Draudžu liktenis ^

Dievnamu novietne un orientācija; baznīcas laukuma izmantošana un iežogojums, kapu kambaris, kauna stabs. Baznīcas ēkas pārvietošanas ziņā Ādaži Vidzemes draudzes novadu starpā ieņem īpatnēju stāvokli: še dievnams 40 gadu laikā (1630—1669.) pārvietots 4 reiz. 1630. g. nolēma Garkalna koka Teņa kapellu pārcelt uz Ādažiem blakus vecajai ordeņa pilij. Jau 3 gadus vēlāk (1633.) Ādažos uzceļ jaunu baznīcu vēlākā Mūrakroga tuvumā, bet 1660. g. pagaidu baznīcu Sunīša ezera malā un 1669. g. jaunu baznīcu atkal vēlākā Mūrakroga tuvumā. Tāpat arī Garkalna baznīcas ēku 1673. g. cēla "paaugstinātā vietā", t. i. uzkalniņā;  tāpēc baznīcas laukumu bieži apzīmēja par baznīcas jeb kapellas kalnu. Kapsēta baznīcas laukumā parasti bija sadalīta mazākās vienībās, no kurām katras draudzes novadā ietilpstošās muižas zemniekiem baznīcas valde ierādīja savu atsevišķu vietu mirušo apbedīšanai. Baznīcas ziemeļpusē, ko uzskatīja par mazāk ievērojamu, atradās pa lielākai daļai brīvkapi draudzes nabagiem;  1692. g. Ādažos, Mālpilī un Cesvainē kapsētas iežogojumā atradušies vārti ar aizsargjumtiņiem un 1688. g. atzīmēts, ka Ādažos (1684.), Allažos (1692.) un Āraišos (1698.) kapu kambari nav bijuši. Vēl būtu atzīmējams, ka baznīcas laukumā blakus dievnamam vai tā durvju priekšā, vai pie kapsētas vārtiem atradās baznīcas soda jeb kauna stabs, arī „laiska" saukts, kūtru jeb laisku baznīcas apmeklētāju un „ļaunu cilvēku sodīšanai". Pie šiem stabiem vainīgos pieslēdza ar kakla dzelzi un diviem roku dzelžiem un pēra rīkstīm viņiem par kaunu un pārējiem baznīcēniem par biedinājumu. Tādi kauna stabi XVII gs. otrā pusē Vidzemē atradās pie ikkatras baznīcas. IV. Dievnamu novietne un orientācija; baznīcas laukuma izmantošana un iežogojums, kapu kambaris, kauna stabs. 1937.01.01 Latvijas Universitātes Raksti. Arhitektūras fakultātes sērija 💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢 💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢💢 Šai pašā 1584. gadā katoļi dabū savā pusē vēl kādu labu latviešu valodas pratēju — Ādažu latviešu draudzes mācītāju Jāni Montānu. Pēc rūpīgas pārbaudīšanas un sprediķu tekstu pārlūkošanas arī viņam ļāva sprediķot latviešiem, laikam tais pašos Ādažos.  No visa tā tomēr ir redzams, ka latviešu valodas iemācīšanās kļuva par degošu nepieciešamību Rīgas kolēģijas locekļiem. Kolēģijai bija jāapkopj 3 latviešu draudzes — Rīgas, Daugavgrīvas un Ādažu. Pirmā sākumā bija niecīga (jo latvieši, kas dzīvoja pašā pilsētā, katoļos nepārgāja, gluži otrādi — kalendāra nemieru laikā izrādījās nikni katoļu pretinieki), bet arī šīs draudzes locekļu skaits strauji pieauga, jezuītiem pārņemot īpašumus Mazjumpravā (Katlakalnā un Dreiliņos), Mūksalā un t. s. Pagrablaukā (vēlākā Latgales priekšpilsētā). Ādaži un Daugavgrīva jau no sākuma bija lielas, ļaužu bagātas draudzes. Sprediķošana bija kaut cik veicama, tos varēja sacīt arī novici. Bet katoļu kultā ir darbība, ko var pildīt tikai iesvētīti priesteri un kas nav veicamas bez draudzes locekļu valodas prašanas. Tā tas ir ar laulāšanas, bet jo sevišķi ar grēksūdzes sakramentu. Gan priecājoties par Jāņa Montana atgriešanos, jezuīti tomēr šim līdzšinējam hairetiķim priestera darbus uzticēja tikai ar grūtu sirdi. leraksts par J.Montānu kolēģijas vēsturē ir viena vienīga taisnošanās. Aprādīts, ka Montāns vispirms ilgi un rūpīgi pārbaudīts, bet ari tad vēl viņa sprediķi tika kontrolēti, iekams ļāva viņam tos lasīt. Galā vēl pasvītrots, ka Montāns bijis nepieciešams latviešu valodas prašanas dēļ un tikai tādēļ, ka kolēģijai pašai trūcis operāriju. Par operārijiem sauc tādus kolēģijas locekļus, kam jāpilda visi pienākumi bez izņēmuma. Praktiski šai laikā Rīgas kolēģijā operārijs nozīmēja latviešu dvēseļu kopēju. 1584. g. Rīgas kolēģijā bija tikai četri locekļi (pašā gada sākumā bija pat tikai 3). Lai kolēģija varētu darboties, vienam bija jābūt tās rektoram, tas citus pienākumus regulāri pildīt nevarēja; vienam bija jāvada skola, kurā dažādu priekšmetu mācīšanu savā starpā sadalīja visi. Vēl kādam bija jāpārzina Jēkaba un Marijas Madaļas baznīcas.  Ceturtajam loceklim bija pārpārim darba kolēģijas saimniecības pārzināšanā, kontrolējot izkaisīto īpašumu pārvaldi, četriem cilvēkiem tas ir ārkārtīgs darba slogs. Un tomēr tiem bija vēl Rīgā ik svētdienas jātura dievkalpojumi ar 1 latviešu, 1 poļu un 2 vācu sprediķiem. Labi saprotams, ka trūka operārija — dažādo pienākumu pildītāja, jo visiem bija jau pārpārim regulāro pienākumu. 1584. g. katalogā tad arī neviens no četriem tēviem nav apzīmēts par operāriju. Taču, ja arī ne formāli, faktiski tomēr tādus operārija pienākumus jau 1583. g. veica Vincerijs. Viņš izbrauca arī uz attālākiem ordeņa īpašumiem, katrā ziņā uz Jumpravu pie Lielvārdes, bet varbūt arī uz Vainižiem. Viņš devās ik svētdienas sprediķot Daugavgrīvas latviešiem. Bet, kā jau redzējām, viņam šais izbraukumos bija jāņem līdzi tulks. Skaidrs, ka Vincerijam neatlika nekas cits kā pašam iemācīties pietiekoši latviešu valodu. Viņš to arī 1584. g. laikā izdarīja. 1585. g. viņš atzīmēts jau kā latviešu valodas sprediķu sacītājs. Daudzus gadus vēlāk, kad Vincerijs jau sen atdusējās Ādažu kapsētā, viņa paraugs latviešu valodas apgūšanā bija palicis atmiņā kā spožākais. Rīgas kolēģijas vēsturē, kas sacerēta pēc 1617. gada, izmantojot arī tādas kolēģijas annales, kas līdz mūsu dienām nav saglabājušās, piemiņas vārdos 1589. g. mirušajam Vincerijam teikts, ka viņš bijis pirmais, kas latviešu valodu ar lielām pūlēm iemācījies. Runājot par 1583. gadu, šī vēsture saka vēl vairāk. — Jezuītiem sagādājusi milzīgas grūtības valodu dažādība Livonijā. Bez vācu un poļu valodas „atklāja daudzus (!) pilnīgi dažādus dialektus, un neeksistēja nekādas grāmatas (tajos). Pirmais šīs grūtības pārvarēja tēvs Vincerijs, kurš, redzēdams, ka negūst darba augļus vāciešu vidū, pievērsās latviešiem". šis teksts ir sastādīts tā, ka var radīt pārpratumus. Tā kā Vincerija pūliņi gar latviešiem pieminēti tūltī pēc tam, kad teikts, ka vietējās valodās nav bijis grāmatu, tad no tā var likties secināms, ka Vincerijs bijis pirmais, kas latviešu valodā grāmatas sacerējis. Tā kā par to nav nekādu citu liecību, tad teksts tomēr nav tā iztulkojams. Teksts saka to, ko zinām arī no citām liecībām: ka Vincerijs bija pirmais Rīgas jezuītu tēvu starpā, kas uzņēmās pūles iemācīties latviešu valodu, kamēr tajā vēl nebija grāmatu. Tā kā Vincerijs latv. valodu mācījās pirms 1585. gada (šai gadā viņš varēja jau latviski sprediķot), tad teksts attēlo apstākļus pareizi. Abi šie norādījumi par grūtībām, kādas bija Vincerijam, latviešu valodu mācoties, ar nelieliem izteiksmes grozījumiem uzņemti arī otrā kolēģijas vēstures tekstā, kas īsāks (sniedzas tikai līdz 1599. gadam), bet izmanto tos pašus avotus, ko garākā kolēģijas vēsture. Bet tikai šai īsākajā kolēģijas vēstures versijā kā nākošais pēc Vincerija par latviešu valodas iemācīšanos cildināts tēvs T. Haukeše. PIRMĀ LATVIEŠU GRĀMATA 1960.04.01 Tilts 💢💢💢💢💢

Ciemos pie Latvijas senajiem dievnamiem ROBERTA LEGZDINA RAKSTS NOPOSTĪTO LATVIJAS DIEVNAMU PIEMIŅAI Svētvakars svešumā mani aiznes mājās, Vidzemē. Ne tikai manas draudzes  Lēdurgas skaistajā baroka dievnamā, es pārstaigāju visus dievnamus,  kuros kādreiz esmu bijis, un to ir daudz. Kopš studenta gadiem esmu izmērījis,  fotografējis un dokumentējis visus Vidzemes un Latgales dievnamus, daļēji  arī Kurzemes un Zemgales. Varētu teikt, ka no sava mūža esmu dievnamos  pavadījis ne tikai nedēļas un mēnešus, bet gadus, ja pieskaita klāt laiku  sākot ar trīs gadu vecumu, kad māte ik svētdienas veda mani uz baznīcu un kad  mācītājs teica sprediķi vismaz trīs stundas. Savā Lēdurgas baznīcā tā es  pazinu visas tās detaļas. Skaitīju, cik reizes mācītājs apgriež smilšu pulksteni  kancelē, pazinu visus eņģeļus dievnama velvēs, ko tie dara un aiz vienam  nožēloju, ka Pestītājs virs altāra mokās pienaglots pie krusta. Māte  dziedāja korī, mani pieskatīja vecāmāte vai kaimiņi. Reizēm aizmigu un  pamodos, kad vajadzēja iet mājā. Aizvien bija jāsēd sieviešu pusē, un tas likās  jocīgi, jo kad tēvs bija līdzi, tad sēdējām vīriešu pusē. Tagad tas ir jau  sens laiks. Latvijas sākuma gados, būdams architektūras students, strādāju  pie dievnamu uzmērīšanas. Lai tiktu klāt pie griestu velvēm, torņa vai  citiem augstumiem, uzmērīšanā bija izstrādāta metode: piesējām balonam  lentes mēru un uzlaidām griestos. Jebkuras sarežģītas velves augstumus  tā varēja izmērīt sēdot uz grīdas un bez grūtībām. Ar šo metodi ir uzmērīti visi  lielākie Latvijas dievnami, sākot ar Sv. Pētera baznīcu Rīgā. Visvairāk mani  interesēja mazie koka dievnami. Vidzemē tādu ar kaut cik lielāku  architektūras vēstures vērtību vairs Latvijas laikā nebija. To vietā uzmēroju  daudzus saiešanas namus. Sevišķi lielu pakalpojumu architektūras  vēsturei ir izdarījis J. Broce zīmējot (ap 1780. g.) Vidzemes dievnamus. Lielais  vairums toreiz bijis koka guļbūves, ar brīvstāvošu zvanu torni. Kurzemē  vērtīgākais koka dievnams ir Usmā (1705.), ko pārcēla uz Brīvdabas muzeju  Rīgā (1935), ar vērtīgiem griestu gleznojumiem, kokgriezumiem un  skulptūrām altārtelpā un kancelē. Zemgales vecākais un skaistais koka  dievnams ir Ilūkstes apriņķī, Bornē (1537.), ko arī pārcēla uz Brīvdabas  muzeju (1937.) un uzstādīja uzkalnā, Zemgales sētas tuvumā. Dievnams celts  guļbūvē, apšūts ar dēļiem. Ievērojams daudzums koka dievnamu Latvijas laikā  vēl bija Latgalē. No 131 koka dievnamiem, kas celti Latgalē dažādos gadsimtos,  toreiz vēl bija lietošanā 48. Lielākais no tiem atradās Višķos, celts guļbūvē  (1641.), ar četriem laukakmens mūra stabiem stūros. Lievenis, priekštelpa  balstās uz četrām masīvām ķieģeļu mūra kolonnām, kas apmestas un balti  krāsotas. Dievnama kvadratūra 569kv. m. Ļoti izteikta baroka velve,  koka, ar luktu un balkoniem. Jumts augsts, mansarda formā. Uzceļot jaunu,  mūra baznīcu, šī vecā vairs netika lietota. Tagad tā pārcelta uz Valmieru un  tur katoļu draudze to uzstādījusi par jaunu, jo lielais Valmieras dievnams  "pārbūvēts" citām vajadzībām. Mazākais koka dievnams, ko esmu  uzmērījis, ir astoņstūra kapella Rudzātu pag. (17— g.s.) Eleonorvilē,  Daugavpils apriņķī, tā celta guļbūvē un vertikāli apšūta ar dēļiem.  Dievnamu uzmērīšanā vissavdabīgāki gāja Latgalē. Kopā ar stud. arch.  Pēteri Bērzkalnu, vēlāko L.U. architektūras fakultātes docentu, bijām  norunājuši satikšanos pie kādas baznīcas Rēzeknes apriņķī, jo Bērzkalns  brauca no Rīgas, bet es biju Somijā un braucu no ziemeļiem. Norunātā vietā  tiešām ieradāmies abi gandrīz vienā brīdī, bet liels bija pārsteigums,  ka kartē atzīmētā dievnama nemaz nav. Neviens arī nevarēja pateikt, kur  tas palicis? Bija pievakare un gājām uz tuvējo skolas namu pārlaist tur  nakti. Bet negals ar iekšā tikšanu: skolotāja negribēja ļaut pārgulēt.  Rādījām dokumentus, architektūras fakultātes papīrus, arī pases, bet  iekļuvām tikpat kā ar varu, apmezdamies klases telpā. Cik nopratām,  nesen skolā bijis kāds sarīkojums, jo skatuve vēl nebija novākta un  uz tās arī ierīkojāmies gulēšanai. Tad koridorā atskanēja troksnis un  varēja just,  ka aizbarikādē durvis, kuras vēlāk arī aiznagloja. Ar gulēšanu arī  nekas  neiznāca, jo tik nikni koda blusas un tādos daudzumos, ka tumsā  cīnīties ar tām bijām bezspēcīgi. No rīta skolotāja atvainojās, atdeva mūsu  dokumentus: visādi jau pēc kara vazājoties, esot nedroši. Idēnu ciemā  baznīckungs mūs pacienāja ar tik stipru alu, ka pagājām kādu gabaliņu un  likāmies zem krūma atpūsties: bijām ierāvuši garāku malku. Latgalē  saistīja arī misticisms. Katoļu dievnamos juta kaut ko specifisku, kur  ar vītušiem ziediem jaucās kopā vīrāka smarža un relikvijās, svēto tēlos  un svētbildēs daudzu gadu simtu nogūlies svētums. To sanesuši latgales  ļaudis svētdienās un svētku dienās. Ziemu to stindzinājis sals, bet vasarā,  kad dievnamu saule izsildījusi, viss it kā pamostas un sāk dzīvot no jauna.  Katra paaudze tā atstājusi dievnamā savas pēdas, kas ved atpakaļ gadu  simtos, ko nākošās paaudzes apbrīno un pieliek savu devu klāt, lai  dievnams to glabātu un nestu tālāk vēl citos gadsimtos un paaudzēs.  Tad vienā dienā ierodas studenti, uzmēro, uzfotografē, apraksta,  dokumentē, lai rezultātus novietotu architektūras fakultātē vai pieminekļu  valdes archīvā, kur tos pēta zinātnieki. Tā dievnams nokļūst grāmatās  un ja kādam sevišķa vērtība un retums, tad to pārved uz Brīvdabas  muzeju Rīgā. Šādās seno celtņu medībās esmu sirojis pa Vidzemi un  Latgali vairākas vasaras. Es to neuzskatīju par darbu, bet svētceļojumu.  Liekas, dievnamos esmu ielicis daļu savas jaunības un gaišākos studenta  gadus, dievnami ir bijuši jaunības mīlestības apjūsmoti ar sirdi un  dvēseli. Visciešāk biju pieķēries mazajiem, koka dievnamiem. Tajos,  tāpat kā brāļu draudzes saiešanas namos Vidzemē, latviešu tautas māksla  redzama viskošākā devumā, ļoti izteiktā etnogrāfiskā architektūrā,  Kā tālas senatnes pieminekļi, šie dievnami dokumentē latviešu  celtniecību pirms mūra celtņu un stila architektūras ienākšanas Eiropas  ziemeļos. Tie liecina, ka Eiropas celtniecība ziemeļos no Alpiem  pirmatnēji ir bijusi koka, aptverot guļbūves un stāvbūves paņēmienus.  Latgalē visvairāk koka dievnamu celts 18. gadsimtā. Ir bijuši pavisam  131 koka dievnamu vai kapellas. Celšanas laiks: 16. g.s. 4 dievnami,  17. g.s. 31, 18 g.s. 59, 19. g.s. 24. Latgales koka dievnamu celtniecība rāda,  ka tā nav atvasināta no akmens architektūras, bet patstāvīga un ar  vairākām tradīcijām. Dievnamu plānā saskatāma altārtelpa,  draudzes telpa un priekšdievnams. Daudzi Latgales koka dievnami  plānā rāda latīņu krusta formu: Stiglavā, Birzgaļos, Kārsavā,  Ludzā u.c. Samazinot plāna uzbūves elementu skaitu līdz mīnimam  diviem taisnstūrim un astoņstūrim, Latgales dievnamu celtniecība  kļūst monumentāla. Pārejā no telpnes tipa uz bazilikas tipu rodas  starptips pseudobazilika. To sastopam arī ārpus Latgales, kas nozīmi  gan iegūst tikai 18. gadu simtenī. Raksturīgs paņēmiens Latgales  dievnamu celtniecībai ir stingri saskaņots vidus joma platums  ar altārtelpas platumu, ģeometriski figūrālā ziņa visi plāni  balstās tikai taisnstūra un astoņstūra, pēdējā gadījumā lietojot pilnu  astoņstūri. Atceroties šos Latvijas dievnamu uzmērīšanas laikus vēl  prātā nāk daži epizodi. Kad Ādažu baznīca bija uzmerīta, pārzīmējot  pietrūka dažu datu. Abi ar Bērzkalnu devāmies no jauna ceļā, jo Ādaži  jau nebija tālu, turpat Rīgas pievārtē. Bija pavēls rudens, ar kailsalu.  Dievnamu remontēja, tas bija vaļā, nevienam atļauju nevajadzēja  prasīt. Tūliņ metāmies darbā. Mācītāja kambarī kādā skapī mūs  pārsteidza daudz vīna. Bērzkalns bija stiprāka malka cienītājs,  bijām krietni nosaluši un izrāvām pudeli vīna lai sasildītos. Pēc tam  devāmies, uz Carnikavu paraudzīt nēģus. Ieejot no salta āra siltā  istabā un pārmainot foto plates, bija jāatzīst, ka baznīcas vīns spēcīgi  iedarbojās. Vai tad tik stipru vīnu dod dievgaldniekiem?  Bet varbūt  tie bija mācītāja privātie krājumi? Varbūt strādnieki bija paslēpuši ?  Vēl šodien to nezinu. Tā mums tajā dienā bija jāpaliek Carnikavā.  "Nevajadzēs tagad ilgāku laiku iet pie dievgalda", kollēģis taisnodamies  piebilda. Ievērojamā Vidzemes baroka dievnamā Lēdurgā,  ko , tāpat kā Ādažu baznīcu cēlis architekts fon Māzungers, aiz  cieņas pret šo meistaru un Garlību Merķeli, kas dzimis Lēdurgas  mācītājmuižā, jo viņa tēvs bijis tur mācītājs, man sevišķi imponēja  grandiozās koka velves, pāri visam dievnama platumam. Uzmērīšanu  veicu sevišķi rūpīgi, jo biju nodomājis to iesniegt architektūras  fakultātei studentu darbu godalgošanai. Strādāju viens pats un  nebija viegli tikt galā ar komplicēto jumta konstrukciju. Kad zīmēju  torņa sīkdaļas, zvanu lūkas bija atvērtas un spējš vējš paķēra visu  manu zīmēšanas, bloku, visas nedēļas darbu, un aizlidināja pa gaisu.  Dažas lapas līdz pat Aģes upei. Noskatījos, kurā virzienā tās lido, un  steidzos lejā savākt. Bet spēji uznāca tumsa un sāka līt. Nepaguvis  visus zīmējumus sameklēt, domāju to darīt rīta agrumā un nolēmu  dievnamā pārgulēt nakti. Ierīkojos ērģeļu luktā uz platāka sola. Lai  gan atrados pats savas draudzes baznīcā, kur neskaitāmas reizes  būts, naktī mācās virsū neparastas bailes. Murgi, it kā lietuvēns  spieda krūtis un it kā būtu piestājies vadātājs. Nāca un gāja gadsimti,  laikmeti. Visbaismīgāks bija Merķeļa laiks, kad kungi sanaidojās un  atlaida Merķeļa tēvu no mācītāja amata. Tad atkal Garlibs Merķelis  pats, kungu vajāts par latviešu aizstāvēšanu, klīda pa Vidzemi,  slēpjoties pie draugiem. Latviešu posta laiki... Lai būtu drošāk, uzvācos  torņa telpā. No sākuma tur likās romantiski, mistiski, bet ap pusnakti,  vējam gaudojot, atkal sametās tik trakas bailes, ka laidos no torņa  lējā un braucu mājā. Ziemsvētkos, Jaungadā, kad gadi mainās es skaitu,  cik Latvijas dievnamu šajā gadā nopostīti, "pārbūvēti" citām  vajadzībām, cik vēl palicis... Ievērojamas Latvijas architektūras vērtības  aiziet bojā. Kāpēc? vai nav spēka, kas šo vandālismu aizkāvē, aptur?  Stokholmā, 1973. g. Ziemsvētkos  Ciemos pie Latvijas senajiem dievnamiem 1974.01.05 Laiks ROBERTS LEGZDIŅŠ 💢💢💢💢💢

Jaunciema drauzes vēsture

Jaunciems ietilpa Ādažu pagastā un draudzē, bet, atrazdamies pie Ķīšezera, faktiski bija Rīgas priekšpilsēta un 1927. g. to arī pievienoja Rīgas pilsētai.

Ādažu drauzes locekļi, kas dzīvoja Jaunciema robežās, 1930. g. 1. janv. nodibinājuši Jaunciema draudzi. Tā pārbūvējusi agrāk celtu lūgšanas namu par baznīcu (iesv. 1931. g. 13. dec.). Iegādāta Jūlija Jēgera altāra glezna "Jēzus svēta tautu". Draudzei sava kapsēta.

Statistiki dati par 1938. gadu: 450 dr. loc., krist. 17 iesv. 21, laul. 12, apgl. 25 dievg. 295 (66%) Stāvoklis 1986.g. – draudze darbojas.

Mācītāji: 1930-1933 Arvīds Perlbachs no Ādažu draudzes, atbr. 1.7.33. 1942-1963 (?) vikārs Jānis Lemkins (1882-1963).

*Ķiploks, E. 

Dzimtenes draudzes un baznīcas, 1987 Latviešu ev.-lut. baznīcas amerikā apgāds, 88.lpp.

💢💢💢💢💢

  

💢💢💢💢💢

* no izdevuma "Ādažu Vēstis"

 

 

💢💢💢💢💢

* Austrālijas Latvietis / 12.10.1990

-