Kolhoza Carnikava jubileja -25; 40 *

CARNIKAVAI - 25 

15. jūlijā zvejnieku kolhoza «Carnikava» ļaudis svin savas saimniecības pastāvēšanas divdesmit piekto gadadienu. 1947. gadā Carnikavas zvejnieku sabiedribas locekļu pilnsapulce nolēma: likvidēt sabiedrību un pāriet artelī ar visu aktīvu un pasīvu. Balsojot par pāriešanu, nodotas 34 balsis, divām atturoties. Balsošanā piedalījās 36 biedri. Kopš viņām dienām aizšalcis ceturtdaļgadsimts. Kolhoza pirmajā pastāvēšanas gadā nozvejots 1042 centneru zivju, bet pērn _- 82 461 centners. Tāljūras zveja kļuvusi par valdošo, tā dod 90 procentus no kopējiem lomiem. Bet piekrastes zveja ir arī ļoti ienesīga. Tomēr pašreiz grūti iedomāties kolhozu «Carnikava» bez savas zivju apstrādes fabrikas, bez lauksaimniecības un dārzniecības, bez mehāniskajām darbnīcām, galdniecības un laivu būvētavas. Tā ir liela, plaukstoša saimniecība, kura gadā ražo produkciju gandrīz 5 miljonu rubļu vērtībā.   

Atlantijas kuģis «Carnikava» selgā

  

CARNIKAVAI – 25

1972.07.15 Darba Balss (Rīgas rajons) 

CARNIKAVAI — 40 

Mēs zinām tos, kas bija pirmie: pirmgājēji, pirmdarītāji. Kā Ā. Pildiņš, K. Grūbe, M. Krūmiņš un citi. Mēs atceramies to vēsturisko 1947. gada marta dienu, kad 31 zvejnieks apvienojās artelī, zinot, ka vieglas dienas nav gaidāmas, jo kopsaimniecībai tikpat kā nebija flotes un zvejas rīku. Tie, kas šodien lauza galvas, kā pārkārtot savu darbu, arī ir pirmie. Zvejnieku kolhozu «Carnikava» jūra un okeāni pārbauda jau 40 gadus. Četrdesmit gadus ar jūru runājis zvejnieku kolektīvs. Šodien «Carnikava» ir spēcīga daudznozaru saimniecība. Pusgada nozvejas plāns izpildīts par 120%, zivju pārtikas produkcijas plāns par 115%, kopējie kolhoza naudas ienākumi par 110%. «Carnikavā» ne tikai zvejo. ko devusi dabas mamma, bet audzē zivis arī paši. Zivaudzētavas speciālisti to apliecina ar saviem veiksmīgajiem mēģinājumiem. Sekmīgi strādā zivju apstrādātāji V. Mežeckas vadībā, kuru rīcībā ir trīs automatizētās konservu ražošanas līnijas. Tālu aizskanējusi zvejnieku kolhoza «Carnikava» puķkopības nozares labā slava. Izcīnītas daudzas godalgas un diplomi, saņemtas balvas PSRS Tautsaimniecības izstādē Maskavā, zelta medaļa par rožu šķirni ”Mersedes" audzēšanu starptautiskajā izstādē Erfurtē. Lielu ieguldījumu ir devis nozares vadītājs Jākobsons. Pazīstami ir arī kokapstrādes un katamarānu būves ceha ražojumi. Kļuvuši ekonomiski stiprāki, carnikavieši sāka būvēties, uz jūras pusi rindojas vairākstāvu nami, ģimenes mājiņas, stadions. attīrīšanas komplekss, ražošanas zona. Laiks dziedē daudzas brūces, remdē ciešanas. Taču tautas atmiņa neko neaizmirst. Svētas vietas ir Carnikavā. Tāda ir Lielajā Tēvijas karā kritušo cīnītāju atdusas vieta. Vairāki desmiti Padomju Armijas karavīru atdevuši savas dzīvības, lai Gaujas krastos nekad vairs nedzirdētu ienaidnieku. Bet tur koku vainagu paēnā stāv melns granīta piemineklis un glabā 1919. gadā nošauto vārdus. Vasarā krāšņi zied puķes piemiņas vietās Carnikavā. Un ziedēs gadu desmitiem. J. Liepiņš, zvejnieku kolhoza «Carnikava» partijas komitejas sekretārs 

Neptūna sveiciens.

 

Kolhoza priekšsēdētājs O. Mauriņš pateicas kolhoza dibinātājiem.

CARNIKAVAI — 40

1987.07.11 Darba Balss (Rīgas rajons)

Liepiņš, J. 

Zvejnieku svētki "Pričalā", svinot zvejnieku kolhoza "Carnikava" 40 gadu jubileju,

 1987. gada jūlijs

Zvejnieku dēli likteņceļos 

Katrai pilsētai ir sava seja. Mazāk vai vairāk sakopta, tomēr neatkārtojama. Tāpat arī mūsu lauku saimniecībām. Tikai tajās fasāžu centru un nomaļu izskats liecina arī par visas saimniecības ekonomisko labklājību. Iebraucot Carnikavā, pārsteidz vērienīgā, plašā celtniecība. Top mājas, cehi, stadions... Šī rosība apliecinājums kolhoza augšupejai. Kvalitatīvām pārmaiņām. Un to apstiprina arī nesen saņemtā «LATINFORM» ziņa par savdabīgu «Camikavas» vizītkarti: «Zvejnieku kolhozā «Carnikava» uzbūvētais katamarāns nosaukts bijušā Zviedrijas premjerministra Ulofa Palmes vārdā. Kuģus ar «Carnikavas» marku pērk Itālijas, Somijas, VFR un citu valstu firmas, taču kolektīvs nolēmis, ka katamarāns paliks kolhozā un to nodos jauno burātāju rīcībā. Nosaucot to Ulofa Palmes vārdā, padomju zvejnieki godina izcilā zviedru tautas dēla un miera cīnītāja piemiņu.» Bet pārējo, lai vērtē kolhoza priekšsēdētājs O. MAURIŅS, kā arī saimniecības darbinieki. Zvejnieku kolhoza «Carmikava» kolektīvs ir to skaitā, kas spēj pārvarēt stagnāciju. Tā bija izveidojusies astoņdesmitajos gados, kad izvirzījās jautājums par saimniecības kā neperspektīvas izformēšanu, jo vairākus gadus tās ekonomika buksēja un nespēja risināt jautājumus, ko izvirza partija un valdība. Kolhoza kolektīvs ar šādu situāciju nesamierinājās un griezās ar konkrētiem priekšlikumiem pie Latvijas KP rajona komitejas un Latvijas PSR Zvejnieku kolhozu savienības vadības par darba pārkārtošanu kolhozā. Kolektīva priekšlikumus atbalstīja. Kolhozā nomainījās vadība, galvenie speciālisti, nozaru vadītāji. Saimniecības jaunā vadība kopā ar speciālistiem izstrādāja sociāli ekonomiskās attīstības programmu līdz 1985. gadam ar perspektīvu līdz 1990. gadam. Iesaistot pārvaldes darbā kolektīvus, sabiedriskās organizācijas un aktīvistus, pašos pamatos izmainīts vadītāju un speciālistu darba stils, pārkārtots pārvaldes aparāta darbs, struktūra un raksturs. Protams, šāds pārmaiņu process ir ļoti sarežģīts, nevar notikt bez morālām sāpēm. Bija arī tādi, kas neatbalstīja centienus pārvarēt stagnāciju, aizgāja prom. Piemēram, komandieri, kas vadīja floti. Šie vīri bija pieraduši strādāt uz ekspedīcijas kuģiem, tālu prom no dzimtā krasta. Tāpēc ikdienas rūpes, problēmas viņus it kā neskāra. Pārkārtošanās procesā, kad vajadzīga katra, īpaši šādas augstas klases speciālistu līdzdalība, nejutām ieinteresētību. Galvenais ļaužu kodols palika, vēl vairāk nostiprinājās. Realizējot pieņemto programmu PSKP CK plēnumu lēmumu garā, kolhoza kolektīvs ne tikai izpildīja 11 piecgades uzdevumus, bet arī ievērojami pārsniedza visus ekonomiskos, sociālos, masu politiskās audzināšanas rādītājus, sociālistiskā sacensībā iegūstot godalgotas vietas. Kokapstrādes un katamarānu būves ceha iecirkņa strādnieks DZEMS SLOKA: Šeit strādāju piecus gadus. Man kā komunistam, ceha partijas organizācijas sekretāram svarīga šķiet personiskā līdzdalība pārkārtojumu procesā. Palūkojieties visapkārt: ražošana iet plašumā. Konstruējam, ceļam, montējam. Tepat netālu top meristēmu laboratorija. Regulāri tiek nodotas dzīvojamās mājas. Protams, to vēl par maz. Bet es pats, tāpat kolektīvā izjūtam perspektīvas vērienu. Ja agrāk galvenos ienākumus deva palīgnozares, tagad aizvien noteiktāks īpatsvars zivju rūpniecībai. Mainās pašu cilvēku attieksme. Tie kļūst disciplinētāki, ieinteresēti gala rezultātā. Mēs, piemēram, pavisam nesen partijas sapulcē runājām par savas nozares attīstību. Ir mums labi meistari, ir idejas, bet nevaram tās pilnībā realizēt, jo pietrūkst kvalitatīvu izejvielu. Apkopoti sociālistiskās sacensības rezultāti, mēs esam gandarīti, brigādei, ko vada Aldis Kanevāls pirmā vieta. Arī starp nozarēm mūsu cehs priekšgalā. Vienpadsmitās piecgades laikā ieņēmumi pieauga no 5,1 miljona līdz 8,4 miljoniem rubļu un tīrais ienākums —peļņa sasniedza 1,6 miljonus rubļu Uzsākot 12. piecgadi, saimniecības pamatlīdzekļi bija pieauguši no 7,2 miljoniem rubļu 1980. gadā līdz 14,5 miljoniem rubļu 1985. .gadā. Tai skaitā no jauna iegādāta Baltijas zvejas flote un izveidota ražošanas bāze Ventspilī, radīta pamatbāze vērtīgo zivju (nēģu um foreļu) atražošanai. Tā kolhozā ieņem ievērojamu vietu kā jauna nozare zivsaimniecības attīstībā. Rekonstruēts zivju pārstrādes cehs, un uzsākta zivju konservu ražošana, radīta ekonomiskā bāze jaunu, modernu ekspedīcijas zvejas kuģu iegādei. Plānu un ekonomiskās daļas vadītāja V.BAROVSKA: Šobrīd mums jābūt drošiem un pārliecinātiem, lai neatkārtotos iepriekšējās kļūdas. Saprotiet pareizi, augšupeju, peļņu neesam izvēlējušies par pašmērķi. Mums ir plānveidīga, ekonomiski pamatota visu nozaru attīstība. Te liels ieguldījums arī mūsu priekšsēdētājam Oļģertam Mauriņam, kas kooperatīvu izveides pieredzi guvis arī ārzemēs. Viņš bija klāt pie kooperatīvu izveides gan Somālijā, gan Angolā. Tā kā par kompetenci un autoritatīvu spriedumu šaubu nav. Par izvēlētā ceļa pareizību liecina fakti. Mūsu saimniecībai Lielā Oktobra ideālu strauja virzība sākās pēc PSKP CK 1985. gada aprīļa Plēnuma, kurā izvirzīja uzdevumus pilnā mērā atklāt un izmantot visas jaunrades iespējas, paātrināt katra kolektīva sociāli ekonomisko attīstību, pacelt ražotājspēkus kvalitatīvi jaunā pakāpē, radot visus vajadzīgos apstākļus. Sekojot šiem principiem, kolektīvs 12. piecgades pirmajā ekonomiskajā gadā izpildīja visus plāna rādītājus un sociālistiskās saistības. Darba ražīgums, salīdzinot ar 1980. gadu, pieauga no 5570 rubļiem uz vienu cilvēku līdz 10670 rubļiem un vidējā alga gadā no 1720 rubļiem uz 2970 rubļiem. Pildot sociālistiskās saistības par godu Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas 70. gadadienai un kolhoza 40 gadu jubilejai, kolektīvs 23. septembrī īstenoja 1987. gada, bet 28. septembrī 12. piecgades divu gadu plānu visos pamatrādītājos. Vissavienības sociālistiskajā sacensībā kolektīvam par darba rezultātiem piešķirtas godalgotas vietas 1. un 3. ceturksnī otrā vieta, bet par otro ceturksni saņemts PSRS Zivsaimniecības ministrijas un VACP ceļojošais Sarkanais karogs. Pēdējos gados uzbūvēti un nodoti ekspluatācijā sadzīves pakalpojumu paviljons, veikals, peldbaseins un mūzikas klase bērnudārzam, 51 labiekārtots dzīvoklis. Mūsu produkciju realizē visā Padomju Savienībā un ārzemēs: Itālijā, Somijā, Vācijas Federatīvajā Republikā u.c. Uzbūvēta un nodota ekspluatācijā «Veselības taka», 1986. gadā uzsākta sporta kompleksa būve. Tiek strādāts pie projektiem kultūras nama un poliklīnikas celtniecībai. Komunālās daļas vadītājs: Mēs katrs vēlamies dzīvot labāk. Protams, ar vēlēšanos vēl par maz, ir jāstrādā. Kolhozam jau pašam par sevi ir tāda struktūra, kas nepieļauj mīņāšanos uz vietas. Ja gribam ko sasniegt, nepārtraukti jāattīstās. Jā, daudz domāts par to, lai ikdienas saimnieciskās rūpes nenomāc galveno - darbu. Taču, diemžēl, vēl ne visu esam paspējuši. Lūk, arī ikdienā uz veikalu jāsteidz vairākas reizes, lai iegādātos atsevišķus nepieciešamos pārtikas produktus. Te nu arodorganizācijai vēl savs vārds sakāms. No tās gribas sagaidīt lielāku atdevi. Domāju, ka par daudz runājam, vairāk jāstrādā.  Kolhozā ir 7 mākslinieciskās pašdarbības pulciņi, 11 sporta sekcijas. Te darbojas katrs kolhozā strādājošais. Kopā ar skolas pedagogu kolektīvu kolhoza speciālisti otro gadu strādā izglītības reformā izvirzīto uzdevumu realizācijā. Ražošanas objektos katru dienu ir līdz 117 skolēnu. izveidojušies lieliski darba organizatori nozaru vadītāji. Tādi ir lauksaimniecības nozares vadītājs Ivars Jākobsons, zivju apstrādes ceha vadītāja Vanda Mežecka, 2. zvejas brigādes brigadieris Gunārs Priede, VZTR-9142 kapteinis Boriss Ivanovs, STBK traļmeistars Pēteris Broks, šoferis Aleksandrs Stūris, celtniecībā strādājošais krāsotājs Alberts Mertens un daudzi citi. Otrās zvejas brigādes brigadieri: GUNĀRS PRIEDE: Kaut pamatā strādājam jūrā, viss, kas šeit notiek, mūs skar un interesē. Saimnieciskā aprēķina apstākļos savādāk nevar. Taču mēs vēl maz izjūtam darba stimulu. Zveja tiek limitēta. Cik mums ieplāno, tik arī dodam. No otras puses, tikai filmas noskatoties, šis darbs šķiet romantisks un viegls. Pamēģiniet paši. Kad pulksten piecos no rīta jādodas līcī... Jaunie nāk gan, viņiem materiālais stimuls. Ne jau par zveju. Kolhozā var būvēties. Individuālās mājas aug. Te vadība arī palīdz. Mūsu kolektīvs pilnīgi pamatoti var teikt, ka pārkārtošanās koncepcija, kas ietverta PSKP 27. kongresa un PSKP CK 1987. gada janvāra un jūnijā plēnumu materiālos, tiek iedzīvināta saimniecības ekonomisko un sociālo jautājumu risināšanā. Pagājuši tikai daži mēneši kopš dienas, kad saimniecības kolektīvs atskatījās 40 gadus atpakaļ uz kolhoza pirmsākuma posmu un noteica virzienu un uzdevumus saimniecības izaugsmei līdz 2005. gadam. Tos izpildīt nebūs viegli, jo paralēli ražošanai jārisina kardināli ciema labiekārtošanas darbi, apgāde ar papildus ūdeni, gāzi, attīrīšanas iekārtām. Jārealizē dzīvē programma «Dzīvoklis 2000», jāstrādā ar katru kolektīva locekli tā personības izaugsmē. Šodien kolektīvs ir zinošs, radošs, ar iecerēm bagāts, spējīgs veikt jebkuru izvirzīto uzdevumu, un tā potenciālās iespējas vēršas plašumā. Pašreiz kolhozā ir 1186 strādājošie, starp kuriem 182 PSKP biedri, 90 komjaunieši, 129 kolhoznieki ar augstāko izglītību, 285 ar vidējo speciālo izglītību. Kolhoza partijas komitejas sekretārs JĀNIS LIEPIŅŠ: Ikdienā iznāk saskarties ar pārkārtošanās procesa izpausmēm. Mūsu panākumi ir neapstrīdami. Tas pārliecina visus, arī tos, kas vēl svārstās vai šaubās. Skaidrs viens, atpakaļceja vairs nav. Šis gads mums īpaši bagāts saviļņojošiem notikumiem, kur vēl un vēl paveras iespējas izvērtēt sevi un citus. Noteikt savu vietu un spēkus līdzdalībā. Gribētos lielāku patstāvību. Par to esmu runājis dažādu līmeņu sanāksmēs. Vēl pārāk daudz novecojušu instrukciju, priekšrakstu. Bet rīcības drosme rodas, nevis tos pārkāpjot, bet gan izmantojot pilnīgāk iespējas laikā, kad var darīt visu, kas nav aizliegts ar likumu. Mūsu saimniekošana pierāda, ka labi darba rezultāti nodrošina saimniecības patstāvību, ceļ darbinieku atbildību par uzticēto pienākumu veikšanu, rada lepnumu un gandarījumu par savu kolektīvu.  

Viens no kolektīva saviļņojošākiem brīžiem šogad atskats uz 40 gados paveikto.

  

Zivju pār strādes cehā. 

 

Par uzvaru Lielā Oktobra 70. gadskārtai veltītajā sociālistiskajā sacensībā, Vissavienības jubilejas Goda rakstu lauksaimniecības nozares strādājošajam brigadierim Gunāram Tīlītim (no labās) pa.sniedz kolhoza priekšsēdētājs O.Mauriņš.

Zvejnieku dēli likteņceļos

1987.12.05 Darba Balss (Rīgas rajons)

Zvejnieku svētki *

Rīt - zvejnieku svētki

Šoreiz zvejnieku arteļa «Carnikava» pirmās brigādes Mārtiņa Krūmiņa posma vīri izcēla lielāko lomu no pirmā stāvvada . Četri laši un visi 12—13 kilogramu.

Rīt- zvejnieku svētki 

1970.07.11 Darba Balss (Rīgas rajons) 

💥💥💥

ZVEJNIEKU DIENA 

JŪRAS ARĀJI  

Zvejnieku kolhoza «Carnikava» posminieks
 J. Pētersons ar lomu apmierināts

Būvlaukumi, jauno namu korpusi un staltu māju rindas redzam katrā Latvijas ciematā. Šīs jaunā laika iezīmes skaidri saskatāmas arī Carnikavā tāda paša nosaukuma zvejnieku kolhoza centrā. Atbrauciet te pēc gada un jūs redzēsit skaistu skolu, ar kādu varētu lepoties pat republikas galvaspilsēta, redzēsit jaunas kotedžas un saimniecības ēkas, kas atbilst visām mūsdienu prasībām. «Carnikavā» par priekšsēdētāju strādāju jau astoņus gadus, saka Mihails Filatovs. Šajā laikā esam uzcēluši daudz dzīvojamo māju. Esam iegādājušies zivju apstrādes fabriku. Nozveja šajos gados pieaugusi trīskārt. Patlaban būvējam saldētavu ar 400 tonnu tilpumu, ceļam zivju kūpināšanas cehu un nēģu apstrādes cehu, kur nēģus apcepinās ar elektrību. Turpinās dzīvojamo māju celtniecība. Priekšsēdētājs nesūdzas par kadru mainību. Tas tāpēc, ka «Carnikavā» maksimāli tiek gādāts par cilvēku labklājību. Iespējas ir plašas: kolhoza ienākumi palielinās ar katru gadu un pērn sasniedza trīsarpus miljonus rubļu. Ja vīri piekusuši ekspedīcijas zvejā, viņiem ir iespēja kādu laiku pastrādāt krastā. Carnikavas kolhozā ir laba siltumnīcu saimniecība. Audzē ziedus un tomātus. Pagājušajā gadā šī palīgnozare saimniecībai deva 600 tūkstošus rubļu. Laivu cehā Izgatavo laivas un katamarānus. Bet starpkolhozu elektromotoru pārtīšanas cehs apkalpo visas republikas zvejnieku saimniecības. «Carnikava» ir vidēji liels zvejnieku kolhozs. Taču tas sekmīgi sacenšas ar krietni lielāko Igaunijas kolhozu «Pārnu kalur». Šai sacensībai ir labas tradīcijas. Tā palīdz latviešu un igauņu zvejniekiem gūt aizvien labākus panākumus darbā. Tā, piemēram, Carnikavas kolhoza speciālisti no kaimiņiem pārņēma pieredzi saldētavas iekārtošanā un stāvvada būvē.  Tagad ar to sekmīgi velk lomus tālās jūrās. Kolhoza «Pārnu kalur» pārstāvji savukārt rūpīgi iepazinušies ar «Carnikavas» siltumnīcām, lai arī savās mājās attīstītu šo ienesīgo palīgnozari. Carnikavas kolhoza ļaudis rosīgi pārņem visu jauno un progresīvo, un ne tikai no saviem kaimiņiem vien. Saimniecības speciālisti bijuši Azovas jūrā un Murmanskas apgabalā. Jakutijā viņi piedalījās simpozijā par lašu zvejas attīstības jautājumiem. Carnikavas kolhozā labprāt uzņem viesus no citām saimniecībām. .. . Ikvienā zvejnieku ciematā ir ģimenes, kur zvejnieka profesija pāriet no paaudzes uz paaudzi. «Carnikavā» šai sakarā vispirms jāmin Rikardu ģimene. Tās galva Mārtiņš zvejnieka gaitās sāka iet 1918. gadā un nostrādāja līdz aizpērnajam gadam. Tagad viņš saņem solīdu pensiju, par dzīvi nesūdzas. Nopircis jaunu māju. Arī sieva saņem pensiju. Viņa visu mūžu strādājusi, izaudzinājusi deviņus bērnus. Divi dēli palikuši uzticīgi jūrai: Jautris ir zvejnieks, vecākais dēls Laimdotis strādā par motoristu. «Carnikavā» ir daudzas zvejnieku ģimenes, kur šis amats nāk līdzi mantojumā, bet ir arī tādas, kam šī profesija nebūt nav ģimenes tradīcija. Vladimirs Kapustins jūrskolā iestājās ar visai romantiskiem priekšstatiem par jūrnieka darbu. Tagad paviršā aizraušanās un romamtiskā jūsma pieder pagātnei. Kas tad palicis? Pieķeršanās darbam, kas ir grūts un skarbs, bet labi iepazīts un zināms: jau 16 gadus viņš brauc jūrā. Šogad Vladimirs Kapustins pirmo reizi kā kapteinis brauca uz Atlantiju. Viņa VZT-4591 reisa uzdevumu izpildīja par 157 procentiem un plānā paredzēto 440 tonnu vietā nozvejoja 702 tonnas zivju. Jūra zvejniekus nebūt nelutina, bagātais loms viegli nedodas rokā. 

JŪRAS ARĀJI 

1974.07.13 Padomju Daugava (Jēkabpils) 

Brežģe, O. 

💥💥💥

RĪT —— ZVEJNIEKU DIENA

SACENSĪBAS KAISME 

Desmitiem vīru, kam sejas iedegušas vara krāsā, rosās pļavā. Tur izklāti daudzi stāvvadi — lielie tīklainie «cepelīni», aplipuši ar dūņām, jūras zālēm tā, ka vietumis pat nevar saredzēt linumu. Zvejnieki gāž virsū ūdeni no šļūtenēm, stiprā sidrabainā strūkla mazgā tīklus. Notiek stāvvadu skalošana. No rīta kolhoza «Carnikava» abu zvejas brigāžu vīri atkal brauks uz līci, noenkuros tīros stāvvadus, un tie stāvēs mēnesi, gaidot un saņemot lomus. Bet zvejnieki gandrīz vai ik rītu dosies pārlūkot, un liels būs prieks, ja varēs atgriezties zivju pilnās motorlaivās. Tādu dienu šogad bijis ne mazums, bet daudz bijušas arī tādas, kad nav nekā . . . . Zvejnieka veiksme nav atkarīga no viņa prasmes vien, bet arī no laika untumiem un citiem apstākļiem, par kuriem viņš valdīt nespēj. Un tomēr abas piekrastes brigādes - gan pirmā,— ko vada Oļģerts Lūkins, gan Gunāra Priedes pārzinātā otrā brigāde godam veikušas savu uzdevumu. Kad vēl jūnija sākumā republikas Zvejnieku kolhozu savienības priekšsēdētājs M. Pesse telegrammā apsveica carnikaviešus ar otrā ceturkšņa plāna izpildi, sevišķi labi jutās abu pieminēto brigāžu ļaudis. Viņi bija īstenojuši pusgada uzdevumu ar uzviju un līdz ar to palīdzēja kaldināt kopējos panākumus. Arī pērn pirmā un otrā brigāde ātrāk izpildīja plānus un labu tiesu sastrādāja nākamā gada kontā. Tāpēc, ja veiksme būs zvejnieku sabiedrotā arī turpmāk viņi cer Oktobra 60. gadskārtas pūrā dot divus gada plānus. Par to vīri cīnās neatlaidīgi, pat ar zināmu kaismi, jo abi kolektīvi ir seni sāncenši, tāpēc sacensības gars nenorimst. Bieži uzvaras laurus plūkusi pirmā brigāde, bet ne mazāk  arī otrā. 

Visilgāk zivju apstrādes cehā strāda Anna Kārkle (pirma pa labi)
un Marija Legzdiņa (otrā no kreisās).
Viņas ieguvušas autoritāti ar savu prasmi un rūpīgumu, apstrādājot zivis.

Pirmie mēneši nebija priecīgi. Nēģi nāca slikti, uzdevumu īstenot bija ļoti grūti. Arī reņģu zveja nesākās ar labiem panākumiem. Bet tad, drīz pēc Uzvaras svētkiem, radās zivju «plūdi». Vienā dienā reņģu sanāca tik daudz, ka pievakarē vajadzēja aicināt visus vīrus no ģimenes dārziņiem, lai varētu izkraut pārbagāto lomu. Te nu izrādījās, cik tālredzīgi bija rīkojusies kolhoza valde, nolemdama rekonstruēt zivju apstrādes cehu un uzbūvēt ietilpīgu saldētavu. Laiks bija silts. Ja nebūtu 300 tonnu lielās saldētavas, carnikavieši nevarētu saglabāt visas renģes. Bet tā zivis novietoja noliktavā, ceha saime varēja tās plānveidīgi nokūpināt. Brūngandzeltenās reņģes ar Carnikavas marku gandrīz katru dienu veda uz Rīgu, Cēsīm, Limbažiem. Smilteni, Rēzekni vai Daugavpili. Jūnijā laši nenāk tik labi, kā gribētos. Tomēr mēneša plānu abu brigāžu vīri ir izpildījuši. Viņi cer, ka jūlijā vēji būs tādi, ka jūras skaistuļi biežāk iegriezīsies piekrastes ūdeņos. Jaunā zivju apstrādes ceha kolektīva veiksme lielā mērā ir atkarīga no vietējo zvejnieku panākumiem. Cehs ievērojami paplašinājies, tajā izmanto jaunu tehniku, ko palīdzējuši pilnveidot arī paša kolhoza speciālisti, ir spēcīgs zivju sūknis, kas ātri iztukšo smagi piekrautās motorlaivas. Bet lai šī tehnika strādātu ar lielāku slodzi, lai celtniecībā un iekārtās ieguldītie līdzekli ātrāk atmaksātos vajadzīgs daudz zivju. Tiesa pašreiz cehā apstrādā arī Barenca jūras moivas. Atlantijas stavridas un citas zivis. Taču pamatā jābūt vietējām zivīm pēc kurām liels pieprasījums. Un tad nu Carnikavas zvejnieki un ceha strādnieces cenšas, lai uz specializētajiem un citiem pārtikas veikaliem varētu vest vairāk gardas produkcijas.

SACENSĪBAS KAISME
1977.07.09 Darba Balss (Rīgas rajons)
Cers, A.

💥💥💥

RĪT— ZVEINIEKU DIENA

«Galdiņ, klājies!» tik viegli nerodas

Intervija ar kolhoza «Carnikava» vietējas zvejas brigadieri OLGERTU LŪKINU. 

KORESPONDENTS: Jūsu brigādē parasti darbs sokas labi. Kā gūstat panākumus? BRIGADIERIS: — Varu droši sacīt, ka lielākajai daļai pirmās brigādes zvejnieku savs darbs patīk. Tas ir grūts, brīžiem pat ļoti smags, kā pērn, kad vētra mums sapostīja pusi no visiem stāvvadiem. Taču šis grūtais darbs  ir daudzkrāsains, viena zvejas diena nelīdzinās otrai. Mums nav arī tā kā iestādē, kur cilvēki saņem pastāvīgu algu. Mūsu izpeļņa atkarīga no lomiem. Kopš esmu brigadieris, bijuši arī ppārkāpumi, taču tos esam izskauduši kolektīva spēkiem. Tas ir arī mūsu posminieku Jāņa Pētersona un Laimdota Rikardu nopelns. Otrais gan par posminieku nav ilgi, bet ar uzdevumu tiek galā teicami. Viņi abi ir vispusīgi zvejnieki, kas prot izkārtot darbus un runāt ar cilvēkiem, ir taisnīgi. Gandrīz katrs no mūsu 25 vīriem ir prasmīgs zvejnieks. Nu, kaut vai Jānis Grūbe un Jānis Lūsis. Tāpēc mēs plānus allaž izpildām. Pirmā pusgada uzdevumu mūsu brigāde pārsniegusi par 39 procentiem.  

Zvejniekciema ceha zivju tīrītāju brigāde

KORESPONDENTS: —Kaut arī Jūsu un citas brigādes iegūst plānotos lomus, zivju veikalu plaukti nemaz nav pilni. Vai mēs pareizi izmantojam jūras bagātības? BRIGADIERIS: — Noteikti ne! Šajā pavasarī līcī nozveja krietni sarūk. Taču pastāv ierobežojumi, pienāca brīdis, kad mums sacīja — pietiek! Turpretī zveja ar traļiem turpinājās. Tralī nokļūst arī mazās reņģes, kas no stāvvadiem izpeld. Kurš zvejas veids palīdz labāk saglabāt zivis? Par to ar zinātniekiem runāts, un ne reizi vien, diemžēl viņi zvejnieku ierosinājumus vēl neatzīst. Un nepamatoti, jo arī mēs neesam vienas dienas saimnieki un gribam, lai jūrā būtu arvien vairāk zivju — tā taču ir mūsu dienišķā maize. Bet mēs redzam, ka reņģe ir stipri savairojusies, tāpēc var palielināt zvejas apjomu, it īpaši Rīgas līcī. Domāju, ka dati, kas ir zivju pētniekiem šo mūsu secinājumu apstiprinās. KORESPONDENTS: Pēdējos gados jūs iegūstat maz vērtīgo zivju. Kāpēc?

BRIGADIERIS: Tur ir vairāki cēloņi. Zuši mūsu zvejas vietās nekad nav bijuši. dažreiz iemaldās kādi pāris, bet tam ir gadījuma raksturs, tāpat kā 12. kilogramus smagajam samam, ko nesen izcēlam no stāvvada. Par zušu rūpniecisko zveju kolhoza «Carnikava» ūdeņos nav ko runāt. Citādi ir ar lašiem. Tos «pārķer» Dānijas un Zviedrijas zvejnieki, kuru jūras šaurumus vispirms šķērso šī raženā zivs.  Šorīt pirmais posms pārveda divus lašus, to kopsvars — 19 kilogrami. Tomēr domāju, ka šīs vērtīgās zivis nozvejosim ne mazāk kā citus gadus.  Vissāpīgāk ir runāt par nēģiem. To ieguve strauji krīt, pērn tā bija viszemākā. kādu atceros. Paši meklējām cēloņus, aicinājām talkā zinātniekus, bet nekā. Un tikai nesen atradām! Izrādās, ka vieta pie Baltezera, kur iegūst smiltis no Gaujas, ir īstā nēģu kapsēta. Kad mūsu kolhoza zvejnieki maijā pārbaudīja smiltis, kas nāca no zemes sūcēja, viņi nepilnā stundā tur konstatēja 76 nēģu mazuļus. Ne jau velti turp lido arī kaijas. Jārīkojas ātri un sparīgi, lai saglabātu Latvijas delikatesi-nēģi. 

Divas jaunas mehanizētās līnijas sākušas darboties Salacgrīvas zivju apstrādes fabrikas Zvejniekciema cehā. Tā kolektīvs godam tiek galā ar ražošanas uzdevumiem, sūta savu produkciju  arī kaimiņu republikām un uz ārzemēm. Otrā ceturkšņa plāns īstenots ar uzviju.

«Galdiņ, klājies!» tik viegli nerodas

1981.07.11 Darba Balss (Rīgas rajons)
Trubeks, A.

💥💥💥 

*no izdevuma "Ādažu Vēstis"

Pirmos Zvejnieksvētkus 1936. gadā svinēja kā Zvejnieku un zemnieku svētkus, tāpēc tajos piedalījies arī tā laika zemkopības ministrs, kurš kopā ar zvejniekiem devies jūrā plekšu zvejā. Padomju okupācijas gados visplašāk Zvejnieksvētkus svinēja kolhoza paspārnē, kad tika rīkotas dažādas sacensības, darba kolektīvi piedalījās gājienos un klāja kopīgos galdus. Svētkos tika "iesvētīti" arī jaunie kolhoza zvejnieki.

Visos laikos viens no zvejnieku sūrā darba stūrakmeņiem bijusi laiva. Senatnē zvejnieki tās pašrocīgi darināja vecā mēnesī, lai laivai būtu ilgs mūžs un zvejniekiem - liels loms. Carnikavas "Kaķos" kādreiz dzīvoja brangs laivu meistars Bērtulis Tomsons, kurš koka airu laivu varējis uztaisīt vien četrās dienās. 20. gadsimta pirmajā pusē mūsu zvejnieki brauca ar lielām koka laivām jeb kārbām, kuras bija populāras jau pirms Pirmā pasaules kara. Visām kārbām bija masts, bura, un, ja nebija motora, to aizvietoja četri airu pāri - pilnībā paļauties uz tā laika motoriem vien nevarēja. Ar starpkaru laikā būvētajām kārbām brauca arī pēc Otrā pasaules kara. Padomju laikā nāca sarežģījumi - uz vienas laivas nedrīkstēja strādāt vairāki vienas ģimenes locekļi, lai nepieļautu mēģinājumus bēgt no PSRS. Mūsdienās Carnikavas zvejnieki darbā izmanto metāla laivas - kā vieni no pēdējiem Latvijā tie nomainīja savas motorizētās kocenes pret jaudīgākiem ūdens spēkratiem. 

RĪT —— ZVEJNIEKU DIENA

RĪT ZVEJNIEKU DIENA 

Jūras vējš, kas sadzen zivis tīklos. Ceļamies agri. Jādodas jūrā, kamēr ūdens vēl vēsāks. Jo vēsāks ūdens, jo lielāka reņģe nāk. Pašas pirmās, kas nāk, tikko agrā pavasarī līcī ledus izgājis, tik lielas kā siļķes. Vēlāk, kad saule dienvidū stāv, ūdens silts, reņģe sīka. Luči? Jā, luči — tas jau vienmēr gardums bijis, tagad vairs nekā. Kādus gadus atpakaļ milzumu mencu iepūta līcī, ko šīs ēdīs? Lucis tāda dibena zivs, palēna, tos tad arī aprija. Agrāk cēlām ārā reņģu stāvvadus, allažiņ lucēni ar bija iekšā savi desmiti, tagad rets rets. Atkal jāgaida, kamēr pārpalikušie, no mencu rijīgās mutes izbēgušie, atražosies. Nēģiem tiem tagad Gauja vien nārstam palikusi, kā jauno HES uzcēla. Ar zivīm jau vispār ir tā — kādi divi trīs gadi nāk labi, tad atkal tukšs. Katrai zivij ir plaukuma un apsīkuma periodi. To nu gan laikam zinātniekiem vairāk jāpēta, kā tie periodi iegadās. Tā stāsta zvejnieku kolhoza «Carnikava» 1. zvejas brigādes posminieks Laimdots Rikards. Jā, jūra latvietim allaž tuva bijusi, jūras vējš allaž pūtis un aicinājis puišus tālos ceļos. Kas ir tur, aiz strīpas, kur zeme ar debesīm saiet kopā?

Šodien «Carnikavas» puiši staigā džinsu dungriņiem kājās, švītīgām frizūrām un kasa pakausi hm, zvejniekam būt? Tā kā drusku par grūtu. Un manās labāk prom uz Vecāķiem vai Saulkrastiem. Laimdots Rikards stāsta, kā īsti ir. — Nav jau mums piekrastes brigādē daudz jauno. Šodien visur no smaga darba kā uguns baidās, bet mums. zvejniekiem, nu reiz tāds tas ir. Jaunie, ko jau liek, to padara, bet ar to vien nepietiek. Pie mums ne tikai ar rokām un kājām, bet ar galvu jāstrādā. Par zvejnieku laikam gan jāpiedzimst. Pats Rikards uz jūras jau no septiņpadsmit gadiem. Zvejnieka dzimtā piedzimis un uzaudzis. Jaunībā uz Atlantiju braucis, dziļāku ūdeni un lielākas zivis meklēdams, tagad gan vairāk gar krasta pusi. Tēvatēvs gadsimta sākumā gājis jūrā zvejot Carnikavas baronam reņģes. Melnā čūska tikmēr jūras dibenā lēni, bet labi mala miltus vācu baroneļiem, un dies vien zina, kur Carnikavas kundziņa atvases šobrīd vējš aizpūtis, bet Rikardu zvejnieku dzimta kā bijusi, tā tāda ir šodien. Tēvatēvam pieci dēli dzimuši - visi kārtīgos vārdos saukti — Jānis, Augusts, Mārtiņš, Ernests un Miķelis. Tik vien kā vecākais no pieciem Rikardiem par mežsargu aizgājis strādāt, visi pārējie palikuši pie jūras. Laimdota Rikarda tēvs - vidējais no pieciem bijis viens no tagadējā zvejnieku kolhoza «Carnikava» pamatakmens licējiem 1947. gadā. Zvejas vīru posminieks, brigadieris, arī bandītus pa mežiem līdzējis ķert, ar vienu vārdu sakot, Mārtiņš Rikards bargajos pēckara gados darījis visu, ko viņam likusi godavīra sirdsapziņa. Piekrastes smiltī Rikardiem dārziņš, kur tik vien kā kartupeļi pašiem un runkuļi govij paauguši, pa vaļas brīžiem piekopts. Jo, kā pavasaris klāt, tā acis un domas uz jūru vien, uz jūru vien. Uzreiz pēc kara zvejnieki, kopā vienā saimē sanākuši, paši taisīja no nezkur rautiem zīmējumiem vienkrātiņa stāvvadus un gāja jūrā brigādēs ik pa 12 vīriem., Tik viena brigāde varēja atļauties lepni zvejot ar Ķengaraga tīklu fabrikā ražoto divkrātiņu stāvvadu. Zivis savai valstij, tautas valstij, vienādiņ deva gan vieni, gan otri. Šodienas «Carnikava» — viens no mūsu zvejnieku kolhozu flagmaņiem. Kas tad ir mainījies piekrastes reņģu zvejnieku darbā? Kokvilnas linumu nomainījis stiprs sintētikas tīkls, laivas motors iet ar jaudīgākiem apgriezieniem, kolhozs gūst pulka vairāk līdzekļu, arī pašiem naudiņas vairāk iznāk. Taču pamatu pamatā vien tas pats darbs, tām pašām rokām strādājams. 1985. gada pavasaris, kad motorlaivas tikko kā atkal uz jūras pusi sākušas raudzīties, uz turieni, kur zeme ar debesīm kopā saiet, kad pavasara lielā reņģe nāk, bijis arī pēdējais pavasaris Carnikavas zvejnieka Mārtiņa Rikarda mūžā. Dēli ir palikuši. Laimdots un Jautris, jaunākais brālis. Abi posminieki. Palikuši, lai turpinātu tēvutēvu un tēvu iesākto. Mūžīgo ritumu turpināt. 

PSRS zivju rūpniecības darbaļaudis mēnesi pirms termiņa izpildījuši 1984. gada uzdevumus. Šādu paātrinājumu nodrošinājuši straujie darba tempi piecgades pēdējā gadā, kas sasniegti kaut gan zvejas apstākļi pasaules okeānā ir mainījušies un aizvadītajā ziemā nācās sadurties ar grūtiem laika apstākļiem. Kopš piecgades sākuma virs plāna iegūti aptuveni trīs miljoni tonnu zivju, izgatavoti 90 tūkstoši tonnu pārtikas zivju produkcijas, aptuveni 450 miljoni kārbu konservu un ievērojams lopbarības zivju miltu daudzums. Preču zivju ražošana pieaugusi, bet preču produkcijas virspeļņas apjoms šajā nozarē pārsniedzis divus miljardus rubļu. Visu produkcijas ražošanas apjoma pieaugumu devusi darba ražīguma celšanas. 

Jūras vējš, kas sadzen zivis tīklos
1985.07.13 Darba Balss (Rīgas rajons)

Līcītis, E.

💥💥💥

*no izdevuma "Ādažu Vēstis" 

-

Svētku reize / Godinām labākos *

🌹🌹🌹

Ieva un Eduards Kokneši

Piecdesmit gadu laimīgas laulības atceri 20. novembrī Ādažu Censoņos svin Eduards un Ieva Kokneši.

Eduards un Ieva Kokneši

1943.11.23 Tēvija

🌹🌹🌹

Balvu saņem Augusts Bērziņš 

Paldies jums, sirmgalvji!

1962.06.24 Darba Balss (Rīgas rajons) 🌸🌸🌸 Vienmēr sauli jūsu ceļā! 1962.11.04 Darba Balss (Rīgas rajons) Turins, A. 🌿 🌿 🌿 Vārds pirmrindniekiem 1963.04.12 Darba Balss (Rīgas rajons) Priednieks, J. 🌸 🌸 🌸

Mehanizatoram Pēterim Sproģim piešķirts komunistiskā darba trieciennieka 

godpilnais nosaukums. Vienpadsmit sezonas viņš nostrādājis par kombainieri.  

Darbā ar mašīnām aizvadīti četrpadsmit gadi. 

Otro gadu Pēteris Sproģis strādā Ādažos, 

būdams pirmrindnieku skaitā gan kā kombainieris, gan traktorists.

 

Vairāk nekā desmit gadus kolhozā «Ādaži» par putnkopi strādā Aina Ozoliņa, 

arvien gūdama labus darba panākumus, kopjot pusotrus tūkstošus lielo dējējvistu saimi.  

Kopš gada sākuma iegūts 259 tūkstoši olu, bet no katras vistas caurmērā 164 olas.

Godina darba darītājus

1966.10.12 Darba Balss (Rīgas rajons) LIGNARS, A.

🌹 🌹 🌹

10:10 ABU KOLEKTĪVU LABĀ! 1966.11.20 Darba Balss (Rīgas rajons) Jurjāne, M.

 

10:10 ABU KOLEKTĪVU LABĀ! 1966.11.20 Darba Balss (Rīgas rajons) Jurjāne, M.

🍁 🍁 🍁

kolhoza «Ādaži» veco ļaužu deju kolektīva dalībnieces
(no kreisās): Velta Mežule, Marija Lauciņa un Emīlija Ķīse pirms koncerta.

MŪSU RAJONĀ

1967.04.05 Darba Balss (Rīgas rajons) 🌻🌻🌻  Svētkos godina labākos 1968.05.05 Darba Balss (Rīgas rajons) Ansone A. 🌸 🌸 🌸 Republikas dārzkopju diena Ādažos 1970.08.11 Darba Balss (Rīgas rajons) Grīnšteine M. 🌼🌼🌼 RAJONA RITMI 1970.12.10 Darba Balss (Rīgas rajons) 🍀🍀🍀 Piecgades pirmās uzvaras 1971.11.06 Darba Balss (Rīgas rajons)

Godina vecos laudis 1971.11.20 Darba Balss (Rīgas rajons) Liepa, A.

🍁 🍁 🍁

lopkopēji kompleksa atpūtas istabā / TASS fotohronika

kolhoza «Ādaži» piena kompleksa labākā komjauniešu un jauniešu brigāde 

(no kreisās) J. Taube, N. Dakša, A. Guļevičs, A. Veinbergs, V. Jurevica un H. Dakša;

TASS fotohronika

Izcila darba uzvara

1980.12.04 Oktobra Karogs (Alūksne) 🍂 🍂 🍂   jauns un nadzīgs mehanizators ir I. Šamšelis Viņam kombainieru vidū pirmā vieta! KAD RUDENS DARBI PADARĪTI 1981.10.31 Darba Balss (Rīgas rajons) Neiburga, A.

🌹 🌹 🌹

RAJONA RITMI

1983.03.15 Darba Balss (Rīgas rajons) 🍁 🍁 🍁

Rūpes par pensionāriem Apsveikumi svētkos un jubilejās

1986.10.28 Darba Balss (Rīgas rajons) S.Bērziņa

-