Arvīds Grigulis <>

PAR MEISTARU UN VIŅA SPIEĶI 

Dižās jubilejas nāk pa desmit gadiem reizi. Gadi, kas jubilejām pa vidu, paliek darbam. Kad nosvinētas jau septiņas dižās un pienākusi astotā, tad sveicējiem sāk aptrūkt gaviļu vārdu, jo tie jau vairākkārt izsacīti iepriekšējās reizēs. Gratulanti top arvien domīgāki, galvenokārt — aiz cieņas un apbrīna par bagātu cilvēka mūžu. Astotajai apsveikumu kārtai jāmeklē kaut kas jauns, kaut kas vēl nebijis, kaut kas tāds, kas gaviļnieka biogrāfijā uzradies divu pēdējo jubileju atstarpē. Tautas rakstniekam Arvīdam Grigulim tās būtu jaunas grāmatas. Šobrīd piesauksim tikai «Vēstules dzejniecei Kamilai». Bet par tām jau ir runāts ar patiesu cieņu un pelnītu atzinību. Vasarnīca Ādažos! Arī tā jau inventarizācijas komisijas novērtēta. Līdaka — astoņkilogramniece! Vai tad par to vērts runāt! Arvīds Grigulis ir vilcis desmit, divdesmit... ja ne pēc svara, tad pēc skaita gan. Nu, kas tad vēl! Spieķītis! Jā, ceļa spieķis, kas ieņēmis savu goda pilno vietu pie Meistara labās rokas. Jubilejas reizē pieminēt spieķi ir mazliet riskanti, un, pabailīgs būdams, es ne mūžam to neuzdrošinātos, ja vien runa nebūtu par Arvīda Griguļa spieķi. Tam spieķim vēl spēks kaulos. Dažkārt, kad patiesība sakāma tieši acīs, spieķis itin sparīgi klaudzina rakstnieku nama grīdu. Uz tādu spieķi balstās nevis pagurums, bet dāsna mūža svars. Arvīdam Grigulim ir ko nest. Tautas rakstnieka, akadēmiķa, profesora un nozīmīgu prēmiju godam pelnītā, saldā nasta nepavisam nav diezcik viegla. Un pārlasiet kaut vai pa vienai no tām viņa grāmatām, kas jūsu plauktā! Pamēģiniet vēlreiz apaut karavīra «kirzas» zābakus, uzvelciet rudens lītavās piemirkušu frontinieka šineli! Pacilājiet līdaku — desmitkilogramnieci, uzceliet vasarnīcu, iekopiet dārzu! Ko nu! Vai tad iespējams inventarizēt talantīga mūža svaru, krāsainas dvēsles sortimentu! Tādu nastu nesot, Arvīdam Grigulim ceļa spieķis pilnīgi nepieciešams. Viņa rokā tā ir goda zīme, jubilejas brīdī, es pat sacītu, — maršala zizlis. Literatūrā notiek visādi brīnumi, iespējams, ka literatūras pētnieki ar laiku izpētīs, no kāda dižkoka darināts Meistara spieķis. Pats viņš to nezina, bet tam kokam uzticēta cildena misija, tas koks balsta raženus augļus. Nav ko noliegt, Arvīds Grigulis reizēm grūž spieķi riteņos — tad, kad riteņi sāk buksēt vai griežas uz grāvja pusi. Gadās — un ne jau vienmēr nejauši —, ka spieķa gals sāpīgi uzmin kādam uz «varžacīm». Taču ar to pašu spieķi Arvīds Grigulis, Ādažu taciņu iedams, notrauc nātri, izravē usni. Ar savu profesoriski izklaidīgo spieķi viņš tomēr nenomaldās sāņus, ar savu akadēmiski uzstājīgo ceļa nūjiņu paveļ nost kādu šķautņaināku oli, palīdz uztaustīt pareizo kājceliņu dažam ceļa sācējam. Meistars vairs nesteidzas, iet palēnām, apdomīgi, bet vēl arvien uzspēj laikā nopietnas sarunas reizē, kad risināmi rakstnieku grāmatu likteņi, kad vērtējami valstiski svarīgi notikumi. Jā, tad viņi ir klāt — Arvīds Grigulis un viņa spieķis. Profesors runā, bet spieķītis rībina parketu — klusāk, skaļāk, mīlīgāk, bargāk —, kāda nu kuro reizi iegadījusies runāšana. Goda vārds, pēc Griguļa spieķa klaudzēšanas es jau, iepriekš varu pasacīt: gaidāma vēsmiņa, vētra vai viesulis. Nudien, tam spieķim ir sava valoda, sava dvēsele! Kam absolūtā dzirde, tas uztvers un sapratīs; kas kurlāks, tam nelīdzēs pat bomis. Ceļa nūjiņas līko rokturi Meistara delna nospodrinājusi līdz spīdumam, un tas liecina, ka Arvīds Grigulis vēl arvien ir ceļā. Uz kurieni! Turp, kur kaut kas no tiek. No kurienes! No turienes, kur kaut kas noticis. Viņš iet pa ceļa vidu. Augusta mēneša melnā pusnaktī Grigulis pārbrauca no ezera. Un ne jau bez loma. Līgo svētku saullēkta stundā viņš āvās tāliem ciemiem. Un neba bez ciemkukuļa. Viņš iet, viņš strādā, viņš dzīvo. Jūs sakāt — spieķītis! Un kas par to! Ir taču cilvēkam vajadzīgs arī uzticams ceļabiedrs, kas allažiņ blakus, uz kuru var paļauties un kurš līdzēs arī nastu nest. Lai kurš — spieķītis nepievils. Ak vai! Gribēju runāt par Meistaru, bet iznāca par spieķīti. Bet—lai! Nekā aplama tur nav. Nekā nosodāma arī. Bez viņa spieķīša man būtu grūti piekļūt tam Grigulim, kādu es viņu redzu un pazīstu šodien — astoņdesmitās jubilejas priekšvakarā. Mazliet smagnēju, bet vērīgu, gudru un nerimtīgu. Ja koka balsts zem ābeles zara liecina par auglīgu vasaru, tad spieķītis gājēja rokā — par ceļa garumu. Tālu ir nākts, un tālu vēl jāiet — visupirms līdz deviņdesmitajai krustcelei. Līdz tai krustcelei Arvīds Grigulis noteikti aizies, jo viņā ir limbažnieka sīkstums, ādažnieka mūsdienīgums, rīdzinieka dzīvesprieks. Un uzticams ceļa biedrs. Pa diviem vieglāka iešana un tālāk var aiziet. 

PAR MEISTARU UN VIŅA SPIEĶI

1986.10.05 Zvaigzne

LAIMONIS VĀCZEMNIEKS 

🐥🐥🐥🐥🐥🐥🐥🐥🐥🐥🐥🐥🐥

Laikraksta «Pionieris» redakcija sveic Tautas rakstnieku ARVĪDU GRIGULI jubilejā un vēl daudz radošas veiksmes — sevišķi bērnu literatūrā!

Arvīds Grigulis šī gada augustā Ādažos kopā ar mazmeitu Māriņu. 

1981.10.09 Pionieris

Ar mazmeitiņu Māriņu Ādažos. 1981

ARVĪDS GRIGULIS DZĪVĒ UN DZEJĀ
1981.10.16 Literatūra un Māksla
BRĪDAKA, LIJA

===============

Dzērves kliedziens rudens debesīs

Arvīdam Grigulim 80

Tautas rakstnieks Arvīds Grigulis vasaras biežāk vai retāk pavada Ādažos. Stipra un laba ir Ādažu zeme. Darbīgiem cilvēkiem tā allaž sniedz smagas vārpas. Un rada šiem izturīgajiem darba vīriem ir arī mūsu Tautas rakstnieks. Viņa dzejas, stāsti, romāni, lugas, zinātniskie pētījumi un kritiskie raksti apvienoti septiņos Kopotu rakstu sējumos. Un cik vēl dzejoļu krājumu radies pēc tam. Jaunatnei veltītajā izlasē «Zeme deg dziesmā» lasām dažādu gadu dzejoļus. Tie tapuši, dažādu pārdzīvojumu modināti un mudināti. Atmirdz daudzas gleznas. Atklājas tēli. Dzirdami cilvēku sirdspuksti, kas atbalsojas putnu dziesmās. Man dvēselē iespiedies aizejošo dzērvju kliedziens. Liekas, ka tas visdziļāk izteic autora pēdējo gadu noskaņas. Par to liecina arī grāmatas «Labvakar, Kamila!» otrās daļas sākums: «Šodien vēlā pēcpusdienā man atgadījās divi zimīgi notikumi. Pirmām kārtām pie Gaujas — pāri manai vasarnīcai pārlaidās dzērvju bars, aiznesot launagu, vasaru un nepaveiktos nodomus. Aizejošo dzērvju kliedzieni ir diezgan briesmīgi, tie kā ar asu nazi sagraiza cilvēku.» Otrs svarīgs notikums — rakstnieks saņem jaunās dzejnieces Kamilas vēstuli. Viņi jau sarakstījušies agrāk. Nākusi klajā jau vesela grāmata. Bet tagad — vēstuļu turpinājumi, kas apvienoti kopējā sējumā. Arvīdam Grigulim tīk paradoksi. Un arī šīs epistolārās etīdes par literatūru, teātri un dzīvi ir savdabīgs paradokss. Rakstniekam nepatīk rakstīt vēstules. Viņš ķeras pie spalvas vai rakstāmmašīnas tikai vislielākās nepieciešamības gadījumos. Un nu pēkšņi top vēstules iedomātai dzejniecei, risinās saruna, atklājas Tautas rakstnieka dzīves gājums. Viņa pieredze, ceļš literatūra. Dzīvojot pie jūras Garciemā, es vēl un vēlreiz pārlasu šīs divas nule pieminētās grāmatas. Piecdesmito un sešdesmito gadu studenti zina, cik ass prāts raksturīgs Arvīdam Grigulim. Mēs visi apbrīnojam viņa zināšanas. Skaudrs dzēlīgums zīmīgs viņa komēdijām. Labsirdīgs humors klājas pār dažu labu stāstu. Bet viņa pirmajā romānā, kas vēl pirms kara parādās presē ar nosaukumu «Liktenīgais noslēpums», jā, šajā romānā «Cilvēki dārzā» ir tik daudz lirisma un romantiskas smeldzes, kas sastopama tikai Arvīda Griguļa spilgtākajos dzejoļos. Tagad tas viss saritējis divos vēstuļu ciklos «Labvakar, Kamila!». Es lasu abas grāmatas pamīšus, un tās labi papildina viena otru. Laimīgs ir cilvēks, kuru sagūstījuši ūdeņi, teātris, grāmatas. Tad cilvēks ir devīgs un bagāts. Viņš prot sarunāties ar vēžiem un vītoliem, kas liecas pār ezeru. Viņš izprot cilvēku psiholoģiju, izprot traģēdijas pamatus. Viņa skatiens spēj ieurbties vēstures dzīlēs un dzīves attīstības likumsakarībās. Šī bagātība palīdz atklāt jaunus noslēpumus, palīdz citiem un sev meklēt dzīves jēgu. Ūdeņi atspoguļo ne tikai padebešus, kas aizlīgo kā balti gulbji, bet vakara krēslā atklāj arī Eduarda Veidenbauma siluetu. «Veidenbaums pie sava ezeriņa?» vaicā Arvīds Grigulis un tūdaļ piebilst. «Kamila, ja Tu aizbrauktu tur, viņš ar Tevi parunātu, jo nav lepns, zina, kas liels, kas mazs.» Kādreiz Līgo dienā kādā Rīgas bibliotēkā sēdēja viens vienīgs lasītājs — izstīdzējis jauneklis, brilles pār acīm. Bibliotekārei jau sen gribējās steigties projām, vajadzēja pīt Jāņu vainagu, iegadāties sieru ... Bet jauneklis lasīja un lasīja. Dusmās saraucās meitenes piere: gribējās dzīšus dzīt arā apmāto lasītāju. Vai jūs zināt, kas bija šis jauneklis? Arvīds Grigulis. Šo stāstu viņš nav ierakstījis vēstulēs Kamilai, bet mēs to zinām. Un sen ticam šai lasīšanas apsēstībai. Kamilai rakstnieks stāsta par to, ka viņu uz Misiņa bibliotēku aizveda Aleksandrs Čaks. Jaunībā Grigulis bija apņēmies, nikni apņēmies mācīties un lasīt. Šie jēdzieni viņam nav dalāmi. Tāpēc arī jaunajai dzejniecei grāmatu kalnus pārcilājis vīrs var droši un pārliecinoši rakstīt: «Kamila, neaizmirsti nekad, ka bibliotēka ir dzīvības avots!» Kur sākuši augt šo atziņu graudi? Limbažos. Pie šīs pilsētas vēstures rakstnieks atgriežas vairākkārt. Viņš gan pazobojas par to, gan pasēro par aizgājušo bērnību, gan apbrīno bijušo Hanzas locekli. Limbaži rakstnieka atmiņā iespiedušies ne tikai ar savām mājam un ezeriem, bet arī ar cilvēkiem. Mēs it kā redzam: pa ceļu pretim nāk astoņpadsmitgadīga Alīde Zālīte. Atraitnim Pēterim Grigulim, kam jau bija pie četrdesmit, iepatīkas šī meitene. «Tajos laikos jauno likteņos vecākiem bija liela teikšana. Pētera Griguļa laipnība un turības solījums, no vienas puses, un Alīdes mātes nepārtrauktie «sprediķi» par gaidāmo labo dzīvi panāca savu,» — tā Arvīds Grigulis iepazīstina mūs ar māti, no kuras dēls manto divas īpašības: spītību un lasītkāri. Tēvs svētdienās un va|as brīžos pārlapoja tikai garīga satura rakstus, turpretī māte aizrāvās ar laicīgām grāmatām. Brauca ar bērniem uz teātru izrādēm, kuras tolaik spēlēja katrā pagastā. Pateicoties Bites bibliotēkai, mazais Arvīds iepazinās ar Poruka darbiem, ar Kaudzīšu «Mērnieku laikiem», ar Andrieva Niedras romānu «Līduma dūmos». Jaunais meklētājs dzīvoja šajā pretrunīgo grāmatu pasaulē. Limbažu gaisma Arvīda Griguļa atmiņās ieguvusi jaunu un svaigu mirdzumu. Tā apstaro viņa pirmo braucienu uz Rīgu — ar kuģīti «Kaija». Kad lasām šīs atmiņas par rakstnieka bērnības dienu zemi, esam pārsteigti: tur taču jūtama Latvijas kultūras vēstures dzīvā elpa. Pat literatūras vēsturnieki reti piemin Baumaņu Kārli, bet Griguļu Arvīds viņu vēl dzīvu redzējis. Viņa tēvs bija Cimzes skolotāju semināra audzēknis. Limbažnieks ir Fricis Bārda, un tagad stāstījums par populāra dzejnieka bērēm un zilo zārku parāda patiesos faktus.

Lasot Kamilai rakstītās vēstules, latviešu un pasaules literatūras attīstības ce|i pienāk klāt. Kļūsti mums tuvas daudzas agrāk nezināmas vai neizprotamas sakarības. Šeit mēs redzam, ka pamazām krājas zināšanas, veidojas rakstnieka pasaules uzskats, aug viņa literārā meistarība, top personība. Vērā ņemamas domas ir par rakstnieka atbildību, jo cilvēki bez dzejas nevar iztikt tāpat kā bez maizes. Bet maize, kā zināms, var būt visāda. Var būt gļetaina, sakaltusi, var būt arī tāda, ka nevar saprast, vai tā ir maize vai ķiļķens Ar dzeju ir tāpat. Arvīds Grigulis raksta: «Visu pagājušo nakti lasīju dzejoļus, kas rakstīti pēdējos gados, pēc alfabēta, pēc kārtas. Pret rītu, kad lifts koridorā jau sāka staigāt uz augšu un leju, man kļuva skaidrs, ka mūsu dzeja ir vainīga, ja arhitekti taisa tik vienādus namus. Bet var būt arī otrādi. Dzejnieki, dzīvojot tik vienādi celtos namos, sākuši tiem piemērot savas dzejas.» Iespējams, ka rakstnieks šeit pārspīlē, bet šajā neparastajā domu gājiena mēs it kā asāk uztveram mūsu dzejas stiprās un vajās puses. Visneparastākais jau ir tas, ka šīs paralēles starp dzejniekiem un namdariem tiek vilktas vēstulē par Dānieļu Defo. Interesanta un pamācoša ir viņa biogrāfija. Bija laiks, kad viņš iestājās par apspiestajiem. Pat publicēja pamfletu «Nabaga cilvēka lūgums», kurā likumu salīdzina ar zirnekļu tīklu. Daniels Defo divas reizes tika piesiets pie kaunastaba. «Pa pilsētu zibens ātrumā izplatījās ziņa,» stāsta Grigulis, «ka nabagu aizstāvis piesiets pie kaunastaba. Cilvēki steidzas turp ar ziediem. Piesieto apmētāja ziediem, stabu apvija vītnēm un dziedāja populāras ielas dziesmas.» Daniela Defo sarakstīta «Himna kaunastabam» kļuva par tautas masu dziesmu. Un te atkal Arvīds Grigulis jautā: «Vai nebūtu lietderīgi, lai katrs mūsu rakstnieks un dzejnieks, dramaturgs un kritiķis padomā tu, kas viņu sagaidītu, ja to nostādītu pie staba kādā no Rīgas laukumiem?» Interesējoties "par rakstniekiem, mēs allaž gribam uzzināt kaut ko tādu, ko nemēdz pieminēt literatūras vēstures grāmatas. Dažkārt tieši šie sīkumi palīdz dziļāk ielūkoties viena vai otra literatūras vai kultūras darbinieka dzīvē un daiļradē. Šādus maz zināmus faktus mēs uztveram daudzas lappusēs Kamilai rakstītajās vēstulēs. Jaunā pavērsienā iezaigojas Aleksandra Čaka talants, atklājas Sudrabkalns recenzents, tuvplānā parādās Andrejs Upīts — ģimenē, draugu pulkā. Pat Viļa Lāča «Zvejnieka dēla» veiklais un rijīgais zivju uzpircējs Garoza iegūst it kā cilvēciskākas īpašības, jo viņa prototips savā laikā apgrozījies Limbažu pusē. Arvīds Grigulis bieži pievēršas aizmirstiem rakstniekiem. Reizēm ir tā: mēs pieminam izcilu darba darītāju, bet viņa priekšteči paliek ēnā. Piemēram, mēs ar lielu cieņu atzīmējām Krišjāna Barona 150. dzimšanas dienu, bet pavisam aizmirsām Jēkabu Zvaigznīti, kas jau 1860. gadā almanahā «Sēta, Daba, Pasaule» trešajā grāmatā par tautasdziesmām rakstīja: «No latviešu sirds viņas nākušas, un vienīgi latvieši var sacīt: tās ir kauli no maniem kauliem un miesa no manas miesas. (.. ) Tāpēc: turat godā, kas īsti jūsu ir, un jūs paši godā paliksatl» Cik patiesīgas un aktuālas ir daudzu lugu autora Arvīda Griguļa domas par dramaturģiju: tā ir rūgta maize. Un viņš puspajokam, pusnopietni atgādina Kamilai 1912. gada R. Hesena teiktos vārdus: «Lai uzrakstītu lugu, vajag būt pusdievam, bet, lai panāktu, ka to izrāda, jābūt sulainim.» Lielā Tēvijas kara dalībnieks, atgriezies tēva mājās, redz: jau izrakts kaps viņa gaidītājam Arvīds Grigulis šo savu personīgo bēdu izteic, asaras norijot, rūgtā teikumā: «Biju nokavējis vienu dienu.» Rakstnieks pazīst sāpes un grūtības, viņš vaigā redzējis nāvi, pazīst šaubas, mācījies labot kļūdas. Viņam tuvs Rabindranata Tagores atzinums: «Ja tu aizvērsi durvis visiem maldiem, tad arī patiesība paliks ārpusē.» Es aizšķiru abas Arvīda Griguļa jaunākās grāmatas — vēstules Kamilai un lirikas izlasi jaunatnei. Kādā dzejolī meitene iznes ceļiniekam bērza sulas māla krūzē. Citā dzejolī viņa klausās, kā kliedz gājputni. Varbūt tā ir Kamila? Vētra un negaiss jūrā kopā sasien viļņus, bet dzērves kliedziens - mīlestības un augšanas alku pilnās sirdis. Garām Ādažu jaunajam rudzu zelmenim soļo vīrs, kam 12. oktobri apritēs 80. Ieklausīsimies viņa mūža soļos! 

Andris Vējāns

 

Dzērves kliedziens rudens debesīs
1986.10.09 Dzimtenes Balss
Andris Vējāns

================================

Rakstnieks un profesors Arvīds Grigulis ar mazbērniem pie savas vasaras mītnes Ādažos.

===