Ūdensapgāde ^

Par Rīgas pilsētas ūdens apgādi.

Doc. R. Pāvels, būvinženiers.

Jāpiezīmē, ka arī bakterioloģiskā ziņā mūsu Rīgas gruntsūdens ļoti labs. 

Pārskata plāns
Rīga—Bukulti (I sūkņu st.) - Zaķu muiža (II sūkņu st.).  

Jau 1890. gadā Muenchcnes higiēnists, prof. Pettenkofers, pie kura Rīgas pilsēta bija griezusies atsauksmes dēļ, vai Bukultu gruntsūdens būtu jāizmeklē arī bakterioloģiski, nāca pie slēdziena, ka ķīmiskās analizes pietiek ūdens novērtēšanai: tik tīros un dzestros gruntsūdeņos nākot priekšā tikai pa retai nekaitīgai ūdensbakterijai; patogēnās sīkbūtnes pieradušas pie labāka „ēdamā“ un šādos ūdeņos neattīstās. Kā pierādījums, ka abas gruntsūdensstacijas piegādā Rīgai gandrīz vai sterilu ūdeni, var noderēt 1937. g. 19. 11. ņemto ūdensparaugu izmeklēšana: Bukultu stacijas ūdenī konstatēti 6—8 nekaitīgu dīgļu, bet Zaķu muižas ūdenī tikai 1—2 dīgļi vienā cm3. Tātad, mums ir darīšana ar ļoti tīriem ūdeņiem. Turpmākos pētījumus, sevišķi attiecībā uz sagaidāmo gruntsūdens daudzumu, izdarīja 1889. g. pieaicinātais inž. hidrologs Smrekers. Viņš priekšdarbus nobeidza 1890. gadā un apstiprinājot agrāko pētījumu iznākumus pierādīja, ka Bukultu novadā no katra klm gruntsūdens straumes platuma iespējams gūt līdz 50 l/s; tas nozīmēja, ka pie 8,8 km garas ūdens ieņemšanas ietaises, Bukultos varētu smelt ap 38.000 m3/24 st. Remberģu un Berģu muižu novados būtu sagaidāmi vēl ap 40.000 m3, tātad, kopā līdz 80.000 m3/24 st., kas pietiktu ilgam laikam. Ievērojot šādus speciālistu labvēlīgus slēdzienus, Rīgas pilsēta itkā droši varēja no upes ūdens apgādes pārorientēties uz gruntsūdens apgādi. Tomēr šāda radikāla maiņa nebija tik viegli reālizējama. Pirmkārt, vienai otrai no vadītājām personām vēl bija šaubas, vai tiešām var rēķināties ar tādu ievērojamu daudzumu "neredzamā" ūdens. 

Otrkārt, sarunas ar attiecīgo muižu īpašniekiem par servitūtu tiesību iegūšanu uz gruntsūdens slāņu izmantošanu bija ļoti sarežģītas un vilkās garumā.  Zaķu muižas īpašnieks pat nemaz neielaidās kaut kādās reālās sarunās. 

B u k u l t u stacijas izbūve. 

Bukultu stacijas kopskats.

Un tad kā tas bieži atgadās dzīvē nāca liktenis un atviegloja pilsētai izšķirties ūdens apgādes reformas jautājumā par labu gruntsūdenim. 1900. gadā pavasarī atkal izcēlās vēdera tifa (Typhus abdominalis epidēmija) un attiecīgā izmeklēšana pierādīja, ka saslimšanai par iemeslu bijis plostošanas laikā inficētais Daugavas ūdens, kas iedzīvotājiem piegādāts caur ūdensvadu. Ar to tad pietika: ieguva vajadzīgās servitūtu tiesības; sastādīja galīgo projektu gruntsūdens apgādei no Bukultu rajona, ar būves tāmi 3 miljonu zelta rubļu apmērā (faktiskie izdevumi 2,57 milj. rbļ.); izdeva būvdarbus un 1904. g. rudenī (26. okt. pēc v. st.) atklāja pirmo gruntsūdens staciju, patīkami pārsteidzot rīdziniekus ar dzidro ūdeni, pēc tam, kad tie 240 gadus bija pieradināti pie duļķaina un slimību dīgļus saturoša Daugavas ūdens. Bukultu stacijas pirmā izbūve ietilpa: 

1) 42 filtrakas; 2) 5,6 km sifonvads ar diametru 1000— 230 mm; 3) sūkņu stacija pie m. Baltezera ar vienu 12,3 m dziļu un 5,5 m diametra krājaku, ar dzīv. ēkām un šādu mašīnēlo iekārtu:  

Tvaika mašīnu un virzuļsūkņu skats.

a) 3 virzuļu sūkņi ar jaudu ik 292 1/s un 3 Compound tvaika mašīnas ar jaudu ik 360 Z. sp., pie kam divas mašīnas paredzētas darbam, bet trešā rezervei; mašīnu apgriezienu skaits rēgulējams no 40 līdz 60 minūtē, kas atbilst 194, resp. 292 1/s ik uz agregāta; b) 3 tvaika katli ar sildvirsmu ik 72 nf, p=10 atm, 1 ekonomeizers un tvaika pārkārsētāji;  4) atgaisošanas stacija pie Venču ezera, garā austrumu sifona spārna atgaisošanai; 5) galvenais ūdens piegādes vads diametrā 800 mm, 16,5 km garumā, ar tuneļiem zem dzelzceļa un iegremdētiem dubultvadiem 2 X 800 mm diametrā zem Juglas upes. Drošības dēļ veco Daugavas staciju pirmo laiku atstāja darbības gatavībā gadījumam, ja jaunās stacijas darbībā rastos kādi traucējumi, vai arī bojātos ūdens piegādes maģistrāle. Un faktiski 1906. g. 16. maijā aiz sūcvadu bojājuma, bet 1907. g. 21. novembrī aiz galvenās pievadmaģistrāles plīšanas, vēl reiz nācās iedarbināt veco Daugavas ūdens pumpētavu un ļoti nepatīkami pārsteigt rīdziniekus, kas jau bija paspējuši pierast pie laba gruntsūdens.  

Vecā "ūdens torņa" gāšana 1924. g.

Pirmās gruntsūdeņa apgādes ietaises paplašināšana. Ar laiku tad Bukultu gruntsūdens ietaisēs iebūvētas vēl 84 filtrakas, pagarinājot sifonvadu par 3,2 km, tā kā vidējais attālums starp pamatfiltrakām būtu 8800 m : 126 70 m. Lai būtu iespējams izdarīt krājakas tīrīšanu un event. remontus, Bukultu  stacijā 1908. g. ierīkoja otru krājaku ar 0 3,5 m un dziļumu 12,5 m. Tāpat, lai pilnīgāk nodrošinātu gruntsūdens piegādi, 1911/13. gados izbūvēja rezerves maģistrāli 800 mm diametru no Bukulticm uz Rīgu, kas no Brīvības gatves pa Džutes ielu novirzījās uz Čiekurkalnu, kur tad 1913. gadā uzcēla ceturto ūdenstvertni Ķīšezera ielā. Tvertnes tilpums 2000 m3, tvertnes izmaksa 161.850 z. rbļ. Ūdens piegādes stāvoklis 1929. gadā. Savā laikā inž. Smrekers gruntsūdens devu Bukultu novadā bija pieņēmis 38.000—42.000 mB/24 st. un pie ietaišu projektēšanas rēķinājies ar ūdens līmeņa pazemināšanos līdz 4 m. 1914. g. vidējais, dienā sūknētais ūdens daudzums bija 31.700 m 3, bet 1929. gadā jau 38.900 m3, pie kam vislielākā patēriņa dienā daudzums pat sniedzās pie 59.000 m 3, tātad, pārsniedzot normālo par apm. 50%. Gruntsūdens līmenis ieņemšanas rajonā pastāvīgi kritās un sāka strauji tuvoties minētai robežai. Līdzīgi kritās arī ūdens līmenis krājakā (sk. arī attiecīgus datus turpmākā nodalījumā „Pirmā ekspluatācijas gada rezultāti"). Tātad, bija pienācis laiks stāties pie palīgstacijas projektēšanas. Nācās arī ņemt vērā, ka pēckara gados īpatais ūdens patēriņš (uz 1 iedz. 24 stundās) neatlaidīgi palielinājās, kam par iemeslu bija obligātoriska skalojamo ateju ierīkošana, silta ūdens centrālā apgāde un vispār plašāka ūdens lietošana sakarā ar metropoles dzīves standarta celšanos; nebija arī jāaizmirst, ka viena daļa no rūpniecības, kam pirms kara bija savas privātas ūdens apgādes, tagad pārgāja uz lēto (12 sant./m3) un labo pilsētas ūdeni.  

Par Rīgas pilsētas ūdens apgādi.

1937.05.01 Pašvaldības /Pašvaldību/ Darbinieks

būvinženiers, Doc. R. Pāvels

💦

No Baltezera līdz Rīgai 

To uzcels līdz Padomju Latvijas 20. gadadienai 

Tuvojas nobeigumam 19 kilometrus gara ūdensvada būve. 523. Pārvaldes celtnieki apņēmušies to pieslēgt pilsētas ūdens maģistrālei līdz Padomju Latvijas 20 gadadienai. Ūdensvada ieguldīšanas un montāžas darbos vislabāk strādā Edgara Vetmaņa vadītā jauniešu brigāde. Kad pirms diviem gadiem šīs brigādes locekļi pirmo reizi sastapās pie Baltezera sūkņu stacijas, no kurienes vajadzēja sākties jaunajai trasei, lielākajai daļai jauniešu nebija nekādas pieredzes maģistrāles montāžas darbos. Turpretī pa šo laiku kolektīvs ir ne tikai cieši sadraudzējies, bet arī teicami sastrādājies, celtnieki uzkrājuši bagātīgu pieredzi un ievērojami cēluši savu kvalifikāciju. Visjaunākais brigādes loceklis Ādolfs Elsts, piemēram, atnāca uz brigādi kā palīgstrādnieks, bet jau ieguvis montētāja 5. kategoriju. Savu kvalifikāciju paaugstinājis arī metinātājs Dimants Leibs, bet montētājs Nikolajs Nikolajevs apguvis otru profesiju un tagad teicami strādā arī par gāzes griezēju. 

Visveiklākā, visātrākā brigāde, vislabākais darba izpildījums — tāds ir iecirkņa meistara Sergeja Kotova spriedums par Vetmaņa brigādes celtniekiem. Un patiešām, pilnīgi izmantojot celtniecības tehniku, veicot darbu radoši un liekot lietā izdomu, ūdensvada būvētāji ietaupa daudz laika un arī darbaspēku. Metinātājs Jānis Trokša izgatavoja asprātīgas konstrukcijas aizzīmējamo adatu, ar kuras palīdzību piemetināmo cauruļu galus var nogriezt precīzi atbilstošus samontētā vada gala formai. Ļoti vērtīgu racionalizācijas priekšlikumu izstrādāja arī pats brigadieris Edgars Vetmanis. Resnās, masīvās 

Celtnieki sasnieguši galamērķi. 

Tranšejā gulst pēdējie cauruļu posmi. 

Šajā vietā ūdensvada trešo kārtu pieslēgs pilsētas maģistrālei. 

caurules ne vienmēr bija pareizi apaļas, un tas ārkārtīgi apgrūtināja to sametināšanu savienojumos. E. Vetmanis uzbūvēja īpašas skrūvspīles, ar kurām viegli var dot caurules galam vajadzīgo formu. Tagad šo jaunieša izgudrojumu lieto it visās ūdensvada celtnieku brigādēs. Izdoma un neatlaidība darbā, lūk, kas ir jauniešu brigādes raksturīgākā iezīme. Tāpēc arī nav brīnums, ka tad, kad vajadzēja izvilkt caurules cauri dzelzceļa uzbērumam zem sliedēm, inženieri vispirms uzklausīja Edgara brigādes puišu domas. Patlaban E.Vetmaņa brigāde saņēmusi savu pēdējo un visatbildīgāko uzdevumu trases celtniecībā. Pērnavas un Vagonu ielu stūri būvētāji sasnieguši pilsētas pirmo ūdensvadu. Tranšejā gulst pēdējie cauruļu posmi, un tad — šajās dienās pārgriezīs veco  vadu, lai pieslēgtos kopējam ūdensvada tīklam.  — Tā būs mūsu prasmes, izturības un veiklības pārbaude, — apzinās brigadieris, to zina arī pārējie celtnieki.  Protams, strādāt nāksies bez pārtraukuma varbūt visu vakaru un pat nakti, jo zināmā posmā ūdens būs noslēgts un tad kavēšanās nevar būt, bet montētāji ir pilni apņēmības savu uzdevumu izpildīt ātri un teicami kā vienmēr. Līdz 21. jūlijam — mūsu republikas svētkiem — ierindā stāsies Rīgas trešais ūdensvads, kas būs liels atslogojums ūdens sūkņu stacijai.

No Baltezera līdz Rīgai 1960.07.16 Padomju Jaunatne J. Blaumaņa teksts un fotoattēls

💦

APBALVO SACENSĪBAS UZVARĒTĀJUS

I Ūdenssūkņu stacijas (Baltezera) strādnieku un darbinieku kolektīvs 1945. gada pirmos 9 mēnešos izpildījis gada plānu. Ar savu neatlaidīgo darbu tas nodrošinājis Rīgas pilsētai nepārtrauktu ūdens apgādi, pārsniedzot pirms kara ūdens piegādes normas un panākot lielu kurināmā ietaupījumu. Latvijas PSR Komunālās saimniecības tautas komisariāta komunālo uzņēmumu un būviestāžu, sociālistiskā sacensībā 1945. g. trešajā ceturksnī ieguvis otro vietu. Ar Latvijas PSR Tautas Komisāru Padomes un Arodbiedrību centrālās padomes lēmumu Rīgas pilsētas I ūdenssūkņu stacijai par šiem panākumiem piešķirta naudas balva — 8000 rbļ. I Ūdenssūkņu stacijas telpās notika stacijas strādnieku, inženiertechnisko darbinieku un kalpotāju svinīga sanāksme, kurā uzvarētājiem pasniedza izcīnīto balvu. Atbildot uz apsveikumu, Rīgas pilsētas I sūkņu stacijas stachanovieši deva solījumu gada pēdējā ceturksnī vēl labāk apgādāt ar ūdeni Rīgas pilsētas un Pārdaugavas iedzīvotājus un censties izcīnīt pirmo vietu republikas komunālo uzņēmumu sociālistiskajā sacensībā. 

APBALVO SACENSĪBAS UZVARĒTĀJUS

I. Kuļbins Latvijas PSR Komunālās saimniecības tautas komisāra vietnieks

1945.12.13 Cīņa

💦

Svinīgs brīdis, atklāts 19,6 km garais trešais ūdensvads no Baltezera uz Rīgu.
Gaisā uzšaujas ūdens strūkla. Tiek piepildītas māla krūzes, un ūdeni
nogaršo gan celtnieki, gan viesi.

Zvaigzne
1960.08.05 Zvaigzne

💦

Mūsu muzejs pumpim 

...Pumpim nokrita izpūtējs. Nav jau nekāds brīnums, ka tā gadījās, jo pumpis ir ļoti vecs. 90 gadu, protams, ir cienījams vecums. Kāds varbūt teiks, ka tas ir parasts skurstenis, tomēr tas ir pumpjmašīnas izpūtējs! 

Pauls Timrots 

Tepat netālu no Rīgas Baltezerā atrodas visas šeit redzamās lietas, izņemot skursteni, kas jau ir nokritis, bet viss pārējais vēl ir, un tas saucas Rīgas ūdensapgādes muzejs.

 Kā jau katrā muzejā šeit ir savs saimnieks, kas visu zina un pastāsta arī citiem. Viņa vārds ir Imants Jēkabsons, viņš arī pastāstīja visu, kas no skatīšanās nebija saprotams: 1904. gada 26. oktobrī (pēc vecā stila) pie mazā Baltezera darbu sāka sūkņu stacijas komplekss gruntsūdeņu iegūšanai un pumpēšanai uz Rīgu. Ūdeni pumpēja ar tvaika mašīnu palīdzību, par kurām pārsvarā arī būs šis fotostāstiņš. Līdz tam jau no XVII gs. vidus ūdeni rīdzinieki saņēma tieši no Daugavas pa koka cauruļvadu sistēmu. 1863. gadā gan izbūvēja jaunu čuguna cauruļvadu sistēmu un tvaika sūknētavu augšup pilsētas Maskavas ielā. Taču pagājušā gadsimta beigās tā vairs neapmierināja izaugušās pilsētas vajadzības un, kā izrādījās, Daugavas ūdens neatbilda dzeramā ūdens prasībām. 1883. gadā inženieris hidrologs A.Tīms no Minhenes veica pētījumus Bukultu, Remberģu un Zaķu muižu teritorijā, kur arī atklāja labas kvalitātes gruntsūdens krājumus. Balstoties uz šā kunga pētījumiem, 1903. un 1904. gadā Bukultu muižas teritorijā izbūvēja gruntsūdens iegūšanas sistēmu, sūkņu stacijas kompleksu pie mazā Baltezera, kā arī cauruļvadus ūdens piegādei uz Rīgu. Baltezera ūdensūknētava ar tvaiku darbojās līdz pat 1950. gadam, kad sāka darboties elektriskie sūkņi. Taču tvaika ūdenssūknēšanas agregāti ir saglabājušies darba kārtībā un apskatāmi vecās ūdenssūknētavas mašīnu zālē. 

Neiedziļināsimies tehniskos sīkumos, kurus var uzzināt muzejā, bet vienkārši patīksmināsimies par glītiem dzelžiem. Tāda izskatās pumpju stacijas ēka no ārpuses. Un tāda izskatās dzīvojamā ēka (attēls pa kreisi), kur mitinājās šīs stacijas strādnieki. Mājā joprojām dzīvo cilvēki, stacijā joprojām atrodas sūkņi. No vienas puses it kā varētu sajūsmā ieelsties - ak, kā vecos laikos bijis skaisti, viss tādā vienotā kompleksā - gan mājas, gan darbnīcas, kāds arhitektonisks ansamblis! Taču, ja tā padomā, tad tagad jau arī tā ir - tikpat pretīgi izskatās fabrikas. Mājas arī tikpat pretīgas. Ļoti vienots ansamblis! 

To, ka šis «dzelzs gabals» ir acij tīkams, var pamanīt, jo mudīgākie ļaudis to jau izmantojuši savos mākslas darbos. Piemēram, ir manīts kāds kalendārs, kurā attēlota šī vecā tvaika mašīna. Un uz tās uztupies visiem zināmais Liepājas kultūrists, arī kāda modeļu demonstrētāja. Ļoti jauki - kloķa klaņa mehānisms, bicepsi, tricepsi un dekoltē. Tāda smuka bilde. 

Tā nav ne kapteiņa Nemo zemūdene, ne arī ļoti komplicēts kandžas aparāts. Tā ir daļa no vecās tvaika mašīnas. Simpātiski apaļumi, vai ne? 

Vēl vietējie vīri atceras gadījumu, kad atbraukuši studentes, iegājuši smēdē, nosmērējušies sodrējiem, izlikušies, ka strādā, visu nofilmējuši, aizbraukuši, bet kas pats trakākais - ne vella nav izdarījuši. Laikam tā filma viņiem bijusi vajadzīga kādai prakses atskaitei. 

Noskaidrojās, tā bija grupa Jumprava, kas filmēja klipu Pa papīra kāpnēm! Taču vecie vīri Lifc aptauju neskatās, tāpēc savu smēdi televizorā tā arī neieraudzīja. Pumpju stacija ir nopietna lieta, un arī cita Latvijas rokgrupa Līvi - sadomāja, ka te vajag filmēt. Nofilmēja, iznāca Dzelzsgriezējs, bet ar to saistās notikums, ko citos laikos būtu saukuši par sabotāžu: tajā laikā muzejs vēl tikai tapa un ēkas ārpuse tika apstrādāta ar smilšu strūklu. Vīram, kas šo darbu veica, mugurā bija skafandrs, lai smiltis netiek klāt, un skafandram - ķivere, kas iepatikās Brīzem, to viņš uzlika galvā un dainoja par savu dzelzsgriezēju. Tā Brīze likās pievilcīgāks. Arī muzeju varēja apskatīt pa televizoru, bet gadījās, ka ķivere paķērās līdzi uz TV. Nākamajā dienā smilšu vīrs atnāk uz darbu, bet ķiveres nav. Zvanīja uz TV, meklēja. Tā atradās, bet Brīze joprojām staigā bez galvassegas. 

Varbūt tā ir kāda dinozaura locītavas protēze? Bet kas tas ir, un ko ar to dara, varat noskaidrot, apmeklējot muzeju. 

Te redzami visi trīs pumpīši kopā. Tie ir griezušies 46 gadus un pumpējuši uz Rīgu ūdeni. Pašlaik šie mīluļi jau ir 90 gadus veci, devušies pelnītā atpūtā. Tā jau tas ir - cilvēku arī var visādi apglabāt. Var piesiet akmeni pie kājas un iemest jūrā. Var tos pašus akmeņus salasīt ļoti, ļoti daudz un no tiem uztaisīt piramīdu. Arī padzerties var visādi. Var pasmelt ar roku no peļķes un var uzcelt šādu pumpju staciju, kas priecē aci un kas sen jau beigusi apliecināt savu utilitāro vērtību. Nez kā vēl viss būtu izvērties, ja tas skurstenis nebūtu nogāzies un licis padomāt, ka te kas vērtīgs brūk kopā! 

Foto - Jānis Buls, Diena 

Foto - Pauls Timrots 

1994.08.12 Diena

💦

💦

Francijas un Šveices mīlestība neatrisinās visas Rīgas ūdensapgādes problēmas

ROALDS BEKERS 

Pāršķirstot pirmskara periodā izdotās tehniskās literatūras lappuses, kuras veltītas pilsētas ūdensapgādei, pārsteidz mērķtiecība, neatlaidība un tālredzība, ar kādu tā laika inženieri risināja šīs problēmas. 

Tie ir profesors A.Enšs un docents R.Pavels, kuri izklāsta Rīgas ūdensapgādes sistēmas izveidošanās vēsturi. Pirms Pirmā pasaules kara Rīga bija viena no trijām Krievijas pilsētām, kuras bija centralizēti apgādātas ar kvalitatīvu dzeramo ūdeni. Jāteic, ka to laiku inženieriem šaubu nebija - dzeramais ūdens jāiegūst un jāpiegādā pilsētai tikai no pazemes ūdens krājumiem. Tāpēc Rīgas ūdens bija slavens ar sevišķi labu kvalitāti. 1663. gadā, pirms trijiem gadsimtiem, tika uzbūvētas pirmās Rīgas ūdens ieguves ietaises no Daugavas, kuras pēc tīfa epidēmjas 1892. g. tika slēgtas. Ūdens ieguve no atklātām ūdenskrātuvēm atjaunojās daudz vēlāk, jau mūsu laikā, kad kādam ienāca prātā atjaunot šo paņēmienu, no kura Rīga atteicās pirms simt gadiem. Pie laba gala tas nevarēja novest, un pirmie simptomi jau ir. Juglas ezers kā ūdens ieguves avots jau praktiski pārtraucis darboties. Diemžēl pēdējos gados nekādi jēdzīgi lēmumi nav pieņemti, un tas nevar neaizskart rīdziniekus, kuri līdz šim netiek nodrošināti ar cilvēku pamattiesībām - dzīvot pienācīgu cilvēka dzīvi. Nepārtraukti palielinot maksu par apkuri, parasti atsaucas uz ārējiem faktoriem - grūtības ar kurināmo, pieaug tā cenas pasaulē u.c. Ar dzeramo ūdeni ir otrādi. Pazemes ūdeņu pašizmaksa ir apmēram 4 reizes mazāka nekā nekam nederīgajiem ūdeņiem no atklātajām ūdenskrātuvēm, tāpēc, pārejot uz pazemes ūdeņiem, var samazināt ūdensapgādes tarifus. Šo jautājumu var atrisināt, turklāt daudz īsākā laikā, nekā tas var likties, bet ar noteikumu, ka no šīm rūpēm tiks atbrīvota organizācija, kas nodarbojas ar ūdensvada un kanalizācijas ekspluatāciju. Tai jau tāpat gana darba ar esošajiem tīkliem un būvēm, to remontu, armatūras nomaiņu u.c. ikdienas ekspluatācijas jautājumiem. Neviens nevar teikt, ka viņiem ir viegla maize. Tomēr, manuprāt, ar kapitālo celtniecību šādos apstākļos viņiem nevajadzētu nodarboties. Tas ir pirmais jautājums, kas jānokārto.

Ar ko nepieciešams sākt? Ar esošo tehnisko risinājumu praktisko realizāciju soli pa solim, no gada gadā uzlabojot un pilnveidojot pilsētas ūdensapgādes sistēmu. Lūdzu, konkrēts piemērs. Vidzemes priekšpilsēta izrāda iniciatīvu un vasarā var uzbūvēt uzkrājošo rezervuāru ar tilpumu 10 000 m3, cerams, bijušo Juglas ūdens ieguves ietaišu teritorijā. Tāpat jāuzņemas kopā ar ūdensvada un kanalizācijas uzņēmumu veikt nelielu esošās sūkņu stacijas rekonstrukciju un nodrošināt ar ūdeni visus māju stāvus šajā pilsētas rajonā. Naktī ūdens uzkrāsies rezervuārā, dienā nodrošinās patērētājus. Ņemot vērā, ka 2 rezervuāri ar tilpumu 5000 m3 jau darbojas, 20 000 m3 ūdens var nodrošināt šo rajonu un ne tikai šo. Nākamais posms. Nepieciešams pabeigt iesākto rezervuāru celtniecību Vecmīlgrāvī, tad arī tur būs kvalitatīva ūdens piegāde. Jāatjauno iekonservēto rezervuāru un sūkņu stacijas celtniecība Dreiliņos, kas var kardināli mainīt ūdensapgādes stāvokli pilsētā. Dati par Rīgas pilsētas pazemes ūdens krājumiem rāda, ka tie vairāk nekā divas reizes pārsniedz nepieciešamo patēriņu. Vajag tikai operatīvi risināt jautājumu par šo ūdeņu piegādi patērētājiem. Pēdējā laikā pilsētas un citi dienesti aizrāvušies ar ārzemju firmām, it sevišķi no rietumvalstīm. Neatpaliek arī ūdensapgādes un kanalizācijas uzņēmums. Protams, sadarbība ir vajadzīga, it sevišķi, ja tā ir abpusēji izdevīga un ja to nevada tikai personīgās intereses. Atteikties no palīdzības nevajag, bet lemt un darboties vispirms vajag pašiem. Kad ir skaidrs, ka paši netiek galā, tikai tad jāsauc palīgā franči un šveicieši. Turklāt, savstarpējas palīdzības vārdā varētu dalīties savā pieredzē kā, piemēram, organizēt ūdens ieguvi no Ženēvas ezera. Tas būtu piedienīgāk nekā stāvēt ar izstieptu roku un cerēt uz humāno palīdzību. Pašlepnumam ir jābūt. Zinātkārīgajiem un arī tiem, kam būs jāpieņem lēmumi, piedāvāju datus par reālajām pazemes ūdens avotu jaudām:

1. Pazemes ūdens ieguves avotu grupa Baltezers, Baltezers-1, Baltezers-2 120 000 m3 /dn 
2. Remberģi 20 000 m3 /dn 
3. Zaķumuiža 28 000 m3 /dn 
4. Gauja  70 000 m3 /dn 
5. Katlakalns, Bolderāja u.c. artēziskie ūdens ieguves avoti 15 000 m3 /dn 

Kopā kvalitatīvi pazemes ūdeņi ar zemu pašizmaksu 263 000 m3 /dn. Jālemj par dzeramā ūdens izlietošanas ierobežošanu ražošanas un saimnieciskām vajadzībām. 

Ir virkne tehnisko risinājumu, kas var bez lieliem izdevumiem ievērojami samazināt pazemes ūdeņu izmantošanu. Jāpārtrauc automašīnu mazgāšanu ar dzeramo ūdeni, šī ūdens izmantošanu rūpniecībā, it sevišķi tur, kur iespējams ierīkot atkārtotu ūdens izmantošanu. Pakāpeniski jāpārtrauc dzeramā ūdens izmantošanu fekāliju aizskalošanai tualetes podos. Ja apgūsim paņēmienus, kādus lieto tehniskā ziņā civilizētas valstis, tad mums ar dzeramo ūdeni nekādu problēmu nebūs, bet ūdens pašizmaksa turpmāk nepalielināsies 

* NRA / 28.02.1995

💦

Reiz dimants Rīgas jostā

REDZESLOKAM

Pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu nogalē pa Rīgas galveno maģistrāli — Aleksandra ielu — virzienā uz Aleksandra vārtiem arvien biežāk varēja vērot aizdrāžamies ekipāžas. Netālu no vārtiem norūpējušies vīri izkāpa un pētīja teritoriju starp Aleksandra, Suvorova un Pērnavas ielām, gāja arī pāri Suvorova ielai un gar Aleksandra dārzu līdz dzelzceļam. Viņi vēlējās šeit kaut ko būvēt, tikai... šis gruntsgabals jau piederēja lieltirgotājam Sveinfurtam. Tomēr laba griba un nauda pavēra ne vienas vien durvis. Kā vēstī Rīgas vecās adrešu grāmatas, noskatītais gruntsgabals šajā laikā pārgājis inženiera Kārļa Felzera īpašumā. Tobrīd ažiotāža ap gruntsgabaliem gar dzelzceļu Rīgas tuvumā rūpnieku aprindās arvien pieauga. Gar Rīgas — Dinaburgas (tagad — Daugavpils) dzelzceļu un tā atzarojumiem uz Mīlgrāvi, kas slaidā lokā apjoza Rīgu, sāka veidoties Rīgas rūpnieciskā josta ... Felzera noskatītā vieta toreiz bija tāla pilsētas nomale. Ar retām koka mājām apbūvētajā Aleksandra (tagad — Ļeņina) ielas galā aiz Aleksandra vārtiem (tagad tie ir pārcelti uz Dziesmu svētku simtgades parku) atradās vienkārša pārbrauktuve pār dzelzce]u (tagad šajā vietā atrodas Gaisa tilts). Tālāk sākās vēl pavisam reti apbūvētā Pēterburgas šoseja. No vārtiem labajā puse — Aleksandra dārzs (tagad — vieglo automašīnu stāvvieta), tālāk smilšu klajums. Turpat slīpi pienāca Suvorova (tagad — K. Barona) iela, Pērnavas iela nosaukumu nav mainījusi. 1873. gada vasarā un rudenī šeit rosījās vīri ar ķellēm, bet jau 1874. gada janvārī (tātad pirms 110 gadiem) Aleksandra ielā 184 (tagad — Ļeņina iela 186; 188) darbu uzsāka jauna čugunlietuve un mašīnbūves rūpnīca. Tās dibinātāji: mašīnbūves inženieris K. Felzers, būvinženieris V. Veirs, Rīgas politehnikuma protesors K. Lovis. Tālaika vecākas paaudzes rīdzinieki vēl labi atcerējās K. Felzera tēvu J. Felzeru — Rīgas pirmo mašīnbūvētāju, Vērmaņa mašīnbūves rūpnīcas ilggadējo direktoru. Kalpojot šajā rūpnīcā, labu slavu bija ieguvis arī dēls. Viņš vadījis tvaika ūdenssūknētavas būvi Rīgas Maskavas priekšpilsētā, vadījis Rīgas nocietinājumu vaļņu norakšanu, lai piešķirtu Rīgai mūsdienīgākus vaibstus, piemiņai atstājot kanālu un Bastejkalnu. Politehnikuma profesorus tajā laika pazina katrs kaut cik izglītots rīdzinieks Viņi taču vistiešāk veidoja Rīgas nākotni. Felzera vārdā iedēvētās rūpnīcas uzplaukums bija straujš. Tā uzsāka darbību divās koka ēkās ar piecdesmit strādniekiem, bet pēc pusotra gada bija jau divi simti strādnieku. Pasūtījumu netrūka. Tuvākajam kaimiņam, Krievu — Baltijas vagonu rūpnīcai, ražoja lējumus, jo tai savas lietuves nebija. Mācījās liet arī ūdensvada un gāzes caurules no čuguna jeb ķeta (pirms tam Krievijas impērija tās ieveda tikai no ārzemēm). Kas zina, varbūt vēl šodien kādā no Rīgas alus darītavām alus brūvēšanai izmanto Felzerī ražoto iekārtu. Arī par stiprāku dzērienu izgatavošanas iekārtām spirta brūžos rūpējušies felzerieši. Bet rūpnīcas tehniskie speciālisti, daudzi no tiem — Rīgas izglītību guvušie, gatavoja rūpnīcu arī nopietnākiem darbiem. Bez kārtīga dzinējspēka nav domājama neviena ražošana. Jāražo tvaika mašīnas. Pamēģināja, izdevās gluži labi. Spriest par to varam vēl tagad. Piemēram, 1904. gada iekārtotajā Baltezera sūkņu stacijā joprojām darba kartībā, gan arī tā sauktajā aukstajā rezervē, stāv trīs 1903. gada Felzera rūpnīcā ražoti sūknēšanas agregāti. Apbrīnojama ilggadība. Kā pastāstīja sūknētavas bijušais vadītājs I. Jākobsons, gandrīz piecdesmit gadus ilgās darbības laikā agregāti «atsacījuši» tikai divas reizes. Un rezervē ieskaitīti vēl spēka pilni, tikai lietderīgāku iekārtu izkonkurēti. Turpat apakšā, zem zemes, atrodas arī tajā laikā veidotais ūdensvads, kas sniedzas līdz pašai Rīgai un veidots no Felzena lietajām ķeta caurulēm. Tās kalpo rīdziniekiem vēl šobrīd, sevišķi neapgrūtinādamas ūdensvada ekspluatācijas un remonta dienestu ļaudis. Augot Felzera rūpnīcas popularitātei, tā ieguva vēl papildu teritoriju otrpus Suvorova ielas pie Aleksandra dārza. Risinot transporta jautājumu, pie Rīgas — Mīlgrāvja dzelzceļa izveidoja Aleksandra vārtu (tagad — Oškalnu) staciju. Dzelzceļa atzarojums ievijas arī rūpnīcas abās teritorijās. Kopš 1896. gada Felzera rūpnīca sāka ražot visdažādākās metālgriešanas darbmašīnas. Diemžēl priekšstatu par tām šobrīd var iegūt tikai no fo

Felzera mašīnu «vectētiņu» parāde Baltezera sūkņu stacijā.

toattēliem, ko Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā nodevuši kāda Felzera rūpnīcas inženiera piederīgie. Paldies viņiem! Zinātāji gan stāsta, ka Felzerī izgatavotā ēvelmašīna, tā sauktais «šepings», atrodoties Rīgas Politehniskā institūta mācību darbnīcā. Diemžēl savu oficiālo vizītkarti tā ir nozaudējusi un nu noskaidrošana ir apgrūtināta. Kolēģis no Tālajiem Austrumiem zināja stāstīt, ka vēl Lielā Tēvijas kara laikā kādā Vladivostokas rūpnīcā darbojusies Felzera virpa un ar to strādājis bijušais felzerietis. Maz ticams, bet varbūt kaut kur saglabājusies vēl kāda Felzera darbmašīna? Starp citu, kādreiz arī Rīgas vagonu rūpnīcā vagonu riteņus apvirpoja ar Felzera virpām. 

Felzera rūpnīca Rīgā darbojās līdz 1915. gadam, kad to evakuēja un no jauna uzbūvēja Ņižņijnovgorodā (tagad — Gorkijā). 1917. gadā, pēc nacionalizācijas, to pārdēvēja  ar piebildi «bij. Felzers», un šis vārds oficiālos dokumentos un rūpnīcas nosaukumā saglabājās ilgi pēc Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas. Arī tagad Gorkijā un Rīgā vēl nav aizmirsts felzeriešu sveiciens satiekoties piemest divus pirkstus pie cepures naga. Un vēl — vecākas paaudzes rīdzinieki, tos laikus atminot, ir iedēvējuši gastronomijas veikalu Ļeņina ielā 188 par «Felzera bodi», jo tā izvietojusies rūpnīcas ēkā, kas vēl joprojām saglabājusies. Šis rajons starp Ļeņina, K. Barona un Pērnavas ielām jau tūlīt pēc pirmā pasaules kara kļuva par dzīvojamo kvartālu. Tomēr atsevišķas celtnes tur saglabājušās kā rūpnieciskas arhitektūras pieminekļi. Rūpnīcas teritorijā aiz K.Barona ielas, kur arī ir vairākas Felzera laika celtnes, tagad saimnieko rūpnīcas «Stars» jaudis.

Reiz dimants Rīgas jostā
1984.04.29 Cīņa
H. Guļevskis, A. Pelšes Rīgas Politehniskā institūta vecākais pasniedzējs

💦

Ūdens cena

ANDRIS VENSKIS  hidroģeologs ar 33 gadu stāžu

Šī gada 21. februāri palika 159 gadi, kopš dzimis profesors Ādolfs Tims. Pateicoties viņam, rīdzinieki jau turpat gadsimtu dzer lielisku ūdeni no ūdensgūtuves Baltezers, kas atrodas ap 25 km uz austrumiem no Rīgas. Šeit faktiski atrodas 3 ūdensgūtuves: Baltezers, Baltezers-1 un Baltezers-2. Jādomā, ka ievērojamais zinātnieks, ja vēl dzīvotu, būtu sašutis par attiecīgo resoru un ierēdņu attieksmi pret šo unikālo ūdensgūtuvi. Lieta tā, ka ūdensgūtuvi ekspluatē gandrīz gadsimtu un tā drīz var iziet no ierindas. Lai palielinātu un kompensētu ieņemamā ūdens daudzumu, rajonā,

 kur notiek gruntsūdeņu mākslīga papildināšana ar virsējiem ūdeņiem no Mazā Baltezera, filtrējot tos caur grunti, sastādīts projekts jaunas ūdensgūtuves Baltezers-3 izveidošanai, kura var papildus dot ap 60000 m 3 ūdens diennaktī. Taču šo projektu vis neapspriež ar vietējiem hidroģeologiem, kuri ir daudz strādājuši Baltezera rajonā, bet pašvaldības uzņēmuma Ūdensapgāde un kanalizācija direktors Bambes kungs pieaicina Šveices firmu, kura izdara veselu rindu sensacionālu atklājumu: virsējie ūdeņi no Mazā Baltezera, ko izmanto gruntsūdeņu papildināšanai, esot ļoti sliktas kvalitātes, un tā visu laiku pasliktinātos, gruntsūdeņi Baltezers-3 rajonā arī esot sliktas kvalitātes ar tendenci uz pasliktināšanos, virsējie ūdeņi Rīgas HES ūdenskrātuvē labākas kvalitātes nekā gruntsūdens Baltezera rajonā, tādēļ tuvākajā laika periodā jādod priekšroka tai, attiecīgi izmantojot 24 miljonus latu. (Tiešām, kur gan aizpeldēs šī naudiņa?) Ūdensgūtuves Baltezers-3 izveidošana tiek atlikta uz nenoteiktu laiku. 

Tās celtniecību varēs sākt tikai tad, kad būs savesti kārtībā apkārtējie virsējo ūdeņu baseini, iztērējot vairākus desmitus miljonu latu! Acīmredzot aizrobežas onkuļi domā, ka tiem ir darīšana nevis ar Austrumeiropas valsts iedzīvotājiem, bet gan ar papuasiem, jo viņu vērtējumos ir vesela rinda aplamību (spriežot pēc stratēģijas, kuru piedāvāja konferencē, kas notika Rīgā 18. janvāri). Aplamības ir šādas: gruntsūdens projektējamās ūdensgūtuves Baltezers-3 rajonā raksturots tikai ar vienu hromatogrāfisko analīzi, kura noņemta pie 12. infiltrācijas baseina. Nav noņemts paraugs no Gaujas, kaut tās ūdens raksturots kā slikts. Varbūt nekavējoties jāatslēdz ūdensgūtuves Gauja-1 un Gauja-eksperimentālā, kuras atrodas Gaujas kreisajā krastā un praktiski barojas ar Gaujas ūdeni? Par Mazā Baltezera piesārņotību bija zināms jau sen. Zināms arī tas, ka to rada nogrimušie un pūstošie koki, nevis tas, ka apkārtējās celtnēs nav kanalizācijas. Fakts ir arī tas, ka Baltezera ūdeņi mākslīgās infiltrācijas procesā lieliski attīrās. Ūdens kvalitāte Mazajā Baltezerā pasliktinās arī tādēļ, ka kanāls Gauja-Mazais Baltezers praktiski nedarbojas, kaut gan normālos apstākļos tas spējīgs caurlaist apmēram kubikmetru ūdens sekundē cauru gadu. Nav izmantots bagātais materiāls, kas iegūts Baltezera rajonā agrāko pētījumu laikā. 

Baltezera ūdenssūkņu stacijas administratīvā ēka
 būvēta 19 gs. 20 gs mijā

Rīgas HES ūdenskrātuvi raksturo tikai viens paraugs, kaut gan ūdens ķīmiskais sastāvs ūdenskrātuvē ir diferencēts atkarībā no dziļuma. Nav saprotams, kādēļ bija vajadzīgs noņemt ūdens paraugus no gruntsūdens Rīgas teritorijā, kaut gan no iepriekš veiktajiem pētījumiem zināms, ka tas visur ir piesārņots. Arī gruntsūdeņu saskare ar dziļāko horizontu spiedienūdeņiem sen izpētīta. Šveices firma visu laiku atsaucas uz Eiropas standartiem. Interesanti zināt, vai hromatogrammās uzrādītie komponenti vispār ietilpst kaut kādos standartos? Šādi nopietni jautājumi jārisina konkursa kārtībā, iesaistot arī vietējos speciālistus. Jāpalielina noņemto ūdens paraugu skaits no gruntsūdeņiem un virsējiem ūdeņiem, kuru analīzes var veikt Latvijas speciālisti. Izvēlētajam ūdens ieguves variantam jāpieaicina neitrāla ekspertīze. Ja tiešām nākotnē gribam dzert labas kvalitātes ūdeni, jānoņem gruntsūdeņu un virsējo ūdeņu paraugi no ūdensgūtuves Baltezers-3 rajona, no Gaujas un Rīgas HES ūdenskrātuves, dublējot un papildinot jau noņemtos. Analīzes var veikt Latvijas speciālisti. Nekavējoties jāsāk arī ūdensgūtuves Baltezers-3 ierīkošanu, kuras izmaksas kopā ar Gaujas kanāla rekonstrukciju būs ne vairāk kā 5-6 miljoni latu. Turklāt vienā kubikmetrā pazemes ūdeņu ieguve ir lētāka par tāda paša daudzuma virsējo ūdeņu ieguvi. Tā tas ir arī Rīgā. Ja sabiedrība un attiecīgās iestādes nereaģēs uz visām šīm izdarībām, rīdziniekiem cūkas gads var kļūt visai cūcīgs: būs jādzer pārsvarā virsējie netīrie ūdeņi.

* NRA / 13.03.1995

💦

Kāda tad būs dzeramā ūdens īstā cena?

ANDRIS VENSKIS   bijušais v/u Meliorprojekts galvenais speciālists

Mūsu valsts ir apveltīta ar tādu vērtīgu derīgu izrakteni kā labas kvalitātes dzeramais ūdens. Pagaidām izmanto tikai nelielu daļu no kopējiem pazemes ūdeņu resursiem. Pēc rūpniecības sabrukšanas ūdens patēriņš krasi samazinājās. Piemēram, Rīga un tās apkārtnē ekspluatācijas dēļ bija izveidojusies gigantiska piltuve ūdens spiedienlīmeņu virsmā, kuras dziļums sasniedza 20 metrus. Tagad tā ir būtībā aizpildījusies, kā tas jau notika, beidzoties 2. pasaules karam. Piecdesmito un sešdesmito gadu sākumā tika izveidots speciāls novērošanas urbumu tīkls no vairākiem simtiem urbumu un tas aptvēra visus galvenos pazemes ūdeņu horizontus.

 Tagad šis tīkls līdzekļu trūkuma dēļ gandrīz visur ir likvidēts un diez vai kādreiz tiks atjaunots. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju šis jautājums neinteresē. Kāpēc? Speciālisti hidroģeologi, kuri Latvijā ir ne mazāk kā ducis, ūdens apgādes stratēģisko jautājumu risināšanā būtībā nepiedalās. Hidroģeologus, sevišķi to jauno paaudzi, nezin kāpēc vairāk interesē ārzemju investīcijas (neatkarīgi no to pielietošanas) un personīgā peļņa. Ja tā turpināsies, šī svarīgā specialitāte mūsu valstī zaudēs savu jēgu. Visus ar ūdens apgādi saistītos jautājumus tagad risina valsts ministrs Indulis Emsis, kurš priekšroku dod virsējiem ūdeņiem. Tādā gadījumā gan nav saprotams, kādēļ tika pieļauta Juglas ezera piesārņošana tiktāl (tas, protams, nenotika vienā dienā), ka ūdensgūtne Jugla bija jāatslēdz. Netiek pievērsta uzmanība arī tam, ka kanāls Gauja - Mazais Baltezers jau labu laiku nedarbojas un nenodrošina Mazā Baltezera normālu ūdens apmaiņu. Gaujas baseinā Valkas rajonā ( Lauku Avīze) cita pēc citas iziet no ierindas attīrīšanas iekārtas. Arī tam netiek pievērsta uzmanība! Tas pats var notikt arī Daugavas baseinā. Acīmredzot ministrijā strādājošiem hidroģeologiem nav nekāda teikšana. 

Spriežot pēc Emša kunga izteicieniem pa radio (1995. g. 23. martā), pieņemts galīgs lēmums par dzeramā ūdens papildu ieguvi no Rīgas HES ūdenskrātuves. Šāds lēmums pieņemts it kā tādēļ, ka Šveices valdība šim, nolūkam bez atlīdzības piešķīrusi piecus miljonus Šveices franku. Bet, spriežot pēc konferences lēmuma (Rīga. Water Supply Strategy, 18.01.95), ieguves palielināšana no Rīgas HES ūdenskrātuves izmaksās ne mazāk kā 24 miljonus latu jeb aptuveni 50 miljonus Šveices franku. Acīmredzot pārējie 45 miljoni franku būs jāpiemaksā Latvijas nodokļu maksātājiem. Lūk, kāda būs īstā ūdens cena! Uzskatu, ka šos Šveices valdības cēlsirdīgi piešķirtos frankus vajadzētu izmantot kanāla Gauja - Mazais Baltezers atjaunošanai un ūdensgūtnes Baltezers - 3 ierīkošanai, iepriekš veicot neliela apjoma izmeklēšanas darbus Baltezera rajonā un Gaujas baseinā. Mazūdens periodā jānoņem ūdens paraugi augšpus ūdensgūtnei Gauja un kanāla Gauja - Mazais Baltezers ietekai. Ja upes ūdens ir piesārņots, jāatrod piesārņošanas avoti un tie jāneitralizē. Vispār šī programma būtu jāfinansē Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai, jo upes baseinu uzturēšana kārtībā ir tās pienākums un te nevajadzētu izšķiest līdzekļus, kuri piešķirti tieši ūdens apgādei. Latvijas hidroģeologiem vairāk uzmanības jāveltī ūdens apgādes jautājumu risināšanai. Par dažu iestāžu un speciālistu neizdarībām būs jānorēķinās Latvijas un galvenokārt Rīgas iedzīvotājiem.

 OJĀRS LŪSIS 

* NRA / 08.05.1995

💦

Kur aiz(ne)plūst dzidrais ūdentiņš

Rokas par īsām, maks par plānu

JAU KOPS STEFANA BATORIJA LAIKIEM Rīgā trūkst dzeramā ūdens. Lai to pierādītu, pilsētas izpildkomitejas, Ūdensvada un kanalizācijas pārvaldes vadība bija sarīkojusi preses konferenci ūdensvada muzejā Baltezerā. Jo tieši tur atrodas kādreizējā Polijas un arī Rīgas valdnieka 1582. gadā parakstītais dokuments (privilēģija), kas piešķīra tiesības daļu Juglas upes ūdens novadīt pilsētai. 

Pilsētas izpildkomitejas un Ūdensvada pārvaldes vadītāji

Ūdensvada un kanalizācijas pārvaldes priekšnieks Uldis Bambe iepriekšminēto motivējumu izteica ar humora pieskaņu un laikam gan ne plašas sabiedrības informēšanai, bet daļa patiesības tur slēpjas gan, jo daudzu rīdzinieku, īpaši Centra rajona, augšējo stāvu dzīvokļos ūdens trūkums ir viena no lielākajām neērtībām līdzās citām. Precīzāk ūdens krānos sāk burzguļot tad, kad viena daļa rīdzinieku jau guļ saldā miegā. Otrai tad nu sākas lielā rosīšanās, lai uzkrātu ūdeni dienišķām vajadzībām. Kad šīm mocībām pienāks gals? Plaši informēdams konferences dalībniekus par savu apjomīgo saimniecību sūkņu stacijām, attīrīšanas ierīcēm, ūdenstorņiem, rezervuāriem, cirkulējošā ūdens kubikmetriem utt., nākotnes izredzes U. Bambe raksturoja šādi: ūdenslietās rīdziniekus gaidot VAIRĀK MĪNUSU NEKĀ PLUSU. Šo plusu un mīnusu bilanci atšifrējot, jāsaka, ka runa ir gan par to ūdeni, kas pie patērētāja pienāk, gan par to, kas tiek ārā izliets. Tātad svaru kauss nosveras par labu otrajam. Kaut arī ūdens uz rīdzinieku dzīvokļiem tiek dzīts gan no virszemes, gan apakšzemes krājumiem, tā vienalga nepietiek. Izskaidrojums vienkāršs: aizvadīto gadu nesaprātīgā saimniekošana, nesamērīgā dzīvokļu un rūpniecības objektu celtniecība, no kuriem tālu atpalika esošās ūdensapgādes jaudas. Atrisināt šo problēmu nav vienas dienas darbs. Lai nodrošinātu nepārtrauktu ūdens padevi visos rīdzinieku dzīvokļos, jāprojektē un jāceļ daudz jaunu objektu, jārekonstruē vecās sūkņu stacijas, ar lielāka diametra caurulēm jānomaina ūdens tīkli un māju ievadi, ēkās jānomaina iekšējās ūdens sistēmas. Pēdējo ūdensapgādes objektu kompleksu ūdens ņemšanai no Daugavas uzcēla 1979. gadā. Neba labāka situācija ar kanalizācijas ūdeņiem. Pa šiem gadiem esam paguvuši piesārņot ne vien Baltijas jūru un iekšējās ūdenskrātuves, bet arī gruntsūdeņus. Tālāk nav kur iet. Bet nu jau gals saredzams nākošgad jāstājas ierindā pilsētas notekūdeņu attīrīšanas kompleksam Bolderājā īstai gadsimta būvei. Pateicoties Rietumvācijas speciālistu palīdzībai, varēsim lepoties ar tādiem attīrīšanas procesiem, kādi nav nevienai Baltijas valstij. Bet, lai savāktu un uz šo kompleksu novadītu visus pilsētas notekūdeņus, jābūvē vēl daudz citu ierīču sūkņu stacijas, kolektori. Tur tad arī aiziet lielākā daļa mūsu naudiņas. Lai atrisinātu dzeramā ūdens problēmu, tiekot meklētas jaunas ūdens ņemšanas vietas. Tāda par vispiemērotāko atzīta Ādažos. Tiesa, patlaban tur izvietojies armijas poligons. Vēl viena iespēja ūdens uzkrāšana. To varētu nodrošināt viens liels ūdenstornis kaut kur Gaisa tilta rajonā. Pēc pieredzes nebūtu tālu jādodas šādi lieli dzelzsbetona ūdens rezervuāri ir gan Zviedrijā, gan Norvēģijā. Ziemeļu kaimiņi ir gatavi pamācīt, kā tie būvējami Savulaik pie mums pat bijis sarīkots projektu konkurss. Taču mūsu nabadzība piespiedusi no šīs ieceres pagaidām atteikties. Uz ko tad jūs liekat cerības? - gribēja zināt žurnālisti. 

ilgus darba gadus šīs mašīnas bija muzeja direktora I. Jēkabsona aprūpē. 

Vienīgi un tikai uz ŪDENS TAUPĪŠANU, teica konferences rīkotāji. Šīs cerības gan uz visai nedroša pamata būvētas: lai nu ko, bet taupīt neesam raduši. Šķērdēt gan. It īpaši ūdeni. Daudziem šķiet, ka tas nāk vai no paša Dieva tā kunga neizmērojamajām krātuvēm. Bet taupīt būs jāmācās. Ja ne citādi, tad piespiedu kārtā. Pirmām kārtām tas attiecas uz rūpniecības uzņēmumiem. Ar nākošā gada 1.janvāri tiem tiks palielināta maksa par ūdens patēriņu. Varbūt sitiens pa kabatu mudinās tos būvēt tehniskā, ūdens vadu un domāt, kā ūdeni izmantot atkārtoti. Diemžēl ar to vēl situācija nebūs glābta. Ūdensvada pārvaldes ļaudis izskaitļojuši, cik tūkstoši kubikmetru ūdens iet zūdībā pa ceļam uz rīdzinieku mājokļiem Vispirms jau avārijas gadījumos maģistrālajos ūdensvados. Piemērs Sverdlova iela. Nesen tur ielikts jauns ūdensvads, bet raugi atkal lauž asfaltu un rokas ap caurulēm. Kur vaina? Izrādās zemas kvalitātes ūdensvados. Esam bijuši pārāk mazprasīgi pret to ražotājiem. Ko tik piegādā, to zemē iekšā! Un rezultāts 8 avārijas gadā Sverdlova ielā vien! Neviens gan nav aprēķinājis, cik ūdens aiztek mūsu dzīvokļos, līdz tiekam pie karstas dušas. Bet maz tas nav. Un ja vēl pieskaita mūžam pilošos, bojātos krānus? Tomēr iespējas tos savest kārtībā tuvākajā laikā pilsētas saimnieki nesola trūkstot materiālu, rezerves daļu. Kādu niecīgāku defektu varētu novērst paši iedzīvotāji, bet dažs spriež tā: ūdens tek? Nu lai neba kāda dārgā manta. Bet ja dzīvokļos būtu ūdens patēriņa skaitītāji? Tas gan esot dārgs prieks, ko neatļaujas pat visattīstītāko valstu iedzīvotāji. Un tomēr nekas neiespējams tas nav. Celtnieki sola, ka jaunajos namos ūdens mērītāji būšot, kaut arī pagaidām tie vēl dzīvo projektētāju rasējumos. Dažkārt gan rīdzinieki ir nesaprašanā: viņus aicina taupīt katru ūdens pilienu, bet avārijas vietās ūdens plūst straumēm. Avārijas dienestam ziņots, bet tas uz labošanu vīkšas mēnesi. Tas esot tāpēc, ka avārijas dienesta ļaudis netiekot galā ar milzīgo darbu apjomu. Situācijas uzlabošanās gaidāma tikai, kad tiks uzbūvētas šo dienestu ražošanas bāzes jaunajos mikrorajonos. Patlaban tādu projektējot Purvciemā. Kad uzcels? Gan jau ... Rīdziniekus satrauc arī ūdens tīrības jautājums. Daudziem vēl atmiņā nesenais hepatīta vīrusa apciemojums Kad varēsim bez bažām lietot nevārītu ūdeni? 

tvaika mašīnas

- interesējās klātesošie. Te nu rīdzinieku raizes varam izkliedēt, jo U. BAMBE DZEROT ŪDENI NO KRĀNA. Vismaz tā viņš apgalvoja žurnālistiem. Bet tie vēl gribēja zināt, vai nepietrūks ūdens attīrīšanai nepieciešamā koagulanta? Šim gadam no Ukrainas tas saņemts pietiekamā daudzumā. Kā būs nākošgad? Grūti prognozēt. Ja ne citādi, tad preču apmaiņas ceļā pie tā jātiek. Cerības vieš no Rietumvācijas iepirktais reaģents, kas palīdzēs ekonomēt dārgo ūdens attīrītāju. Patlaban mūsu dzeramais ūdens atbilst prasībām to apliecina Mikrobioloģijas institūtā, Ūdensvada Laboratorijā un pilsētas SES izdarītās analīzes. Bet, ja nu kādam tomēr ir šaubas un viņš vēlas dzert ideāli, tīru ūdeni, tad tam tikai jāiegādājas itāļu firmas ražotais ūdens attīrītājs, kas domāts ierīkošanai tieši dzīvokļos. Protams, ja piekritīsim šīs firmas piedāvājumam un šīs iekārtas iepirksim .. . Un tā atkal metam cerīgus skatienus uz ārzemniekiem. Viņu tehniskais līmenis mums pagaidām ir tāls sapnis. Bet bija taču laiki, kad paši projektējām un izgatavojām sev nepieciešamās iekārtas. Un lepojāmies. Arī vēl šodien, kad šīs iekārtas skatāmas jau kā muzeja eksponāti. Kaut vai VEF ražotās tvaika mašīnas un sūkņi, ko gadsimta sākumā projektējis profesors Sīmanis. Šīs unikālās iekārtas nekur citur pasaulē neatrast. Te ir vēl citi unikāli muzeja eksponāti, piemēram, tvaika katls, spiediena mērītāji. Pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieks Gundars Lasmanis teica, ka šodien tie kalpo pierādījumam, kā «90 gadu laikā esam zaudējuši tehnisko līmeni, kas mums nodrošināja patstāvību». Vai spēsim to atgūt? Jāspēj! 

Rokas par īsām, maks par plānu
1990.10.25 Rīgas Balss
GRAVA, Vilma

💦

Saules pilsēta Baltezerā

Ieva Miķelsone 

Saulainās atvasaras dienas mudināt mudina doties ārpus pilsētas. Ja vēlaties doties pretī zelta rudenim un varat šim nolūkam izbrīvēt, teiksim, otrdienu vai ceturtdienu, turklāt ja jūs izbraukumā dodaties kopā ar bērnu vai pusaudžu bariņu, kurus vairāk interesē mašīnas un jebkura veida tehnika, tad vispiemērotākais ceļojuma galamērķis jums noteikti būs Rīgas Ūdensapgādes muzejs Baltezera sūkņu stacijā. Tā jūs vienlaikus varēsiet izbaudīt lapu zeltu un justies kā Nezinītis Saules pilsētā, kas vēro dažādus kibernētikas brīnumus, vai arī kā liliputs, kas apbrīno Gulivera kabatas pulksteni, kura darbība atgādina ūdensdzirnavu griešanos. Apmēram šādas izjūtas pārņem ar tehniku nesaistītu cilvēku, kad tas ieiet Baltezera sūkņu stacijas mašīnzālē, kur, joprojām lieliskā kārtībā uzturētas, atrodas trīs varen iespaidīgas tvaika mašīnas - 1903. gadā Felzera rūpnīcā pēc Nikolaja Šimaņa projekta ražotie ūdenssūknēšanas agregāti, kas ar tvaiku tika darbināti vēl līdz 1950. gadam un arī pēc tam gadus desmit tika turēti karstajā rezervē - gadījumā, ja tolaik vienīgā augstsprieguma elektrības līnija tiek atvienota. Šis muzejs ir savā ziņā unikāls, jo vienlaikus te ir gan vēsturiskā ekspozīcija, gan arī sūkņu stacija, kas turpina darboties. 

Baltezera sūkņu stacijas mašīnzāle

 Par to īpaši sajūsmināti ir ārzemnieki, kas bilst, ka neko tādu neesot gadījies redzēt. Muzeja idejas autors ir Gāzes un ūdensapgādes pārvaldes toreizējais priekšnieks, vēlākais komunālās saimniecības ministra pirmais vietnieks Alberts Auziņš. Projekts bija gatavs jau 1976. gadā, bet nebija, kas to izbūvē. 1985. gadā agrofirma Ādaži, kam tolaik bija kāda vajadzība saistībā ar ūdens apgādi, pēc principa es tev - tu man apņēmās pārbūvēt veco katlu māju par muzeju. 1988. gada 15. aprīlī tas sāka savu darbību. Muzejā iepazīstama visa Rīgas ūdensapgādes vēsture, sākot ar 1582. gadu, kad Stefans Batorijs deva atļauju no Juglas ezera pa kanālu, kas izrakts līdz pat Raiņa bulvārim pievadīt Rīgai ūdeni. Jau tolaik domāts par ekoloģiju, proti, tas darāms tikai ar noteikumu, ka ezerā nedrīkst samazināties ūdens līmenis vai pasliktināties ūdens kvalitāte. Ūdens plūsma bijusi tik spēcīga, ka Esplanādes rajonā pat darbojušās ūdens dzirnavas. 1812. gadā, tuvojoties Napoleona karaspēkam, tika nodedzinātas priekšpilsētas un kanāls sapostīts. 1663. gadā vācu inženieris Jostens izbūvēja Grēcinieku ielas galā pirmo sūkņu staciju, tā saukto ūdenskumti, ko darbināja seši zirgi un kas Vecrīgai pa priedes koka cauruļu sistēmu pievadīja Daugavas ūdeni. Šī sistēma kalpoja līdz pat 1863. gadam. Cauruļu kopgarums sasniedza 8 km. Muzejā apskatāma Vaļņu ielā, būvējot Hotel de Rome, atrastā caurule. Ar Daugavas ūdeni Rīgas iedzīvotāju vajadzības nodrošināt vairs nevarēja. Inženieris hidrologs A. Tīms no Minhenes 1883. gadā veica pētījumus Bukultu, Remberģu un Zaķu muižas teritorijā, kur atklāja lielus labas kvalitātes gruntsūdens krājumus, par kuriem rīdziniekus apskauda daudzi ārzemju speciālisti. 1904. gadā pie Mazā Baltezera izbūvēja grunts ūdens iegūšanas sistēmu ar sūkņu stacijas kompleksu, kā arī cauruļvadus ūdens piegādei uz Rīgu. Projektētā jauda bija 40-42 tūkstoši m 3 ūdens diennaktī (tagad, izmantojot vakuumsūkņus un mākslīgo gruntsūdeņu papildināšanu, jauda palielināta triskārt, nodrošinot dzeramo ūdeni ceturtajai daļai Rīgas iedzīvotāju). Baltezera ūdenssūknētava darbu uzsāka 1904. gada 26. oktobri (pēc vecā stila). Līdz 1940. gadam Baltezera ūdens kvalitātes ziņā bijis otrajā vietā Eiropā pēc Vīnes ūdens, kas nācis no kalniem. Viens no interesantākajiem muzeja eksponātiem ir varenais tvaika katls, būvēts 1904. gadā. Diennaktī trijos tvaika katlos tika izkurinātas vairāk nekā 15 tonnas akmeņogļu.

Vēl tagad Baltezerā darbojas tā laika sifonvads un daudzas filtrakas. Muzejā aplūkojami seni Rīgas ūdensvadu plāni, oriģināli rasējumi, arī inženiera Oto Smrekera zīmētais Baltezera sūkņu stacijas projekts u.tml. Te uzzināms viss par Rīgas ūdenstorņiem un sūkņu staciju vēsturi. Tehnikas mīļotājiem šis muzejs būs kā īsta paradīze, un arī citiem atklāsies daudzi noslēpumi par to, kā ūdens no pazemes nonāk mūsu dzīvokļu ūdenskrānos. Muzejā pavadītā stunda spēj aizstāt gandrīz vai pusgada mācības skolā, fizikas stundās. Ja jums radusies interese to visu redzēt paša acīm vai parādīt šos brīnumus saviem bērniem vai skolasbērniem, zvaniet pa tālruni 990127 Jākobsona kungam, muzeja saimniekam. Otrdienās un ceturtdienās no plkst. 10 līdz 14 viņš jūs gaidīs Baltezera sūkņu stacijā. No Rīgas šajā Nezinīša Saules pilsētā jūs nokļūsiet, braucot ar Ādažu virziena autobusu vai Siguldas līnijas vilcienu.

Imants Jākobsons

Muzeja iekārtotājs, saimnieks un ūdensapgādes vēstures pētnieks Imants Jākobsons, kam rit jau 76. mūža gads (viņš dzīvo pēc principa - gribi būt vesels - daudz kusties) Gāzes un ūdensvadu uzņēmumā viņš strādā kopš 1945. gada. Mašinbūvnieks pēc izglītības, bijis ūdensvadu uzņēmuma mehāniķis, sācis kā vecākais tehniķis, 1955. gadā uzaicināts strādāt par galveno mehāniķi Baltezera sūkņu stacijā, vēlāk bijis stacijas priekšnieks. Tolaik nav domājis, ka visu mūžu nostrādās viena pārvaldē. Gāzes, ūdensvadu un kanalizācijas pārvaldē bijusi tā laime strādāt kopā ar inženieri Oskaru Videnieku, kas reiz teicis: «Direktori nāk un iet bet trubas paliek! Turēsimies pie trubām!» Tā iznācis, ka Jākobsona kungs pie tām caurulēm palicis visu mūžu, un nu nenoguris dalās savās zināšanās ar daudzajiem muzeja apmeklētājiem un viesiem, kas Baltezerā bijuši pat no Aļaskas, Indijas, Spānijas, Austrālijas.

«Unionā»

Battezera sūkņu stacijas mašīnzāle, tieši tāda, kāda tā bija gadsimtā sākumā, ar lieliski saglabājušos flīžu grīdu un varenajām tvaika mašīnām, kas tapušas laikā, kad metināšana vēl nebija attīstījusies. Varenās čuquna detaļas sastiprinātas ar milzu skavām, diendienā darbodamās, nokalpojušas pusgadsimtu un ir darba kārtībā vēl šodien. Katra mašīna, kuras jauda ir 360 ZS, sūknēja 194-292 l ūdens sekundē; čuguna spara rats, kura svars ir 8 t, griezās ar ātrumu - 60 apgriezieni minūtē. Visu šo mašinēriju apkalpoja divi cilvēki - mašīnists un eļļotājs, kas uzraudzījis eļļas traukos eļļas līmeni. Vērojot šīs mašīnas, jūties kā mazs rūķītis, kas iekļuvis pie kāda apbrīnojama mehānisma un nu var izpētīt kā darbojas visi šie cilindri, vārsti, ventiļi, virzuļi, kloķvārpstas un kloķi.

Gadsimta pirmajā pusē izmantotie ūdens skaitītāji īpaši neatšķiras no mūsdienās uzstādītajiem. Tādi tapuši ne tikai Meinekes rūpnīcā Vācijā, bet trīsdesmitajos gados arī VEF rūpnīcā, toreizējā «Unionā». Atšķirībā no Krievijas rūpnīcās tapušajiem ar misiņa vai pat plastmasas spārniņiem, šie kalpoja gadiem ilgi. 

* Neatkarīgā Rīta Avīze / 12.10.1996

💦

 

1883. gadā inženieris hidrologs A.Tīms no Minhenes veica pētījumus Bukultu, Remberģu un Zaķu muižas teritorijā, kur atklāja lielus labas kvalitātes gruntsūdens krājumus. Bukultu (tagadējā Baltezera) ūdenssūknētava sāka darbu 1904. gada 26. oktobrī (pēc vecā stila). 1935. gadā tika izbūvēta otra sūkņu stacija Zaķu muižā. Baltezera ūdenssūknētava ar tvaiku darbojās līdz 1950. gadam, kad laida darbā elektriskos centrbēdzes sūkņus, bet tvaika sūkņus līdz pat 1960. gadam turēja tā sauktajā karstajā rezervē. Tādējādi agregāti ir saglabājušies un tagad apskatāmi kā muzeja eksponāti. Muzejs ir cieši saistīts ne tikai ar Baltezera sūkņu stacijas ēku kompleksu, bet arī ar visu gadsimtu mijā veidoto Rīgas ūdensapgādes sistēmu, kurā ietilpst arī arhitektoniski izteiksmīgie Rīgas ūdenstorņi. Te ir daudz ko redzēt, un muzeja vadītājs īpaši priecājas par skolu jaunatnes interesi. Arī Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija par svarīgāko uzskata tieši jaunatnes ieinteresēšanu. Pirms šīm Mantojuma dienām tika izsludināts tradicionālais bērnu zīmējumu konkurss. Šoreiz bērni tika aicināti uzzīmēt interesantāko tehnikas vēstures pieminekli. Trīs labāko darbu autori saņems balvas Strasbūrā. Mantojuma dienu pasākumi 13. un 14. septembrī risinājās visos Latvijas novados. 

Jānis Rozenieks 

2002.09.17 Latvijas Vēstnesis (LR ofic. laikr.)

 

Vecās ūdens sūknētavas mašīnu zāle.

Rīgas ūdensapgādes muzejs

Rīgas pilsētas ūdensapgādes sūkņu stacijas darbinieku dzīvojamās ēkas 

💦

Pie Rīgas ūdens piegādātājiem

Ne dienu, ne nakti, ne svētdienās, ne svētku dienās Baltezera ūdenssūkņu stacijā neapklust mašīnu ritmiskā dūkšana. Pašlaik Baltezera ūdenssūkņu staciju rekonstruē. Kad to pabeigs, ūdens piegāde vairs nebūs atkarīga no oglēm, kas vajadzīgas tvaika ražošanai tvaikmašinām, bet sūkņus iedarbinās ar elektromotoriem. Arī jauda stacijai būs ievērojami lielāka. Par nepārtrauktu ūdens piegādi rīdziniekiem sevišķi pūlas stachanovieši mašīnu apkalpotāji b.Baumanis un Kapiciņš, kurinātāji b. Kopmanis, Ivanovs un Codars, eļļotājas b. Veldre, Kļaviņa, Ozolniece un remonta atslēdznieks b. Ozolnieks. Viņi devuši lielu kurināmā un eļļas ietaupījumu, kā arī saīsinājuši mašīnu remonta laiku.

stachanovietis mašinmeistars Augusts Baumanis apkalpo
ūdens sūkņu mašīnas.

REPUBLIKAS PILSĒTAS UN LAUKOS
1949.02.26 Cīņa

💦

Baltezera sūkņu stacijas mašīnu zāle Rīgas rajona Ādažu ciemā.

ZINĀTNES UN TEHNIKAS VĒSTURES LIECĪBAS
1985.03.28 Dzimtenes Balss

💦

-