Rita Doriņa *

Rita DORIŅA

 1955. gadā, kad Rita Doriņa ieradās Ādažos, šeit bija lauku slimnīca ar 10 vietām. Un viņa pati bija vienīgā ārste, kura gan pieņēma slimniekus ambulancē, gan arī rūpējās par tiem, kuri ārstējās stacionārā. - Mūsu dakterīte, — tā par b. Doriņu ar mīlestību un cieņu runāja ciema iedzīvotāji. Viņi iemīlējuši laipno, atsaucīgo ārsti. Ritēja dienas, nesdamas līdzi milzīgas pārmaiņas. Slimnīcu rekonstruēja. Tajā tagad 75 vietas, strādā 5 ārsti, iegādāti dažādi aparāti, ir rentgens, kardiografs. Ārste Doriņa, sadarbodamās ar Staļina kolhoza valdi, panāca, ka tā sniedz lielu palīdzību gan medicīniskās iekārtas iegādē, gan arī algo ārstu. Slimnīcā ir divas nodaļas — terapeitiskā un ķirurģiskā. Un te ārstei Doriņai, kura pēc profesijas ir terapeite, paveras plašs darba lauks. Reizē ar slimnīcas izaugsmi izaugusi arī pati ārste Doriņa. Viņa tagad galvenā saimniece pa visu šo plašo un moderni iekārtotu ārstniecības iestādi. Vēl mums daudz kā vajaga, saka b. Doriņa. Vēl papildinām operāciju zāles iekārtu. Gribam, lai tajā var veikt visādas sarežģītas operācijas. Šī prasība saprotama mūsu medicīnas zinātne vienmēr papildinās ar jauniem atklājumiem, ar modernām ierīcēm, kas ne tikai atvieglina ārsta darbu. bet rada iespēju veikt līdz šim neiespējamo. Palīdzēt cietējam, atdot viņu darbam un dzīvei - tāds ir ārsta cildenais pienākums. Slimnīcas kolektīvs izvirzījis Ritas Doriņas kandidatūru rajona padomes vēlēšanām.

* Darba Balss / 17.03.1961

 💢💢💢

 

GANDARĪJUMS

1961.05.01 Veselība LIEDE, A.

-

Aina Zara *

Aina Zara 

 vairāk kā 45 gadi  aizvadīti par ginekoloģi Ādažu slimnīcā 

 1984.g.

* Darba Balss / 17.06.1972

-

Joanna Deifta *

Jāsniedz  konsultācija pa telefonu

 

Daktere Joanna Deifta un Elīza Taube. Daktere Joanna Deifta dzimusi Lietuvā, Kauņā, 1935.gada 3.oktobrī. Mācījusies Kauņas Valsts universitātes Medicīnas fakultātē. Ādažos par bērnu pediatri strādā kopš 1982.g. februāra.

Ar svešu sāpi 

Man viņa šķiet apbrīnas vērta. Apveltīta ar neizsīkstošu enerģiju un spēju palīdzēt tam, kam šī palīdzība ir visvairāk vajadzīga. Daži, kas pie viņas ārstējušies, apgalvo, ka viņa suģestē ar savu personību, žestiem, valodu. Viņa daudz laika un pūļu veltī katram bērnam, bet it sevišķi pašiem slimīgākajiem. Ādažu kolhoza bērnu ārstei Joannai Deiftai nupat apritēja ceturtdaļgadsimts, kas aizvadīts mediķa darbā. Sākums allaž ir grūts. Dzimtās Kauņas medicīnas institūtā arī togad bija liels konkurss. Uzņēma vienu no trīspadsmit studēt gribētājiem. Joanna iekļuva viņu vidū. Man tas bija un līdz šai dienai arvien vēl ir lielākais prieks, laime, apgalvo daktere. Sākumā vajadzēja pilnveidot veselības aizsardzības sistēmu. Mācīties pašai un apgūt tās zināšanas, ko Kauņā nemācīja. Pēdējos sešpadsmit gados Olainē un vēlāk Ādažos iemantota vecāku un bērnu cieņa, mīlestība. Kādreiz ārstētajiem bērniem tagad pašiem bērni. — Bieži par viņiem domāju, atceros visus, kas ar kādu kaiti sirga, kādas zāles vairāk palīdzēja. Man viņi visi ir ļoti mīļi. Ar vārdiem un darbiem mani daudz balstījušas bērnu medicīnas māsiņas Anna Oltiņa un Eleonora Lukšēvica. Te, Ādažos Renāte Mitriķe ar astoņpadsmit gadu pieredzi šajā darbā, — dakteres balsī skan pateicība. Ārstes darba panākumi visbiežāk atkarīgi no transporta. Citādi jāsniedz pirmā konsultācija pa telefonu. Kā nokļūt pie slimnieciņiem, kuri jāapmeklē ik pārdienas?   

Viens dzīvo Mangaļu stūrī, otrs Garkalnē. Tad vēl izsaukums uz Vangažiem, vajadzētu vēl arī uz Pabažiem. Tā nav katru dienu, un tomēr Joannai krājas neizlietotas teātru un koncertu biļetes. Arī uz izrādēm tepat, Ādažu kultūras namā, jo izsaukumi pie mazajiem slimnieciņiem pirmajā vietā. Pateicības vārdus saņem Kurts Ivanovskis, kas labi aprūpē jau trešo mūžu kalpojošo mašīnīti. «Bobītis» iet kā tanks pa visiem kolhoza ceļiem. Ārstes ceļasomā līdzi visnepieciešamākie medikamenti. Jo, ko līdz vēlā vakara stundā izrakstīta recepte? Aptieka jau ciet, sirdzēja tuviniekiem ne vienmēr ir transports braucienam uz dežūraptieku. Šodien Ādažos vairāk nekā tūkstotis bērnu. Pirmsskolas vecumā vien ap seši simti, bet līdz viena gada vecumam virs simta. Te lielākā «riska grupas» daļa - ar iedzimtām kaitēm un defektiem. Bet neviens nav kļuvis invalīds. Tāpat kā visas mātes, ārste baidās no iespējamām kara briesmām, uztraucas par savu meiteņu Žanetes un Maritas nākotni. Pirmā strādā bērnudārzā, otra Latvijas Valsts universitātē studē ķīmiju. Ārsti sarūgtina vecāki, kas atsakās dot bērniem paredzētās zāles. Nāku, izskaidroju, kāda kaite un kā tā jāārstē. Pēc dažām dienām redzu bērnam labāk nepaliek, temperatūra turas. Zāles nemaz nav nopirktas. Eju pati uz aptieku, gādāju un nesu bērnam. Reiz daudzbērnu ģimenes kaimiņi drošības dēļ ieteica ņemt pat milici līdz. Arī tā gadās . . . Zvana telefons. Jāsteidzas. Jābrauc vizītē. Tā viņa arī brauc ar svešu sāpi. Dienu no dienas. Nereti arī naktīs. Paliek ziedi vāzēs uz rakstāmgalda -  atzinības apliecinājums. 

H. Jurčenoks 

 * Darba Balss / 13.08.1985

pirmajā rindā, pirmā no labās

ar dzīvesdraugu Pauli

Pediatri Joannu Deiftu droši vien vislabāk pazīst mazie ādažnieki un viņu māmiņas. Pazīst un ciena, jo daktere Deifta ārstē netikai ar zālēm, bet arī ar labestību un mīļu smaidu. Pēc darba viņas sirds siltums tiek ģimenei, bet jo īpaši visām trim mazmeitiņā.

* Ādažu ritmi / 28.02.1989

-

Pēteris Pultraks *

 

Slimnīcas galvenais ārsts,
ķirurgs, pašvaldības deputāts

Pēteris Pultraks dzimis Rīgā 1961. gada 9. decembrī. Māte, Nellija Pultraka, pēc Valsts Fiziskās kultūras institūta beigšanas, visu mūžu strādāja par peldēšanas treneri. Tēvs, Valdis Pultraks, jaunībā aktīvi nodarbojās ar vieglatlētiku, spēlēja futbolu, basketbolu. P.Pultraka bērnība un jaunība pagāja Rīgā. 1969.gadā Pēteris iesāka mācības Rīgas Leona Paegles 1. vidusskolā. Ārpus mācībām aktīvi nodarbojās ar sportu. – vieglatlētiku, basketbolu, biatlonu. Basketbola spēles iemaņas apgūtas VEF sporta skolā. Vēlāk gūtie sasniegumi biatlonā Pēterim ļāva startēt LPSR jauniešu komandas sastāvā dažāda līmeņa sacensībās. Vidusskolā P.Pultraks sāka nodarboties arī ar diskotēku organizēšanu, laika gaitā kļūstot par aktīvu diskžokeju. Pēteris vadīja diskotēkas daudzās Latvijas pilsētās un ar savām diskotēku programmām piedalījās dažādos diskžokeju konkursos, kur guva labus panākumus. 
Jau vidusskolas laikā Pēterim radās doma kļūt par ārstu. Mājās bija pieejama pietiekoši plaša medicīniska rakstura literatūra, jo māsa mācījās Rīgas Medicīnas institūtā. Pēc vidusskolas beigšanas tika nokārtoti iestājeksāmeni, un Pēteris kļuva par Rīgas Medicīnas institūta Vispārējās ārstniecības fakultātes studentu. Būdams students, P.Pultraks turpināja arī sporta gaitas, kļuva par RMI slēpošanas izlases dalībnieku un ar panākumiem startēja Republikāniskajās un Vissavienības medicīnas darbinieku spartakiādēs. Mācoties 3.kursā, viņš pievērsās ķirurģijai, paralēli studijām strādāja Latvijas Traumatoloģijas un ortopēdijas institūtā vispirms par sanitāru, vēlāk medicīnas „brālīti”.

1986.g. Pēteris Pultraks saņēma diplomu par Rīgas Medicīnas institūta beigšanu, līdz 1987. gadam papildināja savas zināšanas internatūrā un saņēma ķirurģijas speciālista diplomu. Pēc Valsts sadales komisijas lēmuma, jaunais speciālists tika nozīmēts par ārstu Valsts Traumatoloģijas un Ortopēdijas institūtā. Darba apvienošanas kārtībā P.Pultraks uzsāka darbu arī Ādažu poliklīnikā kā ķirurgs. Par prasmīgo ķirurģisko palīdzību un rūpīgo attieksmi atveseļošanās periodā ķirurgs Pēteris Pultraks ieguvis savu pacientu cieņu un pateicību. 1998.g. ķirurgs Pēteris Pultraks tika nozīmēts par Ādažu slimnīcas galveno ārstu. Kolēģu viedoklis: ”Ļoti korekts, saprotošs, atsaucīgs, sabiedrisks. Kaut vēl jauns, savu darbu zinošs ķirurgs. Administratīvajā darbā prasīgs. Viss slimnīcas kolektīvs ciena slimnīcas galveno ārstu P.Pultraku.”

Dr. P.Pultraks ir veicis zinātniskos pētījumus. 1995.gadā pabeigts darbs par siltasiņu dzīvnieku metabolismu regulējoša preparāta iegūšanu un pielietošanu praksē. 2000.gadā saņemts patents par darbu „Metālisko implantu virsmu modificēšana ar hidroksilapalītu saturošiem pārklājumiem” ( LR Patents Nr. 10691). 

2001. gadā P.Pultraks iesaistījās pašvaldību 
vēlēšanu sagatavošanā, piedalījās vēlētāju apvienības ”Ādaži” dibināšanā. Vēlētāju apvienība „Ādaži” 2001.gadā par savu uzdevumu izvirzīja: „Mēs esam gatavi strādāt tā, lai katram pagasta iedzīvotājam būtu darbs, pienācīgi darba apstākļi un stabila nākotne”. Pašlaik ķirurgs Pēteris Pultraks ir Ādažu pagasta valdes loceklis, risina ar veselības aprūpi saistītos jautājumus. P.Pultraks intervijā izdevumā „Ādažu vēstis” saka: „Darīsim visu, lai sniegtu daudzveidīgāku un kvalitatīvāku medicīnisko palīdzību.”
Pētera Pultraka ģimene nav liela. Sieva Ērika strādā par ģimenes ārstu, dēls Toms mācās Rīgas Franču licejā, spēlē basketbolu. Ģimenes mīluļi ir divi suņi un kaķis. No darba brīvajā laikā P.Pultraks joprojām spēlē basketbolu, futbolu, slēpo un aktīvi piedalās sporta pasākumos, darbojas Latvijas Slidskriešanas asociācijas valdē.

2003.gada marts

Sagatavoja skolnieks Mārcis Baltgailis 
Konsultante – pedagoģe Anna Tretjakova 

 

Slimnīcas galvenais ārsts Pēteris Pultraks

-

Eižens Siļķe *

1968 gada augustā,  pie slimnīcas redzams ārsts-ķirurgs Siļķe ./slimnīca var uzņemt 80 pacientus, strādā 8 ārsti /

🚑🚑🚑

Ķirurga Siļķes skalpeļa gods

1971.06.19 Darba Balss (Rīgas rajons) Platais, Ā. =================

 * Latviešu Ārstu un Zobārstu Apvienība. Apkārtraksts / 01.04.1985

* Darba Balss / 27.09.1967

-

Dzidra Kūlīte *

 

Viņai saka: «Paldies!» 

Maz ir cilvēku, kas uz 20b ārstniecības kabinetu dotos ar prieku vai labsajūtu. Taču, kam gadījies ārstēt zobus pie stomatoloģes - protēzistes Dzidras Ķūlītes, maina savas domas. Medicīnas institūtu Dz. Kūlīte beidza 1962. gadā. Pēc tam darbs Jaunpiebalgā, bet kopš 1964. gada - mūsu rajonā, vispirms Inčukalnā, pēc tam rajona poliklīnikā. 

R. MĀRA teksts un foto

*  Darba Balss / 27.03.1971 

Līdz pēdējam zobam 

(GANDRĪZ VAI DETEKTIVSTĀSTS) 

Viņas darba gaitas iesākās Inčukalnā. Tad pa desmitgadei Olainē un rajona poliklīnikā. Pēdējie pieci Ādažu ciemā un kolhozā. Stomatoloģi Dzidru Kūlīti atceras, pazīst un ciena. Trīsdesmit gadu pagājuši ar knaiblēm, urbjmašīnu un visu nepieciešamo zobu remontēšanai. 

Un kas ir saskaitījis mājas vizītēs nostaigātos kilometru tūkstošus! Mājas vizītēs staigājot, stomatoloģi sāpina portatīvas urbjmašīnas trūkums. Kaitina ikdienā novērotā sirgstošo pašārstēšanās, kas noved pie gadījumiem, kā šis ....

Toreiz nostrādāju poliklīnikā visu dienu, ārste atceras bijušo. Domās jau biju mājās pie kūpošas tējas tases un mājas darbiem. Sāku ģērbties un posties. Piepeši telefona zvans. Zvanīja vīrietis_ar patīkamu balsi: - Dakterīt, jūs esat nepieciešama! Bez kavēšanās brauciet uz Minnas Sausserdes māju Krievupē. Es tik tikko noturējos kājās.  Diez vai spēšu šovakar eizstaigāt, - centos atrunāties, skatīdamās logā. Ārā jau krēsloja. Dakterīt, es jūs ļoti, ļoti lūdzu!  Kas jūs esat? painteresējos.

Minnas dēls. Māte vairākas nedēļas neceļas no gultas. Ārstējas ar Neļķu eļļu, kamparu, kompresēm un nez kādiem novārījumiem. Vaigam milzīgs pietūkums. 

Piesaucu gan dievu, gan velnu. Nelīdzēja. Nogurums mācās virsū. Priekšā ceļš līdz Rīgai. Mājās mazās meitenītes Ieva un Baiba. (Pirmā tagad bērnudārza audzinātāja, otra mācās vienpadsmitajā klasē.) Taču lūdzošā balss .. . ' 

Hipokrāta zvērests .. . Aicinājums palīdzēt un mazināt cietēja sāpes pārliecināja. Tādēļ teicu klausulē: 

Mēģināšu  aiziet. Esmu nogurusi. Pati varu palikt pusceļā mežā, brīdināju, domādama par vīrieti, kas pats neattapās piedāvāties panākties pretim uz Inčukalna vai Krievupes staciju. No abām vietām līdz Minnas mājelei vienāds ceļa gabals ko brist. 

Kad zem kājām šļakstēja sniega putra, man pietika laika pārdomāt Minnas Sausserdes dzīvi. Nekādas īpašas izglītības. Apkartējo iedzīvotāju ieredzēta tautas medicīnas zinību dēļ. Dzīvo, izvairīdamās no cilvēkiem. Viņas jaunību apvija leģendas, ko īpaši sargāja noslēpumainība.

Rudeņos viņas stāvu iztālēm redzēja sēņojot, ogojot vai vācot ārstniecības augus. Stāstīja, ka pusnaktī mēness gaismā viņa sēžot uz liela ķeburaina bluķa mājeles priekšā. Bērnu iztēle viņu pazīst kā Spīdolu vecumdienās no Raiņa «Uguns un nakts». 

To visu biju dzirdējusi no saviem pacientiem. Pēc garā, kā man šķita, gājiena uz pasaules malu, sasniedzu vientuļo mājokli pussagruvušu būdu, kurai blakām līdzīga kūtiņa. Pirmie mani sveica suņi. Baidījos, ka tikai nemetas virsū. No iepriekšējām līdzīgam reizēm bija visai rūgta pieredze. Pretī neviens nenāca. Vienā logā spīdēja gaisma. Pieklauvēju, suņus atgaiņādama. 

Atvēra mājinieces. Pustumsā samērā briesmīgas. Šallēs un lakatos ievīstījušās. Dusmīgām un īgnām sejām. Dēla balsi nedzirdēju. Tikai pusducis zibeņus mētājošas, neviesmīlīgas acis. Kā jūs justos no tādas sagaidīšanas? Istabas stūrī tādā pašā vientuļas spuldzes pustumsā guļ un izmisīgi vaid slimniece: (Pustumsa, domājams, lai noslēptu netīrību.) ierunājos, ka esmu ārste, ko te gaida. Atbilde vairāk nekā pārsteidza. Ejiet prom! Es neļaušu sev pieskarties. Visu mūžu esmu iztikusi bez citu palīdzības, skanēja no slimnieces gultas.  Redzu sastrutojums. Zobu nepieciešams steidzīgi izraut, bet slimniece pretim kategoriski atsakās. Pagāja dažas dienas. 

Viss atkārtojās līdz sīkumiem, kurus, šķiet, nevajag atkārtot. Tikai šoreiz dēls ziņo, ka māte mirstot nost. Kā te lai atsaka? Šoreiz ceļojām kopā ar dakteri Aināru Rudziņu, Inčukalna ambulances vadītāju. Iegājām slimnieces mājelē. Kompreses un atsacīšanās no palīdzības darījušas savu. Radies piemilzums kā bērna galva. Kā jūs rīkotos? Ar varu nevienam muti vaļā nelauzīsi. Sākam abi ar kolēģi slimnieci pierunāt. Un tad seko tas, kādēļ šis notikums neaizmirstas. Tuvinieki vienā balsī apzvēr, ka nav ārstu aicinājuši. Un dēla Minnai vispār neesot. Tikai meitas... Pārliecināšana divatā deva panākumus. Slimniece, vaimanādama un svētos palīgā saukdama, šķīrās no sava pēdējā zoba. Tas bija gudrības zobs mutē pēdējais. Lūk, iemesls, kādēļ viņa to neparko negribēja ļaut izraut . . . Par slepeno zvanītāju uzzināju vēlāk. Izrādījās, kaimiņš, zinādams notikumus pie Minnas, nevelējies palikt vērotāja lomā. Taču, ataicinājis mediķus, pats kautrīgi centās palikt no visa malā. Kaut arī nu bez zobiem, taču kaimiņiene «indīga» .. .

H. Jurčenoks * Darba Balss / 18.02.1984

Zobārste - daktere Kūlīte un māsiņa - Bogdanova

 

* Darba Balss / 18.02.1984 

-

Skaidrīte Platā *

* Darba Balss / 16.08.1988

AR ATBILDĪBAS NASTU PLECOS

Mediķa darbs bez atbildības nav iedomājams. Arī «Veselības aizsardzības teicamniece», «Ādažu» slimnīcas terapijas nodaļas vadītāja medicīnas zinātņu kandidāte Skaidrīte Platā pieradusi just atbildības smagumu savos plecos ik dienu, ik stundu. Savukārt Ādažu ciemā viņu pazīst, ciena, uzskata par savējo. Saka: mūsu dakterīte. Bet ko saka «dakterīte» pati? Pastāstīšu par kādu senu gadījumu. Viss bija kā parasti. Varat taču iedomāties, kā tas notiek. Rudens naktī uzmodina no miega un saka: «Braucam, dakterīt. Cilvēks mirst.» Vai sāksi izprašņāt: kā sauc, kur dzīvo, ko strādā. Mašīna pie durvīm. Suns sētā rej svešinieku, un nakts dzestrums liek drebināties. Tā ir bijis simtiem reižu, atceras Skaidrīte Platā. Atbraukts bija nevis ar ātro, bet volgu. Kategorisks norādījums: neaizmirst elektrokardiogrāfu! Ņemu somu, kurā laikus salikts nepieciešamākais. Uzmetu plecos mēteli. Pa ceļam iegriežamies slimnīcā. Kad esam ārpus ciema, es neievēroju, uz kurieni, pa kādu ceļu braucam. Domās kavējos mājās un pie mediķa profesijas: kad tevi aicina, tu ej, jo nepiederi tikai sev un savai ģimenei. Labi, ja slimnieks un viņa tuvinieki tic ārstam un pakļaujas prasībām. Tagad visi ir daudz lasījuši, gudri, izglītoti. Zina savas kaites un prot paši tās ārstēt. Tāpēc tie pēkšņie izsaukumi. Mums Ādažu poliklīnikā visi vietējie iedzīvotāji ir dispanserizēti. Tie, kuriem sirds vārstuļi klaudz, atsevišķā grupā. Arvien retāk šo vainu dēļ nākas šķirties uz visiem laikiem, teikto papildina zīmīgs skatiens. Braucam. Braukt ir nesalīdzināmi patīkamāk nekā iet. Dažreiz nākas brist dubļus, taču pēdējos gados reti. Divdesmit astoņos darba gados visādi ir gadījies. Ārsta gods un pienākums paredz uzupurēšanos. Sociālistiskās sacensības nolikums slimnīcā un poliklīnikā arī prasa un atgādina: uzmanību, atsaucību. Tā atbraucām pie slimnieka. Ļumīgs vīrs noguldīts uz sešiem kopā sabīdītiem krēsliem. Galva uz spilvena. Pāri sega. Vaid un kunkst. Aiz loga gaudo vējš. Daži vīri apkārt slīd kā ēnas. Lūpas sakniebtas, lai nejauši nepasprūk lieks vārds. Kāda te ir adrese? vispirms painteresējos. Jāzina taču, kur īsti atrodos. Viena no ēnām slidinās pa parketu man klāt, atbildes vietā sniedzot krāsainām puķēm apgleznotu glāzi ar apšaubāmu saturu un uzkodu. Nojautu, ka esmu atvesta uz somu pirti un te ir priekštelpa. Izsaku to skaļi un saņemu apstiprinājumu. Kas te notika jūs bijāt kopā ar slimnieku? Insults vai infarkts, mans sarunu biedrs rādās viens no «zinošajiem». Sāku pārbaudi: pulss paātrināts, asinsspiediens normāls, elpošana nevienmērīga, uz jautājumiem neatbild. Elektrokardiogramma normāla. Sāku sīkāku izmeklēšanu. Pakalpīgais jauneklis mani visu laiku māca: viņam jāspricē promedols! Vai jums žēl iespricēt promedolu! Katrs sapratīs, ka te vajadzīgi citi ārstēšanas paņēmieni. Slimnieks bija alkohola reibumā. ledomājieties, cik neveiklā situācijā biju nokļuvusi. Kaut arī slimnieks ir sadzēries, viņš tomēr ir slimnieks. Mediķa ētika diktē: palīdzība jāsniedz arī slimniekam reibuma stāvoklī. Kā te rīkoties? Varbūt vest uz slimnīcu? Uz vietas grūti novērtēt patieso stāvokli. Pasaku to skaļi. Klātesošie šo nepieciešamību apšauba. Bet kādēļ uzcēlāt mani? Aizvedām uz slimnīcu. Otrā dienā pēc izgulēšanās visas bīstamo slimību pazīmes ir pazudušas. Panika izrādījās veltīga. Toties man pusotra diennakts bez miega. Šo gadījumu es stāstu kontrastam. Citu reizi bija pavisam pretēji. Carnikavā. Tāpat atbrauca naktī, uzmodināja. Informācija skopa. Elektrokardiogrāfa līdzi nebija. lenāku pie slimnieka, slimnieks bāls, uz sejas auksti sviedri, arteriālais spiediens zems. Sirds ritma traucējumi. Izteikts miokarda infarkts. Šajā reizē vajadzēja tikt galā gan ar māsiņas, gan ar saviem pienākumiem. Slimnieks steidzami jānogādā slimnīcā, lai sniegtu pilnīgāku medicīnisku palīdzību. Par laimi, viss beidzās labi. Paspējām. Slimnieks divus mēnešus ārstējās un atgriezās darbā. Katra šāda reize ārstam ir skaudrs pārdzīvojums. Lauku ambulances ārsts visbiežāk sastopas ar slimniekam uzbrukušo kaiti vienatnē. Dažreiz nākas mērot garus kilometrus ar ātro, bet slimnieku nekur neņem pretim un viņš jānovieto savās mājās gaitenī. Vienā tādā reizē man labs palīgs bija Taimija Rika, kolēģe, ar kuru kopā tepat Ādažos nostrādāti gandrīz divdesmit gadi. Ne vienmēr pretrunīgo faktu gūzmu aptversi un novērtēsi. Mediķu bīstamākā kļūda ir pašpārliecinātība. Nevajadzētu aizmirst: ko nesaskatīsi pats, to ieraudzīs otrs. Divi vai trīs kolēģi diagnozi noteiks precīzāk. Mūsu profesijā kļūdas ir liktenīgas. Te jāsteidzas lēnām. Piestaigā pie cietēja vēl un vēl. Ja ārsts kļūdīsies, kas viņu attaisnos? Mēs, ārsti, sevi iekšēji sodām par savām paviršībām, mokāmies sirdsapziņas pārmetumos. Jā, sirdsapziņa ... Tā ir proporcionāla atbildībai. Ir lieliski, ja nekas liktenīgs nav gadījies. Bet dažreiz man ir nācies noteikt diagnozi ar intuīcijas palīdzību. Tam pamatā, protams, ir pieredze. Un ārstam nav jākautrējas paņemt grāmatu rokā, jo slimība maina savu izskatu, viltīgi pielāgojoties ārstēšanas paņēmieniem. Mani dēli Tālavs un Ainārs neizvēlējās mediķa profesiju, redzēdami mani allaž darbā. Jo nav tāda vakara, kad nevajadzētu sajust saikni ar kādu slimnieku. Jāmeklē, jādomā varbūt šis, varbūt tas viņam vairāk līdzēs? Dažreiz nozīme ir siltam vārdam, līdzjūtības apliecinājumam. Gandarījums atnāk tad, kad pacients, kas likās «bezcerīgs gadījums», atjaunojis sagandēto veselību, tuvinieku pavadībā brauc mājās. Kad viņš smaidīgs atvadās no slimnīcas personāla un ārstējošā ārsta. Tad ir bezgalīgs prieks par padarīto. 

AR ATBILDĪBAS NASTU PLECOS

1987.06.01 Veselība JURČENOKS, Harijs

* Darba Balss / 30.08.1983

 

-