Izdevumi "Gaujas Straume", "Ādažu ritmi" / Jurejs Čapiņš *

Preses apskats

„Gaujas Straume„ atspoguļo pagasta dzīvi

Ādažu pagasta klubs un biblioteka izdod sienas avīzi «Gaujas Straume», kuru kā atbildīgā redaktore paraksta b. Baumane, bet  kā techniskā redaktore — skolas direktore b. Mūrniece.

Ādažu pagasts — viens no rosīgākajiem mūsu apriņķī. Arī meža darbus ādažnieki jau pavirzījuši pāri pusei. Tāpat politiskā aktivitāte, gatavojoties vēlēšanām, pagastā augsta - par to liecināja kupli apmeklētās sapulces, kur par kandidātu apriņķa Padomei izvirzīja b. Jāni Kalnbērziņu. 

Tādu sava pagasta dzīvi, kas ik dienas pauž un parāda darbos padomju cilvēka centienus ceļā uz komunismu, plaši atspoguļo arī sienas avīze «Gaujas Straume». Apskatāmais avīzes izdevums gan veltīts Oktobra svētkiem, taču ik  rakstā autori prot vispārējās tēmās ievīt sava pagasta notikumus. Tā rakstā par Oktobra svētkiem runāts arī par vēlēšanām; rakstā «Par Padomēm» parādīti lielie darbi un uzdevumi, kas līdz vēlēšanu dienai jāveic. Atsevišķā rakstā apskatīta meža darbu norise pagastā, izcelti krietnākie ļaudis (žēl tikai, ka viņu sniegumi nav parādīti skaitļos). Labs, raksts par pagasta bibliotekas darbu «Meklējam grāmatu». Padomju valsts gādība par tautas izglītību šeit skarta pagasta bibliotekas apskatā — pagasta iedzīvotāji aicināti vairāk lasīt grāmatas, biežāk iegriezties savā bibliotekā. Avīzē vēl ietvietoti J. Plauža un A. Baloža dzejoļi un Oktobra svētkiem piemērotas fotogrāfijas.  Raksturīgi, ka sienas avīzēs ar bālu, nabadzīgu saturu parasti iznāk greznā, bieži pat pārāk greznā ārējā ietērpā. Sienas avīzei «Gaujas Straume» tas otrādi - saturs bagātīgs, bet ārējais ietērps trūcīgs. Avīzei nav pastāvīgas galvas, nav piemērota pamata. Tas ne tikai padara avīzi neglītāku, bet arī prasa vairāk darba, jo avīzes pamats ikreizes jādarina no jauna. 

Sienas avīzi saraibina uzrakstu izkārtojums: avīzes galva veidota lokveidīgi, bet slīpi pāri visai avīzei uzraksts «Sveiciens Lielajos svētkos».

«Gaujas Straume» iznāk reizi mēnesī. Laikā, kad visa mūsu dzīve tik strauja un bagāta, jāvēlas, lai tā parādītos vismaz divas reizes mēnesī. Tad sienas avīze kļūs vēl aktualāka, tā vēl labāk atspoguļos pagasta dzīvi un palīdzēs to veidot augšup.

 

„Gaujas Straume„ atspoguļo pagasta dzīvi

1947.12.14 Darba Balss (Rīgas rajons) Kalns, J.  Darba Balss (Rīgas rajons), Nr.139 (21.11.1974) KOMJAUNATNES DZĪVE «Starmeši» spīd visur Torīt kolhoza «Ādaži» valdes ēkas priekštelpā pie uzskates aģitācijas stendiem stāvēja vairāki cilvēki. Piebiedrojos arī es. — Pamatīgi uztaisījuši, — viens teica. Redzu izlikts jauns komjaunatnes starmeša numurs, šogad jau astotais. Tajā satīriskā veidā attēloti reida materiāli par redzēto Mangalos, kad tautas kontrolieri ar komjaunatnes «Starmetis» rīkoja pārbaudi par degvielu ekonomēšanu un darba laika izmantošanu. Saimniecības centrā tas bija astotais izdevums. Bet cik tādu iznāk pavisam? Kas to dara un kā? Lai to uzzinātu satikos ar  Starmeša štāba priekšnieci N. Ivanovu. Viņa parādīja vairāku gadu izdevumus, sīki stāstīja par darba organizāciju. Kolhoza komjaunieši noorgnizējuši septiņus «Starmeša» posteņus. Podniekos to vada G.Dūdiņa, Jaunkūlās D.Dukaļska, celtniecībā — J.Koituns, mehanizatoru un šoferu iecirknī - A.Metla, Mangaļos N.Jakovļeva, Garkalnē — J.Būda un centrā pati N.Ivanova. Šie septiņi posteņu vadītāji veido štābu. Reizi mēnesī tas sanāk kopā un izplāno, kādiem jautājumiem posteņi savā teritorijā pievērsīs galveno vērību, ko rādīs savos izdevumos. Šīs ieceres saskaņo ar tautas kontroles grupas priekšsēdētāju un komjaunatnes pirmorganizācijas sekretāri. Tā konkretizējas kopīgas sadarbības galvenie virzieni, tiek novērsta dublēšanās. Sākumā bija grūti aptvert visas nozares. Tagad, kā mēdz teikt esam ieņēmuši stabilu vietu. Mūs respektē un rēķinās. Kolhoznieki pat paši nāk, stāsta par redzētiem trūkumiem, lūdz «Starmeti» palīgā. Centrā avīzi izdodam divas un pat dažreiz trīs reizes mēnesī, pārējie posteņi — reizi mēnesī. Bet mēs neesam tikai kritizētāji vien. «Starmeši» iznāk arī svētku reizēs, piemēram, Jaungadā, Sieviešu dienā, Padomju Armijas dienā utt. Tad cildinām un sveicam pirmrindniekus, darba veterānus, stāstām par viņu devumu kolhoza augšupejā. Katrā izdevumā, kur lielāko vietu  aizņem nevis teksts, bet ilustrācija, ļoti svarīgs ir zīmējuma izteiksmīgums, tā atbilstība tekstam. Kolhozam «Ādaži» centrā izdodamajam «Starmetim» tas ir panākts iespaidīgi. Un te mākslinieka O.Riņķa nopelns, N.Ivanova viņu uzteica vissiltākajiem vārdiem.  Bez viņa mēs nemaz nevaram iztikt. Galvenais vajag uzzīmēt ātri. Viena dienā savācam faktus, otrā — Starmeti jau varam likt pie sienas. Pārējiem posteņiem bieži vien grūtāk, šo to “uzzīmē“ paši, kādreiz pat piemērotu karikatūru izgriež no kāda preses izdevuma. Galvenais,  lai «Starmetis» iznāktu, lai posteņi strādātu. Šādu avīžu izdošanā kolhozā «Ādaži» slavējama konkrētība. Vai tas būtu pozitīvs, vai kritisks materiāls, vienmēr_minēti uzvārdi, darba vieta, amats, panākums vai nodarījums. Ar vārdu sakot tā — ja, esi pirmrindnieks, lai tevi redz un zina, ja rīko ies slikti arī lai zina. Aplinkus gājienu nav. Piemēram, kādā «Starmetī» ir satīrisks zīmējums par kolhoznieku G. Bilemu, kas savā piemājas saimniecībā saturējis tik daudz liellopu, ka vairākkārt pārsniedz kolhoza statūtos, noteiktās normas. Tikpat konkrēti kritizēti nevīžīgi mehanizatori.,celtnieki un citu nozaru ļaudis. — Mums «Starmeši» ir liels palīgs, teica kolhoza partijas komitejas sekretāra vietniece, tautas kontroles grupas priekšsēdētāja P. Ose. Agrāk šie izdevumi neiznāca regulāri, arī konkrētības dažu labu reizi pietrūka.  Tagad «Starmešu» vadība N.Ivanovai ir pastāvīgs partijas uzdevums. Pārlapoju un lasu daudzos izdevumus. Te redzams arī kritikas iedarbīgums. Cits vaininieks nosodīts kolhoza valdes sēdē; cits biedru tiesā, vienam neizmaksāta prēmija, otram — atvaļinājums pārcelts uz ziemu. Bet ar sasniegto N. Ivanova vēl nav apmierināta. Kaujinieciskākiem jābūt posteņiem pārējos ražošanas iecirkņos, jāapmainās pieredzē. Tāpēc šodien atklāj visas saimniecības Starmešu skati. «Starmeši» spīd visur 1978.07.25 Darba Balss (Rīgas rajons) Pujāts, P.

✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂

  

P.Ose  , avīzes Ādažu ritmi redaktors J.Čapiņš 1981.g.jūlijs

✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂

BŪT IEKŠPUSĒ
1983.07.27 Padomju Jaunatne
VIESTURS VECGRĀVIS

✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂ AR FOTOAPARĀTU UN BLOKNOTU «Mums jāpārvērš, un mēs pārvērtīsim presi no sensāciju orgāna, no vienkārša aparāta politisko jaunumu paziņošanai, no cīņas orgāna pret buržuāzijas meliem - par masu ekonomiskās pāraudzināšanas ieroci, par masu iepazīstināšanas ieroci ar to, kā vajag nokārtot darbu uz jauniem pamatiem.» Šo uzdevumu preses izdevumiem V. I. Ļeņins izvirzīja pirms sešdesmit deviņiem gadiem. Bet tas aktuāls arī patlaban. Tieši to, «kā vajag nokārtot darbu uz jauniem pamatiem,» laikraksta slejās cenšas parādīt mūsu ārštata autori. Un nereti profesionālās meistarības nepietiekamību divkārt atsver svaigi reālās dzīves fakti, netradicionāls skatījums uz dzīvas norisēm. Pie pašiem uzticamākajiem un čaklākajiem entuziastiem pieder agrofirmas «Ādaži» jauno nestandarta iekārtu iecirkņa atslēdznieks, LLA Zooinženieru fakultātes 3. kursa neklātienes students Harijs Jurčenoks (attēlā pa kreisi). Viņš kā agrofirmas preses grupas loceklis ne tikai operatīvi sniedz informāciju par katru jaunumu, kas notiek dinamiski augšup mainīgajos «Ādažos», bet meklē un atrod arī interesantus cilvēkus, kuru dzīves pieredze var lieti noderēt citiem. Bieži vien viņa uzstāšanos presē lieliski papildina Mālpils LPSR Meliorācijas un zemkopības muzeja fotogrāfa Jāņa Brenča (attēlā pa labi) darbi. AR FOTOAPARĀTU UN BLOKNOTU 1987.05.05 Darba Balss (Rīgas rajons) Veckalne, S. ✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂ Liels pienesums Ādažu dzīves atspoguļojumā ir fotogrāfam Andrejam Binderam ( pa labi ). Viņa Ādažu dzīves vizuālais atspoguļojums rada vietu netikai vietējos izdevumos, bet arī rajona un republikāniskajā presē, pa kreisi Domes priekšsēdētājs Normunds Breidaks ✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂  TV raidījumā jaunatnei. «TAVAS OTRĀS MĀJĀS». Fotoaparāts. Sākumā tas ir kā krāsains stikliņš bērnībā, kas labi pazīstamo vērš svešādu. Tādēļ nospiest aparāta slēdzi gribas vēl un vēl. Tomēr drīz vien noskaidrojas, ka foto spēj atklāt daudz tāda, ko ikdienas steigā nepamanām. Fotogrāfa specialitāte ir viena no interesantākajām, ko var apgūt Rīgas 34. PPTV. Andrejs Binders no Ādažiem tagad, skolu beidzot, sevi bez fotoaparāta nespēj vairs iedomāties.1981.02.16 Rīgas Viļņi Kultūras namā ==== Arī agrofirmā turpināja izdot avīzi "Ādažu ritmi" ==== * Darba Balss / 07.01.1988 ✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂ Sākot ar septembrī Carnikavas pagasta iedzīvotāji savās pastkastītēs atrod informātīvo izdevumu "Apkārtraksts". Šo bezmaksas avīzi izdod Carnikavas pagasta padome, lai iepazīstinātu ar saviem lēmumiem un to izpildi, sniegtu ziņas par saimniecisko darbību pagastā, izglītības un kultūras problēmām, komunālo saimniecību un daudziem citiem jautājumiem, īpaša vieta laikrakstā ierādīta pagasta vēsturei. Izdevēji gaida vēstules arī no ārzemju latviešiem — bijušajiem novada iedzīvotājiem. "Apkārtraksta" redaktore — Laura Karnīte. Adrese: LV 2163, Rīgas rajons, Carnikava, Rīgas ielā 20. Latvijā un novados 1995.10.02 Brīvā Latvija: Apvienotā "Londonas Avīze" un "Latvija" ✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂✂

Alberts Kauls triumfā un traģismā *

######################  * * * #####################

 

Alberts Kauls triumfā un traģismā. – Rīga: Jumava, 2010. – 359 lpp.

Šogad mēs atzīmējam daudzus svarīgus notikumus Latvijas ceļā uz neatkarības atjaunošanu. Vissvarīgākie no tiem ir barikāžu laiks 1991. gada janvārī un neatkarības atgūšana de facto 1991. gada augustā. Šajā kontekstā nereti tiek pieminēts arī Alberta Kaula (15.10.1938.–24.09.2008.) vārds. Ņemot vērā viņa darbību Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā – visbiežāk negatīvā kontekstā. Lai gan viņš 1991. gada janvārī televīzijā publiski nožēloja šo saistību un lūdza piedošanu latviešu tautai, daudzi līdz tam populārajam Ādažu agrofirmas vadītājam to tā arī nepiedeva. Jāsaka gan, ka ne visi, jo, tieši pateicoties Kaulam, 1995. gadā viņa vadītā Vienības partija iekļuva 6. Saeimā, iegūstot astoņus mandātus, un pats Kauls kļuva par zemkopības ministru un Ministru prezidenta biedru (1995. gada novembris – 1996. gada maijs). Tomēr politiskā karjera bija neveiksmīga. Savs iespaids bija gan centieniem kārtot attiecības ar Maskavu, apejot Ārlietu ministriju un izmantojot savus agrākos sakarus, gan valdības lauksaimniecības politikas kritika, gan arī negatīvā attieksme pret ES. Pēdējos dzīves gados Alberts Kauls bijis iesaistīts investīciju projektos Krievijā un citās NVS valstīs, taču Latvijas publiskajā telpā par viņu bija maz zināms. 

Terezija Daugule un komponists Gunārs Freidenfelds

A. Kaula politiskā biogrāfija ir visai pretrunīga. Bez jau iepriekš minētajiem faktiem jāatceras, ka viņš bija viens no visveiksmīgākajiem kolhozu priekšsēdētājiem 70.–80. gados un Ādažu kolhozu pārvērta par paraugsaimniecību, kas bija slavena visā Padomju Savienībā, sava veida vitrīna, lai demonstrētu padomju lauksaimniecības sasniegumus ārpasaulei. Latvijas Tautas frontes I kongresā 1988. gadā viņš tika ievēlēts Domē, 1989. gadā dibināja Latvijas Lauksaimnieku savienību, 1990. gada martā kļuva par PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova konsultatīvās padomes locekli. Kā liecināja 1995. gada Saeimas vēlēšanas, Vislatvijas glābšanas komitejas pagātne netraucēja viņam iegūt lielas daļas vēlētāju uzticību. Tomēr kopumā A. Kaula politisko karjeru nevar nosaukt par veiksmīgu. Viņam arī neizdevās saglabāt Ādažu agrofirmu, tāpat viņa paša zemnieku saimniecībā panākumu nebija. Rodas jautājums – kādēļ? 

skolotāja Rita Zeibote

Atbildi uz šo jautājumu meklē un, jāsaka, arī palīdz atrast (vismaz daļēji) recenzējamā grāmata. Kā grāmatas ierosinātājs uzrādīts Jānis Streičs, sakārtotājs – Ēriks Hānbergs, bet apsaimniekotājs (respektīvi, organizatorisko jautājumu risinātājs) – Aivars Andersons. Jāsaka, ka izvēlētais formāts – ļoti plaša personu loka intervijas vai arī pašrocīgi rakstītas atmiņas – ir veiksmīgs. Ņemot vērā, cik pretrunīgi tiek vērtēts Alberts Kauls, mēģinājums radīt kaut kādu vienotu viņa biogrāfijas versiju jau iepriekš ir nolemts neveiksmei. Vēl nav nepieciešamās laika distances, lai varētu vēsu prātu analizēt grāmatas varoņa dzīvi.   

Uldis Biders

Cilvēkiem, kas viņu atceras, ir vispretrunīgākā attieksme – no apbrīnas līdz antipātijām. Lai cik objektīva mēģinātu būt tā vai cita versija, tā, vienalga, būs subjektīva, paspilgtinās vienas personības šķautnes, noklusējot citas. Grāmatā katram intervētajam vai atmiņu autoram ir sava versija. Dažiem tā ir izteikti apoloģētiska, citiem – ļoti kritiska, dažkārt arī visai formāla, piemēram, M. Gorbačova rakstītais rada iespaidu, ka patiesībā viņš ne pārāk labi Kaulu atceras.  

Pēteris Balzāns

Dažas intervijas rada iespaidu, ka cilvēki ir izteikušies pēc principa “vai nu labu, vai neko”, savukārt citi ir mēģinājuši izskaidrot A. Kaula rakstura un darbības pretrunas. Intervēto vai atmiņas rakstījušo personu vidū ir gan radinieki, gan A. Kaula sekretāres un šoferis “Ādažos”, gan arī kolhozu priekšsēdētāji, kultūras darbinieki, žurnālisti, bijušais Latvijas PSR VDK šefs Edmunds Johansons un vēl daudzi citi. Ir ievietoti arī fragmenti no publicētām atmiņām, piemēram, Jāņa Āboltiņa, Ervina Grinovska, Gundara Valdmaņa. Grāmatā ir publicētas arī A. Kaula intervijas 1984.–2003. gadā. Kopumā visi šie materiāli rada pārsteidzoši interesantu un daudzveidīgu priekšstatu par A. Kaulu, vienlaikus tie ir arī vērtīgs izziņas materiāls tiem, kas grib izprast, kā darbojās padomju paraugkolhozi un ekonomika kopumā, tāpat arī par Atmodas laiku un atjaunotās Latvijas dzīvi. Lasot atmiņas un intervijas, diezgan skaidri iezīmējas A. Kaula personības galvenās iezīmes: darbaholiķis; autoritāra personība (tādēļ neizbrīna viņa cieņa pret Kārli Ulmani), kādi acīmredzot bija ļoti daudzi (varbūt visi) paraugkolhozu priekšsēdētāji; cilvēks kam vairāk rūpēja nevis personīgā labklājība, bet gan vara; arī cilvēks, kas prasmīgi mācēja izmantot padomju ekonomikas vājās vietas. Jānis Peters raksta, ka “Alberts Kauls bija labs nacionālists padomju apstākļos. Tas nenozīmē, ka arī liels demokrāts” (339. lpp.).  

Maija Drunka

Padomju varai viņš varēja pateikties par savu karjeru, un rodas iespaids, ka viņš patiešām bija pamatīgi ieaudzis padomju sistēmā, tajā viņa personības iezīmes, milzīgās darbaspējas un apsviedīgums bija īsti vietā. Iespējams, ka A. Kaula neveiksmes politikā un arī “Ādažu” vadības stūres zaudēšanu noteica nespēja piemēroties jaunajiem politiskajiem un ekonomiskajiem spēles noteikumiem. Protams, tā ir tikai versija, subjektīvs skatījums, vērīgam lasītājam var rasties arī citādāks priekšstats. Grāmata par Kaulu liek padomāt par to, ka vēsturnieki, ekonomisti un sociālo zinātņu pētnieki joprojām ir ļoti daudz parādā tieši 70.–80. gadu vēstures un procesu, it īpaši Latvijas lauku pētniecībā.  

autoru kolektīvs

Kāpēc vieni kolhozi bija veiksmīgāki nekā citi? Kādas bija “kantora” un vienkāršo kolhoznieku attiecības? No kurienes paraugsaimniecības smēlās resursus, un kur palika produkcija? Vai tās vispār bija rentablas (arī grāmatā 

Valdis Zirnis

intervētie sniedz diametrāli pretējas atbildes), un kas veidoja produkcijas pašizmaksu? Daudzi atmiņu autori runā par to, kāda loma bija sudrablapsu ādām un citiem “Ādažu” labumiem, lai “izsistu” limitus un dažādus resursus. Kādā grāmatvedībā tās tika uzskaitītas un kā ietekmēja izmaksas? Katrā ziņā, lasot grāmatu, nācās izdarīt secinājumu, ka 80. gadu vidū veltīgi smējāmies par lozungu “ekonomikai jābūt ekonomiskai”. Padomju ekonomika, vismaz lauksaimniecība, tāda noteikti nebija. Kāpēc šīs paraugsaimniecības ar ļoti retiem izņēmumiem neizdzīvoja jaunajos ekonomiskajos apstākļos – vai tādēļ, ka daudziem gribējās sadalīt trekno pīrāgu, vai valdības lauksaimniecības politikas dēļ, vai arī varbūt pats ekonomiskais un sociālais modelis nebija dzīvotspējīgs?

Daina Bleiere

 

Alberta Kaula ģimene Ādažu Kultūras namā Alberta Kaula piemiņas grāmatas atklāšanas dienā 2010.25.02

 no kreisās: Natālija Kaula, Edgars Kauls, Rasa Kaula, Ernests Kauls, Marks Kauls, Mārtiņš Kauls, Ineta Šķestere-Kaula
 

Ādažu novada domes priekšsēdētāja vietnieks Pēteris Balzāns un Ādažu novada domes priekšsēdētājs Normunds Breidaks Alberta Kaula piemiņas grāmatas atklāšanas svētkos  Ādažu Kultūras namā / 25.02.2010

-

Ādaži - pagātnes dialogs ar tagadni *

Grāmatā  tapis  Ādažu  vēstures  stāsts

Ādažu sešklašu pamatskolas bijušie audzēkņi ar skolotāju Martu Drēziņu. Ap 1930.gadu. Foto – L.Drēziņš

Kā spilgta liecība piedzīvotajam Ādažos cauri laikiem ir Ādažu novada domes klajā laistā vēsturnieces Elitas Pētersones grāmata “Ādaži. Pagātnes dialogs ar tagadni”. 29. aprīlī Ādažos paredzēti grāmatas atvēršanas svētki.

Tas ir dokumentu, arhīvu un vēsturisku liecību faktos balstīts darbs, bagātīgi papildināts ar vairāk nekā 250 fotogrāfijām. Grāmatā aplūkojami arī īpaši šim izdevumam veidotie mākslinieka Nikifa zīmējumi. Krāšņajā iespieddarbā var atrast faktus gan par pirmo apdzīvotību Ādažu teritorijā, gan mūsu senajiem vietvārdiem, gan leģendām apvīto Ādažu pili un neskaitāmajām muižām. 

Lasītājs varēs atklāt notikumus, kuri Ādažos risinājušies vēl pirms mūsu valstiskuma izveidošanās, dalīties priekā par dzīvi neatkarīgajā Latvijā, uz mirkli pabūt kopā ar ļaudīm, ejot cauri svešām okupācijas varām, lai no jauna piedzīvotu atjaunoto Latviju.
“Autore ir atkal gaismā cēlusi neskaitāmus dokumentus, kas gadiem un gadu desmitiem ilgi gulējuši gan valsts arhīvu glabātavās, gan privātās kolekcijās un ģimenes albumos, kā arī citas liecības un relikvijas, dažas pat kādreiz nobēdzinātas no nevēlamām acīm, jo saturēja informāciju, kas varēja to glabātājiem radīt problēmas,” par vēsturnieces Elitas Pētersones monogrāfiju saka Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors, vēsturnieks Gvido Straube.
“Ir izšķirstītas dažādu laiku avīzes un žurnāli, medījot pa kripatiņām ziņas par tuvumā notiekošo dažādos laikos. Turklāt E. Pētersone ir meistarīgi savijusi savu stāstījumu ar šiem avotiem, oriģināliem dokumentiem, avīžu rakstiem, tādējādi radot par Ādažiem visnotaļ dziļu, kolorītu, dokumentāli un vienlaikus mākslinieciski augstvērtīgu stāstījumu. Un šis stāsts ir papildināts ar interesantu vizuālo informāciju – attēliem, fotogrāfijām, dokumentu kopijām u. c. liecībām.” 

Ādažu pagasta nams 1893.gadā. Mākslinieka Nikifa mūsdienās tapusi versija.

Ādaži ir īpaša teritorija Latvijas kartē. Šodien tā ir dzīves un darbavieta daudziem Latvijas iedzīvotājiem, un tā ir arī NATO militārās bāzes dislokācijas vieta, kura ļauj mums justies droši un pasargāti no ārējām briesmām. Padomju gados te darbojās viens no kolektīvās saimniecības spīdekļiem – kolhozs “Ādaži”, kurp tika vesti gan pašmāju kolhozu sasniegumu apbrīnotāji, gan ārzemju viesi.

Ādaži bija nozīmīga vieta arī agrāk. Viduslaikos tas bija Rīgas pilsētas priekšpostenis, kura uzdevums bija pasargāt Hanzas savienības pilsētu no iespējamiem iebrucējiem, līdz ar to Ādažos tika uzbūvēta pat pils, kura diemžēl šodien dabā vairs nav ieraugāma. No Rīgas cauri Ādažiem austrumu un ziemeļaustrumu virzienā stiepās galvenie komunikācijas ceļi, pa kuriem varēja nokļūt dziļāk Vidzemē un tālāk uz toreizējo Tērbatu (Tartu), Rēveli (Tallinu) un kopš 18.gadsimta – arī uz Pēterburgu.

Ādažu vēstures stāsts nu ir pieejams ikvienam. Grāmata iegādājama Valsts un pašvaldības vienotajā klientu apkalpošanas centrā Ādažos, Gaujas ielā 33A, 1.stāvā.

17.04.2019

Autors: Apriņķis.lv 

Alus darīšana Alderos ap 1875. gadu. Ar mucu plecā māceklis Mārcis Cielēns. Mākslinieka Nikifa mūsdienās tapusi versija.

  

Gaujas lībieši pie Nikasdēliem (tas ir sens mājvārds, rakstītajos avotos no 1638.g.).
Gaujas krasts šajā vietā jau kopš senatnes bijis augsts smilšakmens atsegums.

 

Uguns rituāls Melkertu svētkalnos. 
( versija par senajiem baltiem, kas dzīvojuši tagadējā Ādažu teritorijā)

======  grāmatas atvēršana  29.04.2019 ======

grāmatas autore - Elita Pētersone

 

 

*no izdevuma "Ādažu Vēstis"

no kreisās: Elita Pētersone, Linda Tiļuga, Ojārs Jansons, Maija Drunka

*no izdevuma "Ādažu Vēstis"

📃📃📃

Ādažu novads – no 13. gadsimta līdz mūsdienām

Apriņķis.lv    30.01.2020

Autors: Una Griškeviča

Ādažu novadu zīmējumā iemūžinājis arī apgaismības laikmeta darbinieks, 19. gadsimta mākslinieks, gleznotājs, etnogrāfs, vēsturnieks Johans Kristofs Broce. Viņa zīmētajā novada kartē jau var atrast dažu itin labi pazīstamu nosaukumu – Ādaži, Gauja u.c. Attēls no Elitas Pētersones grāmatas 

Kādreiz Ādažu vārds asociējās ar slaveno kolhozu, kartupeļu čipsiem, īpaši cepto maizi, tagad – droši vien ar militāro poligonu un, protams, ievērojamām personībām, kuras šeit savulaik dzīvojušas un dzīvo joprojām. Taču “Rīgas Apriņķa Avīzei” šķita interesanti kaut nedaudz papētīt Pierīgas novadu vēsturi – izcelsmi, nosaukuma rašanos, ar ko nodarbojušies šeit dzīvojošie cilvēki.

Šo rakstu sēriju aizsākam ar Ādažu novadu, un visplašāko informāciju par novadu šoreiz guvām Ādažu muzeja projekta vadītājas Elitas Pētersones pērn izdotajā grāmatā “Ādaži. Pagātnes dialogs ar tagadni”. Jāpiebilst gan, ka novada vēsture ir tik plaša un aizraujoša, ka ar vienu rakstu būtu stipri par maz.

Pirmo reizi rakstos Ādaži minēti 16. gadsimtā

Tīmekļa enciklopēdijā “Vikipēdija” pieejamā informācija vēsta, ka 1298. gada 29. jūnijā pie Bukultu pils norisinājusies Ādažu kauja starp Rīgas arhibīskapu, tā sabiedroto Lietuvas dižkunigaiti Vīteni un Vācu ordeni Kēnigsbergas komtura Bertolda no Brīhafenas vadībā. Savukārt pirmo reizi Ādažu-Carnikavas (Neuermühlen-Zarnikau) draudzes novads rakstos minēts 1549. gadā. Zināms arī, ka 1826. gadā tajā ietilpa Sv. Pētera un Pāvila Ādažu baznīca ar divām filiālēm – Carnikavas koka baznīcu un Garkalnes koka baznīcu jeb Vesterotes kapellu. Draudzes novadā atradās Ādažu mācītājmuiža un vairākas muižas.

Atgriežoties pie skaitļiem, 1935. gadā Rīgas apriņķa Ādažu pagasta platība bija 402 km² un tajā dzīvoja 3338 iedzīvotāji. 1945. gadā pagastā izveidoja Ādažu, Berģu, Carnikavas un Garkalnes ciema padomes, bet pagastu 1949. gadā likvidēja. No 1949. līdz 1956. gadam Ādažu ciems ietilpa Saulkrastu, bet pēc 1956. gada Rīgas rajonā. Ādažu ciemam 1954. gadā pievienoja likvidēto Carnikavas ciemu. 1974. gadā pievienoja likvidētā Mangaļu ciema kolhoza “Ādaži” teritoriju, bet daļu teritorijas pievienoja Berģu ciemam. 1977. gadā pievienoja daļu likvidētā Berģu ciema un daļu Garkalnes un Vangažu ciema teritorijas. 1990. gadā ciemu reorganizēja par pagastu. 1992. gadā no Ādažu pagasta atdalīja jaunizveidotā Carnikavas pagasta teritoriju. 2006. gadā pagastu reorganizēja par Ādažu novadu.

Tiktāl – internetā atrodamie fakti. Tiesa, vēstures dokumenti liecina, ka apdzīvotības pirmsākumi Ādažos meklējami plašākā apkaimē un krietni tālāk par mūsdienās zināmajām novada robežām. Ādažu vēsturiskais centrs, kādu to pazīstam mūsdienās, sācis veidoties vien 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā.Ādažu muzeja projekta vadītājas Elitas Pētersones pērn klajā nākušajā grāmatā “Ādaži. Pagātnes dialogs ar tagadni” atrodama izsmeļoša informācija par novada vēsturi un nosaukuma izcelsmi, dažādas leģendas, nostāsti un daudz interesantu faktu.

Lībiešu pēdas izzūd 17. gadsimtā

Elita Pētersone izpētījusi (un šie fakti atrodami arī viņas grāmatā), ka pirmie iedzīvotāji Gaujas lejtecē ieradušies pirms aptuveni astoņiem tūkstošiem gadu, turklāt viņu etniskā piederība nav zināma. “Savukārt otrajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras tagadējā Vidzemē ienāca baltu ciltis, te priekšā sastopot Baltijas jūras somu (sāmu jeb somugru) tautas. Ilgus gadsimtus somugru un baltu ciltis dzīvoja līdzās.”

Par to, ka šeit dzīvojušas lībiešu ciltis, liecina arī atradumi arheoloģiskajos izrakumos: “Pie Kārklu mājām (pie tagadējā Baltezera kanāla Senču silā) 1975. gadā ābeļdārzā atrastais akmens darba cirvis, kura vecums noteikts ap 1500. gadu pirms mūsu ēras un kurš iekļauts Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Arheoloģijas nodaļas krājumā (“Ādažu pagasta lieta”), liecina par mūsu apkārtnes seno apdzīvotību. Zināms arī, ka 12. gadsimta beigās un 13. gadsimta sākumā lībieši Vidzemē apdzīvoja aptuveni 40–60 km platu reģionu pie jūras. Ādažu pusē satikās Gaujas un Daugavas lībiešu novadi. “Livonijas Indriķis 13. gadsimtā izšķīra trīs novadus – Gaujas lībiešu, Daugavas lībiešu un Metsepoli (tulkojumā no lībiešu valodas – ‘mežmala’). Hronikas autors piemin arī lībiešus Idumejas novadā (starp Gauju un Braslu), taču norāda, ka tie ir atšķirīgi no pārējiem Livonijas lībiešiem gan kultūras, gan valodas ziņā. Ja Metsepoles lībiešus uzskata vairāk par seno Baltijas somu pēctečiem, tad Gaujas un Daugavas lībiešu kultūra un dzīvesveids veidojušies spēcīgā te dzīvojošo baltu ietekmē.” 

Zināms, ka Gaujas krastos dzīvojušie lībieši bijuši pasaulei atvērti tirgotāji. Viņiem bijis pazīstams arī Gotlandes tirgus, un jūrai pāri tie devušies ar laivām. 13. gadsimta Lībekas muitas dokumentos saglabājusies norāde, ka Lībekā par ievestajām precēm lībiešiem nav jāmaksā, un pieminēti vairāki akti par Rīgas apkārtnes lībiešu atvesto medu un bišu kopšanu. Gaujas lībiešu skaits Livonijas kara laikā (1558–1583) un tam sekojošajā poļu–zviedru kara laikā (1600–1629) krasi samazinājās. Ilgstošās karadarbības, kara seku un slimību dēļ lībieši izzuda visā Vidzemē. 1559. gada sākumā, Livonijas kara laikā, Krievijas caristes armija nodedzināja Bukultu dzirnavas un pili. 1894. gadā pēc vietējo zemnieku lūguma dzirnavas slēdza, jo to dīķis applūdināja viņu laukus. Kādu laiku šeit bija kokzāģētava, kas tika slēgta 1910. gadā. Pēc Otrā pasaules kara šajā teritorijā atradās Padomju armijas daļa un šī vieta tika izpostīta pilnībā, jo nebija ierakstīta aizsargājamo objektu sarakstos. Attēls no Elitas Pētersones grāmatas.

Divas versijas par vietvārda “Ādaži” izcelsmi

Kā savā grāmatā “Ādaži. Pagātnes dialogs ar tagadni” norāda E. Pētersone, ir divas versijas par vietvārda “Ādaži” izcelsmi. “Pirmā versija ir tāda, ka Ādažiem vietvārdu devusi Latvijas krāšņākā upe Gauja, kuras senais vāciskais nosaukums bijis Aa, reti sastopams bijis arī – Ada Flusing. Iespējams, ka Ada ticis savienots ar Vidzemes lībiešiem raksturīgo galotni -aži. Vietvārdi ar izskaņām -aži, -uži, -iži (Ādaži, Aijaži, Ainaži, Antiži, Anuži, Eikaži, Jūdaži, Kainaiži, Ķirbiži, Kuiviži, Lembuži, Limbaži, Lugaži, Nurmiži, Pabaži, Ropaži, Rūstūži, Suntaži, Tiegaži, Vaigaži, Vangaži, Vidriži) tiek uzskatīti par somugru cilmes vārdiem, un, kā uzlūko latviešu valodnieks Jānis Endzelīns, tā ir viena no lībiešu valodas locījuma formām. Līdzīgi skan arī virkne somugru ciemu – Honkasi, Villasi, Horvosi, Papusi, Kannisi, Salusi, vienīgi galotnēs te nav latviešu valodai raksturīgo šņāceņu (-ž, -š). Tiek uzskatīts, ka šo ciemu nosaukumi varētu būt darināti no lībiešu uzvārdu daudzskaitļa ģenitīva, proti, pulciņš lībiešu, piemēram, uzvārdā Villasu, apdzīvojuši vienu noteiktu vietu.

Profesors Jānis Endzelīns savos pētījumos ir sniedzis ticamāku vārda “Ādaži” cilmes skaidrojumu, tiesa – ar jautājuma zīmi, saistot to ar lībiešu vārdu ādøs ar nozīmi ‘tievs’, ‘šaurs’ un piebilstot, ka Neuermuehlen baznīca un apdzīvotais miests atrodas uz zemes šauruma starp diviem ezeriem. Latviešu-lībiešu vārdnīcā tiešām ir lībiešu vārds ādõz ar nozīmi ‘šaurs’.

“Visdrīzāk, Ādažu pirmvārds ir cēlies no īpatnās šaurās vietas dabā, kas atrodas starp trim ezeriem – Juglas ezeru, Ķīšezeru un Baltezeru. Senatnē ģeogrāfiski šaurā vieta acīmredzot bijusi īpaša, lai lībieši tai dotu vārdu Ādõz – šaurā apdzīvotā vieta,” min Elita Pētersone un turpina: “1638. gadā izdotajā Manceļa vārdnīcā “Lettus”, sadaļā “Phraseologia lettica”, ir minēta forma Newmülen/Adaischi. Varam secināt, ka 17. gadsimta vidū apdzīvotās vietas apzīmēšanai vienlaikus tika lietots gan vāciskais Newmulen, gan lībiešu vietvārds “Ādaži” (Adaiši). Vēstures pētnieks un etnogrāfs Johans Kristofers Broce, 1786. gadā zīmējot Neuermuhlen draudzes novada karti (draudzes novads bija vēsturiska administratīvā vienība Latvijas teritorijā no 13. līdz 19. gadsimtam), jau raksta vārdu “Adashu” iepretim Neuermuhlen pils nosaukumam un Aahof muižas vārdam. Šai laikā abi objekti – gan pils, gan muiža – tiek dēvēti arī par Ādažu pili un Ādažu muižu. Pēc Pagastu likuma pieņemšanas 1866. gadā Neuermuhlen draudzes novads pārtop par Ādažu pagastu.” 

 Iespējams, šāda ir izskatījusies Ādažu (Bukultu) pils un pilsētiņa Livonijas ordeņa laikā. Tiesa, J. P. Šilinga 1878. gada pētījumā par Ādažu pili publicēts Jirgena Helmsa (1603–1655) hronikas zīmējums, kuru vēstures pētnieki uzskata par autora fantāziju, jo viduslaiku pils bez dziļa grāvja nav iedomājama, arī torņu un vārtu izvietojums neatbilst īstenībai. Attēls no Elitas Pētersones grāmatas “Ādaži. Pagātnes dialogs ar tagadni”

“Rīgas Apriņķa Avīzei” šķita interesanti kaut nedaudz papētīt Pierīgas novadu vēsturi – izcelsmi, nosaukuma rašanos, ar ko nodarbojušies šeit dzīvojošie cilvēki. Šo rakstu sēriju aizsākam ar Ādažu novadu, un visplašāko informāciju par novadu šoreiz guvām Ādažu muzeja projekta vadītājas Elitas Pētersones pērn izdotajā grāmatā “Ādaži. Pagātnes dialogs ar tagadni”.

No pils palikušas tikai atmiņas

Tagad gan ir grūti to iedomāties, bet Ādaži (jeb Bukulti) 13. gadsimtā varēja lepoties ar savu Livonijas ordeņa pili. Kā vēsta “Vikipēdija”, Bukultu viduslaiku pils (latīņu val. Novum Molendinum, vācu val. Schloß Neuermühlen) jeb Ādažu pils bija Livonijas ordeņa nocietinājums uz Rīgas–Ādažu ceļa pie dzirnavu tilta pāri Bukultu strautam jeb Bērzupītei. Viduslaiku pils vieta tagad atrodas Rīgas Bukultu apkaimē, uzkalniņā Juglas kanāla ziemeļu krastā. K. Lēvisa of Menāra grāmatā “Seno Livonijas piļu leksikons” ir minēts, ka pils celtniecība noritējusi divās kārtās. Sākotnēji konventa tipa pils bijusi kvadrāta formas ar četriem korpusiem apkārt iekšējam pagalmam un vārtiem ziemeļrietumu pusē. Pēc šaujamieroču parādīšanās papildus uzbūvēti vēl divi apaļie torņi pils austrumu un rietumu stūros. Ziemeļu pusē bijis kvadrātveida tornis, kas izmantots galvenās ieejas apsargāšanai.

Pils atradās stratēģiski svarīgā vietā, kur Lielais ceļš (latīņu val. Via magna), kas veda no Rīgas uz Gaujas ielejas pilīm, šķērsoja mitrāju starp Juglas ezeru un Ķīšezeru. Livonijas pilsoņu kara sākumā, 1297. gadā, Livonijas ordenis uzcēla mūra pili ar ūdens dzirnavām. Tā kā Daugavgrīvas klostera mūki pie Mīlgrāvja jau bija ierīkojuši ūdens dzirnavas, šīs sāka saukt par Jaunajām dzirnavām. 

Ādažu ordeņa pils drupas; uzspridzinātas 1706. gadā

1298.gada 29. jūnijā apvienotais Rīgas un Lietuvas karaspēks uzbruka pilij, bet kaujā pie Bukultiem cieta lielu sakāvi, un bojā gāja aptuveni 400 rīdzinieku. 1334. gadā lietuviešu karaspēks pa ceļam uz Siguldu atkal bez sekmēm uzbruka Bukultu pilij. 1482. gada 17. janvārī šeit notika rīdzinieku kavalērijas kauja pret ordeņa vasaļiem, kurā piedalījās aptuveni 500–600 karavīru. 1491. gadā ordeņa landmaršals Valters fon Pletenbergs pie Bukultu pils pieveica Rīgas karaspēku un Valmieras landtāgā piespieda parakstīt miera līgumu. Laika gaitā ap pili izveidojās neliels ciematiņš un baznīca. 1559. gada sākumā, Livonijas kara laikā, Krievijas caristes armija nodedzināja dzirnavas un pili, bet Rīgai neuzbruka. Pēc kara beigām, 1586. gadā, pili atjaunoja un šeit notika Livonijas bruņinieku sapulce. Polijas-Zviedrijas kara (1600–1629) laikā pils atkal tika nopostīta, un 1624. gadā Zviedru Vidzemes revīzija konstatēja, ka izmantojami palikuši vienīgi pagrabi. 1656. gadā, otrā Ziemeļu kara laikā, pili atkal iznīcināja.  

Pils pirmais zīmogs.

1706. gadā, Lielā Ziemeļu kara laikā, šeit tika ierīkots mācību laukums, kuru izmantoja spridzināšanas treniņiem. Akmeņu pārpalikumi tika izmantoti Ādažu baznīcas būvei tagadējā Baltezerā (1772–1775). Vēl 1798. gada attēlā redzamas nelielas drupas uzkalniņā pie dzirnavām.

Pēc vietējo zemnieku lūguma 1894. gadā dzirnavas slēdza, jo dzirnavu dīķis nopludināja viņu laukus. Kādu laiku šeit bija kokzāģētava, kas tika slēgta 1910. gadā. Pēc Otrā pasaules kara šajā teritorijā atradās Padomju armijas daļa un šī vieta tika izpostīta pilnībā, jo nebija ierakstīta aizsargājamo objektu sarakstos.

Saimnieciskā dzīve – no lauksaimniecības līdz plostu pludināšanai

Elita Pētersone savā grāmatā stāsta arī, ar ko savulaik nodarbojušies novada iedzīvotāji. “Nenoliedzami, senatnē Ādažu apkaimes saimnieciskās dzīves attīstību lielā mērā noteica Ādažu pils (Neuermuhlen Schloss). Pils apdzīvotājiem bija nepieciešama iztika – maize, speķis, sviests, alus, vīns, zivis, sīpoli, arī sausiņi, lai dotos kādos tālākos pārgājienos. Pils nevarēja iztikt arī bez kalējiem, segliniekiem, ratniekiem, galdniekiem, namdariem, mūrniekiem, skroderiem, arī bruņu meistariem, šaujamieroču izgatavotājiem, t. i., amatnieku pakalpojumiem, kas nepieciešami pils normālai funkcionēšanai. Ap pili valdīja rosība jeb, kā mūsdienās teiktu, aktīva saimnieciskā darbība.”

Stāstot par novada iedzīvotāju saimniecisko darbību un nodarbošanos, noteikti jāatgādina par 1903. gadā izbūvēto trīs kilometrus garo Gaujas–Daugavas kanālu, pa kuru no Vidzemes uz Rīgas ostu savulaik tika pludināti baļķi. Lai gan pašlaik šajā hidrotehniskajā būvē nekādas aktivitātes nenotiek, šur tur vēl manāmas veco slūžu atliekas un ozola dēļi, kas izmantoti kanāla sienu stiprināšanai. Kad pērn “Rīgas Apriņķa Avīze” viesojās Ādažos, Elita Pētersona zināja teikt, ka ir tapis kanāla atjaunošanas projekts. Tagad bijušajā plostnieku ciematā Alderi par seno godību liecina vien saglabājušās plostnieku mājas, kurās aizvien dzīvojot vecie šā amata meistari, bet iepretim vienai no ēkām apskatāma būdiņa, kas savulaik atradās uz plosta un bija plostnieka dzīvesvieta vismaz divus mēnešus gadā. 

 

-