Pārrakstītā vēsture novadā <>

Viņi cīnījās par Dzimteni 

Lielā Tēvijas kara veterāni
Rūdolfs Kristapsons (no kreisās) un Vsevolods Egerts

Katrai pilsētai, ciematam un ciemam, kas aizvadītajā karā tika atbrīvots no fašistiskajiem iebrucējiem, ir sava svētku diena. Tāda ir arī Carnikavas zvejniekiem. 1944. gada 12. oktobrī Padomju Armijas karavīri pārcēlās pār Gauju un patrieca hitleriešus no ciemata. Nākamajā dienā sarkanais karogs uzvijās arī virs Padomju Latvijas galvaspilsētas. Par tiem, kas krituši, aizstāvot Dzimteni, stāsta simtiem obelisku, pieminekļu un brāļu kapu. Katru gadu 9. maijā un 12. oktobrī Carnikavas iedzīvotāji, zvejnieki, Lielā Tēvijas kara dalībnieki un jaunieši noliek ziedus uz kritušo varoņu kapiem. Apmēram četrdesmit pagājušā kara veterānu strādā zvejnieku kolhozā, kas nosaukts ciemata vārdā. Pastāstīšu par trim bijušajiem karavīriem, kas dzīvo un strādā turpat, kur pirms četrdesmit gadiem cīnījās pret ienaidnieku. Gadījās tā, ka Vsevolods Egerts, Rūdolfs Kristapsons un Eduards Cakars satikās vairākus gadu desmitus pēc kara. Viņi sāka strādāt kolhoza foreļu audzēšanas saimniecībā, kas ierīkota Gaujas krastā, Dzirnezerā. V. Egerts ir kolhoza vecākais ihtiologs, bet abi viņa biedri zivkopji. Vsevoloda Egerta kauju ceļš sākās pie Ļeņingradas. Viņš piedalījās smagajās kaujās Pulkovas augstienēs un Ņevas Dubrovkā. Ļeņingradas frontes karaspēka sastāvā atbrīvoja brālīgo Igauniju un Padomju Latviju. Pēc kara viņš atkal pievērsās savai mierlaika profesijai biologa un ihtiologa profesijai... Rūdolfs Kristapsons trīs gadus staigāja grūtos frontes ceļus, iekams atgriezās dzimtajā Latvijā. Viņš cīnījās gvardes latviešu strēlnieku divīzijas sastāvā. Šīs cīņas atgādina kauju apbalvojumi, vecās rētas un frontes fotogrāfijas. Viņa biedrs rezerves apakšpulkvedis Eduards Cakars joprojām saglabājis karavīra stāju. Visus Lielā Tēvijas kara gadus viņš cīnījās priekšējās līnijās, ne vienu reizi vien skatījās nāvei acīs. Pēc uzvaras viņš palika dienēt Padomju Armijas rindās. Karavīra profesija aizveda viņu uz Tālajiem Austrumiem un Kamčatku. Baltijā E.Cakars atgriezās pēc demobilizācijas. 12. oktobrī trīs cīņu biedri ietērpsies goda uzvalkos, pie kuriem mirdz daudzi kauju apbalvojumi. Viņi atcerēsies senos pārgājienus un kritušos biedrus. Četrdesmit gadi aizritējuši kopš tām svelmainajām dienām, saka Rūdolfs Kristapsons. Debesis virs Eiropas ir mierīgas. Par šo laimīgo dzīvi mēs cīnījāmies kara gados, zaudējām savus cīņu biedrus. Tagad mēs, bijušie karavīri, pārstāvam vienu no vismiermīlīgākajām profesijām virs zemes audzējam zivis. Veterāni vienprātīgi atbalsta mūsu mīļotās Komunistiskās partijas miermīlīgo ārpolitiku. Ar savu darbu mēs cenšamies nostiprināt mieru. Tādu pienākumu mums uzliek kritušo biedru piemiņa, cildenais frontinieka nosaukums. Lai vienmēr uz mūsu planētas skan laimīgi bērnu smiekli, lai mierīgas ir upes un jūras ... 

Viņi cīnījās par Dzimteni 

1984.10.10 Rīgas Balss 

Gefters, D.LATINFORM korespondents Carnikavā

Blakus cīņā un dzīvē 

Lielā Tēvijas kara veterāni Vsevolods Egerts un Rūdolfs Kristapsons.

Blakus cīņā un dzīvē

1984.10.10 Cīņa

D. Gefters, LATINFORM korespondents

Kā pārraksta vēsturi Latvijā

23.11.2015 

Ģeogrāfijas Sabiedrības (GEO) dalībnieki – Andrejs Kudrjašovs, Oļegs Ciganovs, Vitālijs Varnakovs – LSP pirmsorganizācijas SPILVE biedri kopā ar Antonu Kolodenko rudenī apmeklēja bijušo Carnikavas zvejnieku ciematu. 

Šīs vietas vēsture ir cieši saistīta ar revolūcijas un pilsoņu kara notikumiem Latvijas teritorijā. Padomju laikā šis Carnikavas ciemats bija pazīstams Padomju Savienības līmenī – šeit atradās zvejnieku kolhozs-miljonārs, kas zvejoja Baltijas jūrā un Atlantijas okeānā, kā arī foreļu audzētava. Kolhozam bija savs zivju pārstrādes komplekss, kas jau sen ir izlaupīts un iznīcināts pateicoties tagadējam buržuāziskajam režīmam. 

Starp citu Carnikava bija slavena ar savu sacīkšu katamarānu ražotni, kuru vadīja sporta meistars, burātājs A. Eglājs. Carnikavas katamarāni piedalījās PSRS līmeņa sacensībās, tos eksportēja arī uz ārzemēm. Bet viss tas sen jau ir tālas pagātnes stāsts. 

Šodien buržuaziskais režīms nežēlīgi cīnās pret savas tautas padomju laikmeta sasniegumiem un atmiņu, tai skaitā pret latviešu darbaļaužu varonīgas cīņas vēsturi par padomju varu. Kā piemēru pastāstīsim par rupju vēstures falsifikācijas mēģinājumu, ko buržuāzijai izdevās paveikt Carnikavā. 1919. gadā Latvijas teritorijā bija nežēlīgs pilsoņu karš. Sarkano pusē cīnījās revolucionāri-strādnieki un zemnieki, progresīvā inteligence. Ekspluatatoru pusē bija ārzemju interventi, baltijas vācieši, baltgvardi, bijušie dzimtbūtnieki, tirgoņi. 

Šķiru cīņas gaitā 1919. gadā Carnikavā baltgvardi nošāva 12 sarkanos revolucionārus-carnikaviešus. Tajā vietā tika uzstādīts piemiņas akmens ar uzrakstu par šo notikumu.  

2014. gadā piemiņas akmeņa uzraksts vēl ir neskarts. Toties jau 2015. gada rudenī uzraksts izskatījās savādāk – tas tika “koriģēts” bagātniekiem izdevīgajā interpretācijā.  

Uzrakstā tika mainīti svarīgi fakti – pirmkārt carnikaviešus esot nošāvuši vācieši – landesvērieši. Vārds revolucionāri tika vispār nodzēsts. Bagātnieki visticamāk gribēja sasniegs 2 mērķus – pārlikt atbildību un vainu par savu tautiešu un politisko pretinieku fizisku iznīcināšanu uz svešiniekiem, “cittautiešiem”, un otrkārt paslēpt patieso iemeslu, kāpēc daudzi latvieši vispār piedalījās pilsoņu karā sarkano pusē.  

Tagadējais Latvijas buržuāziskais režīms un baltgvardu kustība ir cieši saistīti – tos apvieno kopējā cīņa un naids pret latviešu revolucionāriem un darbaļaudīm, kā arī aktīva piedalīšanos nacisma noziegumos pret cilvēci Lielā Tēvijas kara laikā. Piemēram ģenerālis Banģerskis, Oskars, Dankers un daudzi citi augstākā ranga latviešu nacisti sākuši savas noziedzīgās gaitas baltgvardu rindās. 

LSP pirmsorganizācija SPILVE 

Tā piemiņas akmens izskatījās padomju laikā

Te piemiņas akmens 2014.g.

Tā izskatās tagad

🌐🌐🌐

1919. gads CARNIKAVĀ Apmēram 30 km no Rīgas, tur, kur tagad atrodas zvejnieku arteļa «Carnikava» robežas, līdz Lielajai Oktobra sociālistiskajai revolūcijai bija Carnikavas muiža. Šī muiža ne ar ko sevišķi neizcēlās pārējo toreizējo Baltijas muižu starpā. Gadu simteņiem ilgi šeit bija saimniekojuši vācieši, bet vergu gaitās gājuši latvieši. Gadu simteņiem latvieši bija sapņojuši par brīvu darbu savā labā, par savu kaktiņu un stūrīti zemes. Beidzot bija pienācis 1917. gads. Taču tikai vēl pēc gada, pārvarot interventu un kontrrevolucionaru spēkus, strādniekiem un kalpiem izdevās nodibināt Carnikavā padomju varu. Tūlīt bija kļuvuši drošāki kalpi. Viņi saprata, ka nu ir nokratīts verdzības jūgs un situsi brīvības stunda. Carnikavā regulāri sāka noturēt darbaļaužu sapulces, kurās runāja gan Rīgas strādnieki, gan arī vietējie darbaļaudis. Sapulcēs runāja par zemi, par padomju varu, par starptautisko stāvokli. Taču tā tas neturpinājās ilgi. Jaunā Padomju valsts, interventu plosīta, nespēja pasargāt Latvijas teritoriju no vācu un buržuāzisko nacionālistu bandām. Carnikavā, tāpat kā citur Latvijā, sāka trakot visniknākā reakcija. Drīz vien ieradās soda ekspedīcijas. Sākās izrēķināšanās ar strādniekiem, ar viņu ģimenes locekļiem. Vienā pašā dienā Carnikavā nošāva 12 cilvēkus. Vairākus desmitus sodīja ar smagiem miesas sodiem. Šie notikumi uz laikiem palikuši Carnikavas iedzīvotāju atmiņā. Par tiem, gaidot Lielo Oktobri, atkal runā, tos atceras, apspriež. Liela loma šo notikumu atdzīvināšanā ir Ādažu septiņgadīgās skolas 3. pionieru pulciņam. Lai iepazītos ar sava novada revolucionāro pagātni, pulciņš izvēlējies Carnikavu un strādnieku sodīšanas vietās noturējis vairākas sanāksmes. Gatavojoties sanāksmēm, pionieri savākuši daudz materiala par 1919. gada notikumiem. Viņi arī  tikušies ar cilvēkiem, kas tolaik arestēti, sodīti ar miesas sodu, bijuši spiesti noskatīties nošaušanā. Tādējādi pionieri guvuši priekšstatu par 1919. gada notikumiem, par Carnikavas drūmo pagātni. Pensionāre M. Lapsiņa pastāstīja, kā 1919. gadā soda ekspedīcija, kurā ietilpa muižnieku dēli, nošāvusi viņas māsu M. Verneri un māsas vīru Mārtiņu. Pašu Lapsiņu arestējuši un sodījuši ar 50 pletnes sitieniem. Pēc smagā soda Lapsiņa vairāk nekā gadu slimojusi. Tāpat klājies 86 gadus vecajam M. Svānam, īpaši satricinošs bija Svāna sievas stāsts. Viņa pionieriem pastāstīja, ka Carnikavas strādnieki šauti uz lauka starp muižu un tām mājām, kur Svāni dzīvojuši. Šaujamie sadalīti grupās un nogalināti gan rītos, gan vēlu vakaros. Svāna sieva pat dzirdējusi sodītāju sarunas. Tā reiz kāds no viņiem, gados jau vecāks muižnieks, teicis: «Nav ko žēlot! Visus šos neliešus vajag nošaut!» Nošaujamo vidū bijuši ne tikvien vīri pašos spēka gados, bet bieži vien arī veci cilvēki vai pat bērni, jo sodītāji, neatrazdami mājā tēvu, tā vietā veduši līdz citus piederīgos. Tā tas bijis Krūmiņu mājās, kur tēva vietā paņemta nepieaugusī meita Milda, tā arī Rūtiņu mājās, kur dēla vietā sodīta viņa māte Anna un 15 gadus vecā māsa. Kāda pionieru sanāksme notika netālu no liela koka, pie kura šauti revolucionāri. Šā koka stumbrā savu nošauto biedru piemiņai kāds strādnieks iesitis 12 lielas naglas. Ar laiku naglas ieaugušas koka mizā, izveidodamas krusta attēlu. Šis attēls garāmgājējiem atgādina par kādreizējo drūmo pagātni, par reakcijas upuriem 1919. gadā, par briesmām, kādas draud darbaļaudīm no savas šķiras ienaidniekiem. Šādas sanāksmes bijušas iespaidīgas un saturīgas. Šādās reizēs arvien dziļā satraukumā pionieri ielūkojušies Carnikavas pagātnes drūmajās lappusēs un labāk pratuši novērtēt to dzīvi, kādu mums sagādājusi padomju vara un Lielais Oktobris. M. Loginova Rīgas rajons Ādažu septiņgadīgās skolas pionieri pie koka, kur 1919. gadā nošauti revolucionāri. 1919. gads CARNIKAVĀ 1957.10.24 Skolotāju Avīze Loginova, M. 🐾🐾🐾🐾🐾🐾🐾🐾🐾🐾🐾🐾🐾🐾🐾 1974.gads Varoņa vārdu - darbos glabāt  Carnikavas astoņgadīgās skolas ērtajā sporta zālē svinīgajā līnijā nostājušies visi pionieru pulciņi. Trīsdesmit pirmajiem Uzvaras svētkiem veltītā sanāksme pionieru vienibai ir svarīgs notikums: Lielā Tēvijas kara dalībnieka kaujās par Rīgas atbrīvošanu kritušā Ivana Iļjičova vārda piešķiršana. Kopš pirmā rudens jaunajā skolā arī Carnikavas pionieri sāka meklēt piederīgos Brāļu kapos apglabātajiem cīnītājiem. Meklējumus vadīja skolotāja Zoja Lazdiņa, kas pati pieredzējusi karu, fašistu cietsirdību pret padomju cilvēkiem aplenktajā Leningradā. Viņas vecākus nošāva, pašu turēja nometnē. Nokļuvusi pie savējiem, Z. Lazdiņa palīdzēja izglābt daudzus ievainotos padomju cīnītājus dodot asinis pārliešanai. Par pašaizliedzību skolotājai piešķirts Goda donores nosakums, viņa apbalvota ar medalu "Par varonīgu darbu" un V. I. piemiņas medaļu. Vēstules ceļoja uz dažādām Padomju zemes malām. Atradās Ivana Iļjičova piederīgie. Pionieriem rakstīja viņa meita Tamāra Buhanova.  Jēkabs Iļjičovs, māsa, mamma,— viņi uzrakstīja atmiņas par lvanu. Kopā ar skolotāju Z.Lazdiņu pionieri devās pārgājienā pa Rīgas atbrīvotāju cīņu vietām. Daudz interesanta pastāstīja Ādažu ciema padomes darbiniece Jekaterina Vasiļjeva. Jaunie ļeņinieši uzzināja par sava varoņa nāvi. Kad padomju karavīri forsēja Gauju, tanku aizsegā pirmie pāri upei devās lvana lljičova sakarnieku rotas vīri. Fašisti atklāja uguni. Nāvējošās šķembas ievainoja vecāko leitnantu. Viņš nomira. Pēc kaujas karavīri, kas ļoti mīlēja drosmīgo un cilvēcīgo komandieri, apglabāja viņu Gaujas krastā. Vēlāk I. lļjičova mirstīgās atliekas pārveda uz Brāļu kapiem Carnikavā. Pionieri stāsta, kā viņi iepazinuši I. Iļjičova dzīvi un cīņu gaitas. Par varonību kaujās viņš apbalvots ar Sarkanās Zvaigznes ordeni un medaļu «Par drošsirdību». Komjaunatnes rajona komitejas sekretāre Gunta Balode paziņo biroja lēmumu: piešķirt Carnikavas astoņgadīgās skolas pionieru vienībai Ivana Iljičova vārdu. Sārto lentu ar varoņa vārdu viņa piesien vienības karogam (attēlā).  Solām būt Iļjičova cienīgi, iekārtot viņam veltītu stendu, rūpēties par Brāļu kapiem. Solām būt uzticīgi Dzimtenei, partijai, Leņinam. - apņemas jaunie ļeņinieši. No Gorkijas apgabala Volodarskas pilsētas uz vienības sanāksmi ieradusies Tamāra Buhanova ar savu dzīves biedru. Viņi ir mīļi viesi.  Pēc  svinīgās sanāksmes skolā, pionieri, oktobrēni un komjaunieši kopā ar Zvejnieku kolhoza darbiniekiem piedalījas mītiņā Brāļu kapos, kur atdusas vienības varonis Ivans Iļjičovs. Sārto lentu ar varoņa vārdu viņa piesien vienības karogam Varoņa vārdu – darbos glabāt 1976.05.18 Darba Balss (Rīgas rajons) Neiburga, A. ===================== Uzvaras svētku 34.gadskārtu gaidot Carnikavas astoņgadīgās skolas jaunie internacionālisti Uzvaras svētku 34. gadskārtu gaidot, Carnikavas astoņgadīgās skolas jaunie internacionālisti rīkoja pirmo draudzības festivālu. Tas bija veltīts starptautiskajam Bērnu gadam. Viesos atbrauca pionieru vienības varoņa Ivana Iļjičova meita Tamāra Buhranova, kā arī Gorkijas apgabala Volodarskas 50., Ļeņingradas 525., Ļipeckas apgabala Bikovskas, Ceļinogradas apgabala Jergolkas, Moldāvijas PSR Vorņičenu vidusskolas, Altaja apgabala Habarskas astoņgadīgās skolas un Baltkrievijas PSR Beloozerskas pionieru pils interklubu delegācijas. Uzvaras svētku dienā viņi iedēstīja mūžzaļos augus cīnītāju atdusas vietā (attēlā), tikās ar Lielā Tēvijas kara dalībnieku kolhoza «Ādaži» kolhoznieku Nikolaju Antoņenko un Daugavas HES celtniecības pārvaldes kompleksās brigādes brigadieri Česlavu Bogdanoviču. Daudz prieka sagādāja festivāla dalībieku koncerts. Uzvaras svētku dienā viņi iedēstīja mūžzaļos augus cīnītāju atdusas vietā, tikās ar Lielā Tēvijas kara dalībnieku kolhoza «Ādaži» kolhoznieku Nikolaju Antoņenko un Daugavas HES celtniecības pārvaldes kompleksās brigādes brigadieri Česlavu Bogdanoviču. Daudz prieka sagādāja festivāla dalībieku koncerts. Uzvaras svētku 34. gadskārtu gaidot 1979.05.16 Skolotāju Avīze ============== APRIT 35 GADI KOPS MŪSU REPUBLIKAS UN RAJONA ATBRIVOSANAS Laimei dzīvot zem miera debesīm Klusi guldz viļņi. Zvaigznes raugās ezerā kā spogulī. Sačukstas priedes. Sprēgā pagales ugunskurā: Nometne ieslīgusi miegā. Tikai dežurants Aldis un Romāns neguļ. Viņi ir postenī. Izziņojam trauksmi. Visi kājās! «ienaidnieks» tuvojas nometnei! Aizsūtām izlūkus meklēt «mēli», uzvarēs pulciņš, kurš pirmais to atvedīs nometnē. Tamlīdzīgi Carnikavas astoņgadīgās skolas internacionālās draudzības kluba «Planēta» sarkano izlūku sekcija  katru vasaru pavada vairāku dienu militarizētus pārgājienus pa kauju vietām. Tajos mācās būt drosmīgi, attapīgi, izturīgi. Vīrišķības paraugs mums ir pionieru vienības varonis, vecākais leitnants Ivans Pavlovičs Iļjičovs. Pirms 35 gadiem 10. oktobrī viņš krita, atbrīvojot Carnikavu. Esam savākuši par viņu bagātu materiālu, ne vienreiz vien devušies pārgājienos pa kauju vietām. Esam pabijuši Gaujas krastā, kur forsējot upi I.Iļjičovs gāia bojā un vietā, kur biedri apglabāja tanī kaujā kritušos. . Mums izdevās atrast Ivana Iļjičeva meitu Tamāru Buhranovu. Ar viņu mums izveidojusies cieša draudzība. Tamāra Ivanovna ir mūsu skolas internacionālā kluba «Planēta» goda biedre. Viņa bieži viesojas mūsu skolā un allaž ir mīļi gaidīta. Tamāra Ivanovna ciemojusies pie mums gan kopā ar tēva brāli Jakovu Pavloviču, arī Lielā Tēvijas kara dalībnieku, gan ar dzīvesbiedru Alekseju, gan zēniem Nikolaju un Oļegu. Esam sadraudzējušies ar Gorkijas apgabala Volodarskas pilsētas 50. vidusskolas pionieriem. Šai skolā mācījās Ivans Pavlovičs, Tamāra lvanovna, pašlaik mācās Nikolajs un Oļegs. Zēni pie mums viesojušies divas reizes. Arī mēs šopavasar braucām pie viņiem, apciemojām Tamāru lvanovnu mājās. Bijām gluži kā apburti no viņas sirsnības un viesmīlības. Mums izgādāja iespēju apmeklēt Rešetinskas tīklu aušanas fabriku kurā strādāja Tamāra lvanovna. Bijām patīkami pārsteigti, izdzirdot fabrikas muzeja direktora apsveicināšanos latviešu valodā. Uzzinājām un redzējām, kā auž tīklus, ar kuriem mūsu zvejnieku kolhoza vīri zvejo zivis. Brauciens vēl vairāk tuvināja mūs, stiprināja draudzību.  Kāda milzīga laime dzīvot mierīgu dzīvi, mācīties, strādāt. Mēs nevēlamies karu!  Taču mēs nedrīkstam aizmirst, ka ne visur pasaulē bērni ir laimīgi kā pie mums. Vēl ir vietas, kur lai ieroči nogalina nevainīgus, kur mazie nomirst bada nāvē. Mūsu pienākums cīnīties par visu bērnu laimi, par mieru visā pasaulē. Karam - nē!  Tamāra Buhranova (pirmā no kreisās) kopā ar Volodarskas pionieriem  dēsta mūžzaļos augus Carnikavas Bāļu kapos.  Laimei dzīvot zem miera debesīm 1979.09.08 Darba Balss (Rīgas rajons) Lazdiņa, Z.

Draudzībā augt un dzīvot

Piemiņas brīdī Carnikavas Brāļu kapos.

Carnikavas astoņgadīgās skolas plašā sporta zāle svētdienīgi posta. To grezno skolēnu zīmētie politiskie plakāti un daudzkrāsainais zieds - starptautisko Jaunatnes un studentu festivālu emblēma. Pamīšus izliktas krāsainiem attēliem papildinātas sienas avīzes - stāstījumi par nelielās mūsu rajona lauku skolas draudzības pilsētām Uljanovsku, Vladimiru, Maskavu, Krasnodara, Erevānu, Kišiņevu, Taškentu, Novovolinsku, Kedaiņiem, Primorsku. Baltkrievijas PSR Oktobra ciematu. No tik daudzām vietām atbraukuši Carnikavas pionieru draugi, lai piedalītos otrajā tautu draudzības festivālā, kas veltīts V.I.Leņina pionieru organizācijas un Padomju valsts izveidošanas 60. gadskārtām._ Kā katros Uzvaras svētkos no Volodarskas ieradusies pionieru vienības varoņa Ivana lļjičova meita Tamāra Buhranova ar dzīvesbiedru Alekseju un dēlu Oļegu.  Carnikavas skolēni aug par īstiem internacionālistiem. Mūsu Latvija kļuvusi bagāta un zied draudzībā, pateicoties tam, ka 37 gadus nav kara un varam dzīvot zem gaišām, laimīgām debesīm, — saka Latvijas Komunistiskās partijas rajona komitejas sekretāre Līga Lasmane. Katra delegācija atvedusi jaunus materiālus un īpašu sveicienu.Tiek pasniegta sālsmaize Tamārai Buhranovai, simboliski pateicoties viņas tēvam un godinot katru, kas cīnijās Lielajā Tēvijas karā. Carnikavas Brāiu kapos uz mūžu atdusas tēvi, vīri un brāļi, kam esam pateicīgi par laimīgo miera dzīvi. Skolas kolektīvs un festivāla viesi kopā ar Carnikavas Lielā Tēvijas kara veterāniem, administrācijas. sabiedrisko organizāciju, Ādažu ciema izpildkomitejas pārstāvjiem un Carnikavas iedzīvotājiem dodas uz Brāļu kapiem pieminēt tos, kas nepārnāca mājās. Bargos notikumus atminas Lielā Tēvijas kara dalībnieks Hugo Vanags. Runā Valerijs Kļimenko, kas atbraucis pasērst pie kritušā brāļa. Doņeckiete Jekaterina Daniļenko atceras tēva Inokentija Sergačova pēdējo vēstuli mātei: «labi mēs dzīvojām-, Ana. bet dzīvosim vēl labāk. Mani šeit ne lode neķer .. .» Taču niknajās kaujās, forsējot Gauju, fašistu šāviņš izdzēsa četru bērnu tēva dzīvību, un māte rūpēs par viņiem palika viena. Mums, dzīvajiem ir svēts pienākums sargāt miera dzīvi, apstādināt kara draudus pasaulē. Daudz neaizmirstamu brīžu palika atmiņā Carnikavas tautu draudzības festivāla dalībniekiem, kas kļuva, ne vien par skolas, bet arī daudzu ģimeņu svētkiem. Viesi iepazina kolhoza dārzniecību, zivju apstrādes cehu, Rīgu un Salaspili.

 
Draudzībā augt un dzīvot
1982.06.01 Darba Balss (Rīgas rajons)
Neiburga, A.
* Darba Balss / 09.10.1984

Piemiņas vieta LTK kritušajiem padomju armijas karavīriem. Republikas nozīmes vēstures piemineklis. Atrodas Carnikavas parkā pie bij. mehāniskajām darbnīcām. Carnikava. Ādažu ciems. Rīgas raj.

 

🌐 🌐 🌐

⏳⏳⏳⏳⏳   OBJEKTS PĀRGAUJĀ  ⌛⌛⌛⌛⌛

⚡⚡⚡

MĒS ATCERAMIES 

Rīt ir 31. gadadiena, kopš mūsu republikas galvaspilsēta Rīga atbrīvota no fašistiskajiem verdzinātājiem. Mēs zinām, cik neatlaidīgas cīņas notika Rīgas pievārtē. 

Par vairāku Padomju Armijas divīzijas apakšvienību līdzdalību Ķīšezera forsēšanā naktī uz 13. oktobri rakstīts daudz, bet visu laiku trūka precīzu ziņu par to, kā tika forsēta Gauja, svarīga fašistu nocietinājumu līnija — Rīgas nocietinājumu pirmais loks. Gaujas kreisais krasts līdz šai diena glabā vācu ierakumu pēdas, viņi bija sagatavojušies aizsardzībai. Un tad pirms dažiem gadiem kolhoza «Ādaži» komjaunieši tikās ar 374 strēlnieku divīzijas, 1242. pulka bijušo komandieri apakšpulkvedi U. Suleimanovu, bet šogad atrada 376. strēlnieku divīzijas 1252 pulka bijušo komandieri pulkvedi H. Išmakovu. Kopā ar biedriem no kolhoza Lielā Tēvijas kara veterānu padomes pulku komandieris pēc 30 gadiem apmeklēja bijušo kauju vietas. Un te nu noskaidrojās ka upes forsēšanu vietā, kur tagad atrodas kolhoza «Ādaži» centrs šīs divīzijas veikušas nevis, 1944. gada 12. oklobrī, kā agrāk rakstīja, bet gan 11. oktobra rītausmā. Upes labajā krastā pa kreisi no tilta (ceļā no Ādažiem) atklāts memoriālais akmens par godu viena pulka karavīriem — kā simbols visai Padomju Armijai, kas atbrīvoja mūsu dzimto zemi. Piemiņas vietas ierīkošana lielu darbu ieguldīja kolhoza komjaunieši.

MĒS ATCERAMIES 1975.10.12 Padomju Jaunatne E. KREICBERGS,  kolhoza «Ādaži» Lielā Tēvijas kara veterānu padomes priekšsēdētāja vietnieks

⚡⚡⚡

Piemiņas akmens Gaujas forsētājiem pie Ādažiem 1944. gada 12. oktobrī,
Te virzienā uz Rīgu notika niknas kaujas.

VĒSTULES, KOMENTĀRI, ATSAUKSMES
1986.09.04 Darba Balss (Rīgas rajons)

⚡⚡⚡

 

🐾🐾🐾🐾🐾🐾🐾🐾🐾🐾

Te mēs sākām Ķīšezera forsēšanu - atceras U.Suleimanovs

Pie obeliska Gaujas krastā

1975.03.23 Darba Balss (Rīgas rajons)

🐾🐾🐾

viss ir beidzies un labi ka tā / 2022.g.

-