Man vispirms tev par Ādažu laiku jāizstāsta. Tur jau viss arī kopā bija. Ādažos es astoņus gadus nostrādāju par strādnieci – sagādnieci. Mans vecākais brālis Voldemārs Čips, lai viņam vieglas smiltis, Ādažu kolhozā bija liels činavnieks, toreizējā priekšsēdētāja Kukeļa vietnieks. Viņa atbildībā bija daudzas lietas un arī vīna cehs. Toreiz vīna cehs bija tikpat kā zelta bedre. Visa lielā Krievija izslāpušu muti gaidīja mūsu vīnu. Un, lai kāds surogāts tas ar bija, izdzēra pa tukšo, nespējām pieražot. Toreiz jau katra trešajā kolhozā viņķeli brūvēja. Brālis mani pieņēma pie sevis, tā teikt, lai būtu kontrole un lai visi zagtu ar mēru. Nu labi, paņēmi divas pudeles vīna, cukuru paņēmi, bet vairāk ne lai būtu tā smuki – ar normu. Es tur skaitījos vienkārši strādniece, maksāja man trīssimts rubļu mēnesī. Priekšniekiem tik lielu algu nemaksāja, tāpēc visi bija noformēti par strādniekiem. Toreiz melnie saņēma vairāk nekā baltie. Redz, kā laiki mainās. Bet es ņēmos arī, gan ar realizāciju, gan sagādi, gan reizēm par gruzčiku. Jā, jā, nesmejies. Ar šoferi nēsāju kastes pa veikaliem, ka nemetas. Toties spartakiādē „Spēks un veselība” ( tādas arī padomju laikos bija ) Rīgas rajonā dabūju pirmo vietu. Tādi muskuļi, kastes nēsājot, bija uzradušies, ka pati pārbijos, cik tālu lodi aizgrūdu...
Bet ne jau viss ar to vīnu tik gludi gāja. Atceros, cik
reižu nebija tā, ka noliktava ar vīnu pilna – simtiem tonnu, laiks karsts, tā
dzira jau ilgi nevar stāvēt, skābst kopā, bet vagonus sūtīšanai dabūt nevar –
nav un viss. Toreiz tak visu Latviju izgrāba ar bedri un veda prom uz Krieviju,
ka pašiem ko ēst nebija, zini, cik tur sastāvu un vagonu vajadzēja. Nu re, kur
es paliku, karsta vasara, vīns kā jūra, bet vagona neviena. Priekšniecība
izmeklējusies no augšas līdz apakšai, nav un cauri. Brālis saka: Zelte, ej tu!
Un bez vagona atpakaļ nenāc.Ko es, kas
jādara, jādara.
Toreiz es jau nebiju tik prasta kā tagad, toreiz es biju
dāmīte. Paskaties šito bildi. Vai tu maz pateikt vari, ka tā ir vecā Gerste, - Zeltīte
iegrimst brīža nostaļģijā. Toreiz man bija tāds smuks zils kostīmiņš, cepure un
cimdiņi, lakoti nadziņi... Ah – riebīgi
skatīties, kā tā dzīve mūs pārtaisa..., no šitāda smuka cilvēka iztaisa nez ko
... (dusmīgi aizcērt albumu). Nu re, toreiz es pa tiem priekšnieku kabinetiem gāju
kā Jēzus pa ūdens virsu, neviens mani ārā nedzina. Nekad netiku turēta par
stukaču. Redz, man vēl tā šķībā acs, tas skats uzreiz ar tāds šķelmīgs un
blatnijs. Un nekādu problēmu. Bet tā jau nebija, ka par smukām acīm tev kāds ko
dotu. Tajos laikos arī priekšnieki ēst gribēja. Ar kovieru došanu gan es nenodarbojos, bet savs piegājiens man bija.
Es to zaļo gaismu ieslēdzu ar kažokādām. Mums Ādažos bija lielā zvēraudzētava.
Un, kad gāju kārtot vagonus vai ko citu, somā man vienmēr bija kāds pārītis nerciņu
vai sudrablapsa – tas pēc svarīguma. Un tad man tik vajadzēja tikt priekšnieka
kabinetā, lai es uzreiz redzētu, kurā atvilktnītē tos kažociņus ieslidināt, vislabāk jau
rakstāmgalda šūplādēs, apakšējās jau gandrīz vienmēr bija pustukšas. Un tagad
tu iedomājies šitādu skatu. Sēž viens neuzpērkamais vecis pie galda, lasa manu
lūgumrakstu. Es tā kā neredzamais spoks (jo viņš jau mani , bez šaubām, tai
brīdī neredz) šuriju pa viņa atvilktnēm. Pēc tam, kad savu darbiņu esmu
padarījusi, šis arī paceļ galvu un, uz mani pār brillēm lūrēdams, nosaka: Da
... Adaži! Adaži!... čto svami ģelaķ. Nu pozvaņiķe čerez para dņej. Zvanu, šis
saka: prihoģiķe. Un tu saproti, iedeva nevis vienu, bet veselus divus vagonus.
Atceros, ka brālis tai reizē aiz priekiem teica: „Zelte, tu man atsver veselus
trīs žīdus.”
Bet, nu es tev izstāstīšu par to puķu epopeju. To arī mēs ar manu brālīti
kopā taisījām. Ārprāts, tais laikos tas bija vesels krimiķis, tikai pietrūka šodienas šaudīšanās un līķu. Viss pārējais jau bija. Tagad to visu sauc par biznesu, bet toreiz – par spekulāciju lielos apmēros. Redz, Ādaži kā paraugkolhozs jau krievu laikos ar ārzemēm uzturēja sakarus. Ja kāds no citas pasaules atbrauca, kur tad veda – uz Ādažiem to skaisto sociālismu rādīt.
Nu, un tā arī mans brālītis sapazinās ar vienu speciālistu
no Holandes, kurš mācēja krievu valodu. Tas sakrita tieši ar trako tulpju
audzēšanas buma laiku. Toreiz visi kā prātā jukuši bija metušies uz tulpju
sīpoliem. Tu iedomājies, es pat pārdevu savu kažoku ar karakula apkakli, ko man
vīramāte bija dāvinājusi par dēla piedzimšanu. Atceros, toreiz maksāju rubli
gabalā par vienu ne visai lielu sīpoliņu. Iedomājies, riskēju, pārdevu kažoku,
lai par to nopirktu tulpju sīpolus, cik dulla biju. Bet nu peļņu arī dabūju atpakaļ ar uzviju, tā teikt. Jaunākās
tulpju šķirnes sīpols te maksāja līdz divarpus rubļiem, bet tur, Holandē, tas
maksāja kapeikas. Nu, nav ko runāt, baigi labais bizness. Tagad tik vajadzēja
tulpes dabūt uz Latviju. Ādažiem jau regulāri no Holandes uz Ventspils ostu
nāca prece – visādas iekārtas un citas mantas, kas bija sapakotas kastēs. Un tā
ar Holandes jaunā drauga svētību zināmās, iezīmētās kastēs mums tika ielikti
saiņi ar sīpoliem. Tīrākā kontrabanda, tā teikt. Visi lielie un smalkie tulpju
selekcionāri no mūsu kontrabandas taisīja tālāk savas kolekcijas. Viss gāja kā
smērēts līdz reizei, kad no vienas kastes sīpolus aizmirsa izņemt... Un ar to
ar bija cauri. Jo, ja jau zina trešais, tad zina visa pasaule. Toreiz iedeva
tam atradējam lielu naudu, lai tur muti, un šis vēl šodien ir kluss kā kaps. Paši pārmeta krustu,
ka viss labi beidzies. Paldies Dievam, paldies Dievam, ... nekad vairs, nekad
vairs ... Bet tu zini, kā tas ir – tā apetīte jau rodas ēdot. Kamēr tu esi
nobijies, tikmēr jau liekas, ka vispār no šitās bļodas vairs nekad neēdīsi, bet
pēc laiciņa, kad kļūsti atkal drosmīgāks, tad nu tā gribas, nu tā atkal gribas,
ka nevari izturēt.
Nākamajā vasarā mūsu vecais, labais holandietis atkal ir
Rīgā un nu jau ar visu savu dāmu. Mēs ar brāli taisām viņiem baigi labo
uzņemšanu. Šis tik priecīgs un pateicīgs, ka ierunājas atkal par tulpēm. Man
jau liekas, ka viņam no tās šeptes arī kaut kas atlēca. Tās lietas jau brālis kārtoja, es biju visā mazais
gariņš, peška. Nu tagad klausies. Šoreiz
sarunāja tā, ka mazajām pekelēm vairs neķēpāsies, bet sūtīs uzreiz veselus
tūkstoš divi simti kilogramus un caur Ļeņingradu. Un sūtīs vairs ne kā tulpju,
bet parastos sīpolus, lai izietu cauri. Ļeņingradā bija kāds maizes kombināts,
vēl tagad atceros – „Hļebeksports”. Man ar smago mašīnu pa nakti bija jābrauc
tai precei pakaļ uz Ļeņigradas ostu. Tajos laikos jau privāti cilvēks no
ārzemēm tādas paciņas nedrīkstēja saņemt.
Pasarg Dievs! Tāpēc kā oficiāls saņēmējs tika norādīts Ādažu
kolhozs, bet pavadvēstulē bija skaidri un gaiši rakstīts, ka visa tā prece tiek
sūtīta gospoģinu Čipu ļično. Bet nu brālis jau visus sev nepaturēja. Par to
izkārtošanu trīs simtus kilogramu vajadzēja dot kādam tur Maskavā, Ādažiem arī
trīs simti palika un mums ar brāli kādi seši simti.
Tagad jau to nemaz iedomāties nevar, ka tādos laikos arī
biznesmenim bija jādzīvo. Kas tad tagad nekaiš! Žēl, ka mans brālītis šitos
laikus nepiedzīvoja, tad nu mēs abi kā bankā būtu tajos Latvijas miljonāru
sarakstos iekšā. Vienai pašai man drusku tās dukas pietrūkst, - Zeltīte smejas.
* no Dainas Bruņinieces grāmatas „Ticot, cerot un mīlot” /
Savai Zemītei
===
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru