Par tautas nama "Ozolaine”
pirmsākumu tiek uzskatīts 1933.gada
28.oktobris, kad kādreizējā Ernsta fon Mengdena pārbūvētā muižas
labības klēts tika iesvētīta par Carnikavas Labdarības biedrības namu. Kopš tā
laika šī ēka vienmēr bijusi vieta, kur pulcēties aktīviem un sabiedriskiem
novadniekiem. Nama sienas pieskandinātas dziesmām, deju soļiem un citu mākslas novirzienu
aktivitātēm, jo lielais un daudzveidīgais amatierkolektīvu skaits kā viena
liela ģimene ik vakaru pulcējas omulīgajās tautas nama telpās. Savukārt
brīvdienās ciemos tiek gaidīts ikviens novada iedzīvotājs vai viesis, lai atpūstos
un uzzinātu ko jaunu. Šobrīd tautas namā darbojas kā bibliotēka, tā dažādi mākslinieciskie kolektīvi:
teātra studija "Nagla”, mākslas studijas "Auseklītis” un
"Triepiens”, kori "Undīne” un "Vēja balss”, vokālā grupa
"Jūras zaķi”, deju kolektīvi "Dālderītis”, "Abi divi”,
"Arnika”, "Tacis” un "Gaujmalietes”, kā arī folkloras kopa
"Cēlāji”, improvizācijas teātris "PLIT" un vokāli instrumentālā
grupa "Piloti”. Tautas nama „Ozolaine” kolektīvs organizē visdažādākos pasākumus – Valsts un
gadskārtu svētkus, koncertus, teātra izrādes, kino seansus, mākslas izstādes
u.c. Vasaras sezonā tiek organizēti dažādi pasākumi Carnikavas muižas parkā un
Carnikavas novadpētniecības centrā - Ģimenes diena, Bērnu un jauniešu deju
festivāls, Ielīgošana, Zvejnieksvētki un lielākie novada svētki - Nēģu svētki.
Tieši Carnikavā par tradīciju izveidojusies arī latviešu Tautas
dzejnieka Ojāra Vācieša ikgadējās literārās prēmijas pasniegšana kādam dzejoļu
krājuma autoram, kas ik gadu notiek O.Vācieša dzimšanas dienā - 13.novembrī.
🎹 🎹 🎹
* Ārpusskolas izglītība / 01.06.1926
🎭 🎭 🎭
Carnikavas kluba nedienas
«Klubu pārņemt esam ar mieru kaut vai šodien, mums tas būtu tiešām izdevīgi!» Jau kuro reizi atkārto zvejnieku kolchoza «Carnikava» priekšsēdētājs b. Tutins. To sacīdams, viņš, tāpat jau kuro reizi, pārlaiž staltajai divstāvu ēkai saimniecisku, vērtējošu skatienu. Jā ... No pirmā acu uzmetiena redzams, ka tai bez rūpīga saimnieka nav klājies diezin cik labi. Daudziem logiem izsistas rūtis, dažiem nav vairs pat rāmju. Balsinājums mūriem noplucis, mājas apkārtne netīra. Arī iekšpuse nemājīga, telpas netīras. Otrā stāvā, pie kluba lielās zāles durvīm, saslieti izjaukti un noputējuši spēļu galdi. . . Tā gan nav, ka klubs būtu «beidzis elpot» pavisam. Pie biļešu kases dēļu būdiņas sienas piesprausta afiša: viesošoties Valsts jauktais koris. Arī kinozāles durvis ik vakaru tiek atslēgtas, un skatītāju netrūkstot abiem seansiem. Pēdējā laikā gan filmas te parādoties tikai tādas, kas Rīgā sen jau nogājušas no ekrāna. Ir te arī bibliotēka. Uzraksts vēstī, ka tā šodien darbojoties, tikai .. . durvis aizslēgtas. Bet priekšsēdētājs Tutins jau stāsta, gluži aizrāvies, par kluba pārkārtošanas plāniem. O, tie ir pārdomāti līdz pēdējam sīkumam! Tiklīdz ēka būs pārņemta, iztaisīs kapitālremontu. Lejas stāva sienām jāliek kūdras vai kāda cita izolācija. Jo tās pārāk mitras. Ir vēl daži lielāki labojumi. Kopā izdevumu sanāks ap 50—60 tūkstoši rubļu. Katrā ziņā ir izdevīgāk izremontēt jau gatavo lielo ēku nekā celt no jauna. Kolchozā celtniecības plānos paredzēts ir klubs, ir kolchozā kantoris . .. Nu, un te varētu iekārtot abus, tik «jāiztīra» no apakšstāva nepiederošie iemītnieki, kas te ievākušies. Garderobes telpās dzīvo kolchoza govju slaucēja . .. Kur tagad kluba apmeklētāji noliek virsdrēbes? Sieviešu tualetes telpās. Protams, arī vīriešiem turpat... Bet blakus kinozālei lejas stāvā, kur dzīvo divas citas ģimenes, telpu kolchozā kantorim pietiktu pārpārēm. Ēkas otrā galā ierīkotu skolu. Vismaz divas vai trīs jaunākās klases. Biezi apdzīvotajā Carnikavā gandrīz katrā ģimenē ir pāris bērnu, bet līdz tuvākajai skolai — pieci kilometri. Augšstāvā viss paliktu pa vecam: klubs, bibliotēka ... «Bet kas mums dos tos sešdesmit tūkstošus?» saka kolchoza priekšsēdētājs. Tādēļ arī nevarot par kluba pārņemšanu nerunāt. Vismaz pagaidām. Prasījuši, lai līdzekļus piešķir Zvejnieku kolchozu republikāniskā savienība no saviem kultūras fondiem. Bet tā noraidījusi. «Ar kolchoza līdzekļiem remontēt? Nē, nekādā ziņā nevaram. Arī ne nākošā, ne aiznākošā gadā laikam nevarēsim», priekšsēdētājs kategoriski purina galvu. .. . Ādažu ciema padomes nodoms nodot Carnikavas klubu zvejnieku kolchozam nebija slikti iecerēts. Ādažu un Carnikavas ciemiem apvienojoties, ciema centrs tagad ir Ādažos. Tur ir arī tautas nams ar savu vadītāju un aktīvu. Bet līdz ko no Carnikavas kluba aizgāja algots vadītājs, kultūras dzīve tajā apsīka, lai gan kolchozam tai pašā laikā nav sava kultūras centra. Kas maksās? Lūk, «akmens», pret ko ikreiz klūp, kad spriež par Carnikavas kluba labiekārtošanu un izmantošanu. Ne ciemam, ne rajonam tādu līdzek]u nav, bet kolchozs atsakās ieguldīt. .. Atsakās ne tāpēc, ka tos nebūtu kur ņemt. Patiesībā paši kolchoza vadītāji nav nemaz tik lieli «kultūras piekritēji», par kādiem izliekas. Kolchozā pašdarbnieki labi zina, cik grūti bija izplēst «algu» kora diriģentam — tos nedaudz rubļus par dažām stundām nedēļā. Orķestra dibināšanas idejai bija jāpārvelk svītra. Instrumentu iegādei priekšsēdētājs neatļāva ne kapeikas, īpatnēja nostāja b. Tutinam ir arī jautājumā par kolchoza kultūras darba organizatoru. Ņemt bijušo kluba vadītāju Skaidrīti Āboliņu? Jā, sieviete enerģiska, pieredzējusi organizatore. Bet mums, redziet, vajag dabūt tādu cilvēku, kas reizē varētu arī ... vadīt kolchozā partijas pirmorganizāciju. Gan tiks ar abiem darbiem galā! Nenoliedzami, katrs solis te tiek smalki aprēķināts. Vai būtu pret to ko iebilst? Protams, nē, tomēr tikai tik ilgi kamēr šis aprēķins nekaitē sabiedrības interesēm. Par zvejnieku kolchoza vadītājiem vairs neteiksim, ka viņi rēķina pareizi, prātodami atbildīgos un lielos kultūras organizatora un partijas sekretāra pienākumus uzvelt vienam cilvēkam. Arī šķērslis kluba pārņemšanai meklējams līdzīgos apsvērumos. Lai nu visiem būtu tādi ienākumi kā zvejnieku kolchoziem! Bet, kādēļ grābt savā kabatā, neizmēģinot, vai pa priekšu nevar citā? Tielēties var droši, nerēķinoties ar laiku. Klubs nekur nepaliks, kolchozs to paņems tā kā tā, bet varbūt, ka izdodas bez pašu tērēšanās ... Bet kolchoznieki lai pagaida vien tos nākotnes labumus. Kultūras darbs arī «nav zaķis, nekur neaizbēgs». Lūk, kā apsvērts! Tikai viens gan aizmirsts: kolchoznieku griba un vajadzības. Jo viņiem nepieciešams savs klubs, sava pašdarbība un kultūras rosme. Bet ne Ādažu ciema padome, ne Saulkrastu rajona Izpildkomiteja nevar grozīt kolchoza priekšsēdētāja Tutina nodomus. Patiesības labā gan jāsaka, viņi to arī negrib. Un tas ir ļoti slikti, pret pašu Carnikavas zvejnieku interesēm.
Carnikavas kluba nedienas
1956.07.04 Cīņa
A. Kārkliņa
🎹🎹🎹🎹🎹🎹🎹🎹🎹
Labs pasākums — pusceļā
Ādažu ciems ģeogrāfiski un saimnieciski dalās divās daļās. Vienai par centru uzskatāms Staļina lauksaimniecības artelis ar tam pieguļošajām apdzīvotajām vietām, otrai Carnikava ar Carnikavas zvejnieku kolhozu. Pavirši raugoties, dzīve abās šais vietās šķiet ritam puslīdz vienādi — ļaudis strādā, piedalās sabiedriskajā dzīvē, jaunatnes vairākums mācās, sestdienas vai svētdienas vakaros dodas uz klubu. Toties rūpīgāk ielūkojoties kaut vai šais klubos, ieskatoties citās sabiedriskās vietās, kļūst redzama atšķirība, kas runā par labu Ādažiem un Baltezeram, par sliktu — Carnikavai. Ādaži kādreiz bija bēdīgi slaveni ar sabiedriskās kārtības pārkāpumiem, kuru vainīgo skaitā bija gan vietējie iedzīvotāji, gan daži Rīgas jaunieši, kuri uzskatīja, ka «uz laukiem» var atļauties visu, kas ienāk prātā. Turpretim pēdējā laikā šādu pārkāpumu skaits strauji samazinājies. Te liels nopelns vietējai brīvprātīgo kārtības sargu vienībai, kuras locekļi sekmīgi cīnās pret sīko huligānismu sabiedriskās vietās un citām līdzīgām negatīvām parādībām. Vienības rosība izskaidrojama gan ar to, ka tās komandieris, J. Birzaiks veic lielu organizatorisku darbu, gan ar Staļina kolhoza valdes un priekšsēdētāja J. Kukeļa pastāvīgo atbalstu. Nemaz nerunājot par pārējiem vienības veiktajiem pasākumiem, pietiks atzīmēt, ka neilgā laikā septiņiem tās locekļu aizturētiem huligāniem nācies atpūsties aresta telpās. Rezultātā sabiedriskās kārtības pārkāpumu šeit kļūst arvien mazāk. Pavisam cits stāvoklis ir Carnikavā. Ne visai sen te huligāni stacijas ēkai izsita logu. Iereibuši cilvēki ar «dzidrā» pudelēm rokās redzami gan stacijā, gan šur tur krūmmalās. Uz «atpūtas vakariem» Carnikavas klubā ierodas jaunieši no Rīgas, kuri tad piedzeras. Nav retums, ka iereibušie huligāni aizskar citus pilsoņus, izraisa skandālus un kautiņus. — Mums jau ilgāku laiku nav milicijas pilnvarotā. Tāpēc huligāni palaidušies, - spriež šejienes lielākās organizācijas Carnikavas zvejnieku kolhoza valdes priekšsēdētājs b. Tutins. Bet brīvprātīgo kārtības sargu vienība, kuras locekļu skaitā ir daudzi arteļa biedri, tai skaitā arī b. Tutins, dzelzceļa stacijas darbinieki un citi carnikavieši? Tā nedara nekā ... — atzīstas b. Tutins. Kādreiz vasarā, kad šī vienība Carnikavā sāka organizēties, par tās komandieri izraudzīja zvejnieku arteļa kultūras darba organizatoru b. Lūsi. Taču viņš aizgāja mācīties. Tad komandiera pienākumus uzticēja brigadierim b. Līviņam. Tomēr šī, kandidatūra bija izvēlētu neveiksmīgi, jo brigadierim gandrīz viss laiks aizņemts, izpildot tiešos pienākumus. Rezultātā vienība mēnešiem ilgi palikusi organizēšanās stadijā un darbu nav sākusi. Bet huligānisms plaukst. Tautas brīvprātīgo vienības locekli sabiedrisko kārtību Carnikavā spētu uzturēt priekšzīmīgu arī bez milicijas darbinieku sevišķas palīdzības. To pierāda pieredze Ādažos un citās vietās. Tikai ātrāk jāpabeidz šīs vienības organizēšana, jāizvirza tai piemērots komandieris un jāuzsāk darbs. Visvairāk šajā ziņā tas atkarīgs no zvejnieku kolhoza valdes, partijas un komjaunatnes organizāciju atbalsta, jo vienības locekļu vairums ir šī arteļa biedri.
Labs pasākums — pusceļā
1959.10.04 Darba Balss (Rīgas rajons)
Avots, H.
* Darba Balss / 08.01.1960
🎹 🎹 🎹
Nesen savu pirmizrādi piedzīvoja Carnikavas kultūras nama drāmas ansambļa jauniestudējums —Skaidrītes Bērziņas romantiskais stāsts 3 cēlienos 5 ainās «Zaudēti gadi». Daudz pūļu izrādes sagatavošanā ieguldījuši režisors Osvalds Bērziņš, dekorators Roberts Zilbalodis, mūzikas konsultante Ausma Borska, apgaismotājs Roberts Āboltiņš un visi dramatiskā kolektīva dalībnieki, lai izrādei būtu īstais skanējums. Nedalītu atzinību skatītāju vidū guva pensionārs Jānis Viļumsons tēvoča Rozēna un kultūras nama mākslinieciskā vadītāja Marija Klapere Tamāras Tālmanes lomā. Izņemot pēdējo cēlienu, kur vēl jāpadomā pie pareizā toņa atrašanas, skatītājus valdzināja arī Helmuta lomas tēlotājs zvejnieku arteļa «Carnikava» atslēdznieks Jānis Tomsons. Ar lielāku vai mazāku veiksmi savas lomas veica arī pārējie kolektīva dalībnieki, iepriecinot skatītājus ar kopumā labu izrādi, kas pēc ilgāka pārtraukuma bija pirmā. Kolektīvs nolēmis šo darbu turpināt, lai līdz vasaras sākumam iestudētu vēl citu vairākcēlienu lugu. Pie darba stāsies jau šinīs dienās.
Pirmizrāde Carnikavā 1961.04.05 Darba Balss (Rīgas rajons) laikraksta kultūras ārštata nodaļas darbinieks J. Āboliņš
Carnikavas zvejnieku ciema kultūras nama deju kolektīva pārstāvji pasniedz dāvanu Oškalna kultūras nama deju kolektīva vadītājai G. Ventai.
Deju kolektīvam 15 gadu 1964.03.28 Padomju Daugava (Jēkabpils) AMOLS, L.
🎻 🎻 🎻
LĪKSMI SVĒTKI SAULKRASTOS
Rīgas rajona deju svētkos, kas notika Saulkrastu kultūras un atpūtas parkā, piedalījās Carnikavas, Siguldas, Vangažu, Bulduru, Krimuldas, kolhoza «Uzvara», Saulkrastu un Mālpils deju kolektīvi.
No jauniešiem neatpalika Berģu ciema, Siguldas un Ķekavas darba veterānu deju kolektīvs. Savu māku rādīja Rīgas rajona kultūras nama deju kolektīvs «Ritenītis». Jautrie svētki bija pulcinājuši ap 1800 skatītāju.
LĪKSMI SVĒTKI SAULKRASTOS 1966.08.05 Zvaigzne A. ČIPIZUBOVA teksts un foto
🎈 🎈 🎈
Dziedādami dancodami mēs darbiņus darījām,
Mūsu tautu tīrumiņi dziesmās, dejās līgojās
Carnikavas dejotājas
Vasasara atnākusi ar liepu ziedu un siena vālu smaržu, ar saules svelmi un nerimtīgo darba dziņu. Īsās jūlija naktis tikko jaudā sevī uzsūkt spēķus, lai tos jaunotā tvirtumā atdotu tīrumu kopējiem. Jūlijs ir dziesmu un deju mēnesis. Jūlijs ir vasaras brieduma mēnesis, kad daba daļu cilvēka pūliņu steidz atmaksāt ražā. Jūlijā visbiežāk svaru kausos liek arī kultūras druvas kopēju graudus. Aizvadītajā sestdienā un svētdienā deju kolektīvu ļaudis brauca uz Siguldu. Brauca, lai rādītu, ka ir strādājuši, brauca, lai saņemtu skatītāju vērtējumu un atziņu. Pilsēta posās sagaidīt astoņus jauniešu un trīs darba veterānu deju ansambļus.
Dejotāji ir moži un dzīvespriecīgi cilvēki. Kad svētdienas pēcpusdienā pār Siguldu savilkās draudīgi lietus mākoņi, padzīdami «civilos» pajumtēs un koku aizsegā, dejotāji kārtojās gājienam. Un, maršam skanot, no kultūras nama devās uz pilsdrupām . . . Vēl līņāja, bet apvienotie deju kolektīvi, Lūcijas Bērziņas vadīti, jau aizsāka rajona deju svētku ieskaņu. Koku galotnēs šalc vējš. Aplausu brāzma tomēr ir daudz spēcīgāka . . . Vissavienības festivāla laureātam Tautas deju ansamblim «Ritenītis» īpaši meklēti vārdi vairs nav jāsaka. Tas ir kolektīvs, kas dejas kaislē valdzinājis ne vien mūsu republikas un Savienības deju mākslas cienītājus, bet ar dzintarkrasta ļaužu možumu un līksmi iepazīstinājis arī aizrobežu skatītājus. Divi šī kolektīva dalībnieki Silvija Vaivade un Pēteris Ločmelis aiziet uz Latvijas Valsts filharmonijas profesionālo deju ansambli cerēt, ka nākotnē šī ansambļa popularitāte sakuplos vēl krāšņāk, jo muzikālo skandumu tagad darina Alfrēda Tīša vadītais tautas instrumentu orķestris. Deju priekā ar rajona darbaļaudīm dalīties ieradušies arī Rīgas pilsētas Oktobra rajona kultūras nama «Ziemeļblāzma» darba veterānu kolektīvs «Lai arī rudens». Viņu izpildītā «Ventiņu deja» šo nosaukumu apstiprina bez liekiem komentāriem . . . Tā, lūk, jaunie skatieties un mācieties! .. Svētki nav svētki, ja tajos neuzaicina ciemiņus. Igaunijas PSR Harju rajona darbaļaudis ir seni mūsu rajona sāncenši.
Šķēpus kā arvien krusto par to, kurš kuru uzvarēs tautas druvas līdumā. Taču šoreiz Somerlinga padomju saimniecības jaunieši ieradušies Siguldā ar tautu deju pūru, bet Hehras papīra fabrikas vīru koris atvedis mūžseno draudzības dziesmu «Pūt,vējiņi!». Mūsu draudzība un sadarbība turpinās jau divpadsmit gadus, stāstīja Harju rajona kultūras nodaļas vadītāja Helm Kurba. Veidojas jaunas padomju tradīcijas, un svētku prieku vislabāk var izjust tad. ja atbrauc viesi. Jau šomēnes mēs gaidīsim Rīgas rajona pašdarbniekus mūsu tradicionālajos pūtēju orķestru svētkos, Jo zinām un cienām viņu mākslinieciskās pašdarbības entuziasmu. Mūsu rajona pašdarbnieki redzes apvārsnī vienmēr paturējuši «Allažu» kolhoza dejotājus. Skatē gan allažnieki nepiedalījās, taču sīkstums. ar kādu kolektīva locekļi turas vienkop, ir katrā ziņā slavējams. Arī šoreiz deju svētku estrādē kā vienmēr redzējām šīs saimniecības visaizrautīgākos dejotājus brigadieri Alekseju Neimani un šoferi Jāni Redeli.
Par zvejnieku arteļa «Carnikava» deju kolektīvu jārunā, kā mēdz teikt, ar pilnu balsi. Nav šaubu, ka carnikavieši pēc «Ritenīša» ir mūsu rajona lepnums. Aizvadītajā gadā šis kolektīvs zvejnieku arteļu deju kolektīvu sacensībā izcīnīja pirmo vietu republikā. Nopietns pārbaudījums gaida mūs arī šogad, sacīja vadītāja Ārija Zēberga. Un pavisam drīz: Zvejnieku dienā . . . Cīnīsimies! Tik ļoti negribas zaudēt pirmo vietu. Bet visi divdesmit četri dejotāji par kaut kādu kompromisu ir dzirdēt negrib! . . . Bez tam mūsu kolektīvu pilnām tiesībām var nosaukt par jauniešu, vidējais dejotāju vecums līdz divdesmit gadiem. Arvīds Ozoliņš un Jautris Rikards ir zvejnieki. Var likties, ka apmeklēt mēģinājumus ir pat neiespējami. Un tomēr puiši prot laiku rast visam. Tāpat arī Rīgas politehniskā institūta students Staņislavs Mencs un Rīgas 31. vidusskolas (nu jau absolvente) Dace Bērziņa. Bet grāmatvedības darbiniece Daina Grūbe ir reizē gan aktīva pašdarbniece, gan organizatore, kas palīdz noturēt «līmenī» visu dejotāju kolektīvu. Ārija Zēberga tobrīd bija priecīga un reizē domīga. Viņas «bērni» gatavojās dejai, bet Ārija vēl nezināja, ka arī šajos svētkos viņas vadītais kolektīvs izcīnījis pirmo vietu .. . Atliek tikai piebilst zvejnieku sakāmo: «Tā turēt!» . . . Limbažu Tautas teātra aktrise Rūta Pole publikai paziņo pēdējo svētku deju «Es mācēju danci vest» . . . Skates žūrijas komisijas vārdā deju kolektīvu sacensības rezultātus paziņo rajona kultūras nodaļas inspektors Andrejs Ahūns. Otrā vieta Baldones ciemata kultūras nama deju kolektīvam (vadītāja Ilona Ķimene). Trešā Ķekavas putnu fabrikas un Saulkrastu kultūras nama deju kolektīvam (vadītāja Elga Auziņa un Aija Stira). Godalgoto vietu ieguvējus b. Ahūns rajona Darbaļaužu deputātu padomes izpildkomitejas vārdā apbalvo ar Goda rakstiem. Rajona, kultūras nodaļas Goda rakstus saņem kolhoza «Pabaži», «Lai arī rudens» un citi kolektīvi. Saviļņojošu brīdi skatītājiem un dejotājiem sagādā kolhoza «Pabaži» priekšsēdētājs J. Vaivars, kas uznāk uz skatuves ar rožu klēpi! Katrs dejotājs saņem valdes sirsnīgo atzinību. Tad, protams, dubults prieks censties. Partijas rajona komitejas sekretāre Helēna Spoģe aicina svētku uzvarētājus Carnikavas kultūras nama deju kolektīva dalībniekus nolaist svētku karogu. Skan PSRS un LPSR himnas.
Dziedādami dancodami mēs darbiņus darījām, Mūsu tautu tīrumiņi dziesmās, dejās līgojās
1968.07.10 Darba Balss (Rīgas rajons) Beķeris, V.
🎼 🎼 🎼
* Darba Balss / 25.12.1969
PELNRUŠĶĪTE PĀRVĒRŠAS PRINCESĒ
Neiespējamais kļūst iespējams. Pelnrušķīte pārvēršas par princesi. ...Kad biju maza un skatījos, kā dejo, man gribējās ātrāk būt lielai un virpuļot tikpat skaisti, stalti un cēli. Bet pieaugusi sapratu — nav man tādu dotību. Neko darīt. Redzot lielisku deju, ieraugu to, kas ļautu kļūt par princesi pasakā. Šīs jūtas manī paliek. Un tās man vajadzīgas.
Ārija mācījās baleta skolā. Dejot ļoti patika. Un tā gribējās, lai arī citiem patiktu. Vismaz tikpat stipri kā pašai. Nē, nē, visi jau nedejos. Bet lai skatoties priecātos. Vēlāk viņa uzstājās. Rakstura, tautas dejās. Bija prieks. Tikai tad, kad urdošā doma nevarēšu pati dejot uz skatuves, apstiprinājās, varbūt Ārija Zēberga zināja - tā ir mīlestība. Es mīlu deju. Ko iesākšu bez tās? Un Ārija sāka mācīt dejot citiem. Vispirms mazajiem.
Tā dejo Carnikavas jaunieši
Tie bija Carnikavas zēni un meitenes. Pirms 18 gadiem. — Ar bērniem vienā ziņā ir vieglāk. Viņi ir aizrautīgi, centīgi pūlas visu izpildīt. Viss viņiem jauns, interesants. Bet liekas, kaut kā man tomēr pietrūka. Mazajiem nespēju, varbūt nepratu atdot to, kas tuvs pašai, Ā. Zēberga atceras. Arī tagad viņa māca bērnus - turpat Carnikavā un rajona kultūras namā. Ilgajā pieredzē izaugusi prasme. Zvejnieku kolhoza «Carnikava» jauniešu deju kolektīvs jau piedzīvojis desmitgadi. — Man ir pat tādi, kas dejo visu šo laiku. Tas nenozīmē, ka viņi jau «veci». Sākuši jau gan no vasarām septiņām, viņas balsī ir prieks un lepnums. — Četri pāri pie mums ir piecus gadus. Ilgi? Ilgi gan. Jaunie dejotāji ļoti bieži mainās. Puiši aiziet dienestā, citi apprecas sieva vai vīrs nelaiž. Zēni un meitenes tiešām ir ļoti atsaucīgi, atzīst vadītāja. Tērpi arī nav problēma. Vēl nesen Ā. Zēberga strādāja «Darba rezervēs». Taču nejuta nemitīgi augšup kāpjošo dejas līkni. Arī dejotāju kolektīvu daudz. Gribas, lai viņi labi dejotu. Gribas strādāt mērķtiecīgi. Es tādēļ esmu ar visu sirdi par koncertiem. Lai to būtu vairāki. Katram gribas redzēt sava darba augļus, Ā. Zēberga enerģiski apgalvo. Vēl prātā republikāniskā skate pirms gadiem, tad, bija pirmā reize, kad carnikavieši «izgāja laudīs». Sevišķi to atceras mani dejotāji. Šogad ir tā reize, kad jāparāda, kas krāts šos piecus gadus. Kā strādā kolektīvs? Mēģinājumi divas reizes nedēļā, pirms tiem — treniņa stunda dejas elementu apgūšanai. Pašdarbnieki iestudē daudzu tautu dejas. Tagad Ā. Zēberga vada arī kolhoza «Ādaži» jauniešu kolektīvu. Vai kāds brīvs brītiņš arī paliek? Jā, no rīta puses. Ārijas Zēbergas mācītie «Carnikavas» jaunieši ir vieni no labākajiem. Ādažnieki arī sparojas. Taču pašu vadītāju dejotāju sniegums nesenajā skatē īsti neapmierināja. Tas ir labi. Tātad centīsies. Tas ir daudz — likt raitajā, dzirkstošajā «Rucavietī», ukraiņu nebēdīgajā kazačokā, moldāvu straujajā, kā dienvidu saule svelmainajā ritmā saskatīt savu labo domu un sapņu seju. Tad jūs uz brīdi atverat pasakas durvis. Skaisti? Bet grūti gan. Esmu pateicīga katram, kas mani ieved pasakā. No turienes atnāku stipra. Un jūs?
PELNRUŠĶĪTE PĀRVĒRŠAS PRINCESĒ
1970.04.28 Darba Balss (Rīgas rajons)
BŪMANE, I
Carnikavā dejo jauni un veci
TUVOJAS DZIESMU un DEJU SVĒTKI
Pirms pāris mēnešiem Rīgas rajona kultūras namā notika skate, kur rajona deju kolektīvi sacentās par tiesībām piedalīties Latvijas PSR dziesmu un deju svētkos. Labāko kolektīvu vidū iekļuva arī Carnikavas zvejnieku kolhoza jauniešu un veco ļaužu deju ansambļi. Zinātāji runā, ka 12. jūlijā paredzētajā Latvijas deju kolektīvu skatē Rīgā carnikaviešiem esot visas iespējas izcīnīt Tautas deju ansambļa nosaukumu. Tas ir daudzu pašdarbnieku sapnis. Rīgas rajonā šādā godā pagaidām ir tikai rajona kultūras nama kolektīvs «Ritenītis». Kas sekmējis carnikaviešu panākumus? Saulkrastu estrādē draudzības koncertā sastapām deju kolektīvu vadītāju Āriju Zēbergu un uzdevām viņai šo jautājumu. Ārija domā, ka panākumus veicinājuši vairāki apstākļi.
Jaunības spēks un enerģija dzirkst ikvienā dejā, vienalga, vai to izpilda koncertzālē, estrādē, upes līcī vai jūrmalā.
Pirmkārt — ar Carnikavas meitām un puišiem viņa strādā jau vairāk nekā desmit gadu. Tātad labi pazīst ciemata ļaudis, zina jauniešus, kas jau no mazotnes labprāt piedalās pašdarbībā, un palīdz tiem izvēlēties deju par galveno atpūtas veidu. A. Zēberga te sākusi kā bērnu deju kolektīva vadītāja. Tad izveidoja jauniešu kolektīvu, kas jau pēc dažiem gadiem sāka papildināties ar dejotājiem no bērnu deju kopas. No mazām dienām mēģinājumos un koncertos piedalījusies, piemēram, pārdevēja Dace Bērziņa, kolhoza šoferi Boriss Ņesterovs un Harijs Āboliņš, vidusskolas abituriente Līga Ozoliņa un vairāki citi. Tā tas turpinās visus šos gadus. Arī patlaban bērnu kopā dejo sešdesmit mazo carnikaviešu četrās dažāda vecuma grupās, sākot no četru gadu vecuma līdz piecpadsmit gadiem. Rudenī lielākie no tiem aizstās jauniešus, kas dosies karadienestā vai uz augstskolām. Carnikava ir tuvu Rīgai, tāpēc daudzi studenti turpina darboties sava ciemata kultūras namā. Vadītāja neslēpj, ka darbs ar jauniešiem, kas studē klātienē, vai tiem, kas strādā un mācās neklātienē, prasa daudz pūļu, izkārtojot brīvos brīžus mēģinājumiem. Toties šo jauniešu dejas prieks un centība sagādā baudu un gandarījumu. Tāpēc vadītāja nemaz nesūdzas, ka vairāk nekā puse no divdesmit diviem dalībniekiem mācās. Edvīns Mālbergs beidz tehnikumu, Anita Gulbe, Uldis Banga un Staņislavs Mencis studē klātienē. Harijs Āboliņš mācas Industriālā politehnikuma vakara nodaļā. Ligita Kārkle un Indra Filipsone strādā un apmeklē sagatavošanas kursus iestājai universitātē. Aizraušanos ar deju daudziem carnikaviešiem netraucē ne intensīvs darbs (kad jau divos trijos naktī jābrauc jurā), ne mācības, ne godi un ģimenes pienākumi. Ilgus gadus jauniešu kolektīvā dejoja Arvīds Ozoliņš un Anda Rikarde. Laikam jau deja arī bija tā, kas viņus satuvināja vienā ģimenē. Drīz jaunā ģimene sakuploja un Andai bija jāpārtrauc mēģinājumi pulciņā, taču Arvīds līdz pat šim pavasarim dancināja Andas biedrenes. Tagad viņu vecākā meita sākusi iet tēva un mātes pēdās, cītīgi apmeklēdama bērnu deju kopas mēģinājumus. Ir arī piemēri, kad vecāki seko bērnu priekšzīmei. Indru un Mārīti Filipsones jau vairākus gadus Carnikavā pazīst kā lielas dejotājas.
Ārija Zēberga mazo un lielo carnikaviešu «dancinātāja»
Un tas nemaz netraucē viņu skolas gaitās. Tagad mēģinājumus apmeklē arī viņu tēvs Harijs Filipsons, kas aktīvi piedalās veco ļaužu deju kolektīvā. Arī Harija Āboliņa māte Skaidrīte Āboliņa ik nedēļu divus vakarus izbrīvē vairākas stundas no mājas darbiem, lai piedalītos deju mēģinājumos vai koncertos. Ar dejām ir citādi nekā ar dziesmām. Kori cilvēks var dziedāt līdz sirmam vecumam. Bet dejas visu laiku uzskatīja par jauniešu priekšrocību. Tad uzņēmīgi ļaudis arī vecāka gājuma cilvēkus sāka iesaistīt deju kolektīvos. Tā radās veco ļaužu deju kopas. Tos, kam jau pāri četrdesmit pieciem, vismaz Carnikavā, laipni lūdz atkal atsākt dejošanu savā «vecīšu» kolektīvā. Un tavu brīnumu! Dalībnieku šai grupā nav mazāk kā jauniešu ansamblī. Un kas tiem par atbildības sajūtu, centību! Kaut arī gadu skaits, kā zvejniekam Jānim Lidigam vai pensionāram Reinholdam Markevicam, jau pāri sešdesmit. Viens otrs no viņiem jaunībā lēkuši polku, griezuši valsi, bet gadās, ka uz mēģinājumu ierodas arī tāds pensionēts entuziasts, kam jāsāk ar dejas ābeci. Bet re, rajona skatē visi taisīja tik raitas tūres, ka žūrija bez šaubīšanās atvēlēja tiem lielo dziesmu un deju svētku estrādi. Veco ļaužu kolektīva dejotājas prot ne tikai danci vest, bet arī aust un šūt tautiskos tērpus. Līdz šim iztika ar stilizētiem, fabrikā austiem apģērbiem. Tagad sievas pašas darina savam ciemam (Ādažu) precīzi atbilstošus etnogrāfiskos tērpus. Jauniešu kolektīvam viņas gatavo tērpus pēc Vidzemes lībiešu etnogrāfiskajiem paraugiem. Kas vēl veicinājis carnikaviešu dejas soļa raitumu un atbalsi kaimiņu ciemos, pat kaimiņu republikās?
Vislielākos aplausus vienmēr izpelnās viena no jaunrades dejām "Dzintarkrasta puiši".
Tas ir interesantais repertuārs, kurā iekļautas daudzas mazāk pazīstamas latviešu tautas dejas, kā arī pēdējo gadu jaunrade. Netrūkst arī cittautu — krievu, moldāvu, ungāru, vācu, poļu deju. — Manuprāt, viens no galvenajiem, mūsu panākumu cēloņiem ir zvejnieku kolhoza vadītāju lielā atsaucība un pašdarbniekiem sniegtais atbalsts gan materiālā, gan morālā ziņā, — saka vadītajā Ā. Zēberga. — Kolhoza priekšsēdētājs M. Filatovs nav izlaidis gandrīz nevienu mūsu koncertu, viņš vienmēr interesējas par mēģinājumu izkārtojumu, nepieciešamo transportu u. c. Viņa meita Irēna arī piedalās bērnu deju pulciņā. Ne tikai mēs, dejotāji, bet visi carnikavieši ar lielu interesi un uztraukumu gaida lielos svētkus un Latvijas labāko deju kolektīvu skates rezultātus.
Carnikavā dejo jauni un veci
1970.06.19Dzimtenes Balss K. BRĪVIŅŠ
🎻 🎻 🎻
* Darba Balss / 27.10.1970
* Darba Balss / 27.10.1970
Carnikaviešu lielais loms
ZVEJNIEKU KOLHOZA «CARNIKAVA» KLUBĀ NOTIKA SVINĪBAS PAR GODU SAIMNIECĪBAS JAUNIEŠU DEJU KOLEKTĪVAM, KAM PIEŠĶIRTS TAUTAS DEJU ANSAMBĻA NOSAUKUMS
— Bija noruna, ka šovakar dejotājus nepieteiksim, tomēr atļaujiet pirmoreiz nosaukt īstajā vārdā. Dejoja zvejnieku kolhoza «Carnikava» Tautas deju ansamblis! — paziņo aktieris Osvalds Bērziņš. Atveras priekškars, nodimd grīda. Carnikavieši dejo «Dzintarkrasta puišus». Slaidi kā mastu priedes. Skaties uz vienu, skaties uz otru, trešo. . . Braši! Puiši parāda vīra spēku, izveicību. Savukārt meitenes vijas liriskajā «Līgodama upe nesa» kā vilnis, kā ziedi pa straumi. Visas skaistas un graciozas. — Tagad Jūs redzēsit Carnikavas dejotāju nākotni, tagadni un pagātni, — saka O. Bērziņš. No kulisēm iztipina mazie, dažs pat pārlieku nopietni. Bērnu pulciņa dalībnieku «numurs» beidzas ar zveju — «noķerta» pamatīga zivs, ko mazie lepni parāda skatītājiem. Jauniešus — Tautas ansambli sagaida aplausu šalka. Cienīgi, bet ar jauneklīgu nebēdnību griež danci veco ļaužu kolektīvs. Katra paaudze demonstrē savu iznesību un veiklību. Koncerts beidzas. O. Bērziņš, uzrunājot ansambļa dejotājus un vadītāju Āriju Zēbergu, saka: Ja vilnis katru brīdi nemainītos.
Vai tad to apbrīnotu kāds? Patiesi vārdi. Carnikavas jauniešu deju kolektīva lielais sasniegums — Tautas ansambļa nosaukums — iegūts ar neatlaidīgu, grūtu, desmit gadus ilgu darbu. Visus desmit gadus kolektīvam palikusi uzticīga Carnikavas veikala pārdevēja Dace Bērziņa, kolhoza šoferis Harijs Āboliņš, LVU studente Anita Gulbe un dārzniecības darbiniece Ligita Kārkle. Ansamblī dejo māsas Vilipsones — Indra un Māra, RPI studenti Staņislavs Mencis un Uldis Banga, zvejnieks Jautris Rikards, arhitekts Edvīns Mālbergs, kuģu remonta rūpnīcas darbinieks Māris Auerbergs, friziere Gunta Ancāne. Dejotājus sveic daudz labvēļu un draugu. — Mēs domājam, tas lielais loms nu izvilkts: — saka baldonieši. Jautrības pilnu «apsveikšanas rulli» nes siguldieši. Savus «bērnus» uzrunā Rīgas rajona deju kolektīva «mamma» — virsvadītāja Lūcija Bērziņa: — Ziniet, man gribas raudāt no prieka. Bet, — viņa brīdina. — Tautas ansambļu zvaigznājā, lai Jūs turpmāk nepaliktu tukšā nekad! Visiem dejotājiem un vadītājiem kolhozs pasniedz balvas. Ansamblis savukārt sirsnīgi pateicas priekšsēdētājam M. Filatovam. — Kolhozs mūs ļoti atbalsta. Palīdz visur, kur vien vajag. Nekad neatsaka. — stāsta A. Zēberga. Tā vajag. Jo saimniecības gods taču ir tās cilvēki un viņu darbs.
Lauku ļaudis savu brīvo laiku mēdz pavadīt dažādi. Vieni kopj dārzus, otri sēž pie televizoriem, trešie dzied vai muzicē, ceturtie .. . Vārdu sakot, katrs dara savam prātam patīkamo. Zvejnieku kolhozā «Carnikava» ir cilvēki, kuri brīvajās stundās vislabāk sevi izsaka dejā. Vai daudz pie jums dejotmīlētāju? pajautāju Carnikavas Tautas deju ansambļa vadītājai Ārijai Zēbergai. Carnikavā dejo gan jauni, gan veci. Bez veco laužu un bērnu deju kolektīviem mums ir Tautas deju ansamblis ar 16 pāriem. Dalībnieku vidējais vecums 16 —25 gadi. Vairums nāk no tuvējās apkārtnes vai pat Rīgas. Kāda ir Carnikavas dejas mākslas pagātne? - Kolhozā dejotājus mācu jau 12 gadus. Pirmie toreiz bija jaunākās paaudzes pārstāvji. Apmēram puse dalībnieku no toreizējā bērnu deju kolektīva ar dejošanu nodarbojas vēl šodien Tautas deju ansamblī. Tas savu nosaukumu izmainīja tikai 1970. gadā, kad republikāniskajā deju kolektīvu skatē ieguva trešo vietu. Augstais nosaukums un godalgotās vietas ir tikai redzamie darba augļi. Pagātnē šajos desmit gados ir izmainījusies kā deju izpildījuma meistarība, tā attieksme pret deju mākslu vispār. Kādreiz daudzi to uzskatīja par profesionālu nodarbošanos - neiespējamu lauku apstākļos.
dejo carnikavieši
Taču cilvēki uzcītīgi nāca uz mēģinājumiem, vingrinājās, dejoja, uzstājās. Tā līdz šai dienai. Vai kolektīvs viesojies arī citur? 1971. gada pavasarī bijām pašos mūsu zemes ziemeļos Arhanģeļskas apgabalā, tā paša gada rudenī — brauciens uz Moldāvijas PSR. Pērn atkal izbraukumi pa Ziemeļkaukāza pilsētām. 1972. gadā, atzīmējot PSRS nodibināšanas 50. gadadienu, uzstājāmies Rīgas rajona saimniecībās un pie draugiem Lietuvā. Lielākais pārbaudījums bija pērn 5. Vidzemes zonas Tautas deiu ansambļu skatē. Cīņā ieguvām otro vietu, manuprāt, tas bija liels mūsu kolektīva sasniegums. Jā, koncertizbraukumos neesam vieni. Uzstājamies kopā ar Ķekavas putnu fabrikas vokālo ansambli un vīru kori. Ķekavieši ir rajona labākie vokālo ansambļu grupā. Izbraukumi jauna repertuāra izvēles ziņā mūs atlīdzina bagātīgi arvien atvedam mājās jaunus cittautu deju soļus. Jāatzīstas, pēdējie gadi no mūsu dejotājiem prasījuši milzu izturību un pašatdevi dejai, vienalga, kur arī neuzstātos republikā vai aiz tās robežām. Vai Tautas deju ansamblis piedalījās Dziesmu svētku simtgadē? Jā, carnikavieši bija to 24 Tautas deju ansambļu vidū, kuri dejoja Mežaparka Lielajā estrādē. Deju repertuārs bija pavisam jauns, daudzie skatītāji un viesi redzēja latviešu tautas dejas «Ugunskurs», «Veco zvejnieku deja», «Visi ciema suņi rēja», poļu tautas deju svītu, krievu deju «Vendzeļa» un citas. Jāsaka, ka ilgie mēģinājumi, jaunais deju repertuārs mūs mazliet «izsita» no ierastās mēģinājumu kārtības. Pavisam maz laika šajā sezonā atlicis jaunradei, mūsu jaunā ceļojuma programmas dejām. Vai atkal brauciens? Esam jauna un grūta ceļa jūtīs. Gatavojamies ceļojumam uz Rumānijas Sociālistisko Republiku. Uztraukums un atbildība liela, jo kā nekā pirmais ārzemju brauciens visā kolektīva pastāvēšanas vēsturē. Uz Rumāniju vedam sen dejotas, «noslīpētas» dejas, kā «Pie Daugavas», «Rucavietis», «Meita puisi dancināja», «Diždancis» un arī rumāņu tautas dejas. To, kurās rumāņu pilsētās būsim, pateikt vēl grūti. Koncertceļojums ilgs 14 dienas. Līdz izbraukšanai 15. augustam atlicis ļoti maz, tādēļ cenšamies vingrinājumiem izmantot katru brīvo laika brīdi.
CEĻA JŪTĪS
1973.08.07 Darba Balss (Rīgas rajons)
Dzirciems, Z.
Vīru kora vecākais Arvīds Blūzmanis, kas saka: «Bez dziesmas nav nekāda dzīve». Viņš visu mūžu dzied pats un rosina dziedāt citus. Arī viņa nopelns, ka «Carnikavai» ir savs vīru koris.
BRĪVAM BRĪDIM 1974.03.02 Darba Balss (Rīgas rajons)
🎵🎵🎵🎵🎵🎵🎵
Carnikavas Tautas deju ansamblis gājienā.
Dziesmā darba skaistums skan, Dejā pulsē dzīves prieks 1976.06.10 Darba Balss (Rīgas rajons) Neiburga, A.
SKAISTAS TRADĪCIJAS
Sarma nekavē
Balvu un ziedus par piedalīšanos no Emīlijas Skuķes un mākslinieciskās vadītājas Gaļinas Bekeres saņem zvejnieku kolhoza « Carnikava» deju kolektīva vadītājs Harijs Āboliņš.
Šos cilvēkus nekavēja ziemas mātes līdz galan atvērtais sniega maiss, no kura augu dienu un nakti krita lejup smagas sniega pikas un noklāja ielas un ceļus pusmetra biezumā. Nekavēja arī stindzinošais sals, kas sevišķi nikns kļuva vēlu vakaros un uz negantu sacensību izaicināja tumsu, kurai cauri līdz Loču ielai spiedās tikai kāda retas blāvas spuldzes atblāzma. Astoņpadsmit zivju konservu kombināta kluba vecākās paaudzes deju kolektīva dalībnieki visu aizvadīto ziemu regulāri apmeklēja mēģinājumus. Nebija kavētu nodarbību, nebija pat nokavētu minūšu. Kolektīvs jau darbojas septiņpadsmit gadu. Tā ilggadējā vadītāja Marta Romanoviča kopš 1978. gada stafeti nodeva Emīlijai Skuķei. Piecpadsmit gadus šajā kolektīvā dejo Velta Lapovka, gadu ilgāk viņas pārinieks Ermanis Rode. Par savu vaļasprieku dejošanu izvēlējušies dzīvesbiedri Ērika un Laimons Liki un Anna un Arvīds Vīksnas. Dejotāji piedalījušies vairākos pilsētas kultūras pasākumos. 1970. gadā uzstājušies Dziesma svētkos Rīgā. Pērn notika Kurzemes zonas deju svētki Kuldīgā. Tajos piedalījās 22 kolektīvi ar pāri par 1.500 dalībniekiem. Viņu vidū bija arī ventspilnieki. Pašās saltākajās janvāra dienās, kad varēja tikai izzīlēt, vai sarma, kas vizēja matos, ir paša īpašums, vai to iekrāsojusi ziema, kolektīva daltbnieki brauca uz Carnikavu, uz draudzības koncertu. Draudzības koncerti starp Tukuma rajona Džūkstes kultūras nama, Engures zvejnieku kolhoza, Vecumnieku, zvejnieku kolhoza «Carnikava» kulturas namu un Ventspils zivju konservu kombināta kluba vecākās paaudzes deju kolektīviem notiek regulāri. Nesen draudzības koncerts notika Ventspilī. Tajā piedalījās četri kolektīvi. Aprīlī atkal plānota tikšanās, šoreiz Vecumnieku kultūras namā.
Dejo ventspilnieki. Priekšplānā Velta Lapovica un Ermanis Rode.
Carnikavas vecākās paaudzes dejotāju grupa
Sarma nekavē1979.03.21Padomju Venta (Ventspils)
Grava, A.
Kopdziesmas un kopdejas svētki
Šovasar ventspilnieki un daugavpilieši, valmierieši un baušķenieki, visu novadu pašdarbnieki atkal pulcēsies kopdziesmai un kopdejai. Republikas Ministru Padome pieņēmusi lēmumu sarīkot kārtējos dziesmu un deju svētkus no 10. līdz 13. jūlijam. Padomju Latvijā šis masveidīgākais un nozīmīgākais pašdarbības mākslas sarīkojums notiks devīto reizi. Šovasar arī dejotāji cer uzstāties pilnā krāšņumā. Iepriekšējās svētku reizēs pie vārdā tika vienīgi Tautas deju ansambļi: ilgus gadus viņu «estrāde» — «Daugavas» stadions — bija remontā. Tagad celtnieki apsolījuši laist dejotājus un skatītāju tūkstošus ierastajā sarīkojuma vietā, un nu beidzot kopdejā varēs tikties arī republikas labākie jauniešu deju kolektīvi. Šovasar dziedātāji pamatīgi atjauninājuši repertuāru. No agrākajos svētkos dzirdētajām skanēs tikai vienpadsmit dziesmas. Gandrīz divtik dzirdēsim lielā kopkora balsīs pirmoreiz. Starp tām būs gan mūsdienu komponistu kora dziesmas — Imanta Kalniņa «Dziesma dzimtenei», Arno Babadžanjana «Dziesma par Konstitūciju», Raimonda Paula «Pieci olimpiskie apļi», Pētera Plakida «Ar dziesmu dzīvībā». Ģederta Ramana «Manas tautas dziesmu rīti», Valtera Kaminska «Savs gaišais kalns» un citas —, gan arī klasika: Pētera Čaikovska «Zelta mākonītis snauda», Alfrēda Kalniņa «Bezdelīgām aizejot». .
Zvejnieku kolhoza "Carnikava" vīru koris
Kopkorus diriģēs LPSR Tautas mākslinieki. Iepriekšējos dziesmu svētkos viņu bija tikai divi — Daumants Gailis un Imants Kokars. Tā paša gada rudenī, pēc svētkiem, šo goda nosaukumu piešķīra arī pārējiem lielo dziesmu svētku virsdiriģentiem — Haraldam Mednim, Jānim Dūmiņam, Gido Kokaram, Edgaram Račevskim, Ausmai Derkevicai un Imantam Cepītim. Šovasar virsdiriģentu saimē redzēsim tikai tās pašas sejas, kuras redzējām iepriekšējos svētkos. Toties deju virsvadītāju «kārtā» šāda ranga sarīkojumos trīs labi pazīstami vārdi parādās pirmoreiz. Tie ir: LPSR Nopelniem bagātie mākslinieki Imants Magone, Uldis Steins un Alfrēds Spura. LPSR Tautas skatuves mākslinieks Aleksandrs Lembergs, LPSR Nopelniem bagātais mākslinieks Harijs Sūna, Osvalds Strauss un Vilis Ozols kopdejas vadījuši arī agrākajos dziesmu un deju svētkos, tāpat kā LPSR Tautas skatuves mākslinieks Uldis Žagata un Latvijas PSR un Polijas Nopelniem bagātā māksliniece Ingrīda Saulīte, kuri abi būs arī šo republikānisko deju svētku režisori.
«Carnikavas» pašdarbniekiem ir stingrs balsts
— kolhoza priekšsēdētājs Mihails Filatovs.
— Šur tur gadās dzirdēt apmēram tādas runas: «Kas nekaiš Rīgas rajonam: diriģentus var dabūt labu labos, viss pie rokas, viss pieejams ...» — Tiesa, savs labums no šī tuvuma ir. Un ne tikai labus diriģentus, bet arī labus lektorus un interesantus cilvēkus tematiskiem sarīkojumiem varam dabūt. Taču jāstrādā jau visur — neviens tev pats klāt nenāk. Un ir arī sarežģījumi, kurus rada tieši Rīgas tuvums. Ir ārkārtīgi jāpūlas, tā, lai būtu tuvu profesionālajam līmenim, citādi neviens tavu priekšnesumu skatīties negribēs. Jāliek priekšā kas ļoti interesants, citādi tavs potenciālais skatītājs vai klausītājs iesēdīsies autobusā un uz Rīgu prom. Nav mums arī tāda rajona centra kā citur, kas pats par sevi jau ir organizējošs un piesaistošs faktors. Nav arī tāda rajona kultūras nama - metodiskā centra — kā, piemēram, Valmierā vai Cēsīs.
Mūsējais atrodas nomaļus, Berģu mežā, un to pārlieku «aplaimo» Rīgas ballīšu publika.
— Šovasar arī dejotājiem beidzot būs republikāniskie svētki. Kā viņi tos sagaida? — Turamies savā parastajā līmenī, ar nelielu kāpumu. Mums ir četri Tautas deju ansambļi — zvejnieku kolhoza «Carnikava» TDA «Carnikava», rajona kultūras nama TDA «Ritenītis», kolhoza «Ādaži» TDA «Sprigulītis» un pavisam nesen TDA godā iekļuvušais Ķekavas putnu paraugfabrikas deju kolektīvs, katrs ar diviem sastāviem. Un ir mums arī desmit jauniešu deju kolektīvi, pieci vidējās paaudzes un seši darba veterānu deju kolektīvi. — Vidējās paaudzes arī? Kā tad to varat piedabūt pie dejošanas? — Tā jau viens otrs ir brīnījies. Bet ne kā brīnumaina tur nav. Mums bija dejot gribētāji, un tā radas vajadzība pēc šādiem kolektīviem. Mūsu rajons gan bija pirmais, kur tādus kolektīvus izveidoja, bet tagad šo ideju pārņēmuši arī citi, un šovasar pirmo reizi republikas deju svētkos arī šai grupai būs viena deja. Tā ir kategorija, kas grib un var labi dejot. Viegli jau nav: viņiem reizēm ir pārlieku «gudras» galvas, ir žiguļi un visādas iespējas. Bet ir vērts ar viņiem strādāt. —
"Carnikavas" vīru kora diriģents Arnis Poruks
Ko kopumā esat gatavi deleģēt uz republikas dziesmu svētkiem? — Pusotru tūkstoti pašdarbnieku — koristus, dejotājus, pūtēju orķestru dalībniekus. Lai tik jaudā ņemt mūs pretim. Pagrūtāk jau mums būs ar tik daudziem kolektīviem un tik lielu dalībnieku skaitu svētku dienās izgrozīties, bet gan galā tiksim. Un tiks arī. Šo pārliecību aizņēmos no Tautas mākslas nama direktora Arvīda Donasa, kurš pēc vairāku gadu kopdarbības pieredzes par Rīgas rajona Kultūras nodaļas vadītāju Ināru Endziņu teica: «Viņa ir ļoti enerģiska, ar savu nostādni un cīnītājas raksturu. Saprātīgi iet uz mērķi — ar darīšanu, nevis ar vārdiem,»
Kopdziesmas un kopdejas svētki
1980.02.01Zvaigzne VIKTORS BĒRZIŅŠ
🎼 🎼 🎼
Pašdarbības «uguntiņas» kuršanai
Kolhoza «Carnikava» kultūras namā ieviešam tradīciju rīkot mākslinieciskās pašdarbības kolektīvu kopīgu sarīkojumu.
Nesen, jaunajā gadā, lai stimulētu pašdarbniekus, sarīkojām īpašu pasākumu. Tajā katram kolektīvam vajadzēja atklāt prasmi svētku galda noformēšanā un sniegt priekšnesumu. Sarīkojums atklāja daudz labas izdomas. Vecākās paaudzes kolektīva «Gaujmala» dejotāji kopā ar vadītāju Hariju Āboliņu bija sasēduši izrotātās kamanās. Lietišķās mākslas pulciņa «Auseklītis» audējas (vadītāja Ārija Cekule) bija parūpējušās par tradicionālā stilā klātu galdu. Priekšnesumam īpaši bija gatavojušās Ludmilas Aizpurietes sieviešu kora dziedātājas. Sarīkojums izdevās un sagādāja visiem dalībniekiem daudz prieka.
ATPŪTAS DIENAS VAKARĀ
1983.01.22 Darba Balss (Rīgas rajons)
E. Terentjeva, zvejnieku kolhoza «Carnikava» kultūras nama vadītāja
Dzied Rīgas rajona zvejnieku kolhoza «Carnikava» vīru koris «Enkurs» (diriģents Arnis Poruks)
"Skaistākie vasaras mirkļi Carnikavas novadā". Tam pieteicās astoņi autori, kopumā iesūtot 100 bildes, no kurām balsotāji izvēlējās sev tīkamākās. Konkursā ikviens bija aicināts iemūžināt novada skaistākās vietas un notikumus. Par trīs labākajām bildēm ikvienam bija iespēja nobalsot Carnikavas novada domes vietnē, un apmeklētāji lēma, ka trīs labāko fotoattēlu autori ir Marina Siliņa, Monta Laura Malniece un Edgars Lūsiņš, vēsta portāls
"Carnikava.lv".
💢💢💢
Pierīgas leģendas: Carnikavas novads – Ojāra Vācieša, Viļņa Titāna un Melānijas Vanagas mājvieta
Apriņķis.lv 08.08.2019 Autors: Una Griškeviča
Izcilā
latviešu dzejnieka Ojāra Vācieša 70. gados celtajā vasaras mājā
Carnikavā nu saimnieko viņa mazdēls Mārtiņš ar ģimeni. Tiesa, māja šajos
gados ir krietni pārbūvēta – no oriģinālās vasarnīcas atlikušas tikai
trīs sienas un divi logi. Foto – no Ilzes Vācietes privātā arhīva💢💢💢
Turpinot pētīt, kas notiek ievērojamu cilvēku dzīvesvietās, šoreiz
“Rīgas Apriņķa Avīze” devās uz Carnikavas novadu, kurš var lepoties ar
faktu, ka šeit dzīvojis dzejnieks Ojārs Vācietis, tēlnieks Vilnis Titāns
un aktrise Anna Jēkabsone. Turklāt, dzīvojot tieši Carnikavā, Melānija
Vanaga sarakstīja grāmatu “Veļupes krastā”, pēc kuras motīviem uzņemta
filma “Melānijas hronika”.
Aktrises mājā dzīvo tāli pēcnācēji
Carnikavas novada “Karašu” mājās dzimusi Latvijas Nacionālā teātra
aktrise Anna Jēkabsone (1890–1944). Kā viņa raksta savās bērnības
atmiņās, kas publicētas portālā “Nekropole”, “.. bērnība man aizritēja
Gaujas līdzenos, smilšainos krastos Vidzemes jūrmalā, Carnikavā, kur
Gauja piekļaujas lielajai mātei – jūrai. Augu vientulīgi, ārpus
trokšņainām bērnu čalām un smiekliem, starp saules brūnotām un jūras
vēju appūstām zvejnieku sejām. Dziļu iespaidu un, var teikt, pat
neapzinīgu bijību manī atstāja šo jūras cienītāju nospiestība un
mazrunība un jūras lielais plašums un varenība.”
24 gadu vecumā A. Jēkabsone beigusi latviešu skatuves runas mākslas
pamatlicēja Jēkaba Dubura Latvju dramatiskos kursus, kas bija pirmā
speciālā skatuves mākslas skola Latvijā, un pēc kursu beigšanas uzņemta
Rīgas Latviešu teātra aktieru grupā – pirmajā latviešu profesionālajā
teātrī. No 1921. gada aktrise strādāja Latvijas Nacionālajā teātrī, kura
direktors tolaik bija Rainis.
Kā stāsta Elita Pētersone, kura savulaik bija Carnikavas
Novadpētniecības centra vadītāja, Annas Jēkabsones izcilākās lomas bija
Guna Aspazijas lugā “Sidraba šķidrauts” un Kristīne Rūdolfa Blaumaņa
lugā “Ugunī”. Anna Jēkabsone spēlēja režisoru Alekša Mierlauka un
Alfrēda Amtmaņa-Briedīša lugās, viņai līdzās bija kolēģi Marija Leiko,
Anta Klints, Lilija Ērika, Jūlija Skaidrīte, Jānis Osis – vārdi, kuri
latviešu teātra vēsturē ierakstīti zelta burtiem. Taujāta par to, kas
pašlaik notiek “Karašās”, Elita Pētersone zināja stāstīt, ka tur
dzīvojot attāli aktrises radinieki, taču muzejs tur neesot ierīkots.
Carnikavas
novada “Karašu” mājās dzimusi Latvijas Nacionālā teātra aktrise
Anna
Jēkabsone (1890–1944).
Tagad tur dzīvo attāli aktrises radinieki un
muzejs vai piemiņas nav ierīkota. Foto – no Nacionālā teātra arhīva
Ojāra Vācieša mājā saimnieko mazdēla ģimene
Izcilajam latviešu dzejniekam Ojāram Vācietim (1933–1983) un viņa
ģimenei Carnikavā bijusi vasaras mītne. Par šo māju un Carnikavā
pavadīto laiku atmiņu stāstos pērn intervijā “Carnikavas Novada Vēstīm”
dalījusies Ojāra Vācieša muzeja vadītāja Ieva Ķīse: “Vasaras mājas īstā
saimniece bijusi Ludmilas mamma Emma Azarova (dzimusi Dimpēna), un zemi
Carnikavā viņa saņēmusi kā kompensāciju par Rīgas HES būvniecības dēļ
zaudētu zemesgabalu. Ludmilas mamma bijusi ļoti saimnieciska un vadījusi
būvniecību. Māja pie Gaujas Ojāram Vācietim bija ļoti vajadzīga, jo tās
krastos un apkārtnē viņš veidojies kā dzejnieks, un Gaujas poētiskā
līnija dzejniekam bija ļoti nozīmīga. Garajās brīvā laika pastaigās gar
Gauju kopā ar Ludmilu viņi vērojuši putnus, priecājušies, kā upes miglā
ganās zirgi, kapu kalna galā čabinās eži…”
Tagad jau 15 gadus dzejnieka vasaras mājā dzīvo viņa mazdēls Mārtiņš ar
ģimeni (Mārtiņš Vācietis ir Ojāra Vācieša biedrības priekšsēdētājs, – red.),
un, kā sarunā ar “Rīgas Apriņķa Avīzi” stāsta Mārtiņa dzīvesbiedre
Ilze, māja ir krietni pārbūvēta un no Ojāra Vācieša vasarnīcas atlikušas
trīs sienas un divi logi. “Mēs visu laiku kaut ko pārbūvējam, taču
noteikti tiks saglabāta mājā iebūvētā podiņu krāsns, kurai dzejnieks
skaistos brūnos podiņus vedis no Metsepoles. Māja ir attīstības procesā
un izplešas, agrāk viss tajā bija mazs.”
Tiesa, kā uzsver Ilze, māja nekādā gadījumā nav uzskatāma par dzejnieka
muzeju (Ojāra Vācieša muzejs atrodas Rīgā, Pārdaugavā, O. Vācieša ielā
19, blakus Māras dīķim, – red.), tāpat pie mājas neatrodas
piemiņas plāksne un nekādas citas norādes. “Protams, ekskursanti šeit
mēdz iemaldīties joprojām, un prom mēs viņus nedzenam, bet māja ir
privātīpašums,” smaida Ilze.
Vilni Titānu godina, apceļojot viņa veidotās “Saules zīmes”
Vēl viens novadnieks, ar ko carnikavieši lepojas, ir tēlnieks Vilnis
Titāns (1944–2006), kura radošā dzīve no 1974. gada pagāja Garupes
ciemā, kur bija viņa darbnīca un tēlniecības darbi. Kā laikraksta
“Carnikavas Novada Vēstis” šā gada jūlija laidienā raksta Maija Sarkane,
ražīgākos sava mūža gadus tēlnieks pavadīja Carnikavas novadā: “Te viņš
uzcēla māju, audzināja dēlus, mācīja Carnikavas skolasbērniem zīmēšanu
un radīja savas skulptūras. Divas no tām apskatāmas Carnikavā. Viens no
pirmajiem Viļņa Titāna lielformāta darbiem pēc Mākslas akadēmijas
beigšanas ir granīta skulptūra “Atceroties”. To viņš 1974. gadā bija
iecerējis veltīt landesvēra zaldātu nošauto carnikaviešu piemiņai. Tomēr
skulptūra netika uzstādīta, un tikai 2011. gadā, jau pēc tēlnieka
nāves, tā kļuva par Carnikavā topošā Svētku laukuma centrālo figūru,
simbolizējot visus totalitāro lielvaru upurus.
Otra skulptūra – 1992. gadā radītais “Saules ceļš” – atrodas pie
Carnikavas pamatskolas, kur tēlnieks un viņa sieva Vizbulīte Titāne
vairākus gadus strādāja par skolotājiem. Šī skulptūra ir daļa no plašāka
Saules cikla, kas saistās ar Viļņa Titāna dabas un folkloras izjūtu
pārtapšanu granītā. Saules cikls ietver arī skulptūras “Zaļā saule”,
“Zilā saule”, “Teiksmainā saule” un “Nakts saule (Zaļais stars)”, un tas
veltīts saules dainu pētniekiem Vairai Vīķei-Freibergai un Imantam
Freibergam.”
par godu Latvijas valsts neatkarības pasludināšanas 80.
gadadienai, tēlnieks Vilnis Titāns izveidoja akmens zīmes – skulpturālu
grupu “Latvija saules zīmē” –, kuras dabā simboliski fiksē visus četrus
Latvijas teritorijas galējos punktus: tālāko Latvijas rietumu punktu
simboliski iezīmē akmens zīme “Zaļais stars”, tālāko austrumu punktu –
akmens zīme “Austras koks”, galējo ziemeļu punktu – “Baltās naktis”, bet
galējo diendu punktu – akmens zīme “Saules pu
Kā zināja stāstīt Krišjāņa Barona muzeja vadītāja Rūta Kārkliņa, kura
kopā ar domubiedriem 26. jūlijā organizēja par akmens dzejnieku dēvētā
mākslinieka 75. jubilejas piemiņas pasākumus, mākslinieka darbnīcā, kas
atjaunota pēc ugunsgrēka, dzīvo viņa dēls – mākslinieks Jānis Titāns ar
ģimeni, taču arī šeit neesot ierīkots mākslinieka muzejs.
Viens
no ievērojamākajiem carnikaviešiem ir tēlnieks Vilnis Titāns.
Kopš
2011. gada Carnikavas Svētku laukumā apskatāma viņa veidotā skulptūra
“Atceroties”, bet mākslinieka darbnīcā nu dzīvo viņa dēls ar savu
ģimeni. Foto – Carnikavas novada domes arhīvs
Carnikava – vieta, kur dzima “Melānijas hronika”
2016.gada novembrī Latvijas kinoteātros sāka rādīt režisora Viestura
Kairiša uzņemto filmu “Melānijas hronika”, kas atgādināja par Latvijas
vēstures skaudrākajām lappusēm – deportācijām pagājušā gadsimta 40.
gados. Filma veidota pēc Melānijas Vanagas (1905–1997) grāmatas “Veļupes
krastā” motīviem, taču reti kurš zina, ka rakstniece savu literāri
bagātāko laiku – pagājušā gadsimta 90. gadus – pavadījusi tieši
Carnikavā un šeit viņa nodzīvojusi līdz pat sava mūža izskaņai
1997. gadā.
Kā intervijā stāstījusi rakstnieces vedekla Ruta Vanaga, Melānija uz
klusu dzīvoklīti kādā divstāvu privātmājā pārcēlusies, lai varētu
pilnībā nodoties atmiņu apkopošanai un grāmatu rakstīšanai. Pārcelšanās
no Rīgas uz Carnikavu notikusi ar konkrētu mērķi – pabeigt darbu pie
grāmatu sērijas “Dvēseļu pulcēšana”, kurā apkopota viņas dzimtas vēsture
un caur to – arī Latvijas vēsture. Rakstnieces vedekla stāstījusi, ka
darbs Carnikavā ritējis ļoti intensīvi, jo Melānija apzinājusies savu
vecumu. Viņas pirmā grāmata “Veļupes krastā” tika izdota 1991. gadā, kad
rakstniecei bija 86 gadi. Tiesa, rakstnieces muzejs atrodas Amatas
skolā, savukārt apbedīta viņa ir netālu no Carnikavas – Ādažu novada
Baltezera kapos.
Ar
Carnikavu saistās arī rakstnieces Melānijas Vanagas vārds.
Šeit kādas
privātmājas otrajā stāvā 90. gados viņa pabeigusi darbu pie grāmatu
sērijas “Dvēseļu pulcēšana”. Tiesa, rakstnieces muzejs atrodas Amatas
skolā, nevis Carnikavā. Foto – facebook.com/MelanijaVanaga
Nesen savu pirmizrādi piedzīvoja Carnikavas kultūras nama drāmas ansambļa jauniestudējums —Skaidrītes Bērziņas romantiskais stāsts 3 cēlienos 5 ainās «Zaudēti gadi». Daudz pūļu izrādes sagatavošanā ieguldījuši režisors Osvalds Bērziņš, dekorators Roberts Zilbalodis, mūzikas konsultante Ausma Borska, apgaismotājs Roberts Āboltiņš un visi dramatiskā kolektīva dalībnieki, lai izrādei būtu īstais skanējums. Nedalītu atzinību skatītāju vidū guva pensionārs Jānis Viļumsons tēvoča Rozēna un kultūras nama mākslinieciskā vadītāja Marija Klapere Tamāras Tālmanes lomā. Izņemot pēdējo cēlienu, kur vēl jāpadomā pie pareizā toņa atrašanas, skatītājus valdzināja arī Helmuta lomas tēlotājs zvejnieku arteļa «Carnikava» atslēdznieks Jānis Tomsons. Ar lielāku vai mazāku veiksmi savas lomas veica arī pārējie kolektīva dalībnieki, iepriecinot skatītājus ar kopumā labu izrādi, kas pēc ilgāka pārtraukuma bija pirmā. Kolektīvs nolēmis šo darbu turpināt, lai līdz vasaras sākumam iestudētu vēl citu vairākcēlienu lugu. Pie darba stāsies jau šinīs dienās. 
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru