Lai mūsu saimnieciskā sistēma normāli funkcionētu, nepieciešams visu tās locekļu zināms tikumiskais līmenis. Līdz ar to tiek skarti būtiski mūsu sadzīves momenti. Ja visās mūsu darba dzīves pakāpēs šis līmenis būtu bijis augstāks, mēs šobrīd varētu dzīvot bagātāk, nekā dzīvojam. Kā materiāli bagātāk, tā garīgi bagātāk. Taču viena lieta ir sarosināt sevī domu par darba tikumu, otra strādāt ar to. Kā to dara mūsu rajona jaunie zemkopji, sarunā pie apaļā galda pastāstīja:
L. CIMKOVIČA: Lai pierādītu, ka šie puiši ir tiesīgi runāt par izvirzīto jautājumu, pateikšu komjaunatnes rajona komitejas viedokli. Viņi allaž viens otru nomaina jauno kombainieru sociālistiskās sacensības smailē. Linarda vadītais posms lopbarības gatavošanā iekļuva vadošajā vietā pat republikas mērogā. Puiši ir īsti saimnieki, prot atbildēt par savu darbu un pakāpeniski mācās atbildēt arī par citu paveikto. Lauku cilvēks jau no senseniem laikiem ir mūsu dzīvības pārzinātājs. Gan materiālo vērtību radītājs: no zemes un saules viņš rada maizi, gan garīgo vērtību radītājs: no domas, no līdzjušanas izveido attieksmi to pašu darba tikumu.
 |
| Inesis Šamšels |
J. POČS: Trīs procenti no hektāra iekultā graudu daudzuma ir atļautie zudumi. Bieži vien tie ir vēl lielāki. Taču šogad tos samazināt bija grūti. Traucēja veldre. Vietām labībai zāle jau bija izaugusi cauri. Nācās strādāt palēnāk, reizēm lauku pļaut tikai vienā virzienā, lai pārāk neciestu kvalitāte. Iekūlām vidēji 31,5 c no ha. J. BINĀNS: Mums raža vēl tik krietna nepadevās, taču kolhozā jūtama tendence iet «uz augšu». Domāju, ka tās radītā noskaņa bija viens no tiem komponentiem, kas labības pļaujas kulminācijas nedēļā palīdzēja man 44 jauno kombainieru konkurencē iegūt pirmo vietu.
L. SLOKA: Mūsu posms plānoto 700 tonnu vietā sagatavoja 1480 tonnas zāles griezumu un 500 t granulu vietā izstrādājām 680 tonnas. Uzskatu, ka varējām vēl vairāk gan ceha jauda, gan strādnieku prasme to atļāva, bet lielākiem tempiem nebija gatavi zāles pļāvēji un pievedēji. Pietrūka tehnikas un darba spēka.
Vai šai objektīvajai nepietiekamībai ir kāds sakars ar tikumisko nepietiekamību?
I. ŠAMŠELS: Vistiešākais. Pats strādāju remontdarbnīcās. Zinu, kā rodas tehnikas deficīts: ar nepasaudzētu mašīnu, pavirši izdarītu remontu un nepietiekamu kontroli. Protams, tehnikas gatavību sezonas darbiem akceptē speciāla komisija, tomēr visus sīkumus tā ieraudzīt nevar. Labi, ja par savu mašīnu, traktoru vai kombainu interesējas pats mehanizators, kas ar to strādā. Pie mums šāda prakse ir.
J. POČS: Bet ne tas vien. Nevienam kombainierim nav noslēpums, ka sekmīgi strādāt var tikai, sākot ar otro kombaina kalpošanas sezonu. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka pirmajā nākas to vispirms dabūt darba stadijā. Cik reižu nav bijis tā, ka pat vienkāršu skrūvi atrodi nevis ieskrūvētu, bet iedzītu ar veseri, atklāj, ka pat trūkst dažādas darbam nepieciešamas detaļas ...
J. BINĀNS: Ja jau esam izgājuši no savu darba kolektīvu rāmjiem, tad sacīšu arī, lūk, ko. Kāpēc mums, ja saprotam un zinām, ka nestrādājam slikti, jāpērk mūsu bērniem neizskatīgas kurpītes? Pēc tām estētiski noformētajām un ērtajām nav laika rindas izstāvēt. Iespējams, ka to var atļauties paši apavu ražotāji un tirdzniecības darbinieki. Dusmas sanāk. Un ne tikai par apaviem vien runājot.
Bet kā šāda bezatbildība ietekmē jūs? Vai nepastāv samierināšanās iespēja: ja jau citi strādā pa roku galam, kāpēc man sevišķi jāpūlas?
J. POČS: Domāju, ka nē. Manī, piemēram, diezgan pamatīgi iesēdusies nepieciešamība padarīt savu darbu kārtīgi, lai tas prasītu, ko prasīdams. šī nepieciešamība ir pamatīga tāpēc, ka ilga. Darba grāmatiņu saņēmu jau astoņu gadu vecumā. Skolas brīvlaikā dzimtajā Madonas pusē biju pilntiesīgs kolhoznieks.
L. SLOKA: Nepieciešamību padarīt visu kārtīgi var nosaukt par tādu kā bērnībā iemantotu nosacījuma refleksu. Refleksu strādāt. Māte katru vasaru paņēma apkopt hektāru biešu. Mēs, bērni, dienām uz lauka dzīvojām. Atceros tā vakarā gribējās tikt uz kino. Māte teica: izravējiet vagu, ejiet. Ne vienmēr paspējām. Tad bija traki bēdīgi ap dūšu. Tikai vēlāk sapratu, ka tā iemācījos no daudz kā atteikties, ja tas nepieciešams.
J. BINĀNS: Tā tas ir, taču pašam tāpēc palaisties, nudien, negribas. Labam darbam ir citāds svars. Tāpat kā bērnībā apziņai, ka pats spēj sev nopelnīt visu vajadzīgo skolai.
Skaidrs. Tātad paši nepielaidīšot paviršību. Arī saimniecībās tie cilvēki, no kuriem atkarīgs jūsu darba rezultāts, strādā vairāk vai mazāk kārtīgi, bet ko tālāk? Kā ietekmēt tos rūpniecības darbiniekus, no kuriem ikdienā esat ne mazāk atkarīgi? Varbūt komjaunatnes pirmorganizācija varētu uzrakstīt atklātu vēstuli to rūpnīcu komjauniešiem?
L. CIMKOVIČA: Nebūt neuzskatu, ka viss kārtībā jums ir arī pašu mājās. Ja runā par komjauniešiem, tad ne visiem vēl piemīt tāds darbā tikums, kādu gribētos sajust. Lai klauvētu pie cita kolektīva sirdsapziņas, jāpanāk, lai pašu vidū valdītu pietiekama ieinteresētība par darba rezultātu.
J. BINĀNS: Par to esam domājuši, šajā sezona samērā labi ražu vāca viss mūsu komjauniešu un jauniešu posms. Mans jaunākais brālis Guntis ar pāris entuziastiem izdomājis uzņemties kartupeļu stādīšanu, kopšanu, un novākšanu. Gandrīz tāpat kā slavenais mārupietis D. Tupiņš, tikai mazliet savādāk. Redzēs .. . Bet Lūcijai taisnība, viena daļa komjauniešu mums vēl labākā gadījumā nekā slikta nedara.
I. ŠAMŠELS: Tāpēc, ka labu darīt viņi nav sevišķi aicināti. Varbūt pietrūkst sacensības gara. Mūsu kolhozā komjaunatnes organizācijai ir diezgan liela teikšana. Apbalvojot uzvarētājus dažādās specialitātēs, arī valde neskopojas ne ar goda rakstiem, ne ar prēmijām. Sacensībai ir stimuls. Un, atklāti runājot, ir patīkami saņemt gan morālu, gan arī materiālu gandarījumu. Domāju, ka tieši sacensība un objektīva tās vērtēšana ir priekšnoteikums tam, lai jaunie cilvēki strādātu ar atbildību. Taču sākums prasmei atbildēt par sevi un savu darbu ir bērnībā meklējams.
Bet šai sarunai punkts vēl nav liekams. Lai «... varētu dzīvot bagātāk, nekā dzīvojam», par darba galarezultātu atbildīgi esam kopā un ikviens no mums. Lai katrs būtu tiesīgs prasīt to pašu no citiem. Daudzbalsīgi prasīt.
Sarunu vadīja S. Veckalne
piedalījās:
komjaunatnes rajona komitejas instruktore lauksaimniecības organizācijās Lūcija CIMKOVIČA
kolhoza «Ķekava» lopbarības sagatavošanas ceha vadītājs Linards SLOKA,
kolhoza «Ādaži» iecirkņa mehānisko darbnīcu vadītājs, sezonā kombainieris Inesis ŠAMŠELS.
kolhoza «Ropaži» mehanizators Jāzeps BINĀNS.
Ļeņina padomju saimniecības mehanizators Jānis POČS.
* * *
Viņam ir racionalizatora talants
— Vai tas nebija republikas galvaspilsētas vilinājums, ka pirms nepilna gada pārnācāt strādāt uz Rīgas pievārti — uz Ādažu kolhozu?
— Dzimto pusi — Valmieras rajona Bērzaines kolhozu pametu nelabprāt. Patika tur. Patika kolektīvs. Braucieni ar automašīnu GAZ-53, rudens pusē kombainēšana. Šai pusē ieprecējos. Dzīvesbiedre Antra pērn absolvēja Rīgas Politehnisko institūtu. Specialitāte laukiem nepiemērota — vieglās rūpniecības inženiere ekonomiste. Tās dienas, kad vasarā un rudenī biju Rīgā, varētu uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt. Nebija laika. Strādāju. Vispār pērnais bija steigas gads. Bet jauno sagaidīju neparasti — piecpadsmit grādu siltumā starptautiskajā jaunatnes atpūtas nometnē Erevānā. Ceļazīmi uz atpūtas nometni Ādažu kolhoza traktoru tehniskās apkopes meistars Inesis Šamšelis ieguva par uzvaru kombainieru sociālistiskajā sacensībā pērnā gada rudenī. Inesis uzvarēja ar darbu. Viņa kontā 298 graudaugu tonnas. Noteiktais sezonas plāns bija tikai 228 tonnas! Uzvarēja ar agrāk gūtām praktiskā darba iemaņām. Kombaina tehniskā apkope tika veikta jau darbdienas vakarā. Un kaut vai tāds sīkums — palīdzēja pašizgatavotais segmenta iekniedēšanas āmurs. Kamēr citi segmenta iekniedēšanai patērēja garāku laika sprīdi, Inesis ar pašizgatavoto āmuru šo nelielo operāciju veica krietni agrāk.
 |
| Ādažu kolhoza traktoru tehniskās apkopes meistars komjaunietis Inesis Šamšelis |
— Dažreiz gan atgadās, ka traktorists aicina palīgā — nevar iedarbināt spēkratu. Aizbraucu un redzu, ka vaina pavisam niecīga. Vīriem, kas gadu gaitā pieraduši tikai braukt un braukt, dažkārt pietrūkst teorētisko zināšanu. Jāpalīdz. Sazināmies ar rācijas palīdzību. Teritorija mūsu saimniecībā ir plaša — no Mangaļiem līdz Inčukalnam. Dienā var nobraukt visus 250 kilometrus. Lai tehniskā palīdzība būtu kvalitatīvāka, Inesis nule kā beidzis elektrometinātāju kursus. Vēl daudz kas būtu jāmācās. Bieži darbdienā jāizjūt, ka ar Priekuļu lauksaimniecības tehnikuma lauksaimniecības mehanizācijas specialitāti vien ir par maz.
— Citu darbu gan nespēju iedomāties. Patīk strādāt ar «dzelžiem». Patīk straujums un steiga — tas, ka katru dienu ir kas jauns.
|
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru