Ādažnieki draugu zemēs
Divarpus nedēļas kolhoza "Ādaži" motobolistu komanda kapteiņa Agra Zirņa vadībā viesojās Vācijas Demokrātiskajā Republikā. Trijās spēlēs mūsu sportisti izcīnīja trīs pārliecinošas uzvaras. Braucienā pa poļu un vācu zemēm kolhoza sportisti un sabiedriskā darba aktīvisti, kas bija iedalīti delegācijas sastāvā, guva daudz interesantu, jauku iespaidu. Par tiem kolhozniekiem jau stāstījis gan arteļa valdes priekšsēdētājs J. Kukielis, kas vadīja delegāciju, gan galvenā grāmatvede A. Kokoreviča, slaucēja E. Mitriķe, dārzniecības strādniece G. Sviklāne un arī paši sportisti. Ko tad adažnieki stāsta?
Kam gan negribas paskatīties, kā dzīvo ļaudis citās zemēs, īpaši, kā dzīvo mūsu draugi tautas demokrātijas valstīs? No mūsu saimniecības tūrisma braucienos uz ārzemēm piedalījušies vairāki: agronoms V. Kokorevičs divas nedēļas ceļoja pa Poliju un Čehoslovākiju, teļkope V. Dzeniša divas nedēļas pavadīja Polijā, dārzniecības strādnieks D. Janēvics viesojās Bulgārijā un Rumānijā. Mūsu saimniecību daudzkārt apmeklējuši ārzemnieki, pat lielas ārvalstu delegācijas. Uzņemot viesus, dažkārt izskanēja doma, ka arī mēs varētu tā organizēti paceļot pa pasauli. Tāda izdevība radās. Vācijas Demokrātiskās Republikas motobola draugi ielūdza Ādažu kolhoza motobola komandu uz draudzības sacensībām. Šis uzaicinājums mūs ļoti iepriecināja un mazliet arī satrauca. Līdz šim nebijām lasījuši laikrakstos, nedz arī dzirdējuši, ka kāda kolhoza vai sovhoza sportistu komanda viesotos ārzemēs un tur pārstāvētu mūsu dižās valsts sporta godu. Pirms izšķīrāmies par braucienu, nopietni apsvērām, vai varam šādu atbildību uzņemties. Bija ļoti patīkami, ka mūsu sportisti izrādīja lielu apņēmību teicami cīnīties, ka kolhoznieki piekrita komandas sūtīšanai uz ārzemēm. VDR mums vajadzēja sacensties ar lielu pilsētu komandām. Nebija šaubu, ka cīņas būs spraigas un interesantas un mūsu puišiem nāksies likt lietā visu savu meistarību un pieredzi, lai godam cīnītos starptautiskajā arēnā. Saimniecības valdes sēdē nolēma šajā ārzemju braucienā sūtīt 14 cilvēkus. Bez motobolisiiem arī kolhoza labāko slaucēju Elzu Mitriķi, dārzniecības strādnieci, DOSAAF organizācijas vadītāju Genovefu Sviklāni, mākslīgās apsēklošanas tehniķi Baibu Zirni, kolhoza grāmatvedi Annu Kokoreviču. Turnejai gatavojāmies ļoti rūpīgi. 22. aprīlī kolhoza klubā notika atvadīšanās. Nolikām ziedus pie Ļeņina pieminekļa. Kolhoznieki novēlēja «laimīgu ceļavēju», un tad mūsu autobuss un «Volga» sāka ceļu uz robežpilsētu Brestu. Robežsargi un muitas darbinieki sākumā negribēja ticēt, ka ārzemju turnejā dodas kolhoza sportistu delegācija. Līdz šim viņi vēl nekad tādai nebija atvēruši Padomju valsts robežu. Taču, iepazinušies ar mūsu dokumentiem, redzēja, ka nejokojam. Dokumentu pārbaude noritēja ļoti raiti. Karavīri un muitnieki novēlēja mums veiksmi un sacīja, ka gaidīs mājās ar uzvaru.
Divarpus nedēļas kolhoza "Ādaži" motobolistu komanda kapteiņa Agra Zirņa vadībā viesojās Vācijas Demokrātiskajā Republikā. Trijās spēlēs mūsu sportisti izcīnīja trīs pārliecinošas uzvaras. Braucienā pa poļu un vācu zemēm kolhoza sportisti un sabiedriskā darba aktīvisti, kas bija iedalīti delegācijas sastāvā, guva daudz interesantu, jauku iespaidu. Par tiem kolhozniekiem jau stāstījis gan arteļa valdes priekšsēdētājs J. Kukielis, kas vadīja delegāciju, gan galvenā grāmatvede A. Kokoreviča, slaucēja E. Mitriķe, dārzniecības strādniece G. Sviklāne un arī paši sportisti. Ko tad adažnieki stāsta?
Kam gan negribas paskatīties, kā dzīvo ļaudis citās zemēs, īpaši, kā dzīvo mūsu draugi tautas demokrātijas valstīs? No mūsu saimniecības tūrisma braucienos uz ārzemēm piedalījušies vairāki: agronoms V. Kokorevičs divas nedēļas ceļoja pa Poliju un Čehoslovākiju, teļkope V. Dzeniša divas nedēļas pavadīja Polijā, dārzniecības strādnieks D. Janēvics viesojās Bulgārijā un Rumānijā. Mūsu saimniecību daudzkārt apmeklējuši ārzemnieki, pat lielas ārvalstu delegācijas. Uzņemot viesus, dažkārt izskanēja doma, ka arī mēs varētu tā organizēti paceļot pa pasauli. Tāda izdevība radās. Vācijas Demokrātiskās Republikas motobola draugi ielūdza Ādažu kolhoza motobola komandu uz draudzības sacensībām. Šis uzaicinājums mūs ļoti iepriecināja un mazliet arī satrauca. Līdz šim nebijām lasījuši laikrakstos, nedz arī dzirdējuši, ka kāda kolhoza vai sovhoza sportistu komanda viesotos ārzemēs un tur pārstāvētu mūsu dižās valsts sporta godu. Pirms izšķīrāmies par braucienu, nopietni apsvērām, vai varam šādu atbildību uzņemties. Bija ļoti patīkami, ka mūsu sportisti izrādīja lielu apņēmību teicami cīnīties, ka kolhoznieki piekrita komandas sūtīšanai uz ārzemēm. VDR mums vajadzēja sacensties ar lielu pilsētu komandām. Nebija šaubu, ka cīņas būs spraigas un interesantas un mūsu puišiem nāksies likt lietā visu savu meistarību un pieredzi, lai godam cīnītos starptautiskajā arēnā. Saimniecības valdes sēdē nolēma šajā ārzemju braucienā sūtīt 14 cilvēkus. Bez motobolisiiem arī kolhoza labāko slaucēju Elzu Mitriķi, dārzniecības strādnieci, DOSAAF organizācijas vadītāju Genovefu Sviklāni, mākslīgās apsēklošanas tehniķi Baibu Zirni, kolhoza grāmatvedi Annu Kokoreviču. Turnejai gatavojāmies ļoti rūpīgi. 22. aprīlī kolhoza klubā notika atvadīšanās. Nolikām ziedus pie Ļeņina pieminekļa. Kolhoznieki novēlēja «laimīgu ceļavēju», un tad mūsu autobuss un «Volga» sāka ceļu uz robežpilsētu Brestu. Robežsargi un muitas darbinieki sākumā negribēja ticēt, ka ārzemju turnejā dodas kolhoza sportistu delegācija. Līdz šim viņi vēl nekad tādai nebija atvēruši Padomju valsts robežu. Taču, iepazinušies ar mūsu dokumentiem, redzēja, ka nejokojam. Dokumentu pārbaude noritēja ļoti raiti. Karavīri un muitnieki novēlēja mums veiksmi un sacīja, ka gaidīs mājās ar uzvaru.
POĻU ZEME
Tikko autobusa riteņi sāka švīkstēt pa Polijas asfaltu, mūs pārņēma mazliet neparasta sajūta. Aiz muguras palika robeža, mūsu zeme un tauta. Acis kāri tvēra apkārtnes ainavas. centāmies neko nepalaist garām. Jau pirmā tikšanās ar Polijas iedzīvotājiem mums atstāja vislabāko iespaidu. Pārliecinājāmies, ka viņi ir patiesi mūsu zemes draugi. Cilvēki viens pret otru savas simpātijas izrāda dažādi: gan lielās lietās, gan sīkumos. Taču, ja jūtas, simpātijas ir patiesas. tās ikvienu cilvēku iepriecina no sirds. Un tas bieži vien izpaužas sīkumos. Tādu sīkumu mūsu ceļā netrūka. Ceļojuma pirmais posms parādīja, ka Polijā lauksaimniecība vēl krietni atpaliek, salīdzinot ar mūsu zemi. Tīrumi bija sadalīti garās sloksnēs, gluži tāpat kā kādreiz Latgalē. Katrā zemes strēlē rosījās vīrs ar zirdziņu. Mums pat likās neticami, ka savām acīm redzam tik atpalikušu zemes apsaimniekošanu. Pulkstenis jau rādīja desmito vakara stundu, bet Polijas zemnieks vēl strādāja savā tīrumā. Mājas bija vecas, diezgan nolaistas, vairumam no tām bija salmu jumti. Tūdaļ atcerējāmies sava kolhoza ciematu, jaunās glītās ķieģeļu mājas, lielās fermas. Izraisījās saruna, ka kolektīvā saimniecībā dzīve ir daudzkārt labāka. - Savām acīm redzot mazu ainiņu no mūsu pašu pagātnes, daudzi labāk saprata šodienas lielumu. Taisnību sakot, garastāvoklis kļuva mazliet nospiedošs Polija taču ir mūsu draugu zeme. Man vienmēr šķita, ka arī šīs valsts lauksaimniecība attīstībā gājusi tādiem pašiem soļiem uz priekšu kā pie mums. Pēc apmēram 200 kilometru gara brauciena mūsu mašīnas ieripoja Varšavā. Un pēkšņi garastāvoklis mainījās.
Īpaši priecīgs biju es, atceras J. Kukielis. 1947. gadā. kad atstāju Varšavu, šī pilsēta bija galīgi sagrauta. Toreiz Polijas galvaspilsētā nebija palikusi vesela gandrīz neviena māja. Pāri Vislai nesniedzās neviens tilts. No lielās, skaistās pilsētas vācieši bija atstājuši pāri vienīgi pelnu un krāsmatu kaudzi. Man šķita, ka esmu ieradies pavisam citā Varšavā. Visur skaistas ēkas. Pilsētas centrā paceļas staltā Kultūras pils, ko poļu tautai dāvājusi padomju tauta. Kara laikā un vēl 1947. gadā redzēju Varšavas vecpilsētu. Arī tā bija pilnīgi sagrauta. Man ļoti gribējās redzēt, kā tagad izskatās šai kvartālā. Neticēju savām acīm. Varšavieši savu vecpilsētu bija restaurējuši tādu pašu, kāda tā bija pirms fašistu iebrukuma. Un arī vecie tilti restaurēti pēc agrākiem projektiem. Protams, tas prasījis lielus līdzekļus, milzīgu darbu. Taču poļu tauta savas valsts galvaspilsētu atkal izveidojusi ne vien tikpat skaistu, kāda tā bija agrāk, uzcēluši vēl lielāku, skaistāku, mūsdienīgāku. Staigājot pa vecpilsētas ielām, nokļuvām tirgus laukumā. Te tirgojās zemnieki, šļahtiči, kareivji senlaiku uniformās - turpina b. Kukielis.— Skatījos un sapratu, ka esmu nokļuvis gadsimtu tālā pagātnē. Tirgošanās, dejas, mūzika, viss ritēja pilnā sparā. Bet, kad šai raibajā ņirboņā ieraudzīju pašu Bogdanu Hmeļņicki, sapratu, ka tirgus laukumā uzņem filmu. Poļu kinodarbinieki ekranizēja kadrus no H. Senkeviča romāna «Plūdi». Mūsu priekšsēdētājs pārvalda poļu valodu, un tāpēc bija iespējams parunāt ar cilvēkiem bez tulka starpniecības uzzināt visu, kas mūs interesēja. Pienāca vakars. Vajadzēja domāt par naktsmājām. Tūristiem jau parasti nav lielas valūtas rocības. Mums katram bija 150 zlotu, tas ir, desmit rubļu. Lai pārgulētu pirmklasīgā viesnīcā, divām personām numurs maksā 125 zlotus. Tas nav dārgi, jo arī pie mums, Rīgas viesnīcā, numurs maksā 10 rubļu. Taču taupības dēļ nolēmām meklēt kaut ko lētāku, jo naudu gribējām izlietot suvenīru iegādei un citiem izdevumiem. Naktsmājas dabūjām viesnīcā uz kuģa. Te nakšņoja vienkāršās tautas pārstāvji strādnieki, zemnieki, kas iebraukuši galvaspilsētā. Uzzinājuši, ka esam no Padomju Savienības, ka esam kolhoznieki, pie mums sapulcējās daudzi Polijas zemnieki un sāka sīki jo sīki izprašņāt par darbu un dzīvi. Jautājumi bira kā no pārpilnības raga Pulkstenis jau sen bija nositis pusnakts stundu, bet poļu draugi mūs gulēt nelaida. Šķīrāmies tikai četros no rīta. Kad pēc tam pārdomājām šīs sarunas, mums bija ļoti patīkami, jo neviens no sarunu biedriem nepateica nevienu sliktu vārdu par mūsu zemi, par mūsu tauta. Poļi labi saprot, ka mieru un tālāku attīstību viņu valstij nodrošina draudzība ar padomju zemi, ar padomju tautu.
Tikko autobusa riteņi sāka švīkstēt pa Polijas asfaltu, mūs pārņēma mazliet neparasta sajūta. Aiz muguras palika robeža, mūsu zeme un tauta. Acis kāri tvēra apkārtnes ainavas. centāmies neko nepalaist garām. Jau pirmā tikšanās ar Polijas iedzīvotājiem mums atstāja vislabāko iespaidu. Pārliecinājāmies, ka viņi ir patiesi mūsu zemes draugi. Cilvēki viens pret otru savas simpātijas izrāda dažādi: gan lielās lietās, gan sīkumos. Taču, ja jūtas, simpātijas ir patiesas. tās ikvienu cilvēku iepriecina no sirds. Un tas bieži vien izpaužas sīkumos. Tādu sīkumu mūsu ceļā netrūka. Ceļojuma pirmais posms parādīja, ka Polijā lauksaimniecība vēl krietni atpaliek, salīdzinot ar mūsu zemi. Tīrumi bija sadalīti garās sloksnēs, gluži tāpat kā kādreiz Latgalē. Katrā zemes strēlē rosījās vīrs ar zirdziņu. Mums pat likās neticami, ka savām acīm redzam tik atpalikušu zemes apsaimniekošanu. Pulkstenis jau rādīja desmito vakara stundu, bet Polijas zemnieks vēl strādāja savā tīrumā. Mājas bija vecas, diezgan nolaistas, vairumam no tām bija salmu jumti. Tūdaļ atcerējāmies sava kolhoza ciematu, jaunās glītās ķieģeļu mājas, lielās fermas. Izraisījās saruna, ka kolektīvā saimniecībā dzīve ir daudzkārt labāka. - Savām acīm redzot mazu ainiņu no mūsu pašu pagātnes, daudzi labāk saprata šodienas lielumu. Taisnību sakot, garastāvoklis kļuva mazliet nospiedošs Polija taču ir mūsu draugu zeme. Man vienmēr šķita, ka arī šīs valsts lauksaimniecība attīstībā gājusi tādiem pašiem soļiem uz priekšu kā pie mums. Pēc apmēram 200 kilometru gara brauciena mūsu mašīnas ieripoja Varšavā. Un pēkšņi garastāvoklis mainījās.
Īpaši priecīgs biju es, atceras J. Kukielis. 1947. gadā. kad atstāju Varšavu, šī pilsēta bija galīgi sagrauta. Toreiz Polijas galvaspilsētā nebija palikusi vesela gandrīz neviena māja. Pāri Vislai nesniedzās neviens tilts. No lielās, skaistās pilsētas vācieši bija atstājuši pāri vienīgi pelnu un krāsmatu kaudzi. Man šķita, ka esmu ieradies pavisam citā Varšavā. Visur skaistas ēkas. Pilsētas centrā paceļas staltā Kultūras pils, ko poļu tautai dāvājusi padomju tauta. Kara laikā un vēl 1947. gadā redzēju Varšavas vecpilsētu. Arī tā bija pilnīgi sagrauta. Man ļoti gribējās redzēt, kā tagad izskatās šai kvartālā. Neticēju savām acīm. Varšavieši savu vecpilsētu bija restaurējuši tādu pašu, kāda tā bija pirms fašistu iebrukuma. Un arī vecie tilti restaurēti pēc agrākiem projektiem. Protams, tas prasījis lielus līdzekļus, milzīgu darbu. Taču poļu tauta savas valsts galvaspilsētu atkal izveidojusi ne vien tikpat skaistu, kāda tā bija agrāk, uzcēluši vēl lielāku, skaistāku, mūsdienīgāku. Staigājot pa vecpilsētas ielām, nokļuvām tirgus laukumā. Te tirgojās zemnieki, šļahtiči, kareivji senlaiku uniformās - turpina b. Kukielis.— Skatījos un sapratu, ka esmu nokļuvis gadsimtu tālā pagātnē. Tirgošanās, dejas, mūzika, viss ritēja pilnā sparā. Bet, kad šai raibajā ņirboņā ieraudzīju pašu Bogdanu Hmeļņicki, sapratu, ka tirgus laukumā uzņem filmu. Poļu kinodarbinieki ekranizēja kadrus no H. Senkeviča romāna «Plūdi». Mūsu priekšsēdētājs pārvalda poļu valodu, un tāpēc bija iespējams parunāt ar cilvēkiem bez tulka starpniecības uzzināt visu, kas mūs interesēja. Pienāca vakars. Vajadzēja domāt par naktsmājām. Tūristiem jau parasti nav lielas valūtas rocības. Mums katram bija 150 zlotu, tas ir, desmit rubļu. Lai pārgulētu pirmklasīgā viesnīcā, divām personām numurs maksā 125 zlotus. Tas nav dārgi, jo arī pie mums, Rīgas viesnīcā, numurs maksā 10 rubļu. Taču taupības dēļ nolēmām meklēt kaut ko lētāku, jo naudu gribējām izlietot suvenīru iegādei un citiem izdevumiem. Naktsmājas dabūjām viesnīcā uz kuģa. Te nakšņoja vienkāršās tautas pārstāvji strādnieki, zemnieki, kas iebraukuši galvaspilsētā. Uzzinājuši, ka esam no Padomju Savienības, ka esam kolhoznieki, pie mums sapulcējās daudzi Polijas zemnieki un sāka sīki jo sīki izprašņāt par darbu un dzīvi. Jautājumi bira kā no pārpilnības raga Pulkstenis jau sen bija nositis pusnakts stundu, bet poļu draugi mūs gulēt nelaida. Šķīrāmies tikai četros no rīta. Kad pēc tam pārdomājām šīs sarunas, mums bija ļoti patīkami, jo neviens no sarunu biedriem nepateica nevienu sliktu vārdu par mūsu zemi, par mūsu tauta. Poļi labi saprot, ka mieru un tālāku attīstību viņu valstij nodrošina draudzība ar padomju zemi, ar padomju tautu.
Ādažnieki draugu zemēs
1968.06.02 Darba Balss (Rīgas rajons)
Ādažnieki draugu zemēs
1968.06.02 Darba Balss (Rīgas rajons)
🚖🚖🚖🚖🚖🚖🚖🚖🚖🚖🚖🚖🚖🚖
Sarunu laikā kāds no mums tīšuprāt izmeta tādu frāzi, ka neticam viņiem. Ja jau visi dzīvotu tik labi, kāpēc būtu radušies nesenie notikumi ar poļu studentiem? Viens no sarunu biedriem ļoti īsi un trāpīgi pateica: «Demonstrācijas nerīkoja po|u tauta, bet neliela saujiņa cilvēku. Tauta viņiem deva pienācīgu pretsparu.» Zīmigi, ka šo demonstrāciju laikā nekur neparādījās neviens lozungs pret tagadējo Polijas valdību un Apvienoto strādnieku partiju. Līdz Vācijas Demokrātiskās Republikas robežai mums bija vēl janobrauc 600 kilometru, tāpēc jau agri no rīta turpinājām ceļu. Nobraucot kādus 100 kilometrus uz Poznaņas pusi, levērojām, ka laukos ainava krasi mainās. Ceļmalās bija jauni ciemati ar skaistām mājām, visapkārt plaši tīrumi. Tajos strādāja pirmklasīga lauksaimniecības tehnika. Uzreiz sapratām, ka šeit Polijas zemnieki vairs nekopj savus mazos lauciņus, bet strādā valsts un kolektīvajās saimniecībās. Tanī dienā robežu šķērsot nepaguvām. Vakarā apturējām mašīnas pie kāda bāra. Darbalaiks jau bija beidzies. Saimnieks bāru slēdza. Taču, uzzinājis, ka esam no Padomju Savienības, tūdaļ laipni aicināja mūs iekšā, lika klāt vakariņu galdu. Mēs gan atvainojāmies, ka esam tūristi, ka mūsu naudas līdzekli ir diezgan niecīgi, ka mēs gribētu iedzert vienīgi tēju, bet saimnieks tikai smaidīja un atbildēja: «Es taču to saprotu un no jums naudu neprasu.» Tādu laipnību, protams mēs negaidījām un nevarējām pieņemt. Taču visa atrunāšanās bija velta. Saimnieks cēla galdā tēju, cīsiņus un neparasti garšīgas sinepes. Gribējām kaut kā iepriecināt arī viesmīlīgo bārmeni. Dažādi gardumi mums bija līdzi no mājām. Pacienājām saimnieku ar Rīgas melno balzāmu. Viņš izteica visu atzinību tā ražotājiem. Saimnieks bija loti rūpīgs. Bez prasīšanas viņš ātri noorganizēja visiem naktsmājas gan pie sevis, gan kaimiņiem. Apkārtējās mājās zibens ātri izplatījās vēsts, ka atbraukuši Padomju Savienības kolhoza sportisti. Pie mums atnāca kādi 15 zemnieki. Un atkaļ sākās draudzīgas pārrunas, kas ieilga pāri pusnaktij. Atvadoties uzdāvinājām laipnajam saimniekam līdzpaņemto jauno elektrisko bārdas skujamo aparātu. Viņš gan visādi centās no tā atteikties, taču mēs palikām pie sava: uzmanību pret uzmanību. Prombraucot poļu draugi lūdza, lai pirms mājās braukšanas atsūtām viņiem no Vācijas telegrammu. Viņi saaicināšot visus apkārtējos zemniekus un būšot ļoti priecīgi noorganizēt ar mums kopīgas pārrunas. Atvainojāmies un pieklājīgi paskaidrojām, ka neesam pilnvaroti uzstāties šādā sapulcē. Sirsnīga atvadīšanās. draudzīgi rokas spiedieni. Pēdējais posms līdz Vācijas robežai. VDR teritorijā mūs sagaidīja Erfurtes un Drēzdenes motoklubu vadītāji. Mūsu maršruts veda uz Nordhauzenu. Tā ir neliela, skaista pilsētiņa un atrodas 12 km no Federatīvās Vācijas robežas. Komandas tulka pienākumus Vācijā uzņēmās delegācijas locekle Baiba Zirne. Saimnieki mūsu viesošanās programmu bija sastādījuši ļoti rūpīgi, tā ka varējām racionāli izmantot katru stundu, pat minūti. Tāpat kā daudzas citas vācu pilsētas kara pēdējās dienās, kad Vācijas liktenis jau bija izšķirts, amerikāņi Nordhauzenu noslaucīja no zemes virsas. Vienā naktī lidmašīnu barbariska uzlidojuma laikā aizgāja bojā desmit tūkstoš pilsētas iedzīvotāju. To nevar aizmirst. Ceļojuma laikā pa VDR mums visur parādīja apbrīnojamu viesmīlību. Ādažu kolhozā arī viesojas daudz ārzemnteku, taču vaļsirdīgi jāatzīst, ka mēs nekad neesam bijuši tik viesmīlīgi. leguvām pārliecību. ka šeit visi lieli un mazi, jauni un veci cenšas būt mūsu zemes draugi. VDR motosporta klubi, ar kuriem sacentāmies, bija parūpējušies par skaistiem suvenīriem un piemiņas veltēm katram dalībniekam un visai delegācijai kopā. Saimnieki piedāvāja divas ekskursijas uz rūpnīcu un valsts saimniecību. Bet mūsu rīcībā bija ļoti maz laika, tāpēc nolēmām, ka sadalīsimies divās daļās. Valsts saimniecībā mūs sagaidīja partijas organizācijas sekretārs un direktora vietnieks. Viņi pastāstīja par savu sovhozu, iepazīstināja ar tā saimnieciskajiem sasniegumiem. Tai dienā lija ļoti stiprs lietus. Taču nekur neredzējām izdangātus ceļus vai piegružotu apkārtni. Visur valdīja tīrība un spodrība. Galvenie ceļi asfaltēti vai noklāti ar lielām betona plāksnēm. Ļoti gribējās apskatīt kādu mājdzīvnieku novietni. Saimnieki neatteica. lespaids bija joti labs. Uzreiz sapratām, ka vācieši necenšas uz fermu celtniecības rēķina ieekonomēt, līdzekļus, Telpās ir lielas, gāišas- un ērtas. Kūtī kurā mitinājās 200 govju, bija piena vads, pastiprināts skrāpju transportieris. Šai saimniecībā govis negana, tikai izlaiž pastaigāt. Tur bijām slaukšanas laikā. Bijām ļoti pārsteigti, ieraugot, ka lopkopja darbu šeit veic vīrieši. Katrs no viņiem aprūpē 30 govis. Vēlāk gan ieraudzījām vienu sievieti. Mūsu pavadonis paskaidroja, ka lopkopju darbs Vācijas Demokrātiskajā Republikā ir vīriešu profesija. Sievietes strādā tikai izņēmuma gadījumos. Mums pastāstīja, ka fermā strādājot viena ģimene Kārlis Zecepfands, viņa dēli, meita un znoti. Šai brigādei par teicamu darbu piešķirti daudzi apbalvojumi un sociālistiskā darba brigādes nosaukums. Saimnieki pastāstīja, ka no katras govs gadā viņi iegūst 4500 kg piena. Jāteic, ka darbs te ir organizēts loti racionāli. Lopkopji nesper nevienu lieku nevajadzīgu soli. Pareizi novietoti darba rīki un palīgierīces palīdz ekonomēt laiku un spēku. Šajā fermā un arī vēlāk, viesojoties citā saimniecībā, ievērojām, ka katram slaucējam (piena meistaram, kā viņus tur dēvē) mugurpusē piesiets soliņš ar vienu kāju. Jebkurā brīdī lopkopis var piesēsties pie govs, nemeklējot ķeblīti. Pārnēsāšanai nav aizņemtas rokas. Jāsaka. ka mūsu saimniecības labākai slaucējai Elzai Mitriķēi tas ļoti iepatikās, un viņa sacīja, ka šādu ērtu sēžamrīku turpmāk lietos arī savā darbā.
Ādažnieki draugu zemēs
1968.06.05 Darba Balss (Rīgas rajons)
🏰🏰🏰🏰🏰🏰🏰🏰🏰🏰🏰🏰🏰🏰
Ādažnieki draugu zemēs
Redzētais izraisīja nopietnas pārdomas. Pie mums smago lopkopja darbu veic sievietes. Vairums no viņām ir vidējos gados un vecākas. Jaunietēm šī profesija nepatīk. Un tas ir saprotami. Varbūt tiešām pienācis laiks padomāt par to, lai lopkopju darbā iekļautu vairāk vīriešu ar platiem pleciem un spēcīgām rokām. Bet varbūt tomēr vēl saprātīgāk izkārtot mehanizāciju? Vēl dažus vārdus par lopu barošanu. Viņi kūtī piegādā rudzu zaļbarību, sasmalcinātu rapsi, lucernu, āboliņu. Uz katru litra piena izbaro 100 gramu spēkbarības. Barību ieved kūtī ar traktoru un izdala govīm. Skābbarības tvertnes te ir betonētas tranšejas. Mēs viesojāmies saimniecībā maija sākumā. Ārā jau bija liela zāle. Taču lopiem joprojām izbaroja skābbarību un sasmalcinātus rudzus. Piena meistars paskaidroja, ka skābbarības viņiem pietikšot līdz jaunai ražai. Viņi uzskata, ka ganībās lopi daudz kustas un izlieto daudz enerģijas. Racionālāk esot lopus turēt un barot kūtī. Varot ražot pienu ar mazāku pašizmaksu. Mēs šai ziņā vēl neesam izdarījuši attiecīgus eksperimentus. tāpēc grūti spriest par redzētā piemērotību mūsu apstākļiem. Latvijas brūnās govis produktivitātes ziņā nav sliktākas par Ostfrizu melnraibajām govīm. Varbūt būtu lietderīgi izmēģināt turēt govis kūtī un, apsējot laukus ar rudziem, rapsi, āboliņu, kukurūzu, pamēģināt iegūt vairāk barības, varbūt tagadējo 3000 litru vietā varētu izslaukt 4000 litru no govs. Tam, protams, vajadzīgi rūpīgi aprēķini, eksperimenti. Tagad ganību kopšana un aploku ierīkošana tāpat prasa izdevumus, laiku. Nereti grūtības sagādā govju ganīšana. Valsts saimniecībā, kuru apskatījām, strādā 250 cilvēku, 100 no viņiem ir komunisti. Mūsu saimniecībā ir 500 kolhoznieku, bet partijas biedru tikai desmitā daļa. Vēlāk saimniecības direktors mums pastāstīja, ka strādnieki ļoti rosīgi piedalās sabiedriskajā dzīve, dažādu saimniecisku un kultūras jautājumu kārtošanā. Mūs aizveda uz klubu. Jāatzīstas, ka tik rūpīgu un skaistu celtnes iekšējo un ārējo apdari redzējām pirmo reizi. Turpat ir arī ēdnīca. Par pavāru strādā vīrietis. Viņš esot slavens ar to, ka divas reizes nedēļā vārot zupu. Te nu jāizdara neliela atkape un daži vārdi japastāsta par vācu virtuvi. Visā mūsu viesošanās laikā zupu ēdām tikai trīs reizes. Vācieši vairāk ciena otros ēdienus ar bagātīgām salātu piedevām. Ta kā zupu neēd, tad uz galda nav arī maizes. Mums maizi deva izņēmuma kārtā.
Tā bija tik plāni sagriezta kā dubulti salikta polietilēna plēve. Vācijā ir daudz gastronomijas un dažādu pārtikas preču veikalu, bet maizi pārdod tikai retā vietā. Zupu un saldo ēdienu vietā dzer alu un kafiju. Piena veikalos neredzējām kefīru, rūgušpienu, biezpienu. Svaigu pienu pārdod speciālā veikalā. Gaļas ēdienu porcijas ir ļoti lielas. Mēs tā vērtējām, ka šnicele svēra ap 300 gramu, bet kartupeļu piedeva ne mazāk kā pus kilogramu. Pārdošanā ir ļoti daudz dažadu šķirņu alus. Daži minēja, ka to esot 35, citi nosauca pat vēl lielāku skaitli. Alu dzer katrā izdevīgā brīdī lieli un mazi. Toties alkoholisko dzērienu lietošanā jūtama liela atturība un mēra sajūta. Vienu vai divas glāzītes iedzer vienīgi pēc sātīga azaida, bet nekad ēšanas laikā. Restorānā ļaudis neietur tādas spēcīgas maltītes kā pie mums, bet pie kausa alus, limonādes pudeles vai kafijas tases pasēž un patērzē vairākas stundas. Pa visu brauciena laiku Vācijas Demokrātiskajā Republikā neredzējām nevienu iereibušu cilvēku. Arī mājas viesībās pie viņiem neesot pieņemts rīkot grandiozas izēšanās un iedzeršanas, kā tas notiek pie mums. Tāpēc ari ciemos iešana un ciemiņu uzņemšana nevienam nesagādā īpašas pūles, lielus ,izdevumus un galvas lauzīšanu. Taču pats galvenais iespaids un secinājums, ko šeit guvām, ir tāds, ka mums no vācu draugiem jāmācās augstā zemkopības kultūra. Viņu saimniecībā neredzējām nevienu nezālēm aizaugušu vietu, nevienu papīriem vai cigarešu galiem piesārņotu stūrīti. Dažkārt mēdz teikt tā: «Paskatīšos tavus ceļus un pateikšu, kāds tu esi saimnieks». Šajos vārdos ir patiesība. VDR vairums saimniecību iekšējo ceļu noklāti ar standarttipa dzelzsbetona plāksnēm, ko ražo rūpnīcās. No šīm pašām plāksnēm izveidotas arī kūtsmēslu krātuves un skābbarības tranšejas. Būtu ļoti labi, ja par jautājuma šādu risinājumu padomātu arī mūsu republikas vadošās iestādes. Kā daudzām citām pilsētām ari Nordnauzenai ir savs simbols. Tas ir Rolands pilsētas aizstāvis, kaut kas līdzīgs Tallinas vecajam Tomasam. Pilsētā ieviesusies tāda paraža, ka, dodoties tālākā braucienā, katrs atvadās no Rolanda, un tas viņam apsola veiksmi. Pēc uzvaras draudzības sacensībā ar Nordhauzenas motobolistiem (4:0) arī mēs aizgājām atvadīties no Rolanda. Daži biedri draudzīgi joko, ka tieši tāpēc arī pārējās spēlēs uzvarējām.
Tālākajā ceļā mūs gaidīja Erfurte. Tā ir ļoti skaista pilsēta ar daudzām vēsturiskām vietām. Kara laikā arī ļoti stipri cietusi amerikāņu uzlidojumos. Tagad pilsētas lielākā daļa atjaunota. Uzcelti jauni dzīvojamie masīvi. No šīs pilsētas spilgtākās atmiņas palikušas par pasaules puķu izstādi, kolektīvās saimniecības "Rotē Fahne" apmeklēšanu, braucienu uz slaveno Tīringas mežu un Obersdorfas slēpošanas tramplīnu. Saimniecībā, kuras galvenais ražošanas virziens ir lopkopība un cūkkopība, mūs uzņēma ļoti laipni un viesmīlīgi. Valdes priekšsēdētājs Rudijs Pekers, enerģisks virs vidējos gados, mums pastāstīja par to, kā dzīvo un strādā vācu zemnieki. Saimniecībā ir 12 000 cūku un 600 slaucamu govju. Zeme 2000 ha. Mēs interesējāmies, cik no šīs platības ir lauksaimniecībā izmantojama. Izrādījās, ka viņiem tāda termina nemaz nav. Ja ir zeme, tad cilvēki to padarījuši par izmantojamu. Kā vēlāk redzējām, tad visi lauki uzarti ļoti rūpīgi līdz pašai grāvmalai. Apstrādāts katrs stūrītis, katra pēda. Redzējām, ka pa tīrumu staigā vairākas sievietes ar groziņiem rokās. Nesapratām, ko viņas lasa. Izrādījās, ka zemnieces no laukiem nolasa akmentiņus, kas lielumā nepārsniedz vistas olu. Visi lauki tīri no nezālēm un akmeņiem, tādos prieks strādāt un pilnībā var izmantot tehniku. Tālumā ieraudzījām dzeltenu lauku. Vai tiešām pērkones ziedētu? Nē! Izrādījās, ka tur aug ziemas rapsis. Šo kultūru izmanto lopu piebarošanai vasarā, skābbarības gatavošanai, eļļas ražošanai. Kolhozu vidējais izslaukums no govs 4000 litru. Govis negana, bet tikai izlaiž pastaigās. Ari šajā saimniecībā kūtīs neredzējām strādājam sievietes. Cūku fermā gan darbojās viena jauniete. Viņas pārziņā bija 36 vaislinieces. Cūku kūtis ir apmēram tādas pašas kā ple mums. Vaisliniecēm atsevišķi aizgaldi. Dzīvniekus apstaro ar kvarca lampu un aizgaldos no apakšas caur redeļoto grīdu pievada siltu gaisu. Mums parādīja arī kāda kooperatīva biedra dzīvokli. Tajā bt|a 4 istabas un visas labierīcības. Palika vislabākais iespaids.. Tādās reizēs parasti gribas salīdzināt redzēto ar pašu saimniecību.
Tā bija tik plāni sagriezta kā dubulti salikta polietilēna plēve. Vācijā ir daudz gastronomijas un dažādu pārtikas preču veikalu, bet maizi pārdod tikai retā vietā. Zupu un saldo ēdienu vietā dzer alu un kafiju. Piena veikalos neredzējām kefīru, rūgušpienu, biezpienu. Svaigu pienu pārdod speciālā veikalā. Gaļas ēdienu porcijas ir ļoti lielas. Mēs tā vērtējām, ka šnicele svēra ap 300 gramu, bet kartupeļu piedeva ne mazāk kā pus kilogramu. Pārdošanā ir ļoti daudz dažadu šķirņu alus. Daži minēja, ka to esot 35, citi nosauca pat vēl lielāku skaitli. Alu dzer katrā izdevīgā brīdī lieli un mazi. Toties alkoholisko dzērienu lietošanā jūtama liela atturība un mēra sajūta. Vienu vai divas glāzītes iedzer vienīgi pēc sātīga azaida, bet nekad ēšanas laikā. Restorānā ļaudis neietur tādas spēcīgas maltītes kā pie mums, bet pie kausa alus, limonādes pudeles vai kafijas tases pasēž un patērzē vairākas stundas. Pa visu brauciena laiku Vācijas Demokrātiskajā Republikā neredzējām nevienu iereibušu cilvēku. Arī mājas viesībās pie viņiem neesot pieņemts rīkot grandiozas izēšanās un iedzeršanas, kā tas notiek pie mums. Tāpēc ari ciemos iešana un ciemiņu uzņemšana nevienam nesagādā īpašas pūles, lielus ,izdevumus un galvas lauzīšanu. Taču pats galvenais iespaids un secinājums, ko šeit guvām, ir tāds, ka mums no vācu draugiem jāmācās augstā zemkopības kultūra. Viņu saimniecībā neredzējām nevienu nezālēm aizaugušu vietu, nevienu papīriem vai cigarešu galiem piesārņotu stūrīti. Dažkārt mēdz teikt tā: «Paskatīšos tavus ceļus un pateikšu, kāds tu esi saimnieks». Šajos vārdos ir patiesība. VDR vairums saimniecību iekšējo ceļu noklāti ar standarttipa dzelzsbetona plāksnēm, ko ražo rūpnīcās. No šīm pašām plāksnēm izveidotas arī kūtsmēslu krātuves un skābbarības tranšejas. Būtu ļoti labi, ja par jautājuma šādu risinājumu padomātu arī mūsu republikas vadošās iestādes. Kā daudzām citām pilsētām ari Nordnauzenai ir savs simbols. Tas ir Rolands pilsētas aizstāvis, kaut kas līdzīgs Tallinas vecajam Tomasam. Pilsētā ieviesusies tāda paraža, ka, dodoties tālākā braucienā, katrs atvadās no Rolanda, un tas viņam apsola veiksmi. Pēc uzvaras draudzības sacensībā ar Nordhauzenas motobolistiem (4:0) arī mēs aizgājām atvadīties no Rolanda. Daži biedri draudzīgi joko, ka tieši tāpēc arī pārējās spēlēs uzvarējām.
Tālākajā ceļā mūs gaidīja Erfurte. Tā ir ļoti skaista pilsēta ar daudzām vēsturiskām vietām. Kara laikā arī ļoti stipri cietusi amerikāņu uzlidojumos. Tagad pilsētas lielākā daļa atjaunota. Uzcelti jauni dzīvojamie masīvi. No šīs pilsētas spilgtākās atmiņas palikušas par pasaules puķu izstādi, kolektīvās saimniecības "Rotē Fahne" apmeklēšanu, braucienu uz slaveno Tīringas mežu un Obersdorfas slēpošanas tramplīnu. Saimniecībā, kuras galvenais ražošanas virziens ir lopkopība un cūkkopība, mūs uzņēma ļoti laipni un viesmīlīgi. Valdes priekšsēdētājs Rudijs Pekers, enerģisks virs vidējos gados, mums pastāstīja par to, kā dzīvo un strādā vācu zemnieki. Saimniecībā ir 12 000 cūku un 600 slaucamu govju. Zeme 2000 ha. Mēs interesējāmies, cik no šīs platības ir lauksaimniecībā izmantojama. Izrādījās, ka viņiem tāda termina nemaz nav. Ja ir zeme, tad cilvēki to padarījuši par izmantojamu. Kā vēlāk redzējām, tad visi lauki uzarti ļoti rūpīgi līdz pašai grāvmalai. Apstrādāts katrs stūrītis, katra pēda. Redzējām, ka pa tīrumu staigā vairākas sievietes ar groziņiem rokās. Nesapratām, ko viņas lasa. Izrādījās, ka zemnieces no laukiem nolasa akmentiņus, kas lielumā nepārsniedz vistas olu. Visi lauki tīri no nezālēm un akmeņiem, tādos prieks strādāt un pilnībā var izmantot tehniku. Tālumā ieraudzījām dzeltenu lauku. Vai tiešām pērkones ziedētu? Nē! Izrādījās, ka tur aug ziemas rapsis. Šo kultūru izmanto lopu piebarošanai vasarā, skābbarības gatavošanai, eļļas ražošanai. Kolhozu vidējais izslaukums no govs 4000 litru. Govis negana, bet tikai izlaiž pastaigās. Ari šajā saimniecībā kūtīs neredzējām strādājam sievietes. Cūku fermā gan darbojās viena jauniete. Viņas pārziņā bija 36 vaislinieces. Cūku kūtis ir apmēram tādas pašas kā ple mums. Vaisliniecēm atsevišķi aizgaldi. Dzīvniekus apstaro ar kvarca lampu un aizgaldos no apakšas caur redeļoto grīdu pievada siltu gaisu. Mums parādīja arī kāda kooperatīva biedra dzīvokli. Tajā bt|a 4 istabas un visas labierīcības. Palika vislabākais iespaids.. Tādās reizēs parasti gribas salīdzināt redzēto ar pašu saimniecību.
Ādažnieki draugu zemes
1968.06.07 Darba Balss (Rīgas rajons)
📷📷📷📷📷📷📷📷📷📷📷📷📷
Ādažnieki draugu zemēs
Un atkal mēs visi bijām vienis prātis, ka vācieši lr krietni pārāki organizētības, tīrības un kārtības ziņā, ka viņiem zemkopības kultūra krietni augstāka. Nekur neredzējām tādas vecu ratu riteņu, sarūsējušu lemešu, dzelžu kapsētas, kādas ne mazums ir mūsu kolhozos. Lielisku iespaidu atstāja pasaules ziedu izstāde Erfurtē. Milzīgā laukumā augsta kalna virsotnē, kur apmeklētājus aicināja izstāde, redzējām. krāšņas visvisādu sugu un šķirņu puķes. Apmēram kilometrus 70 no Erfurtes plūst Elba, kur kara gados satikās padomju un amerikāņu karaspēks. Tādu krāšņumu kā pie Elbas, skatījām pirmo reizi. Upes stāvie sarkanā smilšakmens krasti, koku zaļums, glītās mājiņas krauju malā viss bija gluži tā kā skaistā, krāsainā skatu kartē. Erfurtē bija vairāki gadījumi. kuros spilgti izpaudās vāciešu punktualitāte.
Vietējā motokluba priekšsēdētājs uzaicināja mūsu grupas vadītāju kopā ar viņa ģimeni pavadīt vakaru restorānā. Pulkstenis bija jau pusseptiņi, Kelermaņa kungs sacīja, ka viņš aizbrauks uz māju pārģērbties, uztankos mašīnai benzīnu un 7 būs viesnīcā. Bija skaidrs, ka pusstundas laikā, kas bija viņa rīcībā, to visu nevar pagūt izdarīt. Bez piecām minūtēm septiņos mūsu priekšsēdētājs nonāca viesnīcas vestibilā. Kluba priekšsēdētāja vēl nebija. Bez trim minūtēm septiņi .. . Bez vienas minūtes septiņi. Joprojām nav. Kad pulkstenis nosita tieši septiņi, pie durvīm piestāja automašīna. Apbrīnojama punktualitāte. Vai ne? Ceļojuma laikā mums dažkārt gadījās dažas minūtes nokavēt pusdienas, aizkavēties uz pieņemšanu. Viņiem tas šķita neparasts, ārkārtējs notikums. Mums nācās laboties. Atšķirībā no mūsu restorāniem Erfurtē un arī citur VDR nekur uz galdiem neredzējām sātīgas vakariņu maltītes vai pudeļu baterijas. Pie vienas glāzītes degvīna vai olu liķiera cilvēki omulīgi pavada vairākas stundas. Protams, ja restorāna apmeklēšana saistīta ar tik minimāliem izdevumiem, tad šādā vietā var iegriezties paklausīties mūziku vai patērzēt loti bieži. Apmeklētāji bija visdažādākie: gan jauni, gan gados vecāki cilvēki. Meitenes bez izņēmuma minikleitiņās. Mūsu viesošanās ceturtajā dienā devāmies uz Veimaru - pilsētu, kas pasaulei devusi izcilos humānistus Gēti un Šilleru. Bija interesanti apskatīt daudzās senlaicīgā stila ēkas, kas, nemainot savu izskatu, nostāvējušas daudzus, daudzus gadus. Gids mums pastāstīja, ka restorāns "Melnais gulbis" vēl šodien esot pilnīgi tāds pats kā tai laikā, kad tajā pusdienojuši Gēte un Šillers. Desmit kilometru tālāk no šī vācu kultūras centra atrodas vieta, kuru nolādējuši miljoniem dažādu pasaules zemju cilvēku Būhenvaldes koncentrācijas nometne. 1937. gadā hitlerieši to noorganizēja cilvēku masveida iznīcināšanai. Visnežēlīgākās ļaužu iznīcināšanas vietā cieta un cīnījās vācu komunisti, ticīgie pacifisti un to nāciju pārstāvji, kuras vācu fašisms pakļāva sev un pret kurām cīnījās. 12 gadu laikā Būhenvaldē bija ieslodzīti 18 miljoni cilvēku. 11 miljoni no viņiem no nometnes nekad vairs neiznāca. Viņus šeit nošāva, noindēja gāzu kamerās, pakāra. Būhenvaldē iebrauc pa Asins ielu vai. kā toreiz to sauca Velna ceju. Šī vieta ir slacīta nevainīgu cilvēku asinīm. To būvēja ieslodzītie un daudzi no viņiem turpat arī mira. Virs nometnes ieejas vārtiem saglabāts uzraksts «Katram pēc nopelniem». Jau tūda| aiz vārtiem dažādi bunkuri, kameras, kuros ieslodzītie izcieta pazemojumus, sitienus un spīdzināšanu. Kamerās redzami dažādie rīki, ko laužu mocīšanai laida darbā esesieši: pletnes, dzelži. Skatījāmies un negribējām ticēt, ka tādus «tehnikas brīnumus» cilvēki tik sadiski varēja izmantot ļaunuma nodarīšanai citiem cilvēkiem. Nometnē tūdaļ aiz lielajiem vārtiem ir pārbaudes laukums. Jebkurā gadalaikā, jebkuros laika apstākļos te stāvēja tūkstošiem cilvēku un pacieta uzraugu ņirgāšanos, sitienus un pazemojumus. Dažkārt šīs pārbaudes ieilgušas 18 stundas. Tos, kas neizturēja hitleriešu noteikto kārtību, laukumā nogalināja. Piecās lielās teltenēs aiz pārbaudes laukuma kara sākumā novietoja 1600 po]u gūstekņus. Pēc tam viņus visus nobendēja.
Uz rietumiem no nometnes vēl tagad atrodas kāds zirgu stallis. 1941. gadā šeit atveda 6 500 padomju karagūstekņus. Īsā laikā arī viņus visus nobendēja. To cilvēku vārdi, kas piedalījās šais masu slepkavībās, ir labi zināmi. Viņi tagad dzīvo VFR. Un tomēr VFR varas orgāni nevienu no viņiem nav saukuši pie atbildības par nodarītajiem noziegumiem. Ar Būhenvaldi mūs iepazīstināja cilvēks, kas pats tajā pavadījis 7 gadus, pats mūrējis krematorijas krāsnis, izcietis visas nometnes šausmas. Redzētais un dzirdētais atstāja satriecošu iespaidu. Naktī bija grūti gulēt. Nervi bija pārāk sasprindzināti.
Drēzdene. Sacensība ar Drēzdenes motobolistiem mums sagādāja vislielākās bažas. Pilsēta liela, sports tajā uz augsta līmeņa. Ari motobols. Sī sporta veida komanda noorganizēta pie kādas dzelzsbetona rūpnīcas. Vairums spēlētāju ir šī uzņēmuma strādnieki. Taču, kad sākās cīņa, mūsu bažas izgaisa. Redzējām, ka esam krietni pārāki par saviem vācu draugiem. Kad viņu vārtsargam jau bija nācies kapitulēt, drēzdenieši sāka spēlēt asāk. Taču tiesnesis tūdaļ bija uzdevuma augstumos un nedisciplinēto sportistu noraidīja no laukuma. Tāpat kā iepriekšējās sacensībās, arī šoreiz guvām uzvaru.
Bijām ļoti iepriecināti, ka mums izdevās iepazīties ar vienu no nozīmīgākiem Vācijas kultūras centriem. Pilsēta atrodas Elbas krastos. Tai Jau 750 gadu ilga vēsture. Redzējām daudz vēsturisku pieminekļu, taču visnozīmīgākais no tiem Drēzdenes gleznu galerija. VDR darbaļaudis ir tiešām daudz pastrādājuši, lai arī šai pilsētai atdotu vecās kultūras vērtības un vērstu to vēl skaistāku. 1945. gadā nakti no 13. uz 14. februārī dažu stundu laikā milzīgas amerikāņu bumbvedēju armādas 15 km lokā noslaucīja no zemes virsas šo pilsētu un apkārtnes celtnes. Bumbu sprādzienos un zem grūstošām un degošām mājām vienā naktī aizgāja bojā 35 tūkstoši Drēzdenes civiliedzīvotāju. Šodien drupas gandrīz nekur vairs neredz. Tāpēc mūsu uzmanību jo sevlsķi saistīja kāda neatjaunota bumbu sagrauta baznīca. Gids paskaidroja, ka tā ir amerikāņu baznīca: «Mēs to neatjaunosim, jo tā ir amerikāņu baznīca. Lai paliek tāds «piemineklis», par kādu amerikāņi paši šo baznīcu «izveidoja». Bez tam daudzi tūristi, kas atbrauc uz mūsu pilsētu, un arī mūsu zemes jaunieši pat nespēj iedomāties, ka Drēzdene kādreiz bijusi pilnīgi sagrauta. Bet krāsmatas runā labāk par visdai]skanīgākiem vārdiem.»
Drēzdenes ielās redzējām ļoti daudz jauniešu. Viņi runā dažādās valodās un dažādos dialektos. Lielāko tiesu viņi ir studenti. Pašreiz Drēzdenes augstskolās studē 25 tūkstoši jauniešu. Bez vāciešiem studentu vidū ir vēl 53 citu tautību pārstāvju. Līdz karam Drēzdenes augstākā tehniskā skolā studēja četrtūkstoš cilvēku. Tagad tehniskā universitāte, kas reizē ir ari zinātniskās pētniecības centrs, apvieno vairāk nekā simts institūtu. Te studē 17 tūkstoši cilvēku, bet pasniedzēju skaits profesori, docenti utt. pārsniedz 1600. Šī tehniskā universitāte tagad ir vislielākā politehniskā mācību iestāde Rietumeiropā. Institūtu ēkas, mācību korpusi, studentu kopmītnes veido veseiu pilsētiņu. Studentu tehniskās iespējas ļoti plašas. Drēzdenes nomalē uzcelts atomreaktorsķ kurā pēta dažādas proolēmas, kas saistītas ar kodolenerģijas izmantošanu miera laika vajadzībām. Ļoti dziļu iespaidu mums atstāja Drēzdenes gleznu galerijas apmeklējums. Vācieši galeriju uzskata par savu nacionālo svētnīcu. Viņi ir bezgala pateicīgi padomju tautai un tās varai, kas to izglāba no drošas bojāejas. Kā zināms. 1955. gadā mūsu valsts nodeva Vācijas Demokrātiskajai Republikai visu Drēzdenes gleznu galerijas vērtību klāstu. Brauciena laikā pa VDR mēs iegriezāmies arī Meisenē, kas pasaulslavena ar saviem porcelāna ražojumiem, redzējām daudz skaistu un interesantu vēsturisku vietu, tikāmies ar daudziem cilvēkiem. lespaidi ir bezgala bagāti. Par visiem pastāstīt samērā īsās ceļojuma piezīmēs nav iespējams. Taču mums visiem radās stingra pārliecība, ka Vācijas Demokrātiskajā Republikā mums ir draugi, kas kopā ar mums gatavi aizstāvēt mieru, progresu, cīnīties par komunisma uzvaru. Berlīnē aiz Brandenburgas vārtiem pa gabalu redzējām otras Vācijas policistus, pa gabalu skatījām otru Vāciju, kas nebūt nav miermīlīga un mums draudzīgi noskaņota zeme. Tur žvadzina atkal ieročus. Lai iespaids par redzēto būtu plašāks, mājup izvēlējāmies jaunus cejus, jaunus maršrutus. Kad pārbraucām robežupi Bugu un atkal bijām uz mūsu, padomju zemes, robežsargi pirmie mūs sirsnīgi apsveica ar laimīgu atgriešanos mājās. Bijām bezgala priecīgi par šo skaisto ceļojumu. Kolhoza labākā slaucēja Elza Mitriķe, kas piedalījās šajā braucienā, atceļā sacīja: «Ja nebūtu mūsu, padomju iekārtas, mūsu kolhoza, vai es vienkārša zemnieka meita no Pārgaujas varētu sapņot par tādu skaistu braucienu «Volgā» pa tālām, svešām zemēm?»
J Kukieļa, A. Kokareviča, A. Zirņa un citu dalībnieku stāstījumu pierakstīja
un literāri apstrādāja V. Blķerniece un A. Kalvāns
Ādažnieki draugu zemēs
1968.06.09 Darba Balss (Rīgas rajons)
Divās starptautiskās spēlēs piedalījās kolhoza «Ādaži, meis tarkomandas motobolisti, kuru pretinieki bija vienības «Beton werke» sportisti no VDR pilsētas Drēzdenes.
👀 👀 👀 👀 👀 👀 👀 👀 👀 👀 👀 👀
|
===
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru