|
Ciemos pie Latvijas senajiem dievnamiem ROBERTA LEGZDINA RAKSTS NOPOSTĪTO LATVIJAS DIEVNAMU PIEMIŅAISvētvakars svešumā mani aiznes mājās, Vidzemē. Ne tikai manas draudzes Lēdurgas skaistajā baroka dievnamā, es pārstaigāju visus dievnamus, kuros kādreiz esmu bijis, un to ir daudz. Kopš studenta gadiem esmu izmērījis, fotografējis un dokumentējis visus Vidzemes un Latgales dievnamus, daļēji arī Kurzemes un Zemgales. Varētu teikt, ka no sava mūža esmu dievnamos pavadījis ne tikai nedēļas un mēnešus, bet gadus, ja pieskaita klāt laiku sākot ar trīs gadu vecumu, kad māte ik svētdienas veda mani uz baznīcu un kad mācītājs teica sprediķi vismaz trīs stundas. Savā Lēdurgas baznīcā tā es pazinu visas tās detaļas. Skaitīju, cik reizes mācītājs apgriež smilšu pulksteni kancelē, pazinu visus eņģeļus dievnama velvēs, ko tie dara un aiz vienam nožēloju, ka Pestītājs virs altāra mokās pienaglots pie krusta. Māte dziedāja korī, mani pieskatīja vecāmāte vai kaimiņi. Reizēm aizmigu un pamodos, kad vajadzēja iet mājā. Aizvien bija jāsēd sieviešu pusē, un tas likās jocīgi, jo kad tēvs bija līdzi, tad sēdējām vīriešu pusē. Tagad tas ir jau sens laiks. Latvijas sākuma gados, būdams architektūras students, strādāju pie dievnamu uzmērīšanas. Lai tiktu klāt pie griestu velvēm, torņa vai citiem augstumiem, uzmērīšanā bija izstrādāta metode: piesējām balonam lentes mēru un uzlaidām griestos. Jebkuras sarežģītas velves augstumus tā varēja izmērīt sēdot uz grīdas un bez grūtībām. Ar šo metodi ir uzmērīti visi lielākie Latvijas dievnami, sākot ar Sv. Pētera baznīcu Rīgā. Visvairāk mani interesēja mazie koka dievnami. Vidzemē tādu ar kaut cik lielāku architektūras vēstures vērtību vairs Latvijas laikā nebija. To vietā uzmēroju daudzus saiešanas namus. Sevišķi lielu pakalpojumu architektūras vēsturei ir izdarījis J. Broce zīmējot (ap 1780. g.) Vidzemes dievnamus. Lielais vairums toreiz bijis koka guļbūves, ar brīvstāvošu zvanu torni. Kurzemē vērtīgākais koka dievnams ir Usmā (1705.), ko pārcēla uz Brīvdabas muzeju Rīgā (1935), ar vērtīgiem griestu gleznojumiem, kokgriezumiem un skulptūrām altārtelpā un kancelē. Zemgales vecākais un skaistais koka dievnams ir Ilūkstes apriņķī, Bornē (1537.), ko arī pārcēla uz Brīvdabas muzeju (1937.) un uzstādīja uzkalnā, Zemgales sētas tuvumā. Dievnams celts guļbūvē, apšūts ar dēļiem. Ievērojams daudzums koka dievnamu Latvijas laikā vēl bija Latgalē. No 131 koka dievnamiem, kas celti Latgalē dažādos gadsimtos, toreiz vēl bija lietošanā 48. Lielākais no tiem atradās Višķos, celts guļbūvē (1641.), ar četriem laukakmens mūra stabiem stūros. Lievenis, priekštelpa balstās uz četrām masīvām ķieģeļu mūra kolonnām, kas apmestas un balti krāsotas. Dievnama kvadratūra 569kv. m. Ļoti izteikta baroka velve, koka, ar luktu un balkoniem. Jumts augsts, mansarda formā. Uzceļot jaunu, mūra baznīcu, šī vecā vairs netika lietota. Tagad tā pārcelta uz Valmieru un tur katoļu draudze to uzstādījusi par jaunu, jo lielais Valmieras dievnams "pārbūvēts" citām vajadzībām. Mazākais koka dievnams, ko esmu uzmērījis, ir astoņstūra kapella Rudzātu pag. (17— g.s.) Eleonorvilē, Daugavpils apriņķī, tā celta guļbūvē un vertikāli apšūta ar dēļiem. Dievnamu uzmērīšanā vissavdabīgāki gāja Latgalē. Kopā ar stud. arch. Pēteri Bērzkalnu, vēlāko L.U. architektūras fakultātes docentu, bijām norunājuši satikšanos pie kādas baznīcas Rēzeknes apriņķī, jo Bērzkalns brauca no Rīgas, bet es biju Somijā un braucu no ziemeļiem. Norunātā vietā tiešām ieradāmies abi gandrīz vienā brīdī, bet liels bija pārsteigums, ka kartē atzīmētā dievnama nemaz nav. Neviens arī nevarēja pateikt, kur tas palicis? Bija pievakare un gājām uz tuvējo skolas namu pārlaist tur nakti. Bet negals ar iekšā tikšanu: skolotāja negribēja ļaut pārgulēt. Rādījām dokumentus, architektūras fakultātes papīrus, arī pases, bet iekļuvām tikpat kā ar varu, apmezdamies klases telpā. Cik nopratām, nesen skolā bijis kāds sarīkojums, jo skatuve vēl nebija novākta un uz tās arī ierīkojāmies gulēšanai. Tad koridorā atskanēja troksnis un varēja just, ka aizbarikādē durvis, kuras vēlāk arī aiznagloja. Ar gulēšanu arī nekas neiznāca, jo tik nikni koda blusas un tādos daudzumos, ka tumsā cīnīties ar tām bijām bezspēcīgi. No rīta skolotāja atvainojās, atdeva mūsu dokumentus: visādi jau pēc kara vazājoties, esot nedroši. Idēnu ciemā baznīckungs mūs pacienāja ar tik stipru alu, ka pagājām kādu gabaliņu un likāmies zem krūma atpūsties: bijām ierāvuši garāku malku. Latgalē saistīja arī misticisms. Katoļu dievnamos juta kaut ko specifisku, kur ar vītušiem ziediem jaucās kopā vīrāka smarža un relikvijās, svēto tēlos un svētbildēs daudzu gadu simtu nogūlies svētums. To sanesuši latgales ļaudis svētdienās un svētku dienās. Ziemu to stindzinājis sals, bet vasarā, kad dievnamu saule izsildījusi, viss it kā pamostas un sāk dzīvot no jauna. Katra paaudze tā atstājusi dievnamā savas pēdas, kas ved atpakaļ gadu simtos, ko nākošās paaudzes apbrīno un pieliek savu devu klāt, lai dievnams to glabātu un nestu tālāk vēl citos gadsimtos un paaudzēs. Tad vienā dienā ierodas studenti, uzmēro, uzfotografē, apraksta, dokumentē, lai rezultātus novietotu architektūras fakultātē vai pieminekļu valdes archīvā, kur tos pēta zinātnieki. Tā dievnams nokļūst grāmatās un ja kādam sevišķa vērtība un retums, tad to pārved uz Brīvdabas muzeju Rīgā. Šādās seno celtņu medībās esmu sirojis pa Vidzemi un Latgali vairākas vasaras. Es to neuzskatīju par darbu, bet svētceļojumu. Liekas, dievnamos esmu ielicis daļu savas jaunības un gaišākos studenta gadus, dievnami ir bijuši jaunības mīlestības apjūsmoti ar sirdi un dvēseli. Visciešāk biju pieķēries mazajiem, koka dievnamiem. Tajos, tāpat kā brāļu draudzes saiešanas namos Vidzemē, latviešu tautas māksla redzama viskošākā devumā, ļoti izteiktā etnogrāfiskā architektūrā, Kā tālas senatnes pieminekļi, šie dievnami dokumentē latviešu celtniecību pirms mūra celtņu un stila architektūras ienākšanas Eiropas ziemeļos. Tie liecina, ka Eiropas celtniecība ziemeļos no Alpiem pirmatnēji ir bijusi koka, aptverot guļbūves un stāvbūves paņēmienus. Latgalē visvairāk koka dievnamu celts 18. gadsimtā. Ir bijuši pavisam 131 koka dievnamu vai kapellas. Celšanas laiks: 16. g.s. 4 dievnami, 17. g.s. 31, 18 g.s. 59, 19. g.s. 24. Latgales koka dievnamu celtniecība rāda, ka tā nav atvasināta no akmens architektūras, bet patstāvīga un ar vairākām tradīcijām. Dievnamu plānā saskatāma altārtelpa, draudzes telpa un priekšdievnams. Daudzi Latgales koka dievnami plānā rāda latīņu krusta formu: Stiglavā, Birzgaļos, Kārsavā, Ludzā u.c. Samazinot plāna uzbūves elementu skaitu līdz mīnimam diviem taisnstūrim un astoņstūrim, Latgales dievnamu celtniecība kļūst monumentāla. Pārejā no telpnes tipa uz bazilikas tipu rodas starptips pseudobazilika. To sastopam arī ārpus Latgales, kas nozīmi gan iegūst tikai 18. gadu simtenī. Raksturīgs paņēmiens Latgales dievnamu celtniecībai ir stingri saskaņots vidus joma platums ar altārtelpas platumu, ģeometriski figūrālā ziņa visi plāni balstās tikai taisnstūra un astoņstūra, pēdējā gadījumā lietojot pilnu astoņstūri. Atceroties šos Latvijas dievnamu uzmērīšanas laikus vēl prātā nāk daži epizodi. Kad Ādažu baznīca bija uzmerīta, pārzīmējot pietrūka dažu datu. Abi ar Bērzkalnu devāmies no jauna ceļā, jo Ādaži jau nebija tālu, turpat Rīgas pievārtē. Bija pavēls rudens, ar kailsalu. Dievnamu remontēja, tas bija vaļā, nevienam atļauju nevajadzēja prasīt. Tūliņ metāmies darbā. Mācītāja kambarī kādā skapī mūs pārsteidza daudz vīna. Bērzkalns bija stiprāka malka cienītājs, bijām krietni nosaluši un izrāvām pudeli vīna lai sasildītos. Pēc tam devāmies, uz Carnikavu paraudzīt nēģus. Ieejot no salta āra siltā istabā un pārmainot foto plates, bija jāatzīst, ka baznīcas vīns spēcīgi iedarbojās. Vai tad tik stipru vīnu dod dievgaldniekiem? Bet varbūt tie bija mācītāja privātie krājumi? Varbūt strādnieki bija paslēpuši ? Vēl šodien to nezinu. Tā mums tajā dienā bija jāpaliek Carnikavā. "Nevajadzēs tagad ilgāku laiku iet pie dievgalda", kollēģis taisnodamies piebilda. Ievērojamā Vidzemes baroka dievnamā Lēdurgā, ko , tāpat kā Ādažu baznīcu cēlis architekts fon Māzungers, aiz cieņas pret šo meistaru un Garlību Merķeli, kas dzimis Lēdurgas mācītājmuižā, jo viņa tēvs bijis tur mācītājs, man sevišķi imponēja grandiozās koka velves, pāri visam dievnama platumam. Uzmērīšanu veicu sevišķi rūpīgi, jo biju nodomājis to iesniegt architektūras fakultātei studentu darbu godalgošanai. Strādāju viens pats un nebija viegli tikt galā ar komplicēto jumta konstrukciju. Kad zīmēju torņa sīkdaļas, zvanu lūkas bija atvērtas un spējš vējš paķēra visu manu zīmēšanas, bloku, visas nedēļas darbu, un aizlidināja pa gaisu. Dažas lapas līdz pat Aģes upei. Noskatījos, kurā virzienā tās lido, un steidzos lejā savākt. Bet spēji uznāca tumsa un sāka līt. Nepaguvis visus zīmējumus sameklēt, domāju to darīt rīta agrumā un nolēmu dievnamā pārgulēt nakti. Ierīkojos ērģeļu luktā uz platāka sola. Lai gan atrados pats savas draudzes baznīcā, kur neskaitāmas reizes būts, naktī mācās virsū neparastas bailes. Murgi, it kā lietuvēns spieda krūtis un it kā būtu piestājies vadātājs. Nāca un gāja gadsimti, laikmeti. Visbaismīgāks bija Merķeļa laiks, kad kungi sanaidojās un atlaida Merķeļa tēvu no mācītāja amata. Tad atkal Garlibs Merķelis pats, kungu vajāts par latviešu aizstāvēšanu, klīda pa Vidzemi, slēpjoties pie draugiem. Latviešu posta laiki... Lai būtu drošāk, uzvācos torņa telpā. No sākuma tur likās romantiski, mistiski, bet ap pusnakti, vējam gaudojot, atkal sametās tik trakas bailes, ka laidos no torņa lējā un braucu mājā. Ziemsvētkos, Jaungadā, kad gadi mainās es skaitu, cik Latvijas dievnamu šajā gadā nopostīti, "pārbūvēti" citām vajadzībām, cik vēl palicis... Ievērojamas Latvijas architektūras vērtības aiziet bojā. Kāpēc? vai nav spēka, kas šo vandālismu aizkāvē, aptur? Stokholmā, 1973. g. Ziemsvētkos Ciemos pie Latvijas senajiem dievnamiem1974.01.05 Laiks ROBERTS LEGZDIŅŠ
|
Jaunciema drauzes vēsture
Jaunciems ietilpa Ādažu pagastā un draudzē, bet, atrazdamies pie Ķīšezera, faktiski bija Rīgas priekšpilsēta un 1927. g. to arī pievienoja Rīgas pilsētai.
Ādažu drauzes locekļi, kas dzīvoja Jaunciema robežās, 1930. g. 1. janv. nodibinājuši Jaunciema draudzi. Tā pārbūvējusi agrāk celtu lūgšanas namu par baznīcu (iesv. 1931. g. 13. dec.). Iegādāta Jūlija Jēgera altāra glezna "Jēzus svēta tautu". Draudzei sava kapsēta.
Statistiki dati par 1938. gadu: 450 dr. loc., krist. 17 iesv. 21, laul. 12, apgl. 25 dievg. 295 (66%) Stāvoklis 1986.g. – draudze darbojas.
Mācītāji: 1930-1933 Arvīds Perlbachs no Ādažu draudzes, atbr. 1.7.33. 1942-1963 (?) vikārs Jānis Lemkins (1882-1963).
*Ķiploks, E.
Dzimtenes draudzes un baznīcas, 1987 Latviešu ev.-lut. baznīcas amerikā apgāds, 88.lpp.
💢💢💢💢💢
💢💢💢💢💢
💢💢💢💢💢
* Austrālijas Latvietis / 12.10.1990-