Gunārs Ziemelis *

Lopkopības speciālists, zooinženieris,
piena ražošanas uzņēmuma SIA "EIMURI" īpašnieks.

Dzimis 1953. gadā Talsos. Bērnība paiet laukos Tukuma rajona Zantes un Vānes pagastos, kur arī iepazinis lauku dzīvi un lauku darbus. Vasaras brīvlaikos strādājis lielsaimniecībā lauku brigādēs lopbarības sagatavošanas darbos un lopkopībā.

1968. gadā pabeidz Vānes astoņgadīgo skolu. Turpina mācības Kabiles vidusskolā, kuru absolvē 1971. gadā. 1972. gadā ar izcilību pabeidza Rīgas 3. Tehnisko skolu, iegūstot kinomehāniķa specialitāti. Šajā gadā iestājās Latvijas Lauksaimniecības Akadēmijas (LLA) Zootehnikas fakultātē. Tāpat kā vidusskolā, arī studiju gados aizrāvies ar basketbolu un vieglatlētiku. LLA beidza 1977.gadā, iegūstot zooinženiera diplomu. Pēc sadales, ievērojot augsto vidējo atzīmi, darbā tiek norīkots Rīgas rajonā. No 1977.gada oktobra kopā ar ģimeni dzīvo un strādā Ādažos. 

Darbu Ādažos sāka kā kolhoza “Ādaži” piena ražošanas kompleksa ”Briljanti” vadītājs, kur bija nokomplektēts komjauniešu – jauniešu kolektīvs. Lai vadītu šādu kolektīvu, bija prasība kļūt par Komunistiskās partijas biedru. Pēc G.Ziemeļa domām iestāšanās KP nedeva ne priekšrocības, ne personīgu labumu, bet tikai dubultoja atbildību un pakļautību. Tomēr visā Latvijā un ārpus Latvijas pazīstamā Ādažu kolhoza ferma “Briljanti” būtībā vairāk kalpoja sociālistiskā saimniekošanas veida pārākuma izrādīšanai, tas ir, politiskam mērķim. To nevar vērtēt kā racionālas un progresīvas saimniekošanas formu. 80.gadu beigās Gunārs Ziemelis bija Ādažu kolhoza galvenais lopkopības speciālists.

Gunārs Ziemelis uzskata, ka, sākoties privatizācijas procesiem, sava noslēgtā rakstura un neatkarības dēļ, viņš nav iederējies tajā vidē un struktūrās, kas izlēma ”Ādažu” likteni. Toreizējā situācija izveidojās ne tik daudz nesakārtotās likumdošanas un nezināšanas dēļ, bet gan galvenokārt cilvēku negodīguma, savtības un alkatības dēļ, no kā cieta viņš un vēl daudzi “Ādažu” darbinieki. 

Šobrīd Gunārs Ziemelis vada SIA ”Eimuri”, kur attīsta piena lopkopību un saražo vairāk kā 650 tonnas piena gadā. Viņš uzskata par veiksmi to, ka var strādāt savā specialitātē, kurā ir uzkrājis ilggadīgu pieredzi un zināšanas. G. Ziemelis atzīst, ka mērķtiecība un godīgums ir viņa kā cilvēka un uzņēmēja galvenie principi. Pateicoties pirmajam, uzņēmums vēl darbojas, pateicoties otrajam, viņu ciena.

Vērtējot Latvijas lauksaimniecības nākotni pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, G. Ziemelis uzskata, ka tā nesīs pozitīvas izmaiņas Latvijai kopumā. Ādažos pārmaiņas būs mazākas, jo ES atbalsts Pierīgai būs mazāks nekā attālākiem reģioniem. Viņš domā, ka patreiz piedāvātā ES subsidēšanas politika Latvijai lielā mērā balstās uz ekstensīvās un bioloģiskās lauksaimniecības atbalstīšanu, kas nemazinās lauku apdzīvotību, bet, jo īpaši, neradīs konkurēt spējīgas lauksaimnieciskās produkcijas apjomu palielināšanos ES kopējā tirgū. ES ir izdevīgāk piemaksāt kandidātvalstu zemniekiem, lai ražo mazāk, bet bioloģiski tīrāku produkciju, tādējādi neapdraudot Vācijā, Holandē vai citviet ES jau izveidoto intensīvās ražošanas sistēmu.  

Ģimeni Gunārs Ziemelis nodibināja 1976.gadā, sieva Sigrīda beigusi LLA Mežtehnikas fakultāti, iegūstot kokapstrādes inženiera diplomu. Ģimenē izaudzināti divi bērni – Jolanta un Gatis.

2003.gada aprīlis

* Sagatavoja 11.a klases skolēns Gatis Ziemelis
Konsultante: skolotāja Elza Skerškāne 

ZOOTEHNISKAJA DOMAŠANĀ KAIMIŅI IR SOLI PRIEKŠĀ

Šim materiālam virsraksta vietā secinājums. Lopkopības produkcijas ražošana atbilstoši barības izlietojumam vairs nepavisam nav ne «modes darbiņš», nedz pārspīlēta prasība. Šo aspektu sociālistiskās sacensības un vienotā darbuzdevuma kolektīvu ražošanas robežlīniju noteikšanā izvirza ne tikai lopkopības speciālisti, bet arī paši lopkopji. Vērtējot paveikto kā līdz šim tikai pēc gala rezultāta, vērtējums iznāk neobjektīvs, sacensība neefektīva. Arī vienota darbuzdevuma ieviešanu lopkopības nozarē bremzē apstāklis, ka līgumā ar kolektīvu vai atsevišķu lopkopi nav iespējams paredzēt un garantēt noteiktu barības daudzumu noteiktā kvalitātē. Rīgas rajona kolhoza «Ādaži» galvenā zootehniķa GUNĀRĀ ZIEMEĻA apsvērumi var kļūt par ierosmi pieredzes izpētīšanai un apguvei. 

Mūsu saimniecībā allaž cieņā ir rūpe par ziemai saražotās lopbarības taupīgu izlietošanu, bet ar pērno gadu, kad stājās ierindā centrālā laboratorija, šis darbs ieguva stingru zinātnisku pamatojumu. Visu vasaru laboratorijā pārbaudīja gatavojamās lopbarības kvalitāti. Bez šādu analīžu rezultātiem grāmatvedībā nepieņēma nevienu darba apmaksas dokumentu. Lietainā vasara sarežģīja lopbarības vākšanu. Nācās izmainīt tehnoloģiju. Gadu iepriekš ar konservantiem ielikām tikai 200 tonnu zāles, pērnvasar 5000. Pārsniedzām skābbarības sagatavošanas plānu. Labi paauga kartupeļi un saknes. Ziemošanas periodā varam slaucamai govij, rēķinot uz kilogramu izslaukuma, izēdināt kilogramu sakņu vai 800 gramus kartupeļu. Lai gan siena savācām mazāk, nekā bijām plānojuši, barības devas, pateicoties sulīgai piedevai, iznāk pilnvērtīgas. Tagad svarīgākais sabalansēt dienas racionu tā, lai ražotu vairāk lopkopības produkcijas. Šim nolūkam nepieciešams zināt barības kvalitatīvo sastāvu, siena, skābsiena un konservētās zāles barotājvērtību! Iznāk, ka arī ziemošanas periodā laboratorijai darba nav kļuvis mazāk. Drīzāk otrādi. Pārbaudām kvalitāti katrā no jauna atvērtajā tvertnē, operatīvi reaģējam uz iegūto rezultātu. Nesen iesākām izbarot tvertni Garkalnu ražošanas iecirknī. Tajā izrādījās skābbarība ar paaugstinātu skābju saturu. To slaucamajām govīm neizēdinājām, bet aizvedām nobarojamiem jaunlopiem, iepriekš apstrādājot ar krītu. Ļoti bieži ziemā izdarītās analīzes uzrāda, ka sienā maz karotīna. Tādos gadījumos silēs liekam burkānus vai karotīna pastu. Noder arī svaigas skujas. Sākoties ziemošanas periodam, mūsu laboratorija pastāvīgi kontrolē arī vielu maiņu dzīvnieku organismā. 

Katru mēnesi izlases veidā pārbauda govīm asins sastāvu. Tādējādi iespējams laikus atklāt, kādu elementu dzīvniekiem trūkst, novērst šī iztrūkuma negatīvo ietekmi. Pērnā gada beigās, piemēram, analīzes uzrādīja pārāk zemu kalcija sastāvu. Lopbarības cehā, kur gatavo kombinēto spēkbarību, tās sastāvā ietilpināja kalcija fosfātā devu. Slaucamās govis šajā ziemošanas periodā saņem dienā 14 enerģētiskās barības vienības, papildus spēkbarību atbilstoši ēdināšanas klasēm. Ciet stāvošās govis saņem desmit, grūsnās teles astoņas barības vienības. Tie ir vidējie skaitļi. Izmaiņas noteic saskaņā ar laboratorijas analīžu rezultātiem. Svarīga loma, protams, ir slaucēju pieredzei. Slaukšanas meistares Elzas Mitriķes grupā, kur pašlaik dienas izslaukums pārsniedz 17 kilogramus piena, sulīgo barību un koncentrātus izbaro vairāk nekā Pabažu ražošanas iecirkņa fermās, jo E. Mitriķei uzticēts šķirnes kodols, bet Pabažu ganāmpulku ieplānots nomainīt. Visām fermām noteikts barības limits. Katra mēneša beigās rezumējam: cik izlietots barības, cik saražots produkcijas. Barības ekonomija, iegūstot vai pat pārsniedzot plānoto izslaukumu, ir pats galvenais rādītājs, vērtējot sacensības rezultātus. Trīs ceturtdaļas no ieekonomētās barības vērtības izmaksājam prēmijās fermu kolektīviem. Katram izmaksājamo daļu nosaka kompleksu vai iecirkņu padomes. Šī sistēma ir pozitīvi ietekmējusi kolhoza ekonomiku. 1983. gada ceturtajā ceturksnī viena kilograma piena ražošanai iztērējām 1,09 barības vienības, pērnā gadā tai pašā periodā 1,04. Izskatās, ka ekonomija nav liela, bet, sarēķinot uz visu 2200 govju lielo ganāmpulku, iznāk: katru dienu ietaupītās 1200 barības vienības sastāda dienas racionu 90 govīm ar izslaukumu 11,2 kilogrami piena. Lūk, ko nozīmē ietaupīt 0,05 barības vienības! Pagājušajā gadā vidēji izslaucām 4680 kilogramu piena no govs, kāpinot izslaukumu par 126 kilogramiem. Šo tempu cenšamies saglabāt. Gada izslaukums piecas tonnas piena no govs saimniecībai ir pilnīgi reāls mērķis. Divos ražošanas iecirkņos un liellopu kompleksā «Briljanti» šī robežlīnija jau pārsniegta. Izveidots seštūkstošnieču klubs. Tajā pašlaik ir septiņas slaucējas, bet kandidātēs sastāv vēl 14, kuras izslaukušas no grupas virs 5500 kilogramiem. Mūsu lopkopji godam var sacensties ar visā republikā pazīstamo pirmrindas saimniecību kolhozu «Tērvete», «Padomju Latvija», «Jaunais komunārs» un «Druva» piena ražotājiem. 

Gunārs Ziemelis, Rīgas rajona Ādažu kolhoza galvenais zootehnikis 

1985.02.19 Komunārs (Dobele)

-

Jānis Āboltiņš - "Dzīve ir sacensība" <>

Apziņai vienmēr grūti pieņemt traģisku ziņu par cilvēka aiziešanu mūžībā, ja nupat, nupat  esi ar viņu ticies, kas bijuši kā garīga gaišuma brīži prātam; runājies, it kā dzirdi vēl viņa runas manieri, tembru; foto portretējuma laikā vērojis viņa sejas izteiksmi, roku žestus; jutis līdzi situācijai, kad portretējamai personai mana objektīva priekšā iestājies zināms pozēšanas neveiklums. Un šķiroties vēl vienojies par kādām kopā darāmām lietām. Nav vairs! Kā – nav? Tādas sajūtas mani pārņēma, saņemot vēsti par Jāņa Āboltiņa pēdējo sacensību savā dzīvē.

Gatavojot fotomateriālu šai atmiņu grāmatai, arī es nevarēju nedomāt par nedaudzajām, bet ļoti zīmīgām tikšanās reizēm ar Jāni Āboltiņu. Pati pirmā notika pirms gadiem trīsdesmit, kad Āboltiņš būdams Ļeņina rajona  izpildkomitejas priekšsēdētājs, uzaicināja mani Smiļģa ielas administratīvajā ēkā iekārtot fotogrāfiju personālizstādi. Viņa ideja un uzstādījums tā laika nomenklatūras cilvēku domāšanas veidam bija visai brīvdomīgs un netipisks. Tas mani uzreiz saistīja. Tādēļ viņa aicinājumam atsaucos, jo uzskatīju par savu godu realizēt viņa piedāvājumu. Atzīstos, vēlāk izbrīnu manī radīja fakts, ka par tik nelielu un īsu sadarbības epizodi, biju ticis pieminēts 90.gadu sākumā iznākušajā grāmatā „Biju biedrs – tagad kungs”. Tātad šāda žanra fotoizstāde viņam ir bijusi nozīmīga izpildkomitejas telpās, kur vajadzētu atrasties tikai Ļeņina bistei. Jāņa Āboltiņa attieksme jau toreiz manī radīja pozitīvas pārdomas par tādām personībām, kas neiekļāvās padomju sistēmas domāšanas rāmjos, par viņu karjeras līkloču likumsakarībām un pretrunām.

1987.gada augustā, kad organizējām foto akciju „Viena diena Latvijā” (kopā ar Jāni Krūmiņu un Intu Kalniņu) mēs bijām iecerējuši nodrukāt dzeltena polietilēna iesaiņojuma maisiņus ar foto akcijas logo, kas tolaik nebija tik tradicionāls produkts kā mūsdienās. Es zināju, ka paraugkolhozā „Ādaži” jau darbojās polietilēna maisiņu apdrukas ražotne. Kad ierados pasūtījumu pieņemšanas necilajā kantorī, mani tur sagaidīja neviens cits… kā Jānis Āboltiņš. Izrādās, viņš tolaik strādāja pie visai odiozā kolhoza priekšsēdētāja Alberta Kaula par finanšu direktoru. Par to es nebiju informēts, tādēļ man tas bija liels pārsteigums, – sastapt viņu šai maisiņu drukātavā, kā klientu pieņēmēju. Atzīstos, – jutos ļoti neērti. Pirmais, kas man iešāvās prātā, – nomenklatūra viņu no sava vidus ir izstūmusi. Āboltiņa domāšanas brīvība un uzskati padomju sistēmas pastāvēšanai varētu būt kaitīgi. Un tomēr man šķita visai dīvaini, ka Āboltiņš būdams ekonomiskos jautājumos izglītots un pieredzes bagāts cilvēks, spiests nodarboties ar kaut ko tādu, ko varētu izdarīt kurš katrs tādam darbam piemērots darbinieks.

1990. gadu sākumā, kad veidojās Godmaņa valdība un man nācās uzņemt grupas portretu kādā apspriedes reizē Kultūras fonda mītnē Lielupē. Tolaik uzņemtais vēsturiskais fotoattēls ir redzams šajā izdevumā. Un centrā pēdējā rindā arīdzan stāv Jānis Āboltiņš. Izpestīts no maisiņu apdrukas kantora un ievērots kā atjaunotās Latvijas valstij vajadzīga personība.

Tad nāca pēdējā tikšanās. 2006. gada vasarā ap Jāņu laiku, kad toreizējais biznesa augstskolas „Turība” rektors Jānis Āboltiņš kopā ar žurnālisti Andru Mangali ieradās manā fotostudijā Āgenskalnā uz nelielu fotosesiju portretam. Fotogrāfijas bija iecerēts izmantot publikācijām, ko jau bija lūguši daži mediji saistībā ar grāmatas „Pasaules filozofiskā doma labklājības meklējumos”, kuras izdošanas iniciators un zinātniskais redaktors bija Jānis Āboltiņš.

Uzreiz jāsaka, ka fotografēšana nevedās gluži raiti, jo vairāk un uzmanīgāk man bija vēlēšanās ieklausīties Jāņa Āboltiņa komentāros un stāstījumā par dažādiem ekonomikas, finanšu un izglītības aktuāliem jautājumiem, par kuriem viņš pats izrādīja vēlmi apmainīties domām. Fotosesija caurvīta ar interesantām sarunām, ilga vairākas stundas. Vēl šodien atceros, ka atvadoties Āboltiņš cieši piekodināja neaizmirst ierasties uz grāmatas „Pasaules filozofiskā doma labklājības meklējumos” prezentāciju. Tā bija paredzēta augusta sākumā, pēc viņa atgriešanās no basketbola sacensībām Hamburgā. Diemžēl, Jānis Āboltiņš šo prezentāciju vairs nepiedzīvoja, taču tā notika iecerētajā laikā,  daudzām viņam pietuvinātām personām un kolēģiem klātesot, un, manuprāt, bija vēl viens spilgts apliecinājums un atzinība viņa ieguldījumam liberālās idejas meklējumos.

Man ir bijis tas gods un gandarījums, gatavot šai atmiņu grāmatai fotomateriālus. Liktenīgi un zīmīgi, ka tieši to fotogrāfiju, ko Jānis Āboltiņš viņa pēdējā vasarā mūsu fotosesijā izvēlējas par sev tīkamāko, grāmatas sastādītāji nolēma izmantot uz vāka. Mēs esam izpildījuši savu pienākumu, radot šo atmiņu krājumu. Jāņa Āboltiņa darbība, zināšanas, pieredze un ekonomisko lietu prāta aptvere būtu vēl lieti noderējusi mūsdienu Latvijas valsts problēmu risināšanā. Lai neapsīkst diskusijas par viņa idejisko mantojumu un tā dzīvot spējīgumu tagad un turpmāk. Lai ar lietišķu sirsnību veidotais atmiņu krājums “Dzīve ir cīņa”, veltīts Jāņa Āboltiņa gara lielumam, kļūst par pieminekli, kas varētu pastāvēt ilgāk, nekā granītā iecirsti, bet apsūnojuši vārdi…

*No grāmatas “Dzīve ir sacensība”

* Latvija Amerikā / 16.01.1993 

* Laiks / 11.11.1992

=

Gauja rudenī / Jāņa Tiļčika bildes *

  

šeit esošo bilžu autors - Jānis Tiļčiks

-

Stāvlaukums / Garāžu pārtapšana <>

Te vēl dažus gadus atpakaļ bija apšaubāma paskata  garāžu komplekss

Garāžu vietā izveidoja stāvlaukumu

Svētku reizē stāvlaukums pārtop svētku laukumā, kur notiek koncerti

 

=

Melānija Vanaga <>

Melānija Vanaga (dzimusi Šleija 1905. gada 4. septembrī Drabešu pagasta „Kalna Sermuļos”, mirusi 1997. gada 23. septembrī Carnikavā) bija latviešu rakstniece un žurnāliste.

 1912. gada rudenī Melānija sāka mācīties Doles (tagad Amatas) pamatskolā, vēlāk Cēsu ģimnāzijā jeb 1. vidusskolā. Pēc ģimnāzijas sāka studijas Latvijas Universitātē, kur studēja jurisprudenci, kā arī dziedāja universitātes korī Dziesmuvara. M. Vanaga strādājusi tiesā, laikrakstos “Brīvā Zeme” un “Daugavas Vēstnesis”, kā arī Rīgas radiofonā.

1941. gada 14. jūnijā viņu kopā ar astoņgadīgo dēlu Alni izsūtīja uz Sibīriju – Krasnojarskas novadu. Vīrs Aleksandrs tika nošķirts no ģimenes un izsūtīts uz Gulaga nometni Urālos, kur 1942. gadā tika nošauts. Latvijā M. Vanaga atgriezās 1957. gadā. Pēc atgriešanās piecus gadus strādāja Cēsu rajona kolhozos par gani un apkopoja Drabešu pagasta un citu Āraišu draudzē esošo pagastu māju vēsturi, teiku pierakstus, dokumentus, fotogrāfijas.

1992. gadā M. Vanagai tika piešķirta Kultūras ministrijas balva par izciliem sasniegumiem literatūrā – grāmatu „Veļupes krastā”, 1993. gadā – kardināla Juliāna Vaivoda fonda balva par Sibīrijas atmiņu grāmatu „Veļupes krastā”, 1994. gadā – Eduarda Veidenbauma literārā prēmija par dokumentālo romānu virknes „Dvēseļu pulcēšana” pirmo grāmatu „Tēvu cilts” un Triju Zvaigžņu ordenis par nopelniem Tēvijas labā.

2000. gada 2. septembrī tika atvērts Melānijas Vanagas piemiņas muzejs Amatas pamatskolā. 

Melānija Vanaga - rakstniece, žurnāliste par sevi stāsta : 

"Vārds - Melānija - māmuļas sirdī bija izauklēts jau no viņas skolas laikiem. Uzvārds - Vanaga - ir mana vīra Aleksandra Vanaga kāzu dāvana 1931.gada 12.decembrī. Dzimtais uzvārds - Šleija - ir mana tēva Jāņa Šleija aizsenču - Āfrikas arābu šleju cilts - nosaukums. 1905.gada 4.septembrī es piedzimu Cēsu apriņķa Drabešu pagasta Sermuļos, saullēktā. Mani saņēma vecmāmuļa Jūlīte no poļu laikos Amatas Jūgās iebēgušo igauņu cilts. 

1912.gada rudenī es sāku sēdēt Doles ( tagad - Amatas) skolas priekšējā solā un mācīties rakstīt. Izgāju cauri Cēsu ģimnāzijai un gandrīz cauri arī universitātei. Iedziedājos studentu korī "Dziesmuvara", kur arī vīru, tenoru Vanagu, piedziedāju. Jau kā studente juriste metos iekšā tieslietās, sāku strādāt Rīgas apgabaltiesā un arī Zvērinātu advokātu juriskonsultācijā pie Tiesu palātas. Apgabaltiesu nomainīju ar Radiofona informācijas un reportāžu daļu, tiesu sēžu protokolus - ar rakstiem avīzēs un žurnālos, nerunājot par reportāžām un informāciju pie rakstāmmašīnas turpat radiofonā."

"No 1941.gada 14.jūnija līdz 1957.gada 12.februārim mana mūža rakstā krēslo sešpadsmit Sibīrijas gadi, kas apstāstīti manā grāmatā "Veļupes krastā". Tur kopā ar mani izauga arī mūsu astoņgadīgais dēls Alnis, kura tēvu Aleksandru Vanagu, Brīvās Zemes, vēlāk Daugavas Vēstneša (Daugavpilī) redaktoru jau pēc gada - 1942.gada 3.augustā (vienā dienā ar Latvijas izglītības ministru prof.Jūliju Auškāpu) Sverdlovskā nošāva necilvēki."

"Drausmīgus rekordus uzstādīja hitlerieši, steidzīgā nobendēšanā. Krievi to darīja lēnāk un ar apdomu. Tie cilvēki uz vietas bendēja mazāk, bet vispirms lēģeros no katra izspieda visus spēkus, un tad lai mirst 'dabīgā nāvē'." (142. lp)

Kaut šādas masu izsūtīšanas latviešu tauta nekad agrāk nebija piedzīvojusi, tā jau no pirmajiem mirkļiem nojauta, ka sagaidāms kaut kas vēl ļaunāks par nāvi. Daži izsūtāmie (apcietināšanas) brīžos esot prasījuši, lai nošauj turpat mājas pagalmā. Bet varas kalpi to nedarīja. Nelaimīgajiem bija izdomātas baigākas mokas."

"...Atgriežoties dzimtenē, padomju okupācijā es piecus gadus Cēsu pusē saganīju kolhoza govis un divus gadus Rīgā dēla paspārnē biju jūrnieku ēdnīcas garderobiste. Dēls apprecējās, nodibināja laimīgu ģimeni, paņēma mani savā apgādībā. Mana krāsa ir baltā, kas staro dievišķībā arī zemes virsū. Ticu brīnumam debesīs, uz Zemes un manī pašā. Mīlu vētru, kas aizvāc sārņus dabā, tīra dvēseli cilvēkā..."

" Latviešu kultūrvēsturē radīts vēl nebijis darbs - Dvēseļu pulcēšana septiņos sējumos. Dvēseļu pulcēšanu Melānija Vanaga sāk sava mūža nogalē, pēc atgriešanās no Sibīrijas. "Tāpēc jau pulcēju dvēseles, pētu un rakstu, rādu vienkop, lai pati mana dzīvā radu draudze, lai pati mana tauta savās saknēs redzētu sevi stiprāku, justos pašlepnāka, pašapzinīgāka savā tik sīksti un pacietīgi izturētā pagātnē, savā ticībā tautas nemirstībai."

Dvēseļu pulcēšana (kopējais nosaukums) 7 sējumi:

"Šajā vēstījumā aizgājēji ir atmodināti un kā dzīvi iziet cauri katrs savam laikam ... esmu sasējusi saiti starp dzīvi un aizdzīvi, ... starp paaudzi un paaudzi." 

1. Tēva cilts - 1993.

2. Mātes cilts - 1995.

3. Baiļu birgā - 1995.

4. Dziesmu vara - 1996.

5. Iedzīvoju pasakā - 1997.

6. Saules gadi un dzisums - 1998.

7. Veļupes krastā - pirmoreiz izdota 1991.gadā, atkārtoti - 1999.gadā.

Tas ir spilgts vēstījums par izsūtījuma gadiem Sibīrijā. Visus darbus izdevis apgāds "Karogs", redaktore Vija Jugāne. Melānijas Vanagas stāsts par sevi un savu dzimtu skar visu Vidzemes novadu un visu Latviju.

Grāmatās izsekota vairāku dzimtu vēsture, sākot no leģendām par 700 gadus veciem notikumiem, cauri vēsturiskiem laikiem. Pirms tam lasītas baznīcu grāmatas, muižu dvēseļu revīziju protokoli, tiesu protokoli.

Grāmatu varoņi lielākoties ir vienkārši cilvēki, kuru dzīves rakstniece pēta, apraksta, ieraksta tēvzemes liktenī, ieraksta vēsturē. "No senrakstiem, dienasgrāmatām, istabaugšu birām esmu izcēlusi daudz nevienam vairs zināmu notikumu un patiesību," saka Melānija Vanaga. Rakstniece atzīst, ka "nav bijis viegli apdvēseļot arhīva materiālus". Mūsdienām tuvojoties, uzklausītas un pierakstītas cilvēku atmiņas.

Neviena no Dvēseļu pulcēšanas grāmatām nav tukšumā sākta. Rokrakstā rakstīto grāmatu skaits sniedzas krietni pāri simtam. Tās ir grāmatu sērijas "Mūži un mirkļi", "Mana dzimtā puse", "Amata". Pirms sāka darbu pie grāmatām, Melānija Vanaga veidoja savas dzimtas koku - 9 metrus garo ģenealoģijas rulli.

Cita pie citas uz garā ruļļa noteiktā kārtībā sazīmētas sīkas šūnas. "Šajā tabelē katrs cilvēks ir savā noteiktā vietā, tā kā tāds elements Mendeļejeva sistēmā." Dzimtas saknes sniedzas 14 paaudžu dziļumā līdz 1600.gadam. Gandrīz katra cilvēka mūžs un dzīves gājums ir aprakstīts grāmatās.

Pēc sava prāta rakstniece uzrakstīto vēlāk izvērtējusi, apkopojusi un nodevusi lasītāju ziņā. "Savu pēcnieku glabāšanā atstāju viņu dziļos sakņu pamatus neskaitāmās grāmatās un to atspulgus arī Nacionālās bibliotēkas Retumu nodaļā. Amatiešiem un āraisiešiem atstāju viņu Amatas tēlu un dziļākās vēstures izpēti daudzās grāmatās."

Melānijas Vanagas darbs ir atzinīgi novērtēts. Apbalvojumi: Spīdolas prēmija, Kultūras ministrijas prēmija, Kardināla Julijana Vaivoda prēmija, Eduarda Veidenbauma prēmija, Triju Zvaigžņu ordenis.

*Avots : Melānijas Vanagas muzejs, Letonika.lv, Amatas pamatskola.

Melānija Vanaga atdusas Ādažu novada Baltezera kapos.

=