KĀRĻU ZIVJU AUDZĒTAVĀ
Tā ir neliela vienstāvu mājiņa, kas nelīdzinās nedz fabrikai, nedz mazai rūpnīcai. Un tomēr tās gada produkcija jāskaita ne desmitos un pat ne simtos tūkstošu, bet miljonos. Šī mājiņa ir Kārļu zivju audzētava, kas 1953. gadā izlaida 3 miljonus 156 tūkstošus lašu un taimiņu mazuļu. Kas pašreiz notiek audzētavā? Audzētavas telpā novietoti vairāki dažus metrus gari aparāti, kas līdzinās lielām kastēm. Pavisam to ir piecpadsmit. Caur tiem pastāvīgi tek auksts, filtrēts upes ūdens. Divas reizes mēnesī audzētavas darbinieki pārbauda skābekļa daudzumu ūdenī, ūdens caurteku. Tas vajadzīgs tāpēc, lai nenoslāptu lašu un taimiņu ikri, kas novietoti aparātos. To ir daudz — katrā aparātā vairāk nekā 200 tūkstoši. Garu ceļu nobraukuši ikri iekams nokļuva Kārļos. Katru gadu rudenī Salacgrīvas un Carnikavas zvejnieki dodas lašu zvejā. Gaujā un Salacā tos zvejo ar tačiem. Jūrā — ar murdiem un stāvvadiem. Krastā sastopam audzētavas darbiniekus — viņi dodas uz zvejas vietām, tur atlasa zivis «slaukšanai». Uzmanīgi viņi apskata katru lasi un taimiņu. Zivis sver caurmērā 12—15 kg, bet gadās arī 16—18 kg smagas. Par tām priecājas gan audzētavas darbinieki, gan zvejnieki. — Būs daudz ikru, — viņi saka, bet nu atlase beigusies, taču zivis «slaukt» vēl nevar. Parasti tās nārsto novembrī, un tāpēc jāgaida, kad laši metīs ikrus. Visu oktobri un novembri laši un taimiņi dzīvo dārzos — lielās, vairākus metrus garās un platās kastēs, kas novietotas upes straujākajās vietās. Audzētavas darbiniekiem novembrī daudz darba, ik pēc pāris dienām viņi pārbauda katru lasi un taimiņu. — Darām to tikpat rūpīgi kā ārsti, apskatot slimniekus. — Audzētavas techniķis b. Zambergs. Viņš nejoko. No apskates atkarīgs viss turpmākais darbs, jo, dzīvojot dārzos vai arī zvejniekiem vedot lomu uz krastu, zivis var dabūt ievainojumus. Ja laši dzīvotu jūrā,
tad šie ievainojumi ātri sadzītu — jūras sālsūdens tos dezinficē. Upes ūdens ir netīrs, un tāpēc ievainojumu vietās rodas iekaisumi. Lasis saslimst ar smagu slimību — pelējuma sēnītēm. Ja tās parādās uz žaunām, tad pēc dažām dienām zivs iet bojā. Lašu un taimiņu «slaukšana» sākas ap 24. — 25. novembri. Katra zivs dod caurmērā 12 tūkstoš ikru, bet dažas pat 24 — 25 tūkstošus. Apaugļotie ikri jānogādā audzētavā. Tas nav nemaz tik vienkārši. Novembra beigās uz Vidzemes šosejas redz braucam automašīnas, kas «izturas» visai savādi. Pie mazām bedrītēm tās gandrīz vai pilnīgi apstājas un lēnām pārveļas tām pāri. Šo mašīnu vadītāji strauji nebremzē, vienmēr ievērojami samazina gaitu un tikai tad pārslēdz ātrumu. Ko šīs mašīnas ved? Stiklus? Vai varbūt kādus sevišķi jutīgus aparātus? Nekas tamlīdzīgs.
Audzētavas darbinieki (no kreisās) Zambergs, Rudmieze un Rozenberga atlasa bojātos ikrus. |
Tās ved lašu ikrus. Brauciena laikā ikriem noteikti jākustas (lai nenoslāptu), bet tos nedrīkst kratīt. Tāpēc šoferi arī brauc uzmanīgi. Tad kannas ar ikriem nonāk audzētavā. Atkinsa aparātos tos turēs vairākus mēnešus. Šai laikā au
dzētavas darbinieku vienīgais uzdevums — atlasīt bojātos ikrus. Varētu domāt, ka tas ļoti sarežģīti — starp miljoniem ikru atrast nederīgos. Taču atlase ir visai vienkārša — bojātos ikrus viegli pamanīt. Jo tie klūst balti. Aprīļa vidū no ikriem izšķiļas mazuļi, kurus novieto īpašos audzēšanas aparātos. Šie aparāti ļoti līdzīgi Atkinsa aparātiem, tikai ūdens tajos plūst no apakšas uz augšu. Mazuļi nav jābaro, jo tiem katram ir sava «barības noliktava» — t. s. tauku jeb barības pūslītis. Audzētavas darbinieki vērīgi seko mazuļu augšanai. Barības pūslītis kļūst arvien mazāks un mazāks, līdz beidzot izzūd. Šis process ilgst apmēram 30 dienas. Pienāk laiks laist mazuļus dabīgajos ūdeņos. To izdara noteiktās vietās Gaujas un Amatas pietekās, Salacā. Lasēni, nonākot dabīgajos ūdeņos, parasti ir 25 mm gari un sver 100—130 miligramus. Viņiem grūti cīnīties ar saviem ienaidniekiem, trūkst «dzīves pieredzes» un daudzi no tiem aiziet bojā. Tāpēc audzētavā katru gadu audzē 10 tūkstoš lasēnu ilgāku laiku — līdz 1. augustam, barojot ar īpašiem tārpiem. Šīs zivtiņas izaug daudz spēcīgākas, augusta sākumā sver 650—900 miligramu, to garums sasniedz 38—50 mm. Tad šos lasēnus laiž dabīgajos ūdeņos. Tie mazuļi, kurus ielaiž Gaujas pietekās, vēlāk aizpeld uz jūru, un Carnikavas zvejniekiem lašu netrūkst. Lai laši neizzustu arī Salacgrīvā, tad katru gadu uz Salacu ved 0,5 līdz 1 miljonu lašu un taimiņu ikru. Te viņus tur, kamēr tie izšķiļas. Tas notiek aprilī. Mazuļus ievieto audzēšanas aparātos un tad laiž dabīgajos ūdeņos. Kārļu zivju audzētava aug. Šogad tur paredzēti plaši celtniecības darbi. Jāierīko baseini un dīķi, jāuzceļ speciāla ēka tārpu audzēšanai. Audzētava audzēs arvien vairāk lašu un taimiņu.
1953. gada novembris. Kārļu zivju audzētavas techniķis b. Zambergs (no labās) un zvejnieku kolchoza «Carnikava» zvejnieks b. Cukurs «slauc» lasi. |
KĀRĻU ZIVJU AUDZĒTAVĀ
1954.03.10 Padomju Jaunatne
N. Skultes teksts
🐟 🐟 🐟
Jūras sudraba pieaugumam
Protams. Marina Kasjanova nav zvejniece. Viņa nezvejo, bet gan ... audzē lašus, lai zvejniekiem būtu gana jūras sudraba. Marina ir Kārļu zivju audzētavas darbiniece. Te, Carnikavā, viņu sastapām kopā ar zvejnieku kolhoza «Carnikava» vīriem pie lašu ikru noņemšanas inkubācijai. Un kad ārā auros sniegputeņi, gar pakškiem ložņās lauskis, zivju audzētavu inkubatoros šķilsies mazie lasēni. Pēc diviem gadiem tie jau redzēs upju ūdeņus, tad — jūrā, lai vēl pēc trim atgrieztos kā pieaugušas zivis. Vēl nesen Kārļu, Tomes un citas zivju audzētavas izlaida Gaujas, Ventas un Daugavas ūdeņos pāris miljonu lašu mazuļu, bet nākošgad Baltijas jūras ūdeņos izlaidīs pāri par sešiem miljoniem.
Jūras sudraba pieaugumam
1964.12.15 Dzimtenes Balss
A. TĪSĒNS.
Jūras vīriem stipras rokas
Rītos vēl pirms saules lēkta Carnikavas zvejas vīri pulcējas Gaujas malā. Laivu piestātnē iedunas dīzeļi, un gara karavāna, līkumojot pa kuģojamo ceļu, dodas jūrā.
Un nu pienācis brīdis, kad vīri saņem stāvvada lomu |
Tagad, siltajās vasaras dienās, abos Gaujas krastos līdz pat jūrai izaugušas telšu pilsētiņas un vientuļnieku teltis. Upes līkumos un pie meldru puduriem uz nenosakāmas formas kuģošanas rīkiem zvejā izbraukuši agrīnie makšķernieki. Kad viņiem garām aizslīd lielās motorlaivas, tāds asarīšu, raudiņu un ķīšu mednieks droši vien iztēlē redz arī lielos sudrablašus un melniem punktiem nosētos taimiņus, kas stāvvados un jūras murdos gaida tikai īstos zvejniekus. . . Vispirms uz Lilasti vai «launadžiem»? motorists Rihards Radziņš noprasa Kārla Rozenberga vadītā posma vīriem. Sāksim ar tālāko, zvejnieki atbild. Jūras vārtos motorlaiva uzsēžas viļņu galotnēm un nesteigdamās dodas uz Lilastes bākas pusi. Motorlaivā esam septiņi. Pēteris Kirejs, Jānis Rozenbergs, Ernests Rikards vecākais. Ziedonis Ozoliņš, Rihards Radziņš un Roberts Līviņš jūru jau vagojuši neskaitāmas reizes. Es pa šo «maršrutu» braucu tikai otru reizi. Lēkājot no viļņu mugurām ielejās, lašu stāvvadu un murdu bojas un karodziņus grūti ievērot. Bet vīriem katra zvejas vieta zināma kā sava kabata. Kad nonākam pie stāvvada. Ziedonis Ozoliņš, Roberts Līviņš un Ernests Rikards pārsēžas līdzatvestajā airu laiviņā, bet lielo motorlaivu Rihards Radziņš stūrē vēl tālāk, kur jūras dzelmē noenkurots murds. Raugiet, lai kaste būtu pilna zušiem, vīri laivā uzsauc nopakaļus. Ar zušiem trūcīgi, Pēteris Kirejs domīgi nosaka. Pērn šai pašā vietā no murda pa 50 un pat 100 kilogramiem uzreiz cēlām ārā, bet šogad tukšums. Labi, ja kāds pārītis iemaldījies . . . Zutis ir tāda savāda zivs.
Tās dabu neviens nevar īsti izprast. Reizēm
zuši atnāk ar siltu ūdeni, reizēm piekrastes vējā, reizēm kad pūtiens no jūras. Ar lašiem citādi. Ja svilpo ziemeļrītenis. tad zini, ka stāvvados un murdos ūdens mutuļos vien no viņu griezieniem. Vīri atrota piedurknes, un viņu spēcīgās muskuļotās rokas iekrampējas murda virvēs. Lēni virs ūdens parādās linums. Ievizas jūras sudrabs. Zvejnieki strādā ātri, noteikti. Katrs savu lietu prot. katrs to darījis simtām un tūkstošām reižu. Piekrastes zvejas vīriem, kas jūrā dodas motorlaivās, pagaidām nav nekādu mehānismu, kas atvieglotu viņu darbu. Tīkli un murdi jāizvelk ar rokām. Tagad vasarā nekas, ūdens silts, laiks parasti saulains. Bet rudens mēnešos, īstajā lašu laikā, kad salts ziemelis vienmēr viļņu galotnes apjož ar putu krēpēm, kad ūdens kļuvis stindzinoši auksts, lielos lomus izcelt no dzelmes nenākas viegli. Samirkst drēbes, vējš izvelk cauri līdz kaulam. Un tā diendienā. .. Grūts, ļoti grūts ir piekrastes zvejnieku darbs. Pie motorlaivas sāniem piestāj tās mazā pavadone. Nu, kā šodien ir? motorists vaicā. Atbildes vietā Ziedonis Ozoliņš paceļ kilogramus 15 smagu ķeņķi. Lašu tēvu no gulda kastē, bet tam līdzās vēl citus gandrīz tādus pašus smagsvarniekus. Citu pēc cita vīri pārlūko stāvvadu un murdus, kastēs krājas laši, taimiņi, zandarti, vimbas, butes, asari. Loms labs. Un tad pēkšņi jūras vaigs kļūst bargs. Viļņi kāpj aizvien augstāk un augstāk. Laiva lido kā šūpolēs. No pamales nāk melni negaisa mākoņi. Jau pēc brīža tie ir mums virs galvas un dara savu darāmo. . . Ar pilnām zivju kastēm atgriežamies mājup. Atceļš nav patīkams. Slapjās drānās vēsi. Jūrā jūlijs nereti līdzīgs oktobrim krastā. Redzi, šitādā reizē gribot negribot mājās viens mēriņš sīvā jāuzņem uz krūts, Ziedonis Ozoliņš mēļo, lai asinis riņķo straujāk un kāds nelabums nepiemetas. Tagad nekas neiznāks, kāds no vīriem atteic, no mūsu veikala visi krājumi uz Salacgrīvu aizvesti. Zvejnieku svētkiem. Kad zivju pieņemšanas punktā nodots loms posma kontā pieskaita 80 kilogramus lašu un taimiņu. Savu artavu atved arī citas laivas. Uz svētkiem varam braukt ar smaidu, vīri spriež. Un tā ir - carnikavieši veiksmīgi izpildījuši pusgada nozvejas uzdevumu, veiksmīgi vago zilo lauku arī tagad. Priecīgus svētkus jums, Carnikavas zvejas vīri!
Jūras vīriem stipras rokas
1967.07.09 Darba Balss (Rīgas rajons)
KALVĀNA, A.
🐟 🐟 🐟
UZ LAŠIEM
Kā šogad veicas ar lašu zveju? — jautājam priekšsēdētājam M. Filatovam.
Tā ap astoņi kilogrami būs spriež Jānis Miškūns. |
Carnikavas zvejnieki I.Cipulis, E.Phincis, R.Stepanovičs, J.Miškūns un Z.Ozoliņš šogad ir veiksmīgākie lašu vīri. |
Kad trīs stāvvadi iztukšoti, vīri nolemj atgriezties mājup, jo šādā laikā zvejot aizliegts. — Būtu jūs atbraukuši vakar, tad bija pavisam cits guvums. Viens makans svēra 23 kilogrami. Bet viss dienas loms bija 800 kilogramu! Vēl šorīt no visiem pieciem mūsu posma stāvvadiem izsmēlām 120 kilogramus, bet tagad labi ja būs astoņdesmit. Fabrikā loms tiešām svēra astoņdesmit kilogramu. «Carnikava» šogad ieplānojusi nozvejot vismaz 33 tonnas lašu. Sezona iet uz beigām, ar 1. oktobri lašu zveja jāpārtrauc, tāpēc vīri steidzas, jo grib pārsniegt plānoto. Pie Gaujas ietekas lašu vēl netrūkstot, tāpēc Carnikava pēdējos gados ieņem pirmo vietu šo augstvērtīgo zivju nozvejā, atstājot aiz sevis Daugavas un Lielupes ietekas zvejnieku kolhozus «9. Maijs», «Uzvara», "Sarkanais daugavietis", nemaz jau nerunājot par citiem Rīqas jūras līča zvejnieku arteļiem, kas nozvejo desmit reizes mazāk vertīqu zivju. Pavisam Latvijas zvejnieki šogad paredzējuši nozvejot 135 tonnas lašu. «Carnikavai» vislielākais arī nēģu nozvejas plāns — 122 tonnas. Bet nēģiem sezona tikai nesen sākusies. Carnikavas vīri ir optimistiski noskaņoti — ja jau pērn nozvejoja 176 tonnas, tad šajā sezonā nebūs sliktāk un rīdzinieki atkal varēs slavēt Carnikavas vīru guvumu.
UZ LAŠIEM
1969.09.12 Dzimtenes Balss
K. BROKA teksts
🐟 🐟 🐟
SĀKUŠI NĀKT LAŠI ...
Dzimtenes Balss
1971.09.02 Dzimtenes Balss
🐟 🐟 🐟
Kolhoza Carnikava zvejnieki ir vieni no tiem, kas Rīgas jūras līcī velk lašu lomus. Statistika rāda, ka apmēram puse lašu, ko nozvejo Latvijas zvejnieki, ir izauguši no mazuļiem, kurus savā laikā ūdeņos ielaida mūsu zivaudzētāji.
FOTOGRĀFIJAS ETNOPSIHOLOĢISKIE ASPEKTI
1987.10.01 Avots (Latvijas Rakstnieku savienības žurnāls)
KORSAKS, PĒTERIS
🐟 🐟 🐟Carnikavā SIA "Leste" piekrastes zvejas priekšnieks Oļģerts Lūkins ar nozvejoto lasi. NOVADOS 1995.08.14 Brīvā Latvija: Apvienotā "Londonas Avīze" un "Latvija" Māra Libeka 🐟 🐟 🐟 Carnikavieši brauc lašos ANDA KRAUZE, - NRA, 1996.10.03 Neatkarīgā Rīta Avīze 🐟 🐟 🐟 |
Reiz divi Kronis Visam aģenti, kuri lepojās ar savu jūrniecisko izcelsmi - zvejnieka meita un reņģu galvaspilsētas pārstāvis bet paši jūrā vēl nebija bijuši, sadomāja doties plašās jūras apskāvienos. Par izmēģinājumu poligonu tika noskatīta Carnikava, bet par iesvētītājiem - SIA Leste, kas tulkojumā no nezināmas latviešu izloksnes nozīmējot bute, zvejnieki. Tie bija pretimnākoši, un sauszemes žurkām tika ierādīta vieta motorlaivas, kas gan izskatījās pēc motorkuģa, priekšgalā. Krietni pārklausījušies baisus stāstus par jūras slimības cietējiem, domās novēlēdami savas dvēseles visaugstākajam, bet kuņģa saturu - zivīm, kronisti devās savā pirmajā jūras svētceļojumā. Jūrnieki meistarīgi apvienoja žurnālistu pieskatīšanu ar lašu zveju. Piestātnē aiz motorlaivas tika sasieta laivu buntīte, un vīri devās ceļā. Pēc izpeldēšanas no nelielas attekas, kas vairāk atgādināja līšanu pa upes gultni, motorlaiva devās pa Gauju uz jūru. Pa ceļam tika noskaidrots, kurš paliks kontrolpunktā sargāt upē saliktos tīklus (vai varbūt murdus?), zvejnieki septiņu vīru sastāvā devās pretī lašu iznīcībai. Augstākā vara apžēlojās par Kroņa darbiniekiem un dabas stihijas nesūtīja - ne lietu, ne vēju, ne sniegu, ne krusu, ne varavīksni. Nevarētu teikt, ka laivošana jūrā atgādinātu braukšanu ar Opel pa Tallinas šoseju, bet tomēr jūras slimību šī šūpošanās nevarēja izraisīt. Zvejnieki cēla ārā stāvvadus, un pēc Lestes vīru paskaidrojumiem zivju ķeršanas mehānisms tik sarežģīts nemaz nelikās - zivs šajā būvē ielien iekšā, bet ārā vairs netiek. Atliek tikai piebraukt ar laivu, izvilkt tīklu un likt lomu uz pannas... vai kaut kā tamlīdzīgi. Pēc pirmo zivju parādīšanās tīklos laimīgi nopūtās Kroņa apskatnieks - izrādījās, ka tīrās sagadīšanās pēc viņš zina, kāds izskatās lasis, tiesa, dažbrīd to jaukdams ar taimiņu. Dažs labs zobains lašu tēvainis izskatījās diezgan bīstams lielāko eksemplāru motorlaivas kapteinis turpat uz vietas nosvēra. Svaru skala apstājās pie 14 kilogramu atzīmes. Pēc skata gan viens lašu paps izskatījās vēl vērsīgāks. Kronists ierosināja rīkot sacensības zvejniekiem nevis divpudu bumbu celšanā, bet šādu lasēnu cilāšanā. Lašu mammas tika gādīgi ievietotas ūdens rezervuāros. Tās bija paredzēts nogādāt uz zivaudzētavām. Dažas mazākās zivteles zvejnieki žēlīgu roku pārmeta pāri bortam. Brēcošās kaijas tikai kāri noskatījās. Izcēluši divus stāvvadus, zvejnieki konstatēja, ka varētu šai nodarbei mest mieru - loms bija pietiekams. Pēc nostāstiem, gan dažreiz viņi ļaujoties zvejā iekarst, un tad, atceļā dodoties, virs ūdens rēgojoties tikai laivas malas augšējais dēlis. Diemžēl dažas dzīvai pārvešanai mājup domātās zivis ūdens rezervuārā nezināmu iemeslu dēļ nodevīgi bija apmetušās ar vēderiem uz augšu jeb, kā trāpīgi teica kāds zvejnieks: "Viņas lasa avīzi!". Atgriežoties krastā un ieraugot piestātni, no kurienes agrā rītā devāmies prom gandrīz pilnīgā klusumā, vai pamira sirds. Sagaidītāju pulku pietiekami tēlaini varbūt varētu raksturot tikai Vilis Lācis grāmatā Zvejnieka dēls, tāpēc aprobežošos ar sausu uzskaitījumu - pāris suņu, pulka kaķu, ziņkārīgi puikas, zvejnieki un uzpircēji, zvejnieku un uzpircēju sievas utt. Mazais laukumiņš šajā īsajā motorlaivas pienākšanas brīdī piestātnē bija pārvērties par stāvlaukumu. Zvejnieki nebija skaudīgi, un arī kronistiem tika dota iespēja nomēģināt, kā tad garšo lasis. Dīvaina sajūta, kad zivs, kas vēl pirms pusstundas plunčājās jūrā, jau tiek pārstrādāta citās enerģijās. Rezumējot jāsaka - brauciens izdevās. Zvejniekiem labs loms, kronistiem - pieredze. Jūras arāji pretēji leģendām bija pieklājīgi ļaudis - savas un svešas mātes nepieminēja un ne ar vienu vārdu neļāva noprast, cik ļoti viņiem iet pie sirds process, kad darba laikā pa laivu vazājas liekas personas. Starp citu, runājot par jūras arājiem, tas nemaz nav pārspīlējums, jo motorlaivas aprīkotas ar baltkrievu traktoru Belants motoriem. Bet Kronis Visam jau sapņo par pāriešanu zvejnieku profesijā - kaut vai tikai par profesionālajiem ceļā pavadītājiem, kuru vienīgais darbs būtu pamāšana ar baltu šņupdrāniņu jūra izbraucošajām laivām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru