Marta Beitere ^

Es atkal ietu šo ceļu.

No Martas Miķeļa meitas Beiteres, dzimušas 1902.gada 18.oktobrī atmiņām.

Pamatskolā sāku iet 1914. gadā, Carnikavā, kur tolaik dzīvoja mūsu ģimene. Tēvs tur strādāja meža darbus, mežkungs bija tāds Knors. No meža darbiem brīvajā laikā tēvs zvejoja zivis un tās pārdeva.

Kad Rīgai pietuvojās pirmais pasaules karš, Carnikavas skolu slēdza, tur saveda un izvietoja strādniekus, inženierus no Rīgas. Mūs dzina rakt smiltis pāri Gaujai.

Marta Beitere (dz.1908.gada 18.oktobrī)
lopkopības brigadiere-veterinārā feldšere

1917.gadā, kad ienāca vācieši, mūs izdzina arī no mājām. Tolaik man jau bija 15 gadu. Vācieši noņēma zirgu, skraidīja apkārt kliegdami: „Weg! Weg!”. Māsa aizlienēja zirgu no saimnieka, pie kura dienēja, un mēs varējām doties prom. Sākumā apmetāmies aiz Dūņu ezera, tepat Carnikavas apkārtnē. Bet no turienes mūs arī aizdzina, sakot, ka tur iešot pāri frontes līnija. Tad apmetāmies mājā, kur vēlāk dzīvoja Kukelis (Rikuļos). Arī no turienes bija jāaiziet. Beidzot apmetāmies Baltezerā. „Neilandos” saimnieki bija saslimuši ar tīfu. Tāpēc bēgļi tais mājās neapmetās, un viņiem stāvēja brīvas divas istabas. Saimnieki piedāvāja, ja mēs nebaidoties no saslimšanas, varot apmesties. Citas izejas nebija, gājām tur iekšā.

Bija jāiet kaut kur strādāt. Ar vienu skuķi gājām vāciešu ēdnīcā kartupeļus mizot. Vācieši staigā garām un tik sauc: „Fraulein, schones Fraulein!”.  Mēs sarunājām, ka vairs neiesim tur strādāt. Otrā dienā virtuves saimniece klāt, kāpēc nenākot strādāt. Mēs sakām, ko tur tie vācieši staigā apkārt, visu ko runādami, mēs nesaprotam, varbūt viņi mūs izsmej, apsaukā. Labi, tad nu mūs iekārtoja darbā blakus mājā, kur neviens mūs neredzēja. Turpinājām strādāt 

Trīsdesmito gadu beigās, kad vācieši deportējās, varēja ar banku starpniecību nopirkt viņu īpašumus. Mans tēvs Hipotēkas bankā nopirka Rīgas apriņķa Ādažu pagasta „Lejiņu” mājas. Ilgi jau gan tur neiznāca dzīvot. Kad ienāca vācieši 1941. gada vasarā, mūsu ģimeni izlika no tām mājām. Mūs apvainoja par sakariem ar Sarkanās Armijas izpletņu lēcējiem. Bet tā jau nemaz nebija! Tiesa, runāt jau runāja, ka pagastā esot redzēti parašutisti, taču mēs viņus ne redzējām, ne satikām.

Kad tuvojās vācieši, kādu dienu pie mums ienāca manu radu dēli, kas devās drīz prom. Un tad, kad vācieši te saimniekoja, redzējām no meža iznākam vienu cilvēku. Tas stāvēja mežmalā un vēroja mājas. Ieraudzījis mani, māja ar roku, lai ejot klāt. Mans brālis Ernests teica, lai ejot aprunāties, sievietei jau neko nedarīšot. Paņēmu rokās stibu un gāju. Izrādījās, ka tas ir kāds no savas karaspēka daļas atpalicis sarkanarmietis. Prasīja ceļu, palūdza arī ēdamo.

Tad nu kaut ko no tā bija redzējuši kaimiņi, un kāds bija nosūdzējis vāciešiem. Drīz klāt bija šucmaņi, izvandīja visu māju, pat žagaru kaudzi izjauca. Brāli apcietināja un aizveda. Bet ap „Lejiņām” izlika posteņus. Kādas divas nedēļas varēja ap māju dzirdēt ieročus žvadzinām. Vienu nakti pustrijos iebruka un taisīja „nakts kontroli”. Beidzot atnāca no pagasta valdes un lika  24 stundās izvākties. Bijām tik ar māti divatā, māte smagi slima. Bet valdīšana neko – lai tik vācoties ārā. Es gan teicu, ka mums nav kur iet, māte slima, apcietinājumā, ko es viena varu izdarīt. Lai tad paši valdītāji krāmē visu ārā! Nekas jau nelīdzēja, izlika mūs ar mantām uz klaja lauka. „Graviņu” saimnieks deva pajumti. Par laimi, drīz vien pārradās mājās Ernests, brālis. Viņu atbrīvoja pierādījumu trūkuma dēļ. Par viņu galvojis arī kāds no pagasta valdes. Dabūjām zināt, ka tukšas stāv „Mētru” mājas. Lūdzām pagasta valdei, lai atļauj mums tur apmesties. Atļauju saņēmām un gājām tik iekšā. 

Kad ienāca Sarkanā Armija un nodibinājās padomju vara, pagasta izpildu komitejas priekšsēdētājs Žanis (īstajā vārdā Jānis) Krēsliņš ierādīja man dzīvošanai „Mauriņus”, bet Ernestam „Graviņas”. Es jau nu dikti negribēju iet tais mājās! Un nevajadzēja ar iet ...  Viens pēc otra tika noindēti man trīs zirgi ... Kad noindēja pirmos zirgus, pārdevu visu, atstāju tikai mazumiņu, lai varētu nopirkt zirgu. Izdila un nomira jēri, tie arī tika noindēti. Toreiz, pēc kara jau tā bija tik grūti ar lopiņiem. Kad vācieši gāja prom, visiem ņēma nost lopus un visu pa tīro, bet mums, Beiteriem, pašiem pirmajiem, jo mēs jau skaitījāmies tie „sarkanie”.

Jā, un vēl tad tas notikums ar avenēm ... Pa Martām, t.i. 27. jūlijā „Mauriņos” sataisījām talku. Atceros, ka talciniekus cienāju ar tītara cepeti, pēc tam atnesu no dārza avenes, vēl nodomāju, ka ogu tik daudz, ka nākošā dienā jānolasa kārtīgi un jāvāra. Bet kad nākošajā dienā gāju uz avenāju – viss avenājs ar ogām nopļauts pa tīro ...

Kas to darīja? Taču jau pašu ļaudis... Kā juzdama, jau no paša sākuma negribēju iet uz „Mauriņiem”.  Tagad nu mērs bija pilns, aizgāju dzīvot uz „Saulēm”. ...

.... Pēc kara visur tika veidotas iznīcinātāju vienības. Arī pie mums Ādažos, bija daudz iznīcinātāju. Pagasta iznīcinātāju vadu vadīja milicijas pilnvarotais Pēterkalns. Iznīcinātājos bija abi brāļi Krēsliņi: Žanis, izpildu komitejas priekšsēdētājs, un Mārtiņš, kolhoza „Ādaži” pirmais priekšsēdētājs. Cik atceros, tad arī tāds Konrāds, mans brālis Ernests, vīri no Aldera.

Bija arī sievietes iznīcinātājas – es pati, Pēterkalna sieva, Ziemele Anna no „Ziemeļ-Bullām”, Pēce Milda u.c. Mums bija izdalīti ieroči, mūsu uzdevums bija nodrošināt kārtību un mierīgu dzīvi pagastā. 

Te, Ādažos, bija uzradusies tāda laupītāju banda. Viņi darbojās mežā starp Baltezeru un Ādažiem. Parasti viņi uzbruka zemniekiem, kas atgriezās no Rīgas, no tirgus, kur bija kaut kas pārdots un nu kāds rublis bija makā. Aplaupīts tika ne viens vien ādažnieks. Bija pat tā, ka braucēji no Rīgas sapulcējās pie kapsētas, pie „Zivtiņu” mājām, lai kopīgi brauktu uz Ādažiem. Jo šie laupītāji uzbruka tikai vientuļiem pajūgiem. Noķert arī tos bija grūti – viņi bija ar mašīnu.

Reiz mēs ar brāli braucām no Rīgas. Zinājām, ka mums pa priekšu labu gabalu brauc Avotiņš Jūlijs. Bija jau patumšs. Dzirdējām Avotiņu ļoti skaļi runājam. Sapratām, ka ar savu skaļo runāšanu viņš mūs brīdina. Es redzēju, ka tur priekšā kaut kas notiek. Piebraucām tuvāk. Jā, stāv vieglā mašīna, no tās pie mums dodas trīs vīri. Viens pienāk pavisam tuvu un saka, lai atdodot naudu. Es šim pretī: „Ne tu man to naudu devis, ne tev kādas tiesības to atprasīt! „ Tai brīdī no ratiem pieslējās mans brālis un lika svešajam iet nost no pajūga. Tad laupītājs pacēla roku ar pistoli un grasījās šaut. Es tai brīdī ar pātagu iecirtu uzbrucējam. Brālim, kā jau iznīcinātājam, līdz šaujamais, tas ar sāka šaut. Šaut sākuši arī pārējie laupītāji. Brālis lika dzīt zirgu. Tas nu lieliem stiepieniem likās prom. Atskatījos atpakaļ un redzēju, ka tie divi trešo nešus nes uz mašīnu. „Tad jau Ernests viņu smagi sašāvis” es vēl nodomāju.

Izrādījās, ka arī brālis sašauts. Nākošajā dienā aizvedu brāli uz Rīgu, uz slimnīcu. Un kas par sagadīšanos – sašautais laupītājs arī bija ievests tai pašā slimnīcā. Kad sākuši skaidrot, kur un kā sašauts, izrādījies, ka lieta aizdomīga. Sākusies liela izmeklēšana. Arī Ernests liecināja, jo pazinis sašauto laupītāju. Tika atklāta laupītāju banda. Tika atklāts arī dzīvoklis Rīgā, kur glabātas salaupītās mantas. Pēc tam visi aplaupītie tika aicināti saņemt tiem nolaupītās mantas...

Vasarā sāka runāt, ka vajadzētu nodibināt kolhozu. Mārtiņš Krēsliņš tā arī teica: ”Dibināsim!”. Citi šaubījās, neticēja, vai kas iznākšot.  Bet Mārtiņa brālis Žanis Krēsliņš, izpildu komitejas priekšsēdētājs, teica:  „Kas par muļķībām! Kas tur ko baidīties!” Tā arī iedrošināja.  Pie organizēšanas bija klāt partordze Ziemele, milicijas pilnvarotais Pēterkalns un partijas aktīvists Pampe.

Kad sāka dibināties kolhozi, daudzi bija pret. Iestājoties bija jānodod lopi. Katrā saimniecībā atstāja tikai pa vienam zirgam un vienai govij. Atradās arī tādi, kuriem bija par daudz lopu. Tie nu ar gudru ziņu lopus pārdeva vai nokāva, atstājot tikai vienu govi. No tādiem jau nu vairs nebija ko ņemt. Es pati kolhozam nodevu savas trīs gotiņas.

Tāpat jau beigās gandrīz visi iestājās kolhozā. Atceros, bija te viens lielsaimnieks. Aizejam pie viņa, prasām, vai tad stāsies mūsu kolhozā. Nē, nē, viņam esot jāaprunājoties ar savu radinieku, kas Rīgā lielā amatā, mācīts vīrs. Labi, mēs jau nespiežam. Pēc kāda laika satieku to lielsaimnieku un prasu, ko tad teicis Rīgas rads. Jā, runājis esot, un tas teicis, lai tik žigli stājoties iekšā, ka vēlāk nav jānožēlo. Tā arī viņš iestājās un strādāja kolhozā.

Sākumā, kamēr kolhozam nebija kūts, lopus atstājām pie saimniekiem. Man, kā jau atbildīgajiem par lopiem, bija jāiet pārbaudīt pienu, jāceno lopi (vērtība bija jānosaka, lai to varētu ieskaitīt par paju, iestājoties kolhozā), bet vēlāk jāsavāc lopi uz kopējo kūti. Tad nu apvainojumi bija jāizcieš briesmīgi. Bija protams, arī  tādi, kas neko neteica, klusēja, taču ar acīm dzeltin dzēla, redzot, ka aizved viņu audzētos lopiņus. Vēlāk jau tie visi strādāja kolhozā, labi strādāja. Tāds nu toreiz bija tas laiks.

Pirmā kolhoza dibināšanas sapulce notika „Mauriņos”. To es labi atceros, jo tolaik vēl tur dzīvoju. Drīz pēc tam notika otra sapulce – „Jaunpļavniekos”. Tad jau sadalīja amatus: M.Krēsliņš – priekšsēdētājs, J.Stebērklis – laukkopības brigadieris, es – lopkopības brigadiere. Mārtiņš Krēsliņš pirms kolhoza bija Rīgas apriņķa izpildu komitejas palīgsaimniecības ( tā atradās Sautiņos ) direktors. Viņam tātad bija pieredze.

Jau kolhoza otrajā gadā mani nosūtīja uz Mārupi, uz sanitāru – feldšeru kursiem. Tur arī guvu labu mācību. Tomēr galvenās zināšanas nāca darbā. Pirmajā gadā daudz palīdzēja Pēteris Puriņš, zootehniķis no Rīgas. „Smilgās” dzīvoja  no armijas demobilizēts veterinārārsts Procenko. Ļoti labs speciālists bija! Skrēju pie viņa, kad man „Mauriņos” vienu pēc otra noindēja zirgus. Tiesa, toreiz viņš vairs neko nevarēja palīdzēt ... Bet, kad sāku strādāt par lopkopības  brigadieri, vēlāk – veterināro feldšeri, viņš man daudz palīdzēja. Vēl darbā palīdzēja Holcmane, kas vēlāk strādāja „Briljantos”. Ar viņu kopā braucām uz rajona sesijām, jo abas bijām deputātes.

Darbs man patika. Atceros, ka tad, kad jau kolhozu vadīja Kukelis, ik reizes, kad zvanīja no fermas par lopu saslimšanu, viņš uzreiz noprasīja: „Vai Marta jau bija?”.

Nebija jau tā, ka katrs tik darīja savu darbu. Darījām visu, kas vajadzīgs. Bieži vien no Rīgas, no mūsu veikaliem, atveda atpakaļ neizpirktos tomātus, kas sāka bojāties. Tad vārījām tomātu biezeni un sūtījām uz Rīgu atkal pārdot. Dažkārt bija jānokauj vārgākie lopiņi – jēri, sivēni. Gaļas jau tur nekādas nav. Vārījām galertu un atkal sūtījām uz Rīgu.

Atceros, reiz satiku pie „Kalna Landavām”, kur vislabākās pļavas, H. Ūdri. Bija ļoti noskumis – āboliņš nopļauts, bet nav kas novāc. Es saku, ka jātaisa talka. Ūdris šaubījās, vai tur kas sanākšot. Bet es sasaucu visus, un āboliņš tika novākts. Salikām  50 zārdus. Pats Ūdris rāvās kreklā vien, stutējot zārdus, talcinieki tik krāmēja. Vēl deviņos vakarā viņš aicināja saraut, lai visu nokrāmētu. Un otrā dienā lietus... Un tā ne reizi vien. Kad  bija darbs, tad visas slaucējas, visas sievas no kantora gāja uz lauka. Kantori aizslēdza – un pie darba.

Darbs bija smags. Atceros, ka sākumā, kad vēl zirgu trūka, mēs ar Liberti Mildu abas jūdzāmies kopā ar zirgiem, lai tik darbs ietu. 

Te, Centrā, ganību nebija, tāpēc aitas dzinām uz Pārgauju, govis ganījām poligonā. Kārtīga tilta pāri Gaujai nebija. Ejot pa pagaidu tiltu, govis krita un slīka Gaujā. Tāpēc ganībās sameistaroja zaru būdas, kur ganiem sargiem dzīvot. Bet slaucējas trīs reizes dienā brauca uz Pārgauju slaukt. Atceros, ka par ganiem tur strādāja Avotiņu dēls un meita. Naktssargu būda bija pie Uikas ezera. Zelma Asniņa, kas strādāja par naktssargu pie govīm, tur stipri apaukstējās, ļoti slimoja, bet vēlāk nomira. 

Jā, visādi jau tai dzīvē gājis ... Un tomēr, ja būtu mūžs jānodzīvo vēlreiz, es atkal ietu šo ceļu.

Atmiņas pierakstītas un papildinātas 1983; 1988.g.

Z.Dzintare / muzeja metodiķe.

Ādažu ritmi / 1989.gada 22.decembrī

 =====================================

======================================

Martas Beiteres atdusas vieta Baltezera kapos

 

-

Pie DOS-a mājām ^

* no izdevuma "Ādažu Vēstis"

  

* no izdevuma "Ādažu Vēstis"

* no izdevuma "Ādažu Vēstis"

 

* no izdevuma "Ādažu Vēstis"

 

* no izdevuma "Ādažu Vēstis"

 

  

-

Osvalds Bērziņš ^

Kukeļa laika dārznieks Osvalds Bērziņš

Trīs ražas 

Trīs ražas vienā vasarā ar saules siltumu vien. Ne jau kaut kur dienvidos, bet tepat Rīgas pievārtē. To pieredzējušā dārznieka Osvalda Bērziņa vadībā panāk kolhoza «Ādaži» dārzkopības brigādes ļaudis, lietojot polietilēna plēvi. — Salīdzinājumā ar stiklu polietilēna plēvei ir priekšrocības, — stāsta Osvalds Bērziņš. — Plēvēm var lietot vienkāršākus vieglas konstrukcijas karkasus, ražu iegūst ātrāk, tā ir arī lielāka un vitamīniem bagātāka. Kolhoza dārzniecībā, zem stikla audzējot, no katra kvadrātmetra iegūti 10 kg gurķu, bet zem plēves tādos pašos apstākļos raža bijusi 12 kg no kvadrātmetra. Līdzīgi novērojumi bijuši arī ar citām kultūrām, kas zem polietilēna plēves attīstījušās labi, devušas krietnas ražas. Kas pamudināja kolhoza ļaudis aizvietot stiklu ar plēvi? Parastajām neapkurināmām siltumnīcām karkasi vēl bija derīgi, bet segumam lietoto lecekšu logu rāmji bija sapuvuši.

Tāda izskatās siltumnīca pēc plēves noņemšanas 

 Varētu jau tos atjaunot, bet tas prasītu diezgan daudz līdzekļu. Kolhozā gāja citu ceļu, ko ieteica zinātnieki, — atvietoja stiklu ar polietilēna plēvi. — Plēvi lietojam jau vairākus gadus, — stāsta dārznieks. — Katra kvadrātmetra segums izmaksā tikai 20 līdz 30 kapeikas, atkarīgi no plēves biezuma. Pagatavot tādu siltumnīcu pavisam vienkārši. Nesošajam karkasam var izlietot pavisam tievas kārtis. Plēve iestiprināta starp drātīm, kas to ietver no augšas un arī apakšas, lai vējš nevarētu purināt un saplēst. Pagājušajā pavasarī ar polietilēna plēvi nosedza vairāk nekā 1000 m**2 lielu platību. Kā to izmantoja? Galvenokārt gurķu un tomātu audzēšanai. Tas bija tā sauktās pamatkultūras. Gurķi deva 12 kg no katra kvadrātmetra, bet tomāti — 10 kilogramu. Pirms šīm pamatkultūrām vēl ieguva sīpolu lokus, salātus, dilles, redīsus. — Rudenī, pēc galvenās kultūras noņemšanas, siltumnīcu var izmantot krizantēmu uzziedināšanai vai arī audzēt puķu kāpostus, — stāsta Osvalds Bērziņš. Par šādas siltumnīcas ekonomisko izdevīgumu nav jāšaubās, jo tās ienesīgumu apliecina ražas, kādas iegūtas no katra kvadrātmetra platības. Tā, piemēram, 40 metru garā un 9 metrus platā ar polietilēna plēvi segtā neapkurināmā siltumnīcā agri pavasarī, jau aprīlī, audzēja dilles un salātus. Diļļu raža bija 130 kg, salātu — 320 kilogrami. Maijā ievāca 960 kilogramu sīpolu loku. Kā pamatkultūru audzēja tomātus un ievāca apmēram 3600 kilogramu. Tā kā plēvi rudenī noņēma, lai ar to pārsegtu apkurināmās stikla siltumnīcas, rudens kultūras tajā vairs neaudzēja. Un tomēr arī tad no 351 m**2 izmantojamas platības iegūtas apmēram 5 tonnas dārzeņu — 14 kg no katra kvadrātmetra. — Apkurināmās siltumnīcas mums ir laika zoba bojātas, tanīs liels siltuma zudums. Lai no tā izvairītos, stiklu rudenī nosedzām ar plēvi, — paskaidro dārznieks. — Esam aprēķinājuši, ka tā mums ir izdevīgāk.

 Kolhoza «Ādaži» dārzniecība ir atbalsta bāze Latvijas zinātniski pētnieciskā Zemkopības institūta laboratorijai, kas pēta polimēru materiālu izmantošanu lauksaimniecībā. Laboratorijas vadītājs lauksaimniecības zinātņu kandidāts N. Gončaruks uzskata, ka «Ādažos» nav labākais atrisinājums, un sola, ka drīzumā kolhozu dārznieki varēs saņemt pilnvērtīgus vislabākos no polietilēna plēves veidoto siltumnīcu projektus. Taču, kamēr tādu vēl nav, iekārtot līdzīgas neapkurināmas siltumnīcas kā kolhozā «Ādaži» var ikviena piepilsētas zonas saimniecība, tādejādi krietni uzlabojot pilsētas darbaļaužu apgādi ar vitamīniem bagātiem zaļumiem un dārzeņiem. Turklāt tas pašām saimniecībām ir ekonomiski izdevīgi. — Mēs domājam nākamgad šādas siltumnīcas būvēt arī uz baļķu rāmja, lai tās ar traktoru varētu pārvilkt, — stāsta kolhoza ļaudis. Šādās ar polietilēna plēvi klātās neapkurināmās siltumnīcās ievāc trīs ražas gadā.

Pašu darba darītāju lielā interese par polietilēna plēvju lietošanu, viņu iniciatīva un jauni meklējumi ir pārliecinošs pierādījums, ka jaunais pasākums atzīts par labu. Kas vēl šaubās, var aizbraukt pie dārznieka Osvalda Bērziņa un visu sīki izpētīt. Kolhoza «Ādaži» dārznieks ikvienam labprāt pastāstīs gan par saviem, gan arī Ļeņingradas un Maskavas dārzniecību sasniegumiem polietilēna plēves lietošanā. Varam tikai vēlēties, lai šim jaunajam, progresīvajam pasākumam ari citur sekotu ar tādu pašu enerģiju kā kolhozā «Ādaži».

Ziemā ar noņemto plēvi noklāj apkurināmo siltumnīcu stiklus.

Kolhoza dārznieks Osvalds Bērziņš audzē arī puķes. 

Tās dos krietnu ienākumu ziemas mēnešos. 

Trīs ražas 1962.12.01 Druva M. IRKĻA teksts

🍒🍒🍒

Saimniecības siltumnīcas novāc melones.
Priekšplānā — dārznieks Osvalds Bērziņš.

Ādažu kolhoza polietilēna siltumnīcās izskatās kā īstos dienvidos — strādnieces novāc lielas zeltainas melones, 3—4 kilogramus smagus arbūzus, sarkanos piparus. Lieliski ienākušies arī gurķi un tomāti. Pirms tam no šīs platības novākts daudz sīpolu, redīsu un salātu. 

S. Daņilova 
1964.08.16 Padomju Jaunatne

🍒🍒🍒

* Darba Balss / 02.08.1964

🍒🍒🍒

* Darba Balss / Kārkliņa R. "Dārznieks" / 19.12.1974

🍒🍒🍒

Pirmrindnieks stāsta par savu pieredzi 

Nesen I.atvijas Dārzkopības un biškopības biedrībā nolika interesants sarīkojums, kurā kolhoza «Ādaži» dārznieks O. Bērziņš stāstīja par saimniecības pieredzi polietilēna plēvju izmantošanā dārzeņkopībā. Pērn «Ādažos» ar polietilēna plēvēm bija nosegta prāva platība 2,5 ha. Katrs kvadrātmetrs deva vidēji no 18 līdz 20 kg dārzeņu. Saimniecība no dārzeņu audzēšanas guva lielus ienākumus, un tie krietni pārsniedza līdzekļus, kas bija ieguldīti jaunā pasākuma īstenošanā. Biedrs Bērziņš pastāstīja Dārzkopības un biškopības biedrības biedriem, ka jaunā metode, kas aizvien plašāk tiek ieviesta ražošanā, nākotnē dos iespēju dārzeņu ražošanu plaši mehanizēt. Dārzeņkopības entuziasti dalījās domām arī par sēklaudzēšanas jautājumiem. Labākie dārzeņu audzēšanas speciālisti tagad īpašu vērību veltī heterozām sēklām. Kā zināms, krustojuma pirmā paaudze uzrāda paaugstinātas dzīvības spējas un tālab arī tā ir liela rezerve augstāku ražu iegūšanā. Piemēram, Bulgārijas dārzeņkopji tomātu lielražošanā izmanto tikai heterozas sēklas - pamatšķirņu krustojumus. Viņi tādējādi panākuši ļoti lielus ražas pieaugumus. Diemžel mūsu saimniecībās pagaidām lieto tikai «tīras» dārzeņu sēklu šķirnes. Mums pagaidām vēl šai darbā nav uzkrājusies pieredze, taču dārzeņkopības veterāns O. Bērziņš nolēmis ar šo jautājumu nodarboties un ir pārliecināts, ka darbam būs pozitīvi rezultāti. 

J. Klāmanis

* Darba Balss / 12.03.1965

🍒🍒🍒

Visskaistākie ziedi — dārzniekam 

Ādažu kolhozā veidojas jauka tradīcija: beidzot darba gadu katras ražošanas nozares darbinieki pulcējas saimniecības klubā, lai vērtētu veikumu, parunātu par rītdienas uzdevumiem un kopīgi papriecātos. Notiek lopkopju un mehanizatoru vakari. Nesen vienkopus pulcējās saimniecības dārzeņkopji. Viņu sarīkojums notika īpaši skaisti. Kolhoza ļaudis šai dienā aizvadīja pensijā ilggadējo dārznieku Osvaldu Bērziņu. Desmit gadu ilgajā darbā viņš kolhozā izveidojis lielu dārzeņu audzēšanas kombinātu, kas saimniecībai tagad katru gadu dod ļoti lielus ienākumus. 

 Osvalda Bērziņa un viņa palīgu veikums  polietilēna plēvju izmantošanā dārzeņu audzēšana ir ļoti liels un nozīmīgs. Dārznieka panākumi, kas plaši atspoguļoti vissavienības presē, ieinteresējuši šai pasākumā daudzus entuziastus no citām republikām. Aizvadītajos darba gados Osvalds Bērziņš bagātīgo pieredzi un zināšanas dāsni devis saviem audzēkņiem  redzi un zināšanas un devis saviem audzēkņiem. Viņi tagad kļuvuši par labiem sava aroda speciālistiem, kas droši turpinās veterāna sākto darbu. 

Par izciliem panākumiem siltumnīcu saimniecības izvēršanā un dārzeņu audzēšanā valdība kolhoza dārznieku apbalvojusi ar Darba Sarkanā Karoga ordeni. 

Izvadot darba veterānu  pensijā kolhoza valde, sabiedriskās organizācijas, Ādažu ciema padome, Rīgas rajona vadošās organizācijas un darba biedri dārzniekam pasniedza skaistas piemiņas veltes un pašus krāšņākos ziedus.

A. Kalvāns

* Darba Balss / 13.01.1967

🍒🍒🍒

Ziema «Ādažos»
REPORTAŽA

Vasarā šajā kopsaimniecībā ir jauki. To var apliecināt, piemēram, mūsu tautieši no ASV, kas šeit līgoja Jāņu vakarā. Bet kā «Ādažos» ir ziemā? Par visu, protams, nevar pastāstīt, tādēļ iegriezāmies tikai dažos darba iecirkņos. Siltumnīcās saimnieko LVU bioloģijas fakultātes students Donats Janevics. Viņš un pārējie strādnieki kopš gada sakuma rīdziniekiem jau nosūtījuši 12 tonnas sīpollocinu un pētersīļu, kā arī tūkstošiem krizantēmu, kallu, neļķu un citu puķu. Ražas šeit bagātas. jo augsni apsilda ar elektrību. Pērn īpaši labi padevās tomāti. Bet par tiem runājot, nevar neminēt Osvaldu Bērziņu, kas izaudzējis jaunu tomātu šķirni «Ādaži-3». Siltumnīcu kombināts kļūs vēl plašāks, jo Jāņa Dravnieka brigāde būvē jaunas siltumnīcas. Vienlaikus top vīnu cehs, kas jau šoruden sāks pārstrādāt ābolus un citu dārzu ražu. Katru rītu 35 kolhoznieces un kolhoznieki dodas uz lielu ķieģeļu ēku kaimiņos siltumnīcām. Te, tā sauktajā plaša patēriņa preču cehā, izgatavo cirvju un lāpstu kātus, āmurus, puķu galdiņus un citus vienkāršus, bet ikdienā vajadzīgus priekšmetus. Bet Valda Jurevica, Broņislava Stiras un Mihaila Kožemjakina rokās koksnes gabali pārvēršas lieliskos suvenīros. Te strādā arī tādi meistari, kas inkrustācijas tehnikā veido portretus — Paulis Rācenis un Ģirts Podziņš. Ja pērn vairākiem kolhozniekiem ziemā nebija ko darīt, tad tagad iegūst gan viņi, gan saimniecība. Var minēt vēl vienu nozari — zvērkopību. Sudrablapsu, polārlapsu un ūdeļu audzēšanā Ādažu kopsaimniecībai ir liela pieredze un tāpēc tā nes labu peļņu. Katru gadu kolhozs «Ādaži» pārdod ap 1500 šo vērtīgo ādiņu. Arī ziema «Ādažos» ir ražena. 

Ziema «Ādažos»
1969.02.28 Dzimtenes Balss

🍒🍒🍒

Lai labākais kļūst visu īpašums 

Ādažu kolhozā pulcējās Rīgas ražošanas pārvaldes saimniecību dārzeņkopības agronomi, brigadieri un dārznieki, lai pārrunātu jaunāko, dalītos ar savu pieredzi un atziņām dārzeņu audzēšanā. Seminārā piedalījās arī Lauksaimniecības produktu ražošanas un sagādes ministrijas, kā arī izmēģinājuma saimniecību zinātniskie līdzstrādnieki, kas dārzniekiem pastāstīja par jaunākajām zinātnes atziņām dažādu dārzeņu kultūru audzēšanā, siltumnīcu būvē, apkurināšanā un labiekārtošanā. Pārrunu laikā kolhoza «Mārupe» dārznieks J. Ozols pastāstīja, ka saimniecība racionāli izmanto zemstikla platības agro dārzeņu audzēšanā. Salienas padomju saimniecības dārzkopis E.Mazurkevičs savukārt pastāstīja par veiktajiem izmēģinājumiem sīpolu audzēšanā. Kopš salienieši sīpolus pirms izstādīšanas sākuši mērcēt vājas koncentrācijas bormagnija šķīdumā, tie daudz ātrāk un vienmērīgāk sadīgst. Kolhoza «Spilve» dārznieks E. Riekstiņš izklāstīja kolēģiem par saimniecībā veikto darbu dārzeņu audzēšanā augsnes aizvietotājos. Dienas nogalē semināra dalībniekus uzņēma Ādažu kolhoza dārznieks Osvalds Bērziņš. 50 darba gados viņš uzkrājis daudz vērtīgu zināšanu un atziņu. Rīgas pārvaldes kolhozu un padomju saimniecību dārzeņkopības speciālisti ar lielu interesi noklausījās O. Bērziņa stāstījumu par polietilēna plēvju pielietošanu siltumnīcu apjumšanā, aplūkoja viņa izaudzētos agros dārzeņus, izprašņāja sirmo dārznieku par viņa darba paņēmieniem.

Kad semināra dalībnieki ieradās Ādažu kolhoza dārzniecībā saimniecības būvbrigádes ļaudis beidza jaunas 400 kvm lielas siltumnīcas stiklošaau . . .  Būvbrigādes ļaudis Lai labākais kļūst visu īpašums 1963.04.07 Darba Balss (Rīgas rajons) Avotiņa, K. 🍒🍒🍒

KOLĒĢIS STARP KOLĒĢIEM PĒC 20 GADIEM DZIMTENĒ O, jā, lieliski! — vērtē I.Vanags,  kopā ar kolhoza priekšsēdētāju J. Kukeli aplūkojot tikko no zemes izcelto jauno lopbarības kuzika hibrīdu  Rīgas rajona kopsaimniecības «Ādaži» dārznieks Osvalds Bērziņš ir viesmīlīgs saimnieks. Viņa siltumnīcu valstībā priedēm apauguša uzkalna pakājē labprāt ciemojas kolēģi gan no apkārtējām saimniecībām, gan no tālienes, lai papildinātu sava amata prasmi. 14, septembra rītā sirmais dārznieks sagaidīja neparastu ciemiņu — savas profesijas cilvēku no Anglijas, laikraksta «Dzimtenes Balss» konkursa laureātu Imantu Vanagu.  Abu starpā tūdaļ izraisījās dzīva saruna, jo ciemiņa interese par siltumnīcām šoreiz nav parastā tūrista ziņkāre, bet gan profesionāļa zinātgriba. O.Bērziņš laipni aicina viesi iepazīties ar savu diezgan prāvo saimniecību, kas kolhozam šogad jau devusi 50.000 rubļu un līdz gada beigām sola dot vēl ap 30.000 rubļu. Garajās siltumnīcu ejās rosās cilvēki. Vieni novāc ražu, citi sagatavo zemi jaunām kultūrām. Neviens zemes kvadrātmetrs te nestāv dīkā. Mainot kultūras, audzējot tās vairākos stāvos, visa zemstikla platība tiek lietderīgi izmantota. Un viesis no Anglijas pamatoti atzīst: — Jā, labi strādāts! Lieliski izmantota visa platība Tomātu plantācija šogad devusi trīs ražas. Šur tur lapu mudžeklī vēl paslēpies kāds zaļgani dzeltenais «Rīgas lielais». — O, liels gan! — Izsaucas ciemiņš. — Mēs Anglijā tādas šķirnes nevaram audzēt, jo angļi lielus tomātus nepērk. Tāda tur tradīcija. — Ko jūs galvenokārt ražojat? — Garos gurķus un salātus tirgum. Taču angļi ir visai izvēlīgi, un mums, dārzniekiem, reizēm iet ļoti grūti. Šogad, piemēram, nebija saules, tāpēc gurķi padevās rūgteni.  Ciemiņš kolhoza ābeļu dārzā sarunā  ar sirmo dārznieku O. Bērziņu. Angļi tādus nepērk, un tad mūs izkonkurē no Holandes ievestie gurķi. Kad nonākam rožu valstībā, kur katrs ienācējs parasti jūsmo par ziedu krāšņumu un krāsu dažādību, abi dārznieki, šķiet, visu to pat neievēro. Viņu sarunas temats — rožu slimības un to ārstēšana. Šī ziedu karaliene ir diezgan jutīga pret slimībām, un visbiežāk no tām sastopamā ir tīkla ērcīte.  — Un kā jūs cīnāties pret to? — dzīvi interesējas ciemiņš. — Pielietojam Raudenu ar silicilskābi un merkatofosu — jaunu preparātu. — O, tas man nebija zināms. — neslēpj I.Vanags. — Turpretī dārzeņiem ļoti radikāls līdzeklis pret tīkla ērcīti ir tiofoss. — piemetina kolhoza dārznieks. Jaunums Ādažu kolhoza siltumnīcā ir stikloplasta pielietošana. Tam ir lielas nākotnes perspektīvas. Ciemiņšr par to uzskatāmi pārliecinās un vērtējumam piebilst: — Gurķiem ļoti izdevīgi. — Jā. ļoti. — piekrīt O.Bērziņš. — Stikloplasta pielietošana siltumnīcu segmateriālam dod  84 procentus ražas pieauguma, salīdzinot ar parastā tipa siltumnīcām. — Pagaidām stikloplasts ir tikai izmēģinājuma stadijā. Taču mēs eksperimentiem naudu nežēlojam, — paskaidro kolhoza priekšsēdētājs J.Kukelis. — Jā, tas ir lieliski. — piebilst I.Vanags. — Ja to var atļauties . . .  Netālu no siltumnīcām izpleties kolhoza augļu dārzs. Šogad ļoti bagāta raža. Zari līkst no augļu pārpilnības. Ciemiņš ar baudu nogaršo gan sulīgos rožu ābolus, gan aromātiskos pepiņus, gan iecienītos mālābolus. Pienācis laiks atvadīties. Sniedzot roku kolēģim O.Bērziņam, ciemiņš izsaka gandarījumu, ka viņam bijusi iespēja sīki iepazīties ar šo dārzniecību: — Es daudz ko mācījos. Paldies. Jums ir lielas nākotnes perspektīvas. Atceļā uz Rīgu kopsaimniecības priekšsēdētājs aicina iegriezties vēl zvēru fermā. Ūdeņu ielenktā pussalā, kur nesen bija tukšs klajums, paceļas modernas nojumes, slejas jaunās 100 tonnu tilpuma saldētavas korpusa sienas. — Tā ir 10.000 ūdeļu, sudrablapsu un trušu valstība, viena no mūsu palīgnozarēm. — paskaidro J.Kukelis. Gribētos apskatīt arī jauno lopu fermu un mehāniskās darbnīcas, taču ciemiņam laiks atgriezties Rīgā. Tur gaida tuvinieki, lai kopā pavadītu sestdienas vakaru. — Redzu, ka jūs varētu vēl daudz ko parādīt — pateikdamies par viesmīlību kolhoza priekšsēdētājam saka I. Vanags. — Jums jau patiesi ir viss kas . . . — Nē, zivju vēl nav — joko priekšsēdētājs. — Bet būs! Atbrauciet pēc dažiem gadiem . . — Noteikti atbraukšu! Atbraukšu ar visu ģimeni. — Gaidīsim!   10.000 ūdeļu, sudrablapsu un trušu valstībā. KOLĒĢIS STARP KOLĒĢIEM 1963.09.27 Dzimtenes Balss V. PURVIŅŠ

🍒🍒🍒

Jaunas tomātu šķirnes Ādaži-3 izaudzētājs dārzeņkopis Osvalds Bērziņš ar savu skolnieci Leontīni Beļakovu pārbauda jauno marta gurķu ražu.

Būt īstam cilvēkam 

Taciņa sniegotajā laukā ved no gatera mājas uz "Jaunkulām", otrās brigādes ražošanas centru, kur atļrodas dārzniecība, suvenīru un konservu cehi. Ik rītu taciņā raitu soli min jauna sieviete. Šo ceļu viņa iet nu jau septīto gadu. Gadi, gadi . . . Šeit atnāca bikla jauniete, kura no ierindas strādnieces izaugusi par krizantēmu posma vadītāju. Sāka kā bijušā dārznieka Osvalda Bērziņa skolniece. Ar siltu smaidu Irina Pavlovska atceras sirmo dārznieku, viņa padomus. Sākumā viņš jaunajai, kaut arī tai bija Bulduru dārzkopības tehnikuma diploms, uzticēja tikai 1000 stādu. Lai pamēģina, redzēs, kā izdosies. vai pietiks pacietības un izturības. Irinai pietika gan viena, gan arī otra, un tālab viņas pienākumi un darba uzdevumi arvien palielinājās. Un raugi, šogad jau nogriezts 43000 krizantēmu ziedu. Nākamgad paredzēts izaudzēt 60000. Tagad Irina ir posminiece, viņai pakļauta grupa strādnieču. Bet ne jau skaitļi vien raksturo cilvēku. Irinai ir liela vēlēšanās sagādāt visiem prieku. Un to viņa cenšas panākt ar ziediem. Kolhoza partijas organizācijas biroja sekretāre D. Dzirkale par Pavlovsku teica: Jaunā komuniste ir paškritiska, stingra prasībās pret sevi un ļoti aktīva sabiedriskajā darbā. Jautāju Irinai, kāds aizvadītajā gadā bijis pats ievērojamākais notikums viņas dzīvē. Brīdi klusēja.. domīgi raudzīdamās sniegotajā tālē, tad pateica bikli, itkā ko svētu pieminēdama: 

Saņēmu partijas biedra karti. Jā, šis notikums Irinai gadiem gaidīts. visstingrākos svaru kausos sverot un pārsverot sevi. Irina pastāsta, ka jau pirms trim gadiem komjaunatnes pirmorganizācija devusi viņai rekomendāciju partijai. Bet pati baiļojusies, vai ir sagatavota lielajai atbildībai, vai spēs vienmēr un visur būt paraugs citiem.  Tad uz mani raudzīsies daudz citādāk. -- saka Irina, - tādēļ nolēmu — vēlreiz pārbaudīšu sevi. - Un piebilst: - Arī tagad vēl jūtu — nepieciešams izmainīt raksturu. Reizēm liekos pārāk strauja, reizēm pietrūkst padoma patstāvīgi un ātri izlemt kādu jautājumu.

Būt īstam cilvēkam 

1969.12.30 Darba Balss (Rīgas rajons) 

Zīle, D.

🍒🍒🍒

Lai labākais kļūst visu īpašums

1963.04.07 Darba Balss (Rīgas rajons)
Avotiņa, K. 

-