 |
| 1.septembris / pirmā no kreisās Dace Krauze, bērnudārza audzinātāja / 20.gs.80.gadi |
📎 📎 📎
Pienākumu pasaulē
Ādažu astoņgadīgajā skolā notika 1969. gada absolventu salidojums. Kādi kļuvuši mūsu bijušie audzēkņi pēc 10 gadiem? Vai mēs kaut mazliet varēsim redzēt audzināšanas darba augļus? Tamlīdzīgi jautājumi nedeva miera pedagogiem. Gaidītajā vakarā nāca Silva, Inta, Līga, Marija, Ruta, Ilga, Ausma, Mārtiņš, Tonijs... No kādreizējiem mazajiem knīpām izauguši cilvēki. Daži no viņiem jau paši mātes un tēvi. Viņi pārvērtušies ne tikai izskatā, izauguši arī garīgi un kulturāli. Visi kā tikko uzplaukuši ziedi daiļi jaunības skaistumā.
Silva Jasinska tikpat apzinīga kā kādreiz skolā. Turpinot tēva profesiju, viņa gatavojas kļūt par mežkopi ar augstāko izglītību, nākamajā pavasarī beigs Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju, Inta ļoti sabiedriska, laba organizatore. Arī šī tikšanās noris pēc viņu abu iniciatīvas. Mārtiņš 5.b klasē sagādāja diezgan daudz rūpju. Viņš kļuvis pavisam citāds pieklājīgs, smalkjūtīgs. Tonijs allaž bijis godīgs, savaldīgs, arī tagad var būt paraugs jauniešiem. Ruta atbraukusi no Smiltenes, kaut gan ir divu bērnu māte. Prieku raisa viņas vārdi: «1. septembrī sirdi pārņem savāds satraukums un gribas iet uz pirmo skolu, satikt skolotājus un draugus.» Marija, Līga, Vija iemācījušās skaistu dejas soli. Katrā kustībā redzama kulturāla stāja. Ausma un Ilga nopietnākas un klusākas, tomēr apmierinātas ar dzīvi un darbu. Mums, skolotājiem, liels prieks gan par zēniem, gan meitenēm. Daudz sirsnīgu vārdu izaugušie skolēni saka pirmajai audzinātājai Jautrai Sķiliņai. Gaumīgi un dāsni klātais galds liecina par labi apgūto kulinārijas māku, ko meitenēm iemācījusi pirmā skolotāja. Vecākā pionieru vadītāja Rita Ulpe atceras, kā salidojuma dalībniekiem veicās pionieru darbā. No kādreizējiem skolēniem izauguši mežziņi, tirdzniecības darbinieki, frizieri, šuvējas. Daži vēl turpina mācīties. Mēs, skolotāji, guvām patiesu prieku par jaunajiem, kas pratuši atrast dzīves mērķi, ieiet darba un pienākuma pasaulē, dzīvot skaisti un pilnvērtīgi.
Ā. Krūma. Ādažu astoņgadīgās skolas skolotāja
* Darba Balss / 05.01.1980
📎 📎 📎
Stāstām par Republikas pionieru 12. salidojuma delegātiem
Ādažu astoņgadīgās skolas 5. klases pionierei Ilzei Zeibotei ļoti patīk darboties kopā ar oktobrēniem. 2. klasē viņa ir zvaigznītes vadītāja. |
| Ilze Zeibote |
 |
| Ģirts Jēkabsons |
Ģirtu Jēkabsonu Carnikavas astoņgadīgajā skolā pazīst visi zēni, jo viņš taču trenējas hokejā.
Un pie tam «Dinamo» sporta skolā. Varbūt dienās būs tāds pats kā Balderis, par viņu spriež. Tad jau droši vien visu laiku paņem treniņi? Kur nu! Ģirts vēl ir pulciņa padomes priekšsēdētājs, IDK «Planēta» aktīvists, kopā ar savu aģitbrigādi, kas skolas konkursā ieguva pirmo vietu, uzstājas zvejnieku kolhozā «Carnikava» un vecākiem mājās vienmēr pārnes liecību ar labām un teicamām atzīmēm.
📎 📎 📎
Darbam veltīts mūžs
Ādažu astoņgadīgajā skolā darba un dzīves gadskārtas atcerējās mācību pārzine Biruta Virkava un skolas ilggadējā apkopēja Berta Ķikuste. Viesos bija ieradušies arī kolhoza «Ādaži» priekšsēdētājs Alberts Kauls un viņa vietnieks Jānis Leicis, partijas komitejas sekretāre Daina Dzirkale un citi. Vislielākais prieks skolotājai B. Virkavai bija par skolēniem, kas pēc vairākiem gadiem ieradušies pirmajā skolā sveikt kādreizējo klases audzinātāju. Skolotāji sirsnīgi sveica Bertu Ķikusti: Paldies par jūsu čaklajām rokām, gudro padomu, sirds siltumu. Jūs esat cilvēks ar augstu pienākuma apziņu. Kolēģe Jautra Šķiliņa darba biedru vārdā sveica Birutu Virkavu: Jūs esat prasmīga aroda pratēja, labs draugs un biedrs. Jūs ļoti mīlat dziesmas, tādēļ arī šajā vakarā lai skan dziesmas. Alberts Kauls novēlēja labu veselību abām jubilārēm un vēl ciešāk sadarboties ar kolhozu. Skolas direktors Felikss Circenis pasniedza ilggadējai apkopējai Bertai Ķikustei medaļu «Darba veterāns» un Birutai Virkavai Goda rakstu.
A. Krūma
* Darba Balss / 19.02.1981📎 📎 📎
 |
| 80. gadu sākums. Ražas novākšana kolhoza laukos. |
📎 📎 📎
 |
1981.gads. Gadiem ilgi septembri Ādažu skolēni pavadījuši talkās. "Dzersim "Melno aroniju" šovakar!". Nebūtu kolhoza "Ādaži" aroniju lauku, nebūtu slavenās Imanta Kalniņa bohēmas dziesmas. Bet Laila Bārbale un Ilga Meikšāne neko nezina par "menās aronijas saldi rūgto prieku" un priecīgi ēd ogas.  Kolhoza aroniju laukā. Šaujamie-"trubiņas" - vai nu atņemti, vai noslēpti. Māris Sprindžuks - 1.rindā 2.no kreisās. Aizmugurē audzinātāja Inta Anšmite. |
📎 📎 📎
Ar sirdi pārdzīvots
Ādažu astoņgadīgās skolas skolotāju kolektīvs nav liels — kopskaitā 29 skolotāji. Kolektīvs kā jau visi, arī tā ikdienas darbi un uzdevumi gluži tādi paši kā citur skolās. Un tomēr - ne! Ikviens it kā līksmāks, smaidošāks, dzīvespriecīgāks nekā parasti: bet divi cilvēki ir kā pašas labestības, sirds siltuma un gaišuma simboli visu centrā. Gaidām savus, nu jau lielos, pieaugušos dēlus mājās no Padomju Armijas karavīru gaitām, jo ziņas par mājupceļu jau saņemtas - saka Rita Zeibote un Zigrīda Riekstiņa. Drēgnuma elpas apdvestas, nemīlīgas dienas, ikdienišķas darba gaitas, toties iekšējas dvēseliskas saules gaismas apmirdzētas, izgaismotas ikvienam no divdesmit deviņiem cilvēkiem. ikvienam gribas ik pa brīdim pajautāt: — Nu, kā? Vai varbūt jau atbrauca? Un sejās smaids, arī acis smaida. Ar sirdīm pārdzīvots, izjusts, ar saules siltumu piestrāvots laiks. Skolā divas nelielas aizdegtas liesmas, bet siltuma un gaismas pietiek visiem. Māmuļas smaida: — Atbrauca Andris un Ojārs! Izauguši, vīrišķīgi. Taču visus šis prieks sildīs vēl ilgi, ilgi un Jaungada egle degs spožāk, un Sala vectēvs būs mīlīgāks un devīgāks nekā citu gadu, bet pašu darba solis vēl raitāks, sirdis cilvēkmīlestības piestrāvotas. Liels, patiess prieks. Ar kādu brīnumaina pārmantojamības spēku tas ienāk cilvēku dzīvē!
žurnālistikas fakultātes klausītāja Dz. Ābola
* Darba Balss / 29.12.1981
📎 📎 📎
Pie pirmajām krustcelēm ARVIEN TUVĀK NĀK EKSĀMENU LAIKS!
Ievu ziedu laikā, kad citās klasēs jau domās par vasaras brīvdienām, astotajiem sāksies pārbaudes un izvērtēšanas laiks. Izlaiduma eksāmeni! Tie parādīs, cik dziļas ir astoņos gados krātās zināšanas, cik nopietni astoņqadīqās skolas beidzējs domājis par turpmāko ceļu dzīvē. Kādi šim nozīmīgajam brīdim tuvojas Ādažu astoņgadīgās skolas 8.a klases skolēni?
ROALDAM RIKAM mācības, kā arī profesijas izvēle nekad nav sagādājusi grūtības. Mazotnē, kad citi bērni šķirsta bilžu grāmatas, Roalds pārlapoja medicīniskas brošūras un atlantus. Toreiz vairāk pievilka ilustrācijas. Visa puiša dzīve saistīta ar domām par medicīnu — māmiņa strādā Ādažu zonālajā slimnīcā par ārsti terapeiti. Viņu mājā dzīvo slimnīcas darbinieki un rados bez mammas vēl trīs ārsti. Mammas brālis Valdis Danbergs ir otolaringologs Rīgā. Roalds tēvocim ļoti pieķēries un vēlas viņam līdzināties. Pēc stundām Roalds bieži ciemojas pie vectēva, piepalīdz apkopt dārzu. Vectēvs audzē puķes, un te Roalds var atrast darbus, kas iet pie sirds, kur var izmantot fizisko spēku. Ar brīvajiem brīžiem viss būtu skaidrs, bet kā ar mācībām? Patīk angļu valoda, padodas un viegli saprotama anatomija. Un ķīmija, kas nākošajam ārstam tik nepieciešama? Un algebra, un ģeometrija? Šie priekšmeti puisī izraisa dalītas jūtas — nepatīk «neērtie» uzdevumi, bet, ja kādu izdodas atrisināt, tad ir ļoti patīkami. Par godu jāteic, ka Roalds apzinās savas vājās puses, saprot, ka dažu labu reizi vienkārši noslinkojis, un tieši tāpēc izvēlējies Rīgas 1. vidusskolu, kur «visstingrāk ņem». Roalds grib pierast pie augsta prasīguma, lai pēcāk spētu sekmīgi studēt Rīgas Medicīnas institūtā. Tādu mērķtiecību var tikai apsveikt . . .
Trīs draudzenes — BAIBA EVERSE, VINETA IRBE un ANTRA SEVERE nolēmušas turpināt mācības Rīgas 7. vidusskolā. Viņas vieno nopietna attieksme pret mācībām, sistemātisks darbs. Ja Baibai un Vinetai mācības nekad nav sagādājušas grūtības, tad par Antru to nekādi nevar teikt. Uz skolu viņa atnāca vāji sagatavota, daudz ko nesaprata un nemācēja, bet meitene bija pacietīga. Kur vajadzēja, piestrādāja, padomāja rūpīgāk, un tagad Antras vārdu min labāko skolēnu skaitā. Katru vasaru viņa čakli strādājusi skolēnu darba nometnē. Kopā ar Vinetu dejo tautas deju ansamblī «Sprigulītis», un visas trīs darbojas sanitārajā pulciņā.
 |
| Bruno Cvetkovs (no kreisās), Andris Gambalats un Aigars Gereišs |
Trīs puišus: AIGARU GEREIŠU, ANDRI GAMBALATU un BRUNO CVETKOVU saista dažādu veidu tehnika. Nu jau piektais gads, kopš pie kolhoza darbnīcām izveidots jauno mehanizatoru pulciņš. Te puiši galvenā inženiera Abzalona vadībā apguvuši daudzas derīgas lietas. Vispirms bija jātiek galā ar teoriju. Jāapgūst traktora motora uzbūve, satiksmes noteikumi, nu beidzot pienācis laiks, kad praksē varēs parādīt iegūtās zināšanas. Viņi gatavojas jauno mehanizatoru sacensībām, kuras notiks 8. maijā. Bet, saņēmuši apliecību par astoņgadīgās izglītības iegūšanu, kopā dosies uz Jāņmuižu, lai izmācītos par kvalificētiem mehanizatoriem. Aigars uzaudzis «bagātā» ģimenē, kur bez viņa ir vēl četras māsas un trīs brāļi, un tehnikas mīlestība gandrīz vai šūpulī ielikta. Jau agrā bērnībā tētis, šoferis, ļāva Aigaram pieķerties stūrei un palīdzēt vadīt mašīnu, nenoguris atbildēja uz daudzajiem dēla «kāpēc?». Vēlāk, kad tētis strādāja uz traktora, atkal Aigaram rādīja, kā ar to apieties. Tad Aigars mēģināja ar traktoru braukt patstāvīgi un izdevās tīri braši. Skolā zēnu visvairāk interesē stereometrisku rasējumu konstruēšana. Šī prasme noteikti noderēs mehanizatora darbā! Kāpēc Aigars izvēlējies tieši Jāņmuižu? Te mācījies vecākais brālis Rihards, kas tagad strādā par autoinspektoru.
Un, kad 27. martā abi aizbrauca uz atvērto durvju dienu, ko rīkoja 2. lauku profesionāli tehniskā skola, Aigars bija sajūsmā. Plaša sporta zāle, koris, deju ansamblis, jauki dziedāja vietējais vokāli instrumentālais ansamblis. Vēl interesantāka paaudžu stafete turpinās Andra ģimenē. Savā laikā Jāņmuižā mācījies Andra tētis, patlaban mācās brālis, un šajā skolā vēlas iestāties arī pats.
Bruno interesi par tehniku atmodinājis krusttēvs, lauksaimniecības akadēmijas pasniedzējs. Būdams pēc profesijas inženieris mehāniķis, viņš bieži palīdzēja uzrīkot braucamos, bet Bruno savukārt palīdzēja krusttēvam. Bet neba nu par tehniku vien puiši domā. Bruno cītīgi darbojas skolas radiopulciņā, ko vada fizikas skolotājs Brencis, uzbūvējis gaismas mūzikas iekārtu un tagad strādā pie akustiskajām kolonnām. Bez tam Bruno ir aktīvs šahists. Ik gadu viņš piedalījies Rīgas rajona šahistu sacensībās «Baltais tornis». Andris agrāk nodarbojās ar motokrosu, bet tagad aizdedzies ar radiopelingāciju. Ar šo tehnisko sporta veidu zēns sastapās pavisam nejauši .. Netālu no mājas, mežiņā reiz valdīja neparasta rosība, puiši ar antenām, komandas. Būdams īsts puika, Andris devās noskaidrot, kas tur notiek. Aprunājās ar puišiem, ar treneri un tagad darbojas DOSAAF pulciņā. Aigars mājās kopā ar brāli sporto, rīko minisacensības. Abiem brāļiem tās sagādā prieku un dod mundrumu. Sportojot, spēlējot šahu un darot daudz ko citu, puiši tomēr neaizmirst mācības un, kaut arī dažos priekšmetos zēnu sekmes varētu būt labākas, par sliņķiem viņus nu nekādi nenosauksi, kur pretī Māris Makarovs bieži vien, un ne bez iemesla, tiek pieskaitīts atpalicējlem.
 |
| Un te esam mēs visi, astotklasnieki, kuri drīz sacīs ardievas pirmajai skolai. |
Par nenopietno attieksmi pret mācībām liecina atzīmes. Ņemsim, piemēram, fiziku: 1. ceturksnī — 4, 2. — 5. 3. ceturksnī — 3. Zēnam nav nekādu noturīgu interešu. Uz dauzīšanos Māris ir nasks, bet strādāt ne ar galvu, ne rokām nav radis. Vēl daudz bēdīgāks stāvoklis ir ar JURI KUBULNIEKU un RAIMONDU ZAČU. Raimondam trešajā ceturksnī ir divnieks ķīmijā un ģeometrijā, bet Juris nesekmīgs divos eksāmenu priekšmetos — algebrā un ģeometrijā. Ko viņi domā darīt. Ja netiks pielaisti pie izlaiduma eksāmeniem? Par to zēni nav palauzījuši galvas, un solījums pa īstam saņemties, skan kā labi iemācīts dzejolītis. Kā gan viņi varēs saņemties mēneša laikā, ja nav varējuši visu astoņu gadu laikā? Kā pēkšņi kļūs uzcītīgi un iemācīsies visu gar ausīm palaisto? Juris mēģina taisnoties, ka nesekmīgs kļuvis tikai šajā mācību gadā. Bet vai tad iepriekšējos bēdīgi slavenā bezizmēra trijnieciņš nekliboja? Pie pastāvīga darba nav radis arī RAITIS ODIŅŠ. Tomēr viņš necenšas taisnoties, jo sapratis, ka palīdzēt sev varēs tikai pats. No mazotnes zēnam patīk zīmēt un nenoliedzami tas arī padevās. Dzima sapnis par mācībām J.Rozentāla mākslas vidusskolā. Šogad, kad skolā tika rīkota plakātu izstāde, Raitis tai gatavojās tik rūpīgi kā nekad. Aizrautīgi strādāja arī pie sambo plakāta. Jā, tieši treniņi sambo pulciņā norūdīja gribu, mācīja pacietību un izturību un — vīrišķību atzīties sev pašam, ka ceļš uz mākslas vidusskolu vismaz pagaidām ir slēgts. Tā slinkošana visai sāpīgi atriebās pašam. Tagad atliek viens ceļš — ar labām sekmēm un uzvedību beigt kādu citu mācību iestādi, un pēc tam atgriezties pie sava sapņa īstenošanas. Vai ievērojāt, ka skolēni, kuri lietderīgi prot aizpildīt savu brīvo laiku, arī labi mācās? Un otrādi — sliņķiem, kam mācīties «nav vaļas», arī brīvajā laikā ne ar ko negribas nodarboties. Tagad censties kaut ko radikāli mainīt attieksmē pret mācībām un vispār pret pienākumu tā kā par vēlu. Bet ar kādām domām, ar kādu apņemšanos turpināt savas izglītības gaitas, kad pirmās krustceles būs aiz muguras, par to der nopietni padomāt.
|
📎📎📎
Ar mums runā vēsture
PIONIERIEM ir daudz draugu pieaugušo vidū. Vieni bērnībā paši bijuši jauno ļeņiniešu rindās, citi savā laikā strādājuši par pionieru vadītājiem. Ādažu astoņgadīgās skolas audzēkņiem draugu ziņā patiešām laimējies. Te pat Ādažu kolhozā, dzīvo un strādā Lielā Tēvijas kara dalībnieks Dailonis Berķis, kas, būdams tikai 17 gadus vecs, aizgāja uz fronti cīnīties pret fašistiem. Vairākus gadus pēc kārtas Uzvaras dienas priekšvakarā viņš kopā ar pedagogiem un kolhoza vadību organizē pionieru tikšanos ar kara veterāniem. Šoreiz par godu Vissavienības V. I. Ļeņina pionieru organizācijas 60. gadadienai. Mūsu ceļojuma mērķis ir apmeklēt vietas, kur Latvijā risinājās kara pēdējo mēnešu kaujas. Autobusā esam daudz cilvēku: Ādažu skolas divdesmit trīs jaunie ļeņinieši, viņu pionieru vadītāja Rita Ulpe, skolotājs Jānis Brencis un vēl vairāki līdzbraucēji no Ādažiem. Kopā ar viņiem un bijušo izlūku Dailoni Berķi brauc kara dienu sakarnieks Aleksandrs Afanasjevs, tāpat sakarnieks Nikolajs Antoņenko un 123. latviešu strēlnieku pulka komsorgs Zālamans Eiduss. Vedam lielus, krāšņus vainagus. Tos pa ceļam noliksim vietās, kur notika visniknākās cīņas, bet tagad ir kritušo karavīru atdusas vietas — Brāļukapi. Kaujas pie Bejukroga. Šai mežiņā stāvēja pulks, kurā es dienēju. — saka Dailonis Berķis. — Un te mēs skrējām uz priekšu, kad saņēmām pavēli sākt uzbrukumu ... te krita rotas komandieris, kas pirms tam jau bija vienpadsmit reizes ievainots . . . Cik grūti to visu tagad iedomāties! Skaista un saules apspīdēta šobrīd ir šī vieta. Toreiz taču tāpat bija pavasaris, bet šis mežs, šie lauki bija kara dārdu, kara briesmu, asiņu un nāves pilni. Te krita cīnītāji un dunēja zeme un sprāga bumbas . . . Klusums ir Brāļu kapos. Jums, kritušie, mūsu ziedu veltes! Tušķu Brāļu kapi pie Pilsblīdenes. Vainags arī jums, kas te cīnījās un mira. Līdzās simtiem citu karavīru šeit dus igauņu korpusa cīnītājs Padomju Savienības Varonis Jakobs Kunders, kas krita, atkārtojot Aleksandra Matrosova varoņdarbu. Netālu no šīs vietas par godu Jakoba Kundera varoņdarbam Blīdenes skolas audzēkņi izbūvēja īstu dzotu — zemes bunkuru, gandrīz tādu pašu, kādu piespieda apklust igauņu varonis. Ceļojuma galapunkts sasniegts — esam Zantes astoņgadīgajā skolā. Te mūs kā patiesi gaidītus viesus uzņem direktors Egons Bērziņš, skolotāji, pionieri.
 |
| Piemiņas brīdis Džūkstes Varoņu kapos. |
Sākas svinīgā sanāksme ar kara veterānu stāstījumiem un skolēnu priekšnesumiem. Bet vakarā notiek plašs sarīkojums: pie Varoņu kapiem Zantes un Ādažu skolēnu lāpu gājiens satiekas ar Kandavas Internātskolas lāpu nesējiem un pārējiem audzēkņiem. Kopā ar viņiem ieradušies kara veterāni no daudzām Padomju Savienības pilsētām — tie, kas piedalījušies Latvijas atbrīvošanā no fašistiskajiem okupantiem. ... Ir jau satumsis, tikai lāpu liesmas apgaismo Zantes Varoņu kapus, kur notiek mītiņš. Pie augsta dzīvžoga nostājušies triju skolu audzēkņi, viņu skolotāji, viesi, vietējie ļaudis. Orķestris spēlē sēru maršu, skan vārsmas, un ar klusuma brīdi godinām kritušo piemiņu. Vai Jūs kādreiz esat piedalījušies nevis lāpu gājienā, bet lāpu pārskrējienā? Šoreiz tāds notiek, sākot ar Zantes Varoņu kapiem līdz pat lielajam piemiņas akmenim vairāku kilometru attālumā. Pie akmens piestiprināta piemiņas plāksne ar uzrakstu: «Šajā apvidū 1945 gada maijā 42. armijas 130 latviešu strēlnieku korpusa cīnītāji pieņēma fašistiskās armijas daļu kapitulāciju.» Un nu esam jau šeit. Runā ciemiņš no tālienes — pulkvedis Nikolajs Jakimenko. Tad vārdu dod Zālamanam Eidusam. — Mēs, latviešu strēlnieki, pirms trīsdesmit septiņiem gadiem šai vietā bijām liecinieki tam, kā vienkāršais tipogrāfijas strādnieks majors Ivans Petrovs šurp atveda hitleriešu 24. divīzijas komandieri ģenerāli Šulcu, kas parakstīja kapitulācijas aktu. Un tad cits aiz cita fašisti te nolika savus ieročus. No ceļa puses līdz šai vietai viņi nāca kā karavīri, bet no šejienes tālāk aizgāja kā gūstekņi . . . Mēs nekad neaizmirsīsim šo ainu. Un lai to neaizmirst arī imperiālistiskie spēki! Mēs toreiz pratām aizstāvēt Padomju Dzimteni un pratīsim to darīt arī turpmāk! Vēsturiskās vietas runā ar mums, biedri .. .
Ar mums runā vēsture
1982.05.18 Pionieris
Ļuba FUTĻIKA, četrdesmito gadu pionieru vadītāja, brauciena dalībniece
📎 📎 📎
* Darba Balss / 06.07.1982
📎 📎 📎
EJAM ZINĪBAS KRĀT
Tradicionālajai skolu pieņemšanas komisijai visas četras brauciena dienas bija pilnas rokas darba. Gaidot viesus, skolotāji bija cītīgi papildinājuši mācību kabinetos uzkrātās bagātības, ar lielisku izdomu un profesijas mīlestību rūpējušies kā skaistāk izveidot uzskates aģitāciju, lai audzēkņi 1. septembri izjustu kā lielus, gaišus svētkus. Ik rudeni labi sagatavotas Jaunajam mācību gadam bijušas Carnikavas, Turaidas, Stopiņu astoņgadīgās skolas, Zvejniekciema vidusskola. Šoruden tajās valda īpaši mājīga noskaņa. To rada labā kvalitātē izdarītais kosmētiskais remonts, pārdomātās un gaumīgās uzskates planšetes. Zvejniekciema vidusskolā gaiteni, kur atrodas latviešu valodas un literatūras mācību kabineti, rotā izcili gaumīgas planšetes par kopīgo tēmu «Grāmata zināšanu avots». Pašā pirmajā Leonīda Brežņeva domu grauds: «Nekas tā nepaceļ personību kā aktīva dzīves pozīcija.» Par Padomju valsts 60. gadskārtu vēstī materiāli «Brālīgo republiku literāti - draudzības stiprinātāji». Internacionālisma domu pasaules robežās pauž planšete «Aizrobežu progresīvie rakstnieki», kurā atrodam Juliusa Fučika, Sent Ekziperī, Ernsta Hemingveja vārdus.
Turaidas astoņgadīgajā skolā blakus plakātam ar smaidošu skolēnu krāsaini uzraksti vēstī par čaklākajiem audzēkņiem, kas palīdzējuši sapost savu skolu 1. septembrim. Blakus Tautas dzejnieka Ojāra Vācieša domai: «Draudzības spēks cilvēku stiprāku dara» fotoattēlos atainotā draudzības mozaīka vēstī par tikšanos ar citu republiku skolēniem. Par tautu draudzības jūtu ieaudzināšanu bērnos uzskatāmi parūpējušās arī Ādažu astoņgadīgās skolas pirmo triju klašu skolotājas Dzidra Ābola, Inta Anšmite un Vanda Daugaviete.Daudz gaišāki un mājīgāki nekā citos rudeņos kļuvuši vecās Saulkrastu vidusskolas ēkas gaiteņi un mācību telpas. Direktore Lidija Ozola stāsta, ka patīkamo izskatu skolai piešķīruši šefi — hidrometeoroloģisko aparātu rūpnīcas ļaudis. Vēl atlicis salabot jumtu, to darīt jau iesākuši kolhoza «Ādaži» būvbrigādes vīri. Arī Ropažu vidusskolā patīkami smaržo pēc svaiga krāsojuma. No jauna iekārtota ēdnīca un profesionālās orientācijas kabinets. Ļoti pateicīga par atsaucību esmu kolhoza «Ropaži» priekšsēdētājam Arvīdam Dārziņam un arodbiedrības komitejas priekšsēdētājai Rudītei Jaunslavietei. Tāpat šķirnes putnu audzētavas «Savienība» direktoram Verneram Lediņam, kas atļāva nopirkt iekārtu skolas ārsta kabinetam, stāsta vidusskolas direktore Ruta Venska.
A. Neiburga
* Darba Balss / 31.08.1982
📎 📎 📎
APVĀRŠŅUS PAPLAŠINOT
Kolhozā «Ādaži» ir lieliski rādītāji ne tikai dažādās saimniekošanas jomās, bet arī darbā ar cilvēkiem, proti, viņu vispusīgo un daudzveidīgo interešu un dotumu attīstīšanā. Viena no šāda veida darba formām, kam saimniecībā pievērš lielu uzmanību ir valodu mācības. Kolhozā (Ādaži) plecu pie pleca draudzīgi strādā un sadzīvo vairāk nekā desmit tautību pārstāvji. Kolhoza valde, partijas komiteja, sabiedriskās organizācijas ir izvērsušas mērķtiecīgu un pārdomātu internacionālās audzināšanas darbu. Valodu mācības saimniecībā norit jau vairākus gadus. Iesākums radās it kā pats no sevis - bija interesenti, kuri izteica vēlēšanos apgūt vai atsvaidzināt atmiņā tās vai citas valodas zināšanas.
Kolhoza valdes priekšsēdētāja A. Kaula attieksmē tūlīt jautās maksimāla ieinteresētība un labvēlība. Agrākajos gados kvalificētu speciālistu vadībā ādažnieki divas reizes nedēļā divas stundas apguva poļu, vācu, latviešu un krievu valodas, bet šajā mācību gadā angļu un latviešu valodas. Jā, arī latviešu valoda ieinteresējusi daudzus ādažniekus, kas grib labāk apgūt mūsu republikas kultūras bagātības. Un ne tikai kultūras. Te it īpaši uzskatāmi var sajust mūsu valsts daudzo tautu draudzības un savstarpējas cieņas pilno atmosfēru. Angļu valodas kursi vēl turpināsies divus gadus. Tos vada republikas Skolotāju nama pasniedzēja A. Lukumiete. Arī par latviešu valodas kursiem, ko vadīja Ādažu astoņgadīgās skolas skolotāja R. Zeibote, saņemtas tikai labas atsauksmes. Rudenī tie atkal atsāks savu darbu. Daudzi var jautāt—vai tam ir kāda jēga, ka kolhozs algo pasniedzējus gluži «nelauksaimniecisku» un «nepraktisku» lietu labad? Atbilde te var būt gan viennozīmīga, gan daudznozīmīga. Ir jēga. Cilvēka labā, viņa izaugsmes labā. Un vēl. «Ādažos» bieži dara to, ko citi darīs tikai rīt. Rītdienas elpa «Ādažos» tiek sajusta jau šodien. Jūnijā valodu kursi «Ādažos» beidzās. Protams uz laiku. Līdz rudenim. Līdz jaunam atvēzienam. Lai svešu vārdu padarītu par savējo.
* Darba Balss / 09.07.1983
📎 📎 📎
 |
Ādažu astoņgadīgās skolas audzēkņi kolhozā «Ādaži» pēc otrreizējas aršanas savāc kartupeļus. Sestās klases audzēkņu vidū klases audzinātāja Dace Dumpe. |
FOTOKORESPONDENTA SLEJA
1983.09.28 Skolotāju Avīze
1983.09.28 Skolotāju Avīze
📎 📎 📎
 |
| 1983.g. Pirmziemnieki pārtapuši par oktobrēniem |
Lai vairāk uzzinātu par sava pulciņa varoni Zentu Ozolu, Ādažu astoņgadīgās skolas pionieri devās uz Ķeguma "Krācēm". Zentas māmuļa un māsa Velta daudz zināja stāstīt par varonīgās komjaunietes skolas gaitām.
| MŪSU ZENTAI ARVIEN VĒL 19 |
1983.12.02 Pionieris |
📎 📎 📎
* Darba Balss / Automaģistrālēs / 14.06.1984
📎 📎 📎
Paldies par labestību!
Vasara pašā plaukumā. Ādažu skolas gaitenī pulcējas pedagogi un vecākās paaudzes skolēni. Rokās baltās margrietiņas. Valda sirsnība. Direktors Felikss Circenis ieved sirmu skolotāju, kam šai dienā aprit 80 gadu. Veru Lodi. Pleci mazliet salīkuši, mati balti kā ābeles ziedi, bet acis izstaro labestību un dzīvesprieku. Darbabiedri nespēj aizmirst kolēģi - cilvēku ar dāsnu sirdi. Skolotāja bijusi īsts paraugs gan darbā, gan sadzīvē. Vienmēr viņa ir dzīvespriecīga. Nav šaubu, ka tieši labestība palīdzējusi viņai saglabāt veselību un dāvājusi garu mūžu. Darbabiedri viens pēc otra saka atzinīgus vārdus, novēl labu veselību un vēl ilgi dzīvot. Kolēģi viņu dēvē par Veriņu. Viņas klēpī iegulst rozes, margrietiņas, neļķes, dāvanas. Kolhoza «Ādaži» traktorists Ivans Bukins sveic skolotāju ar ziediem, Goda rakstu un balvu. V. Lode mācījusi un audzinājusi arī viņu, ieradušies vēl citi bijušie audzēkņi. Neaizmirst skolotāju, kas ar sirdsdegsmi atdeva zināšanas jaunajai paaudzei. Visu dzīvi atcerēšos cilvēku, kas katram dāvā sirds siltumu, cilvēcību. Sirmā audzinātāja ir pateicīga par priecīgu tikšanās brīdi. Stundas aizrit nemanot. Gribas ilgāk pabūt kopā ar mīļo, tuvo cilvēku.
A. Krūma
* Darba Balss / 03.07.1984📎 📎 📎
VISS ATKARĪGS NO PAŠIEM
Aktīvāk tiek aicināti iesaistīties praktiskajā darbā?
AGNESE: — Septembrī palīdzējām ražas novākšanā kolhozā «Ādaži». Lasījām kartupeļus, noņēmām aronijas. Novācām skolas lauciņu. Mums ir tradīcija rudens darbu pabeigšanu atzīmēt ar ražas svētkiem. Svētku laikā bija loterija, kurā izlozēja mācību lauciņā izaudzētos dārzeņus. Oktobrēni vinnēja milzīgu ķirbi, ko vajadzēja sagriezt četrās daļās, lai mazie to varētu pārnest mājās.
JOLANTA: - Mūsu pulciņā visus aizrāva makulatūras vākšana. Ieguvām tikai trešo vietu, bet strādājām patiešām ar aizrautību.
Ko visu skolas pionieri paspējuši padarīt šajā rudenī?
AGNESE: - Ļoti prātā palikušas Dzejas dienas. Tā bija klusa un saulaina pēcpusdiena, kad mēs bijām pie Tautas dzejnieka Ojāra Vācieša kapa Carnikavas kapsētā. Runājām viņa dzejoļus. Mums ļoti patīk Ojāra Vācieša dzeja. Tanī dienā to varēja saprast arī bez vārdiem, jo katrs bija paņēmis līdzi ziedus. Tie runāja paši par sevi. Arī nākamajās Dzejas dienās mēs iesim pie Ojāra Vācieša, tad jau lasīsim paši savus literāros darbus.
ANTRA: — Mūsu pionieru pulciņam ļoti patīk sporta pasākumi. Sporta dienā zonā izcīnījām otro vietu.
Vai ir jautājumi, kas Jums kā vienības padomes loceklēm vēl sagādā rūpes?
AGNESE: — Nevaram un nevaram panākt tādu stāvokli, ka pionieru vienībā nebūtu nesekmīgo. Mācības labi veicas tādos priekšmetos kā literatūra — pie skolotājas Veltas Pētersones, vēsture — pie skolotājas Maijas Sarkanes, ģeogrāfijā — pie skolotājas Maldas Ķiplokas. Šīs skolotājas ļoti prot ieinteresēt par savu priekšmetu un stundā pārrunātais nereti krietni pārsniedz obligāto vielu. Taču skolotājs var vairāk vai mazāk ieinteresēt, bet jāmācas ir pašiem.
ANTRA: — Esam izmēģinājušies visādi. Labākie skolēni palīdz sekmēs vājākajiem, nesekmīgos sauc ziņot par padarīto pulciņa un vienības padomes priekšā. Daudziem pietiek ar aizrādījumu, taču ir mums klasē meitene kura paraud, paraud, nedēļu pamācās un atkal sākas viss no gala. Vārdos viņa visu saprot, bet sekmes par to neliecina.
AGNESE: - Vēl uztrauc pašu pionieru neaktivitāte. Man liekas, ka viens no tās iemesliem ir pionieru nedisciplinētība. Apsolītā neizdarīšana laikā. Tad sākas taisnošanās, izvairīšanās, pazūd interese, aizrautība. Bet, cik interesanta būs mūsu pionieru dzīve, tas taču atkarīgs no pašiem. Kā darīsim, tā arī būs.
| VISS ATKARĪGS NO PAŠIEM 1984.10.23 Pionieris R. RUDZĀTE |
📎 📎 📎
* Darba Balss / 01.06.1985
📎 📎 📎
📎 📎 📎
Sildīja gandarījums
Latviešu literatūras stundās iepazinuši, iemīlējām mūsu tautasdziesmu, tās spēku cildinot cilvēka tikumu darbā. Veiksmīgi piedalījāmies aizvadītajā mācību gadā rīkotajā rajona latviešu literatūras olimpiādē. Turot godā mūsu Dainu tēva Krišjāna Barona piemiņu, mēs, Ādažu astoņgadīgās skolas 7.c klases skolēni apmeklējām rudens krāsām pārbagāto Siguldu un Dainu kalnu. Vēlējāmies vēl tuvāk būt tautasdziesmai un mūsu dižgaram K. Baronam. Vispirms mēs strādājām Dainu kalnā, grābām lapas. Kaut gan līņāja nemīlīgs lietus, strādājām cītīgi un padarījām daudz. Kad darbu paveicām, mums stāstīja par tēlnieka Induļa Rankas skulptūrām. Devāmies uz Turaidas pili. Tur iepazināmies ar novadpētniecības muzeja stendu materiāliem un eksponātiem. Uzkāpām sardzes tornī, no kura paveras brīnišķīgs skats uz Gauju un Dainu kalnu. Pakavējāmies arī pie Turaidas Rozes kapa. Atceļā mums bija iespēja apskatīt Gūtmaņalu.
Aukstajā un lietainajā dienā mūs visus sildīja par padarīto darbu, dzirdēto un redzēto gūtais gandarījums.
J . Feldmanis,
Ādažu astoņgadīgās skolas 7.c klases skolnieks
Ādažu astoņgadīgās skolas 7.c klases skolnieks
VĒSTULES, KOMENTĀRI, ATSAUKSMES
1985.11.28 Darba Balss (Rīgas rajons)
📎 📎 📎
1985.11.28 Darba Balss (Rīgas rajons)
📎 📎 📎
 |
| Astoņdesmito gadu vidus. Tūrisma pulciņa nodarbība. Priekšplānā Kaspars Višs, aiz viņa Māris Sprindžuks. |
OPERĀCIJA "MAZULIS"
Mēnešu pārbaudes laiks. Te drīkst atnākt cilvēks, kas saprot, ka bērni ne tikai jāpaijā, bet arī jāmāca un jāaudzina. Tija atzīstas, ka pērnvasar iemantotas pirmās pedagoģiskās atziņas: «Nevajag par katru pārkāpumu sodīt, bet gan pamācīt. Lielie vienmēr par bērniem saka: viņi dara blēņas. Bet būtībā tās nav nekādas blēņas. Tā ir pasaules izzināšana.»
Meitenes ar nepacietību gaida atkal prakses laiku, taču viņu aizsākto sadarbību ar bērnudārzu ziemas mēnešos turpina Ādažu astoņgadīgās skolas zēni. Darbmācības stundās viņi zāģē, vīlē un krāso, līdz atkal gatava kāda rotaļlieta mazajiem. Bērnudārzā jau spēļu laukumā ir viņu darinātā lauku sēta ar visiem mājdzīvniekiem. Tagad skolotājs Jānis Dzirkalis ieteicis izveidot veselu ganāmpulku. Droši vien melnraibās gotiņas. Kā jau «Ādažos» ir. Kad tas būs apdarīts, jātaisa kastītes ķemmītei. Ideju viņiem pilna galva. Kā jebkuram no Ādažu cilvēkiem. Turpat netālu no bērnudārza ceļas jauna skola. Arī tā būšot skaista. Bet kolhoza priekšsēdētāja vietnieks Jānis Leicis sarunā teica šādus vārdus: «Ceļot bērnudārzu, saimniecība iztērēja milzum daudz naudas. Tāpat tagad jaunajai skolai. Taču mums nav žēl šo līdzekļu, šīs patērētās enerģijas, spēka. Tur, kur aug cilvēks, visam jābūt skaistam. Tikai caur skaistuma izjūtu, caur pasaules uztveres tīrību, caur noteiktu ritmu nāk cilvēkā darba tikums, pieklājība, disciplīna, labestība.» Še teiktajā der ieklausīties.
| OPERĀCIJA "MAZULIS" 1985.12.20 Pionieris Dzidra SMILTĒNA |
📎 📎 📎 |
- BLĒŅAS?
- NĒ. PASAULES IZZINĀŠANA
Pa nakti bija uzsnidzis pirmais sniedzlņš. Zeme viegli balta. Gluži vai ar pūdercukuru nokaisīta. Tikai pērnās zāles kušķi kā pelēkas vecu vīru bārdas spītīgi slējās no šī gaišuma ārā. Sniegainā brīnuma mirkli nedrīkstēja laist garām. Tāpēc, tikko logā iesvīda diena, mēteli mugurā un ārā. Šoreiz daudz tālāk par sava Ādažu kolhoza bērnudārza «Strautiņš» sētas vārtiņiem. Pāri lielajam laukam. Līdz pat mežam. Tur, kur pavasaros viņi gāja lasīt zilās puķītes. «Kur tagad tās palikušas? Vai tāpat kā lāči guļ ziemas miegā?» Ieva grib zināt. «Bet kur putniem ir mājas?» doma neliek Gunāru mierā. Audzinātāja stāsta. Arī par to, ka daba ziemā ir dzīva. Tikai atpūšas. Krāj spēku pavasara augšanai. Tāpat kā bērni brīnumus. Tie palīdzot viņiem augt lieliem. Tagad viszinis bērnudārzā ir audzinātājas. Taču vasarā viņām palīgā atbildēt uz visiem Kāpēcīšu jautājumiem nāca arī meitenes no Ādažu astoņgadīgās skolas. Prakses laikā. Arī tagad dažreiz atnāk ciemos. Mazuļi viņas pazīst. Meitenes esot lasījušas viņiem priekšā grāmatas. Atklājušas pasaku brīnumus, taču tas nebija vienīgais darbiņš viņām. Ilze Brežge un Dace Valere atceras, kā darbojušās metodiskajā kabinetā. Tur tapuši uzskates līdzekļi matemātikas un lasīšanas nodarbībām. Tija Liepiņa, Sandra Jaunupe un Anda Balode ar lielu prieku strādājušas ziemas dārzā. Tur gluži kā botāniskajā dārzā aug milzīgas puķes, košumaugi. Mājo dažādi dzīvnieciņi: jūras cūciņas, papagaiļi, bruņurupuči, zivtiņas. Darba pieticis. Jālaista augi, jātīra būri, akvārijā jāmaina ūdens. Meitenes tikušas ar visu galā itin labi. Varējuši pat dārznieku atvaļinājumā aizlaist. Meitenēm vajadzējis arī doties uz netālo stalli, kurā mitinās bērnudārza zirdziņi — poniji. Vienam no tiem pavisam drīz atskries mazs kumeliņš. Tad mazuļiem būs jāiet to apraudzīt. Tijai gan vislabāk paticis strādāt grupiņā par auklīti. Tur kopā ar mazo dežurantiņu kārtojusi telpas, klājusi galdu ēšanai, novākusi traukus, palīdzējusi bērniem apģērbties pastaigai.
Kad iekritis brīvs brītiņš, spēlējusies ar mazuļiem. Reizēm aizmirsdama, ka ir vecāka par viņiem. Jutusies tāpat kā tolaik, kad pati vēl gāja bērnudārzā. Tikai ne šajā. Vecajā. «Strautiņš» uzcelts nesen. Viņai liekas, ka šis bērnudārzs — pats jaukākais brīnums. Te viss ir tik skaists un tīrs. Guļamtelpā dzeltenās gultiņas gluži kā pasakā par Sniegbaltīti un septiņiem rūķīšiem.
Kolhozā «Ādaži» bieži ierodas ciemiņi. Arī no ārzemēm. Viņi grib redzēt bērnudārzu. Tija pati bija klāt, kad atbrauca vācu viesi. Viņiem te ļoti patika. Viens teica, ka atkal gribētu būt bērns, lai tikai varētu dzīvoties šajā bērnudārzā. Kristiāna Tērauda prakses laiku strādājusi tur. kur top visi gardumi mazuļu vēderiem. Virtuvē. Viņas māmiņa šeit ir šefpavāre. Pie ēdienu gatavošanas Kristiāna gan tikusi tikai vienu reizi. Tad vajadzējis launagam izcept pankūkas. Ne jau kādu nieku, bet gan vairāk par četriem simtiem. Rāvusies nosvīdušu pieri. Kad bērni modušies no diendusas, varējusi likt galdā. Pārējo laiku nācies veikt dažādus palīgdarbus. Visbiežāk tīrīt saknes un mazgāt traukus. Tās četras stundas dienā paskrējušas tik ātri, ka negribējies nemaz vēl iet mājās. Prakses laikā ikviena no meitenēm uzdevusi sev jautājumu, vai gribētu šeit kādreiz strādāt? Viena otra sapratusi, ka laikam nevarētu. Tija un Evija gan domā: Ja vien būs iespēja, gribētu nākt un būt kopā ar bērniem. Bet Kristiāna, tāpat kā viņas māmiņa, — gatavot ēst. Meitenes apzinās arī, ka darbs šajā bērnudārzā ir grūtāks nekā jebkur citur. Bet «Ādažos» jau nekur par velti algu nemaksājot. Kuru katru darbā bērnudārzā arī nemaz neņem. Ne velti noteikts trīs mēnešu pārbaudes laiks.
«Tagad tikai ciemos,» ziemas dārzā ienākušas, domā meitenes.
Bērnudārzam būs pašam savs ganāmpulks. To darina zēni un skolotājs Jānis Dzirkalis.
 |
| Jānis Dzirkalis |
Pašiem savs suķis, gotiņa, jēriņš ... un arī suņuks lauku mājā.
| – NĒ. PASAULES IZZINĀŠANA |
1985.12.20 Pionieris 📎📎📎 |
Rīgas rajona Ādažu astoņgadīgajā skolā pēc LPI beigšanas labi darba gaitas ir uzsākusi I —III klases skolotāja Liāna Pumpure. Arī viņas māte Erna Pumpure strādā šinī skolā par pirmo triju klašu skolotāju.
 |
| L. Pumpure latviešu valodas stundā |
Rīgas rajona Ādažu astoņgadīgajā skolā
1986.05.07 Skolotāju Avīze
 |
| Pēdējais Pēdējais zvans Ādažu astoņgadīgajā skolā 1986.gada maijā. Šefības uzņēmuma pārstāvji sveic pēdējā zvana vaininiekus. Bildē no kreisās: Donats Janēvics, Verners Brežģis, ------ , Inita Treiguta, Arnis Osis. Labajā malā no labās latviešu valodas un literatūras skolotāja Biruta Virkava un skolotājs Fēliks Circenis. |
 |
| Bilde no salidojuma ( 26.05.1984.) dziesmu grāmatas. |
 |
| 1985.gads. Skolotāju saime pie Ādažu astoņgadīgās skolas. 1.rindā no kreisās: Dace Dumpe, Zigrīda Riekstiņa, Ņina Osecka, direktors Felikss Circenis, Erna Pumpure, Dzidra Ābola, Edīte Miliha; 2.rindā no kreisās: Dagnija Ķikāne, Līvija Egle, Alīna Stelmaka, Irina Savkova, Inta Anšmite, Zinaīda Murāne, Alfa Auziņa, Ausma Grodza, Liāna Pumpure; 3.rindā no kreisās: Regīna Eihmane, Anna Tretjakova, Ināra Mičule, Valda Gaure, Māra Balode, Vanda Daugaviete, Līvija Veise. |
-
