Ārija Elksne ^

Dzimusi Rīgā mūziķa ģimenē, bērnība pagājusi Krustpilī. Mācījusies Cēsu 1. pamatskolā, Jēkabpils vidusskolā. 1947. — 1953. gadā studējusi medicīnu Rīgas Medicīnas institūtā, dzimusi Grietiņa, precējusies Demidova, vēlāk Fišere; dzimusi 1928. gada 7. februārī.

Pirmā publikācija — dzejoļi žurnālā "Padomju Latvijas Sievietes" 1956. gadā. Dzeja savdabīga ar tiešumu — atgādina vārsmās uzrakstītu pārskatu par dzīvi, tur atspoguļojas visi dzīves posmi un visi pārdzīvojumi.

Miķelis Fišers dzīvesbiedres Ārijas Elksnes 50 gadu jubilejā.

No kreisās- meita Ieva Bērziņa, znots Uldis Bērziņš,
 Ārija Elksne, Miķelis Fišers (jaunākais), Miķelis Fišers (vecākais)

Dzeja

• "Vārpu valoda" (1960)
• "Uz tavu veselību, zeme!" (1963)
• "Vasaras vidū" (1966)
• "Galotņu gaisma" (1968)
• "Trešā bezgalība" (1971)
• "Klusuma krastā" (1973)
• "Vēl vienai upei pāri" (1975)
• "Līdz saulei aizdomāt" (1977)
• "Metamorfozes" (1980)
• "Stari" (1982)
• "Viršu karogs" (1986)
• "Es visu mūžu mīlējusi esmu" (1988)
• "Lūgums" (2005)
• "Mīlēdama" (2008)

 

Ar ģimeni pie Baltezera

Bija laimīgas ģimenes sajūta

Ārijai Elksnei 1998. gadā apritētu 70 gadi. Māra Misiņa ievadvārdos Ārijas Elksnes Rakstu l.sējumam, kas tikko iznācis apgādā Preses nams, raksta «Ārija Elksne atstāja aiz sevis trīs lietas: leģendu, dzeju, kuru iemīl katra nākamā paaudze, un savus bērnus. Pašus lielākos noslēpumus katrs var vai nu izlasīt Ārijas dzejoļos, vai nekad neko neuzzināt. Dzejnieces pēdējā vēlēšanās palikt neizdibinātai liekas, pieder pie Ārijas Elksnes liktens izredzētības.» Gandrīz divpadsmit gadus pēc Ārijas Elksnes traģiskās aiziešanas no dzīves 1984. gada 29. septembrī sarunājos ar dzejnieces meitu arhitekti Ievu Bērziņu. Ieva ir Ārijas meita no pirmās laulības. Četrdesmit divu gadu vecumā mīlestībā ar lielisko latviešu operdziedātāju Miķeli Fišeru Ārijai piedzima dēls Miķelis. 

Es esmu pārejoša parādība, 

Kad pavilksiet zem norēķina strīpu, 

Tad redzēsiet, 

Cik maz par mani zināt, 

Kaut viss tepat jums acu priekšā tinās: 

Kā Piena Ceļš, kā jūsu tēvs un māte 

Es palikšu jums neizdibināta.

Ieva, kādas ir jūsu pirmās atmiņas par māti? Tās saistās ar baiļu sajūtu. Mēs dzīvojām Jūrmalā, Bulduros, un mammai ļoti patika iet peldēties vakaros. Abas gājām uz jūru, es, protams, paliku malā, bet viņa aizpeldēja, kā man toreiz likās, tālu tālu un ilgi neatgriezās. Es to ļoti pārdzīvoju, bet mamma vienmēr pasmējās un teica, ka manām bailēm nav pamata. Vēl atceros, kā mammas istabā, maza būdama, mīlēju šķirstīt viņas grāmatas. Mamma tolaik strādāja Rīgas Medicīnas institūta Bioloģijas katedrā par pasniedzēju. Viņai bija daudz biezu grāmatu cietos vākos ar skaistiem zīmējumiem. Man ļoti patika tos pētīt. Bērnībā man bieži sāpēja ausis, un atmiņā redzu sēžu satuntuļota uz mammas dīvāna kā cinītis un pārlapoju skaistos izdevumus. Mamma rakstīja zinātnisko darbu, kaut ko par baltās žurkas hipofizi. Vēlāk, kad mamma jau strādāja tikai literāru darbu, mēs reiz remontējām dzīvokli un atradām zinātniskā darba brošūriņas. Īsti nezinājām, ko ar tām darīt, galu galā izmetām laukā. Tagad žēl būtu vismaz vienu atstājušas.  Vai mammas rokraksti glabājas pie jums? Nē. Atdevām tos Raiņa Literatūras un mākslas muzejam, tur tie vairāk noderēs. Kam vajadzēs, tas varēs pašķirstīt un atrast sev vajadzīgo. Kur jūs dzīvojāt bērnībā? Vispirms Smilšu ielā, tagad baidos kļūdīties 6. vai 10. namā. Kad man bija seši vai septiņi gadi, mamma izšķīrās ar manu tēvu un mēs pārcēlāmies uz Juglu, uz Tirzas ielu. Tikai neprasiet man precīzus gadu skaitļus, kad kas noticis tos nekad nevaru atcerēties. Sešdesmito gadu vidū mamma bija iekļauta Latvijas delegācijas sastāvā, kas devās uz kultūras dienu pasākumiem Kabardijā. Tur mamma iepazinās ar Miķeli Fišeru. Starp citu, tas bija liktenīgs brauciens ne tikai manai mammai. Šajā braucienā viens otru ieraudzīja arī Imants Ziedonis un Ausma Kantāne. 

Par šo mīlestību runāja visa Rīga, visa Latvija. Viņi tik ļoti viens otram piestāvēja elegantā un lasītāju iemīļotā dzejniece Ārija Elksne un vīrišķīgais operdziedātājs Miķelis Fišers, kuru dievināja ne tikai operas fani vien. Kā jūs uzņēmāt Miķeļa ienākšanu savā un mammas dzīvē? Vai nebijāt greizsirdīga, ka mātes mīlestība vairs nepieder jums vienai pašai? Nē, tas nu gan nekad nav bijis. Man viņš arī likās ļoti vīrišķīgs, ļoti tiešs un pievilcīgs. Turklāt es ar Miķeli labi sapratos, mēs bijām saderīgi pat pēc Zodiaka zīmēm viņš Vērsis, es Mežāzis. Ar viņa atnākšanu mūsu dzīve sāka veidoties pavisam savādāk. Miķelis nenoliedzami bija mammas liktenis. Tā bija skaista mīlestība, un es to uztvēru ļoti pozitīvi un saulaini. Mammai tā nozīmēja visu. Mīlestība viņai daudz deva kā dzejniecei, jo mamma vienmēr uzsvēra, ka bez pārdzīvojuma nekas nerodas. Kad mammai izjuka attiecības ar manu tēvu, es to ļoti pārdzīvoju. Katrai sievietei vajadzīga ģimene un cilvēks, kas viņu mīl. Par šīs mīlestības detaļām nekad netikām runājušas, es visu uztvēru no emocionālās puses. Mamma vairāk runāja ar savām draudzenēm Skaidrīti Valdovsku, Liju Brīdaku, Olgu Lisovsku, Ventu Vecumnieci, Emmu Aizsilnieci. Ar bērniem laikam grūti būt atklātam. Liekas, ka tā ir cita paaudze, cits laiks. Vienkāršāk sarunāties ar savas paaudzes cilvēkiem, kuri tevi labāk sapratīs. Tas ir cits atklātības slieksnis. Tomēr ar pusaudzes acīm jūs redzējāt atplaukstam lielu mīlestību, kas apstaroja arī jūs. Kā šīs attiecības izpaudās ikdienā? Mēs bieži gājām uz operu. Mamma nesa Miķelim puķes, rakstīja vēstules un dzejas rindas. It sevišķi no sākuma tas tā bija. Arī Miķelim patika mammu palutināt. No sākuma. Vēlāk viņš bija aizņemts ar savu dzīvi. Bet sākumā viņš nereti, kad bija iedvesma, mēdza kaut ko garšīgu gatavot. Miķelis labi gatavoja gaļas ēdienus. Vēl viņam svēts rituāls bija vēžošana, un viņš vienmēr pats arī vārīja noķertos vēžus. Interesanti, ka Miķelim daudz ko patika darināt savām rokām. It sevišķi tādus mazus daiļamatniecības izstrādājumus. Viņš mammai dāvināja dažādas lādītes, koka trauciņus. Pavasarī, kamēr klūdziņas mīkstas, viņš pina grozus. Vēl atceros, Miķelim ļoti garšoja piena zupa ar rīsiem un rozīnēm. Es tādu nevarēju ieēst, man garšoja piena zupa ar rīsiem un sāli. Bet mums abiem ļoti garšoja mammas gatavotās karbonādes, un viņa tās cepa nepārspējami. Mamma virtuvē darbojās ļoti lietišķi, viņa zināja, ka tas ir sievietes pienākums, un ēdiens viņai vienmēr iznāca ļoti garšīgs.  Toreiz cilvēki runāja, ka jūs, Ieva, vasarās reti braucāt uz Baltezeru tāpēc, ka jums bija nesaskaņas ar Miķeli... Tā gan nebija. No Baltezera ar Rīgu bija neregulāra satiksme. Lai es laikus nokļūtu pilsētā, man būtu jāceļas pussešos no rīta. To nu es nekad neesmu varējusi izdarīt tā pēc lielāko tiesu dzīvoju pa Rīgu. Taču katru sestdienu un svētdienu satikāmies. Māju Baltezerā Miķelis bija sācis celt vēl savas pirmās laulības laikā, bet pēc tam mamma tur ielika ļoti daudz līdzekļu un pūļu, lai māju īsti nobeigtu. 

Šķiet, ka brāļa piedzimšanu jūs ne kādi nebijāt gaidījusi. Mamma man to ļoti vienkārši pateica, un es šo ziņu tikpat vienkārši uzņēmu. Pārsteigums tas, protams, bija. Brālis piedzima 1. slimnīcā, un laimīgais Miķelis mammai aizsūtīja rozes, pēc tam aizskrēja vēžus ķert un tos atveda. Es domāju, ka mamma bija tā, kas nolēma, ka dēlam dos vārdu Miķelis. Fišeriem tā bija dzimtas tradīcija lielais Miķelis arī bija Miķeļa dēls. Tajā laikā gandrīz neviens šo vārdu bērniem nelika, mamma gribēja, lai vārds neizzustu tāds apaļš un ļoti latvisks vārds. Vai atceraties pašu laimīgāko dienu tajā dzīvē? Es nezinu. Nevaru nosaukt. Daudz skaista bija. Apceļojām kopā Latviju, vienmēr meklējām ezerus un cilvēku neskartas, mežonīgas vietas. Mums visiem trim tas ļoti patika. Ziemassvētki, Jaunais gads, Lieldienas, visi ģimeņu svētki, dzīve Baltezerā. Man bija skaistas ģimenes un stipru cilvēku sajūta. Tad viss tik šausmīgi salūza.  Kad ar mammu tikāties pēdējo reizi? Divas dienas pirms tās nelaimes. Iepriekšējā vakarā mēs pārvācāmies no laukiem uz Rīgu. Vajadzēja dzīvokli sakārtot, biju nogurusi un mammai nepiezvanīju. Taču pirms tam ar viņu visu izrunājām kā sanāksim Miķeļus svinēt, ko brālim dāvināsim, kā apsveiksim. Nekas neliecināja par nelaimi. Tā bija depresijas lēkme. No tās dziļākā stāvokļa viņa bija izvesta, un es nevaru izskaidrot to, kas notika. Mamma neatstāja nekādu zīmīti, neko. Miķelis agri no rīta piezvanīja, ka mammas vairs nav. Viņam bija četrpadsmit gadi. Tas bija smags trieciens, vienā gadā viņš zaudēja gan tēvu, gan māti. Operdziedātājs Miķelis Fišers nomira tā gada augustā slimnīcā pēc audzēja operācijas. Varbūt Ārija Elksne nespēja atgūties pēc šķiršanās sāpēm un pēc Miķeļa nāves? Viņi vairs nedzīvoja kopā, un mamma šo attiecību sabrukumu smagi pārdzīvoja. Mēs neko nevaram spriest par divu cilvēku attiecībām. Viņi satiekas un izšķiras, tādā situācijā nevajag nevienu vainot. Tā ir tikai divu cilvēku personīgā lieta. Varbūt Miķeļa nāve pasteidzināja mammas aiziešanu. Vēl bija viņas slimība. 

Iespējams, ka mammas dzīvē viss būtu savādāk, ja viņa nebūtu ārste un neapzinātos, ka ar gadiem slimība progresēs. Cilvēka psihe ir tik smalks mehānisms, ka to regulēt nav mūsu spēkos. Tad tas viss arī notika. Es toreiz gaidīju savu otro dēlu, turklāt smagi slims bija mans vecākais dēls Ģirts... Un pēc tam? Mēs samainījām dzīvokli, jo man likās, ka tur vairs nespēšu dzīvot Miķelis līdz pilngadībai palika dzīvot pie manis. Pavasarī piedzima Uldis, tas bija kaut kas dzīvinošs, es attapos no nelaimes. Viss pavērsās savādāk, bet mammas vairs nebija.  Miķelis nenoliedzami bija mammas liktenis Dzejnieces Ārijas Elksnes meita arhitekte Ieva Bērziņa atceras, ka mammai jūtas pret operdziedātāju Miķeli Fišeru nozīmēja visu, lai arī par mīlestības detaļām viņas netika runājušas. 

PRIVĀTĀ DZĪVE Bija laimīgas ģimenes sajūta
1996.03.30 Diena
Tekla Šaitere

Lielu popularitāti Ārijas Elksnes darbi piedzīvoja 1970. gados un 80. gadu sākumā. Pēc viņas nāves 1984. gadā, Elksnes dzejas izdevumu tirāža tikai pieauga, un arī šodien viņa ir viena no visbiežāk citētajiem latviešu literātiem visdažādākajos dzīves gadījumos.

"Ārijas Elksnes dzeja valdzināja lasītājus (sevišķi lasītājas) ar sirsnību un vienkāršību," tā par savu laikabiedreni teicis rakstnieks Zigmunds Skujiņš. 

"Viņas panti neklaiņoja abstraktās filozofijas tālēs, bet kā mājas baložu bars riņķoja ap pazīstamām vietām un tuviem cilvēkiem. Bez meklētas oriģinalitātes un atskaņu ārišķībām viņa klusināti un sievišķīgi runāja par to, par ko sievietes runā uzticīgu draugu pulkā: par bērniem, par mīlestības priekiem un bēdām, par dzīvi, kas zūd, un spītīgajām alkām kādu laimes kriksi tomēr notvert," rakstījis Skujiņš. 

Ārija Elksne studējusi medicīnu - 1957. gadā viņa pabeigusi aspirantūru Rīgas Medicīnas institūtā, līdz 1965. gadam institūtā bijusi docente. Paralēli darbam medicīnā viņa rakstīja dzeju – pirmās publikācijas bija 1956. gadā žurnālā "Padomju Latvijas Sieviete", bet pirmais dzejoļu krājums "Vārpu valoda" iznāca 1960. gadā. 

Kopš tā laika izdoti vairāk kā 10 dzejas krājumi un izlases. 1990. gadu otrajā pusē "Preses nams" izdeva Ārijas Elksnes kopotos rakstus piecos sējumos, no tiem noslēdzošajā apkopotas draugu, laikabiedru un kolēģu atmiņas par dzejnieci. 

Ne mazāk nozīmīgs ir Ārijas Elksnes ieguldījums literatūras tulkošanā – viņa latviešu valodā tulkojusi Annas Ahmatovas, Aleksandra Bloka, Aleksandra Puškina, Mihaila Ļermontova, Fjodora Dostojevska un citu autoru darbus.

 

Ārija Elksne mirusi 1984. gada 29. septembrī. Viņa dzīvi beidza izdarot pašnāvību.

Mirusi Rīgā, apbedīta netālu no Rīgas — Baltezera kapos. Kapa pieminekļa autors — O. Feldbergs.

 * Londonas Avīze / 02.11.1984

Kā pērkons rudens debesīs 

Domājot par ĀRIJU ELKSNI 

7. II 1928. - 29. IX 1984  

Kā pērkons rudens debesīs nodārdēja šī vēsts, mums 11. oktobrī no tāliem Rietumeiropas ceļiem atgriežoties Rīgā: Tevis nav... Ārija Elksne mirusi un jau pirms nedēļas apglabāta Baltezera kapos. Man 29. septembrī, Miķeļu dienā, stāvot uz Vaterlo tilta Londonas saulainajā rītā, pat ne mazākās nojausmas nebija, ka mūsu mājās, Vesetas ielas 8. namā iegriezusies melnā viešņa, lai Tevi, Ārij, uz laiku laikiem aizvestu no dzīves, no dzejas, no tik daudziem iecerētiem sapņiem. Bargi un nežēlīgi sejā iecirtās jūras vējš, lietus asām pātagām kapāja pieri un domas. Tik grūti tobrīd bija savienot šos divus šķirtus pavedienus: dzīvība un nāve. 

Baltezera mājā / 1971.g.

Un vēl ilgi tā būs. Allaž kāds mīļš stars uzsmaidīja, kad Tu nāci pretim, apstājies, apvaicājies, apsolīji jaunus dzejoļus. Šie gaismas stari plūst no Tavām grāmatām, kas smaržo pēc rudzu maizes un siera. Un šo grāmatu vidū Tu pati stāvi kā Jāņu māte, kā Latvijas liepa jūlijā, kad mākoņu mākoņos sakuplo ziedi, kuros dūc bites. Un man, lasot Tavus dzejoļus, bieži vien šķitis, ka Tu pati reizē esi liepa un bite, un visa reibīgi zaļojošā vasara, kas gar Daugavas krastiem nāk uz Rīgu. Tev ļoti patika mūsu pilsēta, kurā studēji, rakstīji, pirmo un pēdējo reizi atzinies mīlestībā, auklēji meitu un dēlu, un kļuvi vecmāmiņa, gaiši apmirdzēta kā pļaujas laikā druva. Tu prati eleganti ģērbties, Tevi valdzināja teātris, Tavā gaitā bija jūtams neparasts cēlums, bet sirdī, Ārij, Tu paliki lauku meitene, kura basām kājām nule iebridusi rasotā pļavā. Un Tu necenties nokratīt valgās ziedlapas un taciņas smiltis. Tās sekoja visur Tev līdzi, atbalsojās soļos un vārdos. Pirms 30 gadiem mēs pirmo reizi satikāmies jauno autoru seminārā Rakstnieku savienībā. Nodarbības ritēja «Karoga» redakcijas telpās, un mēs visi jutām un redzējām: latviešu literatūrā pieteikusies strādāt sirsnīga, patiesa un plaša vēriena dzejniece. Tu neizdomāji savus dzejoļus. Tie bija dzimuši Tavos bērnības pagalmos, auguši mātes un tēva paspārnē, bet tad atrada savus spārnus un pacēlās gaisā. 

Tie prata mūs priecināt bēdās, bet, pārāk skaļai līksmībai uzbrāzmojot, mācēja arī brīdināt: uzmanieties no sāpēm, viņas jau tepat blakus! Tu pati to biji rūgti pārbaudījusi savos ceļos — jau kopš bērnības gadiem, kad vectēvs kulšanas talkām darīja alu, kur saldajiem miežiem tika piesviesta sūro apiņu šķipsna. Kāpēc? Šis jautājums vijas cauri Tavam mūžam, cauri visiem Taviem jaunrades meklējumiem. Es esmu redzējis Tevi bezgala laimīgu — draugu vidū, Balkārijas un Kabardijas rožu ielejās, Elbrusa pakājē. Mēs brīnījāmies: ziedošā liepa var ne tikai apburoši klusēt un vasarīgi viegli sanēt, bet tā var arī pavasarīgi skanēt gavilēs kā cīruļu pulks padebešos. Daudzkārt Tu biji arī skumja, un šīm skumjām piemita nevis bezcerība, bet smeldze pēc pazaudētiem sapņiem vai nesasniegtām ilgām. Tu apzinājies, ka cilvēks pats sevī nes savu likteni. Ne Karmenas daba Tev bija ar prasmi nest izaicinoši lepni ugunīgu magoni, ne Solveigas raksturs, kam pietiek ar gaidām vien. Ne es viena, ne otra no viņām, citur man steigties, un citur man stāt, mīlēt man nozīmē bijīgi kalpot, nevis sapņot vai vilināt. 

Tu lasīji kopā visu to mīļumu, ko pauž tautasdziesmas, un kā zvirgzdus vāci vārdiņus, ko mātes bērniem pie šūpuļiem sprauž. Un tikai nātres, tikai tās gribēji paturēt sev. «Kāpēc ar nātrēm citiem dzelt?» Arī šis jautājums bija būtisks Tavai daiļradei, pasaules uztverei, attieksmei pret cilvēkiem. Ar labestības balto sagšu apsegusies Tava mūza, Ārij. Tu biji latviešu sarkanā strēlnieka meita. Bet nekad to īpaši neizcēli, nepasvītroji, tikai reizēm ļoti klusos dzejoļos atzinies, izsakot pateicību sirdij vistuvākajam cilvēkam un viņa vienkāršajiem, drosmīgajiem kauju biedriem. Un tad gluži nemanāmi vārsmās iedūcās vecā klarnete, mirkli šķita: katra nots iekvēlojas sniegā kā asinis. Tu pati biji skaista. Un gribēji, lai arī citi Tev blakus būtu skaisti, lai dzīve un pasaule plauktu raženā mierā. Mēs zinājām, ka Tevi pēdējos gados pavada nedziedināma slimība. Bet tomēr nāves vēsts mūs satrieca kā pērkons rudens debesīs. Pēc tam jau nāk tikai novembra vētras un ziemas klusums.  

Kā pērkons rudens debesīs 

1984.12.01 Karogs 

ANDRIS VĒJĀNS 

Mirusi dzejniece Ārija Elksne 

29. sept. Latvijā pēkšņā nāvē mirusi pazīstamā dzejniece Ārija Elksne. ("Cīņa", 2. okt.). No neoficiāliem avotiem zināms, ka viņa mirusi no ievainojumiem, gūtiem pašnāvības mēģinājumā. Viņa izlēkusi pa dzīvojamās mājas augšējā stāva logu un ievietota bezsamaņā slimnīcā.
Dzimusi 1928. g. Rīgā, muzikanta Grietiņa ģimenē. Viņas skolas gadi paiet Cēsīs, Krustpilī un Jēkabpilī. Izstudējusi par ārsti Latvijas valsts universitātes Medicīnas fakultātē, Elksne strādāja kā ārste, nobeidza Rīgas Medicīnas institūta aspirantūru un līdz 1965.g. bija medicīniskās bioloģijas pasniedzēja. Tad viņa sāka pievērsties tikai dzejai. 1960.g. viņa uzņemta Rakstnieku savienībā un 1963.g. — komunistiskajā partijā. Viņai izdoti vairāki dzeju krājumi, ar ko viņa latviešu tautā kļuva ļoti populāra. Pirmais dzeju krājums "Vārpu valoda", izdots 1960.g., viens no pēdējiem "Metamorfozes", 1980.g. Elksnes valoda ir apvaldīti emocionāla, viegli smeldzoša, vienmēr atklāta. Viņas dzejas par ģimenes siltumu un Latvijas dabu pauž sirsnību un folkloras tuvumu un ļauj aizmirst padomju dzīves apkārtni. Izņēmums ir daži padomju režīma "pasūtinātie" darbi. Rakstījusi darbus arī bērniem. Atdzejojusi H.Heines dzeju un tulkojusi F. Dostojevska  darbus. Viņas daži darbi tulkoti krievu, ukraiņu un baltkrievu valodās. Ārijas Elksnes nāves dienā laikraksts "Padomju Jaunatne", nodalījumā "Diskokluba dziesmu albums" publicēja viņas dzejas Lūgums tekstu, kas izteic drīzas šķiršanās nojautas .

Aizved mani uz Slīteres siliem,

Kad tur sila purenes zied!

Man tik bieži šai dzīvē ir vīlies,

Gribas kaut ko no tīra mazliet.

Aizved mani uz Morica salu,

Kad tur ozoliem lapas sāk plaukt

Man tik bieži šai dzīvē ir salis

Gribas sauli par māsu reiz saukt.

Aizved mani no draugiem, no radiem,

Aizved mani no dienas, no nakts,

Lai es pabūtu ārpus gadiem,

Ārpus visa, kas tajos reiz rakts!

Aizved mani ... Es lūdzos un prasu

Bet tu brīnies un pieri rauc:

Es tev liekos kā meitene maza, 

Kurai aplam daudz vaļas ļauts.

 * Laiks / 17.10.1984

Baltezera kapsētā dzejnieces Ārijas Elksnes atdusas vietā uzstādīts 

tēlnieka Ojāra Feldberga veidotais piemiņas akmens. Neatgriešanās 

dienas atceres reizē ar ziediem bija atnākuši tuvinieki, draugi, dzejnieki.

Dienu ritumā
1986.10.03 Literatūra un Māksla

Kapa pieminekļa autors - O.Feldbergs

NOVĒLĒJUMS

ĀRIJA ELKSNE

Drīz es aiziešu projām pa staru,

Akmens dziesmu es atstāšu Jums,

Vēl es zvaigzni Jums novēlēt varu,

Kas virs Daugavas vakaros skumst.

Vēl es varu Jums novēlēt pūku,

Kuru vējš man gar deniņiem nes,

Un pa reizei caur mākoņu lūku 

Sauju pārslu Jums nobēršu es. 

Vēl es gribu Jums dot savu ēnu,

Lai Jums būtu kāds līdzgaitnieks kluss,

No tā visa, ko liktens man lēmis,

Neko citu jau neņemsiet Jūs.

(«Viršu karogs»)

Ārija Elksne savā dārzā Baltezerā septiņdesmito gadu sākumā.

NOVĒLĒJUMS

1988.02.10 Skolotāju Avīze

ELKSNE, ĀRIJA

Šai gaismas mirklī 

No vienas mūžības uz otru ejot, 
Šai gaismas mirklī, ko par dzīvi sauc,

Man gribas, lai, nevienu netraucējot,

Zem ievu krūma pasēdēt man ļauts.

Nevienam negribu es būt par nastu,

No tā man laikam ir visvairāk bail.

Sev plosts man pašai jāpiesien pie krasta

Un sava sāpe sevī jāizgail.

Pie savām nelaimēm es citus nevainoju,

To saknes vienmēr manī pašā mīt.

Un, ja tev patīk, ej no manis projām,

Ar varu negribu sev piesaistīt.

No vienas mūžības uz otru ejot,

Šai gaismas mirklī, ko par dzīvi sauc,

Vien vēlos, lai, man citus netraucējot,

Zem ievu krūma pakavēties ļauts.

 Ā.Elksne       

Ārija Elksne (A. Fišere)

-