 |
=
pirmdiena, 2020. gada 20. jūlijs
trešdiena, 2020. gada 8. jūlijs
Dina Medne <>
Izturības eksāmens
 |
| slaucēja komjauniete D. Medne |
1980.11.29 Darba Balss (Rīgas rajons)
Juhta, H.
🐄🐄🐄
JAUNIEŠU RŪPES LOPKOPĪBAI
«Ādažus» pazīst daudzi, lai gan kolhoznieku saime itin prāva — vairāk nekā četri tūkstoši strādājošo un viņu vidū pat sava Sociālistiskā Darba Varone — lopkopēja Aina Dreimane.
Dina ir jauna, klusa, kautrīga, un šo slaido gaišmati nezinātājam iesākumā pat grūti iedomāties par teicamu slaucēju, aktīvu sabiedriskā darba veicēju. Viņas iznesība un zinīgums vairāk vedina uz domām par kādu zinātniskās pētniecības institūta vai, teiksim, specializētas bibliotēkas darbinieci. Bet, protams, viss ir dabiski. Vai tad lopkopībā strādājošās sievietes nav tādas pašas kā visas? Vai tad viņu vidū tagad mazums skaistu, gudru un sievišķīgu?
NO UZZIŅAS PAR SAIMNIECĪBU:
Fermās un tīrumos, siltumnīcās un palīgcehos, celtniecībā un zvēraudzētavā — visās daudzšķautņainajās jomās «Ādažos» katrs trešais strādājošais ir jaunietis, bet saimniecības ļaužu vidējais vecums — 39 gadi. . . .
Dina piedzima pirms 26 gadiem Alūksnes rajona Liepnas ciemā. Dinas māte tur strādāja par slaucēju. Jau septiņu gadu vecumā arī meitene iemēģināja roku, kā jau īsts lauku bērns. Tāpēc vēlāk, kad vien vajadzēja, bija mātei krietnākais palīgs. Pēc vidusskolas beigšanas meitene laiciņu strādāja par vilciena pavadoni — vilināja attālumi, ceļu romantika. Šai laikā redzētais un dzirdētais lika nopietnāk ieskatīties sevī un saprast, ka īstā vieta tomēr laukos. Vecāki mainīja dzīvesvietu. Ādažu kolhoza Garciema ferma no saimniecības centra atradās patālu. Māti un meitu tas sevišķi nesatrauca — vajadzēja strādāt, godīgi pildīt savu pienākumu, jo viņu gādībā nu bija ap piecdesmit brūnaļu. Tagad, atceroties to laiku, Dina saka: — Kad sāku, bija astoņpadsmit. Pieci gadi Garciemā — tas ir tāds laiciņš . . . To izrunājot, skaidri jūtams miers, nesteidzība un paļāvība. Sev un darbam.
Dinas kluso, neuzkrītošo mērķtiecību un stabilitāti ādažnieku saime ievēroja. 1982. gada jūlijā vinu uzņēma par PSKP biedri. Būdama komjauniete, Dina aktīvi piedalījās visos pasākumos — salidojumos, sacensībās, skatēs un komjauniešu sestdienas talkās. Kā organizētāja un dalībniece. Arī tagad viņa ir saimniecības komjaunatnes organizācijas aktīva locekle, atbild par šefības darbu skolā.
PAKĀPENĪBA
Garciema periods Dinas dzīvē nozīmīgs vēl arī tāpēc, ka atnāca mīlestība, kļūdama par pamatu ģimenei. Kad netālu no Ādažu ciema pēc saimniecības toreizējā jaunā priekšsēdētāja Alberta Kaula iniciatīvas (un viņa tiešā vadībā) uzcēla moderno lopkopības kompleksu «Briljanti» tūkstoš govīm, tad Dinas un daudzu saimniecības jauniešu dzīvē notika būtisks pagrieziens — viņa sāka tur strādāt. Jāpiebilst, ka arī Garciema fermas gotiņas pārcēlās uz Briljantiem.
NO UZZIŅAS PAR SAIMNIECĪBU:
Kopš 1974. gada «Ādažu» attīstībā sākās jauns posms — tas kļuva par lielas ražošanas koncentrācijas, jaunas tehnoloģijas ieviešanas, darba kvantitatīvo un kvalitatīvo rādītāju krasu uzlabošanas cēlienu.
Strādāt Briljantos — tas Dinai bija kā atalgojums par teicamo darbu Garciemā, kā avanss vēl ražīgākam veikumam nākotnē. Ciematā vecāki bija uzcēluši savu māju, Dina nu bija īsta ādažniece! Briljantu slava gadu no gada aug augumā — ne tikai Latvijā, Padomju Savienībā, bet arī ārzemēs daudzās respektablās lauksaimniecības izstādēs saņemti cildinoši vērtējumi, diplomi un medaļas. Briljantu lielfermas mehanizācija un automatizācija var pārsteigt daudzus.
Ne velti šī lielferma tiek uzskatīta par piena ražošanas nākotnes modeli. Tās ļaudīm sagādāti vislabākie darba apstākļi — moderni iekārtoti kabineti speciālistiem, atpūtas telpas, dušas. Arī mācību klase profesionālās meistarības celšanai. No vadības pults fermas brigadieris ar telemehānikas palīdzību var vadīt darba procesus, kas lielākoties ir automatizēti. Šāds darba līmenis nosaka arī kolektīva mikroklimatu — prasa katram likt lietā savas zināšanas un nemitīgi bagātināties.
NO UZZIŅAS PAR SAIMNIECĪBU:
Visuzskatāmāk Ādažu kolhoza izaugsme redzama celtniecībā. Tās apjoms no nepilna miljona rubļu 1975. gadā izaudzis līdz trim miljoniem 1983. gadā. Šai laikā uzceltas 12 daudzstāvu dzīvojamās mājas, poliklīnika bērniem, ēdnīca, automātiskā telefona centrāle... Un lielas ražošanas ēkas: «Briljanti», putnkopības komplekss «Pērle», cūkkopības komplekss «Dālderi» un barības virtuve, minerālmēslu noliktavas pirmā kārta. Veikti lieli rekonstrukcijas darbi.
Dina jūt gandarījumu par to, ka strādā tieši Briljantos. Viņasprāt, tur ir interesanti. Darbs patīkams. Jā, patīkams. Ja cilvēks vēl sevi šādi noskaņo, tad, protams, darba rezultāti nav ilgi jāgaida. (Caurmēra izslaukums no govs saimniecībā ir tuvu četrarpus tūkstošiem kilogramu). Viņas maiņā darba biedri ir iejūtīgi un izpalīdzīgi. To var teikt, ne tikai darba jautājumus kārtojot. Biedru skatam nepaslīd garām arī Dinas rūpes un domas par mājām, ģimeni, Briljantos strādā tikai jauniešu kolektīvs, sadalīts divās maiņās — rīta un vakara. Savu brīvo laiku var droši plānot. Pat ilgākam brīdim uz priekšu. Un tas rosina saimniecības jauniešus vairāk domāt par sevis pilnveidošanu.
NO UZZIŅAS PAR SAIMNIECĪBU:
Ar kolhoza ceļazīmēm augstākajās mācību iestādēs skolojas 45 jaunieši, vidējās speciālajās — 25, profesionāli tehniskajās — 30 jauniešu. Republikas augstskolu un tehnikumu neklātienes nodaļās mācās 47 jaunie kolhoznieki. Pašlaik augkopībā, lopkopībā, celtniecībā, transporta dienestā un citās ražošanas nozares strādā 870 kolhoznieki ar augstāko un vidējo speciālo izglītību un 768 ar vispārējo vidējo izglītību. Speciālistu saime ir pieci zinātņu kandidāti.
Arī Dinai ir nopietna doma par studijām Lauksaimniecības akadēmijas neklātienē. Saimniecība atbalstīs un vīrs Leonards būs pirmais, kas sapratīs un uzmudinās. Medņu ģimenē aug divi bērni — pirmās klases skolniece Inese un četrus gadus vecais Armands. Arī Leonards pats domā par iespējām apgūt augstāko izglītību. Abi jaunie Medņi sadala veicamos pienākumus mājas,, palīdz viens otram, lai varētu apmeklēt labas teātra izrādes, koncertus atpūtas pasākumus.
NO UZZIŅAS PAR SAIMNIECĪBU:
«Ādažos» strādā 1044 jaunieši vecumā līdz 30 gadiem, ir 828 bērni līdz 7 gadu vecumam, 560 - no 7 līdz 12 gadu vecumam un 447 — no 12 līdz 16 gadu vecumam. Pavisam 1845 cilvēku liela jaunā maiņa.
Bērnībā Dinai bija viens liels sapnis — mācīties par ģeoloģi, piesaistīja šīs profesijas iespēja daudz ceļot. Ceļojumu prieks Dinai nav zudis, līdz ar teicamiem sasniegumiem darbā radusies iespēja sapni piepildīt. 1981. gada Dina apmeklēja Bulgārijas Tautas Republiku. Kolhozs samaksāja visus ceļa izdevumus. Pēc šā brauciena Dinai radās daudzas un dažādas pārdomas, būtiski secinājumi. Viens — noteikti jāapgūst kāda svešvaloda. Un kad «Ādažu» saimniecībā pēc kolhoza priekšsēdētāja Alberta Kaula iniciatīvas atklāja svešvalodu kursus, Dina bija un ir viena no cītīgākajām angļu valodas apguvējām.
NO UZZIŅAS PAR SAIMNIECĪBU:
Ādažnieki apvienoti 1575 kolhoznieku sētās. Liela dala dzīvo centrālajā ciematā, kurā vairākstāvu namos ir ap 400 labiekārtotu dzīvokļu.
Arī Medņu ģimene pērnvasar svinēja jurģus. Saņēma labiekārtotu divistabu dzīvokli, kurā tagad vēl daudz kas iekārtojams un iegādājams, lai mājām būtu mājas omulība. Un tas, protams, pirmām kārtām būs Dinas ziņā.
Dina Medne1984.04.28 Padomju Jaunatne
J. ČAPIŅŠ
=
svētdiena, 2020. gada 5. jūlijs
Garezera senraksti par Carnikavas pusi ^
GAREZERA senraksti / Edgars Dunsdorfs
lESKAŅA.
Pirms četriem gadiem sēdējām ar vadītāju kursu priekšnieku pie pirmā ugunskura mūsu Garezera kursos. Nodarbības bija beigušās, un visi kursanti izklīduši pa teltīm. Tikai mēs abi sēdējām pie ugunskura, sēdējām un klusējot domājām vienu domu, par kuru jau bijām runājuši dienā: kas senāk, pirms gadu simteņiem minis tekas, kuras tagad min skauti, skautu tagadējie un nākoši vadītāji. «Uzraksti», pēc brīža teica priekšnieks. «Labi,» tik pat lakoniski atbildēju. No kurienes ziņas ņemtas, atzīmēts piezīmēs apcerējuma beigās. Kā lasītājs redz, ziņas smeltas avotos: neiespiestos arķīvu materiālos un izdotos dokumentu publicējumos. Mūsu literatūrā par Carnikavas senatni atrodam tikai dažas rindiņas Skujenieka grāmatā «Latvija» (1927), kas gandrīz vārdiski iespiestas arī K. Ašmaņa grāmatā «Gauja» (1930. Valters un Rapa.) Sk. arī rakstu konverzācijas vārdnīcā.
Mani vilināja uzdevums, savākt ziņas par šī novada senatni, nebūt ne tamdēļ, ka Anglijas Gilvela kursi izdevuši īpaša grāmatā Gilvela novada vēsturi (The Gilwell Book. Second Edition 1930.), un ka mums par katru cenu tas arī būtu jādara, bet man bija citi divi iemesli. Pirmkārt, Carnikavas novada vēsture paver jaunu skatu mūsu tautas vēsturē, otrkārt ir roveru, ir skautu vadītājiem interesanta viela pētniecības uzdevumiem ir mēģinājums savākt ziņas par sava novada senatni vai par saviem senčiem. Sekojošais ir tikai mēģinājums, bet varbūt tomēr tas varētu noderēt ierosinājumam. Ja tas izdotos, šī rakstiņa nolūks būtu sasniegts.
 |
| Taciņš uz Garezeru |
PIRMĀS ZIŅAS.
Senākie Gaujas lejasdaļa iedzīvotāji bija lībieši. Par to mums ir valodnieciskas, archailoģiskas un vēsturiskas ziņas. Jau pats Gaujas nosaukums ir lībisks vārds. Bīlenšteins Indriķa chronikas «Coiwa» un 13. gadusimteņa dokumentu «Goiwa», kā arī latviešu «Gauja» identificē ar igauņu Koiw un lībiešu Kow, kas nozīmē bērzu, tā tad līdzīgs nosaukums Bērzei Zemgalē. Gaujas lībiešu kapi atšķirībā no citu cilšu kapiem ir uzkalniņu kapi 1 m augstumā un 3 m caurmērā. Apglabātie novietoti uz muguras, ar galvu pret ziemeļiem. Lībiešu kapu atradumi Domu muzejā ar bagātām kapu piedevām liecina par augstu kultūru. Tur atrodami ieroči, rotas lietas, māla trauki, bet trūkst lauksaimniecības rīku. Suņu upuri arī raksturīga pazīme lībiešu kapiem. leroči liecina par stipru vikingu iespaidu. Te šķēpu gali un vikingu zobeni ar sudrabu inkrustācija gan ievesti, gan paškalti atdarinājumi, lieliski dunči, kas karājas ķēdītē pie jostas. Arī rotas lietās saskatāma skandināviešu ietekme. Domu muzejā atrodams arī tīri skandināviska ugunskapa inventārs no Turaidas 11. g. s. Šis skandināviešu iespaids, liekas, bija vislielākais 9. gadu simtenī. — Lielo upju grīvas bija tās, no kurām izplatījās svešās kultūras. Uz upju grīvām devās aizjūras tirgotāji, laupītāji un karotāji, kas tanīs laikos bieži vien bija visi vienā personā. Latviešu Indriķa chronika ari vēsta, ka bīskapa Alberta trīspadsmitajā gadā (1211.) sāmsalieši iebrauc ar saviem laupītāju kuģiem Gaujas grīvā un dodas pa Gauju, uz augšu līdz Turaidai, izposta Kubezeles draudzi, aplaupa visu novadu, nonāvē ļaudis un aizved gūstekņus. Gūstekņi toreiz bija iecienīta prece. Upes grīvas arī labi noderēja, lai sapulcinātu karaspēku, jo vietu varēja viegli atrast un izziņojot nepārprotami apzīmēt. 1212. gadā pie Gaujas grīvas nometnē apmeties liels igauņu karaspēks, kura klātbūtne vien piespiež bīskapu noslēgt trīsgadu pamieru. Pamieram notekot, bīskaps sasauc garīdznieku, bruņinieku un zemes vecāko apspriedi, lai lemtu par karagājienu pret igauņiem. Karaspēka sapulcēšanās vietu noliek pie Gaujas grīvas. Latviešu Indriķis raksta, ka esot sapulcējušies trīs tūkstoši vācu un tikpat daudz lībiešu un latviešu. Gaujas grīvu apmeklēja netikvien Skandināvieši, igauņi, bet arī leiši un kurši, (kas varbūt pat šeit apmetās uz palikšanu, jo Kuršenieku pagasts), jo tur bija ko laupīt. Ir izteiktas domas, ka pie Gaujas grīvas atradusies tāda pat tirgus vieta, kāda toreiz atradās pie tagadējās Grobiņas, Daugavas salās un Sāmsalā Uddafera. 
Līdz kādam 1212. gadam Gauja no Remberģes līdz grīvai, liekas, bija robeža, līdz kurai sniedzās krievu Kokneses, Ģersikas un Polockas kņazu vara. Viņi ievāca meslus no lībiešiem kreisā Gaujas krastā, kamēr labā Gaujas krastā bija lībiešu Metsepoles novads (kurā, starp citu, ietilpa Sateseles pils). Krievu kņazu varu lauza bīskaps Alberts un viss Gaujas lejas gals kā Turaidas novads nāk zem bīskapa virsvaldības. Šo novadu bīskaps jau bija izvēlējies, dalot iekarojumus ar ordeni 1207. gadā. Dažus gadus vēlāk bīskaps Alberts daļu no saviem īpašumiem atdāvina domu kapitelim. 1248. g. dāvinājumu apstiprina un pievieno jaunus dāvinājumus bīskaps Nikolajs. Kapiteļa īpašumā nonāk apgabals gar jūru līdz Pabažiem ieskaitot; dienvidus robeža ir Gauja. Ir uzskats, ka šī 1248. gada privilēģija ir vēlāka laika viltojums. Pēc Rīgas dibināšanas Gaujas grīvas saimnieciskā nozīme vēl joprojām liela, kaut arī citā ziņā, nekā agrāk. Rīga, kā lielāks centrs, pievelk arī to importu, kas senāk virzījās uz Gaujas grīvu. Ražojumu apmaiņa notiek ar Rīgas tirgotāju starpniecību. Izved preces no novadiem gar Gaujas un viņas pieteku baseiniem, plūdina pa Gauju uz leju.
 |
| Garezers |
Ja var ticēt Bīleinštcina kartei, tad 13. gadu simtenī no Gaujas grīvas uz Rīgu nav jāmērī bīstamais ceļš pa jūru, bet Langes upīte (Laghena uz Bileinšteina kartes) savieno Gauju ar Daugavu (caur Ķīšezeru). Vēlākā laikā tomēr šāds savienojums vairs nepastāv. (Zviedru laikos gan projektē savienot Gauju ar kanāli ar Daugavu, bet šo domu reālizē tikai 1903. gadā, atklājot 5,7 km garo Gaujas-Daugavas kanālu — sk. K. Ašmaņa «Gauja» 82 lpp.). Galvenā Gaujas grīvas saimnieciskā nozīme pēc Rīgas dibināšanas ir nēģu un lašu zveja. Šīs zvejas dēļ konkurē savā starpā ordenis ar doma kapiteli un bīskapu. 1435. gadā landtāgā Valkā panāk vienošanos, ka nēģu tačus pārmaiņus ierīkos vienu gadu ordenis, otru bīskaps un doma kapitelis. Piecpadsmitajā gadu simtenī pirmo reizi dokumentos sastopam Carnikavas vārdu. Muiža pieder Rīgas kapitelim 1463.). 1463. gada 17. aprīlī Rīgas baznīcas prāvests Teodorichs Nagels vienojas ar baznīcas dekānu un kapiteli par zvejas tiesībām Kadagas ezerā (dokumentā Caddak[jer]ve), kas atrodoties Carnikavas novadā. Otrs dokuments ir datēts ar 1463. g. 21. decembri; Rīgas doma kapitels izdod uz lēni Mateusam Ramam prāmi par Gauju, krogu un tiesības celt dzirnavas. Dzirnavas atļauj celt ar noteikumu, ka mals doma kapiteļa muižas Carnikavas vajadzībām. Bez tam Ramam izdod atševišķus zemes gabalus. Šo gabalu robežas vairākkārt šķērso Carnikavas ceļu un tas apzīmē ar iecirtumiem un lilijas (kapiteļa ģērbonis) zīmi.
JAUNI ĪPAŠNIEKI.
Sešpadsmitā gadu simtenī Carnikavā garīgas kārtas īpašnieku vietā stājas laicīgs valdnieks. 1566. gada 17. dec. poļu karālis Sigismunds Augusts apstiprina Vidzemes gubernatora Katkiewitza piešķirto Carnikavas muižu Doma baznīcas prāvestam Johanam von Mūnsteram. 1588. gada 19. maijā Mūnsters pārdod muižu Lūdolfam von den Brinckenam). Lūdolfs Brinckens arī minēts 1601. gada revīzijā). Kad Vidzemi 17. g. s. divdesmitos gados ieņem zviedri, to muižnieku īpašumus, kas paliek uzticīgi Polijai, kaducē. Tāds liktenis ari Carnikavai, jo Brinckenu ģimene seko poļiem. 1625. g. 14. oktobrī Gustavs Ādolfs piešķir Carnikavu Rīgas garnizona majoram Paulam, vēlākam pulkvedim von Wulfam. Gustava Ādolfa piešķiršanas rakstam ir šāds saturs:
«Mēs, Gustavs Ādolfs, karālis u.t.t., ar šo darām zināmu, paziņojam un pavēstām, ka aiz sevišķas žēlastības savam majoram Rīgā un mīļam, uzticamam un dižciltīgam Paulam Vulfam muižas un sētas Nevhoff, Zarneko un Penners (!) savā Turaidas un Krimuldas novadā, kas tagad mums piekritis iure Caduci, esam izlēnojuši ar visiem piedērumiem un zināmu laiku īpašumā un derīgai izlietošanai nodevuši. Jo minētais mūsu majors mums padevīgi atgādinājis par savu uzticāmo kalpību un padevīgi izlūdzies, lai mēs aiz žēlastības minētās muižas un sētas ar visiem piederumiem viņam un viņa mantiniekiem aiz žēlastības piešķiram uz dzimtu, izlēņojam un dodam. 
Kad viņš tad mums uzticami kalpojis un turpmāk savas mūža dienas to darīs un gribēs, tamdēļ esam pie sevīm šādu viņa padevīgu lūgumu pieņemt un labvēlīgi atļaut gribējuši; novēlam un dodam tamdēļ aiz tīras žēlastības minētam Paulam Vulfam un viņa īstiem un likumīgi radītiem miesīgiem vīriešu kārtas mantiniekiem, minētās muižas, un, proti, Neyhoff Zarņiko un Penner ar visām tiesībām un nodevām, zemes un plūdmales zemniekiem, laukiem, pļavām, mežiem, ezeriem, upēm, jūras un citām zvejām bišu ganībām, koku cirsmām, medībām, putniem, lopu ganībām, jūras un zemes nodevām un visām citām ērtībām kroģēšanā, pirkšanā un pārdošanā, lai arī šīm lietām būtu kāds nosaukums būdams, viņa robežās un šķīrumos, kādos šīs muižas noseniem laikiem atradušās, un padotiem pessessoriem piederējušas, un sākot no Ao 1566 tanī 17. decembrī nelaiķim Ansam Mūnsteram no toreizējā Vidzemes gubernātora nelaiķa Katkeivica un tam sekojošo Polijas karāla nel. Sigismunda Augusta svētītā piemiņā apstiprinājumā sub dato cuisdem Anni tanī 16. decembrī un kā tad pēc tam no minētā nel. Anša Minstera tam nel. Lilofam fon Brinkenam Rīgā tanī 19. maijā Anno 1588 likumīgi pārdots, īpašumā ierādījuši un kā sava pašu muižu bez mūsu, mūsu gubernātoru, pavaldoņu vai citu laužu iejaukšanās zemē, jūrā un ezerā zvejām brīvi un mierīgi un netraucēti izmantot un savu labāko labumu tanī varētu meklēt, arī ka minētais Pauls Vulfs un viņa vīriešu kārtas pēcteči mums katrā laikā parasto karaklausību (Rossdienst) neapnikuši pilda, kā arī, ja viņam un viņa mantiniekiem rastos izdevība šo muižu pilnīgi vai pa dalām pārdot vai atsavināt, lai tas būtu viņam un viņiem vienmēr atļauts, tikai lai viņš mums to vispirms piedāvātu un mūsu atļauju par to nogaidītu, visu pēc zviedru tiesībām, un attiecīgā mūsu valstī spēkā esošā Norķepiņas lēmuma».
Ka redzams, toreiz bija iecienīti pagari teikumi!
Daļu no Carnikavas zvejas tiesībām ar astoņiem zemniekiem Gustavs Ādolfs 1626. gadā 26. X. piešķir kamerieram Gerdam Dietrichsonam. Šīs tiesības 1627. gadā Wulfs par 1500 dālderiem atpērk. Carnikavas muiža bija piešķirta Wulfam un viņa vīriešu kārtas pēctečiem saskaņā ar Norķepiņas lēmumu. 1653. gadā karāliene Kristīne piešķir muižu īpašumā Paula Vulfa dēliem Jēkabam, Gustavam, Jānim, Kārlim un Hermanim Vīgantam. 1662. gada 13. maijā Jēkabam Jānim piešķir tiesības muižu pārdot. Šīs tiesības tomēr tūdaļ neizlieto, un tikai 1674. gada 23. nov. muižu iegūst ar karāla piekrišanu landrāts barons Gustavs von Mengdens par 11.000 specija Alberta dālderiem. 1678. gadā Mengdenam kronis piešķir tiesības lietot uz 1626. gada privilēģijas pamata Didrichsona daļu. 
Vidzemē sākas muižu redukciju laiks. Starp citu muižas, kuras bija piešķirtas sākumā uz Norķepiņas lēmuma pamata, bet vēlāk īpašuma tiesības bija uzlabotas, pasludināja par kroņa īpašumu un izrentēja, visbiežāki agrākam īpašniekam. Tā bija Kārla XI. lielā agrārā reforma, kuras nolūks bija laust muižnieku saimniecisko varu un stiprināt valsts grūto finansiēlo stāvokli.
Arī Carnikavu 1683. g. 19. V. Vidzemes redukcijas komisija nolēma reducēt. 1685. gadā 22. jūlijā galvenā redukcijas komisija nolēma, ka iepriekšējā Zviedrijas valdnieka atļauja, pārdot muižu, tagad anulēta, tronī kāpjot Kārlim XI., un ka muiža reducējama kā pirkta bez karāla atļaujas. To daļu, kas 1626. gadā piešķirta Didrichsonam, Mengdens var izpirkt ar 1681. gada renti. 1690. g. 23. okt. karālis atlaiž Gustava Mangdena mantiniekiem nesamaksāto renti no 1681.—1689. gadam, pret muižas un visu prasību cesiju kronim.
Astoņpadsmitā gadu simteņa sākumā Vidzeme nāk zem Krievijas. Viena no galvenām muižnieku prasībām, lai padotos krieviem, bija reducēto muižu atdošana muižniekiem. Arī Carnikavu atdod atpakaļ Mengdenu dzimtai. 1802. gadā no Ernesta Reinholda Mengdenas grafa atstāto mantojumu pārņem kā ķīlu pret 95.000 Alberta dālderiem asesors Gustavs Fridrichs Mengdenas barons. 1818. g. 20. VIII. viņš Carnikavu iegūst īpašumā. Viņa dēls adjunķts Gustavs 1820. 1. oktobrī ieķīlā par 120.000 sudraba rubļiem Carnikavu un Iļķēnus tirgotājam Jānim Mārtiņam Panderam. Šis savukārt cēdē īpašumu savam dēlam padomniekam un bruņiniekam Kristjānim Heinricham, kura īpašumā muižu ieraksta 1833. gada 19. decembrī. Pēdējo Mengdenu laikā Carnikavu rentē Gustavs Falks (miris 1817. gadā), kas bijis kaislīgs mednieks: vēl uzglabājušies nostāsti carnikaviešos par «trako Falku».
TOPOGRĀFISKAS ZIŅAS
Vecākais vispilnīgākais Carnikavas topogrāfiskais apraksts ir 1638. gada revīzijā (literatūrā bieži vien šo revīziju aplam apzīmē par 1641. gada revīziju). Ļoti uzskatāmu ainu dod arī 17. gadu simteņa otrās puses Rīgas pilsētas patrimoniāl u. c. muižu zviedru karte.
1638. gada revīzijas protokolā atzīmēts, ka pie Carnikavas senatnē nav bijis muižas ēku. Revīzijas gadā esošās muižas ēkas cēlis un laukus iekārtojis Lūdolfs Brinkens. Šim nolūkam izlietotas sek. zemnieku zemes: Gabela, Kengeļa, Tigaļa, Antepoga, Subaga, Westarosta. Pirms tam muiža bijusi citā vietā, bet Gauja, mainot savu gultni, piespiedusi muižu pārcelt (šinī vietā muižas ēkas atrodas vēl tagad). 17. g. simtenī Carnikava atradās uz salas. Tas loti labi redzams arī pieminētā kartē. Mazā urdziņa, kas tagad tek gar tagadējiem Landaviem, Sūnumiem, Auzām un Nagaiņiem toreiz bija tikpat plata, kā pati Gauja. Tamdēļ arī 1638 gada revīzijā raksta «tā ir sala un Gauja tek tai visapkārt.» Revīzijā atzīmēts, ka pie Carnikavas pieder sek. ezeri: (toreizējā rakstībā) Lelast, Perreesser, Sirne Esser, Kaddag esser un Wick Esser, kuros nezvejo, Umme Esser, kurā arī nezvejo.
Serge Esser'ā reizēm rudeņos zvejo, bet viņš neko daudz neizdod. Ir vel viens ezers, saukts Garre Esser, kurā arī nezvejo. Tāpat nezvejo raktā dīķī, kas atrodas pie muižas, un Gaujas vecā attekā. Pie Pērnavas ceļa (sk. zemāk) atrodas krogs. Senāk bijušas arī dzirnavas, kas tagad pavisam iznīkušas. Tā kā pamats nederot, īpašnieki (1638. gadā: Pāvela Vulfa atraitne un mantinieki) to vairs neatjauno. Muiža robežo ar Krimuldu, Bīriņiem (Koltzen), Westerrotten Hof vienā pusē, otrā pusē ar jūru. Robežas kā garumā, tā platumā 2 1/2 jūdzes. Pirkto zemnieku zeme (sk. augšā) robežojas ar Daugavgrīvu un Neumūlen. Carnikavas robežu vidū atrodas Ennenburg'a. Kaut gan Carnikava pieder pie Krimuldas baznīcas, tomēr pie muižas uzcelta pašu maza baznīciņa, jo ceļš uz Krimuldu visai slikts. Baznīcas celšanai Vulfs devis dažas pūrvietas zemes un pļavu. Baznīca celta apm. tanī pašā vietā, kur atrodas tagadējā koka baznīca. Tādas ir revīzijas galvenās ziņas par muižas topogrāfiju. Rīgas patrimoniāl muižu kartē redzams, ka Carnikavas apgabalu šķērso Daugavgrīvas un Pērnavas zemes ceļš. Šis ceļš virzas no Daugavgrīvas gar tagadējiem un toreizējiem Vecāķiem, cauri tagadējam Langeciemam, apmēram sekojot tagadējam zemes ceļam uz Cēlājiem, pāri Gaujai aizvijoties starp Serģu un Garezeriem uz Lilasti. Pa šo ceļu devās arī no Carnikavas uz Rīgu, nogriežoties pie Langciema uz Kalngala ciema mācītāja muižu (bija jau toreiz), tālāk uz Mīlgrāvi un
tad uz Rīgu. (Otrs lielākais, Tērbatas ceļš, no Rīgas devās uz Juglas ezera ziemeļiem, gar Baltezeru dienvidus krastiem, starp Venču un Dūņu ezeriem, šķērsojot Gauju pie Ilķēniem, resp. pie tagadējās Garkalnes). Apvidu šķērsoja arī sīkāki ceļi uz tuvējām muižām. Ezeru krasti, kā tolaiku kartēs parasts, nav īsti pareizi kartē iezīmēti. Tomēr liekas, ka iedobums, kas atrodas Dzirnezera ziemeļrietumu krastā, un ko tagad šķērso dzelzceļa uzbērums, būs tanīs laikos bijis pildīts ar ūdeni. Būtu interesants uzdevums izpētīt, kur atradās dzirnavas, kuras atļāva 15. g. s. celt Ramam, bet kas 17. g. s. jau iznīkušas. Starp Dzirnezeru un Gauju ir vairākas kāpas, kas pēc sava veida atgādina dzirnavu dambja atliekas. Apkārtējos iedzīvotājos nekādi nostāsti par dzirnavām, kas ezeram un Dzirnupītei būtu devušas nosaukumu, nav saglabājušies. Ka nosaukums ir tiešām «Dzirnezers, un nav Zirnezers, vai taml., liecina vācu tulkojums
1601. g. revīzijā — «Mūhlensee». Lilasta ezera galā pie Lādiņiem esošās dzirnavas, kuras izpostīja 1928. gada plūdi, 17. g. s. kartē jau atrodamas. Serģu ezers, kas tagad gandrīz pilnīgi jau aizaudzis, toreiz bija, kā redzams no revīzijas protokola, zivīm bagātākais ezers. Viss ezeru novada raksturs līdzīgs tagadējam — apaudzis ar priežu mežu. 1638. gada revīzijā atzīmēts, ka novadā dedzināmās malkas un būvkoku esot pietiekoši.
CARNIKAVIEŠU SENČI.
1638. gada revīzija sniedz plašas ziņas par Gaujas lejas gala iedzīvotājiem. Te dzīvo zemkopji, Gaujas zvejnieki un jūras zvejnieki. Carnikavas zemnieki zemkopji dzīvo ciemā, kam vēl saglabājies lībiskais nosaukums Merekūll. Šinī ciemā dzīvo sek. zemnieki:
No šiem zemniekiem Poige, Nurnieks, Habsals Zābaks ir ienācēji no Kurzemes. Saldaus pirms 30 gadiem ieradies no Pērnavas, Seduls pirms 11 gadiem no Rīgas. Pie Kauliņa dzīvo viņā brāļa dēls, pie Toma dzīvo brālis, Kokpreds strādā ar vīru (Kerl) Jāni uz pusēm, Habsalam um Tidtkenam ir puskalps, Nikdēlam un Vecstārastam (kas arī patiesībā ir vecākais, kā viņa vārds norāda) ir katram pa kalpam, Zābakam ir divi kalpi, bet Tilgalam ir puisis. Nodevas šie zemnieki maksā pusotru pūru no katras labības1, izņemot Tilgali, kas maksā pa vienam pūram, Nurmeku, kas maksā pa divi pūriem, Saldau un Sedulu, kas maksā pa trīs pūriem un Poigi, kas nodevas nemaksā. Klaušās jāsūta ikdienas viens gājējs, izņemot Poigi, Nurnieku un Vecstarastu, kas sūta ik otru nedēlu, un Habsalu un Zābaku, kas sūta piecas dienas nedēlā. Par Sedulu atzīmēts, ka viņš nodedzis, bet par Nikdēlu, ka viņam aizskalojusi Gauja trīs pūru rudzu sējumu un pusi no visas arāmzemes. Daudz zemes arī aizskalots Titkenam.
Gaujas zvejnieki ir sekojoši:
Nodevai viņi dod pa pūram katras labības, izņemot Palču un Naganci, kas do pa puspūram rudzu un miežu, un Pilturu, kas dod pa puspūram no katras labības. Lakkam nekas nav un viņš neko nedod. Bez šiem zemniekiem turpat dzīvo divi vācieši — Vulfa kalpotāji: Ludwig Wilmsen, slims un vecs vīrs un «zivju meistars» Simon Sommerfeld. Pie jūras dzīvojošie zvejnieki dod nodevai katrs 2000 reņģu un 4 kāļu butes. Viņu vārdi ir: Sweder Brents (pirms 4 gadiem atnācis no Kurzemes), Hans Meht, Hans Sigul (pirms 20 gadiem atnācis no Siguldas) Strocke Wicke (kurzemnieks) ar padēlu Marting, Hintze Jurring, Bule Jacob ar 18 gadus vecu dēlu Jacob, Medde Sabēg Rem. Turpat dzīvo arī mazturīgais Basun Marting, kas dod vienīgi divi kāļus butu un Kogkre Matsch, kam pludmalē tikai maza būdiņa, kam nekā nav un kas nekā nedod. Bez minētām nodevām zemniekiem bija vēl jādod nodevas Ropāžu mācītājam, kas sprediķoja Carnikavas baznīcā. Katrs zemnieks deva pa siekam rudzu, miežu un auzu un 2 markas naudā, kamēr no muižas mācītājs saņem mucu no katras labības un trīs dālderus naudā.
Pēc šīm ziņām varam visai labi iztēloties, kāds bija šejienes iedzīvotāju dzīves veids 17. g. s. Ļaudis nodarbojās ar zemkopību un zvejniecību. Lopkopība bija pavisam vāji attīstīta, un zemkopība arī nedeva nekādu lielu atlikumu — raža bija labākā gadījumā ceturtais grauds. No šīs pašas mazās ražas bija jādod tiesa kungam muižā un mācītājam un bez tam bija jāapstrādā muižas lauki. 17. g. s. klaušas vēl daudz maz ciešamas, bet krievu laikos — 18. g. s. tās kļūst arvienu smagākas, muižas saimniecībai paplašinoties. Saprotams, ka pa šo smago klaušu laiku varēja izzust pat atmiņas par to, ka pirms trīs simti, četri simti gadiem vācu bruņinieki uz šejieniešiem skatījās citādi, cenšoties tos piedabūt kopējam kara gājienam pret citām ciltīm ... Interesants uzdevums būtu izsekot šo zemnieku radu rakstiem un izpētīt tagadējo māju vārdu izcelšanos. Še būtu jāņem talkā baznīcu grāmatas, kas sākas ar 18. g. s. un uzraksti krustiem Carnikavas kapsētā. Liekas, ka 1638. gada revīzijas Karess būs tagadējās Karašas. Sķabbe tagadējās Skabes, Medels tagadējie Mēnesdēli, Cēlais tagadējie Cēlāji, Auseh tagadējās Auzas, Sigul tagadējās Siguli, Meht tagadējās Matītes, Naggantz tagadējie Nagaini un Nikdels tagadējie Nikasdēli. Reti kādā Latvijas novadā tik viegli varam pazīt tagadējos māju nosaukumos agrākos.
Te vērojams zināms konservatīvisms, kas citos novados tā nav saskatāms. Carnikavas kapu krustu uzraksti arī ir interesanta liecība, kā carnikavieši cienījuši savu māju nosaukumu. Vecākiem krustiem un kapu zīmēm (tādas saglabājušās vēl divas) uzrakstos bez uzvārda minēts arī no kādas mājas ir apglabātais. Pašos kapu krustos varam vērot interesantu, varētu teikt, modes maiņu. Vecākie krusti ir koka ar iegriestu uzrakstu. Vēlāk nākuši modē (19. g. s. pirmā pusē) balti krāsoti koka krusti, uz kuriem uzraksts ieskrāpēts vēl nesacietejušā krāsā. Bieži vien šie krusti veidoti no dabīga paegļu stumbra. Uzraksti šiem krustiem, protāms saglabājušies daudz sliktāki. Pagājušā gadu simteņa otrā pusē parādās čuguna (ķetas) krusti akmens pamatnē, bet gadu simteņa maiņā granītā cirsti krusti un pieminekli. No pagājuša gadu simteņa otrās puses ir sastopami marmora krusti, kas zināms turības apliecinājums (piem., marmora krusts ar uzrakstu: Karaseh saimn. Dehls Martin Jacobson mir. 28. Juli 1871. wez. 20 g. 7 m.). Visinteresantākais senatnes piemineklis šinīs kapos tomēr, liekas, ir kapu zīme Mucenieku saimniekam, to derētu glābt no bojā ejas, kas tikai dažu gadu jautājums. Saglabātās marmora piemiņas plāksnes Carnikavas baznīcā Panderiem liecina par to, ka carnikavieši prot cienīt savu senatni, un tamdēļ cerēsim, ka šis ierosinājums nepaliks bez atbalsa.
NOSLĒGUMS.
Zarnikau, Sarnekow, Sernekow, Zernkow, Czernekow, Zernikau, Carnikava — tādi sastopami šīs vietas dažādie nosaukumi dokumentos. Īsā ekskursijā cauri gadu simteņiem mēģināju parādīt šīs vietas raibo un interesanto pagātni, kaut atsevišķos fragmentos, kur materiāls bija pārāk trūcīgs un nepateicīgs. Dabas jaukumiem bagātie Gaujas lejas gala līči, klusie ezeri zaļajos mežos, sensenie māju vārdi un vēl saglabājušās senās parašas ir šīs senatnes liecinieki. Tagad šī senatne sāk pamazām izzust, iestājoties jaunam laikmetam. Kad pirmie skauti devās uz Garezeru, (sk. Garezera raksti III. «Garezers aicina»), tā likās jaunatklāta pasaule. Visur dvesa pretī senatne. Arī pavisam nesenās pagātnes — pasaules kara pēdas nebija zudušas. Skauti neprata atklājuma noslēpumu glabāt, viņiem sekoja makšķernieku un tūristu bari. Drīz uzbūvēja šoseju, tiltu pār Gauju. Tagad apvidu šķērso dzelzceļš. Pie Garezera ieprojektēts vasarnīcu rajons, drīz pacelsies mājiņas pseidolatviskā stilā ar laustu jumtu līniju un balkoniņiem. Tā protams ir modernā kultūra, kas iekaro arī šo senatnes romantikas apdvesto mūsu dzimtenes novadu, bet man liekas, ka skautu vadītāju kursiem vecais Garezers bija piemērotāks, nekā jaunais būs. Varbūt pēc gadiem atkal vajadzēs aut kājas un doties meklēt kādu jaunu vietu. Pagaidām to vēl nevajaga, tamdēļ steigsimies skatīt «veco Garezeru», kamēr vēl to netraucēti var.
Garezers aicina!
* Garezera Raksti / 01.01.1934
No Rīgas līdz jūrai, pēc ģeologa Dosa domām, Daugava trīskārtīgi mainījusi savu gultni. Vissenākās gultnes krasti: Daugavas kreisajā pusē — kāpa, uz kuras atrodas Arkādija un tālāk Torņakalns, labajā pusē — krauja gar Duntes muižas ielu Sarkandaugavā; šīs gultnes atlieka — Sarkandaugavā. Otrās gultnes atliekas — Koju salas un Zunda grāvis. Zemums starp pilsētas kanālu un Elizabetes ielu ir šīs gultnes atteka. Trešās gultnes atlieka ir Benkena grāvis. Līdzenumā starp Buļļu kāpām un Dzegužu kalnu ķēdi Spilves zemumā ģeologi redz seno Lielupes gultni, kas caur Babītes ezeru iztecējusi Daugavā. Senās jūras krastmalas vietā Daugavas kreisajā krastā atrodas trīs kāpu joslas : Dzegužu kalnu, Bolderājas-Buļļu un Rīgas jūrmalas kāpas. Bez tam kāpas redzamas arī starp Torņakalnu, Bišu muižu un Katlakalnu; nelieli kāpu viļņi aizstiepjas pat līdz Doles salai. Labajā krastā kāpas sajauktas lielā nekārtībā. Gar jūrmalu no Vecāķiem līdz Gaujas ietekai stiepjas nepārtraukti kāpas. Tālāk no jūras atrodas Sarkandaugavas un Meža parka kāpu rajons, šo nekārtību Daugavas labajā krastā izskaidro ar to, ka no šīs puses Daugavai pievienojies Juglas upes baseins un senatnē arī Gauja, kas tecējusi pa Lielo un Mazo Baltezeru. Bez tam Juglas ezerā ieplūda reiz arī Daugavas atteka, kas nozarojās no Daugavas pie Salaspils. Šīs Daugavas pietekas saskaldīja rindās noguldītās jūras sēres, kas vēlāk pacēlās, jūrai atkāpjoties; rietuma vēji ar ceļojošām smiltīm uzbruka pieteku lejas galiem, tos nodambēdami. Tā radās šo upju lejas galos ezeru virknes. Gaujas ieteku smiltīm izdevās atspiest tālu nost no Daugavas — uz ziemeļiem. Tālāk Daugavas labajā krastā kāpas redzam arī Grīziņkalnā, tās stiepjas vēl tālāk gar Getliņa purvu līdz Salaspilij. Tātad šos kāpu rajonus veidojuši trīs spēki: jūra ar savām svārstībām, upes (Lielupe, Daugava, Gauja) un vējš. Tagad lielākā daļa no šīm kāpām apaugušas ar zāli un mežu, tomēr Rīgas tuvumā un pat tās robežās ir vēl ceļojošās kāpas: Bolderājā, Mīlgrāvī, Vecāķos, Ziepniekkalnā un Bišu muižā. Bolderājā smiltis aizber dažas ielas un virzās virsū Spilves pļavām, Ziepniekkalnā Rīgas pilsēta bija spiesta smiltis nostiprināt, pārklājot tās ar kūdras slāni, jo smiltis aizbēra dažas ielas. Vēl vēstures laikos Daugava turpinājusi - savu radītājas un postītājas darbu. Rīgas zemumā viņa netik vien mainījusi savu gultni, lēni -prazdama tā radījusi arī sēkļus, jaunas saliņas un pavasarī dažu labu no tām atkal aizskalojusi, tā, piem.: agrāk netālu no Mūku salas atradusies Apela sala, kas tagad aizskalota, tāpat kā žīdu sala, kas atradusies starp Zaķu salu un pilsētu un kas savu nosaukumu dabūjusi no kāda žīda, kas te 1770. g. pirmais apmeties. Pie Zaķu salas atradusies arī Miroņa sala, kas radusies starp 1770. un 1780. g. pēc lieliem pavasara plūdiem un savu nosaukumu dabūjusi no kāda slīkoņa, kas tur atrasts. Starp Lucava un Benkena salu atradusies arī Toma sala, kas tagad sen izzudusi. Zaķu sala izveidojusies tik 18. g. s. un saplūdusi ar Fridricha salu.
Dažas ziņas par senās Rīgas topogrāfiju.
1934.10.15 Latvijas Akadēmiski Izglītoto Sieviešu Apvienības Ziņojumi
Cand. hist. A. Lazdiņa
-