Jāsniedz konsultācija pa telefonu
 |
| Daktere Joanna Deifta un Elīza Taube. Daktere Joanna Deifta dzimusi Lietuvā, Kauņā, 1935.gada 3.oktobrī. Mācījusies Kauņas Valsts universitātes Medicīnas fakultātē. Ādažos par bērnu pediatri strādā kopš 1982.g. februāra. |
Ar svešu sāpi
Man viņa šķiet apbrīnas vērta. Apveltīta ar neizsīkstošu enerģiju un spēju palīdzēt tam, kam šī palīdzība ir visvairāk vajadzīga. Daži, kas pie viņas ārstējušies, apgalvo, ka viņa suģestē ar savu personību, žestiem, valodu. Viņa daudz laika un pūļu veltī katram bērnam, bet it sevišķi pašiem slimīgākajiem. Ādažu kolhoza bērnu ārstei Joannai Deiftai nupat apritēja ceturtdaļgadsimts, kas aizvadīts mediķa darbā. Sākums allaž ir grūts. Dzimtās Kauņas medicīnas institūtā arī togad bija liels konkurss. Uzņēma vienu no trīspadsmit studēt gribētājiem. Joanna iekļuva viņu vidū. Man tas bija un līdz šai dienai arvien vēl ir lielākais prieks, laime, apgalvo daktere. Sākumā vajadzēja pilnveidot veselības aizsardzības sistēmu. Mācīties pašai un apgūt tās zināšanas, ko Kauņā nemācīja. Pēdējos sešpadsmit gados Olainē un vēlāk Ādažos iemantota vecāku un bērnu cieņa, mīlestība. Kādreiz ārstētajiem bērniem tagad pašiem bērni. — Bieži par viņiem domāju, atceros visus, kas ar kādu kaiti sirga, kādas zāles vairāk palīdzēja. Man viņi visi ir ļoti mīļi. Ar vārdiem un darbiem mani daudz balstījušas bērnu medicīnas māsiņas Anna Oltiņa un Eleonora Lukšēvica. Te, Ādažos Renāte Mitriķe ar astoņpadsmit gadu pieredzi šajā darbā, — dakteres balsī skan pateicība. Ārstes darba panākumi visbiežāk atkarīgi no transporta. Citādi jāsniedz pirmā konsultācija pa telefonu. Kā nokļūt pie slimnieciņiem, kuri jāapmeklē ik pārdienas?
Viens dzīvo Mangaļu stūrī, otrs Garkalnē. Tad vēl izsaukums uz Vangažiem, vajadzētu vēl arī uz Pabažiem. Tā nav katru dienu, un tomēr Joannai krājas neizlietotas teātru un koncertu biļetes. Arī uz izrādēm tepat, Ādažu kultūras namā, jo izsaukumi pie mazajiem slimnieciņiem pirmajā vietā. Pateicības vārdus saņem Kurts Ivanovskis, kas labi aprūpē jau trešo mūžu kalpojošo mašīnīti. «Bobītis» iet kā tanks pa visiem kolhoza ceļiem. Ārstes ceļasomā līdzi visnepieciešamākie medikamenti. Jo, ko līdz vēlā vakara stundā izrakstīta recepte? Aptieka jau ciet, sirdzēja tuviniekiem ne vienmēr ir transports braucienam uz dežūraptieku. Šodien Ādažos vairāk nekā tūkstotis bērnu. Pirmsskolas vecumā vien ap seši simti, bet līdz viena gada vecumam virs simta. Te lielākā «riska grupas» daļa - ar iedzimtām kaitēm un defektiem. Bet neviens nav kļuvis invalīds. Tāpat kā visas mātes, ārste baidās no iespējamām kara briesmām, uztraucas par savu meiteņu Žanetes un Maritas nākotni. Pirmā strādā bērnudārzā, otra Latvijas Valsts universitātē studē ķīmiju. Ārsti sarūgtina vecāki, kas atsakās dot bērniem paredzētās zāles. Nāku, izskaidroju, kāda kaite un kā tā jāārstē. Pēc dažām dienām redzu bērnam labāk nepaliek, temperatūra turas. Zāles nemaz nav nopirktas. Eju pati uz aptieku, gādāju un nesu bērnam. Reiz daudzbērnu ģimenes kaimiņi drošības dēļ ieteica ņemt pat milici līdz. Arī tā gadās . . . Zvana telefons. Jāsteidzas. Jābrauc vizītē. Tā viņa arī brauc ar svešu sāpi. Dienu no dienas. Nereti arī naktīs. Paliek ziedi vāzēs uz rakstāmgalda - atzinības apliecinājums.
H. Jurčenoks
 |
| pirmajā rindā, pirmā no labās |
 |
| ar dzīvesdraugu Pauli |
Pediatri Joannu Deiftu droši vien vislabāk pazīst mazie ādažnieki un viņu māmiņas. Pazīst un ciena, jo daktere Deifta ārstē netikai ar zālēm, bet arī ar labestību un mīļu smaidu. Pēc darba viņas sirds siltums tiek ģimenei, bet jo īpaši visām trim mazmeitiņā.
* Ādažu ritmi / 28.02.1989
===
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru