ROZI MARTA SNIEGPUTENĪ
Neaizmirstiet novēlēt - varbūt ne īstenībā vai telegrammas vārdos ierakstītu, bet vismaz kādā no tostiem par . .. atcerieties paši par kuru vislaimīgāko mirkli šajā, iepriekšējā vai citos gados. Ikdienas acīm nemanāms ir tā darba grūtums un skaistums, kas svinību naktīs atrodas projām no draugu un tuvinieku skatieniem, tālu no ierastās deju un mūzikas ritmu burzmas. Vienīgi klusināts radio skanējums vai raķešu krāsainā plaiksna leduspuķu logā atgādina par svētku priekā mutuļojošo pasauli, kas palikusi aiz baltajām stikla durvīm, uz kurām nemainīgs un neapstrīdams visos gadalaikos sardzē stāv uzraksts: «Nepiederošiem ieeja aizliegla! Aiz šīm durvīm sākas cilvēces turpinājums, ar pirmo balss skanējumu piesakot sevi rokās, kuru darba mūžs dažkārt skaitāms ne tikai gados, bet arī tūkstošos bērnības pavedienu. Reizēm sagadās, ka svētku novakaros tiekas atmiņas par laiku, kas pavadīts tur dzemdību nodaļā, balto cerību gaidās. Tad sākas īsāks vai garāks stāstījums par mūsu puisēnu vai meitenīti un arī par vecmāti.
Zigrīda Caune jau pāris gadu vairs nestrādā Saulkrastu slimnīcā, jo dzemdību nodaļa no šejienes pārcelta uz Rīgu. Taču atskaņas par to vēl dzirdamas sarunās. Pārdomās kavējoties, saulkrastieši piemin arī smaidīgo, sirsnīgo vecmāti, kuras klātbūtnē vienmēr licies, ka sāpe kļūst gaišāka un vieglāka. Tā sagadījies, ka Zigrīdai bijusi laimīga roka uz dēliem: ja viņas dežūra, tad gandrīz vai galvots, ka mazulis būs puika. Pa visiem gadiem reizi radībās esot saņemts arī Jaungada bērniņš. Jā, bija gan tieši pašā gadu mijas brīdī, Zigrīda izjautāta aizdomājas. Toreiz pat aizmirsās, ka tā ir sveču nakts. Viss kā citreiz: satraukums — kaut būtu viegli un labi, kaut nevajadzētu ārsta palīdzības: prieks, sajūtot mazās dzīvībiņas siltumu plaukstās. Tikai, kad brašulis pēc pirmajiem kliedzieniem pierimis, varēja dzirdēt, ka palātās vēl neguļ un laimes vēl, bet sanitārīte turpat blakus nosacīja: Šonakt mums trāpījies . . . Laimes bērniņš. Tad šķitās, ka svētku svinīgums iegulst rokās, it kā ceriņzara pieclapīte būtu atrasta ziemas vidū neticama, tomēr jūtama ar pavasara smaržu un elpu pretstatā saltumam... Jā, bet ilgi nav ļauts aizsapņoties. Ādažos Zigrīdu Cauni pazīst kā funkcionālās diagnostikas māsu. Daudz labu vārdu par viņas attieksmi pret slimniekiem un darbabiedriem izskan kolektīvā - visus ne uzskaitīt. Sevišķu cieņu radījusi Zigrīdas atsaucība tajās nakts stundās, kuras nav paredzētas viņas tiešajā darbalaikā. Tomēr akūta infarkta vai citos steidzamos gadījumos māsiņa dažu minūšu laikā jau ieradusies, un viņas sejā nedz balsī nemana nogurumu vai neapmierinātību. Darbā Zigrīda vienmēr ir smaidoša un labsirdīga. Aizzibējuši gadi, bet vēl arvien telefona izziņās jautā Zigrīdas Caunes numuru un aizmirstas balsis atgādina: Vai atceraties? Jūs bijāt pirmajā naktī, kad mani ievietoja slimnīcā. Loti vēlējos, lai jūs dežurētu arī tajā grūtākajā un jūsu rokas pirmās pieskartos manam puisēnam. Vai atceraties? Man laimējās todien gaidīju jūs. Likās, ka mazais noteikti būs skaistāks, ja atvadoties jūs viņu satīsit. Jūs tā pratāt saskaņot sedziņām krāsas un paladziņiem atlokus, ka sagaidītāji mājās teica: — Kā no dāvanu veikala atvests . . . Vai atceraties? Toreiz - Jāņu naktī, ļoti grūti man gāja ar visu asins pārliešanu. Puika aug žiperīgs. Tepat blakus stāv un lūdzas, lai viņam arī ļauj parunāt. Un zēns pavisam nopietni jautā klausulē: Daktermāsiņ, vai tu man brālīti atnesīsi - tādu kā lelle, kas acis ver vaļā un ciet?. .. Ne vienā vien slimnīcā rit cerību stunda līdz rīta agrumam. Neaizmirstiet _baltu sniegputeņu rozi novēlēt māsiņai un vecmātei.
A. Atskabarga
=
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru