LAIMONIS VĀCZEMNIEKS
Vēl pumpurā Gaujmalas puķes,
Vēl pusaugā Ādažu skuķes,
Bet mani jau vilina teju
Kā sirēnas Odiseju.
Nāc, paklausies ziedoņa naktī,
Kā lakstojas viņas, kā laksti,
Kā lakstī ... lakstī bez gala
Ādažu lakstīgalas!
Bet, iekams tās nenostāj pogot, —
Ne norāt viņas, ne jokot;
Un, iekāms tās nenorimst kņopēt, —
Ne nobučot viņas, ne nopērt.
Ko darīt ar plaukstošām puķēm?
Ko iesākt ar augošām skuķēm?
Kur patverties Gaujas malā? —
To vaicājiet lakstīgalām!
Ziņģe par Ādažu lakstīgalām
1975.09.01 Mūsu Laikmets
Nesen, pirms kādas nedēļas, Laimonis man uzdāvina raibu grāmatiņu. Aiznesu to mājās, atdodu puikam. Bet viņš drīz vien pienāk pie manis un saka: — Nu paskat, kādas muļķības te sarakstītas ... Iznāk, ka ne tavs draugs Laimonis, ne tavs dēls Juris vienu kārtīgu lopiņu — govi nepazīst... Ņemu un izlasu pasniegto dzejoli:
(Piena cisterna Jurītim Plotniekam)
Ar savu draugu divatā mēs skatāmies pa abiem
— stāv pļavā piena cisterna uz četriem brūniem stabiem.
Bet zem tās mucas spalvainās ir it kā ādas bļoda,
bet bļodai — četras tapiņas... Tā sacīt — viss uz goda!
Vien vajag izraut tapiņas no sitās bļodas laukā,
un piens kā lietus čurkstēdams jau tecēs skārda traukā.
Kam garšo, tas no spainīša var pienam noņemt provi.
Bet vispār tādu muciņu uz laukiem sauc par govi.
Un tā no šitās tehnikas vēl nesajēdzu vienu:
vai tiešām visa gotiņa tik pilna ir ar pienu?
Tagad biedri man jautā: kādēļ Vāczemnieks — gandrīz divdesmit vasaras pavadījis Ādažu pusē pie Gaujas — nu esot aizbēdzis no mūsu «kolhoza»? Jā, vietiņa jau mums pagaidām jauka. Maijā zied vēl ievas, virs galvām šalc vēl nenokaltušas priedes, netālu plūst Gauja. Bet jau šovasar neviens tajā nedrīkstēja peldēties; puikas iebrida ūdenī līdz ceļgaliem, mājās pārnāca ar nodarvotiem stilbiem, drīz vien uzmetās augoņi, paldies dievam — šobrīd vēl mazi, tādi kā zirņi, kā pupiņas. Bet nākošvasar? Kas to lai zina ... Atceros, pirms vairākiem gadiem turpat no savas Baltezera vasarnīcas pie mums ciemos atbrauc Miķelis Fišers. Ir pavasaris, mākslinieka pēdējais pavasaris, vasarā jau viņš būs aizgājis mūžībā. Taču Miķelis — tāpat kā agrāk un vienmēr — vēl joprojām ir dzirkstoša humora un dzīves prieka pilns. Vienīgi par Ojāru Vācieti, kura vairs nav mūsu vidū, runājam ar sāpi, vārdi rit kopā ar smagu nopūtu. Un tomēr arī te mākslinieks spēj it kā pasmaidīt, it kā ar humoru pateikt: — Ojāram vieta Carnikavas visaugstākajā kalnā. Man — Baltezerā ... — un Miķelis iesmejas. — Tur gan tik lielu kalnu nav... Kad galdā parādās kūpoša kafija un vēl karstāks dzēriens, mākslinieks sāk jokot, sāk dzīt velnu pilnā balsī. Nobaudījis kādu malciņu, viņš paziņo: laiks esot tik tveicīgs, tik sutīgs, īsti labi noderētu saldējuma porcija. Un Miķelis jau slejas kājās, gatavojas iet nopirkt kārtīgu «plombīra» kravu. Es saku, lai netrako, lai iztiek ar to, kas ir, nekādus «plombīrus» te, Gaujas kārklu pilnajā krastā, neviens netirgo. — Jān, nepūt pīlītes, — viņš atbild. — Jūs šite dzīvojat varenlepni. Tikko braucu garām, redzēju: tepat uz stūra stāv saldējumu būda — tāda, ka tik turies! — Kurā vietā? Kas par būdu? — brīnos. Bet Laimonis, laikam nopratis, par ko risinās saruna, drūmā miera paskaidro: — Tā jau ir mana māja, kas par saldējuma kiosku tiek uzskatīta ... — Vo vellos, Vāczemniek! — Fišers smej kā Pajaco uz operskatuves. — Ko tu saki — tava māja? Bet es domāju •— feins «larjoks» ...
Paiet neliels laiciņš. Nav vairs šajā saulē dzīvesprieka un humora pilnā Miķeļa Fišera, nav arī viņa skanīgo smieklu. Laimonis arvien biežāk staigā apkārt nopietns, noraizējies. Visapkārt dun pāļu dzinēji. Turpat viņa dārziņam blakus top jaunā, skaistā Ādažu skola. Vāczemnieks nopērk vecu «zapiņu»; tā motors strādā tik sparīgi, ka daža asa mēle šo tehnikas brīnu mu nosauc par «verķeļotu». Bet Laimonis tikai pasmej un ar savu lidgriezi plivinās apkārt pa Vidzemi. Un pienāk reize, kad viņš man paziņo: — Redzi, Janka! Nav šite gaisa. Pilsēta bāžas virsū ... Rīdzinieki brauc ... Drīz skries baru bariem pie manis saldējumu pirkt... Es laidīšos projām... — Dulls tu esi, — izmetu. — Uz kurieni? — Uz Piebalgu ... Goda vārds, varu apzvērēt: Laimonis ne uz kādu Piebalgu nebūtu aizlaidies. Taču, mums par postu, bet viņam par laimi... izpalīdz kāds paša Vāczemnieka jau sen sacerēts dzejolis. Māju, kuru Laimonis noskatījis pašā Ineša ezera krastā, daži no vietējiem ļaudīm negrib viņam — kaut kādam Rīgas sprukstiņam, kaut kādam imigrantam — atdot. Stāvēšot kā mūris pretī! Un cauri! Lairnonim dūša jau papēžos — veltīgi izsapņots par ābeļdārzu, par skaidravota aku, par ziedošu kartupeļu tīrumu un mazu, kviecošu sivēnu kūts aizgaldā ... Vēl pēdējo reizi Laimonis brauc uz Piebalgu, atvadīšoties no tās, tā sakot, sveiki un uz neredzēšanos! Bet tieši tobrīd pa kādas mājas logu izlido brīnišķīgas skaņas. Kāds ar pilnu krūti rauj vaļa pazīstamu dziesmu, laikam pats Rozenštrauhs tricina visus Piebalgas pakalnus:
Kā lai šonakt vienaldzīgi klusē,
Kā lai tādā brīdi projām iet,
Ja visapkārt Vecpiebalgas pusē
Atkal baltas ūdensrozes zied ...
— Nu, pagaidiet! — saka Laimonis, knapi asaras valdīdams. — Aizliegšu šito dziesmu! Vairāk neviens to Piebalgā nedzirdēs! — Vai jums prāts! — iesaucas viena liriska būtne, kas nāk Lairnonim pretī. —Tā taču mūsu ... mūsu Piebalgas .. .himna! — Jā, himna ir jūsu! — nocērt Laimonis. — Bet vārdi ir mani! Un drīz vien Vāczemnieks saņem ar zīmogiem apstiprinātu dokumentu rulli — viņam, godātajam dzejniekam, cienītajam Piebalgas himnas vārdu autoram — tiek atļauts nopirkt ne vien kādu mājiņu. Ineša krastā, bet arī — kaut vai lielu pili kolhoza centrā, kaut vai lepnu fermu ar visu ģimenes fermera godu un pienākumiem ... To ģimenes fermera būšanu es pieminu ne jau pa jokam, bet gan visā nopietnībā, jo Laimonis Vāczemnieks ir centies, pūlējies un strādājis gan literatūras dārzā, gan mūsu ekonomikas laukā, gan latviešu tautas druvā. Viņa demogrāfiskās attīstības kontā ir: trīs meitas, trīs mazmeitas. Un viņš pats vēl dziļdomīgi teic: mazbērnu sarakstam svītra apakšā neesot pavilkta, pastāvot visas iespējas šo aili vēl papildināt ... Es jums teikšu — apsveicams, veselīgs optimisms! Redziet nu — dažs gudrs vīrs ir apgalvojis, ka mākslai, literatūrai, dzejai, dziesmai mūsu ikdienā esot maza, neievērojama loma. Taču tāds lirisks un maigs dzejolītis kā «Ūdensrozes» cilvēka dzīvē tomēr var būt ārkārtīgi liktenīgs. Spriediet paši — īsts rīdzinieks, rūdīts Sarkandaugavas puika ... nu labi, teiksim — rakstnieks, Nopelniem bagātais kultūras darbinieks Laimonis Vāczemnieks — pēkšņi tādu jauku, brīnišķīgu ūdenspuķu dēļ ir spējīgs kļūt par vienu kārtīgu, pamatīgu laucinieku. Lūk, cik milzīgs un neizdibināms ir viena dzejoļa spēks! Ko tad vēl runāt par visu mākslu... Ar šo vērā liekamo un svētīgo atziņu es taisos nobeigt savu vēstījumu visiem lasītājiem un arī pašam jubilāram — Laimonim Vāczemniekam — viņa sešdesmitajā gadskārtā. Un pēdējā teikumā savam draugam — gan kā cilvēkam, gan kā dzejniekam — gribu izsacīt tādu kā novēlējumu, tādu kā rīcības programmu turpmākajiem gadiem, turpmākajiem darbiem: nu tad, Laimon, arī tālāk — Pasmejies! Un rādi zobus!
1988. XII
Laimonis Vāczemnieks ar dzīvesbiedri Laimdotu un meitām
|
|
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru