ĀDAŽNIEKU BLAKUS NOZARES
Trīsarpus hektāri zem sintētiskajām plēvēm un 0,16 zem stikla! Lūk, Rīgas rajona kolhoza «Ādaži» siltumnīcu saimniecība — viena no lielākajām republikā. Tā ir arī īsta paraugsaimniecība, kur audzē agros dārzeņus un zaļumus zem plēvēm. Uz šejieni brauc mācīties iesācēji.
  |
Vecā gada pēdējās dienās pēc ādažnieku izaudzētajiem ziediem bija sevišķi liels pieprasījums. Siltumnīcā redzam kolhoza dārznieku Viktoru Kivrānu un strādnieci Rasmu Bērziņu. |
Ādažnieki ik gadu piegādā valstij ap 800 tonnu dažādu dārzeņu, tai skaitā 150 tonnu no siltumnīcām. Aizvadītajā gadā par tiem kolhozs ieņēma 200 tūkstošus rubļu. Tīrā peļņa būšot ap 80 tūkstošu. Līdzās tradicionālajām kultūrām šeit ievieš arī jaunas: melones, piparus, baklažānus. Pagaidām gan tās te kultivē tikai izmēģinājumu stadijā. Dārznieks Viktors Kivrāns pastāstīja, ka par jauno kultūru audzēšanu saimniecības galvenais agronoms Valdis Kokorevičs gatavojot zinātņu kandidāta disertāciju.
Ziemas mēnešos prāvās zemstikla platībās audzē puķes, kas dod sevišķi labus ienākumus.
Zvērsaimniecības daži dēvē par zelta bedrēm. Ja raugāmies tikai no ienākuma viedokļa, tad tā tiešām ir.
Lūk, te «Ādažos», vēl gan pēc aptuvena vērtējuma, par pērn izaudzētajām ūdelēm, zilajām polārlapsām un sudrablapsām ieņemšot vairāk nekā 800 tūkstošus kas sastādīs apmēram pusi no saimniecības kopējā naudas ieņēmuma, bet, ja ņemam vērā arī rūpes, ko prasa zvērsaimniecība, tad gan nav ko skaust. Kaut vai tāpēc vien, ka šīs nozares rentabilitāte nepavisam nav tik pasakaina — tikai ap 40 procentu.
 Polārlapsa sagurusi. Veterinārārstei Ārijai Šmitei jāatrod vaina. |
«Ādažu» zvēru pilsētiņa aizņem 20 hektārus. Maksimālais iemītnieku skaits tajā pērnvasar bija 22 tūkstoši. Sagādāt katras sugas un vecuma grupas gaumei atbilstošu azaidu nav joka lieta, jo 60 līdz 80 procentu tajā jābūt gaļai un zivīm.
Uztura sagādnieku un virēju darba apjomu labi raksturo šāds skaitlis: dienā zvēriņi apēd 8 tonnas dažādas barības. Saimniecībā daudz labu vārdu dzirdējām par veterinārārsti Āriju Šmiti. Neļaut iezagties fermā epidēmijām — lūk, par ko diendienā viņai jābūt nomodā. Modernas un augsti ienesīgas zvērsaimniecības izveidošanā sevišķi lieli nopelni ir arī tās vadītājam Alfrēdam Kaņepam un kolhoza priekšsēdētājam Josifam Kukielim.
ĀDAŽNIEKU BLAKUS NOZARES
1968.01.12 Cīņa
J. Teicāna teksts
✨✨✨ Klusās sezonas nav Gadiem ilgi veidojušies priekšstati parasti vēl paliek domāšanā arī tad, kad dzīve jau aizgājusi tālāk. Garie ziemas vakari un pavisam, pavisam sarukušās dienas.
Bezgala ilgi bijis pierasts, ka šis ziemas vidus lauku ļaudīm ir kluss un tukšs laiks. Rudens darbi apdarīti, bet par pavasara sēju vēl domāt pāragri. Ko šādās dienās dara lauku ļaudis tagad? Redakcijas līdzstrādnieks un fotogrāfs iegriezās vienā no kopsaimniecībām — Rīgas rajona Ādažu kolhozā. — Tukšā sezona? — pārjautā kolhoza priekšsēdētājs Josifs Kukelis, kas šo saimniecību vada jau piecpadsmito gadu. — Nekādas tukšās sezonas mums nav. Lauku darbi gan pabeigti un visi tīrumi nokopti, bet ādažniekiem netrūkst darba arī ziemā. Ko viņi dara? Lūdzu, tūdaļ sarēķināsim. Kopumā mūsu saimniecībā ir 1400 darbinieku. Patlaban 250 cilvēku strādā celtniecībā, 300 nodarbināti lopkopībā, kur darbam nav sezonas rakstura. 300 cilvēku strādā mūsu augļu un konservu cehā, 200 — zvēru audzētavā. Audzējam ūdeles, polārlapsas, sudrablapsas, kopumā 28 tūkstošus zvēriņu. Mums ir viena no lielākajām kolhozos iekārtotajām kažokzvēru audzētavām Padomju Savienībā.Bet turpināšu stāstīt, ko mūsu darbinieki dara ziemā. Kopsaimniecībai ir ap 150 mehanizatoru.
Ko jūs patlaban ceļat un ko paredzēts celt tuvākajā laikā? Klusas sezonas nav — šopavasar pabeidzām kultūras nama būvi, ceļam vairākas dzīvojamās ēkas, lai beidzot atrisinātu mūsu galveno problēmu — apgādātu dabiniekus ar labi iekārtotiem dzīvokļiem. Lielākais jaunums ir kartupeļu pārstrāde? Fabrika, kurai jāstājas ierindā vēl šajā gadā. Ādažu kopsaimniecība ražos grauzdētus kartupeļus, tā sauktos kartupeļu salmiņus, dažādas citas garšīgas mantas. Jaunās fabrikas jauda būs 4 tūkstoši tonnu pārstrādātu kartupeļu gadā. Šai sakarā tuvākajā nākotnē mums jāpalielina kartupeļu ražošana 5,4 reizes, tajā pašā laikā palielinot arī citu laukkopības un lopkopības nozaru intensitāti. Salīdzinājuma labad var minēt, ka pirms gadiem trīsdesmit Ādažos no viena hektāra ievāca 1,6 tonnas graudu, bet patlaban kopsaimniecībā vidējā raža ir vairāk nekā 2,7 tonnas no hektāra. Krietni pieaugusi arī piena ražošana. Tagad no vienas govs mūsu kopsaimniecībā caurmērā izslauc 4 150 litru piena.
Nākamā gada sākumā esam paradzējuši izsludināt konkursu par labāko projektu mūsu saimniecības administratīvās ēkas un teātra ar grozāmo skatuvi celtniecībai. Jā — kolhozam ir vajadzīgs savs teātris. Rīga gan ir tuvu, taču tur diezgan grūti dabūt biļetes uz teātra izrādēm. Veidosim savu teātri, lai rīdzinieki brauc pie mums. Starp citu, tagad tā notiek ar mūsu bāru, kas iekārtots kluba pagrabstāvā. Ļoti bieži to vēlas izmantot dažādu Rīgas organizāciju un iestāžu ļaudis. Klusās sezonas nav. Par to vislabāk var pārliecināties, iepazīstoties ar kopsaimniecības darba ritmu. Suvenīru cehā darbinieces darināja piemiņas lietiņas, turpat netālu citā ēkā grupa kopsaimniecības ļaužu rosījās ap mašīnu, kas izgatavo polietilēna plēvi.
Kur kolhozā ņem izejvielu šī materiāla ražošanai. To piegādā vairākas ķīmiskās rūpniecības fabrikas kam nav izdevīgi uz vietas izmantot dažādus ražošanas atlikumus, bet Ādažu kopsaimniecībā no tiem tiek darināts izstrādājums, ko pieprasa ne tikai Latvijā, bet arī daudzās citās Savienības pilsētās. Vīna meistars Igors Dzakovs pēc kara nokļuva Latvijā. Abhāziešu puisim te iepatikās, un viņš palika uz pastāvīgu dzīvi. Lai gan «Ādažu dabiskais rudens vīns» brūvēts no Latvijas āboliem, tam tomēr jūtama dienvidu piegarša. Vīna meistars acīmredzot Ādažu vīnā ielicis daļu no savas dzimtenes saules. Kopsaimniecības klubā pie kādas zāles sienas kokā iegriezti vārdi: Šīs stiprās sienas, ko cēlām mēs. Tās dēlu acīs gaiši atmirdzēs. Un mazdēli, kad dēliem blakus ies. Tie mūsu celto namu augstāk slies. Tas ir dzejnieka Jāzepa Osmaņa veltījums ādažniekiem. Tiekoties ar kopsaimniecības valdes priekšsēdētāju Josifu Kukeli, ar dažādu nozaru darbiniekiem — Ināru Gugāni, Edmundu Markaini, Valentīnu Potapovsku, Annu Liepiņu, Voldemāru Čipu, Imantu Helvigu un daudziem citiem, radās pārliecība, ka viņi saimniecī bas nākotnei liek aizvien stiprākus pamatus. Lai dēli un mazdēii viņu namu celtu augstāk.
|
