Josifs un Jadviga Kukeļi ^

Josifs un Jadviga Kukeļi / 19.05.1986.

-

Ceļš uz bagātību / Josifs Kukelis *

Saulkrastu rajona Raiņa vārdā nosauktajā kolchozā 

septiņus hektārus  šogad aizņēma kukurūzas sējumi. 

Kolchoza priekšsēdētājs Josifs Kukelis apskata jauno kultūraugu, 

kas būs lielisks papildinājums sulīgās lopbarības sagādei. 

Raiņa vārdā nosauktajā kolchozā 1954.09.15 Zvaigzne K. Priedītis

PA AUGŠUPEJAS CEĻU 

Saimnieks un kalps, pusgraudnieks un rentnieks — tādas bija lauku ļaužu grupas buržuāziskajā Latvijā pirms 17 gadiem. Saimnieks, kam piederēja īpašuma tiesības uz zemi, un kalps, kuram piederēja tikai divas darba rokas, bija tas pamats, uz kā buržuāziskā Latvijā dibinājās lauku darbaļaužu ekspluatācija, un kas nodrošināja vienai iedzīvotāju grupai iespēju dzīvot uz otrās darba rēķina. Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas dzīvinošā ietekme izmainīja arī Latvijas lauku darbaļaužu dzīvi un sadzīvi. Zemi tiem, kas to apstrādā! — bija viens no pirmajiem pasākumiem, ko veica Tautas valdība 1940. gadā Latvijā. Nu jau aiztecējuši 17 gadi, un Latvijas laukos izveidojušās jaunas agrārās attiecības, kuru pamatā nav ekspluatācijas, bet kur visi dara vienu darbu, kur visi domā par vienu — par kolektīvās lielsaimniecības nostiprināšanu, par tautas materiālās labklājības pacelšanu.  

Kolchoza priekšsēdētājs J. Kukelis: — Jaunajā ābeļu dārzā
šogad bagāta raža.
 Tā vien gribas noraut sārti mirdzošos augļus. 

Mūsu korespondents kādā no rudens darbu karstākajām dienām apmeklēja vienu no Rīgas rajona kolchoziem. Tā lauki stiepjas abpus Rīgas-Tallinas šosejai. Tie sākas pie Baltezera un aizvijas garām Gaujas krastiem līdz pat Carnikavai. Kolchoza teritorija aizņem gandrīz visu bijušo Ādažu pagastu. Tagad te bijušo individuālo zemnieku saimniecību vietā pēdējos gados izaugusi spēcīga kolektīvā saimniecība ar daudzām ražošanas nozarēm, kultivētām druvām un dārzu plantācijām, ar siltumnīcu un jaunceltņu korpusiem.  Par kolchoza kā kura katra cita uzņēmuma saimniecisko darbību vislabāko liecību dod skaitļi, un tie nav mazie. Šogad kolchoza ļaudis ieņems 2 miljoni 600 tūkstoš rubļu. Viņu ganāmpulkā ir vairāki simti slaucamo govju, neskaitot jaunlopus. Viņu vistu fermās mitinās vairāki tūkstoši putnu, bet cūku kūtīs barojas simtiem bekonu. Lielā kolektīvā saimniecība apgādāta ar modernu techniku, kolchozam pieder četri traktori, astoņas smagās automašīnas un daudz citādas technikas. Dažādās ražošanas nozarēs strādā speciālisti — dārzkopji, agronomi, zootechniķi, fermu un brigāžu vadītāji.   

Pirmās kompleksās brigādes brigadieris Heinrichs Ūdris:
Šogad mūsu druvās bagāts birums
 — ziemas rudzi 22 centneri no hektara.

Kad iegriežamies «Jaunkūlās», skatu saista milzīgais siltumnīcu kombināts. Tajā iekārtota centrālā apkure un tādēļ ražošana te norit cauru gadu. Jau februārī, kad vēl laukā pūš skarbais ziemelis, siltumnīcā jau pavasaris. Rudenī ik dienas astoņas kolchoza smagās automašīnas nogādā siltumnīcu produkciju gan uz Rīgas tirgiem, kur kolchozam ierīkoti savi stendi, gan piegādā svaigos dārzeņus vairākiem Rīgas diētiskiem veikaliem un restorāniem. Pat uz Ļeņingradu ar dārzeņu kravām dodas kolchoza automašīnas. Šogad siltumnīcās uzsākta rožu audzēšana. Jau pirmajā gadā iedēstīti ap 2000 rožu stādu, no kuru realizācijas kolchozs ieņēmis vairākus desmit tūkstošus rubļu ienākumus.  

Kolchoznieki Ernests un Berta Blāķi.
Viņi pārzin kolchoza zvēraudzētavu,
kurā patlaban pāri par 100 sudrablapsu un ūdelīšu. 

Kolchoza dzīve ar katru gadu iet augšup, tā kļūst arī arvien interesantāka. Kad priekšsēdētājs pastāsta par jauno kolchoza centru, kurā jau tagad paceļas kolchoznieku individuālās mājiņas, tikai tad var saprast, kāds tuvākā laikā kļūs šis kolchozs. Tur būs plašas moderni iekārtotas lopu fermas, mechanizēti visi smagie darba procesi, iekārtota maizes ceptuve, veļas mazgātava un citas labierīcības. Drīz pienāks tas laiks, kad kolchoza ražošanas apstākļi daudz vairs neatšķirsies no rūpniecības uzņēmumu darba un dzīves apstākļiem. 

Mēs apskatām kolchoza fermas. Iegriežamies pie kūlējiem, kuri šogad saņem bagātu graudu birumu. Rudzi izauguši varen raženi un kolchozs iekuļ caurmērā 20 centneru no hektāra. Lieliski auguši arī vasarāji. Kad sākam sarunas ar kolchozniekiem, izrādās, ka viņu skaits arvien turpina pieaugt. Pēdējos gados vien uzņemtas kolchozā 60 ģimenes. Izrādās, kolchozā ir cilvēki, kuru tuvinieki atrodas ārzemēs. Tā, piemēram, kolchozniekam Pēterim Šķerbergam no «Ārputnēm» māsa Ina atrodas Ņujorkā, kur strādājot par veļas mazgātāju. Pēteris Šķerbergs saka, viņa domas esot, ka māsai daudz labāk klātos šeit nekā tālajā svešumā. Kolchozniekam Modrim Vidarskim brālis, 29 gadus vecais Viktors Vidarskis arī esot kaut kur ārzemēs. 1947. un 1948. gadā Modris gan vēl saņēmis vēstules, bet tagad par brāļa likteni viņam neesot nekādas ziņas. Var būt, ka brālis esot rakstījis uz agrāko dzīves vietu Valkas apriņķa Ēveles pagasta «Lediņos». Svešumā brālis Arnolds Pārups, ko vācieši 1944. gadā mobilizējuši savā armijā ir arī kolchozniecei Zelmai Liepiņai. Viņa saka, ka ļoti vēlētos sagaidīt brāli mājās, tāpat kā to gaidot 81 gadu vecā māte un pārējie radinieki. Z. Liepiņa pastāsta, ka viņai jau 17 gadus vecs dēls un meita Maija, kam 15 gadu un kas mācās 8. klasē.  

Zelma Liepiņa ar dēlu Aldi sagatavo
gurķus nosūtīšanai tirgū.

Cik kolchoznieki šogad saņems par izstrādes dienām? Par to priekšsēdētājs pastāsta— kolchoza pilnsapulce nolēmusi izmaksāt ne mazāk kā 14 rubļus naudā, bez tam graudus, kartupeļus un citus lauksaimniecības produktus. Var droši teikt, ka kolchoza ļaudis šogad nopelnīs labi un tāpēc nav brīnums, ka mūsu kolchozā iestājas pat ļaudis no Rīgas. Tā šopavasar pie mums atbrauca Skaidrīte Elksnīte. Rīgā viņa bijusi mājkalpotāja, bet šeit — kolchoza līdztiesīga saimniece, kas nopelna ap 800 rubļu mēnesī naudā, bez tam viņai pieder piemājas zeme. Lūk, tā pie mums dzīvo kolchozu ļaudis. Arī man ir divi brāļi svešumā. Cik zinu, tad viens no tiem esot Kanādā, bet otrs kaut kur Romā. Bet es domāju, ka viņu īstā vieta būtu šeit, Padomju Latvijā, — nobeidz kolchoza priekšsēdētājs, — jo te uzvarējusi iekārta, kas ir taisnīgākā pasaulē. 

Bet kā dzīvo tie kolchoza ļaudis, kā klājas tiem, kas agrākajos laikos ieņēmuši vadošus amatus vai arī aktīvi darbojušies aizsargu un tml. organizācijās? Par to pastāsta kolchoza priekšsēdētājs Josifs Kukelis: — Ārzemēs baumo, ka boļševiki izrēķinoties ar bijušajiem aizsargiem, šucmaņiem, sūtot tos uz Sibīriju vai arī pielietojot citas represijas. Varu teikt, tā ir propaganda, kurai nav nekā kopēja ar patiesiem dzīves apstākļiem šeit. Lūk, mūsu kolchozā par brigadieri strādā Heinrichs Ūdris. Viņš — kādreizējais aizsargs. Bet kā savas tautas patriots viņš tomēr neaizskrēja līdzi hitleriskajiem okupantiem, palika uz vietas, un ar kolchoza pirmajām dibināšanas dienām vada laukkopības brigādi. Neviens par to, ka viņš bija aizsargs nav to represējis, nav nekur izsūtījis. Par kārtīgo darbu viņš izpelnījies visu kolchoznieku cieņu un atzinību. Lūk, kolchoznieks Augusts Ozoliņš.  

Kolektīvās saimniecības priekšrocība tā, ka te visi
darbietilpīgie procesi mechanizēti.
Attēls rāda skābbarības sagatavošanu kolchozā ar traktoru.

Viņš — bijušais policists, bet tagad mašīnu un traktoru stacijas brigadieris un viens no čaklākiem kolchozniekiem. Pagājušā gadā vien viņa ģimene izpelnīja 3000 izstrādes dienu, pie kam decembrī vien saņēma mēneša algu 10 tūkstoši rubļu. Ieejiet šodien «Lejniekos». Jūs redzēsit, ka šī kolchoznieka ģimenei pieder divas vieglās automašīnas, divi motocikli, bet dzīvoklī — modernas mēbeles, nemaz neskaitot televīzijas aparātu un ledusskapi virtuvē. Arī Ozoliņu ģimene nekur šos gadus nav braukusi, neviens viņus par to, ka Augusts bijis policijas darbinieks, nav represējis. Tāpat mierīgi tagad kolchozā dzīvo bijušie šucmaņi Jānis Pūriņš, Jānis Zariņš, Roķis no «Atariem», Jānis Taube no «Smilgām». Visi viņi dzīvo daudz labāk, nekā dzīvoja agrāk individuālajās viensētās. 

Nejauša satikšanās — otrās kompleksās brigādes brigadieris Harijs Jānītis sarunājas ar kolchoza priekšsēdētāju. Abi viņi devušies darba apgaitā savās personīgās automašīnās. 

Ozoliņu ģimene atpūtas brīdī savā dzīvoklī pie televīzijas aparāta. Anna Ozoliņa — kolchoza putnu fermas vadītāja. Par augstiem sasniegumiem viņa jau vairākus gadus ir Vissavienības lauksaimniecības izstādes dalībniece Maskavā. Viņas 

krūtis grezno valdības balvas, piecas Vissavienības lauksaimniecības izstādes medaļas. Par labu darbu pērn viņa saņēma no kolchoza prēmiju — 50 jaunputnu un 4000 olu. Par Augustu Ozoliņu — ģimenes galvu jūs lasījāt tekstā. 

Ka putnkopība ir ienesīga saimniecības nozare, stāsta arī Skaidrīte Eksnīte. Viņa tikai pavasarī iestājās kolchozā, bet tagad jau jūtas kā īsta sava kolchoza saimniece. Viņas lietošanā ir piemājas zemes gabaliņi, bet par savu darbu putnu fermā viņa ik mēnesi nopelna 800 rubļu. Kā redzams, viņa ar savu darbu ir pavisam apmierināta. 

PA AUGŠUPEJAS CEĻU 1957.11.04 Par Atgriešanos Dzimtenē Rīgas rajona kolhoza "Ādaži" priekšsēdētājs Josifs Kukelis ( augšā pa kreisi), Budeskalnu padomju saimniecības direktors Viktors Skrabo un tankkuģa "Kurska" kapteiņa pirmais palīgs Anatolijs Volinskis jauno vēlētāju vidū.   I.Sjomina foto Nākotnes vārdā, - komunisma vārdā  1962,02,10 Rīgas Balss  Zemnieks J. Redzētais mūs iepriecināja 1963,07,21 Darba Balss Kalvāns A. Jaunatne: labākos skolēnus kolhozs deleģē institūtiem un augstskolām Ražošanā - visu jauno No kolhoza "Ādaži" priekšsēdētāja b.J.Kukeļa runas 1964,07,29 Darba Balss ( Rīgas rajons ) Kukelis J. Diena ar atvasaras sauli kopsaimniecības laukos  Ir agrs rīts, kad Rīgas piepilsētas autobuss mūs aizvizina pa Tallinas šoseju garām abiem Baltezeriem. — Ādažu kopsaimniecības ciemats, — šosejas 24. kilometrā paziņo autobusa kasiere.  Platu rudens aruma vagu dzen  traktori kopsaimniecības tīrumos. Aust saulaina atvasaras diena. Abpus asfalta lentai nelielos dārziņos,  kur koki vēl nav augstu pacēluši savas zarotnes, ieslīgušas glītas ēkas —  kopsaimnieku jaunās ģimenes mājiņas. Rīta saules stari spoguļojas  platajās logu acīs, atvizmo jumtu šīferi.  Aiz ciemata mājām, cik tālu vien sniedz skatiens, plešas līdzenums: nokoptas  rugaines, rudens arumi, ziemāju spirgtā zelmeņa seģenes, cukurbiešu lauki.  Kaut kur sāk dūkt kuļmašīna, iesīcas motorzāģis. Sākas darba diena ar  savu kūsājošo rosmi. Kopsaimniecības laukos dienas gaitas sāk traktori,  vilkdami arklus un smagi piekrautus ratus. Tālāk savu tērauda «roku» cilā  ekskavators. Laukmalē nokrautas jaunu drenu cauruļu grēdas — redzams,  te daudz rūpju velta zemes auglības celšanai.  Šeit no kolhoza piena fermas pa caurulēm  cisternās plūst piena straumes. Mehāniskajās darbnīcās un garāžās  eļļainos kombinezonos rosās mašīnu  komandieri, ko ikdienas valodā sauc  vienkārši par mehanizatoriem,  traktoristiem, mehāniķiem, šoferiem.  Viņi ir tie, kas veic vairumu  kopsaimniecības darbu. Savus stiklotos  vai polietilēna plēves segtos stāvus saulē  zibina milzīgas siltumnīcas, kas saimniecībai nes lielus ienākumus.  Tāda pati ienesīga nozare,  kā zina stāstīt Ādažu kolhoznieki, viņiem  esot zvēraudzētava, kur audzē  sudrablapsas un nercus kažokādām.  Tomēr galvenā saimniecības nozare, kas dod visvairāk ienākumu - piena un  šķirnes lopkopība. Kolhoza ganāmpulkam uzceltas jaunas, modernas kūtis,  kur  iespējamie darbi mehanizēti un arī lopu kopējas šodien jau kļuvušas par mašīnu  un mehānismu komandierēm. Ādažu kopsaimniecības ciematā Diena ar atvasaras sauli kopsaimniecības laukos 1964,10,16 Dzimtenes Balss J.Ozola teksts Josifs Kukelis un zinātnieks Nikolajs Gončeruks * Darba Balss / 26,02,1970  priekšsēdētājs: Josifs Kukelis Redzētais mūs iepriecināja 1963,07,21 Darba Balss Kalvāns A. Redzētais mūs iepriecināja 1963,07,21 Darba Balss Kalvāns A. Jaunatne: labākos skolēnus kolhozs deleģē institūtiem un augstskolām Diena ar atvasaras sauli kopsaimniecības laukos  Ir agrs rīts, kad Rīgas piepilsētas autobuss mūs aizvizina pa Tallinas šoseju garām abiem Baltezeriem. — Ādažu kopsaimniecības ciemats, — šosejas 24. kilometrā paziņo autobusa kasiere.  Platu rudens aruma vagu dzen  traktori kopsaimniecības tīrumos. Aust saulaina atvasaras diena. Abpus asfalta lentai nelielos dārziņos,  kur koki vēl nav augstu pacēluši savas zarotnes, ieslīgušas glītas ēkas —  kopsaimnieku jaunās ģimenes mājiņas. Rīta saules stari spoguļojas  platajās logu acīs, atvizmo jumtu šīferi.  Aiz ciemata mājām, cik tālu vien sniedz skatiens, plešas līdzenums: nokoptas  rugaines, rudens arumi, ziemāju spirgtā zelmeņa seģenes, cukurbiešu lauki.  Kaut kur sāk dūkt kuļmašīna, iesīcas motorzāģis. Sākas darba diena ar  savu kūsājošo rosmi. Kopsaimniecības laukos dienas gaitas sāk traktori,  vilkdami arklus un smagi piekrautus ratus. Tālāk savu tērauda «roku» cilā  ekskavators. Laukmalē nokrautas jaunu drenu cauruļu grēdas — redzams,  te daudz rūpju velta zemes auglības celšanai.  Šeit no kolhoza piena fermas pa caurulēm  cisternās plūst piena straumes. Mehāniskajās darbnīcās un garāžās  eļļainos kombinezonos rosās mašīnu  komandieri, ko ikdienas valodā sauc  vienkārši par mehanizatoriem,  traktoristiem, mehāniķiem, šoferiem.  Viņi ir tie, kas veic vairumu  kopsaimniecības darbu. Savus stiklotos  vai polietilēna plēves segtos stāvus saulē  zibina milzīgas siltumnīcas, kas saimniecībai nes lielus ienākumus.  Tāda pati ienesīga nozare,  kā zina stāstīt Ādažu kolhoznieki, viņiem  esot zvēraudzētava, kur audzē  sudrablapsas un nercus kažokādām.  Tomēr galvenā saimniecības nozare, kas dod visvairāk ienākumu - piena un  šķirnes lopkopība. Kolhoza ganāmpulkam uzceltas jaunas, modernas kūtis,  kur  iespējamie darbi mehanizēti un arī lopu kopējas šodien jau kļuvušas par mašīnu  un mehānismu komandierēm. Ādažu kopsaimniecības ciematā Diena ar atvasaras sauli kopsaimniecības laukos 1964,10,16 Dzimtenes Balss J.Ozola teksts Josifs Kukelis un zinātnieks Nikolajs Gončeruks * Darba Balss / 26,02,1970  priekšsēdētājs: Josifs Kukelis Diena ar atvasaras sauli kopsaimniecības laukos 1964,10,16 Dzimtenes Balss J.Ozola teksts Josifs Kukelis un zinātnieks Nikolajs Gončeruks * Darba Balss / 26,02,1970  priekšsēdētājs: Josifs Kukelis   Lai radītu pilnīgāku priekšstatu par Padomju Latviju, par kolhoznieku darbu, dzīvi un sadzīvi, Latīņamerikas tūristu priekšā uzstājās arī kolhoza koris un tautas deju kolektīvs Te nu ir mūsu hektāri zem plēves, - saka kolhoza priekšsēdētājs Josifs Kukielis

Ceļš uz bagātību  1970.04.26 Padomju Jaunatne  E. KEHRIS RUDENS  Tas jau vairākkārt klauvējis pie mūsu loga ar vēsa lietus šaltīm un vēja brāzmām. ienācis mūsu mājās ar sēņu smaržu. Tīrumi kļuvuši klaji un tukši, vien ābeļu zaļajās lapotnēs spīd balti, sarkani un rozā augļi. Bet zemes dāsnais devums, ko paņēmušas zemkopju čaklās rokas, joprojām plūst uz pilsētu: piens, gaļa, olas, kartupeļi, tomāti, medus, vīns, burkāni, āboli, puķes, plūmes . . . Tas viss nonāk veikalos, neskaitāmajos tirgu stendos vai vienkārši mūs sagaida uz ielas. Rudenim nu reiz ir tāda daba, ka tas nekad nav skops pret tiem, kas čakli strādājuši. Par to mēs pārliecinājāmies arī Rīgas rajona kolhozā «Ādaži». Tajā dienā pie siltumnīcām piebrauca smagā mašīna, un tās kravas kastē ieņēma vietu tūkstošiem lielu, sarkanu tomātu, lai pēc nepilnas stundas, vēl saglabādami siltumnīcas siltumu, jau nonāktu veikalā uz letes. Ceļu pie pircēja rod arī sārtās neļķes, dārzeņi. Tiek izmēģināta roka arbūzu, meloņu un zaļo piparu audzēšanā. Panākumi labi. «Ādaži» ir tikai viena no daudzajām saimniecībām, kas gādā par pilnību uz rīdzinieku galda. Ko dod viena šāda saimniecība? Kolhoza valdes priekšsēdētājs J. Kukelis īsi informē: Gadā kolhozs dod patērētājiem apmēram 1000 tonnu dārzeņu, 1500 tonnas piena, 240 tonnas gaļas, pusmiljonu olu, ziedus, medu. Šogad mūsu saimniecība ievākusi krietnu graudaugu ražu. Nākotnē šis saraksts solās kļūt krietni garāks.

šoferis Andris Babulis (attēlā pa kreisi), kas šeit strādā kopš saimniecības izveidošanas, un līdzbraucējs Broņislavs Andiņš iemet acis pavadzīmē - atkal viena krava ar tomātiem, ko audzējušas dārzniece Maija Bērziņa un palīdze Aina Medne, aizlīgos uz Rīgu. Uz jautājumu, cik tādas kravas aizvestas uz Rīgu pa šiem gadiem, Andris Babulis atbildēja: «Neesmu skaitījis. Droši simtiem.»

Kolhozā ir arī zvēru audzētava. Tūkstošiem skaistuļu! Kopēja Zenta Masļinavska, rādīdama vienu no savām mīlulēm, kas ir gluži  pelēka, runā par polārlapsām: - Tas nekas, viņa saka, - drīz sāks baltoties, bet novembrī jau kažociņš būs kā sniegs

RUDENS

1970.10.26 Rīgas Balss Kuprijanova, J.; L.Leja

video satur sižetu krievu valodā ar Josifa Kukeļa pārdomām  par ražošanu kolhozā "Ādaži" / 1971.g.

Darba Balss (Rīgas rajons), Nr.118 (01.10.1987)

Josifs Kukelis 

28. septembri 76. mūža gadā miris PSKP biedrs kopš 1948. gada Latvijas PSR Nopelniem bagātais lauksaimniecības darbinieks, personālais pensionārs Josifs Kukelis. Kukelis dzimis 1912. gadā Krāslavas rajonā zemnieka ģimenē. Viņš agri uzsāka darba gaitas — bija gans, melnstrādnieks, kurinātājs. Lielā Tēvijas kara laikā J. Kukelis cīnījās Ziemeļrietumu frontē un tika ievainots. No 1944. līdz 1947. gadam viņš dienēja 1. Polijas armijā. Pēc demobilizēšanās J.Kukelis strādāja padomju un partijas darbā Ogres rajonā. 1950. gadā viņš beidza republikas partijas skolu. No 1952. līdz 1956. gadam J. Kukelis bija Saulkrastu rajonā  kolhoza priekšsēdētājs, bet no 1956. līdz 1974. gadam — Rīgas rajona kolhoza «Ādaži» priekšsēdētājs. Šajā amatā viņš parādīja augstu lietpratību, atbildību un enerģiju. Viņa vadībā kolhozs «Ādaži» ierindojās republikas labāko saimniecību vidū Pēc aiziešanas pensijā J. Kukelis aktīvi piedalījās kolhoza  kolektīva darbā un sabiedriskajā dzīvē. Par nopelniem Dzimtenes  labā J. Kukelis apbalvots ar diviem Darba Sarkanā Karoga ordeņiem, Sarkanās Zvaigznes ordeni, medaļām, Latvijas  PSR Augstākās Padomes Prezidija goda rakstiem, kā arī ar Polijas Tautas Republikas ordeņiem un medaļām. Uzticamā Komunistiskās partijas dēla Josifa Kukeļa gaišo piemiņu savās sirdī vienmēr saglabās visi, kas viņu pazina. 

Latvijas Komunistiskās partijas 

Rīgas rajona komiteja  

Rīgas rajona Tautas deputātu padomes izpildkomiteja 

Josifs Kukelis 1987.10.01 Cīņa 28. septembrī pēc ilgas slimības miris Nopelniem bagātais lauksaimniecības darbinieks ilggadējais kolhoza «Ādaži» valdes priekšsēdētājs JOSIFS KUKELIS. Atvadīšanās 3. oktobrī plkst. 11 agrofirmas «Ādaži» klubā. Apbedīšana plkst. 14.30 Baltezera kapos. Piederīgie * 01.10.1987 / Rīgas Balss

-