Ļaudis apceļo Ādažu novadu *

informācija par tūrisma objektiem 

Rīgas rajona plānojums (līdz 2003. gadam)

1998.01.30 Latvijas Vēstnesis (LR ofic. laikr.)

👣👣👣

... vairāk par Ādažu pagastu

Ādaži - pilsēta Latvijā / mini ZOO "Dzīvo Sapņu dārzs"

Ādaži kā piemērs izcilai ceļa infrastruktūrai

Gauja, Kadaga, Ādaži

Kā iedzīvotāji sadzīvo ar armijas klātbūtni? 

Ādaži, Baltezers

Ādaži / 2023.gada augusts

... vairāk par Carnikavas pagastu

uz jūru Carnikavā

Pastaiga mežā līdz Carnikavas pludmalei

Tilts un pludmale Carnikavā

Carnikava - nēģu mājvieta

Nēģu zveja ar murdiem Carnikavā

Tūrisms novadā *

ĀDAŽU NOVADS 

zaļā paradīze 25 km no Rīgas

Autors: Monika Griezne, sabiedrisko attiecību speciāliste 

Datums: 10.01.2014

Izdevums: Latvijas Pašvaldību savienības izdevums žurnāls "Logs"

Septiņu ezeru sirdī, krāšņa meža vidū izvietojušies lielāki un mazāki ciemi, kas, kopā tverti, dēvējami par Ādažu novadu. Tikai 25 km no Rīgas centra, un esat zaļajā paradīzē.

Satvert skaisto

Dodieties valdzinošā braucienā pa Gauju vai kādu no Ādažu novada ezeriem!

Pārbaudiet, cik viegli rokā dodas bekas un gailenes izslavētajās meža sēņu takās!

Novērtējiet senču tradīcijas etnogrāfiskajā latviešu pirtī un iepazīstiet citu kultūru paražas, izmēģinot japāņu un indiāņu pirti!

Makšķerējiet un pavadiet sirsnīgas sarunas ugunskura tuvumā, nakšņojot teltī, treilerī vai viesu namiņā kempingā!

Alkstat pēc augstāka līmeņa komforta? Jums allaž atvērtas viesnīcu un viesu namu durvis.

Apmeklējiet Hortenziju dienas un aplūkojiet viršu parādi Baltezera kokaudzētavā! 

Iegūstiet jaunas zināšanas krūmmelleņu audzēšanas kursos!

Lai par īstu izaicinājumu kļūst leģendārā aizsargājamā ūdensauga Dortmaņa lobēlijas atrašana Mazuikas ezerā – vienā no 14 Latvijas ezeriem, kur tā vēl sastopama!

Izbaudiet meža taku un dabas ainavu šarmu, dodoties ceļā ar velosipēdu pa velomaršrutu Ādaži–Dūņezers 25–30 km garumā!

Izbaudīt ātrumu

Ļaujieties aizraujošam un jaunu emociju pilnam lidojumam! Iemācieties lidot pats! Ādažu aeroklubs “Avio Rīga” aicina.

Gūstiet lidojuma izjūtu arī Vējupes veikparkā, traucoties pāri upei ar vējdēli, ķerot vēju un adrenalīnu! 

Dodieties izbraucienā ar haskiju pajūgu jaunajā haskiju parkā vai stundu ilgajā izjādē ar zirgu, kur maršrutā iekļauti visi septiņi novada ezeri un krāšņas un daudzveidīgas dabas takas!

Atvērta tipa skeitparks Ādažos – ne tikai profesionāļiem, bet arī iesācējiem.

Ja nevēlaties spēlēt volejbolu Vējupes pludmalē vai Sporta centrā, izīrējiet sporta zāli Ādažu sporta kompleksā! Peldiet un darbojieties Ādažu sporta centrā!

Ja svinat kāzas un jāapmeklē vairāki tilti, droši dodieties uz Ādažu novada pusi! Pirmais – pa ceļam no Rīgas, netālu no veikala “Depo”, piektais – pār Gauju Ādažos – pēdējo gadu skaistākais tilts, kas savieno Ādažu centru ar otru apdzīvotāko novada ciemu – Kadagu. Latvijas un Eiropas mēroga unikālā tilta šarmu īpaši izceļ gaisma, kas to izgaismo pat vēlā nakts stundā.

Iepazīt jaunas garšas

Izgaršojiet zāļu tējas un bērzu sulas un pagatavojiet ēdienu īsta čuguna katlā deviņus metrus augstā vigvamā!

Uz mirkli pieskarieties francūža dvēselei, viesojoties jaunajā siera ražotnē “Soira” Muižas ielā 5! Tur sieru var ne tikai garšot, bet arī mācīties gatavot.

Izbaudiet tropiskās nakts tēju vai ogu un augļu kokteiļus, gardas picas, zupas un smalkas delikateses Ādažu novada krodziņos, restorānos un bistro!

Gūt zināšanas

Lai novērtētu, cik viegli un organiski jauns 

un moderns dizains iekļaujas vēsturiskajā interjerā un pat papildina to, apskatiet Ādažu novada vecāko un nozīmīgāko arhitektūras pieminekli – Baltezera baznīcu! Arhitektes Līgas Gailes paveiktais ir patiess meistardarbs.

Netālu no baznīcas turpat Baltezerā, apmeklējot budistu templi, iespējams ielūkoties Austrumu kultūras saknēs un tibetiešu tradīcijās.

Uzziniet, kurā gadsimtā meklējami Rīgas centralizētās ūdensapgādes sākumi! To pavēstīs interesantais Rīgas ūdensapgādes muzejs, kas izveidots vēsturiskā ēkā.

Baltezera piemiņas vietu komunistiskā terora upuriem dēvē par vienu no skaistākajām Pierīgā. Dabas ainavā pilnasinīgi iekļaujas tēlnieces Vijas Dzintares un arhitektes Irēnas Rubauskas piemineklis “Ciešanu vārti”.

Pamielot dvēseli

Esat noilgojušies pēc augstvērtīgas mākslas un kultūras? Jaunajā Ādažu Kultūras centrā viesojas profesionālas teātra trupas ar izrādēm, Latvijā un ārpus tās robežām atzīti klasiskās un populārās mūzikas pārstāvji un orķestri. Izbaudiet visdažādāko žanru mākslu – sākot ar foto un gleznu izstādēm un beidzot ar pasaulē atzītā kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” koncertiem! 

Satvert skaisto, izbaudīt ātrumu, gūt jaunu zināšanu un garšu pieredzi, iepriecināt dvēseli... Viss kļūst iespējams Ādažu novadā. Par to ir pārliecināts arī Ādažu novada pašvaldības vadītājs Māris Sprindžuks 

 

*no izdevuma "Ādažu Vēstis"

*no izdevuma "Ādažu Vēstis"

👣 👣 👣 👣 👣 👣 👣

👣 👣 👣 👣 👣 👣 👣

* Ugunskurs / 01.01.1931

Nezināmā virzienā. Katru rudeni, kā vasaras ekskursiju sezonas noslēgumu, saulstarieši rīko ekskursiju «nezināmā virzienā». Maršruta izstrādāšanu, kā arī technisko priekšdarbu veikšanu uztic, augstākais, divām personām — ekskursijas vadītājiem. Ekskursijas vadītājiem nav viegli: — viņiem jāiztur «nikns uzbrukums» no dalībnieku puses: birst vesela krusa dažādu jautājumu, ar kuru palīdzību jautātāji cer apmulsināt vadītājus un tādā ceļā iegūt kādus norādījumus par ekskursijas virzienu. Dzirdami arī dažādi minējumi. Noteiktā laikā dodamies visi — nevis uz staciju, bet iekšrīgas virzienā. Tie, kas minēja, ka būs braukšana ar kuģi — smaida, — laikam būs uzminējuši. Vispārējā vilšanās, kad ekskursijas vadītāji lūdz iekāpt Čiekurkalna autobusā. Nonākam Čiekurkalna stacijā. Iekāpjam vilcienā. Uz Siguldu? Nē, tikai līdz Baltezeram. Bet tālāk? Varbūt līdz Ropažiem? Pēc neilgas staigāšanas pa skaistu priežu mežu, nonākam pie Rīgas pilsētas ūdensvada. Apskatām to. Priecājāmies par spodro mašīnu darba ritmu. Tālāk apbrīnojam Lielo un Mazo Baltezeru un pēc dažiem kilometriem nonākam Ādažu muižā. Ieturam pusdienas. Dzeram garšīgu pienu un ēdam līdzpaņemto proviantu. Nonākam Gaujas malā un ļaujam skatiem slīdēt gar skaistiem krastiem, kur rudens lapu zelta mirdzums jaucas ar vasaras atmiņām — zaļo lapu vītumu. Silts, tik silts, ka daži pat iedrošinās Gaujas pludmalē ņemt saules vannas. Virzāmies lēni gar Gaujas krastu. Beidzot ieraugām tālumā lielu dzelzs tiltu — nu mūsu gala mērķis skaidrs — Carnikava. Carnikavā liela rosība — iebraucis tūristu vilciens. Dzird daudzu piedzērušos pasažieru — «tūristu» klaigas. Vai tā jārīko ekskursijas? Iepērkamies nēģus — tie garšo lieliski. Sarīkojam vēl īsu volleja turnīru un laikus dodamies mājup, jo rudens dienas ir īsas. Šoreiz braucam ar vilcienu. Iegriežamies vēl Saulstara telpās, apēdam līdzpaņemtos nēģus, noskandinām dažas dziesmas un apmierināti izklīstam katrs uz savu mājokli.

1934.10.01 Saule

👣👣👣

Uz Carnikavu 

Kad vēju stiprums svārstās starp sešām un sešpadsmit ballēm, gaisa temperatūra apgrozās šo pašu skaitļu robežās, un sauli var dabūt redzēt tikai tā starp citu, tad arī tūristu vaigs paliek «lielāko tiesu mākoņains», un mazdūšīgākie liek savus ceļa spieķus ziemas guļā līdz nākošajam pavasarim, kad atkal sāksies mīlīgāks sirošanas laiks. Pat «nezināmais virziens» vairs nespēj iekārdināt viņus un savākt pietiekošu skaitu līdzbraucēju. Un tad dzelzceļu virsvalde laiž darbā «nēģu vilcienu». Tas gan ir tāds pat, kā pārējie tūristu vilcieni, un arī tā pasažieri nebūt neatgādina nēģus, bet šādu nosaukumu tam piešķīris brauciena mērķis — Carnikava, — kur, kā tas ikvienam gardēdim zināms, rodas Latvijas delikatese — nēģis. Un tas velk. Brauciens nav ilgs, maršruts īss, un turklāt vēl, — patīkamais savienots ar lietderīgo — nēģu nogaršošanu un pēcpusdienas tēju. Tālab arī šis vilciens salasījis gandrīz parasto tūristu skaitu un noliktā laikā, radiomūzikai skanot, pilnā tvaikā dodas uz nēģu valstību. Jaunais Rīgas-Rūjienas dzelzceļš padarījis Carnikavu tūristiem ērti sasniedzamu, tāpat kā jaunā Vidzemes šoseja, pa kuru redz aizripojam vienu otru auto, kas agrāk šai pusē ne labprāt rādījās. Rīdziniekiem, kas pilsētas apstādījumos patlaban redz tikai nodzeltējušus vai arī jau pavisam kailus kokus, tīkamu baudu sagādā priežu mežu zaļums, kas te tuvodamies, te attālinādamies, te celdamies, te grimdams, slīd gar vagonu logiem un iepriecina acis. Un tik pat zaļa tos sagaida arī pati Carnikava, kas kāpu un gleznaino mežezeru apjozta guļ Gaujas lejgala krastos. Carnikavas muiža senāk piederējusi Gegingeram un Panderam, bet tagad tās centrs pārgājis atv. ģen. Vācieša īpašumā, kamēr pārējā daļa sadalīta un piešķirta jaunsaimniekiem. Zeme gan še nav visai auglīga, tak vienai otrai saimniecībai ir itin labi iestrādāts lauks un pagalmos var redzēt lielas salmu kaudzes, kas liecina, ka ievākti arī graudi. Bet lielākā šejieniešu tiesa blakus zemkopībai nodarbojas arī ar zveju un ir krietna un droša jūrā braucēja. No stacijas tūristi dodas pāri jaunceltajam Gaujas tiltam uz «Lielo kāpu», kas ir gandrīz vai vesels kalns, ja vien tam nebūtu staigātāja daba. Jo «Lielā kāpa» tāpat kā daudzas apkārtējās Vidzemes jūrmalas kāpas, pieder klaidkāpu sugai un atzīmēt to uz kartes nav lietderīgi: kas to lai zina, kur tā būs aizceļojusi pēc gadiem, bet tur, kur tā ir patlaban, — kādreiz audzis mežs. To liecina kāpās apraktās varenās priedes un bērzi, no kuriem virs staigno smilšu segas vairs redzamas tikai galotnes. Un kad gids to visu paskaidro tūristiem, kāda jaunava bažīgi saka savai biedrenei: «Vai tu dzirdēji?.. Ka tikai Alfrēds arī nav apbērts! — visu laiku tepat bija, bet uzreiz» pazuda.» Un abas steidz meklēt savu Alfrēdu, kas laimīgā kārtā turpat vien paklīdis un iejaucies tūristu pulkā. Citām dāmām kurpes piesmēlušās smiltīm, un kavalieri steidz tās iztukšot, vieglākie gājēji cīnās ar spēcīgo rudens vēju, kas viņu stāviem liek ieturēt neparastu slīpumu, bet tie, kam daba piešķīrusi smagāku nesamo, — pukojas par kāpas stāvumu: «Un taisni te tai vajadzēja būt! — varēja tak paiet mazliet sāņš!» Bet kad nu visi ir laimīgi augšā un sākas nokāpšana pa viņu malu, tad jau atkal ir labi; daži pat attīsta tādu tempu, it kā viņu dzīvības būtu apdrošinātas. No lejas vēl tūristi pamet skatu atpakaļ uz kāpas virsotni un kāds jocīgā nopietnībā saka: «Te nu tu esi, bet diez vai mēs tevi vairs redzēsim. Laimīgu ceļu!» 

Jā, — redzēt jau nu nevar, ka šī kāpa staigā, bet staigājoša tā tomēr ir. Un kaut arī tā biezi apdēstīta vēl pavisam mazām priedītēm un noklāta zariem, tad tas var tikai palēnināt, bet ne apturēt šī milzīgā klaidoņa gaitu: spēcīgais jūras vējš nepārtraukti dzen sīko smilšu graudus uz kāpas aizvēja pusi un tā, kaut nemanāmi, bet noteikti bēg no jūras un mācas virsū zaļajiem priežu mežiem, bez žēlastības aprakdama tos. Un tikai ziemu, kad salā sastingst mitrā smilts — tad kāpa apstājas līdz nākošai tūrisma sezonai. Tālāk tūristu ceļš ievijas mežā. Te vēja nav un mīkstajā sūnu paklājā jauka staigāšana Dažs labs pa ceļam ievāc vēlo brūkleņu ražu, un tie, kam saprašana sēņu lietās, — tie pievāc arī šo Dieva dāvanu, jo pašu lasītās sēnes esot visgardākās. Tad kāda jaunava iebrēcas un metas sāņš. Tā ir čūska, kas sabiedējusi viņu, un kaut gan kungi cenšas iegalvot, ka Ievas meitām čūskas nekož, — ogotāju un sēņotāju skaits strauji saplok. Gan vīri ar spieķiem un papēžiem ielenc un lūko darīt galu šī nemiera cēlējam ar melno krustu uz galvas, bet tas nav tik viegli izdarāms, jo čūsku medīšanai ir sava īpatnēja technika un tā patreiz nevienam nav prātā. «Iedomāsimies, ka tas bijis tikai nēģis,» kāds jokdaris ieteicas, un gājiens dodas tālāk. Tad caur skuju zaļumu pavīd ūdens vizma, un tūristi ierauga Garezeru, sava vārda cienīgu dabas retumu, kas vairāk atgādina upi, kā ezeru. Bet ezers tas ir , — tajā līgo arī ūdens zāles un, nācēju iztraucēts, gaisā paceļas meža pīļu bars. «Žēl, ka nav pie rokas šaujamrīku veikalu,» nopūšas kāds mednieka instinktu apdāvināts rīdzinieks. «Kas te mantas». Tak tūristu īstais nolūks tas nav, un tā arī šis vīrs apmierinās ar to, kas gūstams acīm vien. Un ko redzēt te ir diezgan daudz, še nav vēl īsti samanāms rudenīgais vēsums un kailums, un kaut arī vējš šalkdams skrien pār Garezera leju, tak tas spēj radīt tikai sīkus vilnīšus un ezermalu tas nemaz neaizskar. Un te arī viens otrs, kas atbraucis dubļenēm, var pierādīt šī apava veida lietderību un lepni iebrist peļķē, sak — ko jūs darīsiet tam, kam gumijenes kājās — staigā kur patīk! Tad tūristi iet pāri ezeram (to šajā vietā šķērso nupat būvējams ceļš) un gar viņu malu nāk atpakaļ uz Carnikavu, lai apskatītu zvejniecības biedrības zvejas māju un iepazītos ar nēģu apstrādāšanu. Te nu atkal pierādās šīs delikateses lielais pievilkšanas spēks, jo daudzi nogurušie kļūst žirgtāki, pieliek soli un aizsteidzas pa priekšu pārējiem. Gan gids tiem sauc, lai nesteidzoties, — toverīšu virsū aizvien esot salikti vismazākie nēģi, bet gājēju virkne izstiepjas arvien garāka, un kad pēdējie vēl soļo pāri tiltam, priekšējie jau sasnieguši zvejas māju Gaujas krastā.  Te pāri upei ierīkota vesela ūdensbūve, ko vietējie sauc par nēģu tačiem. Visgarām tiem garās kārtīs piestiprināti upē iegremdētie klūdziņu murdi, tā ka gandrīz ikvienam nēģim, kas dodas pa straumi augšup, gribot, negribot jākrīt zvejnieku gūstā. Taču vīri, cimdiem rokās, ceļ tos laukā no murdiem, — sidrabainus un lokanus, lai nogādātu tos uz zvejas māju kur tos gaida lielas pārvērtības, līdz tie kļūst tādi, kādus mēs esam paraduši redzēt uz vakariņu galda. «Tagad tu saproti, kā tas ir,» kāds jauneklis saka savai ceļa biedrei. «Zivis vispirms sit ar pātagām, kamēr tās apstulbst un uzķeras uz āķa, bet nēģiem ir mazākas galvas — viņi nav tik gudri, kā zivis — un tālab tos smeļ no ūdens tāpat ar kurvjiem.» Zvejas mājā nēģus saliek uz restēm un cep krāsnī uz oglēm. Tad tos presē, kas nenotiek vis ar vairāku zirgu spēku mašīnu, vai hidraulisko presi, bet tāpat ar vienas sievietes roku spēku — vai arī tāpat nepresētus apsāla, un saliek koka toveros, kuru veids ikvienam nēģu cienītājam labi pazīstams. To visu tūristiem laipni parāda un paskaidro zvejniecības biedrības pārstāvis, piebilzdams, ka turpmāk paredzēti daži jauninājumi nēģu tirgū. Lai nāktu pretim mazuma patērētājiem, biedrība laidīšot tirgū nēģus arī mazākos traukos — sākot ar pieci, pie kam uz traukiem būšot atzīmēts gatavošanas datums, lai patērētāji zinātu preces svaigumu. Tirgotāji gan ceļot iebildumus pret to, bet — vai tad nu visiem var iztapt. Reizē ar zvejas mājas apskati turpat notiek arī nēģu nogaršošana ārpus programmas un daudzi apgādājas arī priekšdienām, kamēr uzņēmīgākie uzkāpj ēkas jumtā ierīkotā skatu tornī, no kurienes visapkārt paveras plašs skats uz nelīdzeno, ūdeņiem bagāto, apkārtni. Pēc tam tūristi dodas uz Carnikavas labdarības biedrības balto namu, kur rīkota pēcpusdienas tēja un... atkal nēģu nogaršošana. Vilciena vadība parūpējusies arī par mūziku, pārvietojot vilciena skaņu plašu aparātu uz biedrības namu. Tā šī agrā pēcpusdienas tēja aizritēja skanīgā un jautrā omulībā un tie tūristi, kas gājienā nebija pārāk noguruši, varēja arī izdejoties. Un tādu bija daudz. Tā droši vien bija Carnikavas gaisa un arī barojošo nēģu labvēlīgā ietekme, kas nezaudēja savu spēku arī atpakaļbraucienā uz Rīgu. Jā, — nēģus jau gan ķer arī Daugavā (pie Doles), Ventā, Salacā un arī citās Latvijas upēs, tak Carnikavas nēģi esot visgardākie. Un tālab jau arī uz Carnikavu ik gadus brauc šāds nēģu vilciens. Un ja kāds no šīs svētdienas tūristiem nokavējis vilciena atiešanu, tad droši vien tādēļ, lai galīgi noskaidrotu Carnikavas nēģu pārākuma noslēpumu. 

V. L.

Uz Carnikavu 1935.10.22 Latvijas Kareivis 

👣 👣 👣 👣 👣 👣 👣

Mācītājs Arvīds Perlbahs ar ģimeni pie Ādažu mācītājmuižas. 1932. gads

Mācītāja muižas vieta 

* Jaunākās Ziņas / 10.02.1940  

👣👣👣👣👣👣👣

1939.g.

Vai saule spoguļosies Gaujā? 

Saule šopavasar vairāk slēpjas mākoņos, kuri neskopodamies sijā gan lietu, gan sniegu. Bet vai nu aprīļa kaprīzes un nepastāvīgums spēj atbaidīt tos, kas brīvo laiku paraduši pavadīt, tūrisma pārgājienos? Svētdien, 24. aprīlī, notiks «Saules» otrais pārgājiens. Tā rīkotāji - ražošanas apvienības «Siluets» tūristi izvēlējušies maršrutu Carnikava - Ādaži - Alderi - Baltezers, kura kopgarums ir 25 kilometri, tas sadalīts 10 un 15 kilometru posmos, lai būtu pa spēkam arī iesācējiem, tūristu ģimenēm, jaunāko klašu skolēniem. 

Carnikavas stacijā dalībnieki saņems kartītes (tās pašiem jāizpilda) un pa ceļu, kas ved cauri ģimenes dārziem, dosies uz Gaujas krastu. Pa upmalā iemītajām taciņām viņiem jānostaigā apmēram 15 kilometru. Ādažu tuvumā paredzēts pirmais starpfinišs un atpūtas vieta. Tur beigsies 10 kilometru distance. Tālākais celš turpinās gar Gaujas krastu līdz kanālam, kas upi savieno ar Baltezeru, pāri kanāla tiltam līdz Alderiem. Tur beigsies maršruta 15 kilometru posms, pēc tam 10 kilometri gar Baltezera krastu un pa priežu silu līdz Baltezera stacijai. Starts pārgājienam no plkst. 10.30 līdz 11 Carnikavas stacijā. No Rīgas jāizbrauc ar elektrisko vilcienu Rīga -Zvejniekciems, kas atiet plkst. 9.45, vai ar vilcienu Rīga- Carnikava, kas atiet plkst. 10.22.

Z. Āre 

* Rīgas Balss / 21.04.1977

* Mans Žurnāls / 01.03.1930

* Jaunatnes Vadonis / o5.05.1923

* Ugunskurs / 01.10.1928

👣 👣 👣 👣 👣 👣 👣👣 👣 👣 👣 👣 👣 👣👣 👣 👣

Deutsche Zeitung im Ostland, Nr.108 (20.11.1941)

* Latvijas Kareivis / 19.08.1934 

Rīgas-Saulkrastu-Ainažu šoseja dabas skaistuma cienītājam sniedz veselu virkni visdažādāko ainu. Jau atzarojoties 15 km no Vidzemes šosejas, tā cieši ievijusies starp Ķīšezeru un Baltezeru — Jau skatīt šo plašo ūdeņu gleznos krastus ar tajos novietotām vasarnīcām un Bukultu sūkņu staciju. Tālāk seko ezerus vienojošā kanāla tilts un Ādažu baznīca, pēc tam līdzenais un taisnais posms cauri Ādažu pagasta laukiem un atkal tilts pār Gauju pie Strēlnieku mājām. Tad virknē savērti, gan šosejas labā, gan kreisā pusē skatam paveras Dzirnu, Dūņu un Lilastes ezeri ar niedrās slēptiem meža pīļu bariem. Jūra vēl nav saskatāma — to aizsedz augstā Lilastes kāpu grēda, ko rudenī viršu ziedi tērpj violeti-brūnā krāsā. Vēl daži kilometri — un braucēju apņem Pabažu jūrmalas slaido priežu sardze. Šīs gatves galā Pēterupes labā krastā māj pretim Saulkrastu kūrorts ar balto baznīcas torni, kas izcēlies virs lapu koku kroņa. Aizslīd Saulkrastu vasarnīcu rajons, ko noslēdz tilts pāri Ķīšupes ievu ziedu piebirušiem ūdeņiem. Tad šoseja — ar laimīgi tvertu vēzienu — cieši piekļaujas jūras liedagam, un braucēja pārsteigtam skatam atviz Dzintara jūras svina pelēkais spogulis pie «Rūķīšiem". Seko Zvejniekciems ar sakņupušām un lielā vecumā nosūbējušām zvejnieku mītnēm, pavīd jaunierīkotā Skultes zvejnieku osta un atkal tilts pāri Aģes upei, kur senos laikos mitušas pērlenes ... Tā pārsteigumu un dabas jaukumu pilnā braucienā ir veikti apmēram 40 km pa zemes ceļu, kur dziļā saskaņā apvienotas technika un daile...

 

* Ceļš un Satiksme / 01.07.1940

👣👣👣👣👣👣👣

Pirmā ekskursija. 

Saule bija uzvarējusi ziemeli, sairdinot lielos ledus kalnus, atņemot zemei salto sniega segu. Aizvien augstāk kāpdama debesu lokā, saule lēja pār zemi dzīvības kausu. Zeme pamazām modās un modināja visu dabu. Arī mūsu tūristos bija pamodies pavasara možums, nemiers, kas aicināja tos kopā 5. maijā, lai uzsāktu pavasara pirmās ceļojuma gaitas, pa mūsu skaisto, dzimto zemi — Latviju. Svētdienas rītā pie Juglas tilta sapulcējās 30 modri tūristi, kas K. Ritenieka vadībā uzsāka soļošanu pa to zemes stūri, kas visvairāk šķiet pazīstams, bet tomēr mazāk redzēts, t. i. Bukulti, Ādaži, Jaunciems, Mangaļu Mīlgrāvis. Ejot pa šoseju ievērojam, ka līdztekus, tam iet vecais ceļš. K. Ritenieks pastāstīja senos vēsturiskos notikumus, dodot jēdzienu tūristiem par seniem Rīgas vārtiem un dambim līdzīgo ceļu. Ordeņa laikā 1221. g. starp Juglu un Ķīšezeru celts dambis.

Uzplūda laikos tas arvien ticis izpostīts, tādēļ to bieži vajadzēja labot. Vārds Jugla atvasināts no lībiešu vārda „jog" un nozīme upe. 13. g. s. Rīgas pilsoņu cīņas ar bruņiniekiem atbalsojušās arī Rīgas vārtos. Lai nocietinātos, bruņinieki Juglas dambja galā Bukultos uzcēla dzirnavas, kas līdzinājās cietoksnim, to nosauca par Neiermīles pili. Ap Neiermīles pili risinājušās daudz cīņas. 1298. g. Rīgas pilsoņi šeit uzbruka bruņiniekiem, lai atsvabinātu bīskapu. Cīņu zaudējuši tie atgriezās pilsētā. Tad seko leišu uzbrukums 1347. g., bet Rīgas maiznieki, kas atradās Neiermīles pilī — tos sakauj. 1491. g. ordeņmestrs Pletenbergs galīgi sakauj pilsoņus. Tā mēs redzam, ka vēstures risinājumi ir bagāti ar kariem un cīņām, ko cilvēki paši gribējuši un veduši, meklēdami varu un slavu. Mūsu zeme ir pārdzīvojusi un cietusi daudz no svešajiem ienācējiem, gan vāciem, poliem, zviedriem, krieviem. Poļu laikā Juglas dambi izlabojuši poļu virsnieki, bet par to ņēmuši no gājējiem un braucējiem maksu. Rīgas pilsēta atsaucās uz vecām privilēģijām, pēc kuras nodevas par dambi nav ņemamas, kad poļi to neievēro — sūdzība tiek iesniegta Polijas ķēniņam. Ķēniņš nodevas atceļ un nolemj, ka dambis labojams uz pusēm ar pilsētu. Kad 1593. g. 4. maijā pilsētas strādnieki labo dambi — poļu virsnieki no Neiermīles ar lielgabaliem šauj uz darba darītājiem — dambja labotājiem. Pametot acis uz gada skaitļiem, redzam, ka notikums norisis dienu pirms mūsu ekskursijas 347 gadus atpakaļ. — Zviedri turpretī centās pacelt cilvēku labklājību. Ierīkoja pasta ceļus, pasta stacijas.  

Vecpaste / JK Broces zīmējumos jau 1795 g

Šāda pasta stacija ir bijusi Bukultos. Tagadējā Baložu Vecpastes mūra ēka atrodas nost no šosejas, pie vecā lielceļa, bet šīs ēkas pirmatnējību apšauba — pirmās bijušas vienkāršas apaļu baļķu ēkas. Senos notikumus ap Bukultiem noklausījušies devāmies tālāk. Iegriežoties Bukultu mežā, mūsu kājas grima irdenās smiltīs, bet sirds priecājās par jauko ekskursijas dienu — par pavasari, kas maigi glāstīja dusošos koku brūnos pumpurus. Ap pusdienas laiku esam nonākuši Sužu muižā, tagadējos Zušos — adventistu seminārā šeit mēs bijām sarunājuši pusdienot. Adventistu semināra vadītājs Čolders paskaidroja, ka patlaban mācās 47 jaunieši. Semināra programa pieskaņota ģimnāzijas kursam, bez tam speciāli reliģijas priekšmeti. Agrāk audzēkņu skaits, pārsniedzis simtu, daudz nākuši no Lietuvas un Igaunijas, tagad no Lietuvas mācās viens skolnieks. Audzēkņi, kam nav, kur vasaras laiku pavadīt — paliek Zušos un strādā lauku darbus. Mūsu ceļš tālāk virzījās gar Ķīšezeru uz Jaunciemu, Kīšezers dusēja kā milzīgs spogulis. Aiz tā, pāri otrā krastā Rīgas torņu silueti lika domāt, ka neesam pārāk tālu no centra. Un tomēr, šai smilšainā nomalē dzīvojošie reti kad skar Rīgas asfaltu. Viņu kājas pieradušas mīksto, kūpošo smilti, viņu rokas pieradušas darbu — fizisko darbu, Mīlmaņa koku fabrika ir šo ļaužu eksistences objekts. Jaunciems ir nomale, kur  smiltīs iegrimušas mājeles, kā novalkātas cepures, tām līdzās čalo bērnu bari, kas aug un veidojas vieni savā modrībā un nerātnībā. Otra moderna māja, bija kā krāšņs zieds novītušā pušķī. Tomēr, šajā tālajā nomalē aizstiepjas šoseja, kā dzīvības lenta, pie cilvēkiem, kas prot dzīvot pieticībā, kas prot uzvarēt dzīves grūtās prasības. Ziedošās apses un pūpoli Jaunciema pavasara greznums, vēju pūsmā kā zīda bārkstis plandījās maigie ziedi un iemeta ceļinieka sirdī siltu prieku. Beidzamais mūsu ceļojuma punkts — Mīlgrāvis. Virzoties pa jauno Jaunciema šoseju pie Mangaļiem redzamas ceļojošās kāpas. Milzīgas kārenu sienu aiz kuras dus aukstie ziemeļa vēji. Atpūtušies Mangaļu parkā, devāmies tālāk. Iztālēm redzam Ziemeļblāzmas namu. Tas ir tautas nams, ko cēlis Augusts Dombrovskis (1910—1913). Pirmo namu 1905. g. soda ekspedīcija nodedzināja. Lielais parks A. Dombrovska dēstīts un veidots. Parkā ir ozoli, kas veido burtu A, liepas — G, gobas — S. Tie ir simboli Dombrovska sacerētam pantiņam: Ak (A.) Gaisma (G.), gaisma, Spīd (S.) arvienu šai apkārtnē ikkatru dienu. Līdzīgus izteicienus nes arī arkveidīgā «Svētnīca" pie Zaļās skolas (celta 1900. g.). Jau no tālienes lasām: «Līdzcietība ir daiļa siržu rota, un katram, kam vien sirds; lai tā ir dota. Lielais labdaris atdusas savā zemes stūrītī, par kuru viņš ir cīnījies ar savu kvēlo sirdi. Šo zemes stūrīti viņš centās izveidot par gaismas avotu, no kura tauta varētu dzesēt savas slāpes. Ap sevi viņš pulcināja arī rakstniekus un māksliniekus, uzceļot tiem Burtnieku namu. Burtnieku namā 1909. g. uzturas Barontēvs un turpina daiņu kārtošanu. Pajumti tur atrod Skalbe, Jaunsudrabiņš, brāli Štrāli, Cālītis un citi. Tā mēs redzam, ka Augusts Dombrovskis ir bijis tas, kas visu tautas dzīvi ir griezis pret sauli, rādot ceļu par kuru jāiet. Liecot galvas, atvadījāmies no lielā  labdara un līdz ņēmām viņa dižo cēlsirdību. 

Kaut arī redzētās vietas nebija gleznainas — tomēr tuvas mums — bagātas notikumiem. Pirmās ekskursijas diena deva mums spirgtumu un gara možumu turpmākām ceļojuma gaitām. 

A. Neļķe. 

* P.T.Dzīve / 01.05.1940

👣 👣 👣 👣 👣 👣

Kājām uz Siguldu
Tūrisma maršruts

Pārgājienu sākam 6. tramvaja galapunktā un pa Ļeņina ielu dodamies uz ziemeļaustrumiem. Tā saucamais Lielais ceļš te pastāv kopš Rīgas dibināšanas. Pār 100 m platās un 3 km garās Juglas upes leju 1221. gadā uzcēla dambi, bet 1672. gadā tiltu, 1837. gadā līdz priekšā redzamajiem Baložiem izbūvēja šoseju, ko 1847. gadā pagarināja līdz Inčukalnam un 1858. gadā līdz Pleskavai. 1904.—1974. gadā Jugla bija Rīgas robeža, kas tagad pārcelta 2 km tālāk. Šķērsojam upes jauno gultni ar slūžām, kuras neļauj ūdenim ieplūst 5,6 kv.km lielajā Juglas ezerā. Tas ir 4,6 km garš un 2,1 km plats. Ezerā mīt līdakas, asari, raudas, līņi, zuši un plauži. Pa labās puses kājceliņu ejam gar 3,4 ha lielo bijušās Baložu muižas parku. Te aug Piejūras baltegles, Japānas un Krievijas lapegles, Kanādas  egles, zemās cipreses, sudraba un vārpainās kļavas, Kanādas  apses, Holandes liepas, Mandžūrijas riekstkoki, Amūras vīnkoki, baltie zīdkoki, Pensilvānijas ķirši, Amūras un Japānas ceriņi, Ruprehta un Tatārijas sausserži u.c. Pie restorāna «Baloži» Brīvdabas iela ieved Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. To sāka veidot 1924. gadā, pirmās senceltnes uzstādīja 1928. gadā, bet apmeklētājiem atvēra 1932. gadā. Šis ir vecākais un lielākais šāda tipa muzejs PSRS. Ap 100 ha platībā eksponētas 82 senceltnes un citi 16.—20. g. s. lauku celtniecības pieminekļi, savākti vairāk nekā 40 tūkstoši etnogrāfisko priekšmetu. Ik gadu muzeju apmeklē pāri par 200 tūkstošiem cilvēku. Ļeņina iela uzved Baložkalna kāpā. Te 1919. gada maijā Rīgas strādnieki deva pretsparu uzbrūkošajai vācu dzelzs divīzijai. Naktī uz 1944. gada 13. oktobri no šīs vietas 245. strēlnieku divīzija sāka kauju par Rīgu. Par to liecina padomju karavīru brāļu kapi un tēlnieka V. Alberga dolomītā un alumīnijā 1964. gadā veidotais cilnis. Tālāk sasniedzam 1960. gadā atklāto Rīgas rajona kultūras namu, kura zālē 470 vietu. Darbojas 10 mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi ar gandrīz 300 dalībniekiem un 2 interešu klubi ar apmēram 500 dalībniekiem. Nozīmīgākie kolektīvi ir Tautas deju ansamblis «Ritenītis», jauktais koris, 3 drāmas kolektīvi, estrādes un deju orķestris, bērnu deju kolektīvs. 

1 km tālāk 1974, gadā uzcelta viesnīca un motelis «Berģi». Vēl pēc 1 km nogriežamies Tallinas šosejā. Aiz tilta pār 1389. gadā atklāto Rīgas Pleskavas dzelzceļa līniju sākas Baltezera apdzīvotā vieta. 17 km no Rīgas Lielā Baltezerā krastā 8 ha lielā priežu mežā 1953. gadā atvērta bērnu tuberkulozes sanatorija «Baltezers» ar 100 vietām. 18,5 km no Rīgas nogriežamies asfaltētajā ceļā pa labi. Pēc puskilometra esam Mazā Baltezera krastā. 2 km tālāk sasniedzam Alderus. 19. g. s. te darbojās Dauguļa alus darītava. No upju kuģu līnijas galapunkta pie veikala var atgriezties Juglā.

Grantētais ceļš nogriezās pa labi, bet mēs ejam taisni gar ezeru. Pāri upītei nonākam pie Gaujas Daugavas kanāla. Tas projektēts jau 1662. gadā, bet izbūvēts 1899.—1903. gadā. 3 km garajā posmā no Mazā Baltezera līdz Gaujai kritums ir 2,5 m un dziļums līdz 1,3 m, tādēļ izmanto koku pludināšanai. Gar kanālu dodamies līdz Gaujai. 1 km aiz slūžām šķērsojam Ādažu Venču ceļu. Vēl nepilns kilometrs, tad klāt ir kādreizējās pirmās slūžas un Gauja. Pēc 2,5 km gājiena pa grantēto ceļu sasniedzam asfaltu, kas pa labi ved uz 3 km tālo Ropažu staciju. Dodamies taisni cauri Straumes apdzīvotajai vietai. Nepilnu kilometru tālāk ejam garām kolhoza «Ādaži» mehāniskajām darbnīcām un liellopu fermai. Pēc 2 km ceļš puskilometru ved gar Gauju. Pie tilta nogriežamies pa labi un pie lauku mājām pa kreisi meža ceļā. Pēc 1 km esam uz grantēta ceļa. Pa labi redzama ap 240 ha lielā Garkalnes grants atradne un Vangažu dzelzsbetona konstrukciju rūpnīca. Vēl 1957. gadā te bija klajums un mežs, bet 1959. gadā darbu sāka Latvijā pirmā lielākā saliekamo dzelzsbetona konstrukciju rūpnīca ar 100 tūkstošu m3 jaudu gadā. 1962.—1963. gadā šeit pirmoreiz PSRS apguva iepriekš saspriegto lielizmēra konstrukciju veidošanu, kas deva iespēju pilnīgi mehanizēt ražošanu, uzlabot kvalitāti un samazināt veidņu metālietilpību. 1968. gadā nodeva ekspluatācijā šūnbetona cehu ar 130 tūkstošu m3 jaudu gadā. Grantētais ceļš nogriežas pa labi, bet mēs ejam taisni. Pēc 2 km sasniedzam Liepu mājas ar kārniņu jumtiem. Tā ir bijusī Vangažu muiža, kas izveidota, iznīcinot 11 zemnieku saimniecības. 

-------------------------------------------------------

JUGLA BALTEZERS (7 km) ALDERI (4 km) GAUJA (4 km) STRAUJUPĪTE (12 km) MURJĀŅI (13 km) SUNĪSI (6 km) KRIMULDA (12 km) TURAIDA (3 km) SIGULDA (14 km). KOPGARUMS 75 km.

Kājām uz Siguldu

1976.05.08 Darba Balss (Rīgas rajons) Blaus, I.

👣 👣 👣 👣 👣 👣

 

 

* no izdevuma Brīvā Daugava (1957)

👣👣👣👣👣👣👣

JAUNAJIEM TŪRISTIEM 

Juglas upe, kas savieno Juglas un Ķīšezeru, ir Rīgas pilsētas ziemeļu robeža. Otrpus upei sākas Rīgas rajona Berģu ciema teritorija. Pa kreisi Juglas krastā redzama ap 100 m gara un 5 m augsta, stāva krauja, t.s. Madāmas kalns. Senos laikos šeit kāda «madāma» ar auļojošu zirgu vilktu karieti esot iegāzusies upe. Pie Juglas tilta pa kreisi redzama sena ceļa vieta uz prāmi, kas darbojies līdz 1672. g, kad atklāts pilsētas celtais tilts. Aiz upes pa labi ir Juglas ezers, ezera līci pie šosejas sauc par Padambi. Nosaukums celies no t. s. Sprunguļu dambja, ko 1221. g. izveidojuši bīskapa Alberta saaicinātie krusta karotāji. Tas atradies zemienē starp šoseju un dzelzceļa stigu un vēl vietām samanāms. Šis dambis, ar ko sākās «Lielais ceļš» (Via magna) uz Igauniju un Krievzemi, vairākkārt minēts vēsturē. Poļu kundzības laikā par dambja lietošanu ņēma nodevas. Tas apgrūtināja Rīgas tirdzniecību, un starp Rīgas pilsētu un Ādažu pils poļu garnizonu izcēlās sadursmes. Tagadējas Vidzemes šosejas pirmais posms starp ezeriem sāka darboties ap 1837. g. 1847. g. šoseja pagarināta līdz Inčukalnam, bet 1858. g. līdz Pleskavai. Aiz zemienes šoseja uzvijas Baložkalnos. 

Tās ir augstas smilšu kāpu grēdas apmēram  km garumā. Vietas nosaukums, kas atradusies pie šosejas. XIX gs. te atradušies ari Baložu un Dambja krogi. Netālu no šosejas redzama balta vienstāva mūra ēka ar ampīra stila pīlāriem. Tā ir Vecpaste, kur pirms šosejas uzbūves ilgu laiku darbojās zirgu pasts. 1843.g. te strādāja 14 pasta puiši ar 50 pasta zirgiem. Tagad Baložkalnos izveidojusies apdzīvota vieta. Starp priežu puduriem uzceltas daudzas skaistas ģimenes mājiņas un darbojas vairākas sabiedriskas iestādes. Pie šosejas paceļas jaunas vairākstāvu dzīvojamās ēkas. Pie Juglas parka, ezera krastā atrodas Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs. Muzejā vāc, glābā, pēta un popularizē latviešu tautas senās celtniecības pieminekļus, darba rīkus un iedzīves priekšmetus. Muzejs aizņem 75 ha un tajā novietotas vairāk nekā 8O senas celtnes no XVII, XVIII un XIX gs. Juglas ezera krastā ir LLA Bukultu mežniecības izmēģinājumu un mācību saimniecība. Šeit pētī dažādu svešzemju koku augšanas iespējas mūsu apstākļos un Latvijā augošo koku pavairošanas metodes. Var redzēt skaistas sudrabegles, īpatnējo kalnu priedi, Amūras korķa koku, papeles un daudzas citas koku sugas. Baložkalna virsotnē atrodas Lielajā Tēvijas karā kritušo padomju karavīru brāļu kapi. Eglīšu dzīvžogs ietver laukumiņu ar pieminekli un kapu kopiņām, kurās apglabāti 138 kritušie varoņi. No Baložkalniem ceļš pāri 1903. g. raktajam Gaujas-Daugavas kanālam noved Bukultos. Te pie senas Baltezera notekas Nabas upītes atrodas vecas Bukultu dzirnavas ar ļoti bieziem mūriem. Pirmās dzirnavas te uzceltas XIII gs. beigās un sauktas par Jaunajām dzirnavām. Netālu no dzirnavām vecu liepu aplis ietver ar grāvjiem nocietinātus XIII gs. Ādažu pils pamatus. Šī ordeņa celtā pils bieži minēta vēstures avotos kā kauju vieta. Viduslaikos Ādažu pilij bija liela nozīme Rīgas aizsardzībā no ziemeļiem. 1697. g. pie Bukultiem Rīgas rātes pārstāvji sagaidīja Maskavas delegāciju, kas ar Pēteri I devās cauri Rīgai uz Rietumeiropu. XIX gs, vidū šeit izveidojās Bukultu muiža. Tālāk ceļš met loku ap Ķīšezera — Mitras Atteku. Līča ūdeņos uzturas karūsas, līņi, mailītes un zuši. Ķīšezerā iestiepjas pussala ar augstām nogāzēm, kas apaugušas veciem lapu kokiem. Pussalā atrodas Reneiķu mājas. Te ir piemērota vieta atpūtai. Aiz Bulduru mājām Ķīšezerā iestiepjas otra, t. s. Liepu pussala. 
Pils kalna laukums vairākus gadsimtus ticis apstrādāts, un nocietinājumi ar stāvajām nogāzēm deformējušies. XX gs. sākumā pilskalnā kā labi izolētā vietā vairākkārt notikušas Rīgas revolucionāru strādnieku pulciņu slepenas sapulces. No pilskalna paveras jauks skats uz ezeru un apkārtni. Pilskalns un pussala apauguši vecām, kuplām liepām un ozoliem, vienam no tiem apkārtmērs sasniedz 4,5 m. Liepu pussalas apkārtnē makšķerniekiem labi ķeras līdakas. Ap liepu pussalu stiepjas dūksnainas Ķīšezera krastmalas pļavas, kas veidojušās, daļēji aizaugot ezera līcim — Sužu . Mitrās pļavas apejam pa smilšu kāpu. No Sužu raga kāpām paveras plašs skats uz Ķīšezeru un tā pretējo krastu. Ķīšezers ir lielākais ezers Rīgas tuvumā. Tā  lielākais platums 3,5 km, un tas aizņem 18 km**2 lielu platību. Ezera vidējais dziļums 2.5 m, bet vidū ir arī 7 m dzijas dzelmes, ezera dibens gar krastmalu ir ciets, klāts ar baltu, tīru smilti, bet vidū to klāj īpaši bieza dūņu kārta. Ķīšezers ir relikta ezers, kas izcēlies jūras transmisijas un regresijas rezultātā. Daudzās kāpas Ķīšezera piekrastē ir saputinātas no seno upju krastu smilšu vaļņiem. Ezera otrā krastā redzama jahtu osta. Pie tās uzcelta speciāla ēka, kurā novietotas dažādu tipu jahtas, šverlaivas, ledus jahtas un motorlaivas. Ķīšezerā bieži notiek starptautiskas un Vissavienības mēroga sacīkstes burāšanā. Nedaudz tālāk Ķīšezera krasta gleznainā vietā atrodas sporta biedrības «Daugava» peldētava. Tā ir viena no mūsu labākajām peldētavām. Kultūras un atpūtas parkā darbojas masu peldētava, ko apmeklē daudzi tūkstoši Rīgas iedzīvotāju. Te ir sauļošanas krēsli, saules sargi un ģērbtuves. Ezera krastā  koku iejozts, atrodas skolu jaunatnes rotaļu un atpūtas parks «Saules dārzs». Aiz tā  veidojas Rīgas dārzeņu fabrika. Tās varenie siltumnīcu un lecekšu kombināti ražos 23.000 cnt svaigu dārzeņu gadā. Siltumnīcās un lecektīs augsnes un gaisa apsildīšanai izmantos Rīgas TEC siltumu. Paredzēts ierīkot speciālu šampinjonu siltumnīcu, kurā cauru gadu audzēs sēnes, No Sužu raga uz Jaunciemu ceļš ved pa priežu silu. Apvidus reljefs vietām viļņveidīgs. Aug sēnes. Šis mežs pieder Rīgas «zaļajai zonai». Tā uzdevums gādāt par tīru gaisu Rīgas iedzīvotājiem. Aprēķināts, ka viens ha mežaudzes gadā asimilē 3600 kg oglekļa. Mežā var novērot ap 30 sugu dziedātāju putnu: šeit perē melnie mušķērāji, ērickiņš, tītiņš, dzilnītis. mizložņa, žubīte, sila strazds, vairākas zīlīšu sugas u. c Drīz ceļš pievirzās ezermalā pie Beltes kakta. Ķīšezera mājo gaiši zaļganie saldūdens asari, zaļgani pelēkie jūras asari un daudz līdaku. Aiz Beltes kakta sākas strādnieku ciemats Jaunciems. Tas ietilpst Rīgas pilsētas Staļina rajonā un vasarās ir iecienīts kā atpūtas vieta. Augstās un sausās ar priežu silu apaugušās kāpās izvilktas taisnas ielas — līnijas un šķērslīnijas, pie kurām uzceltas nelielas mājiņas ar iekoptiem sakņu dārziņiem. Kādas skaistas ap 15 m augstas kāpas virsotnē atrodas Jaunciema septiņgadīgā skola. XIX gs. beigās ciemata vietā atradās dažas Ādažu muižai piederošas zemnieku, mājas. 1899. g. pēc Rīgas dumpja šeit apmetas vairāki no Rīgas uz Ādažu pagastu izsūtītie fabriku strādnieki - sacelšanās dalībnieki, iedzīvotāju skaits Jaunciemā krasi pieauga pēc kokapstrādāšanas un papīra fabrikas uzcelšanas. Vairums ciemata iedzīvotāju strādā Jaunciema papīru fabrikā. Te ražo kartonu rigipsa plāksnēm un koferiem, papīru iesaiņošanai, logu aizklāšanai un samta aizstājēju, ko izlieto fotoalbumu vākiem un konfekšu kārbām. Uzņēmums uzcēlis strādniekiem jaunas, moderni iekārtotas dzīvokļu mājas. Ciematā darbojas sakaru nodaļa, vairāki veikali, fabrikas klubs. Jaunciemu ar Rīgu savieno asfaltēta šoseja, pa kuru kursē pasažieru autobusi. Ķīšezera ziemeļu daļas līci sauc par Sundaga kaktu. Te ierīkota koku osta Jaunciema papīru fabrikai. Netālu no krasta mežā atrodas balto kvarca smilšu raktuves, kuras izlieto Sarkandaugavas stikla fabrika. Tālāk ezera krastā atrodas lielajā Tēvijas karā kritušo padomju karavīru brāļu kapi. Baltā smilšu kalniņā vientuļa sila priede pleš zarus pār 20 kapu kopiņām un granīta pieminekli ar ierakstu: «Mūžīgi slava Padomju Armijas varoņiem, kas krituši cīņās par mūsu Dzimtenes brīvību un neatkarību pār vācu fašistiskajiem iebrucējiem 1941.-1945.» 

1944. g. 12. oktobrī Baltijas frontes karaspēks ģenerāļa Romanovska vadība pārrāva ienaidnieka nocietinājumus pie Gaujas un ātri sasniedza Ķīšezera krastus Jaunciema apkaimē. 12. oktobrī plkst. 18.00 ar tankiem — amfībijām pāri Ķīšezeram pie Aplokciema ienaidnieka aizmugurē slepeni tika izcelts desants. Tās bija pirmās Padomju armijas daļas, kas ienāca Rīgas teritorijā un uzsāka cīņu par pilsētas atbrīvošanu no fašistiskajiem okupantiem. Pēkšņās desanta operācijas aizmugurē okupantos radīja apjukumu....

…. Pretī Mangaļu ciema padomei tuvu Ķīšezera krastam pienāk augstās Mangaļu kāpas. Plūstošās kāpu smiltis aizbērušas seno ceļu un tagad šoseja ierīkota tuvu ezera krastam. Kāpas ir apstādītas ar kalnu priedītēm. Tālāk no ezera sevišķi izceļas augstas (līdz 24 m), vēju sabangotas baltas kāpu pakalnes. Tālāk Vecāķu virzienā tās apaugušas ar priedēm. Ķīšezerā pie Mīlgrāvja iztekas atrodas neliela, pļavām klāta Sniķersala. 1927. g. te atrasts akmenī veidots kara cirvis, kas apskatāms Rīgas vēstures muzejā. Šādus cirvjus kā ieročus lietoja ap 2000 g. p.m.e. un lopkopības sākuma periodā. Iespējams, ka Sniķersalā ir atradusies kāda lopkopju apmetnes vieta. Šis akmens cirvis ir viss vecākais atrastais Rīgas senatnes piemineklis. Tālāk maršrutu var turpināt pa Kultūras un atpūtas pērku  līdz dārzam un nobeigt pie tramvaja pieturas.

K. Vētra  

Apkārt Ķīšezeram 1959.07.26 Padomju Jaunatne K. Vētra

👣 👣 👣 👣 👣

Rakstu sērijā "Apceļo Latviju" dosimies tepat 

netālu - tikai 30 km no Rīgas uz Carnikavas pusi, precīzāk, Carnikavas vēsturisko centru - Gaujas ciemu, jo tieši upes pretējā krastā 17. gadsimtā bijusi Carnikavas sirds ar baznīcu (tagad Siguļos) un vēlāk arī skolu. Jau pavisam drīz Gauja kļūs par daļu no jaunā Ādažu novada.

Četri vienā - jūra, upe, mežs un ezers

Gaujas ciems, kas padomju gados veidojies kā vasarnīcu koloniju konglomerāts pie Rīgas-Skultes dzelzceļa, ir labi noslēpta ģeogrāfiski un ainaviski ļoti skaista Latvijas dabas pērle, kuru no vienas puses ieskauj upe, kas līkumodama ietek jūrā, no otras priežu mežs un ezeri (Garezers, Dzirnezers), bet, izejot cauri kāpām, acu priekšā paveras pasakaina pludmale ar krastā izmestiem viļņos apmazgātiem baltiem koku stumbriem. 

Gauja, jūra, mežs un ezeri - izcila ainava

Vēsturiski Gaujas jūrmala vasaras sezonā nav bijusi pati iecienītākā, jo, lai piekļūtu pie jūras ar auto, pacietīgi un nesteidzoties jāizbrauc cauri dabas parka "Piejūra" priežu mežam pa grambaino ceļu, arī attālums no Ādažu šosejas, izbraucot cauri Siguļu ciemam, ir diezgan liels. Tāpēc ērtāk pie jūras piebraukt ir Garciemā, Kalngalē, Carnikavā, Lilastē, taču vietējie Gaujas iedzīvotāji var justies īpaši privileģēti - viņu izvēle ir apskaužama.  

Pirmkārt jau Gauja - garākā un skaistākā Latvijas upe, kas met savus lokus, lai nonāktu Baltijas jūrā. Pirmo reizi hronikās Gaujas ieteka minēta kā vieta, kur no jūras ieceļotāji devās augšup pa upi iekšzemē un veidoja apmetnes. Šodien Gaujas labumus labprāt izmanto gan makšķernieki (ne velti Carnikavā tiek svinēti nēģu svētki), gan ūdens sporta veidu cienītāji. Starp citu, nēģu zveja bija viena no galvenajiem kādreizējās Carnikavas muižas naudas avotiem. 1875. gadā muižas teritorijā tika ierīkota pirmā zivju audzētava Latvijā un Krievijā, ko iekopa zivkopības speciālists vācietis Alvīns Hiršs, kas bija viens no konservēšanas aizsācējiem. 

Diemžēl pēdējos gados vietējie zvejnieki sūdzas, ka nēģu lomi ir būtiski samazinājušies, un gardā delikatese ir kļuvusi par "izredzēto našķi".  

Tiesa, peldēšanai šī upe visā tās garumā nav īsti piemērota - jau pēc pieciem metriem ūdens sniedzas pāri galvai, un tās bīstamais mainīgais smilšu dibens ir bijis liktenīgs ne vienam vien pārgalvim. Tomēr peldvietas ap Gaujas vasarnīcām ir pietiekami drošas.   

Ir iespējams doties arī mierīgā izbraucienā ar laivu aptuveni divu stundu garumā. Viena no iespējām ir to sākt pie Carnikavas dzelzceļa tilta, laivojot līdz Gaujas ietekai jūrā, un, braucot atpakaļ, maršrutu noslēgt pie Carnikavas Novadpētniecības centra.

Apcerīga pastaiga gar Gauju līdz pat jūrai

Kā peldvieta ģimenēm ar bērniem, protams, daudz drošāka ir jūra, līdz kurai lēnā solī no dzelzceļa stacijas "Gauja" var aiziet pa 30-35 minūtēm. Ar velosipēdu pludmale sasniedzama daudz ātrāk, un jāpiebilst, ka, braucot ar velo no Rīgas, upi var šķērsot pa jauno gājēju/veloceliņu, kas savieno Carnikavu ar Gauju.  

Lilaste

Gaujas pludmale nav komercializēta, tajā neatrodas bērnu rotaļu laukumi, kafejnīcas un tamlīdzīgas citām populārām pludmalēm raksturīgas pazīmes, tiesa, Carnikavas novada vadība ir tālredzīgi padomājusi par tīrību un jūras krastā izvietotas atkritumu urnas. Gribētos arī kādus konteinerus pa ceļam uz jūru, jo posmā no stacijas līdz pludmalei bieži vien ir nepieciešamība izmest kaut vai sava mīluļa suņuka kaku.

Viena no šīs pludmales īpatnībām ir daudz sapludu, proti, Gaujas jūrā iznesto koku stumbru, celmu un zaru, kas R, ZR vēju ietekmē tiek pieskaloti atpakaļ jūras krastā, tieši austrumu daļā - posmā no Gaujas līdz Lilastei aptuveni divu kilometru garumā. Savukārt dominējošā garkrasta sanešu plūsma uz austrumiem nodrošina pastāvīgi jaunu Gaujas jūrā ienesto smilšu masu izskalošanu pludmalē. Tāpēc Gaujas – Lilastes posmā ievērojamais sauso smilšu apjoms sekmē sevišķi augstas un varenas priekškāpas izveidošanos un saglabāšanos pat spēcīgu vētru laikā. 

Divi veloceliņi - meža un pāri Gaujai līdz Carnikavai 

Viens no vasarnīcu kompleksiem ar kādreizējo nosaukumu "Kāpas" ir īpašs

ne tikai ar savu ģeogrāfisko izvietojumu un reljefu (izteikti kāpu pauguri ar

asfaltētu ceļu), bet arī ar savdabīgajiem ielu nosaukumiem, kas izvēlēti

80. gados, kad Rīgas Politehniskais institūts šeit atvēlēja zemesgabalus

saviem darbiniekiem. Hlora iela, Metāna iela, Kālija iela, Nātrija iela,

Ņūtona iela un Ozona iela - tie ir tikai daži no interesantākajiem ielu

nosaukumiem. Ne tikai "Kāpas", bet lielāko daļu Gaujas ciema vasarnīcu,

kas atrodas dzelzceļa jūras pusē, no vienas puses skauj brīnišķīgs priežu

mežs, pa kuru vasarās var iet garās pastaigās, rudenī doties ogās un

sēnēs, bet ziemā izmantot kā slēpošanas trasi.

Blakus vasarnīcām šajā teritorijā ir saglabājušās arī vairākas vēl septiņpadsmitā gadsimta zviedru kartēs fiksētas viensētas. "Laverin sprogainais kaķis apēda mēnesdēlam skābo karašu," šādu pantiņu jau daudzus gadu simtus skandē vietējie iedzīvotāji, un šā panta vārdi izvēlēti kā māju nosaukumi - Laveri, Sproģi, Kaķi, Mēnesdēli, Skabi un Karašas. Varbūt arī otrādi - pantiņš tapis no māju nosaukumiem.

Netālu no minētājām zvejnieku viensētām stalti slejas arī 1969. gadā projektēta un celta slavenā arhitekta Linarda Skujas (1935 - 2019) vasarnīca. Arhitektūras vecmeistars, kura darbu sarakstā arī savulaik populārais restorāns "Sēnīte", bija viens no pirmajiem, kas iepretim vēl tukšām pļavām, kur ganījās govis, nelielā kāpas kalniņā iecerējis savu ģimenes atpūtas namu. Vēl šodien tas labi saglabājies, kļūstot par sava veida padomju postmodernās arhitektūras pērli. Konteinera tipa nams ar āra ēdamzonu un uz āru izvirzītu garāžu ir unikāls arhitektūras piemineklis. Dārzā redzama arī tēlnieces Artas Dumpes skulptūra - guļoša sieviete, kas šķietami ar acīm pavada katru garāmgājēju.

Meža platības sniedzas līdz pat Lilastei, kur padomju laikos bija slēgta militāra zona (padomju armijas Lilastes poligons) un armijas tanki veica manevrus, pārvietodamies pa pludmali līdz pat Gaujai.

Varbūt tieši armijas klātbūtne vēsturiski nav ļāvusi Gaujai cilvēku apziņā nostiprināties kā tikpat prestižai vietai kā, piemēram, Garciems. 

Pastaiga pa priežu mežu

Šodien plašākai publikai pieejams ir arī dzidrākais Latvijas ezers Ummis, kurš PSRS laikā atradās 

slēgtajā zonā. Ezers ir ne vien ainaviska vieta, bet arī mājvieta kādam ļoti īpašam 

aizsargājamam augam – ezerriekstam, tāpēc līdz 16. augustam tur nav atļauts peldēt. Pavisam 

blakus atrodas arī Garezers, kur Latvijas laikā tika organizētas skautu nometnes, bet 

dzelzceļam otrā pusē - Dzirnezers. 

Dzelzceļa stacija Gauja

Gājēju tilts

Nodarbi sev šajā skaistajā vietā atradīs arī putnu vērotāji. Piejūras dabas 

parkā iespējams vērot vairāk nekā 232 putnu sugas, jo īpaši Gaujas grīvas 

kreisā krasta teritorijā un vecupēs, kas nodrošina visu reto ūdensputnu 

un bridējputnu ligzdošanu. Nozīmīgākās atsevišķu reto un aizsargājamo 

sugu, kā, piemēram, mazais zīriņš, jūras zīriņš un jūras žagata 

ligzdošanas vietas ir smiltāji un smilšainās salas

upju grīvās un lejtecēs, tai skaitā Gaujas grīvā.

👣 👣👣

Brauciens uz Baltezeru. Kino «Palladium» īpašnieks Velens, 22. zept. sarīkoja mākslinieku personālam un presei lielisku izbraukumu motorlaivā uz Baltezeru. Braucienā piedalījās laipnās Velēna un Freimaņa kdzes, Labunskaja, Petenen jkdze un balerīna Kristi, kā arī slavenie ārzemnieki Maksimovs un Henkins. Braucienu kuplināja ar dziesmām Vizbuļa sekstets. Mākslinieku un žurnālistu saimē valdīja neliekuļota jautrība, fot. Lapiņš uzņēma braucienu filmā. Pateicoties skaistam laikam un saimnieku viesmīlībai, brauciens izdevās teicami. Jāpiezīmē, ka Maksimovs labprāt iedzēra vienu, otru šnabīti un jutās omulīgi, daudz dziedāja. Henkins, neskatoties uz to, ka uz skatuves rāda perzieša-uzdzīvotāju tipu, dzīvē atturībnieks, nedzer ne vīna, ne alus. Jūlija Petersona vasarnīcas iesvētīšana. Jūlijs Petersons, kas jaunības gados bija pazīstams, kā nabadzīgs, bet labs humorists, tagad palicis par bagātnieku un drukātavas īpašnieku. Otrdien P. iesvētīja savu jaunizbūvēto vasarnīcu Rīgas jūrmalā. Vasarnīca lieliska, ar 20 istabām un būve izmaksājusi ap 6 milj. rubļu. Projekts gan bija sastādīts uz 11/2l 1 / 2 milj. rub., bet būvējot iznāca daudz dārgāk. Iesvētīšana sarīkota uz skaistās un laipnās Petersona kdzes dzimumdienu. Tamdēļ bija salasījies liels skaits Rīgas dāmu no augstākām aprindām. Starp daiļām dāmām, kā trīs pelēki zvirbuļi iemaldījušies vecais Benjamiņš, Mauriņš un saprotams, pats laimīgais vasarnīcas īpašnieks. Viņam gan melnie mati īsā laikā nosirmojuši, diskontējot vekseļus, jo mūsu laikos dabūt kredītu ir ļoti grūti. Daudzi jautā, ko Petersons darīs savās 20 istabās? Nu, atklās panziju! Pats zemes gabals ar veco ēku nopirkts Bulduros ļoti lēti, stāsta, ka augsti stāvoša persona gribējusi nopirkt šo gabalu no Petersona, bet tad apskatot zemes gabalu, izteicās: Nē, pie zvejniekiem es gan dzīvot negribu... Gubernatora vasarnīca. Sakarā ar pēdējiem notikumiem Latvijas bankā un kāda augstāka direktora atkāpšanos no amata, runā, ka direktors Š. pārdošot savu lielisko jūrmalas pili, kura agrāk piederējusi Vidzemes gubernatoram. Pircēju būtu vairāk, nekā vajadzīgs, starp tiem arī daži Saeimas locekļi, Latvijas bankas direktori un pat kāda augsti stāvoša persona.

Brauciens uz Baltezeru.
1926.09.24 Aizkulises

👣 👣 👣 👣 👣 👣 👣

PA ATMIŅU KĀPNĒM

Lita Grābeklis

Jugla. 35.000 cilvēku dzīvo šai Velnezera krastā. Te ir Rīgas Manufaktūras audumu fabrika. Veikals «Tallina" ir garākais veikals Rīgā. Aiz tā sākas dzīvokļu rajons. Juglas ezers. Te mežā atrodas Brīvdabas muzejs. Te beidzas Rīgas pilsētas robežas, kas ir 312 kv km. Rīgai ūdeni ņem no Juglas un Baltezera. Domā celt jaunu Rīgas ūdens krātuvi. Paslīdam garām Baložu krogam. Esam pie Vidzemes - Pleskavas šosejas un nogriežamies pa Tallinas šoseju uz jūrmalu. Ceļam abās malās ir skaists priežu mežs, tik tīrs, ka zemē neredz neviena krituša koka vai zara. Cilvēki laikam to iztīra mājas apkurināšanas vajadzībām. Var redzēt sievietes un vīriešus sēņojam. Baltezers —vasarnīcu rajons. Dažas mājas ir apkoptas un nokrāsotas, citas pilnīgi nolaistas. Izceļas piemājas sakņu dārziņi un puķes, skaisti zied rozes. Baltezera kanāls savieno Lielo un Mazo Baltezeru. Kolchozs «Ādaži" ir viens no priekšzīmīgākiem kolchoziem. Pļavās ganās sarkanbrūnās privātās un kolchoza govis. Ganam maksā kolchozs un tie, kuru govis viņš gana. Gani nopelna labi, dažos kolchozos tie saņem līdz 300 rubļiem mēnesī! (vairāk nekā ārsti). Kolchozs kā pilsēta ar lielām ēkām. Carnikava, Pulksteņu ezers, Dūņu ezers, Lielastes ezers, Inču upe, Saulkrasti. Te ir vasarnīcu rajons, kas pieder Rīgas rūpnīcām, te strādnieki brauc atpūsties. Saulkrastos mūsu autobuss apstājas uz 20 minūtēm. Daži ieiet veikalā nopirkt saldējumu. Visur ir rindas. Drēbju veikals pārpildīts ar dažādām precēm un drēbēm, bet cenas ir augstas. Autobusa pieturas vietas ir izskatīgas, ar puķu dobēm. Ar nokavēšanos ierodamies kolchozā «Zvejnieks." Šajā apkārtnē ir 11 zvejas kolchozi, un «Zvejnieks" ir sestais lielākais. Telpas ir plašas, bet gaiss saspiests un smirdīgs. Laikam kanalizācija ir sliktā stāvoklī, jo bezgala ož pēc atejas! Neskatoties uz to, ka vadība ir lietojusi stipru dezinfekcijas līdzekli, lai paralizētu smaku, man pilnīgi aizraujas elpa. Augšējās telpās ir sarīkots galds, bet mūsu grupa atrod tur tikai reņģīšu asakas, tukšas pudeles un netīras glāzes! Neviens neliekas zinis, lai papildinātu krājumus, kaut mēs bijām izslāpuši. Kolchozā vadītājs stāsta, ka lašus un zušus vairs nedabū, jo zviedri un dāņi izķer tos ar savām speciālām zvejas ierīcēm. Zvejas loms balstās galvenā kārtā uz Rīgas jūras līci, bet maz ķeras. Tādēļ nav vairs siļķu, reņģu, un citu pirmās šķiras zivju. Zvejas kolchozam pieder arī ūdeļu audzētava. Viņi nodod valstij gadā 5000 ūdeļu (mink) ādiņas, kas maksā no 90 līdz 150 dolāriem gabalā. Latvijā ir 42 šādas zvēru audzētavas. Zvēru saimniecības peļņu patur kolchozs, ko izlieto dažādiem pasākumiem pēc tam, kad valstij samaksāts nodoklis. Zināmu procentu izdala kolchozā darbiniekiem. Padomju Latvijā ir tikai 1/3 sovchozu, pārējie ir kolchozi. Privāto lauku saimniecību, bez šaubām vairs nav! Kas vēlās, var dabūt 0.1 ha aramās zemes uz ģimeni, bez tam arī pļavas un ganības gabalu. 

Treji Vārti, Nr.65 (01.07.1978)

👣 👣 👣 👣 👣 👣 👣

No Berklijas uz Rīgu un atpakaļ

(1988. gada 16. sept. - 3. okt.)

.................

Beidzot vēl vienu braucienu — apskatīt Ādažu kolhozu (Par Vosa vietnieku, starp citu, tika iecelts Ādažu kolhoza priekšnieks) un Brāļu kapus izkārto Torņkalna māsīca caur paziņām. Tā tajā dienā braucam uz Siguldu. Gribu atkārtot, ka man šajā Latvijas apciemojumā ārkārtīgi laimējās: tikai vienu dienu sagriezās vējš un lija, bet visās pārējās vai nu turējās mīlīgi apmācies un sauss, vai spoži spīdēja saule. Vietējie teica, ka esot neparasti silts rudenis. Koku lapas, pat Vidzemē, noturējās koši zaļas un tikai apciemojuma pēdējās trijās dienās sāka strauji dzeltēt un krist no zariem. Taču tajā piektdienā, braucot uz Siguldu, pie koši zilām, tīrām Latvijas debesīm spīdēja SAULE. Katrā zemē ir citas debesis un citi mākoņi... (Kalifornijas debesis man vēl šodien svešas)...

Brauciens uz Brāļu kapiem un Ādažu kolchozu izvēršas īsāks. Vispirms apstaigājam Brāļu kapus — Māti pašlaik restaurē. Apskatām arī Meierovica kapu — viņa sērojošā Latvijā kāds nupat iešāvis — redzami trīs balti robi. Čakstes piemineklis redzams, bet kapa vieta vēl nesakopta. Ādažu kolchozs ļoti labi kopts: jauna skola, kultūras nams, tirgus nams, un tā tālāk. Vēl apmeklējam Ārijas Elksnes kapu Ādažu kapsētā un tad atpakaļ uz Rīgu. 

Treji Vārti, Nr.128 (01.03.1989)

👣 👣 👣 👣 👣 👣 👣

Atvadu ciemos

.... Dzirdi, Latvijas zeme! — Jau mostas vasara ar Jāņu dziesmu pagalvī. Te mēs esam, tavi aizmirstie Jāņu bērni! Ai, Latvijas vasara, vai esi pēdējā, kuru man atļauts skatīt šais īsajās dienās? Kā lai tevi paņemu līdz tām tukšajām dienām, kuras nāks? Es te redzu, ka Latvijas vasara, pļavās iekāpusi, zied visapkārt. Drīz būs Jāņi un jāziedina jāņuzāles. Drīz pīpeņu dzeltenās sirdis nolieksies pretī: — Plūc, paņem mani līdz! Es esmu vasara, jāņzāle, meitu vainagā sienama ... Bet Mārīte stāsta mums savu iemācīto ceļa pasaku, un mums jābūt rātniem skolēniem. Tā mācāmies zināt, ka Brīvības — Ļeņina iela tagad ir 11 kilometrus gara. Dzirdu un reizē nedzirdu nekā. Juglas ezers. Kolchozs 25 tūkstošu hektāru lielumā. Ādažu kolchozs. Baltezers. Vidzemes smilts zemē augšana labi nepadodas, te ir ierīkota zvēraudzētava. Ādažu ciemats. Karpu dīķi. Siltumnīcas. Slavenais Ādažu vīns. Bērzu aleja, dārzi un ceriņi....

Atvadu ciemos

1989.03.01 Treji Vārti
Leonija Ozolkalne

*no izdevums "Ādažu Vēstis"

 

*no izdevums "Ādažu Vēstis"

 

*no izdevums "Ādažu Vēstis"

👣 👣👣

*no izdevuma  Vadonis pa dzimtenes kalniem un lejām (1930)

👣 👣👣

Informācija par tūrisma objektiem Rīgas rajonā

Rīgas rajons nodibinātss 1949. gadā, tā pašreizējās robežas noteiktas 1974.gadā. 1997. gada l. janvārī iedzīvotāju skaits bija 146 509. Robežojas ar Rīgas un Jūrmalas pilsētu, kā arī ar Tukuma, Jelgavas, Bauskas, Ogres, Cēsu un Limbažu rajonu. 34 km garumā robeža iet gar Rīgas jūras līci. Rīgas rajons ietilpst 2 Latvijas etnogrāfiskajos novados - Vidzemē un Zemgalē.

Masveida atpūtai piemērots Gaujas Nacionālais parks, Beberbeķu un Piejūras dabas parki. Īpašā uzskaitē ir 9 parki un dendroloģiskie stādījumi (Allažu parks, Baldones sanatorijas parks, stādījumi pie Baldones bērnu mūzikas skolas - Baltās

pils, profesora P.Galenieka denroloģiskie stādījumi, A.Ludiņas Operas un baleta teātra mākslinieku dendrārijs, Katlakalna priedes. Mālpils parks, Ropažu parks, Sējas parks. 3 kompleksie dabas liegumi (Mežmuižas avoti, osu grēda - Mazie Kangari, osu grēda - Lielie Kangari), 3 botāniskie liegumi (Damštates priežu audze, Lielā Baltezera salas, Buļļezers). 1 liegums (Babītes ezers), 4 ģeoloģiskie un ģeomorfoloģiskie objekti (Černausku laukakmens, Ezemieku krasta kritenes, dolomītu atsegums Doles salā. Kalnavēnu un Dārziņa avoti).

Lai būtu priekšstats par pašvaldību teritorijā esošajiem ievērojamākajiem apskates objektiem, tie apkopoti pagastu un pilsētu griezumā.

Allažu pagasts:

- Sauleskalna sils

- Allažu vecā kapsēta. Allažu vecās kapsētas senkapi (valsts nozīmes arheoloģijas

piemineklis)

- Sauleskalna pauguri (ir Baltijas ledus ezera senkrasts, kas paceļas 85 m virs

jūras līmeņa un 30-40 m pār apkārtni)

- Allažu jaunā kapsēta

- Kaļķu gravas nogāze no kuras iztek 3-14 avoti (atkarībā no nokrišņu daudzuma), sakrājoties mazā ezeriņā. Avoti un ezeriņš iekļauti kompleksajā dabas liegumā "Mežmuižas avoti" (26 ha)

- dzīvojamā māja "Kaļķugravas", ko cēlis tēlnieka T.Zaļkalna tēvabrālis, un mākslinieks šeit bieži uzturējies bēnībā.

- Allažu saldūdens kaļķiežu atradņu grupa

- Cemausku laukakmens - kulta vieta ir lielākais akmens Rīgas rajonā - garums 5.2 m. platums 4,6 m. augstums līdz 1,7 m

-Zviedru baznīca ar viduslaiku kapsētu-vietējās nozīmes arheoloģijas piemineklis

- Linezers, Vecezers un ieplaka pie tiem ir vienas no lielākajām karsta kritenēm Latvijā, ietilpst Ezernieku karsta kriteņu sistēmā (60,4 ha)

- Allažmuižas parks

- mazie Kangari - pauguru (osu) virkne, kas paceļas līdz 90 m virs jūras līmeņa un

17,5 m pār apkārtni, kas ir kompleksais dabas liegums "Mazie Kangari" (340 ha)

- Tumšupes dabas parks

Ādažu pagasts:

Baltezera sūkņu stacijas apbūve ar muzeju (katlu mašīnu ēka, 3 strādnieku dzīvojamās ēkas, mehānisko darbnīcu ēka -tagad laboratorija)

Baltezera-Ādažu baznīca

Baltezera kapi, apglabāti: rakstnieks Palevičs, operdziedātājs A.Lēpe, operdziedātājs M.Fišers, dzejniece Ā.Elksne, vietējās nozīmes mākslas pieminekļi ir kapa pieminekļi EJērumai, J .Siliņam. Kapa plāksne, sētiņas A.Rozenbiltas un A.Teikmaņa kapa vietām

Gaujas-Baltezera kanāls

Lielais Baltezers (ezera 5 salas veido botānisko liegumu) un Mazais Baltezers,

Lilastes ezers, Dūņezers

Lieluikas, Mazuikas ezeri un to apkārtne, Ataru ezers

Maltšķemieku laivu bāze Dūņu ezerā

Babītes pagasts:

Beberbeķu ezers, kas kopā ar apkārtējo mežu veido aizsargājamo dabas teritoriju

- Beberbeķu dabas parku

Babītes ezers (omitoloģiskais liegums) + omitoloģiskais liegums Cenu tīrelī

Ziemassvētku kauju piemiņas dabas parks (daļa), Ložmetējkalns

Pirmajā pasaules karā kritušo brāļu kapi pie Tīreļu mājām ar pieminekli (autors E.Laube)

Piņku sv.Nikolaja baznīca, kur 1916. g. 17. jūlijā 5 .Zemgales latviešu strēlnieku

bataljona komandieris J.Vācietis pirms došanās uz Smārdes iecirkņa fronti teicis runu saviem kareivjiem

Piņķu kapsēta, kur apglabāts Rīgas fotogrāfs Roberts Johansons ( 1877-1959)

Piņķu sv.Annas baznīca

Božu ūdenskrātuve

Baldones pilsēta ar lauku teritoriju:

Morisonkalns

Mencendarbes (Mencendorfas) muiža, tagad bēmunams

Prof.P.Galenieka dendroloģiskie stādījumi Rozītēs

Liliju ezers, kas izveidojies zemes iegruvuma bedrē Smugaušu kalnu A daļā. Šie

pauguri ietilpst Baldones-Mencendarbes osu virknē - vienā no lielākajām Latvijā

Riekstukalns (observatorija, slēpošanas trases)

Baldones baznīca 

Sēravots - pirmā kūrorta vieta Latvijas teritorijā

Baldones sanatorijas komplekss ar parku un skulptūrām

Baldones kūrortciemata vēsturiskais centrs

"Baltā pils" - Daugavas ielā 23 (tagad mūzikas skola) - arhitektūras piemineklis ar parku, kas ir aizsargājams dabas objekts

Baldones vidusskola - Iecavas ielā 2 - vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis

Dzīvojamās ēkas - Liepu alejā 13 un 7 - vietējās nozīmes arhitektūras pieminekļi

Dzīvojamās ēkas - Tilta ielā 2,3, 4 - vietējās nozīmes arhitektūras pieminekļi 

Aptieka - Rīgas ielā 73 -- vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis

Pasts - Rīgas ielā 87 - vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis

Administratīvā ēka - Rīgas ielā 89 - vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis

Caunu pilskalns - vietējās nozīmes arheoloģijas piemineklis

Baložu pilsēta:

Padomju klasicisma apbūves ansamblis Baložu kūdras fabrikas ciematā

80. gadu apbūve Titurgā

Rīgas ielas galā īpatnējās daļēji nosusinātā Medema purva ainavas

Carnikavas pagasts:

Piejūras dabas parks -tikai šejienei raksturīgs appriežotu kāpu komplekss ar priežu mežu

Pludmale

Gaujas lejtece - robežojas ar Piejūras dabas parku

Rožu kāpa. Kāpu amfiteātris - lielākā paraboliskā kāpa Rīgas jūras līča piekrastē

Dzirnezers - tā apkārtne

Carnikavas muižas parks

Carnikavas lut.baznīca

Carnikavas muižas pārvaldnieka māja - Rīgas ielā 2 (vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis)

Bijusī Carnikavas pamatskola, kur mācījies rakstnieks V.Eglons (Lāms)

Carnikavas kapu kapliča (vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis) Camikavas kapos

Carnikavas kapi (apglabāts Tautas dzejnieks O.Vācietis. Mākslas pieminekļi -kapa piemineklis Kalniņu ģimenei, kapa piemineklis G.Falkam, kapa piemineklis J.Lidigam, kapa piemineklis Boles ģimenei)

Kapitelis - Carnikavas skvērā (valsts nozīmes mākslas piemineklis)

Makšķemieku laivu bāze Lilastes ezerā

Daugmales pagasts:

Nāves sala - Pirmajā pasaules karā kritušo latviešu strēlnieku piemiņas vieta ar

pieminekli (arh.E.Laube)

Bēgļu ceļš

Daugmales pilskalns ar senpilsētu un senkapiem

Sakaiņu pilskalns

Raģu dižozols ,

Garkalnes pagasts:

Ekoloģiski tīrie mežezeri - Buļļezers, Dūņezers, Venču, Sekšu u.c. (dabas aizsardzības objekti)

Juglas kanāls

Garkalnes lut. baznīca

Rakstnieka J.Jaunsudrabiņa bijusī vasarnīca

Langstiņu ezers

Inčukalna pagasts:

Restorāns "Sēnīte" (arh.L.Skuja)

Vangažu lut. baznīca

Inčunalna medību pils, tagad - bāreņu aprūpes centrs 

Latvijas kultūras un mākslas darbinieku veidots dendrārijs, Tautas skatuves mākslinieces A.Ludiņas vasarnīca "Līgotnēs"

Gaujas senleja ar Inčukalna Velnalu, Ziedleju un Katlapu klintīm

Eglupes ieleja

Ceļa posms no "Sēnītes" līdz Gaujas tiltam

Krimuldas pagasts:

Turaidas kapi (apglabāts rakstnieks Pērsietis)

Karātavkalns - soda vieta, saglabājušies 10.-13.gs. lībiešu uzkalniņkapi

Bijušais Raganas krogs, kas minēts L.Paegles stāstā "Ceļā"

Krimuldas rezervāts - gravām bagāta Gaujas senlejas nogāze

Viešu pilskalns - tā apkārtnē posmā līdz Turaidai  daudz nelielu atsegumu un klinšu, krāšņas gravas

Lielais akmens

Krimuldas baznīca ar parku

Kubeseles pilskalns un Kubeseles ala

Kaupo kaps - nostāstu vieta

Turaidas muzeja rezervāts - Turaidas muiža un Šveices māja

Turaidas baznīca

Dainu kalns .

Braslas ieleja ar  iežiem

Lojas lejteces ieleja ar klintīm un Lojas pilskalnu

Silzemnieku dendrārijs

Gavēņa pilskalns

Zemnieku sēta "Kalnusilcēņi" (vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis) ar dižozolu

Mežsargu sēta "Bargi" (vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis)

Krimuldas mācītājmuižas dzīvojamā ēka

Pūteļu senkapi

Liepeņu senkapi 

Ķekavas pagasts: 

Katlakalna priedes - aizsargājamais meža masīvs

Vecā draudzes skolas ēka, kurā vairākus gadus strādājis dzejnieks Fricis Bārda

Katlakalna baznīca

Katlakalna kapi (apglabāts Garlībs Merķelis, Johans Heinrihs Baumanis - baltvācu gleznotājs), vairāki vietējās nozīmes mākslas pieminekli

Depkina muižas apbūve ar parku

Doles (Ķekavas) luterāņu baznīca

Ķekavas novadpētniecības muzejs

Daudzi Pirmajā pasaules karā kritušo kapi

Klaņģu kalns - pilskalns

Sauliešu pilskalns ar apmetni. Pļavniekkalna skolas senkapi

Odu kalns

Mālpils pagasts:

Kalnavēnu  avotu  ģeologiskais piemineklis

Mālpils muižas komplekss (tagad meliorācijas un zemkopības muzejs) ar parku un dīķiem

Mālpils lut.baznīca

Bukumuižas komplekss

Mālpils kapi ar kapliču un zvanu torni

Mālpils un Veckalna pilskalni

Mālpils viduslaiku pilsdrupas

Mārupes pagasts: 

Jaunmārupes ciema apbūve

Golfa laukums

Olaines pagasts:

Olaines lut. baznīca

Pēternieku kat.baznīca

Daudzi Pirmajā pasaules karā kritušo kapi

Pēternieku parks

Senie Vidzemes un Kurzemes robežstabi

T.Zeifena skola

Ropažu pagasts:

Ropažu lut. baznīca _

Ropažu parks 

Mazā Jugla (pavasaros izmantojama ūdenstūrismam)

Lielā Jugla (pavasaros izmantojama ūdenstūrismam)

Nāgelmuižas dižozols

Ropažu mācītājmuižas dzīvojamā ēka

Zaķumuižas apbūve

Bajārkalni

Ropažu kapi (vairāki mākslas pieminekļi kapuvietās)

Salas pagasts:

Salas Sv.Jāņa lut.baznīca

Babītes ezers un Lielupe

Makšķernieku laivu bāzes Babītes ezerā

Salaspils pilsēta ar lauku teritoriju: 

Salaspils katbaznīca - Rīgas ielā 26

Nacionālais botāniskais dārzs, lielākā augu kolekcija Baltijā

Salaspils memoriālais ansamblis

Piemineklis lībiešu vadonim Ako Daugavmalā

Doles salas dabas parks

Doles muižas apbūve (Daugavas muzejs) ar parku, pilsdrupas pie Bēčiem un Dolesmuižas

Piemineklis padomju kara gūstekņiem pie Doles stacijas

Pirmajā pasaules karā kritušo latviešu strēlnieku kapi ar pieminekli pie Bajāriem,

Igauņu trīs kapi (cīnītāji par Latvijas neatkarību)

Mūku kalns - pilskalns

Saulkrastu pilsēta ar lauku teritorijām:

Pēterupes (Saulkrastu) lut.baznīca

Neibādes kūrorta viesnīca "Strand" - Ainažu ielā 17 (vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis)

Dīcmaņa dzīvojamā māja Ainažu ielā 38 (vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis)

Neibādes mežsarga māja “Forstei" - A.Kalniņa ielā 10 (vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis) .

Saulkrastu novadpētniecības muzejs

Kāpas pie Bātciema un Pabažiem

Skultes osta (Zvejniekciemā pie Aģes upes ietekas)

Rīgas jūras līča pludmale

Sējas pagasts:

Sējas ozols (viens no lielākajiem Latvijā)

Sējas parks ar muižas ansambli 

Sējas pamatskolas ēka 

Lojas upes ieleja ar smilšakmens atsegumiem - klintīm

Pabažu ezers 

Piemiņas akmens A.Skujiņai "Čiekuros"

Siguldas pagasts:

Nurmižu rezervāts - unikāls Gaujas senlejas nogāzes un tās pieteku, grava un

kanjonu ainava komplekss, īpaši izceļas Kautraku gravas, Raganu katls un Sautas

kalns, daudz nelielu ūdenskritumu un alu

Vildogas pilskalns

Lorupes ieleja

Saltavots - viens no lielākajiem Latvijas avotiem

Nurmižu muižas celtnes 

Tautas skatuves mākslinieces F.Ertneres dzimtās mājas muzejs 

Siguldas pilsēta:

Turaidas muzejrezervātā - Turaidas viduslaiku pils, baznīca. Turaidas Rozes

kaps, Dainu kalns u.c. 

Krimuldā - Krimuldas muižas apbūve (sanatorijas ēka) ar parku, pilsdrupas,

netālu Vikmestes pilskalns, "Šveices" māja

Posms starp Turaidu un Gaujas tiltu

Gūtmaņala, Viktora, Mazā ala,

Rata, Slaktera kalni

Tūristu takas

Velna ala, Mazā Velnala, Auna piere, Piķenes krauja

Paradīzes kalns, Kraukļu aiza, Satezeles pilskalns, Pētera ala

Siguldas muižas apbūve ar parku, viduslaiku pilsdrupas

Vējupītes grava

Kamaniņu un bobsleja trase

Siguldas pilsētas centra 20.-30. gadu apbūve

Stopiņu pagasts:

Līgo parks Ulbrokā

Augstākminētie un vēl citi interesanti apskates objekti var būt par pamatu saistošu tūrisma maršrutu izstrādei un popularizēšanai.

Piemēram, varētu tikt izstrādāts vienas dienas maršruts Rīga-Ādaži-Lilaste (kāpa

pie Bātciema)-Saulkrasti (kāpa Pabažos, Pēterupes baznīca, Sēja (Sējas ozols, Sējas parks ar muižas ansambli, Lojas upes ieleja)-Murjāņi-Rīga.

Bez tam gan organizētajiem, gan neorganizētajiem tūristiem būtu interesanti apmeklēt Rīgas apkārtnes mežu, lai ogotu un sēņotu, publiskos ezerus un maksas

ūdenskrātuves un nodarboties ar laivu tūrismu pa upēm un ezeriem.

Lai aktivizētu lauku tūrismu un uzlabotu pakalpojumu kvalitāti 1993. gadā tika

nodibināta lauku tūrisma asociācija "Lauku ceļotājs".

"Lauku ceļotājs" ir sabiedriska organizācija, kas apvieno lauku tūrisma uzņēmējus - zemnieku saimniecību, lauku un ciemata māju īpašniekus un citas ieinteresētās personas, lai veicinātu lauku tūrisma attīstību Latvijā.

Katru gadu kopš 1994.gada tiek izdots reklāmas buklets "Atpūta Latvijas laukos".

Tajā tiek apkopotas tūrisma apmešanās vietas visā Latvijā.

Informācija par tūrisma objektiem Rīgas rajonā

1998.01.30 Latvijas Vēstnesis (LR ofic. laikr.)

-