"Atgriežoties"
grupa "Proventus" (A.Kukuvass) / 1984.g.
III vieta Mikrofona aptaujā
grupa "Proventus" (A.Kukuvass) / 1984.g.
III vieta Mikrofona aptaujā
Adrians Kukuvass
🎼🎼🎼
Tev - un jebkuram
Šī gada estrādes orķestru un vokāli instrumentālo ansambļu tarifikācijas skate daudziem republikas kolektīviem bija liktenīga. No turpat vai četrdesmit tiesības koncertēt ieguva tikai četrpadsmit. To skaitā trīs mūsu rajona pašdarbības kolektīvi: Carnikavas «Sono», Mārupes «Sīpoli» un Ādažu «Proventus». Ādažu vokāli instrumentālais ansamblis piedzīvojis manāmu reorganizāciju un sācis savu koncertdarbību Adriana Kukuvasa vadībā. Arī nosaukums jauns, kas tulkojumā no latīņu valodas nozīmē raža. Kāda tā būs, vēl grūti spriest, bet pirmie koncerti rāda, ka ādažnieku «Proventus» ar muzikālo programmu «Tev» izraisījis lielu interesi. Svētdien ansamblis koncertēja Rīgā, kultūras namā «Rītausma».
Koncerta pirmajā daļā līdzās mūsu republikas un Igaunijas komponistu dziesmām skan pašu ansambļa dalībnieku sacerētās. Edija Gņedovska "Tev Jāatnāk", Valda Koroševska "Kā svece deg". Otrajā — Adriana Kukuvasa dziesmas un poēmas ar Aleksandra Čaka vārdiem. Interesanti, ka pretēji tautā dziedātajām šoreiz dziesmas ar savdabīgā dzejnieka vārdiem skan mazliet nepierastāk un ekspresīvāk. Tās patīkamā manierē izpilda Aina Pūcīte, Antra Ozola, Juris Leimanis un pats autors Adrians Kukuvass. Par atbilstošu skatuves noformējumu parūpējies gaismas režisors Andris Bušs, par mūzikas labskaņu - Aigars Semēvics.
S. Veckalne
🎵 🎵 🎵 🎵 🎵 🎵 🎵 🎵 🎵 🎵 🎵
MŪSU VIESI
«PROVENTUS» UN ALEKSANDRS ČAKS
Latīņu leksikas vārda «proventus» burtiskā nozīme raža. Rīgas rajona kolhoza «Ādaži» vokāli instrumentālais ansamblis «Proventus» (mākslinieciskais vadītājs un galvenais solists Adrians Kukuvass) pārstāv lauksaimniecības uzņēmumu, tādēļ tādā nosaukumā nekā dīvaina nav. Lai gan ir darbdienas vakars, un saulīte ārā sildīt silda, tomēr kultūras nama «Jūras vārti» zālē tukšu vietu tikpat kā neatrast. Kā viena no pirmajām skan Adriana Kukuvasa dziesma ar Ojāra Vācieša vārdiem «Māsiņ, dzidrām acīm paskaties, kas stāv brālim celiņā...» Šķiet, ka tieši ar šo dziesmu sāk rasties savstarpējās sapratnes kontakts starp izpildītājiem un klausītājiem. Iejūtīgi skan četru solistu (Aina Pūcīte, Juris Leimanis, Antra Ozola un Adrians Kukuvass) dziedājums. Ventspilnieki neskopojas ar ziediem un aplausiem, sevišķu atsaucību iegūst Valda Janševska un Imanta Ziedoņa dziesma «Kā svece deg» A. Kukuvasa izpildījumā. Tiesa, šos I. Ziedoņa vārdus mūzikā jau izteikuši daudzi, pie tam pazīstami komponisti. Tā kā V. Janševskim vajadzēja zināmu drosmi, liekot uzklausīt savu variantu. Tas izrādījās veiksmīgs. Otrās daļas sākumā zālē iestājas tumsa un klusums, uz aizkara krīt spilgts staru kūlis. Skan solistes Ainas Pūcītes teiktie vārdi:, Mūsu laikmetā, kad tik daudz tiek runāts par jūtu trūkumu, vienaldzību, par ikdienu, kur virsroku ņem sauss racionālisms un egoisms, mēs ar Adriana Kukuvasa 10 dziesmu izrādi, ko palīdzēja veidot mākslinieki Beatrise Dunska un Jānis Kaijaks, gribam jūs aizvest Aleksandra Čaka pasaulē, kur vienīgi paradīze ir cilvēka sirds. Sākas izrāde, iztēles, ieklausīšanās mirkļi. Tā ir liela uzdrīkstēšanās un drosme mēģināt klausītāju vairāk nekā pusstundu noturēt zināmā domu un jūtu spriegumā. Čaka pasaule par sevi jau nav vienkārši atklājama, kur nu vēl kopā ar muziku. Sākumā dziesmu cikls bija paredzēts Drāmas teātrim literāri muzikālai kompozīcijai. Taču tas neizdevās uņ tad šo Čaka dzejoļu sakopojumu atnesa man. Izlasīju un domāju, kas gan te var sanākt? Labi, ja daži dzejoļi izmantojami. Bet vēlāk tā aizrāvos, ka nespēju par to nedomāt. Rakstīju visur gan tramvajā, gan vilcienā. Mēs Čaku pazīstam pārsvarā kā Rīgas ielu pašpuiku. Bet mūsu uzvedumā tieši Čaks ir galvenais varonis savas mīlestības un fantāzijas pasaulē. Traģisks un spēcīgs. Jānis Kaijaks pie mums režisēja, tērpi tapa kopā ar mākslinieci Beatrisi Dunsku. Tā bija viņas doma nosegt instrumentālistus ar caurspīdīgu tillu, jo klausītajiem nav jāredz, kā teiksim, ģitārists ritmā sit kāju līdzi. Uzmanībai jābūt vērstai tikai uz mūziku un izpildījumu. Bija jau tā jocīgi pirms uzstāšanās reizēm. Domājām, kā mūs uzņems, vai sapratīs? Pirmajās reizēs uz mūsu koncertiem Kuldīgā bija tikai pāris desmiti cilvēku. Prieks, kad tie koncerta beigās cēlās augšā, aplaudēja un izsauca mūs vēl, bijām priecīgi un nospriedām: vienalga, lai zālē ir kaut daži cilvēki, bet ja tie paši ir apmierināti, tad viss ir labi. Tik lielai auditorijai, kāda Ventspilī, mēs pirmo reizi spēlējam. Tāpēc sākumā bija zināms satraukums. Taču klausītāji mūs saprata. Par šo ciklu mums ir teikuši ka tā esot klausītāju un skatītāju estētiskās audzināšanas programma. Strādājām pamatigi. Dažreiz dienā pat 12 stundu. Beigusies melodiju un dziesmu virkne. Soliste, simbolizēdama sievietes un mīlestības neierobežoto jūtu spēku, stāv paceltām rokām ceriņkrāsas debess fonā un gan pār viņu, gan zālē ieplūst gaisma... Uz brīdi klusums. Tad aplausi sajūsmas un sapratnes pilni.
Koncertu klausījās un ar ADRIANU KUKUVASU
sarunājās Sandra Mīļā
|
ADRIANS KUKUVASS
Dzimis 1951. gada 25. septembrī Rīgā. Bērnībā mācās Dārziņskolas kora klasē, vēlāk pūš trompeti bērnu mūzikas skolā un J. Mediņa mūzikas vidusskolā. Sešdesmito gadu otrajā pusē dzied skolasbiedru ansamblī, kas izvēršas par vēlāk nopelniem tik bagātā «Menueta» pirmsākumu. «Menuetā» Adrians ir vadošais solists veselus desmit tā slavenākos gadus (pa vidam divi gadi aizvadīti SA grupā «Zvaigznīte») un, nenoliedzami būdams starp dažiem vislabākajiem latviešu dziedātājiem, ir viens no grupas galvenajiem balstiem un meiteņu simpātiju objektiem. Te arī sacer savas izteikti romantiskās dziesmas —«Krīt sniegi» un «Jūlija nakts», kas izpelnās skaļas ovācijas. Taču 1978. gadā Kukuvass pamet «Menuetu» ar tā uzsvērti pašdarbniecisko statusu, lai kļūtu par profesionālu dziedātāju — dramatisks, daudzu jaunavu apraudāts solis, pēc kura Adriana pozīcijas gan viņu sirdīs, gan latviešu mūzikas kopainā kļūst arvien vājākas. īsu brīdi mēģinājis laimi grupā «Ādaži», 1979. gadā kļūst par Filharmonijas grupas «Tip Top» vokālistu — te dzied arī viņa nākamā sieva un ilgstošā skatuves partnere Antra Ozola. Šā laika romantiskais atraidītā mīlētāja tēls, tāpat kā lielākais hits — Imanta Pauras (sk. «Tip Top») raudulīgā balāde «Piezvani man» — vēl par sevi atgādina it bieži, taču «Menueta» perioda vispārējā jūsma ir zudusi. 1982. gadā Adrians atgriežas kolhozā «Ādaži» un izveido grupu «Proventus». Tā spēlē gandrīz tikai viņa mūziku, arī vairākus plašus dziesmu ciklus, tomēr šodien vienīgais pieminēšanas vērtais mirklis «Proventus» mūžā šķiet 1983. gada lielais hits «Atgriežoties». Turpmāk tā eksistē bez īpašas ievērības un sasniegumiem, līdz 1986. gadā klusi un nemanāmi kļūst par Valsts Operetes teātra grupu «Rekvizīts», kas tāpat vada savas dienas, nevienu īpaši netraucējot. Pēdējo gadu nozīmīgākais darbs ir rokbalets-opera «Nāriņa» pēc H. K. Andersena darbu motīviem. Agrāk sevi apliecinājis kā dažu itin interesantu dziesmu autors, pēdējos gados Kukuvass nemitīgi ļaujas grūti izprotamām ambīcijām un raksta tikai lielas formas darbus — dziesmu ciklus, roka pasakas u. tml.
1989.12.01 Liesma
🎺 🎺 🎺 🎺 🎺 🎺 🎺 🎺
Saulgriežu dziesmiņa
Antra Ozola & "Proventus" ( vārdi - J.Rainis, mūzika - A.Ozola )
Antra Ozola & "Proventus" ( vārdi - J.Rainis, mūzika - A.Ozola )
Antra Ozola
=================================================
… daudzus gadus vēlāk
Krīt visbaltākie sniegi / Antra Ozola / 2020.g.
Rudens
Antra Ozola & Proventus / 1985.g.
Starp algu un avansu
Viņus zinājām krietni sen. Adrians jau sešdesmito gadu beigās sāka darboties skolas puiku ansamblī «Menuets». Tajā pašā «Menuetā», kuram, no vidusskolēnu vecuma izaugot, veltīts tik daudz sajūsmas un pielūgsmes pilnu vārdu kā nevienam citam un kuru vēl šodien pieminot, dažs labs sērīgi nopūšas, sak, tie tik bija laiki. Tātad «tajos» laikos «Menuetā» bija arī Adrians Kukuvass — jūs jau atceraties —, dziedāja un spēlēja trompeti. Pēc tam nāca karavīru ansamblis «Zvaigznīte», tad atkal «Menuets», līdz pirms vairākiem gadiem Adrians parādījās Filharmonijas ansamblī «Tip Top». Dažus gadus pēc «Menueta» debijas soļiem — 1971. gadā — Rīgas rajona kolhozā «Ādaži» radās ansamblis «Suvenīrs».
Pa šo laiku tam ne reizi vien mainījies nosaukums, vadītāji un muzikanti, bet pats ansamblis palicis. Kādreiz tajā darbojušies Mirdza Zīvere, Aivars Hermanis un arī citi šodien republikā labi pazīstami mūziķi, bet, ja tagad piemin ansambli «Proventus», parasti pirmā atbilde: tas ir tas Kukuvasa ansamblis. Jā, nu jau nedaudz ilgāk par pusotru gadu viņi ir kopā: pašās 1982. gada beigās Ādažu ansamblis tika pie jauna vadītāja un nosaukuma, bet Adrians — pie savas grupas.
No vecā sastāva tajā bija aranžētājs un basģitārists Vitālijs Terentjevs, soloģitārists Edijs Gņedovskis, bundzinieks Jānis Rullis, saksofonists Valdis Zirnis, kas te spēlējis jau kopš ansambļa dibināšanas, ka arī vokālists Juris Leimanis un ansambļa skaņu režisors Aigars Semēvics. Šis kodols tika papildināts ar ritma ģitāristu Valdi Koroševski, kas iepriekš bija vadījis kolhoza «Lāčplēsis» ansambli, taustiņinstrumentālistu Juri Larku un solisti Antru Ozolu — Adriana partneri jau kopš «Tip-Top» laikiem. Adrians: «Toreiz patiešām strādājām maksimāli radoši: Vitālijs ar instrumentālistiem, es — ar vokālistiem, bet pēc tam — visi kopā. Bijām jauni cits citam, tomēr sapratāmies labi, acīmredzot tāpēc, ka neesam vairs iesācēji un apzināmies, ko katrs spējam un ko ne. Tagad šis radošais moments mazinājies. Jau sāka iezīmēties jaunas koncertprogrammas apveidi, kad radās ideja par Čaka ciklu. Tas bija Drāmas teātra aktieris Jānis Kaijaks, kas toreiz atnesa Čaka krājumu «Debesu dāvana» un teica: «To vajadzētu pamēģināt uztaisīt, kaut kas varētu sanākt . . .» Un pats pieteicās palīdzēt ar skatuves režiju. Adrians: «Sākumā īpašā sajūsmā par ideju nebiju. Izlasīju krājumu un nospriedu — pāris dzejoļu tiešam varētu komponēt, bet tas arī viss. Nav vērts ķerties klāt dzejai, turklāt labai dzejai, ja nejūti, ka varēsi ar savu mūziku atklāt tajā kādu jaunu niansi un akcentēt domu. Tomēr sāku rakstīt mūziku vispirms dažiem dzejoļiem, līdz it kā pats no sevis radās šis cikls, kas aizpildīja mūsu koncerta otro daļu. Taču tāds tas nekad nebūtu tapis bez Beatrises Dunskas veidotajiem tērpiem (apskatiet žurnāla ceturto vāku — skaisti, vai ne?) un Andra Buža gaismām.
Tāpat kā mūsu ansamblis nevarētu pastāvēt, ja to tik ļoti neatbalstītu kolhoza vadība un priekšsēdētājs Kauls. Tiklīdz programma bija gatava un pērnajā pašdarbības estrādes kolektīvu atestācijas un tarifikācijas skatē par to saņemts visai atzinīgs vērtējums, ansamblis sāka intensīvu koncertdarbību pa republiku. Adrians: «Paši bijām pārsteigti, ka viss nāca tik ātri un veiksmīgi. Esam koncertējuši nedaudz vairāk par gadu. Sākām tikai iepazīt cits citu un skatītājus, bet viņi — mūs. Visu līdz šim gūto atzinību uztveram tikai kā sava veida avansu, jo neko īpašu neesam paveikuši. Kautrība, protams, ir laba lieta. Un tomēr vesela koncertprogramma — tas jebkura ansambļa biogrāfija ir visai būtisks posms, kas noteikti šo to (pat visai daudz) liecina par kolektīva spējām un iespējām un ir sava veida atbalsta punkts tālākajam darbam. Tātad: kādas atziņas sniedza «Proventus» pirmā koncertprogramma?
 |
Aina Poiša |
Vispirms jāatzīst, ka ansamblim (cerams, pagaidām) pietrūkst sava stila un, kā šķiet, tas vēl meklē savu ceļu un vietu mūsdienu popmūzikas visai plašajā plūsmā. Koncertos skan no visa kā pa druskai un tieši tāpēc nekas nepārliecina pa īstam. Tiesa, tikpat labi to var teikt arī par dažu labu citu mūsu ansambli. Adrians: «Gribētos vairāk strādāt ar rokmūziku, taču pagaidām no tā esam visai tālu. Turklāt mūziku ansamblī raksta četri cilvēki, un katram, protams, tuvāks ir savs stils. Kopsaucēju vēl meklējam. Arī pašam reizēm gribas uzrakstīt ko smeldzīgāku, jūtu, ka to no manis gaida visvairāk un ka tas man arī vislabāk padodas.» Jā, «Proventus» pašreizējā «vizītkarte» — Adriana Kukuvasa dziesma «Atgriežoties» ar Māras Zālītes vārdiem — it kā apliecina teikto. Tomēr apsveicama ir vēlēšanās atkāpties no latviešu estrādei tik raksturīgās šlageriskās formas un runāt ar klausītājiem nopietnāku valodu, kā tas mēģināts Čaka ciklā. Varam, protams, spriest un strīdēties, vai tas ir vai nav Čaks. Tomēr jāatzīst — dzeju un mākslu vispār mēs saprotam pēc sava dzīves skatījuma, katrs pēc savas garīgās un jūtu pasaules. Savukārt šī ir «Proventus» interpretācija, atbilstoši savai izpratnei un spējam. Kā tādu to arī varam pieņemt vai nepieņemt un konfrontēt ar savējo. Un galu galā, jūs jau paši zināt: vienam patīk māte, otram — meita, bet vēl kādam — kleita, tāpat arī ansambļiem allaž atrodas savi cienītāji un noliedzēji. Un rezumējums — ir sasniegts zināms līmenis, protams, ne jau tāds, kura dēļ varētu atļauties ar galvu stumdīt mākoņus, bet, kā izrādās, pietiekams, lai nodrošinātu visai plašu popularitāti republikā. Līmenis, no kura droši vien iespējams, un noteikti vajag, augt uz augšu. Ja tas izdosies, tad pēc kāda laika ansamblim vairs nevajadzēs sev veltīto atzinību vērtēt kā avansā gūtu. Jo tad jau kaut kas būs paveikts. Varbūt mums nemaz nebūs ilgi jāgaida? Pašlaik «Proventus» gatavo savu otro koncertprogrammu ..
| Starp algu un avansu |
1984.07.01 Liesma KLĀSS VĀVERE |
Adrians Kukuvass - Mīļotā
"Tu esi"
grupa "Proventus" ( A.Kukuvass & A.Ozola )
grupa "Proventus" ( A.Kukuvass & A.Ozola )
"Variācija" (Viens Tev ir acis aizslēdzis ...)
A.Ozola
Jaunu "krāsu" meklēkot
* Darba Balss / 29.01.1985
| JAUNU „KRĀSU" MEKLĒJOT |
1985.01.29 Darba Balss (Rīgas rajons) Juhta, H. |
Tepat saulītē - grupa "Proventus" / 1987
no kreisās: Juris Leimanis, Aina Pūcīte, Adrians Kukuvass, Antra Ozola
Melodija
Grupa "Proventus"
Antra Ozola - "Paradīze"
=====================================================================
Grupa "Proventus"
SIRDSAPZIŅA
Uzņemdamās rakstīt par A. Popova Rīgas radiorūpnīcas vokāli instrumentālo ansambli «Menuets», nekad nedomāju, ka tas būs tik grūti. Ansamblis neapšaubāmi labs. Un viegli būtu rakstīt, ja pašas pārdomās un arī visdažādākajās sarunās ar mūziķiem un nemūziķiem arvien biežāk neieskanētos runas par mūsu ansambļu kvalitātēm vispār. Un tā es, rakstot par «Menuetu», nevaru nerakstīt arī par citiem mūsu republikas ansambļiem. To, ka es pateikšu — ansambļu pašreiz ir daudz, neviens neuzskatīs par jaunumu. Tā tas ir. Kur vien skaties, — ansamblis. Vai tas ir kolhozs vai ciema klubs, vai skola, vienalga, kur, — priekšā sastapsit ansambli. Jautājums ir būtiskāks — cik no viņiem iespējams ilgāk par pusstundu klausīties? Un te nu summa nebūt nav apskaužama. Nenosaukšu ne labos, ne sliktos. Tos jūs paši zināt. Es tikai uzdošu vienu jautājumu.
 |
Šajā fotoattēlā daļa no «Menueta»: Baiba Jagere un Alberts Bartaševics, Adrians Kukuvass, Leonards Sējāns un Inese Pabērza. |
Varbūt... Tā, nomīnusojot «Menueta» sastāvu un pieplusojot Jura Sējāna jaunāko brāli, mēs šodien skatām «Menuetu». Pārējie ir savās vietās. Pie instrumentiem un mikrofoniem. Par tiem, kas pie mikrofona. Pavasarī Sporta pilī notikušajos estrādes mūzikas svētkos dzirdēju pat runas, ka Inese Pabērza un Adrians Kukuvass drīz vien «pārsitīšot» Noru Bumbieri un Viktoru Lapčenoku. Lai nu paliek šīs runas un šī «pārsišana». «Menuetam» nekad nav bijusi raksturīga tāda īpašība. Arī to, ko izdarījuši un vēl izdarīs Nora ar Viktoru, nav vajadzīgs ne pārspēt, ne «pārsist». Viņiem ir sava un ļoti svarīga vieta latviešu pa-domju estrādē, un to viņiem neviens nekad arī neatņems. Tāpat kā sava vieta, ļoti stabila un profesionāli kvalitatīva (es nebaidos no ša vārda) «Menuetā» ir Inesei un Adrianam. Imanta Kalniņa mūzika, īpaši «Balāde par Matisonu», Jāņa Blūma latviešu tautas dziesmu apdares nav ne viegli izdziedamas, ne viegli nospēlējamas. Ne velti Ojārs Vācietis pēc savas «Balādes» noklausīšanas sacīja, ka «Menuetā» ir velna pulveri. Un, nepiedēvējot ansambļa dalībnieku panākumus nekādiem pārdabiskiem spēkiem, var teikt, ka pamatu pamatos, kā dziesmā ar Raiņa vārdiem dzied Adrians, ir tikai «darbs, darbs, darbs».
Tomēr tā klaji pateikt — darbs — tas ir par maz. Šodien tas skanētu pat samērā trafareti. Ar darbu vien vairs lielu nepaveikt. Šeit ir darbs citā nozīmē. Arī apsēstības nozīmē. Un arī mīlestības nozīmē. Ja es jums pastāstīšu, ka kādā koncertā Raimonds Bartaševics bungas spēlēja ar lauztu kāju ... Vai jūs to izdarītu? Vai jums būtu tik liela pienākuma apziņa? Nu jā, jūs teiksiet, koncertu taču varēja atcelt. Varēja. Bet sirdsapziņa neļāva. Un vai tikai nav tā, ka šī sirdsapziņa ir tā, kas neļauj arī bieži koncertēt? Labāk retāk, tomēr labāk. Un vai tā nav viņa, kas liek dziedāt un spēlēt ar pilnu atdevi, lai neiegāztu ne koncertu, ne biedrus? Un vai arī pats Jānis Blūms nav tā lielā sirdsapziņa, kas viņus visus tur šos daudzos gadus kopā? Es gribētu teikt — jā un vēl daudz, daudz papildināt, tad vēl runāt par Jāni Blūmu gan kā par vadītāju, gan kā par audzinātāju, par šo jauneklīgo vīru jauniešu vidū. Bet man ir jāliek punkts, jo žurnāls jau nav grāmata. Taču tomēr es ceru, ka mēs pie visiem šajā lappusē izteiktajiem jautājumiem atgriezīsimies kādā citā žurnāla numurā. Ar jūsu palīdzību. Vai sarunāts?
| SIRDSAPZIŅA |
1976.06.01 Liesma RUTA DARBIŅA |
Dažas no "Proventus" repertuāra dziesmām:
"Pusnaktī" "Proventus" (A.Kukuvass) / 1985
"Ūdensroze" (Man apnicis tā mūžam skriet) Grupa "Proventus" /1984
"Neskūpsti mani caurvējā" Antra Ozola & "Proventus"
"Uz kurieni" Grupa "Proventus" (A.Ozola & A.Kukuvass ) / 1985
"Kā logā" Grupa "Proventus" (A.Kukuvass & A.Ozola) / 1985
"Atgriežoties" grupa "Proventus" (A.Kukuvass) / 1984.g.
====================
"Radīt nav neiespējami, bet brīnišķīgi"
Katra paaudze izaug ar savām dziesmām un saviem dziesminiekiem. Adrians Kukuvass visvairāk piederīgs tiem, kuriem šobrīd ir ap trīsdesmit, kuru zaļā jaunība sakrita ar "Menueta" triumfa laikiem. Toties tagad, materiālā triumfa laikā, Adrians saka: — Lai kā arī mākslinieki "nelēktos", bez laukiem viņi nezin vai izdzīvotu, jo pilsētās kultūras pasākumi ir pirmais, no kā cilvēki atsakās, nonākuši materiālās grūtībās. — Bet tu jau arf iepriekšējos gados laukos neesi bijis nekāds "svešķermenis". — Mana laucinieciskā''biogrāfija aizsākās pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad es aizgāju no filharmonijas un sāku sadarboties ar Ādažu ansambli. Radās grupa "Proventus", kas tulkojumā no latīņu valodas nozīmē "Raža", šo nosaukumu izdomāja Alberta Kaula sieva, un viņa kļuva par mūsu grupas "krustmāti" — Kāda tad bija jūsu raža? Tie tomēr bija laiki, kad muziķi, atrazdamies bagātu aizbildņu paspārnē, varēja justies droši — Pirmajā programmā mēs sagatavojām dziesmu ciklu ar Aleksandra Čaka vārdiem. Tas bija kā izaicinājums. Un, tikai pateicoties Rīgas rajona kultūras nodaļas vadītājai Endziņas kundzei, mēs "dabūjām cauri" Čaku. Kauls jau sākumā noteica — maizi mēs jums dosim, sviests jānopelna pašiem. Sākotnēji viņš gan gribēja pamācīt, kā jāraksta dziesmas, bet drīz vien atmeta ar roku šai nodarbei un deva mums brīvu vaļu. Otro koncertprogrammu sagatavojām, izmantojot Māras Zālītes dzejoļus. Vispopulārākā kļuva dziesma "Atgriežoties", "Mikrofona" aptaujā iegūstot trešo vietu. Daudzi man teica — trakais, kas to programmu klausīsies! Bet klausījās, mēs sniedzām 140 koncertus. Tas tikai pierādīja, ka klausītājiem jāuzticas, nedrīkst pie viņiem iet ar pussagremotām lietām, sak', citādi jau nesapratīs. Esmu pateicīgs lauku cilvēkiem, ka viņi mani ir sapratuši. Ir mūzika, kas vajadzīga atpūtai, un ir mūzika, kas vajadzīga dvēselei.
— Kādu laiku tavs vārds bija saistīts ar operetes, tagad pārdēvēto Muzikālo teātri. — Operetes teātrī ienācu ar mūziklu "Nāriņa", ko uzrakstīju pēc Leona Brieža libreta. Vēlāk radās arī pēc J. Ziemeļnieka un A. Skujiņas dzejas motīviem veidotā izrāde "Caur mākoņu vārtiem", kura izpelnījās godalgu konkursā, kas domāts tautiešiem ārzemēs. Taču man laikam tāds liktenis, ka jālauž sienas. Kad par teātra galveno režisoru kļuva Oļģerts Dunkers, sākās cīņa starp veco un jauno. Viņš uzskatīja, ka cilvēki, kas nāk uz opereti, grib dzirdēt Kalmanu, Štrausu, taču, manuprāt, auditorija varēja vērsties plašumā, sava publika būtu klasikai, sava — modernajiem uzvedumiem. Bet, kad administrācija uzlika finansiālos žņaugus, nekas cits man neatlika kā aiziet. Drīz pēc tam mājās atradu libreta tekstu un smagajā barikāžu laikā pēc Gētes "Prometeja" dramatiskā fragmenta tapa izrāde, kuru spēlējām "Ave sol" koncertzālē. Tad sākās juku laiki, kad daudzi mākslinieki palika bez maizes. Man liktenis pavērsās tā, ka es varēju mācīt jauniešiem visu to, ko pats biju iemācījies. Kļuvu par Latgales priekšpilsētas skolēnu jaunrades nama rokmūzikas sekcijas vadītāju. Arī Ādažos konsultēju grupu "Melnā roze", kur muzicēt gribošiem jauniešiem palīdzu ar savu padomu. Vispār darbojos kā dārznieks, vēroju, kas dīgst, ja redzu, ka cerīgs, tad palīdzu, šad tad aplaistot. Galvenais, es cenšos iestāstīt, ka radīt — tas ir brīnišķīgi, nevis neiespējami. Aizgājis no Operetes, es paņēmu rokās ģitāru un gada laikā to apguvu, ko patiesībā jau vajadzēja izdarīt 18 gados, kad spēlēju "Menuetā". Tāpat nonācu līdz tam, ka dziesma viengabalaina iznāk tad, ja pats raksta gan mūziku, gan vārdus. Vēl es darbojos grupā "Untums", un mēs kopā ar Māri Ivanovu un Vilni Lāci spēlējam deju vakaros. Kā saku, tas vajadzīgs tāpēc, lai savam bērnam varētu atļauties nopirkt jogurtu. Jutos bezgala patīkami, ka pēc ilgāka pārtraukuma, paņēmis rokās ģitāru, atkal spēlēju lauku kultūras namos un tieku silti uzņemts.
— Es vienmēr esmu domājusi, no kurienes tev tāds uz vārds — Kukuvass? — Mans vectēvs bija grieķis bērnībā viņam nomira vecāki, un viņš atbrauca pie radiem uz Krieviju. Vēlāk nokļuva Latvijā. Te apprecējās ar manu vecomāti, kura nākusi no Krāslavas. Tāds asiņu putrojums nu man sanācis.
|
-
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru