Ekonomikas zinātņu doktors Pēteris Lauva.
Citāti no grāmatas “VAI TAMDĒĻ BIJ’ PĒRKONAM DAUGAVU RAKT?…”
-----------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Ar Grigoriju Lučanska kungu es iepazinos daudz agrāk, nekā rakstīja
laikrakstos. Presē tie jauno laiku žipčiki sarakstīja ļoti daudz, bet
lielākoties izkropļoti, nepatiesi, es pat teiktu, tur vairāk neķītrību, nekā
jēgas.
Gan jau ar laiku iemācīsies rakstīt tāpat, kā raksta tie veco laiku
žipčiki (es izmantoju vēsturnieka Andrieva Ezergaiļa kunga iemīļoto
terminoloģiju).
Ar Grigoriju Lučanska kungu pirmo reizi dzīvē satikos, darbojoties
studentu celtniecības vienībās 1968. gadā Krievijā, tātad pirms trīsdesmit
gadiem. Grigorijs Lučanska kungs tolaik bija rīdzinieks, viņa māte dzīvoja
pieticīgā dzīvoklī Rīgā, Gogoļa ielā −
Maskavas forštatē.
Iepazināmies Vissavienības studentu celtnieku vienību štābā Maskav
ā pēc
kārtējās studentu darbu vasaras Kazahstānā, kur es strādāju Lietuvas studentu
celtnieku vienībā Kokčetavas apgabalā, bet Grigorijs Lučanska kungs Maskavas
studentu celtnieku vienībā Pavlodaras apgabalā Kazahstānas Republikā.
Grigorijs Lučanska kungs toreiz studēja Maskavas Metāla un sakausējumu
institūtā, es mācījos Viļņas Augstākajā partijas skolā.
Grigorijs Lučanska kungs, tāpat kā es un vairums tā laika studentu,
vasarās strādāja un pelnīja naudu studijām (galvenokārt apģērbam). Nopelnīt
varēja apmierinoši, pārbraucot mājās varēja nopirkt kurpes, uzvalku, mēteli un
kopā ar kolēģiem mazliet palīksmoties, kā jau tas visu laiku studentiem bija
pieņemts.
1969. gada vasarā Maskavas, Lietuvas, Latvijas un Igaunijas studentiem
Vissavienības studentu celtnieku vienību štābs Maskavā piedāvāja darbu Kalnu
Altaja autonomajā republikā, Altaja novadā. Te arī sākās mūsu kopdarbība.
Strādājām Kalnu Altaja apvienotajā studentu štābā. Mūsu studentu vienību
komandieris bija visādā ziņā talantīgs un inteliģents maskavietis Aleksandrs Koralova
kungs, Maskavas Valsts celtniecības institūta diplomands, kura ģimene bija
cietusi Staļina kulta laikos. Viņš 1969. gadā jau mācījās Maskavas Valsts
inženierekonomiskā institūta aspirantūras trešajā kursā.
Mūsu studentu celtnieku vienība sastāvēja no diviem tūkstošiem
Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Maskavas augstskolu studentiem. Cēlām mājlopu
(maralbriežu, govju, jaku, zirgu) fermas (kūtis) un dzīvojamās mājas
brīnišķīgajā, mežiem klātajā, kalnainajā, unikālas dabas apveltītajā Kalnu
Altaja autonomajā republikā, kas izvietota kalnos pie Ķīnas, Mongolijas un
Kazahstānas robežas.
Darbs bija ļoti intensīvs, smags, bet tajā pašā laikā interesants un
aizraujošs. Iepazinām Sibīrijas dabu, Sibīrijas cilvēkus – altajiešu tautu,
viņu dzīves problēmas lielajā komunālajā dzīvoklī, ko sauca par Padomju
Savienību.
Starp citu, pagājušā gadsimta sākumā pēc Stolipina reformas šajā novadā
izvietojās arī latviešu, lietuviešu un igauņu apmetnes, kas pajuka pēc 1917.
gada lielinieku revolūcijas uzvaras un Krievijas cara Nikolaja Romanova
impērijas sabrukuma.
Tur esot dzīvojuši arī daži Padomju Krievijas lielinieku varas
represijās «deportētie» baltieši pirms un pēc Otrā pasaules kara, bet ne ar
vienu no viņiem man tā arī neiznāca satikties. Šādu tikšanos es arī pats nemeklēju.
Grigorijs Lučanska kungs bija izglītots, vispusīgi attīstīts un
neapšaubāmi talantīgs cilvēks. Viņa pārvaldīšanā bija studentu apvienotās
vienības finanses, celtniecības materiāltehniskā nodrošināšana un darbu
organizācija Maskavas studentu vienībās.
Grigorijs Lučanska kungs savā darbībā izcēlās ar organizētību,
diplomātiju attiecībās ar vietējās, apgabala un novada varas pārstāvjiem. Tajā
vasarā viņš noorganizēja cementa piegādi no Ķemerovas apgabala, metāla piegādi
no Čerepovecas metalurģiskā kombināta, arī ķieģeļu un citu celtniecības
materiālu piegādi no dažādiem Padomju Savienības reģioniem, tādējādi nodrošinot
studentiem plānoto celtniecības darbu veiksmīgu izpildi.
Celtniecības darbi, kas tika veikti tajā vasarā, naudas izteiksmē
kopumā sastādīja vairāk kā 4 miljonus padomju rubļu jeb virs 2000 rubļu
celtniecības un montāžas darbu uz vienu studentu divos mēnešos. Tā bija tiem
laikiem un platuma grādiem iespaidīga darba ražība. Katrs students darba algā
par diviem vasaras mēnešiem nopelnīja vidēji ap 400 rubļus.
Grigorijs Emanuils Lučanskis
|
Privātajā dzīvē Grigorijs Lučanska kungs bija samērā godīgs,
nesaudzēja, ne veselību, ne laiku, lai materiāli nodrošinātu savu toreiz tikko
nodibināto ģimeni. Būdams ļoti noslogots darbā, viņš tomēr atrada laiku ik
nedēļu piezvanīt uz Rīgu mātei, un uz Maskavu savai jaunajai un simpātiskajai
sievai – Irīnai.
Mēs tajos gados pašaizliedzīgi strādājām, nežēlojot ne laiku, ne
veselību. Cīnījāmies par savu eksistenci samērā smagajos ekonomiskajos
apstākļos. Daudz diskutējām par dzīvi vispār, apskaudām tos cilvēkus, kas
dzīvoja brīvā tirgus un brīvās uzņēmējdarbības apstākļos. Mēs visi vairāk vai
mazāk izjutām nepieciešamību pēc reformām bijušajā padomju iekārtā. Un tādēļ
man nav ne mazākā izbrīna, ka neviens no mums nav iestājies par bijušā padomju
lielinieku noziedzīgā un melīgā PSKP režīma saglabāšanu un, jo vairāk, par tā
restaurāciju, neatkarīgi no tā, uz kurieni dzīve mūs tālāk bija aiznesusi:
Maskavu, Lietuvu, Latviju, Igauniju, Izraēlu, Austriju, Austrāliju, ASV vai kur
citur.
Mēs, dažādu tautību cilvēki − lietuvieši, latvieši, igauņi, krievi,
ebreji, altajieši, poļi un citu tautību studenti cieši sadraudzējāmies un līdz
pat šai dienai iespēju robežās uzturam šo draudzību.
Tās bija brīnišķīgas vasaras. Tādu manā dzīvē nebija daudz. Tajos gados
pārsvarā beidzām savas studijas un sākām iekārtoties dzīvē.
Es pēc Viļņas partijas skolas beigšanas 1969. gadā atgriezos Tukumā un
sāku strādāt par Tukuma rajona Latvijas KP (kompartijas) komitejas
organizatoriskās nodaļas vadītāju un pēc gada patvarīgi iestājos Maskavas
inženierekonomiskā institūta aspirantūrā, kur par aspirantūras vadītāju jau
strādāja Aleksandrs Koralova kungs.
Grigorijs Lučanska kungs pārgāja strādāt par Latvijas studentu
celtniecības vienību komandieri pie Latvijas komjaunatnes Centrālās Komitejas.
Toreiz par Latvijas komjaunatnes Centrālkomitejas sekretāru bija ievēlēts
bijušais Rīgas politehniskā institūta absolvents, Boriss Pugo kungs, viņš arī
atbalstīja Grigorija Lučanska kunga pieņemšanu šai darbā.
Domāju, ka viens no iemesliem darba izvēlei bija Grigorija Lučanska
kunga vecā un jau slimā māte. Pēc četriem darba gadiem komjaunatnes centrālajā
komitejā Grigorijs Lučanska kungs pārgāja strādāt uz Latvijas Universitāti par
prorektoru saimniecības darbā.
Dauzi no mums pabeidza aspirantūras un augstskolas, kļuva par zinātņu
kandidātiem un diplomētiem inženieriem. Es pabeidzu Maskavas inženierekonomiskā
institūta aspirantūru politekonomijā, bet Grigorijs Lučanska kungs tā paša
Maskavas institūta neklātienes aspirantūru finansēs un kredītā.
Kā jau es minēju, pēc aspirantūras beigšanas es sāku strādāt Maskavas
inženierekonomiskajā institūtā, tagadējā Maskavas Valsts pārvaldes institūtā
par aspirantūras vadītāju, kur nostrādāju līdz 1975. gada februārim, kad
pārgāju darbā uz Maskavas pilsētas padomes Plāna komisiju par galveno
speciālistu zinātnes, augstskolu un vidējo tehnisko mācību iestāžu plānošanas
nodaļā.
Aspirantūras pirmos divus gadus es praktiski pavadīju Maskavas Ļeņina
bibliotēkas zinātniskajās lasītavās, tajā skaitā arī reto izdevumu un rokrakstu
glabātavas lasītavā. Es studēju ekonomiskās zinības, filozofiju, vēsturi,
politekonomiju, galvenokārt izmantojot pirmavotus.
Toreiz es iepazinos ar tādu samērā plašu sociālu parādību Maskavas
sabiedrībā, kā «samoizdātu» − nelegālo grāmatu izdevniecību.
Tādējādi, Maskavas «samoizdāta» nelegālās literatūras izplatīšanas
tehnoloģija, kas lieliski darbojās Ļeņina bibliotēkas zinātniskajās lasītavās,
mani ieinteresēja un nodrošināja gan ar Ādolfa Hitlera Mein Kampf tulkojumu
krievu valodā, gan ar Solžeņicina, Pasternaka un Būņina izcilajiem
sacerējumiem, kā arī daudzu citu padomju un ārzemju autoru darbu tulkojumiem
krievu valodā, kas padomju laikos bija aizliegti.
Protams, tādu iespēju Latvijā nebija. Maskavā šī darbība bija pa pusei
legāla. Latvijas padomju lielinieki šai ziņā bija konsekventāki par saviem
Maskavas kolēģiem. Latvijā pat par augstāk nosaukto sacerējumu lasīšanu
viennozīmīgi draudēja cietumsods.
Šo iespieddarbu izplatīšanas un lasīšanas tehnoloģija Maskavā bija ļoti
vienkārša. Bibliotēkas smēķētavā vai bufetē vajadzēja pārliecināt cilvēku, kam
attiecīgais sacerējums bija, un, izejot no bibliotēkas, saņemt to uz vienu
nakti lasīšanai, kādreiz uz vairākām naktīm. Ja bija vēlēšanās nelegālās
izdevniecības pakalpojumus izmantot arī turpmāk, tad ar informāciju bija
jārīkojas ļoti piesardzīgi un godprātīgi.
Sevišķi vēlos pasvītrot, ka Maskavas nelegālas izdevniecības
produkcijas sistemātiska izmantošana būtiski paplašināja manu personisko
redzesloku. Tas veidojās demokrātiskāks, iecietīgāks attiecībā uz citādi
domājošajiem, arī attiecībā uz padomju lielinieku laiku disidentiem. Tie
cilvēki, kas Latvijā tika dēvēti par disidentiem un tiesāti, priekš manis
personīgi sen bija vienkārši citādi domājošie cilvēki, kam bija tiesības citādi
domāt, kam bija tiesības arī uz citu izvēli. Es šai sakarībā nesaskatīju neko
kriminālu.
Valsts Maskavas Pārvaldes institūta rektore bija ekonomikas zinātņu
doktore profesore Olimpiāde Kozlova, Padomju Savienībā samērā pazīstama
pārvaldes teorijas zinātniece. Viņas uzskati par uzņemšanu aspirantūrā bija
savdabīgi. Viņa uzskatīja, ka, piemēram, aspirantūrā gadā var uzņemt trīs
Baltijas republiku aspirantus, sešus ebreju tautības aspirantus un tā tālāk, no
katras tautības tik, cik procentus šī tautība sastāda kopējā PSRS iedzīvotāju
skaitliskajā struktūrā. Ebreju iedzīvotāju skaitlisko sastāvu profesore
rēķināja no Birobidžānā dzīvojošajiem. Protams, ar tikai viņai pašai zināmām un
saprotamām korekcijām.
Katru gadu pirms iestājeksāmenu uzsākšanas aspirantūrā man vajadzēja
iesniegt rektorei profesorei Olimpiādei Kozlovai kandidātu sarakstu pēc
tautībām, lai gan PSRS augstskolās uzņemšana aspirantūrā tautību «griezumā»
oficiāli reglamentēta netika. Vislielākās grūtības pie iestāšanās aspirantūrā
bija ebrejiem un Kaukāza tautību cilvēkiem, kurus rektore uzskatīja par
maskētajiem žīdiem. Manā izpratnē žīdi Padomju Savienībā tika vajāti tāpat kā
cara laikos, tikai ļoti gudri maskēti, jo žīdu vajāšanu padomju lielinieku
likumi formāli aizliedza, par atklātu antisemītismu draudēja pat cietuma sods.
Iestāšanās aspirantūrā kļuva sarežģīta arī «krievam» Grigorijam
Emmanuīla dēlam Lučanska kungam, bet viņu paglāba tikai pilnīgi visi uz teicami
noliktie iestājeksāmeni. Par zinātnisko vadītāju Lučanska kungam rektorāts
nozīmēja PSRS Zinātņu Akadēmijas korespondētājlocekli finansu un kredīta
katedras vadītāju Kirilu Plotņikovu, kurš pēc rektores uzskatiem bija
pietiekami principiāls un antisemītiski noskaņots.
Īstenībā Kirils Plotņikovs bija inteliģents un tolerants cilvēks, kurš
no saviem aspirantiem prasīja priekšzīmīgas zināšanas un godprātīgu attieksmi
pret savu zinātnes nozari. Tautība un politiskās ambīcijas viņu, kā arī vairumu
Maskavas zinātnieku, – neinteresēja.
Ar zinātnisko vadītāju Grigorijam Lučanska kungam paveicās. Kirils
Plotņikovs bija strādājis par PSRS finansu ministra Zvereva kunga vietnieku
Josifa Staļina laikos. Viņš lieliski pārvaldīja PSRS finanses un kredītu gan no
sabiedriskās prakses viedokļa, gan no teorētiskā, zinātniskā viedokļa. Viņš
perfekti orientējās spēles noteikumos, kas nosacīja finansu un kredīta
funkcionēšanu šai milzīgajā un no Eiropas civilizācijas viedokļa nesakārtotajā
valstī.
Tajos gados, kad Grigorijs Lučanska kungs mācījās aspirantūrā, Kirils
Plotņikova kungs bija viens no pieciem Krievijas akadēmiķiem, kas strādāja
Maskavas Inženierekonomiskajā institūtā jeb, kā to pārdēvēja 1975. gadā, –
Valsts Maskavas pārvaldes institūtā. Nedz līdz tam, nedz vēlākajos gados nedz
man, nedz Grigorijam Lučanska kungam vispār nekāda sakara ar PSRS un Latvijas
VDK nebija un arī nevarēja būt. Protams, viņš un es kā jebkurš vidējā līmeņa
vadītājs, bija pakļauts Latvijas VDK pārraudzībai vai tās teritoriālo iestāžu
totalitārajai pārraudzībai. Totalitārā izsekošana bija vispārēja un neizbēgama
PSKP drošības orgānu prakse. PSKP vadīja arī VDK un LKP vadīja arī Latvijas VDK
un tādejādi līdz pat zemākajam hierarhijas līmenim un otrādāk. Totalitārā
izsekošanas un pārraudzības prakse ir bijusi raksturīga jebkurai diktatūrai,
tajā skaitā arī publisku totalitāro partiju diktatūrai.
Grigorijam Lučanska kungam mācības aspirantūrā pie akadēmiķa Kirila
Plotņikova daudz deva profesionālajā un teorētiskajā izaugsmē.
Mūsdienās Latvijā, tāpat kā Krievijā un citur ārvalstīs, ar Valsts
Drošības Komiteju mēģina saistīt tikai tos cilvēkus un tās personības, kas kaut
kādu iemeslu dēļ bija vai arī ir kļuvušas neērtas jaunajām varām vai to
funkcionējošajiem ierēdņiem. Citiem vārdiem sakot – pēc būtības tā ir cīņa par
ekonomisko varu un ekonomisko varēšanu. Manuprāt, ļoti neauglīgs, bet dažiem
pilsoņiem ienesīgs process.
Tieši ar šiem procesiem ir saistītas Krievijas, Austrijas, un Latvijas
masu saziņas līdzekļu aktivitātes, Austrijas miljonāra Grigorija Lučanska kunga
un sarkanā barona Alberta Kaula kunga sakarībās. Es ceru, ka Grigorijs Lučanska
kungs un Alberts Kaula kungs nav saistīti ar bijušās KGB (Valsts Drošības
Komitejas) un PSKP noslēptajiem miljardiem. Par to, ka atsevišķu valstu, tajā
skaitā arī Latvijas specdienesti meklē šo naudu, liecina Latvijas presē
publicētais.
Grigorija Lučanska kunga teiktais, vismaz attiecībā uz mani, kas bija
atreferēts Latvijas presē, nav nekas cits: kā insinuācija vai nu no Grigorija
Lučanska kunga puses, vai no dažu Latvijas preses cilvēku puses, kuri neķītri
izmantoja atsevišķas «druskas» no mana personiskā dzīves gājuma konteksta.
Dodot interviju laikrakstiem «SM Segodņa» un «Diena», Grigorijs
Lučanska kungs gan blēdījās, kas viņam dažkārt bija raksturīgi, gan apzināti
«pūta pīlītes», citējot mākslas filmas «Septiņpadsmit pavasara mirkļi» personāža
superčekista Štirlica spriedelējumus par nodevības būtību un tās sociāli
psiholoģiskajiem cēloņiem pirms pašrocīgas šī «nodevēja» noslepkavošanas, no
mugurpuses raidot tam lodi pakausī.
Ko Grigorijs Lučanska kungs ar to domāja, man atliek tikai minēt.
Varbūt tas bija saistīts ar manas sievas un viņas tēva varmācīgu noslepkavošanu
Maskavā 1996. gada martā?… Nezinu…
Meklēt kaut kādu vienīgo taisnību samērā netaisnā lietā jebkuram no šīs
lietas varoņiem būtu vieglprātīgi. Tajā “taisnībā” visi bija vienlīdz
sasmērējušies.
Lielinieku PSKP funkcionāru vidū (pie kuriem pieskaitu arī sevi) meklēt
kristāltīros būtu veltīga laika un naudas tērēšana.
Protams, ja Grigorijam Lučanska kungam vai kādam citam kungam ir
vajadzīga mana publicitāte VDK sakarā un ja tas palīdz šiem cilvēkiem dzīvot,
tad lai tas tā arī būtu. Neiebilstu, manu imidžu VDK nekad nav bojājusi un arī
nesabojās, jo par VDK “stukaču” es nekad neesmu bijis un arī VDK štatos neesmu
strādājis.
Bet es − Pēteris Lauva − vēlreiz personiski un kategoriski norobežojos
no Krievijas un Latvijas lielinieku kompartijas noziedzīgā, totalitārā režīma
melu ideoloģijas un melu prakses. Tā kopš 1989. gada novembra man ir
nepieņemama jebkurā formā, jebkurā veidā.
Man ir neizsakāmi žēl, ka ilgus gadus es esmu veltīgi maldījies un
iztērējis savu dzīvi šīs ļaunuma impērijas noziedzīgā, melīgā režīma
propagandēšanai un stiprināšanai.
Ja es esmu Grigorijam Lučanska kungam nodarījis apzinātu ļaunumu, tad
lai viņš sūdz mani tiesā. Es no visas sirds vēlu Izraēlas pilsonim Grigorijam
Lučanska kungam lielisku veselību un turpmākus panākumus biznesā, kā arī to
pašu vēlu viņa sievai Irīnai, meitiņai Jūlijai, viņu tuviniekiem un draugiem.
Ar Albertu Kaula kungu es
iepazinos 1964. gadā (pirms gandrīz četrdesmit gadiem), kad strādāju Tukuma
rajona komjaunatnes komitejā par sekretāru un viņš strādāja par Rīgas rajona
komjaunatnes komitejas sekretāru. Tie bija samērā spraigi, un tomēr kā
izrādījās daudz gadus vēlāk, – kārtējie nepiepildīto cerību gadi, kārtējie
komunisma gaidu gadi.
Noslēdzās Hruščova reformu laiks. Iedibinātais Hruščova personības
kults sasniedza savas attīstības virsotni, un atkal Padomju Savienībā notika
kārtējais bijušo komjauniešu politiskais apvērsums, kas ievadīja tā saucamo
Brežņeva stagnācijas posmu melīgajā un noziedzīgajā PSKP totalitārā režīma
attīstībā.
Katrā reformā PSKP vadoņi tautai un savas partijas biedriem solīja, ka
iepriekšējo gadu grēki neatkārtosies. Bet īstenībā notika tā, kā pazīstamajā
Raimonda Paula dziesmā – «… un sākas viss no gala…».
Toreiz Latvijā par komjaunatnes Centrālās komitejas sekretāru strādāja
samērā progresīvs un vispusīgi attīstīts, tolerants cilvēks – Oļegs Rudņeva
kungs. Starp citu, vēlākajos gados, strādājot par Rīgas kinostudijas direktoru,
pēc viņa scenārija un iniciatīvas Latvijā tika uzņemta kinofilma «Ilgais ceļš
kāpās». Tas bija pirmais mēģinājums kaut cik objektīvi atspoguļot Latvijas
cilvēku likteņus laika periodā no 1938. gada līdz 1954. gadam.
Bet 1962. gadā viņš Latvijas komjaunatnes Centrālajā komitejā strādāja
par otro sekretāru un nodarbojās ar komjaunatnes darba vadības un organizācijas
jautājumiem. Es pat apgalvotu, ieviešot šai sfērā dažus zinātnes elementus.
Būdams Tukuma rajonā, viņš ieteica painteresēties, kā šis darbs veicas Rīgas
rajonā, kur par komjaunatnes rajona komitejas sekretāru strādāja Alberts Kaula
kungs, kurš organizācijas un vadības jautājumus risinot samērā profesionāli.
Neilgi pēc šīs sarunas 1963.
gadā notika pieredzes apmaiņas seminārs Rīgas rajonā, kur es tuvāk iepazinos ar
Albertu Kaula kungu. Es iepazinos ar tiem pārvaldes principiem, kurus viņš
centās ieviest savas rajona komjaunatnes organizācijas darbībā.
Mani ieinteresēja šie jautājumi, un es sāku samērā daudz lasīt par
darba zinātnisko organizāciju un pārvaldes principiem. Te bija gan pienākumu
sadale starp komitejas darbiniekiem, gan atbildības reglamentācija un tās
deleģēšana. Alberts Kaula kungs šos jautājumus risināja tiešām profesionāli,
aptverot visu savas organizācijas darbību.
Jāatzīst, ka, tiekoties pēc
septiņpadsmit gadiem – 1982. gadā, Ādažos es ieraudzīju Alberta Kaula kolhozu −
agrofirmu, kur zinātniskā darba organizācija un pārvalde tika īstenota tā, it
kā tas notiktu paraugdemonstrējumu poligonā, lauksaimniecības menedžmenta
zinātniskajā institūtā. Organizācijas un pārvaldes sistēma agrofirmā «Ādaži»
darbojās tiešām samērā veiksmīgi.
Tagad, kad viens vai otrs
sabiedriskās saskarsmes mēdijs apsaukā Albertu Kaula kungu par sarkano baronu,
man nāk prātā Amerikas Savienoto Valstu Aijovas štata miljardieris Džons
Kristāls, kurš ciemojās Ādažos. Viņš gandrīz nedēļu staigāja pa fermām,
ražošanas nozarēm un rūpīgi iepazinās ar ražošanu, cilvēku darba apstākļiem, to
attieksmi pret darbu, runāja par dzīvi. Apmeklējuma beigās viņš man teica: «Ar
tādu uzņēmumu kā «Ādaži» var lepoties gan Eiropā, gan Savienotajās Valstīs.»
Kas attiecas uz sociālistisko ekonomiku, tad to Džons Kristāls nekādi
nevarēja izprast un beidzot salīdzināja ar savas sievas attieksmi pret naudas
tērēšanu, jo viņas tēriņiem neesot nekādas racionālas loģikas, bet, viņaprāt,
tie tomēr esot par lieliem.
Es uzskatu, ka Alberts Kauls ir
bijis un vienmēr paliks uzticīgs Latvijas valstij un Latvijas zemniecībai.
Dažkārt viņam patiešām pietrūka iecietības un takta. Manuprāt, liela mēroga
vadītājs vispār nedrīkst būt izteikti tolerants. Viņš var atļauties iecietību
tikai atsevišķos, sevišķi privātos, vispārcilvēciskos jautājumos. Un diezin vai
te kāds kaut ko var pārmest Albertam Kaulam.
Atzīmējams ir tas, ka viņa
vietnieki − speciālisti «Ādažos» vairumā bija augsti izglītoti un toleranti
cilvēki, bet, ja kāds tāds nebija, viņam vajadzēja agrofirmu pamest (tajā
skaitā arī man personiski). No demokrātijas viedokļa tāda pieeja administrēšanā
dažiem brīvdomātājiem izskatījās kā
vergturu laiku pārvaldes sindroms, bet patiesībā Alberts Kaula kungs centās
īstenot striktu, mūsdienām atbilstošu agrofirmas pārvaldes modeli integrētā un
sarežģītā lauksaimnieciskās ražošanas uzņēmumā. Tādu veiksmīgu uzņēmumu visā
lielajā PSRS bija tikai kādi astoņi.
Tā izveidošanā neapšaubāmi liela
loma bija Padomju Savienības Lauksaimniecības Akadēmijas korespondētājloceklim
Albertam Kaula kungam un šīs Akadēmijas prezidentam akadēmiķim, bijušajam
padomju Latvijas lauksaimniecības ministram Aleksandram Ņikonova kungam, kas,
tāpat kā Antons Berklāva kungs, piecdesmitajos gados no Latvijas tika izsūtīts
trimdā, tikai uz Krasnodaras apgabalu, kur dzīvoja un strādāja līdz Mihaila
Gorbačova nākšanai pie varas.
Mihails Gorbačovs izvirzīja akadēmiķi Aleksandru Ņikonovu par PSRS
Lauksaimniecības Zinātņu Akadēmijas prezidentu.
Tikai tad, pēc trimdā pavadītajiem trīsdesmit gadiem, šis izglītotais
un principiālais latvietis varēja atbraukt uz savu Dzimteni Latviju un parunāt
savā dzimtajā valodā.
Katru reizi, kad man iznāca tikties ar Aleksandru Ņikonovu viņš
nekautrējās runāt latviešu valodā, bez jebkādiem aizspriedumiem viņš teica:
«Biedri, atvainojiet, es ceru, ka neiebildīsiet, ja kādas minūtes parunāšos ar
saviem tautiešiem latviešu valodā. Iepazīstieties! Pie manis no Latvijas ciemos
ir atbraukuši…» Tāds bija disidents, akadēmiķis Aleksandrs Ņikonova kungs, viņš
runāja ļoti inteliģentā un pareizā latviešu valodā.
1979. gada 1. septembrī pēc atgriešanās no deviņus gadus ieilgušās
darbības Maskavā es pārveduma kārtībā iestājos darbā Latvijas Universitātē par
Politekonomijas katedras vecākā pasniedzēja vietas izpildītāju. Mani darbā uz
Universitāti personiski uzaicināja rektors profesors Visvaris Millera kungs un
prorektors Grigorijs Lučanska kungs. Pēc gada politekonomijas katedra ievēlēja
mani par tās pašas katedras vecāko pasniedzēju un docenta vietas izpildītāju.
Tikai 1980. gadā rektors mani ar savu pavēli pārcēla darbā par Latvijas
Universitātes prorektoru mācību un audzināšanas darbā uz personiska lūguma
pamata.
Man, tāpat kā visiem Universitātes rektorāta locekļiem rektors
juridisko zinātņu doktors profesors Visvaris Millers ar savu pavēli
apstiprināja dienesta instrukciju, kas samērā sīki uzskaitīja manus pienākumus,
pakļautību un atbildību. Viss bija ar melnu uz balta papīra uzrakstīts,
nesaprotu, ko tur nevarēja izlasīt Universitātes cilvēki, kuri nezināja “ar ko
tas maskavietis Universitātē nodarbojās”.
Dokumenti bija un arī tagad ir pieejami un izlasāmi Latvijas
Universitātes kadru daļas arhīvā (tagad – personāla daļā jeb pārvaldē) manā
personas lietā. Tos varēja palasīt arī tie Latvijas masu saziņas līdzekļu un
Universitātes cilvēki, kas izrādīja pastiprinātu interesi par manu darbību.
1982.gada 4. maijā pie manis mājās atnāca, mans kolēģis profesors
Edgars Melnķīsis saņemt manu pašrocīgi uzrakstītu atlūgumu par atbrīvošanu no
prorektora darba uz personiskā iesnieguma pamata. No prorektora mācību un
audzināšanas darbā pienākumiem Latvijas Universitātē mani atbrīvoja rektors ar
savu pavēli uz personiska lūguma pamata 1982. gada 20. maijā. Starp citu, mana
partijas nomenklatūras lieta glabājas arī Latvijas KP CK nomenklatūras arhīvā,
kas pieejams Latvijas Republikas totalitārā režīma noziegumu dokumentēšanas
centrā.
Pēc manas aiziešanas no Universitātes prorektora mācību un audzināšanas
darbā šo amatu ieņēma docētājs Niedrītis, docētāja Žvirble (jā nekļūdos). Cik
ilgi šis amats vēl arvien turpināja eksistēt es nezinu! Domāju, ka vismaz līdz
Latvijas Universitātes Satversmes iekārtas atjaunošanai. Kopš tā laika es
Universitātē neesmu iegājis, jo uzskatīju, un, arī šodien uzskatu, bijušo
Latvijas Universitātes pašpārvaldi – par samērā pārpurvojušos dīķi.
Vēl tagad es uzskatu, ka amats – prorektors mācību un audzināšanas
darbā, Universitātē bija un arī tagad ir vajadzīgs un noderīgs! Universitātes
Senātam vienmēr būs nepieciešams «instruments», kas sistemātiski koordinētu un
saskaņotu akadēmisko un sabiedrisko organizāciju darbību gan studentu, gan
mācību spēku vidē, gan abās šais darbības jomās kopumā.
Gandrīz viss, ko manā sakarībā sacerēja «žurnālisti», viss ko teica, tā
saucamie «informētie Universitātes cilvēki» vai «tie Universitātes cilvēki,
kuri zināja stāstīt», vai «ko zināja pastāstīt kompetentu orgānu darbinieki»,
vai «tie, kuri nezināja, par ko gan tur varēja liecināt Lauva» – ir drīzāk
neķītras pasaciņas, tāpat kā «fotogrāfijas ar vieglas uzvedības meitenēm, kur
blakus Lučanskim bijis redzams Lauva».
Manuprāt, žurnālistu Mārtiņa Ķibilda kunga, Ievas Lesčinskas kundzes un
arī citu viņu kolēģu domraksti, kas izskatījās kā vienoti rediģēti un ko varētu
būt veikuši vai nu attiecīgi drošības policijas kungi, vai kādi citi kungi,
bija, saudzīgi sakot – neķītri mīti melīgo padomju lielinieku garā un manierē.
Nevienu no intervijām pirms publicēšanas laikrakstos vai žurnālos šie
«žurnālisti» man neatrādīja, kaut gan to prasītu pat elementārākā pieklājība.
Cik redzams, domrakstu pasūtītāji man pat neuzticēja pēdējo autora korekciju
pirms publicēšanas, par ko demokrātiskā valstī es varētu vismaz izteikt viņiem
publisku fuj…, vai «vot fuj» …
Viens no maniem dienesta pienākumiem Universitātē bija sadarbības
koordinēšana audzināšanas jomā starp sabiedriskajām organizācijām un rektorātu,
tajā skaitā līdztekus daudziem pārējiem uzdevumiem manos pienākumos ietilpa
atbildība par Universitātes studentu celtniecības vienību darbību vasaras
brīvdienās. Studentu celtniecības vienības veidojās no visu Universitātes
fakultāšu studentiem.
Neatkarīgi no tā, kā izveidojās šo studentu dzīve un darbs pēc
Universitātes beigšanas, es esmu gandarīts, ka bijušie Latvijas Universitātes
studenti, kurus es personiski pazinu, visi ieņēma konsekventu un neapšaubāmu
pozīciju Latvijas Republikas atjaunošanas procesā un turpina to stiprināt ar
savu ikdienas darbu arī šobaltdien.
Līdz pat šai dienai man ir labas un biedriskas attiecības ar daudziem
bijušajiem Latvijas Universitātes studentiem un mācību spēkiem.
Bijušie 1970. – 80. gadu Latvijas Universitātes studenti, kuri vēlāk
dzīvē tika iesaistīti darbā Latvijas KGB, Latvijas KP CK, LĻKJS CK, nekļuva par
kolaboracionistiem. Viņi aktīvi piedalījās Latvijas Republikas atjaunošanā 1990
gadā. Pašreiz, pēc vairāk kā desmit gadiem, turpina godprātīgi strādāt brīvās,
demokrātiskās Latvijas Valsts labā un ir tās patiesi patrioti.
Pret cilvēkiem, kuri nevēlējās būvēt brīvo Latviju principiālu
apsvērumu dēļ, kuri savlaicīgi aizbrauca no Latvijas un tagad dzīvo Krievijā,
Izraēlā, Austrālijā, Austrijā vai kādā citā savā jaunajā Dzimtenē, es attiecos
lojāli. Latvijai liktenīgajās dienās šie cilvēki izdarīja savām cilvēktiesībām
atbilstošo personisko izvēli, un tās bija viņu likumīgās tiesības un brīva
privātā izvēle. Neviens nav tiesīgs pārmest un apstrīdēt šo cilvēku izvēli.
Vispārīgi runājot, jāatzīst, ka kolaboracionisms Latvijas sabiedrībā
nav tiesīgi attiecināms uz to paaudzi, kas sasniedza savu pilngadību 1961. gadā
un vēlāk, tas ir, divdesmit gadus pēc kara beigām. Jo tad jau arī pasaules
sabiedrībai vajadzēja tikt galā ar visām Otrā pasaules kara izraisītām
netaisnīgām sekām. Ja pasaules sabiedrība tās neizskauda attiecībā pret Padomju
Savienību, tad ko gan var runāt par kolaboracionismu gan rietumos, gan
austrumos dzīvojošie un izaugušie mūsdienu vēsturnieki.
Savā dzīves ceļā es esmu sastapies ar ļoti daudziem cilvēkiem, kuriem
ir bijuši dažādi dzīves uzskati. Ar Imantu Spuļģa kungu kā ar savu bijušo kursa
biedru juridiskajā fakultātē mani iepazīstināja Juridiskās fakultātes dekāns
profesors Andris Plotnieks. Tas notika Universitātes mācību spēku kafejnīcā
1979. gadā.
Imants Spuļģa kungs manā atmiņā ir palicis kā vispusīgi izglītots un
tolerants cilvēks. Tai laikā viņš interesējās par latviešu marīnistu darbiem,
nodarbojās ar sportu. Es viņu atcerējos kā Rīgas pilsētas Kirova rajona
komjaunatnes komitejas aktīvistu, kas pārstāvēja Universitāti.
Kad profesors Andris Plotnieks, iepazīstinot, viņu stādīja man priekšā
kā Rīgas pilsētas OBHSS priekšnieka vietnieku un kriminālizmeklēšanas daļas
priekšnieku, milicijas pulkvežleitnantu, es tam nekādu uzmanību nepievērsu. Es
nekad dzīvē neesmu veltījis uzmanību ieņemamajiem amatiem un dienesta pakāpēm.
Par to, ka Imants Spuļģa kungs bija izmeklējis Grigorija Lučanska kunga
krimināllietu, uzzināju no Mārtiņa Ķibilda kunga intervijas laikrakstā «Diena».
No Vīnes miljonāra Grigorija Lučanska kunga intervijas laikrakstam «SM
Segodņa» un žurnālam «Rīgas Laiks» uzzināju, ka es «kopā ar Imantu Spuļģa kungu
un Borisu Pugo kungu» esam nodarbojušies ar politiskajām «provokācijām», kuras
būtu neapšaubāmi vērtējamas kā Vīnes miljardiera paša izdomātas pasaciņas, kas
pasniegtas attiecīgo Latvijas žurnālistu – marinādē.
Lai miers Imanta Spuļģa un Borisa Pugo pīšļiem! Imants Spuļģis kopš
2001.gada maija atdusas Jāņa Raiņa kapos Rīgā. Imants Spuļģis savu dzīvi ir
nodzīvojis godprātīgi, atjaunojis Rīgas krematoriju, atjaunojis Latvijas
Ugunsapbedīšanas Asociāciju, kuru bija dibinājis 1924. gadā Latvijas
Universitātes profesors, Latvijas Republikas senators Augusts Loebers. Lai
mūžīga piemiņa šiem latviešu tautas dēliem!
Es savas personiskās dzīves pagājībā un apcerē, skāru galvenokārt tos
notikumus, kuri manā sakarā bija nekorekti atreferēti Latvijas masu saziņas
līdzekļos. Es pats nevēlējos lieki un nevajadzīgi apgrūtināt sabiedrību ar šiem
manas dzīves ceļa sīkumiem. Ceru, ka veselība un finanses man ļaus arī turpmāk
nodarboties ar publicistiku. Esmu neizsakāmi laimīgs, ka manas dzīves norietu
bija lemts sagaidīt brīvā, neatkarīgā un demokrātiskā Latvijas Republikā.
Tamdēļ vien bija vērts nodzīvot šos straujajām pārmaiņām bagātos, emocionālos
un nemierīgos gadus te Latvijā. Pērkons pareizi vien darīja, ka izraka
Daugavu…, mūsu tautas likteņupi…
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru