Kolhoza dibinātāji *

=== K o l h o z i ===

( 1946-1990 )

Pirmie pēckara laika kolhozi Latvijā tika izveidoti 1946.g. beigās kā sociālistiskās paraugsaimniecības. Dobeles apriņķī nodibināja kolhozu "Nākotne", Daugavpils apriņķī - "Dzirksteli", Jēkabpils apriņķī - "Sēlija", Valkas apriņķī - "Uzvara". 1947.g. beigās jau bija 49 kolhozi. Pēc piespiedu lauksaimniecības kolektivizācijas 1949 tika izveidoti > 4 tūkst. nelielu ekonomiski vārgu kolhozu, kas apvienoja agrāk zemniekiem piederošo zemi, lauksaimniecības inventāru un lopus. Faktiski tika ieviesta jauna klaušu sistēma, kas pastāvēja līdz 50. gadu vidum. Tā balstījās uz iebiedēto cilvēku piespiedu darbu. 1952.g. 10% kolhozos (pavisam bija ~ 2 tūkst. kolhozu) par izstrādes dienu šie kolhozu klaušinieki nesaņēma neko, bet citur niecīgu samaksu, kas nenodrošināja izdzīvošanu. Apstākļi laukos izmainījās pēc 1953, kad tika paaugstinātas lauksaimniecības produktu iepirkuma cenas un pieauga ražošanai nepieciešamās tehnikas piegāde. 

Pakāpeniski dažas saimniecības ekonomiski nostiprinājās. Piem., Ogres rajona kolhozs "Lāčplēsis", Dobeles rajona kolhozi "Tērvete" un "Nākotne". Kā arī Rīgas rajona kolhozs "Ādaži", ko vēlāk izveidoja par LPSR paraugsaimniecību. Tomēr lielos ienākumus tie saņēma ne no lauksaimnieciskās ražošanas, bet no t.s. palīgražotnēm (alus, vīna, dārzeņu konservu ražošana; kokapstrādes cehi, zvēru fermas utt.). Par spīti migrācijas ierobežojumiem, cilvēki centās pamest nabadzīgos kolhozus un pārcelties uz pilsētām. 1940-1985 lauku iedzīvotāju īpatsvars samazinājās no 65% līdz 30%. 90.g. sākumā kolhozus pārveidoja par paju sabiedrībām vai likvidēja.

*"Tildes Datorenciklopēdija Latvijas Vēsture" © Tilde, 1998-2012 

pirmā rinda no kreisās-V.Levius, N.Podziņa, A.Dreimane, M.Garā, A.Melkus, E.Avotiņa, E.Puriņa, otrā rinda- E.Emsiņa, St.Kacars, O.Ezeriņš, M.Ezeriņa, A.Puriņš, N.Antoņenko, St.Daģis, V.Ose, V.Andersons,trešā rinda-V.Puriņš, V.Rudņicka, I.Liepa, J.Drunka, I.Mitriķis, E.Mitriķe, I.Bukins, E.Taube, ______,Dz.Siliņa, A.Siliņš, R.Iesalnieks, Voldemārs Veiss, Dz.Podziņa, J.Podziņš

1988.g.28.augustā - sakarā ar kolhoza 40.gadadienu  Centra iecirkņa pensionāri pie Ādažu bērnudārza

Kolhoznieki, kuri  strādājuši no kolhoza dibināšanas

CENTRA IECIRKNIS 
( uzvārds, vārds; no kura gada kolhozā; piezīmes)

 

   

Marija Akmentiņa 24.03.1986

Akmentiņa Marija - 1949 -
  
Akmentiņš Aleksandrs - 1949 - celtniecība

Andersons Eduards - 1949 - virpotājs mehāniskajās darbnīcās; Dv;Gk

 

Elza Avotiņa, "Dālderu" cūkkope. / 20.gs. 70.-80.gadi

 
 Avotiņa Elza - 1948 - teļkope vēlāk cūkkope; Dv; Nbk.
   

Manfreds Avotiņš

 Avotiņš Manfreds - 1950 - teļkopis; Dv

 Austruma Elza - 1948 -

   

Velta Babule

 Babule Velta - ???

 Beitere Marta - 1948 -Nbk.

 Biķerniece Velta - Dv

 Bole Marta - 1949 -

Broce Leontīne - 1949 -
 
 Brocis Alfreds - 1949 - Dv

 Daģis Staņislavs - 1948 -

 Dreimane Anna - 1949 - Dv

  

Jānis un Anna Drunkas

 Drunka Anna - 1949 - dārzniecība; Dv

Drunka Jānis - Nbk.

Emsiņa Erika - 1949 -Nbk.

Emsiņa Marta - 1949 -
 
Emsiņš Vilis - 1949 -

 Ezeriņa Milda - 1949 - strādāja dārzniecībā; Dv
 

  

Oskars Ezeriņš

 Ezeriņš Oskars - 1949 - Dv

 Fālis Jānis - 1948 - saimniecības daļa

 Filipsone Sofija - 1949 -

Garais Aleksandrs - 1949 -

  

Mirdza Garais

Garais Mirdza -
 
 Ģēmis Žanis - 1948 - ūdenssūkņu stacija; bijušais priekšsēdētājs
 

Žanis Gēmis

 Grapmane Vladislava - 1948 -

Jaunzeme M. -

Kacars Staņislavs - 1948 -

  

Milda Karlsone

 
 Karlsone Milda - 1949 - revīzijas komisijas locekle; Dv

 Kasparsone Marija - 1949 -

Kaugure Irma - 1949 -
 
 Krēsliņa Anna - 1948 -

 Krēsliņš Augusts - 1949 -

 Krēsliņš Pēteris - 1948 - Dv

Landsmane Emīlija - 1948 -

Liberte Elvīra - 1949 - Dv
 

Elvīra Liberte (dz. Krēsliņa) no Ādažu "Krāču-Bērziņiem", dzimusi 1911.gada 6.aprīlī; Kolhoza laikā bija lopkopības brigadiere

 Liberte Lillija - 1949 -

Liberts Pēteris - Nbk.

Līde Anna -

Melkus Anna - 1948 -
 
Mitriķe Ella - 1949 - Dv
   

Imants Mitriķis

Mitriķis Imants -
  
Obuhovska Otīlija - 1948 -

 Osis Vallija - 1949 -

  

Anna Ozoliņa

 
 Ozoliņa Anna - 1949 - putnkope; Dv

 Ozoliņa Karlīne - 1949 -

  

Augusts Ozoliņš

 Ozoliņš Augusts - 1949 - putnkopis; sasniedza 101.gada vecumu

 

Ozoliņš Jānis - 1948 - pirmais ugunsdzēsēju priekšnieks

 Pētersons Alma - 1949 -

Podziņa Emīlija - 1949 -

Podziņš Jānis - 1949 -

Podziņš Juris -

Puriņa Emīlija - 1949 -

Puriņš Alberts -1949 -Dv; goda kolhoznieks

Roķe Berta - 1949 -

Roķe Zelma - 1949 -

  

Atis Siliņš

Siliņš Atis - Gk.

Siliņš Voldemārs -


Steberklis Jānis - 1948 -


Šķerberga Berta - 1949 -

Taube Elza -
  

Heinrihs Ūdris

Ūdris Heinrihs - Nbk. 
 

 

1 brigādes brigadieris H.Ūdris

Vikmane Anna - 1949 -


Viksis Milda - 1949 -

 

no labās: Zigurds Štālbergs, Mirdza Garā, Atis Siliņš, Anna Drunka, Dzidra Siliņa, Anna Melkus, Jānis Baltiņš viesojas "Briljantu" fermā.

GARKALNES  IECIRKNIS
( uzvārds, vārds; no kura gada kolhozā; piezīmes)

Teikmane Auguste - 1949 -

Kaļeņikova Vilma - 1949 - zirgkope

Ozoliņš Voldemārs - 1949 -

Ozoliņa Elfrīda - 1949 -

Eglīte Mirdza - 1949 -

Mernica Elizabete - 1949 -

Puriņa Milda  - 1949 -

Šauriņš Jānis - 1949 - Dv

 Kauls Jānis - 1948 -

Vilciņa Zelma - 1949 -

Teikmane Marija - 1948 -

Osis Alīda - 1949 -

Brieze Elza - 1949 - pirmā grāmatvede

Kaļeņikova Helēna - 1949 -

Zeltiņa Otīlija -1950 -

Zeltiņa Lillija - 1950 -

Perro Mirdza - 1949 -

Sidrabs Jānis - 1949 -

Sidrabs Emma - 1949 -

Niedrīte Austra - 1949 - lopkopība

Sproģis Arvīds - 1949 - laukkopība

Sproģis Marta - 1949 -

Oša Alma - 1949 - vetfeldšere

Pīlādzis Ida - 1949 -

Balodis Augusts - 1949 - laukkopība

Siliņš Jānis - 1949 - laukkopība

Siliņa Elizabete - 1949 -

Siliņa Rozālija - 1949 -

Bērziņš Otto - 1949 - laukkopība; Dv

Bērziņa Vilma - 1949 -

Haritočenko Marija - 1949 -

Zeltiņa Minna - 1949 -

Vecele Monika - 1949 -

Biezā Anna - 1949 -

Priede Natālija - 1949 -

Puriņa Milda - 1950 -  

 Muižnieks Jānis - 1949 - cūkkopis

Muižnieks Vera - 1949 -

Timermans Emīlija - 1949 -

Dibens Jūlijs - 1949 - laukkopība; Dv

Dibens Emīlija-Lillija - 1949 -

Švīkuls Voldemārs-Arnolds - 1949 - laukkopība; Dv

Mālere Milda - 1949 -

Ribaka Marta - 1949 -

Zeltiņa Erna - 1949 -

Siliņa Elza - 1949 -

Leimane Vilma - 1949 -

Švīkule Elza - 1949 - laukkopība; Dv

Brants Emma - 1949 -

Brants Marta - 1949 - laukkopība

Mellens Nellija - 1949 -

Bušs Kārlis - 1949 -

Bušs Olga - 1949 -

Legzdiņa Olga - 1949 - Dv

Kalniņa Zuzanna - 1949 -

Kauls Emīlija - 1949 -

Grolle Marija - 1949 -

Urme Mīle -1949 -

Dānilsone Marija - 1949 -

Gutaroviča Sofija - 1949 -

Žuka Aleksandra - 1949 -

Haritočenko Marija - 1949 -

MANGAĻU  IECIRKNIS
( uzvārds, vārds; no kura gada kolhozā; piezīmes)


Ādminis Jānis - 1949 -

Ādminis Emma - 1949 -

Ārsts Lidija - 1949 - galvenā grāmatvede

Bauere Anna - 1949 - DV

Bernsons Eduards - 1949 -

Bernsone Anna - 1949 -

Bernsone Hermīne - 1949 - laukkopība; Dv

Bernsone Marija - 1949 -

Bernsons  Pēteris - 1949 -

Bernsone Zelma - 1949 -

Bernsone Vilma - 1949 -

Birze Reinholds - 1949 -

Birze Mirdza - 

Celms Augusts - 1949 - Dv

Celms Ludviga - 1949 - Dv; Nbk.

Celms Marija - 1949 -

Indruns Fridrihs - 1949 - Dv

Indrūne Irma - 1949 -

Jaunzems Milda - 1949 - 

Kalniņš Jūlijs - 1949 -

Krūmiņa Alvīne - 1949 -

Krūmiņa Marta - 1949 - Dv

Krūmiņa Alma - 1949 -

Krūmiņa Vilma - 1949 -

Krūmiņa Ella - 1949 -

Kalnbērziņa Anna - 1949 - Dv

Legzdiņa Nanija - 1949 - bijusi labākā slaucēja

Liepiņa Milda - 1949 -

Micis Marija - 1949 -

Nicmane Natālija - 1949 -

Nicmane Marta - 1949 -

Nicmane Marija - 1949 -

Pļaviņa Marija - 1949 -

Pļaviņš Andrejs - 1949 - laukkopība; Dv

Pļaviņa Kristīne - 1949 -

Pļaviņš Miķelis - 1949 - dārzniecība; Dv

Pļaviņa Vera - 1949 -

Putniņa Anna - 1949 -

Ratnieks Johanna - 1949 -

Riekstiņa Anna - 1949 -

Streistermane Vilma - 1949 -

Švarcbaha Emīlija - 1949 - Dv

Ūdris Milda - 1949 -

Zīvere Velta - 1949 - laukkopība

Voicehoviča Marija - 1949 -

Vimba Ferdinands - 1949 -

Vimba Marija - 1949 -

Vītola Marija - 1949 -

Brīdiņa Ilga - 1949 - slaucēja

Cīrule Lidija - 1949 - uzskaitvede; Dv

Kuzņecova Jevgēnija - 1949 - daudzbērnu māte

Artuka Johanna - 1949 - 

Sleja Arturs - 1949 -

* Dv - darba veterāns
* Nbk - Nopelniem bagātais kolhoznieks
*Gk -Goda kolhoznieks

Marta Beitere *

Es atkal ietu šo ceļu.

No Martas Miķeļa meitas Beiteres, dzimušas 1902.gada 18.oktobrī atmiņām.

Pamatskolā sāku iet 1914. gadā, Carnikavā, kur tolaik dzīvoja mūsu ģimene. Tēvs tur strādāja meža darbus, mežkungs bija tāds Knors. No meža darbiem brīvajā laikā tēvs zvejoja zivis un tās pārdeva.

Kad Rīgai pietuvojās pirmais pasaules karš, Carnikavas skolu slēdza, tur saveda un izvietoja strādniekus, inženierus no Rīgas. Mūs dzina rakt smiltis pāri Gaujai. 

Marta Beitere (dz.1908.gada 18.oktobrī)
lopkopības brigadiere-veterinārā feldšere

1917.gadā, kad ienāca vācieši, mūs izdzina arī no mājām. Tolaik man jau bija 15 gadu. Vācieši noņēma zirgu, skraidīja apkārt kliegdami: „Weg! Weg!”. Māsa aizlienēja zirgu no saimnieka, pie kura dienēja, un mēs varējām doties prom. Sākumā apmetāmies aiz Dūņu ezera, tepat Carnikavas apkārtnē. Bet no turienes mūs arī aizdzina, sakot, ka tur iešot pāri frontes līnija. Tad apmetāmies mājā, kur vēlāk dzīvoja Kukelis (Rikuļos). Arī no turienes bija jāaiziet. Beidzot apmetāmies Baltezerā. „Neilandos” saimnieki bija saslimuši ar tīfu. Tāpēc bēgļi tais mājās neapmetās, un viņiem stāvēja brīvas divas istabas. Saimnieki piedāvāja, ja mēs nebaidoties no saslimšanas, varot apmesties. Citas izejas nebija, gājām tur iekšā.

Bija jāiet kaut kur strādāt. Ar vienu skuķi gājām vāciešu ēdnīcā kartupeļus mizot. Vācieši staigā garām un tik sauc: „Fraulein, schones Fraulein!”.  Mēs sarunājām, ka vairs neiesim tur strādāt. Otrā dienā virtuves saimniece klāt, kāpēc nenākot strādāt. Mēs sakām, ko tur tie vācieši staigā apkārt, visu ko runādami, mēs nesaprotam, varbūt viņi mūs izsmej, apsaukā. Labi, tad nu mūs iekārtoja darbā blakus mājā, kur neviens mūs neredzēja. Turpinājām strādāt 

Trīsdesmito gadu beigās, kad vācieši deportējās, varēja ar banku starpniecību nopirkt viņu īpašumus. Mans tēvs Hipotēkas bankā nopirka Rīgas apriņķa Ādažu pagasta „Lejiņu” mājas. Ilgi jau gan tur neiznāca dzīvot. Kad ienāca vācieši 1941. gada vasarā, mūsu ģimeni izlika no tām mājām. Mūs apvainoja par sakariem ar Sarkanās Armijas izpletņu lēcējiem. Bet tā jau nemaz nebija! Tiesa, runāt jau runāja, ka pagastā esot redzēti parašutisti, taču mēs viņus ne redzējām, ne satikām.

Kad tuvojās vācieši, kādu dienu pie mums ienāca manu radu dēli, kas devās drīz prom. Un tad, kad vācieši te saimniekoja, redzējām no meža iznākam vienu cilvēku. Tas stāvēja mežmalā un vēroja mājas. Ieraudzījis mani, māja ar roku, lai ejot klāt. Mans brālis Ernests teica, lai ejot aprunāties, sievietei jau neko nedarīšot. Paņēmu rokās stibu un gāju. Izrādījās, ka tas ir kāds no savas karaspēka daļas atpalicis sarkanarmietis. Prasīja ceļu, palūdza arī ēdamo.

Tad nu kaut ko no tā bija redzējuši kaimiņi, un kāds bija nosūdzējis vāciešiem. Drīz klāt bija šucmaņi, izvandīja visu māju, pat žagaru kaudzi izjauca. Brāli apcietināja un aizveda. Bet ap „Lejiņām” izlika posteņus. Kādas divas nedēļas varēja ap māju dzirdēt ieročus žvadzinām. Vienu nakti pustrijos iebruka un taisīja „nakts kontroli”. Beidzot atnāca no pagasta valdes un lika  24 stundās izvākties. Bijām tik ar māti divatā, māte smagi slima. Bet valdīšana neko – lai tik vācoties ārā. Es gan teicu, ka mums nav kur iet, māte slima, apcietinājumā, ko es viena varu izdarīt. Lai tad paši valdītāji krāmē visu ārā! Nekas jau nelīdzēja, izlika mūs ar mantām uz klaja lauka. „Graviņu” saimnieks deva pajumti. Par laimi, drīz vien pārradās mājās Ernests, brālis. Viņu atbrīvoja pierādījumu trūkuma dēļ. Par viņu galvojis arī kāds no pagasta valdes. Dabūjām zināt, ka tukšas stāv „Mētru” mājas. Lūdzām pagasta valdei, lai atļauj mums tur apmesties. Atļauju saņēmām un gājām tik iekšā. 

Kad ienāca Sarkanā Armija un nodibinājās padomju vara, pagasta izpildu komitejas priekšsēdētājs Žanis (īstajā vārdā Jānis) Krēsliņš ierādīja man dzīvošanai „Mauriņus”, bet Ernestam „Graviņas”. Es jau nu dikti negribēju iet tais mājās! Un nevajadzēja ar iet ...  Viens pēc otra tika noindēti man trīs zirgi ... Kad noindēja pirmos zirgus, pārdevu visu, atstāju tikai mazumiņu, lai varētu nopirkt zirgu. Izdila un nomira jēri, tie arī tika noindēti. Toreiz, pēc kara jau tā bija tik grūti ar lopiņiem. Kad vācieši gāja prom, visiem ņēma nost lopus un visu pa tīro, bet mums, Beiteriem, pašiem pirmajiem, jo mēs jau skaitījāmies tie „sarkanie”.

Jā, un vēl tad tas notikums ar avenēm ... Pa Martām, t.i. 27. jūlijā „Mauriņos” sataisījām talku. Atceros, ka talciniekus cienāju ar tītara cepeti, pēc tam atnesu no dārza avenes, vēl nodomāju, ka ogu tik daudz, ka nākošā dienā jānolasa kārtīgi un jāvāra. Bet kad nākošajā dienā gāju uz avenāju – viss avenājs ar ogām nopļauts pa tīro ...

Kas to darīja? Taču jau pašu ļaudis... Kā juzdama, jau no paša sākuma negribēju iet uz „Mauriņiem”.  Tagad nu mērs bija pilns, aizgāju dzīvot uz „Saulēm”. ...

.... Pēc kara visur tika veidotas iznīcinātāju vienības. Arī pie mums Ādažos, bija daudz iznīcinātāju. Pagasta iznīcinātāju vadu vadīja milicijas pilnvarotais Pēterkalns. Iznīcinātājos bija abi brāļi Krēsliņi: Žanis, izpildu komitejas priekšsēdētājs, un Mārtiņš, kolhoza „Ādaži” pirmais priekšsēdētājs. Cik atceros, tad arī tāds Konrāds, mans brālis Ernests, vīri no Aldera.

Bija arī sievietes iznīcinātājas – es pati, Pēterkalna sieva, Ziemele Anna no „Ziemeļ-Bullām”, Pēce Milda u.c. Mums bija izdalīti ieroči, mūsu uzdevums bija nodrošināt kārtību un mierīgu dzīvi pagastā. 

 

Te, Ādažos, bija uzradusies tāda laupītāju banda. Viņi darbojās mežā starp Baltezeru un Ādažiem. Parasti viņi uzbruka zemniekiem, kas atgriezās no Rīgas, no tirgus, kur bija kaut kas pārdots un nu kāds rublis bija makā. Aplaupīts tika ne viens vien ādažnieks. Bija pat tā, ka braucēji no Rīgas sapulcējās pie kapsētas, pie „Zivtiņu” mājām, lai kopīgi brauktu uz Ādažiem. Jo šie laupītāji uzbruka tikai vientuļiem pajūgiem. Noķert arī tos bija grūti – viņi bija ar mašīnu.

Reiz mēs ar brāli braucām no Rīgas. Zinājām, ka mums pa priekšu labu gabalu brauc Avotiņš Jūlijs. Bija jau patumšs. Dzirdējām Avotiņu ļoti skaļi runājam. Sapratām, ka ar savu skaļo runāšanu viņš mūs brīdina. Es redzēju, ka tur priekšā kaut kas notiek. Piebraucām tuvāk. Jā, stāv vieglā mašīna, no tās pie mums dodas trīs vīri. Viens pienāk pavisam tuvu un saka, lai atdodot naudu. Es šim pretī: „Ne tu man to naudu devis, ne tev kādas tiesības to atprasīt! „ Tai brīdī no ratiem pieslējās mans brālis un lika svešajam iet nost no pajūga. Tad laupītājs pacēla roku ar pistoli un grasījās šaut. Es tai brīdī ar pātagu iecirtu uzbrucējam. Brālim, kā jau iznīcinātājam, līdz šaujamais, tas ar sāka šaut. Šaut sākuši arī pārējie laupītāji. Brālis lika dzīt zirgu. Tas nu lieliem stiepieniem likās prom. Atskatījos atpakaļ un redzēju, ka tie divi trešo nešus nes uz mašīnu. „Tad jau Ernests viņu smagi sašāvis” es vēl nodomāju.

Izrādījās, ka arī brālis sašauts. Nākošajā dienā aizvedu brāli uz Rīgu, uz slimnīcu. Un kas par sagadīšanos – sašautais laupītājs arī bija ievests tai pašā slimnīcā. Kad sākuši skaidrot, kur un kā sašauts, izrādījies, ka lieta aizdomīga. Sākusies liela izmeklēšana. Arī Ernests liecināja, jo pazinis sašauto laupītāju. Tika atklāta laupītāju banda. Tika atklāts arī dzīvoklis Rīgā, kur glabātas salaupītās mantas. Pēc tam visi aplaupītie tika aicināti saņemt tiem nolaupītās mantas...

Vasarā sāka runāt, ka vajadzētu nodibināt kolhozu. Mārtiņš Krēsliņš tā arī teica: ”Dibināsim!”. Citi šaubījās, neticēja, vai kas iznākšot.  Bet Mārtiņa brālis Žanis Krēsliņš, izpildu komitejas priekšsēdētājs, teica:  „Kas par muļķībām! Kas tur ko baidīties!” Tā arī iedrošināja.  Pie organizēšanas bija klāt partordze Ziemele, milicijas pilnvarotais Pēterkalns un partijas aktīvists Pampe.

Kad sāka dibināties kolhozi, daudzi bija pret. Iestājoties bija jānodod lopi. Katrā saimniecībā atstāja tikai pa vienam zirgam un vienai govij. Atradās arī tādi, kuriem bija par daudz lopu. Tie nu ar gudru ziņu lopus pārdeva vai nokāva, atstājot tikai vienu govi. No tādiem jau nu vairs nebija ko ņemt. Es pati kolhozam nodevu savas trīs gotiņas. 

Tāpat jau beigās gandrīz visi iestājās kolhozā. Atceros, bija te viens lielsaimnieks. Aizejam pie viņa, prasām, vai tad stāsies mūsu kolhozā. Nē, nē, viņam esot jāaprunājoties ar savu radinieku, kas Rīgā lielā amatā, mācīts vīrs. Labi, mēs jau nespiežam. Pēc kāda laika satieku to lielsaimnieku un prasu, ko tad teicis Rīgas rads. Jā, runājis esot, un tas teicis, lai tik žigli stājoties iekšā, ka vēlāk nav jānožēlo. Tā arī viņš iestājās un strādāja kolhozā.

Sākumā, kamēr kolhozam nebija kūts, lopus atstājām pie saimniekiem. Man, kā jau atbildīgajiem par lopiem, bija jāiet pārbaudīt pienu, jāceno lopi (vērtība bija jānosaka, lai to varētu ieskaitīt par paju, iestājoties kolhozā), bet vēlāk jāsavāc lopi uz kopējo kūti. Tad nu apvainojumi bija jāizcieš briesmīgi. Bija protams, arī  tādi, kas neko neteica, klusēja, taču ar acīm dzeltin dzēla, redzot, ka aizved viņu audzētos lopiņus. Vēlāk jau tie visi strādāja kolhozā, labi strādāja. Tāds nu toreiz bija tas laiks.

Pirmā kolhoza dibināšanas sapulce notika „Mauriņos”. To es labi atceros, jo tolaik vēl tur dzīvoju. Drīz pēc tam notika otra sapulce – „Jaunpļavniekos”. Tad jau sadalīja amatus: M.Krēsliņš – priekšsēdētājs, J.Stebērklis – laukkopības brigadieris, es – lopkopības brigadiere. Mārtiņš Krēsliņš pirms kolhoza bija Rīgas apriņķa izpildu komitejas palīgsaimniecības ( tā atradās Sautiņos ) direktors. Viņam tātad bija pieredze.

Jau kolhoza otrajā gadā mani nosūtīja uz Mārupi, uz sanitāru – feldšeru kursiem. Tur arī guvu labu mācību. Tomēr galvenās zināšanas nāca darbā. Pirmajā gadā daudz palīdzēja Pēteris Puriņš, zootehniķis no Rīgas. „Smilgās” dzīvoja  no armijas demobilizēts veterinārārsts Procenko. Ļoti labs speciālists bija! Skrēju pie viņa, kad man „Mauriņos” vienu pēc otra noindēja zirgus. Tiesa, toreiz viņš vairs neko nevarēja palīdzēt ... Bet, kad sāku strādāt par lopkopības  brigadieri, vēlāk – veterināro feldšeri, viņš man daudz palīdzēja. Vēl darbā palīdzēja Holcmane, kas vēlāk strādāja „Briljantos”. Ar viņu kopā braucām uz rajona sesijām, jo abas bijām deputātes.

Darbs man patika. Atceros, ka tad, kad jau kolhozu vadīja Kukelis, ik reizes, kad zvanīja no fermas par lopu saslimšanu, viņš uzreiz noprasīja: „Vai Marta jau bija?”.

Nebija jau tā, ka katrs tik darīja savu darbu. Darījām visu, kas vajadzīgs. Bieži vien no Rīgas, no mūsu veikaliem, atveda atpakaļ neizpirktos tomātus, kas sāka bojāties. Tad vārījām tomātu biezeni un sūtījām uz Rīgu atkal pārdot. Dažkārt bija jānokauj vārgākie lopiņi – jēri, sivēni. Gaļas jau tur nekādas nav. Vārījām galertu un atkal sūtījām uz Rīgu. 

Atceros, reiz satiku pie „Kalna Landavām”, kur vislabākās pļavas, H. Ūdri. Bija ļoti noskumis – āboliņš nopļauts, bet nav kas novāc. Es saku, ka jātaisa talka. Ūdris šaubījās, vai tur kas sanākšot. Bet es sasaucu visus, un āboliņš tika novākts. Salikām  50 zārdus. Pats Ūdris rāvās kreklā vien, stutējot zārdus, talcinieki tik krāmēja. Vēl deviņos vakarā viņš aicināja saraut, lai visu nokrāmētu. Un otrā dienā lietus... Un tā ne reizi vien. Kad  bija darbs, tad visas slaucējas, visas sievas no kantora gāja uz lauka. Kantori aizslēdza – un pie darba.

Darbs bija smags. Atceros, ka sākumā, kad vēl zirgu trūka, mēs ar Liberti Mildu abas jūdzāmies kopā ar zirgiem, lai tik darbs ietu. 

Te, Centrā, ganību nebija, tāpēc aitas dzinām uz Pārgauju, govis ganījām poligonā. Kārtīga tilta pāri Gaujai nebija. Ejot pa pagaidu tiltu, govis krita un slīka Gaujā. Tāpēc ganībās sameistaroja zaru būdas, kur ganiem sargiem dzīvot. Bet slaucējas trīs reizes dienā brauca uz Pārgauju slaukt. Atceros, ka par ganiem tur strādāja Avotiņu dēls un meita. Naktssargu būda bija pie Uikas ezera. Zelma Asniņa, kas strādāja par naktssargu pie govīm, tur stipri apaukstējās, ļoti slimoja, bet vēlāk nomira. 

Jā, visādi jau tai dzīvē gājis ... Un tomēr, ja būtu mūžs jānodzīvo vēlreiz, es atkal ietu šo ceļu.

Atmiņas pierakstītas un papildinātas 1983; 1988.g.

Z.Dzintare / muzeja metodiķe.

Ādažu ritmi / 1989.gada 22.decembrī

 =====================================

 

 

 

 

  

 

  

 

 

 

 

 

======================================

Martas Beiteres atdusas vieta Baltezera kapos

-