| Kontakti ir 1988.12.22 Darba Balss (Rīgas rajons) Svabadnieks, G. |
| Ar gaismu pie bērniem 1994.04.30 Laiks SILVIJA SŪNA, Latvijas televīzijas Kultūras programmu redaktore |
1995.01.14 Latvija Amerikā
Tonija Krūka
LASĪTĀJU VĒSTULES
1995.02.10 Austrālijas Latvietis Jau trešo rudeni katru rītu vēroju saullēktu Latvijā. Debess austrumu pusē spēlē garu krāsu uvertīru jaunās dienas sākumam. Vispirms parādās gaiši iesārta svītra, tad no pamales ceļas it kā tūkstošiem brīnumsvecīšu gaismas, padarot tumšo nakts debesi arvien gaišāku. Bet tas ir tikai pamalē, jo viss debess izplatījums vēl ir ietīts tumši zilā samtā. Saullēktu un rīta ausmu Latvijā vārdos grūti aprakstīt, varbūt vienīgi gleznotājs spētu izviļināt neskaitāmo krāsu toņus. Katru rītu stāvēju pie loga un gaidīju saules karalisko parādīšanos. Tad arī man sākās jauna darba diena. Vispirms ienesu elektrisko sildītāju no guļamistabas virtuvē, lai iesildītu telpu, kur nomazgāties un paēst brokastis. Ūdens jāsilda uz gāzes plīts. Brokastīs — Ādažu rudzu maize, sviests un Mālpils siers. Astoņos no rīta esmu skolā. Bērni jau sapulcējušies gaitenī. No astoņiem līdz deviņiem mums ir atpūtas un dzīvot prieka stunda. Tad skolēni iesaistās dažādās spēlēs, ko ar gudru ziņu izvēlējās mani mazbērni, vispirms apmācot vecomāti šai nozarē. Ka izvēle bijusi pareiza, liecināja skolēnu aizrautība, kā viņi metās darbā.
Spēles audzina.
Mana dzīvokļa plašajā bibliotēkā, kas vēl joprojām stāvēja neskarta no iepriekšējiem gadiem, atradu 1984. gadā latviskā tulkojumā izdoto medicīnas zinātņu kandidāta, psīchoterapista un rakstnieka Vladimira Levi grāmatu — Atrast sevī citu. Grāmatas saturā — divi psīchoterapisti vēstuļu apmaiņā iztirzā savus novērojumus. Autors vaicā savam kollēgam: Vai esat pievērsis uzmanību tam, ka pat izsalkušam bērnam spēle ir svarīgāka nekā ēdiens? Bijušajā Padomju Savienībā sistemātiski atradināja spēlēties. Kopš pirmās klases, ja ne
 |
| 1995. gada 1. septembris, 12. klases meitenes pie Ādažu skolas karoga. |
Kanādas latviešu skolotājas pieredze Ādažu vidusskolā Latvijā. Lai jūs kā draugus apkārt jutu un pateicos par skaistām dienām. Nikolajs Kalniņš, no Vecā skolotāja vēstules.
kopš autiņiem. Novērojums: no bērniem, kas agri zaudējuši māku rotaļāties, izaug visneveiksmīgākie pieaugušie. Uzsākot angļu valodas mācīšanu pirms trim gadiem Ādažu vidusskolā, maniem kollēgām, droši vien, radās iespaids, ka tante no Kanādas ieradusies te ar bērniem pajokoties. Pirmajā nedēļā dziedot iemācījāmies alfabētu, skaitīt līdz desmit, kā arī vairākas dziesmas ar darbībām. Nākamajā nedēļā visas septiņas varavīksnes krāsas. Nu varēja iekrāsot zīmējumus pēc numuriem. Otrās nedēļas beigās klases aizmugurē sēdēja ne tikai skolotāji, bet arī vecāki, lai redzētu, kā bērniem sekmējas ar svešo valodu. Skolotājām interesēja pati mācību gaita. Visa cieņa un atzinība manām kollēgām, kas arī savās stundās sāka ietilpināt dziesmas un rotaļas. Šeit ir runa par sākumskolu, no 1. - 4. klasei. Gadu no gada pārmaiņa skolā bija jūtama daudzējādā ziņā. Pagātnes atliekas ne tikai pagaisa no grāmatu plauktiem, bet arī no cilvēku domāšanas un prāta. Taču ar bailēm vēroju, ka skolotāji it kā saguma zem darba slodzes, īpaši vairākiem kollēgām aizejot maizes darbā , jo ar pašreizējo algu nevarēja izdzīvot. Garās darba piedāvājumu slejas laikrakstos skolotājiem gan lauku, gan pilsētu skolās, liecināja par nožēlojamo stāvokli izglītības laukā. Skolotāju algas aprēķina līdzīgi gabaldarba strādnieku algām, ievērojot skolēnu skaitu, mācību stundas, laiku burtnīcu labošanai, skolotāju un skolēnu dienas grāmatas ierakstiem, u.t.t. Šeit nav runa par samaksu latos, bet SANTĪMOS. Mācību sākums pulkstens deviņos. Spēļu laikā uzvārīju lielu krūzi ūdens, kur vēlāk apsildīt rokas. Aukstums klasē nepārtraukti drebināja. Salšana kā skolā, tā mājā. Visi palikuši parādā par apkuri, jo nav ar ko maksāt.
Mīļā latviešu valoda, kā tevi moka arī dzimtenē!
1995. gada 11. oktobrī man radās neparasts uzdevums — uzrunāt Rīgas apgabala latviešu valodas skolotāju semināra dalībnieces Ādažu vidusskolā. Pēc neauglīgajām pārrunām ar maniem radiem par nekur citur pasaulē ne dzirdētajiem un neredzētajiem latviešu jaunvārdiem, beidzot cerēju dzirdēt tīru latviešu valodu. Manā acu priekšā, kā lielākais biedēklis, vēl joprojām rādījās pie vienas ēkas sienas Juglā piestiprinātais darbu piedāvājumu uzraksts: Vajadzīgi biroja tehnikas tirdzniecības un servisa menedžeri, finansu menedžeri, komunikabla, enerģiska ofisa menedžere". Toreiz vaicāju savai radiniecei, lai viņa man paskaidro, ko šie vārdi nozīmē, viņa neziņā paraustīja plecus un noteica: Prasi man ko vieglāku". Rīgas apgabals ir prāvs, tāpēc semināra dalībnieces neieradās vienlaicīgi. Agrīnās viešņas laiku kavēja pie kafijas un cepumiem. Inet, čau, tu gan šorīt izskaties kolosāli, baigi foršā frizūra. Vai tad tu haltūrē, ka vari atļauties frizieru? Jā, pēc skolas braucu par šoferi," Ineta atbildēja. Labi, ka biju apsēdusies, citādi mana kafijas krūzīte gulētu uz grīdas sīkos gabalos. Atkal jauns vārds — haltūrēt, no sarunas secināju, ka Ineta piepelnās. Trīsdesmitajos gados "Jaunākās Ziņās" parādījās Rirdāna un Ačuka raksti ar zīmējumiem par tā laika pusaudžu "indotrentelberģiešu" valodu, ko saprata tikai viņi. Nezinu, kā nosaukt šīs dienas latviešu valodu Latvijā. Pagājušā gadā viens no 12. klases audzēkņiem bija sacerējis īpašu peršu, ko man atnesa viņa mazā māsa:
"0, inglišmen, o.inglišmen,
Es traijē, cik vien var un ken.
Reiz vecmām runāj kungu mcl.
Tā šprek pa deič, lai citiem žēl.
Man mām pa ruski drusku prot,
Lai varēt sarunāt ar znot.
Bet kā man latvju mēli prast.
Ja valodnieka neatrast?
Pat Panorāmas valoda
Man ausīs griež kā galoda."
Pienāca mana kārta uzrunāt semināra dalībnieces. Jutu, ka iepriekš sagatavotā runa te neiederējās, īpaši manā pašreizējā garastāvoklī. Savā somā, kā lielu dārgumu, vienmēr līdzi nēsāju 1921. gada janvārī izdoto Izglītības ministrijas pirmo Mēnešrakstu, kur ievadā ir Aleksandra Dauges raksts "Izglītības zemē", citējumi no Nīcšes rakstiem. Šis raksts man atgādina par pašreizējo latviešu valodu Latvijā. Tā arī uzrunāju savas kollēgas: "Kad Zaratustra nonāca Izglītības zemē, tad viņš skaļi iesmējās. Tiešām - tā viņš teica - manas acis vēl nekad nav redzējušas tādu raibumu! Te jau ir visu krāsu podu dzimtene! - tā viņš izsaucās. Pierakstīti jūs esat ar pagātnes zīmēm, un šās zīmes ir pārpindzelētas ar vēl jaunākām, un tā jūs esat noslēpušies no visiem zīmju tulkiem! Visi laiki un visas tautas raibi spīd caur jūsu plīvuriem. Visas ticības un visas ierašas raibi izpaužas jūsu kustībā. Un Zaratustra redzēja, ka viņš bija apmaldījies." Cienījamās kollēgas, patiesība ir skaudra, un mums pašiem, dzīvojot nelatvisko vārdu jūklī, daudz kas paiet secen, jo mēs pie tā esam pieraduši, bet, ticiet man, zaudējot tīro latviešu valodu, mēs zaudēsim sevi kā tautu. Kā drīkst prasīt un pavēlēt Latvijas iedzīvotājiem — sveštautiešiem prast latviešu valodu, ja mēs paši to kropļojam līdz nepazīšanai. Jūsu ziņā ir latviešu jaunā paaudze, vērsiet viņu uzmanību mūsu valodas attīrīšanai no svešā piejaukuma. Centīsimies visi runāt tīru un pareizu latviešu valodu!" Aplaudēja tikai vecākās un vidējās paaudzes skolotājas, jaunās likās cītīgi pētījot dienas gaitas aprakstu. Šīs vecmodīgās ārzemju skolotājas runa uz viņām neattiecās.
Paraugstunda ar dzeju.
Pēc pusdienas pārtraukuma gājām vērot paraugstundas. Izvēlējos 12. klasi, jo mani interesēja viņu uzvedība un līdzdalība pārrunās. Latviešu valodas skolotāja bija arī klases audzinātāja. Šīs dienas uzdevums: nacionālā ievirze latviešu dzejā senāk un tagad.
 |
| Ādažu vidusskolas saimes 1. un 2. klases audzēkņi ar audzinātāju Daci Valeri un angļu valodas skolotāju Toniju Krūku no Kanādas 1995. gada mācību gada noslēgumā. |
Apsēdos klases pēdējā solā līdzās manam kaimiņam Uldim, kas vienmēr man pataupīja vietu pārpildītajā skolēnu autobusā. Viņam patika mani izprašņāt par dzīvi Rietumos. Pēc skolotājas īsā ievada, stundas smaguma punkts — skolēnu dzejoļu izvēle, iztirzājums un līdzdalība. Piesaucu "visus labos garus", lai paraugstunda izdotos. Pirmā roku cēla viena no meitenēm, sirsnīgi un izteiksmīgi nolasot Raiņa un Māras Zālītes dzejoļus. Skolotāja vaicāja klasei, kas vēlētos izteikties par dzejoļu izvēli. Piebikstīju manam kaimiņam. Uldis piecēlās visu savu sešu pēdu garumā un zemā basa balsī izteica savas domas. Klase atdzīvojās, arī mana jaukā kollēga, skolotāja Līga, atplauka. 12. klases literātūras stunda patiesi izvērtās izcilā paraugstundā. Semināra dalībnieces bija sajūsmā. Pats galvenais — stunda noritēja tīrā latviešu valodā. Skolotāji man piekritīs, ka bieži vien pirmdienas un piektdienas jānoraksta zaudējumos gluži psīcholoģisku iemeslu dēļ. Pirmdiena — pēc nedēļas nogales brīvdienām, piektdiena — gaidot brīvdienas. Parasti bija jāgatavo īpaša programma, lai pievērstu bērnu uzmanību klases darbam. Bingo spēle te labi iederējās, arī mācību ziņā. Visiem bija jāprot skaitīt vismaz līdz 50, kad varējām sākt šo izpriecu. Šī spēle daudzējādā ziņā no bērniem prasīja lielu uzmanību, piedomāšanu un disciplīnu, jo viss noritēja angļu valodā. Protams, laimētāja prieki bija lieli. Biju atvedusi daudz un dažādus laimestus.
Mācās bērni un skolotāji
1995. gada rudenī uzņēmos pārāk lielu slodzi, ap 120 bērnu, no otrās līdz 12. klasei. Ne viens man to neuzspieda, bet gribēju palīdzēt kollēgām, kam bieži bija jāaizstāj aizgājušie skolotāji. Kā ik gadus, arī šoreiz, atvedu daudz un dažādus uzskates līdzekļus, no kuriem bērni mācījās, pašiem nemanot. Acīgākie bieži aizrādīja snauduļiem. Oskar, vai tu domā, ka tās bildes, ko skolotāja Tonija pielikusi pie sienas, ir dekorācijai? Apskaties labi un tu atradīsi atbildi daudziem jautājumiem, tā mans "censonis" Pēteris Sauka kādā rītā aizrādīja savam draugam, kas bija piemirsis krāsu nosaukumus. Ar lielu gandarījumu vēroju pārmaiņas skolotāju mācību gaitā. Lai gan mācīju tikai bērnus, skolotājas varēja piedalīties stundās katrā laikā, varbūt arī šo to derīgu atrast savām klasēm. Daudzu skolotāju darbs bija apbrīnas un cieņas vērts, bet šoreiz gribu īpaši uzsvērt mākslas skolotājas Ingas Patmalnikas apbrīnojamo izdomu un māku iesaistīt bērnus vienreizēji interesantu darbu radīšanā. Tie grezno skolas un klašu sienas, tos apbrīno katrs viesis, kas ierodas Ādažu skolā. Ja līdz šim viņas rīcībā bija visminimālākie līdzekļi darbu veidošanai, tagad Ingai šīs rūpes atkrīt. Visus trīs rudeņus manu brīvprātīgo darbu bagātīgi atbalstīja viens kanādiešu papīra vairumtirdzniecības uzņēmums. Pēdējā, vislielākajā sūtījumā, pēc skolotājas Ingas ziņām, pienākuši vēl nekad neredzēti, īpaši mākslas stundām domāti, papīra iztrādājumi. Šī ziņa mani ļoti iepriecināja, jo visus sūtīšanas izdevumus vienmēr sedzu pati, kas bija prāvi. Direktora Jāņa Tikmera ierosmē un atbalstā Ādažu skolā pastāv mākslas skola, tautas un moderno deju kopa, vingrošana, sporta nodarbības, drāmas kopa. Tur bērni iesaistās pēc mācību stundām, katrs savā interešu lokā. Septembra beigās krievu plūsmas 11. un 12. klases angļu valodas skolotāja lūdza mani abām klasēm pastāstīt par Kanādu, kas paredzēts viņu angļu valodas mācības programmā, ko arī apsolījos izdarīt. Pēc pāris dienām abas jaunās skolotājas no Anglijas, kas mācīja pēdējās klases latviešu plūsmā, lūdza to pašu. Viņu piezīme mani pārsteidza: "Mēs par Kanādu nekā nezinām." Stāstot par Kanādu, man ļoti noderēja līdzatvestā jaunā pasaules karte, kura pārsteidza latviešu jauniešus. Šī bija pirmā reize, kad skolēni tur redzēja iezīmētu Latvijas valsti. Bet Latvija ir tik maziņa! kāds no zēniem iesaucās. Arī es piegāju pie kartes. Salīdzinājumā ar Dāniju, Holandi, Beļģiju, Šveici Igauniju un vēl vairākām citām Eiropas valstīm, mūsu valsts platība ir lielāka. Zemes platība vien neko nenozīmē, lai pasaule iepazītu tautu. Divas stundas aizritēja nemanot, īpaši tad, kad atļāvu skolēniem jautāt latviski, pašai atbildot angliski. Tā nu man radās dubultuzdevums, tulkot arī jautājumus ko zēni cītīgi pierakstīja. Meitenes, lielākā daļa, vaicāja angliski. Pārrunu beigās necerēts pārsteigums. Viens no jaunekļiem jautāja: Kur jūs iemācījāties latviešu valodu? Mums arī Kanādā ir latviešu skolas. Latviešu valodā runāju no dzimšanas. Bet vai jūs protat arī mūsu tas ir, jauniešu valodu. Piemēram, kas ir "veldzīte"? Neziņā paraustīju plecus. „Tā ir kafejnīca". Un kas ir melnā roze?" Atkal nezināju. Tā ir smagā metāla grupa. Ziniet, bērni, amerikāņu sarunās iegājusies izteika "You made my day" - Jūs patiešām mani iepriecinājāt ar savas paaudzes latviskajiem jaunvārdiem. Nobeigumā gribu sirsnīgi pateikties maniem atbalstītājiem: Milijai Zvejniecei un St. Katrīnas vanadzēm un Jānim Strautmanim 1995. gada rudenī. 1993. un 1994. gadā D Toronto nodaļai un 1994. gadā DV Kanādas valdei. No sirds pateicos manai ģimenei, kas daudz un dažādos veidos veicināja un atbalstīja manu darbu Latvijā.
Man gribas būt starp skolas sienām
1996.06.08 Latvija Amerikā
Tonija Krūka
Tonija Krūka
| Saites ar dzimtenes skolu 2004.05.01 Latvija Amerikā J. M |
-
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru