netālu no Carnikavas dots pat Slēpotāju kalna nosaukums. Bet vasarā kāpu ielokā var aplūkot jauko Mazlandziņas ezeru jeb Mežezeru. Netālu no Vecāķiem Vecdaugavas labajā krastā atrodas viļņveida kāpa. Tas ir 10 m augsts, kilometru garš smilšu valnis, kura vecums lēšams ap 200 gadu. Kāpas pakāje aug vītoli un kārkli, kas aizkavē smilšu piekļūšanu kāpai no jūras puses. Kāpu amfiteātrī paceļas arī Augstā vērotava un Ērgļu ligzdas kāpa - seni vēsturiski smilšu veidojumi. Viena no savdabīgākām un nozīmīgākām skatu vietām ir Rožu kāpa. Visā kāpas teritorijā aug savvaļas rozes, ļoti dekorātīvas no pavasara ziedēšanas līdz pat rudens un ziemas  rotai. Arī šis augs veiksmīgi saista smiltis. Iecerēts izveidot 1,5 km garu Rožu taku. Ejot pa to, varēs aplūkot gan neparastās, rozēm apaugušās kāpas, gan arī īpatnējus kokus. Te aug Līkā priede - Vilkaču priede ar atkalinātām gaisa saknēm. Ar šādiem kokiem saistās ticējumi par vilkačiem. Ar plašu, gleznainu galotni saista Lielā priede, kuras stumbra apkārtmērs sasniedz 2,5 metrus, vecums - 260 gadus. Kalngales kāpās aug arī trīs kopā saaugušas priedes - Trīs draugi! Vēl te zaļo Cūku priede, Vētras priede. Uzsākta arī parastās īves ieaudzināšana. Ieplānots iekārtot autostāvvietas, tiltu pār Langas upi. Arī stendus ar paskaidrojošu tekstu.

Kas redzams Piejūras parkā

2005.05.21 Brīvā Latvija: Apvienotā "Londonas Avīze" un "Latvija"

B. Lielmežas teksts 

-