Pēteris Lauva par Grigoriju Lučanski <>

Ekonomikas zinātņu doktors Pēteris Lauva.

Citāti no grāmatas “VAI TAMDĒĻ BIJ’ PĒRKONAM DAUGAVU RAKT?…”

-----------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Ar Grigoriju Lučanska kungu es iepazinos daudz agrāk, nekā rakstīja laikrakstos. Presē tie jauno laiku žipčiki sarakstīja ļoti daudz, bet lielākoties izkropļoti, nepatiesi, es pat teiktu, tur vairāk neķītrību, nekā jēgas.

Gan jau ar laiku iemācīsies rakstīt tāpat, kā raksta tie veco laiku žipčiki (es izmantoju vēsturnieka Andrieva Ezergaiļa kunga iemīļoto terminoloģiju).

Ar Grigoriju Lučanska kungu pirmo reizi dzīvē satikos, darbojoties studentu celtniecības vienībās 1968. gadā Krievijā, tātad pirms trīsdesmit gadiem. Grigorijs Lučanska kungs tolaik bija rīdzinieks, viņa māte dzīvoja pieticīgā dzīvoklī Rīgā, Gogoļa ielā − Maskavas forštatē.

Iepazināmies Vissavienības studentu celtnieku vienību štābā Maskav

ā pēc kārtējās studentu darbu vasaras Kazahstānā, kur es strādāju Lietuvas studentu celtnieku vienībā Kokčetavas apgabalā, bet Grigorijs Lučanska kungs Maskavas studentu celtnieku vienībā Pavlodaras apgabalā Kazahstānas Republikā.

Grigorijs Lučanska kungs toreiz studēja Maskavas Metāla un sakausējumu institūtā, es mācījos Viļņas Augstākajā partijas skolā.

Grigorijs Lučanska kungs, tāpat kā es un vairums tā laika studentu, vasarās strādāja un pelnīja naudu studijām (galvenokārt apģērbam). Nopelnīt varēja apmierinoši, pārbraucot mājās varēja nopirkt kurpes, uzvalku, mēteli un kopā ar kolēģiem mazliet palīksmoties, kā jau tas visu laiku studentiem bija pieņemts.

1969. gada vasarā Maskavas, Lietuvas, Latvijas un Igaunijas studentiem Vissavienības studentu celtnieku vienību štābs Maskavā piedāvāja darbu Kalnu Altaja autonomajā republikā, Altaja novadā. Te arī sākās mūsu kopdarbība. Strādājām Kalnu Altaja apvienotajā studentu štābā. Mūsu studentu vienību komandieris bija visādā ziņā talantīgs un inteliģents maskavietis Aleksandrs Koralova kungs, Maskavas Valsts celtniecības institūta diplomands, kura ģimene bija cietusi Staļina kulta laikos. Viņš 1969. gadā jau mācījās Maskavas Valsts inženierekonomiskā institūta aspirantūras trešajā kursā.

Mūsu studentu celtnieku vienība sastāvēja no diviem tūkstošiem Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Maskavas augstskolu studentiem. Cēlām mājlopu (maralbriežu, govju, jaku, zirgu) fermas (kūtis) un dzīvojamās mājas brīnišķīgajā, mežiem klātajā, kalnainajā, unikālas dabas apveltītajā Kalnu Altaja autonomajā republikā, kas izvietota kalnos pie Ķīnas, Mongolijas un Kazahstānas robežas.

Darbs bija ļoti intensīvs, smags, bet tajā pašā laikā interesants un aizraujošs. Iepazinām Sibīrijas dabu, Sibīrijas cilvēkus – altajiešu tautu, viņu dzīves problēmas lielajā komunālajā dzīvoklī, ko sauca par Padomju Savienību.

Starp citu, pagājušā gadsimta sākumā pēc Stolipina reformas šajā novadā izvietojās arī latviešu, lietuviešu un igauņu apmetnes, kas pajuka pēc 1917. gada lielinieku revolūcijas uzvaras un Krievijas cara Nikolaja Romanova impērijas sabrukuma.

Tur esot dzīvojuši arī daži Padomju Krievijas lielinieku varas represijās «deportētie» baltieši pirms un pēc Otrā pasaules kara, bet ne ar vienu no viņiem man tā arī neiznāca satikties. Šādu tikšanos es arī pats nemeklēju.

Grigorijs Lučanska kungs bija izglītots, vispusīgi attīstīts un neapšaubāmi talantīgs cilvēks. Viņa pārvaldīšanā bija studentu apvienotās vienības finanses, celtniecības materiāltehniskā nodrošināšana un darbu organizācija Maskavas studentu vienībās.

Grigorijs Lučanska kungs savā darbībā izcēlās ar organizētību, diplomātiju attiecībās ar vietējās, apgabala un novada varas pārstāvjiem. Tajā vasarā viņš noorganizēja cementa piegādi no Ķemerovas apgabala, metāla piegādi no Čerepovecas metalurģiskā kombināta, arī ķieģeļu un citu celtniecības materiālu piegādi no dažādiem Padomju Savienības reģioniem, tādējādi nodrošinot studentiem plānoto celtniecības darbu veiksmīgu izpildi.

Celtniecības darbi, kas tika veikti tajā vasarā, naudas izteiksmē kopumā sastādīja vairāk kā 4 miljonus padomju rubļu jeb virs 2000 rubļu celtniecības un montāžas darbu uz vienu studentu divos mēnešos. Tā bija tiem laikiem un platuma grādiem iespaidīga darba ražība. Katrs students darba algā par diviem vasaras mēnešiem nopelnīja vidēji ap 400 rubļus.

Grigorijs Emanuils Lučanskis

Līdztekus visam labajam, kas bija raksturīgs Grigorijam Lučanska kungam, viņam, tāpat kā vairumam no mums, bija raksturīgs izteikts jaunības maksimālisms un neiedomājama neiecietība, kas bieži vien mūs noveda pie nesaudzīgiem komunāliem konfliktiem. Tos uzkurināja absolutizēts pašlepnums, savstarpējā konkurence un saasināta taisnīguma izjūta, kas bija raksturīga jauniem, dzīvē nepieredzējušiem cilvēkiem. Mūs saturēja kopā Aleksandrs Koralova kungs, jo viņš, neskatoties uz savu jaunību, stāvēja pāri šīm jaunības un izaugsmes «slimībām».

Privātajā dzīvē Grigorijs Lučanska kungs bija samērā godīgs, nesaudzēja, ne veselību, ne laiku, lai materiāli nodrošinātu savu toreiz tikko nodibināto ģimeni. Būdams ļoti noslogots darbā, viņš tomēr atrada laiku ik nedēļu piezvanīt uz Rīgu mātei, un uz Maskavu savai jaunajai un simpātiskajai sievai – Irīnai.

Mēs tajos gados pašaizliedzīgi strādājām, nežēlojot ne laiku, ne veselību. Cīnījāmies par savu eksistenci samērā smagajos ekonomiskajos apstākļos. Daudz diskutējām par dzīvi vispār, apskaudām tos cilvēkus, kas dzīvoja brīvā tirgus un brīvās uzņēmējdarbības apstākļos. Mēs visi vairāk vai mazāk izjutām nepieciešamību pēc reformām bijušajā padomju iekārtā. Un tādēļ man nav ne mazākā izbrīna, ka neviens no mums nav iestājies par bijušā padomju lielinieku noziedzīgā un melīgā PSKP režīma saglabāšanu un, jo vairāk, par tā restaurāciju, neatkarīgi no tā, uz kurieni dzīve mūs tālāk bija aiznesusi: Maskavu, Lietuvu, Latviju, Igauniju, Izraēlu, Austriju, Austrāliju, ASV vai kur citur.

Mēs, dažādu tautību cilvēki − lietuvieši, latvieši, igauņi, krievi, ebreji, altajieši, poļi un citu tautību studenti cieši sadraudzējāmies un līdz pat šai dienai iespēju robežās uzturam šo draudzību.

Tās bija brīnišķīgas vasaras. Tādu manā dzīvē nebija daudz. Tajos gados pārsvarā beidzām savas studijas un sākām iekārtoties dzīvē.

Es pēc Viļņas partijas skolas beigšanas 1969. gadā atgriezos Tukumā un sāku strādāt par Tukuma rajona Latvijas KP (kompartijas) komitejas organizatoriskās nodaļas vadītāju un pēc gada patvarīgi iestājos Maskavas inženierekonomiskā institūta aspirantūrā, kur par aspirantūras vadītāju jau strādāja Aleksandrs Koralova kungs.

Grigorijs Lučanska kungs pārgāja strādāt par Latvijas studentu celtniecības vienību komandieri pie Latvijas komjaunatnes Centrālās Komitejas. Toreiz par Latvijas komjaunatnes Centrālkomitejas sekretāru bija ievēlēts bijušais Rīgas politehniskā institūta absolvents, Boriss Pugo kungs, viņš arī atbalstīja Grigorija Lučanska kunga pieņemšanu šai darbā.

Domāju, ka viens no iemesliem darba izvēlei bija Grigorija Lučanska kunga vecā un jau slimā māte. Pēc četriem darba gadiem komjaunatnes centrālajā komitejā Grigorijs Lučanska kungs pārgāja strādāt uz Latvijas Universitāti par prorektoru saimniecības darbā.

Dauzi no mums pabeidza aspirantūras un augstskolas, kļuva par zinātņu kandidātiem un diplomētiem inženieriem. Es pabeidzu Maskavas inženierekonomiskā institūta aspirantūru politekonomijā, bet Grigorijs Lučanska kungs tā paša Maskavas institūta neklātienes aspirantūru finansēs un kredītā.

Kā jau es minēju, pēc aspirantūras beigšanas es sāku strādāt Maskavas inženierekonomiskajā institūtā, tagadējā Maskavas Valsts pārvaldes institūtā par aspirantūras vadītāju, kur nostrādāju līdz 1975. gada februārim, kad pārgāju darbā uz Maskavas pilsētas padomes Plāna komisiju par galveno speciālistu zinātnes, augstskolu un vidējo tehnisko mācību iestāžu plānošanas nodaļā.

Aspirantūras pirmos divus gadus es praktiski pavadīju Maskavas Ļeņina bibliotēkas zinātniskajās lasītavās, tajā skaitā arī reto izdevumu un rokrakstu glabātavas lasītavā. Es studēju ekonomiskās zinības, filozofiju, vēsturi, politekonomiju, galvenokārt izmantojot pirmavotus.

Toreiz es iepazinos ar tādu samērā plašu sociālu parādību Maskavas sabiedrībā, kā «samoizdātu» − nelegālo grāmatu izdevniecību.

Tādējādi, Maskavas «samoizdāta» nelegālās literatūras izplatīšanas tehnoloģija, kas lieliski darbojās Ļeņina bibliotēkas zinātniskajās lasītavās, mani ieinteresēja un nodrošināja gan ar Ādolfa Hitlera Mein Kampf tulkojumu krievu valodā, gan ar Solžeņicina, Pasternaka un Būņina izcilajiem sacerējumiem, kā arī daudzu citu padomju un ārzemju autoru darbu tulkojumiem krievu valodā, kas padomju laikos bija aizliegti.

Protams, tādu iespēju Latvijā nebija. Maskavā šī darbība bija pa pusei legāla. Latvijas padomju lielinieki šai ziņā bija konsekventāki par saviem Maskavas kolēģiem. Latvijā pat par augstāk nosaukto sacerējumu lasīšanu viennozīmīgi draudēja cietumsods.

Šo iespieddarbu izplatīšanas un lasīšanas tehnoloģija Maskavā bija ļoti vienkārša. Bibliotēkas smēķētavā vai bufetē vajadzēja pārliecināt cilvēku, kam attiecīgais sacerējums bija, un, izejot no bibliotēkas, saņemt to uz vienu nakti lasīšanai, kādreiz uz vairākām naktīm. Ja bija vēlēšanās nelegālās izdevniecības pakalpojumus izmantot arī turpmāk, tad ar informāciju bija jārīkojas ļoti piesardzīgi un godprātīgi.

Sevišķi vēlos pasvītrot, ka Maskavas nelegālas izdevniecības produkcijas sistemātiska izmantošana būtiski paplašināja manu personisko redzesloku. Tas veidojās demokrātiskāks, iecietīgāks attiecībā uz citādi domājošajiem, arī attiecībā uz padomju lielinieku laiku disidentiem. Tie cilvēki, kas Latvijā tika dēvēti par disidentiem un tiesāti, priekš manis personīgi sen bija vienkārši citādi domājošie cilvēki, kam bija tiesības citādi domāt, kam bija tiesības arī uz citu izvēli. Es šai sakarībā nesaskatīju neko kriminālu.

Valsts Maskavas Pārvaldes institūta rektore bija ekonomikas zinātņu doktore profesore Olimpiāde Kozlova, Padomju Savienībā samērā pazīstama pārvaldes teorijas zinātniece. Viņas uzskati par uzņemšanu aspirantūrā bija savdabīgi. Viņa uzskatīja, ka, piemēram, aspirantūrā gadā var uzņemt trīs Baltijas republiku aspirantus, sešus ebreju tautības aspirantus un tā tālāk, no katras tautības tik, cik procentus šī tautība sastāda kopējā PSRS iedzīvotāju skaitliskajā struktūrā. Ebreju iedzīvotāju skaitlisko sastāvu profesore rēķināja no Birobidžānā dzīvojošajiem. Protams, ar tikai viņai pašai zināmām un saprotamām korekcijām.

Katru gadu pirms iestājeksāmenu uzsākšanas aspirantūrā man vajadzēja iesniegt rektorei profesorei Olimpiādei Kozlovai kandidātu sarakstu pēc tautībām, lai gan PSRS augstskolās uzņemšana aspirantūrā tautību «griezumā» oficiāli reglamentēta netika. Vislielākās grūtības pie iestāšanās aspirantūrā bija ebrejiem un Kaukāza tautību cilvēkiem, kurus rektore uzskatīja par maskētajiem žīdiem. Manā izpratnē žīdi Padomju Savienībā tika vajāti tāpat kā cara laikos, tikai ļoti gudri maskēti, jo žīdu vajāšanu padomju lielinieku likumi formāli aizliedza, par atklātu antisemītismu draudēja pat cietuma sods.

Iestāšanās aspirantūrā kļuva sarežģīta arī «krievam» Grigorijam Emmanuīla dēlam Lučanska kungam, bet viņu paglāba tikai pilnīgi visi uz teicami noliktie iestājeksāmeni. Par zinātnisko vadītāju Lučanska kungam rektorāts nozīmēja PSRS Zinātņu Akadēmijas korespondētājlocekli finansu un kredīta katedras vadītāju Kirilu Plotņikovu, kurš pēc rektores uzskatiem bija pietiekami principiāls un antisemītiski noskaņots.

Īstenībā Kirils Plotņikovs bija inteliģents un tolerants cilvēks, kurš no saviem aspirantiem prasīja priekšzīmīgas zināšanas un godprātīgu attieksmi pret savu zinātnes nozari. Tautība un politiskās ambīcijas viņu, kā arī vairumu Maskavas zinātnieku, – neinteresēja.

Ar zinātnisko vadītāju Grigorijam Lučanska kungam paveicās. Kirils Plotņikovs bija strādājis par PSRS finansu ministra Zvereva kunga vietnieku Josifa Staļina laikos. Viņš lieliski pārvaldīja PSRS finanses un kredītu gan no sabiedriskās prakses viedokļa, gan no teorētiskā, zinātniskā viedokļa. Viņš perfekti orientējās spēles noteikumos, kas nosacīja finansu un kredīta funkcionēšanu šai milzīgajā un no Eiropas civilizācijas viedokļa nesakārtotajā valstī.

Tajos gados, kad Grigorijs Lučanska kungs mācījās aspirantūrā, Kirils Plotņikova kungs bija viens no pieciem Krievijas akadēmiķiem, kas strādāja Maskavas Inženierekonomiskajā institūtā jeb, kā to pārdēvēja 1975. gadā, – Valsts Maskavas pārvaldes institūtā. Nedz līdz tam, nedz vēlākajos gados nedz man, nedz Grigorijam Lučanska kungam vispār nekāda sakara ar PSRS un Latvijas VDK nebija un arī nevarēja būt. Protams, viņš un es kā jebkurš vidējā līmeņa vadītājs, bija pakļauts Latvijas VDK pārraudzībai vai tās teritoriālo iestāžu totalitārajai pārraudzībai. Totalitārā izsekošana bija vispārēja un neizbēgama PSKP drošības orgānu prakse. PSKP vadīja arī VDK un LKP vadīja arī Latvijas VDK un tādejādi līdz pat zemākajam hierarhijas līmenim un otrādāk. Totalitārā izsekošanas un pārraudzības prakse ir bijusi raksturīga jebkurai diktatūrai, tajā skaitā arī publisku totalitāro partiju diktatūrai.

Grigorijam Lučanska kungam mācības aspirantūrā pie akadēmiķa Kirila Plotņikova daudz deva profesionālajā un teorētiskajā izaugsmē.

Mūsdienās Latvijā, tāpat kā Krievijā un citur ārvalstīs, ar Valsts Drošības Komiteju mēģina saistīt tikai tos cilvēkus un tās personības, kas kaut kādu iemeslu dēļ bija vai arī ir kļuvušas neērtas jaunajām varām vai to funkcionējošajiem ierēdņiem. Citiem vārdiem sakot – pēc būtības tā ir cīņa par ekonomisko varu un ekonomisko varēšanu. Manuprāt, ļoti neauglīgs, bet dažiem pilsoņiem ienesīgs process.

Tieši ar šiem procesiem ir saistītas Krievijas, Austrijas, un Latvijas masu saziņas līdzekļu aktivitātes, Austrijas miljonāra Grigorija Lučanska kunga un sarkanā barona Alberta Kaula kunga sakarībās. Es ceru, ka Grigorijs Lučanska kungs un Alberts Kaula kungs nav saistīti ar bijušās KGB (Valsts Drošības Komitejas) un PSKP noslēptajiem miljardiem. Par to, ka atsevišķu valstu, tajā skaitā arī Latvijas specdienesti meklē šo naudu, liecina Latvijas presē publicētais.

Grigorija Lučanska kunga teiktais, vismaz attiecībā uz mani, kas bija atreferēts Latvijas presē, nav nekas cits: kā insinuācija vai nu no Grigorija Lučanska kunga puses, vai no dažu Latvijas preses cilvēku puses, kuri neķītri izmantoja atsevišķas «druskas» no mana personiskā dzīves gājuma konteksta.

Dodot interviju laikrakstiem «SM Segodņa» un «Diena», Grigorijs Lučanska kungs gan blēdījās, kas viņam dažkārt bija raksturīgi, gan apzināti «pūta pīlītes», citējot mākslas filmas «Septiņpadsmit pavasara mirkļi» personāža superčekista Štirlica spriedelējumus par nodevības būtību un tās sociāli psiholoģiskajiem cēloņiem pirms pašrocīgas šī «nodevēja» noslepkavošanas, no mugurpuses raidot tam lodi pakausī.

Ko Grigorijs Lučanska kungs ar to domāja, man atliek tikai minēt. Varbūt tas bija saistīts ar manas sievas un viņas tēva varmācīgu noslepkavošanu Maskavā 1996. gada martā?… Nezinu…

Meklēt kaut kādu vienīgo taisnību samērā netaisnā lietā jebkuram no šīs lietas varoņiem būtu vieglprātīgi. Tajā “taisnībā” visi bija vienlīdz sasmērējušies.

Lielinieku PSKP funkcionāru vidū (pie kuriem pieskaitu arī sevi) meklēt kristāltīros būtu veltīga laika un naudas tērēšana.

Protams, ja Grigorijam Lučanska kungam vai kādam citam kungam ir vajadzīga mana publicitāte VDK sakarā un ja tas palīdz šiem cilvēkiem dzīvot, tad lai tas tā arī būtu. Neiebilstu, manu imidžu VDK nekad nav bojājusi un arī nesabojās, jo par VDK “stukaču” es nekad neesmu bijis un arī VDK štatos neesmu strādājis.

Bet es − Pēteris Lauva − vēlreiz personiski un kategoriski norobežojos no Krievijas un Latvijas lielinieku kompartijas noziedzīgā, totalitārā režīma melu ideoloģijas un melu prakses. Tā kopš 1989. gada novembra man ir nepieņemama jebkurā formā, jebkurā veidā.

Man ir neizsakāmi žēl, ka ilgus gadus es esmu veltīgi maldījies un iztērējis savu dzīvi šīs ļaunuma impērijas noziedzīgā, melīgā režīma propagandēšanai un stiprināšanai.

Ja es esmu Grigorijam Lučanska kungam nodarījis apzinātu ļaunumu, tad lai viņš sūdz mani tiesā. Es no visas sirds vēlu Izraēlas pilsonim Grigorijam Lučanska kungam lielisku veselību un turpmākus panākumus biznesā, kā arī to pašu vēlu viņa sievai Irīnai, meitiņai Jūlijai, viņu tuviniekiem un draugiem.

Ar Albertu Kaula kungu es iepazinos 1964. gadā (pirms gandrīz četrdesmit gadiem), kad strādāju Tukuma rajona komjaunatnes komitejā par sekretāru un viņš strādāja par Rīgas rajona komjaunatnes komitejas sekretāru. Tie bija samērā spraigi, un tomēr kā izrādījās daudz gadus vēlāk, – kārtējie nepiepildīto cerību gadi, kārtējie komunisma gaidu gadi.

Noslēdzās Hruščova reformu laiks. Iedibinātais Hruščova personības kults sasniedza savas attīstības virsotni, un atkal Padomju Savienībā notika kārtējais bijušo komjauniešu politiskais apvērsums, kas ievadīja tā saucamo Brežņeva stagnācijas posmu melīgajā un noziedzīgajā PSKP totalitārā režīma attīstībā.

Katrā reformā PSKP vadoņi tautai un savas partijas biedriem solīja, ka iepriekšējo gadu grēki neatkārtosies. Bet īstenībā notika tā, kā pazīstamajā Raimonda Paula dziesmā – «… un sākas viss no gala…».

Toreiz Latvijā par komjaunatnes Centrālās komitejas sekretāru strādāja samērā progresīvs un vispusīgi attīstīts, tolerants cilvēks – Oļegs Rudņeva kungs. Starp citu, vēlākajos gados, strādājot par Rīgas kinostudijas direktoru, pēc viņa scenārija un iniciatīvas Latvijā tika uzņemta kinofilma «Ilgais ceļš kāpās». Tas bija pirmais mēģinājums kaut cik objektīvi atspoguļot Latvijas cilvēku likteņus laika periodā no 1938. gada līdz 1954. gadam.

Bet 1962. gadā viņš Latvijas komjaunatnes Centrālajā komitejā strādāja par otro sekretāru un nodarbojās ar komjaunatnes darba vadības un organizācijas jautājumiem. Es pat apgalvotu, ieviešot šai sfērā dažus zinātnes elementus. Būdams Tukuma rajonā, viņš ieteica painteresēties, kā šis darbs veicas Rīgas rajonā, kur par komjaunatnes rajona komitejas sekretāru strādāja Alberts Kaula kungs, kurš organizācijas un vadības jautājumus risinot samērā profesionāli.

Neilgi pēc šīs sarunas 1963. gadā notika pieredzes apmaiņas seminārs Rīgas rajonā, kur es tuvāk iepazinos ar Albertu Kaula kungu. Es iepazinos ar tiem pārvaldes principiem, kurus viņš centās ieviest savas rajona komjaunatnes organizācijas darbībā.

Mani ieinteresēja šie jautājumi, un es sāku samērā daudz lasīt par darba zinātnisko organizāciju un pārvaldes principiem. Te bija gan pienākumu sadale starp komitejas darbiniekiem, gan atbildības reglamentācija un tās deleģēšana. Alberts Kaula kungs šos jautājumus risināja tiešām profesionāli, aptverot visu savas organizācijas darbību.

Jāatzīst, ka, tiekoties pēc septiņpadsmit gadiem – 1982. gadā, Ādažos es ieraudzīju Alberta Kaula kolhozu − agrofirmu, kur zinātniskā darba organizācija un pārvalde tika īstenota tā, it kā tas notiktu paraugdemonstrējumu poligonā, lauksaimniecības menedžmenta zinātniskajā institūtā. Organizācijas un pārvaldes sistēma agrofirmā «Ādaži» darbojās tiešām samērā veiksmīgi.

Tagad, kad viens vai otrs sabiedriskās saskarsmes mēdijs apsaukā Albertu Kaula kungu par sarkano baronu, man nāk prātā Amerikas Savienoto Valstu Aijovas štata miljardieris Džons Kristāls, kurš ciemojās Ādažos. Viņš gandrīz nedēļu staigāja pa fermām, ražošanas nozarēm un rūpīgi iepazinās ar ražošanu, cilvēku darba apstākļiem, to attieksmi pret darbu, runāja par dzīvi. Apmeklējuma beigās viņš man teica: «Ar tādu uzņēmumu kā «Ādaži» var lepoties gan Eiropā, gan Savienotajās Valstīs.»

Kas attiecas uz sociālistisko ekonomiku, tad to Džons Kristāls nekādi nevarēja izprast un beidzot salīdzināja ar savas sievas attieksmi pret naudas tērēšanu, jo viņas tēriņiem neesot nekādas racionālas loģikas, bet, viņaprāt, tie tomēr esot par lieliem.

Es uzskatu, ka Alberts Kauls ir bijis un vienmēr paliks uzticīgs Latvijas valstij un Latvijas zemniecībai. Dažkārt viņam patiešām pietrūka iecietības un takta. Manuprāt, liela mēroga vadītājs vispār nedrīkst būt izteikti tolerants. Viņš var atļauties iecietību tikai atsevišķos, sevišķi privātos, vispārcilvēciskos jautājumos. Un diezin vai te kāds kaut ko var pārmest Albertam Kaulam.

Atzīmējams ir tas, ka viņa vietnieki − speciālisti «Ādažos» vairumā bija augsti izglītoti un toleranti cilvēki, bet, ja kāds tāds nebija, viņam vajadzēja agrofirmu pamest (tajā skaitā arī man personiski). No demokrātijas viedokļa tāda pieeja administrēšanā dažiem brīvdomātājiem izskatījās kā vergturu laiku pārvaldes sindroms, bet patiesībā Alberts Kaula kungs centās īstenot striktu, mūsdienām atbilstošu agrofirmas pārvaldes modeli integrētā un sarežģītā lauksaimnieciskās ražošanas uzņēmumā. Tādu veiksmīgu uzņēmumu visā lielajā PSRS bija tikai kādi astoņi.

Tā izveidošanā neapšaubāmi liela loma bija Padomju Savienības Lauksaimniecības Akadēmijas korespondētājloceklim Albertam Kaula kungam un šīs Akadēmijas prezidentam akadēmiķim, bijušajam padomju Latvijas lauksaimniecības ministram Aleksandram Ņikonova kungam, kas, tāpat kā Antons Berklāva kungs, piecdesmitajos gados no Latvijas tika izsūtīts trimdā, tikai uz Krasnodaras apgabalu, kur dzīvoja un strādāja līdz Mihaila Gorbačova nākšanai pie varas.

Mihails Gorbačovs izvirzīja akadēmiķi Aleksandru Ņikonovu par PSRS Lauksaimniecības Zinātņu Akadēmijas prezidentu.

Tikai tad, pēc trimdā pavadītajiem trīsdesmit gadiem, šis izglītotais un principiālais latvietis varēja atbraukt uz savu Dzimteni Latviju un parunāt savā dzimtajā valodā.

Katru reizi, kad man iznāca tikties ar Aleksandru Ņikonovu viņš nekautrējās runāt latviešu valodā, bez jebkādiem aizspriedumiem viņš teica: «Biedri, atvainojiet, es ceru, ka neiebildīsiet, ja kādas minūtes parunāšos ar saviem tautiešiem latviešu valodā. Iepazīstieties! Pie manis no Latvijas ciemos ir atbraukuši…» Tāds bija disidents, akadēmiķis Aleksandrs Ņikonova kungs, viņš runāja ļoti inteliģentā un pareizā latviešu valodā.

1979. gada 1. septembrī pēc atgriešanās no deviņus gadus ieilgušās darbības Maskavā es pārveduma kārtībā iestājos darbā Latvijas Universitātē par Politekonomijas katedras vecākā pasniedzēja vietas izpildītāju. Mani darbā uz Universitāti personiski uzaicināja rektors profesors Visvaris Millera kungs un prorektors Grigorijs Lučanska kungs. Pēc gada politekonomijas katedra ievēlēja mani par tās pašas katedras vecāko pasniedzēju un docenta vietas izpildītāju. Tikai 1980. gadā rektors mani ar savu pavēli pārcēla darbā par Latvijas Universitātes prorektoru mācību un audzināšanas darbā uz personiska lūguma pamata.

Man, tāpat kā visiem Universitātes rektorāta locekļiem rektors juridisko zinātņu doktors profesors Visvaris Millers ar savu pavēli apstiprināja dienesta instrukciju, kas samērā sīki uzskaitīja manus pienākumus, pakļautību un atbildību. Viss bija ar melnu uz balta papīra uzrakstīts, nesaprotu, ko tur nevarēja izlasīt Universitātes cilvēki, kuri nezināja “ar ko tas maskavietis Universitātē nodarbojās”.

Dokumenti bija un arī tagad ir pieejami un izlasāmi Latvijas Universitātes kadru daļas arhīvā (tagad – personāla daļā jeb pārvaldē) manā personas lietā. Tos varēja palasīt arī tie Latvijas masu saziņas līdzekļu un Universitātes cilvēki, kas izrādīja pastiprinātu interesi par manu darbību.

1982.gada 4. maijā pie manis mājās atnāca, mans kolēģis profesors Edgars Melnķīsis saņemt manu pašrocīgi uzrakstītu atlūgumu par atbrīvošanu no prorektora darba uz personiskā iesnieguma pamata. No prorektora mācību un audzināšanas darbā pienākumiem Latvijas Universitātē mani atbrīvoja rektors ar savu pavēli uz personiska lūguma pamata 1982. gada 20. maijā. Starp citu, mana partijas nomenklatūras lieta glabājas arī Latvijas KP CK nomenklatūras arhīvā, kas pieejams Latvijas Republikas totalitārā režīma noziegumu dokumentēšanas centrā.

Pēc manas aiziešanas no Universitātes prorektora mācību un audzināšanas darbā šo amatu ieņēma docētājs Niedrītis, docētāja Žvirble (jā nekļūdos). Cik ilgi šis amats vēl arvien turpināja eksistēt es nezinu! Domāju, ka vismaz līdz Latvijas Universitātes Satversmes iekārtas atjaunošanai. Kopš tā laika es Universitātē neesmu iegājis, jo uzskatīju, un, arī šodien uzskatu, bijušo Latvijas Universitātes pašpārvaldi – par samērā pārpurvojušos dīķi.

Vēl tagad es uzskatu, ka amats – prorektors mācību un audzināšanas darbā, Universitātē bija un arī tagad ir vajadzīgs un noderīgs! Universitātes Senātam vienmēr būs nepieciešams «instruments», kas sistemātiski koordinētu un saskaņotu akadēmisko un sabiedrisko organizāciju darbību gan studentu, gan mācību spēku vidē, gan abās šais darbības jomās kopumā.

Gandrīz viss, ko manā sakarībā sacerēja «žurnālisti», viss ko teica, tā saucamie «informētie Universitātes cilvēki» vai «tie Universitātes cilvēki, kuri zināja stāstīt», vai «ko zināja pastāstīt kompetentu orgānu darbinieki», vai «tie, kuri nezināja, par ko gan tur varēja liecināt Lauva» – ir drīzāk neķītras pasaciņas, tāpat kā «fotogrāfijas ar vieglas uzvedības meitenēm, kur blakus Lučanskim bijis redzams Lauva».

Manuprāt, žurnālistu Mārtiņa Ķibilda kunga, Ievas Lesčinskas kundzes un arī citu viņu kolēģu domraksti, kas izskatījās kā vienoti rediģēti un ko varētu būt veikuši vai nu attiecīgi drošības policijas kungi, vai kādi citi kungi, bija, saudzīgi sakot – neķītri mīti melīgo padomju lielinieku garā un manierē.

Nevienu no intervijām pirms publicēšanas laikrakstos vai žurnālos šie «žurnālisti» man neatrādīja, kaut gan to prasītu pat elementārākā pieklājība. Cik redzams, domrakstu pasūtītāji man pat neuzticēja pēdējo autora korekciju pirms publicēšanas, par ko demokrātiskā valstī es varētu vismaz izteikt viņiem publisku fuj…, vai «vot fuj» …

Viens no maniem dienesta pienākumiem Universitātē bija sadarbības koordinēšana audzināšanas jomā starp sabiedriskajām organizācijām un rektorātu, tajā skaitā līdztekus daudziem pārējiem uzdevumiem manos pienākumos ietilpa atbildība par Universitātes studentu celtniecības vienību darbību vasaras brīvdienās. Studentu celtniecības vienības veidojās no visu Universitātes fakultāšu studentiem.

Neatkarīgi no tā, kā izveidojās šo studentu dzīve un darbs pēc Universitātes beigšanas, es esmu gandarīts, ka bijušie Latvijas Universitātes studenti, kurus es personiski pazinu, visi ieņēma konsekventu un neapšaubāmu pozīciju Latvijas Republikas atjaunošanas procesā un turpina to stiprināt ar savu ikdienas darbu arī šobaltdien.

Līdz pat šai dienai man ir labas un biedriskas attiecības ar daudziem bijušajiem Latvijas Universitātes studentiem un mācību spēkiem.

Bijušie 1970. – 80. gadu Latvijas Universitātes studenti, kuri vēlāk dzīvē tika iesaistīti darbā Latvijas KGB, Latvijas KP CK, LĻKJS CK, nekļuva par kolaboracionistiem. Viņi aktīvi piedalījās Latvijas Republikas atjaunošanā 1990 gadā. Pašreiz, pēc vairāk kā desmit gadiem, turpina godprātīgi strādāt brīvās, demokrātiskās Latvijas Valsts labā un ir tās patiesi patrioti.

Pret cilvēkiem, kuri nevēlējās būvēt brīvo Latviju principiālu apsvērumu dēļ, kuri savlaicīgi aizbrauca no Latvijas un tagad dzīvo Krievijā, Izraēlā, Austrālijā, Austrijā vai kādā citā savā jaunajā Dzimtenē, es attiecos lojāli. Latvijai liktenīgajās dienās šie cilvēki izdarīja savām cilvēktiesībām atbilstošo personisko izvēli, un tās bija viņu likumīgās tiesības un brīva privātā izvēle. Neviens nav tiesīgs pārmest un apstrīdēt šo cilvēku izvēli.

Vispārīgi runājot, jāatzīst, ka kolaboracionisms Latvijas sabiedrībā nav tiesīgi attiecināms uz to paaudzi, kas sasniedza savu pilngadību 1961. gadā un vēlāk, tas ir, divdesmit gadus pēc kara beigām. Jo tad jau arī pasaules sabiedrībai vajadzēja tikt galā ar visām Otrā pasaules kara izraisītām netaisnīgām sekām. Ja pasaules sabiedrība tās neizskauda attiecībā pret Padomju Savienību, tad ko gan var runāt par kolaboracionismu gan rietumos, gan austrumos dzīvojošie un izaugušie mūsdienu vēsturnieki.

Savā dzīves ceļā es esmu sastapies ar ļoti daudziem cilvēkiem, kuriem ir bijuši dažādi dzīves uzskati. Ar Imantu Spuļģa kungu kā ar savu bijušo kursa biedru juridiskajā fakultātē mani iepazīstināja Juridiskās fakultātes dekāns profesors Andris Plotnieks. Tas notika Universitātes mācību spēku kafejnīcā 1979. gadā.

Imants Spuļģa kungs manā atmiņā ir palicis kā vispusīgi izglītots un tolerants cilvēks. Tai laikā viņš interesējās par latviešu marīnistu darbiem, nodarbojās ar sportu. Es viņu atcerējos kā Rīgas pilsētas Kirova rajona komjaunatnes komitejas aktīvistu, kas pārstāvēja Universitāti.

Kad profesors Andris Plotnieks, iepazīstinot, viņu stādīja man priekšā kā Rīgas pilsētas OBHSS priekšnieka vietnieku un kriminālizmeklēšanas daļas priekšnieku, milicijas pulkvežleitnantu, es tam nekādu uzmanību nepievērsu. Es nekad dzīvē neesmu veltījis uzmanību ieņemamajiem amatiem un dienesta pakāpēm.

Par to, ka Imants Spuļģa kungs bija izmeklējis Grigorija Lučanska kunga krimināllietu, uzzināju no Mārtiņa Ķibilda kunga intervijas laikrakstā «Diena».

No Vīnes miljonāra Grigorija Lučanska kunga intervijas laikrakstam «SM Segodņa» un žurnālam «Rīgas Laiks» uzzināju, ka es «kopā ar Imantu Spuļģa kungu un Borisu Pugo kungu» esam nodarbojušies ar politiskajām «provokācijām», kuras būtu neapšaubāmi vērtējamas kā Vīnes miljardiera paša izdomātas pasaciņas, kas pasniegtas attiecīgo Latvijas žurnālistu – marinādē.

Lai miers Imanta Spuļģa un Borisa Pugo pīšļiem! Imants Spuļģis kopš 2001.gada maija atdusas Jāņa Raiņa kapos Rīgā. Imants Spuļģis savu dzīvi ir nodzīvojis godprātīgi, atjaunojis Rīgas krematoriju, atjaunojis Latvijas Ugunsapbedīšanas Asociāciju, kuru bija dibinājis 1924. gadā Latvijas Universitātes profesors, Latvijas Republikas senators Augusts Loebers. Lai mūžīga piemiņa šiem latviešu tautas dēliem!

Es savas personiskās dzīves pagājībā un apcerē, skāru galvenokārt tos notikumus, kuri manā sakarā bija nekorekti atreferēti Latvijas masu saziņas līdzekļos. Es pats nevēlējos lieki un nevajadzīgi apgrūtināt sabiedrību ar šiem manas dzīves ceļa sīkumiem. Ceru, ka veselība un finanses man ļaus arī turpmāk nodarboties ar publicistiku. Esmu neizsakāmi laimīgs, ka manas dzīves norietu bija lemts sagaidīt brīvā, neatkarīgā un demokrātiskā Latvijas Republikā. Tamdēļ vien bija vērts nodzīvot šos straujajām pārmaiņām bagātos, emocionālos un nemierīgos gadus te Latvijā. Pērkons pareizi vien darīja, ka izraka Daugavu…, mūsu tautas likteņupi…

=====================

Nordex šefs Grigorijs Lučanskis. 

============

Kapitālista evolūcija—no Ādažiem līdz Vīnei

1993.03.27 Latvijas Jaunatne Jānis Domburs

=