Mārtiņa Siliņa atmiņas *

 

 * Austrālijas Latvietis / 20.11.1970

🎭🎭🎭🎭🎭🎭🎭🎭🎭🎭🎭🎭🎭🎭🎭

* Austrālijas Latvietis / 20.11.1970

* Austrālijas Latvietis / 20.11.1970

🙏🙏🙏🙏🙏  😖😓😐😏😣😁😂 😪😅😰😥😜😝😞😠  🙏🙏🙏🙏🙏

  

Nedēļas piezīmes

1975.11.28 Austrālijas Latvietis

Mārtiņš Siliņš

🜊🜊🜊🜊🜊🜊🜊🜊🜊🜊🜊🜊🜊🜊🜊🜊🜊🜊🜊🜊🜊🜊🜊🜊

* Austrālijas Latvietis / 06.06.1980

Ādažu novada mājas lapā ir šāds apkopojums:

uldis-silins1.pptx

-

Ādažnieki spēlē teātri - I ( vēsturisks atskats ) *

 Ādažu pašdarbības teātris / 1932.g.

Veco mantu atrakšana

K.Dziļleja

* Londonas Avīze / 10.06.1955

🎭🎭🎭

 

*no izdevuma Archīvs Teātris 19. sēj. (1979)

🎭🎭🎭

L.P.B. Ādažu nodaļas dramatiskais pulciņš lugā:
 "Kas tie tādi, kas dziedāja"

  

15.02.1930 / Jaunā Balss

🎭🎭🎭

 Jaunā Balss

 15.12.1930

Māc. Ādolfs Bergmanis

 Kora Mālzema

* Darba Balss / 07.03.1970

🎭🎭🎭

🎭🎭🎭

Pašdarbības teātris. Pirmais no labās huzāra drēbēs ir Augusts Ludvigs Otomārs Drēziņš. Viņš 20 gs. 20-30. gados Ādažu teātrī darināja dekorācijas, tērpu skices, veidoja grimu. Viņš bija arī iestudējumu režisors un aktieris. Pirmais no kreisās - Pēteris Lībtāls - ilggadīgs pagasta darbvedis, bibliotekārs, Ādažu Krājaizdevumu sabiedrības vadītājs, Ugunsdzēsēju biedrības priekšnieks, apbalvots ar ar Triju Zvaigžņu ordeni. Pēdējā rindā vidū (pa kreisi no puiša ar brillēm un šauteni) ir Augusts Artūrs Ozoliņš, Alberta Kvieša un Kārļa Ulmaņa apsargs. 2013.gada jūlijā kungs nosvinēja 100 gadu jubileju (dzimis Ādažos 1913.g. 16.jūlijā). 

Ādažu teātris. Pirmais no kreisās - pagasta darbvedis P.Lībtāls, pirmais no labās - fotogrāfs L.Drēziņš

🎭🎭🎭

  

 

 

Varbūt šiem eksponātiem nav unikālas vēsturiskas vērtības, bet tiem katram piemīt pats vērtīgākais – savs stāsts. Tas viss ir pašu rokām radīts, uzsver muzeja vadītāja un atklāj, ka īpaši vecākās paaudzes cilvēkiem ļoti patīkot fotogrāfiju stendi. Mums te ir dzīvojusi aktrise Anna Jēkabsone, kas Nacionālajā teātrī spēlējusi kopā ar aktrisi Antu Klints. Tas bija laiks, kad teātra direktors bija Rainis. Vīrieši labprāt apskatot fotogrāfiju, kur Kārlis Ulmanis iešņabojot kopā ar vietējiem zvejniekiem, ar humoru stāsta E. Pētersone

No aktrisēm jāmin Karašu Anniņu jeb Anna Jēkabsone-Kvēpa no Nacionālā teātra un Elza Siliņa-Pūce no Spārēm. 

 

Pašdarbības teātra iestudējumi un koris Ādažu Pagasta namā / 1935.g.

Dramatisko kolektīvu rosme  

Rosīgāka kļuvusi sabiedriskā dzīve Ādažu ciemā, Ar labiem panākumiem darbojas Staļina kolhoza dramatiskais kolektīvs, kas iestudējis Rūdolfa Blaumaņa komēdiju «Zagļi». Pirms neilga laika ciema un kolhoza iedzīvotājus iepriecināja arī Ādažu vidusskolas(?) skolotāju kolektīvs, kas sniedza pirmizrādi Vīgantes trīscēlienu «Palmas zaļo vienmēr». Skatītājiem skolotāju sniegums un luga sagādāja patīkamus atpūtas brīžus un viņi no izrādes aizgāja apmierināti.  

E. Miksis 

Darba Balss (Rīgas rajons), Nr.84 (13.07.1960)  

  

Ādažu pagasta nams.
Skatuves mākslas leģenda Pēteris Lūcis ar Ādažu dramatiskā pulciņa dalībniekiem.

 

 

Pie tam publicēts ziņojums, ka atrasts Šillera revolucionārās lugas Laupītāju tulkojums latviešu valodā, kas noticis 1825. g. Tai pašā gadā luga arī spēlēta Ādažu muižas šķūnī, pie kam Kārļa Mora lomu spēlējis tulkotājs, Ādažu muižas galdnieks un sulainis. Ar to tad būtu teikts, ka Laupītāji ir pirmā laviešu valodā spēlētā luga, kuras tulkotājs bijis latvietis un, kā domājams, tādi bijuši arī visi pārējie aktieri un arī skatītāji. Tikai jāpiezīmē, ka lugas manuskripts nav boļševiku atrasts, bet to sameklēja bibliofils J. Misiņš 1926. g. Latviešu Draugu biedrības archīvā un par to ir rakstīts vairākas reizes latviešu periodikā. Tagad grūti pateikt, kā ierosmē vārdā neminētais Ādažu muižas galdnieks tulkojis toreiz tik revolucionāro Šiliera dzejdarbu. Gan var domāt, ka šī ierosme nebūs nākusi no tiem, kam galdnieks kalpoja, bet varētu būt, ka to vairāk vai mazāk ietekmējuši Napoleona I aģenti, kuru darbība Krievijā un Napoleona kara laikā pēc dažu vēsturnieku domām, Baltijas guberņās norisinājusies diezgan spraigi. Bet, protams, tas ir tikai minējums. Nav arī zināms, kādu iespaidu lugas izrāde atstājusi skatītājos. Tomēr ar  iebildumiem varētu teikt, ka Vakareiropas kultūras strāvojumi latviešiem nav palikuši gluži sveši arī toreiz. Ir interesanti, ka Laupītāju tulkojums nepaliek vienreizēja parādība, bet tam sekoja arī citu Šiliera dzejdarbu tulkojumi latviešu valodā, sākot ar 19. g.s. pirmo pusi. Protams, valodas ziņā šie tulkojumi liek daudz ko vēlēties, bet interesanti ir tas, ka tiklab latviešu kā ar vācu tautības toreizējie rakstnieki centušies latviešus iepazīstināt ar Šilleru. Jau Šillera nāves gadā Jaunā Stendera grāmatā Dziesmas, stāstu dziesmas un pasakas ir daži Šillera dzejo|i. Kārlis Hugenberģers, vēlākais Arlavas mācītājs un viens no smalkjūtīgākiem tā laikmeta dzejniekiem, studējis Jēnā un personīgi pazina kā Ģēti, tā arī Šilleru, pirmais tulko latviešu valodā Šillera Zvanu (pulksteņu) dziesmu un dažas balādes. Reizē ar Hugenbergeru Zvanu dziesmu tulko arī Biržu un Salas draudzes mācītājs Lundbergs, bet drusku vēlāk to dara mācītājs Kārlis Elberfelds (Neredzīgā Indriķa atbalstītājs), un dzejolis ievietots viņa sastādītajā Līksmības grāmatā, šo pašu Zvana dziesmu vēlāk tulko F. Mālbergis, K. Biezbārdis, Juris Alunāns un beidzot J. Purkalītis. 

* Austrālijas Latvietis / 29.10.1955 

🎭🎭🎭

Aug spēcīgs kolektīvs   Divus, trīs un pat vairākus vakarus nedēļā pēc pabeigta dienas darba līdz vēlai naktij Ādažu klubā rit dzīva rosme. Gan ar sajūsmu, gan skumjām te ļaudis runā par dzīvi, darbu, draudzību, mīlestību ... Labi! Lieliski! Ne tā! sarunas nereti pārtrauc jaunas meitenes sirsnīgā, bet pavēlošā balss. Un seko norādījums, kā jādara. Tā jau gandrīz četrus mēnešus te strādā dramatiskais kolektīvs. Sākumā dalībnieku skaits nebija liels, bet tagad jau sniedzas pāri diviem desmitiem. Un aug arī repertuārs. Jau pilnīgi sagatavotas un piedzīvojušas vairākas izrādes V. Rozova luga «Mūžam dzīvie», spāņu rakstnieka A. Kasona «Trešais vārds», rumāņu rakstnieka Lovinesko viencēliens «Gadījums». Vienu vai otru no šiem iestudējumiem jau noskatījušies pabažnieki, kandavieši, inčukalnieši, tūjēnieši un citi. Pašreiz kolektīvs iestudē G. Mazina lugu «Viņa kļūda». Tajā ir maz personu, visiem neiznāk piedalīties, tāpēc jau šinīs dienās sāk iestudēt arī L. Ļeonova lugu «Vienkāršais cilvēks». Uzsākām iepazīties arī ar A. Brigaderes pasaku lugu «Maija un Paija», stāsta režisore b. Semēvica. Nodomi lieli. Lai tikai nepietrūkst spēka! Iepazīstot kolektīvu, rodas pārliecība, ka nepietrūks, jo tas veidojas spēcīgs, ir vajadzīgais atbalsts. Ļaudis strādā. Kurš vēl neprot, mācās strādāt no sirds. Nekad nekas nav par grūtu režisorei Jāzepa Vītola Latvijas valsts Konservatorijas teātra fakultātes režisoru nodaļas IV kursa audzēknei Irēnai Semēvicai. Ne velti dalībnieki saka viņa ir zelta vērts. Tāpat visu sirdi darbā ieliek Konservatorijas audzēkne Hedviga Šiliņa, kura klubā vada deju un dziesmu ansambli un ir neatvietojama palīdze grimēšanā. No viņām mācās arī citi. Vienmēr atsaucīgi un centīgi ir Olga Lagocka, Aleksandra un Hermanis Odiņi, Uldis Kalniņš, Zinaida Žuga, Baiba Pavlovska, Ansis Zandovskis un daudzi citi. Katram kolektīva dalībniekam bez savas lomas ir vēl kāds organizatorisks uzdevums. Tā, piemēram, Hermanis Odiņš rūpējas, lai nodrošinātu, kur braukt ar viesizrādēm, Aleksandra Odiņa atbild, lai visi vienmēr būtu laikā mēģinājumos un uz izbraukumiem, Harijs Milliņš gatavo dekorācijas, un te viņš ir nepārspējams. Vienmēr kāds no dalībniekiem vada izrādi, Jānis Šķiliņš gādā izbraukumiem mašīnu, skatuvei apgaismojumu utt. Atsaucīgi ir dalībnieku darba vietu vadītāji b. Doriņa Ādažu slimnīcā, b. Kuršinskis Ādažu astoņgadīgajā skolā un citi, kas vienmēr atbalsta pašdarbniekus. Nekad kolektīvam savu palīdzību neliedz Ādažu kolhoza vadība. Ja īsā laikā ir sagatavotas visas nepieciešamās dekorācijas un skatuves apgaismojums, tad tas panākts tikai ar kolhoza atbalstu un atsaucību. Un, lūk, tāpēc nav arī brīnums, ka kolektīvs nolēmis cīnīties par Tautas teātra nosaukuma iegūšanu. Labas sekmes! Aug spēcīgs kolektīvs 1961.12.20 Darba Balss (Rīgas rajons) Priednieks, J. 🎭🎭🎭 *no izdevums "Ādažu Vēstis"

-