🎆🎆🎆🎆🎆🎆🎆🎆🎆🎆🎆
 |
Koncerts kultūras namā / agrofirmai Ādaži - 40
|
🎇🎇🎇🎇🎇🎇🎇🎇🎇🎇🎇
ĀDAŽIEM-40
«Ādažus» slavē Latvijā, slavē visā Savienībā, zina aiz robežām, bet, saimniecības 40. gadskārtu sagaidot, runājos tepat tuvumā, «Ādažu» dzimtajā krastā ar ARA «Rīga» priekšsēdētāju Imantu UPMALI.
Ja no saviešiem «Ādažus» slavē, tad «Mārupi» nevar mazāk. Tai arī drīz 40 un saimniekošana pat labāka. «Ādažiem» perspektīvāka. Ar ko tieši «Ādaži» stiprākie! — Šī saimniecība ir patstāvīgi domājoša. Vēl stagnācijas periodā vadība, Alberts Kauls, prata aizstāvēt kolektīvu, izteikt tā domu. Visus vējus, kas lauksaimniecībā pūtuši, ādažnieki allaž izšķirojuši no vienām — zemnieku pozīcijām. Attīstīja palīgražošanu, neļāvās likvidēt — un tagad bagāti ar kadriem. Ir radīts kolektīva kodols, kam saimniecības prestižs un gods ir regulējošie jēdzieni. Ne viņiem zemes bija labākas kā citiem, nekā. Un vēl nomaļās saimniecības pievienoja, kuras jau uz ūtrupes robežas turējās. — Ja četrdesmit gados saimniekojuši tik trīs priekšsēdētāji Krēsliņš, Kukelis, Kauls ... — ... tad tas ir raksturīgi saimniecībām, ar augstu intensifikācijas līmeni. Patstāvību, neatlaidību, lielu atbildības sajūtu par kolektīvu, kas arī tagad ir «Ādažu» vadītājos, pirmais ielicis Josifs Kukelis, iepriekšējais priekšsēdis.
 |
Šajā attēlā redzam gan to produkciju, ko «Ādažos» ražo patlaban, gan to, kas ceļu pie pircējiem uzsāks tuvākā vai tālākā, nākotnē. |
Mēs reizēm esam šķīrušies ar Kaulu, palikdami katrs pilnīgi pie sava viedokļa, taču viens otru sapratuši. Pie tam vieni bija jāvada un vēl ir jāvada, bet ar agrofirmu mēs vienmēr esam tikai meklējuši kopējo saikni. — Tad kāds ir agrofirmas ieguldījums rajonā, kāda ir tā kopējā saikne! — «Ādaži» nestrādā, lai ko jaunu ieviestu tikai sev, nekad nav taisījuši noslēpumus. Ja atrod, dod citiem. «Ādažu» bāze ir kartupeļu zinātniskās ražošanas sistēmai. Mūsu saimniecības «Boļševiks», «Allaži», «Ropaži» pēc «Ādažu» tehnoloģijas audzē kartupeļus un tad pārdod atpakaļ pārstrādei. «Ādažu» prestižā acīmredzot ietilpst arī viesspeciālistu laipna uzņemšana. Un pieredzi lūkot brauc daudzi. Arī pašai agrofirmai ir aizvien tālāki sakari — ar UTR, ČSSR, Dienvidslāviju, ASV un citām valstīm. Atvērts valūtas konts norēķiniem bankā. Pavisam tālu uz priekšu «Ādaži» ir aizgājuši sociālo jautājumu risināšanā. Visi taču zina viņu skolu, bērnudārzu, «Briljantus». Piens, gaļa, labība, kartupeļi — visur «Ādažiem», kad raža novākta, ir viena no smagākām nastām Rīgas rajonā. — Pienu, galu, kartupeļus gadā cilvēki. Kuriem ādažniekiem lielākā autoritāte rajonā! — Vulfam Leviusam, — Imants Upmalis met acumirklī, — priekšsēdētāja vietniekam lopkopībā. Tāpat galvenajam zootehniķim Gunāram Ziemelim, zinātnes centra vadītājam Dailonim Pakalnam.
 |
| Agrofirmas «Ādaži» lopkope Sociālistiskā Darba Varone Elza Mitriķe ar mazdēliem. |
Vēl vīrs ar vārdu ir Ārijs Ūdris. Viņam tēvs ādažnieks, abi bijuši iecirkņa priekšnieki, tagad Ūdris ir priekšsēdētāja vietnieks. Še nosauktie, tāpat daudzi citi, kurus visus nepieminēt, ir savas profesijas, savas saimniecības patrioti. — Ko jūs, ARA priekšsēdētājs, novēlētu ādažniekiem jubilejā! — Grūti vēlēt. Viņi rajonā vidēji ir kādus gadus piecus aizskrējuši citiem priekšā. Lai soļo vēl uz priekšu, vēlēt? Nē, man būtu divi novēlējumi. Pirmais — lai tālākie sasniegumi augtu un sakņotos vispirms zemē. Otrais — lai pieredzi ražošanas intensifikācijā allaž mēs pirmkārt varētu izmantot mūsu rajona agrokompleksa attīstībā. Un — priecīgus svētkus!
|
KĀDS VIĻŅU GADS!
Žurnālista saruna ar agrofirmas «Ādaži» priekšsēdētāju
ALBERTU KAULU
— Kad iznāks šis «Zvaigznes» numurs, jau atkal būsim pie jauna gada sliekšņa. Gatavodamies sarunai, es mēģināju savā prātā vērt krellē jūsu dzīves gada notikumus, kuru atstāsts varētu sākties ar vārdiem: «Pirmoreiz mūžā ...» — Interesanti?! Un kas tur sanāca? — Paskatīsimies! Tātad — es vēršu, bet jūs precizējiet. Janvāra pirmā dekāde, iznāk «Lauku Avīzes» pirmais numurs, notiek Latvijas kolhoznieku kongress, kurā Albertu Kaulu negaidīti (tātad demokrātiski) ievēlē par republikas Kolhozu padomes priekšsēdētāju. — Viss pareizi. — Marta otrā puse — Vissavienības ceturtais kolhoznieku kongress, kurā Kauls uzstājas ar runu un cita vidū saka: «Būtu vēlams, lai partijas Centrālā Komiteja ministriju, resoru un citu tautas saimniecības nozaru darbu vērtētu pēc to ieguldījuma lauksaimniecības attīstībā.» (Vētraini aplausi.) — Pirmoreiz mūžā . . . (A. K. smej.)
 |
| Alberts Kauls |
— Tālāk. Aprīļa beigas. Kaulu iekļauj PSRS delegācijā ceļam uz Dartmutas konferenci, kas šoreiz notiek ASV. — Pirmo reizi biju Amerikā, pirmo reizi šādam saietam mūsu delegācijā tika iekļauts arī viens lauksaimnieku pārstāvis. — Tālāk. Cerīgi sazied pavasaris, tad Albertu Kaulu izvirza par 19. Vissavienības partijas konferences delegātu ... Ir jūnija vidus, notiek V. I. Ļeņina Vissavienības Lauksaimniecības ZA kārtējā sesija, kurā jūs ievēlē par korespondētājlocekli. — Jā, tas ir 15. jūnijs. (A. K. izvelk spožu apliecību ar zeltītu valsts ģerboni uz vāciņa. Iekšā ierakstīts ievēlēšanas datums.) — Tālāk. Tūlīt pēc oficiāli atvēlētās nolīgošanas atkal ceļš uz Maskavu un intriģējoša nedēļa būtiskajā partijas konferencē. — Karsta nedēļa, kurā daudz dziļāk un skaudrāk es sāku izprast mūsu kopīgo situāciju. — Un, atgriezies no Maskavas, A. Kauls savas grāmatas korektūrā vēl paspēj ierakstīt, ka labie lēmumi «ir jāpiepilda ar jauniem, drosmīgiem risinājumiem, tā laužot dzīves logus un vārtus arvien plašākus ne tikai tur, Maskavā, bet tāpat arī šeit, Rīgā, Saldū, Madonā, Ludzā, — visur, kur vien ir no bailēm izšķīlušies prāti». — Ja runājam par grāmatu, tad arī — pirmoreiz. Un, ja vien te iespējams, gribu pateikt paldies gan «Avota» vadībai, gan redaktorei Intai Kalniņai, iekārtotājiem un LKP CK izdevniecības poligrāfistiem par atsaucīgo operativitāti. — Tālāk — septembris. Vasarā dzimusi ideja par Tautas frontes dibināšanu. Kamēr citi svārstās, «Ādažos» tiek nodibinātas skaitliski lielas atbalsta grupas. Citu vidū arī priekšsēdētāju ievēlē par dibināšanas kongresa delegātu. Bet oktobra sākumā notiek vētrainas izmaiņas republikas vadībā, un televīzijas translācijā visa Latvija uzzina, ka kādreizējam Skrundas puses kombainierim ticis piedāvāts . . . republikas Ministru Padomes priekšsēdētāja krēsls! — Jā, lai gan neesmu ne Centrālkomitejas loceklis, ne arī Augstākās Padomes deputāts. Pirms komandējuma uz Ungāriju tomēr bija saruna CK ar Borisu Pugo. Kad man piezvanīja un uzaicināja, nodomāju, ka republikā šogad ir grūti ar kartupeļiem, sak, droši vien būs runa par to . . . — Vai uzjautājāt, kāpēc izvēle kritusi uz jums? — Protams, un pirmais sekretārs torīt atbildēja, ka viņš vēlētos sev blakus biedru, kas ir brīvs no «iesēdēta» stereotipa domāšanas un rīcības. Pateicos par uzticību, bet. . . — ... bet zinu, ka daudzi uz jums lika lielas cerības. Kāpēc atteicāties? — Vai daudzi, to es nezinu. Taču zvani bijuši gan, arī sievai uz māju un tamlīdzīgi. Bet es biedram Pugo atbildēju to pašu, ko mazliet vēlāk arī mūsu televīzijai: ko nevar celt, to nevar nest. Būt pie agrofirmas stūres — tā ir viena lieta. Stūrēt visas Latvijas saimniecisko dzīvi — tur tomēr jābūt daudzpusīgākam. Es uzskatu, ka normāls stāvoklis ir tad, ja cilvēks ceļ amata krēslu, nevis krēsls cilvēku. Un bez tam — dvēselē es nejūtos tiesīgs atstāt savu kolektīvu, kurš mani ir aizstāvējis tādos brīžos, kad Kaulam mēģināja liet dubļus virsū. — Un, visbeidzot, «pirmoreiz mūžā» Ādažu kolhozam palika 40 gadu, bet pašam priekšsēdētājam — piecdesmit. — Pirmoreiz mūžā, vai ne!? Jā, tiktāl nu esam nodzīvojušies .. . — Tātad vilnis aiz viļņa! Sakiet, vai dažbrīd neapreibst galva un nepiemetas jūras slimība? — (A. K. pēc nopūtas.) Ziniet, laikam jau var teikt arī tā. Reizēm tiešām liekas — nupat, nupat spēki ir galā. Biju nodomājis aiziet atvaļinājumā, aizbraukt uz Veclaiceni, pabūt pie dabas un iepazīties ar turienes saimniecību. Taču pēc trijām dienām izsauca uz Ministru Padomes sēdi, kur izskatīja tos pašus lauksaimniecības prioritātes jautājumus. Un atkal karuselī iekšā, jo tūlīt sākās Tautas frontes atbalsta grupu dibināšana .. . —Un kongresā ievēlēšana Tautas frontes Domē. Vēl viens «pirmoreiz». — Un vēl viens pamatīgs nesamais arī. — Jā, pie reizes par kongresu. Unikāls notikums, bet vienā no starpbrīžiem dzirdu: «Mēs tak nu esam tomēr vēju tauta!» Tas bija pēc sīkmanīgās diņģēšanās par statūtiem. Tobrīd, jāatzīstas, repliku īsti neizpratu. Bet otrajā kongresa dienā pielēca kā strāva. Atcerieties — beidz visādi netaktisko runu Vidiņš, un zāle ar aplausiem ir kājās. Mazliet vēlāk pasniedz ziedus un suvenīrus republikas vadītājiem — tāpat visi kājās un aplausu vētra ... Es vēl varu saprast, ka vienmēr atradīsies cilvēki, kas gribēs uzgulties uz tautas atmodas svētīgā viļņa — lai izrādīgi pavizinātos vai publiski izgāztu žulti. Bet, nudien, reizēm bija grūti izprast visu zāli. Kā jums likās? — Manuprāt, tas liecina par mūsu sabiedrības nepietiekamu briedumu. Kā par kukurūzu saka: vālītes vēl ir piena, nevis vaska gatavībā. Emociju ir atliku likām, bet konstruktīvu domu — pamaz. Taču, pavisam atklāti runājot, kaut kas tamlīdzīgs bija arī Maskavā 19. partijas konferencē. Arī tur aplaudēja gan acīm redzamu (dzirdamu) stagnantu runām, gan arī pārkārtošanās «avangardistiem». Kas attiecas uz TF kongresu, tad, man šķiet, tur būtisks vēl kāds moments: zālē bija samērā daudz jaunatnes, kura šo un to zina par iepriekšējām grūtībām, par republikas un visas sociālistiskās sadraudzības problēmām, bet tai maz skaidrības par sabiedrības attīstības ceļiem. Un tas tikai rāda, ka mūsu sabiedriskās organizācijas bijušas galīgi inertas audzinātājas. Un arī tagad man gribas teikt, ka partija vēl neizvirza ļoti skaidru ideoloģisko programmu. — Un vēl viena nianse: man likās, ka gribam no pagātnes pārņemt bēdīgi slaveno «birku» piekarināšanu. Cilvēks dzīvē izmainās. Tā taču ir aksioma. Nekur nav teikts, ka dogmatiķis uz visu mūžu paliek dogmatiķis. Diemžēl kongresā sāka atkal cilāt mērlineālus. Kā lai šo tieksmi izskaidro? — Man liekas, šeit var turpināt domu par viļņiem. Nu kritizēšanas vilnis ir augšā jau trīs gadus.
 |
| Ādažu jaunā picērija |
Nē, es neesmu pret attīrīšanos — bet vai nav pēdējais laiks paralēli tai sākt arī konkrētus būvdarbus? Orgkomiteja neapšaubāmi lielas pūles ieguldīja kongresa dokumentu projektos, bet diskusijai, manuprāt, rīcības mugurkauls steigā nebija iestrādāts. Oratori turpināja it kā radošo savienību apvienotā plēnuma garu . . . — Tikai jūnija saruna gan bija par galvas tiesu faktoloģiski piesātinātāka, argumentētāka. — Tur tā nelaime. Pagaidām tautu vēl piesaista arī emociju slānis, bet var nākt kritiens — un ko tad? Un tāpat nevajadzētu griezt ausīs to vienīgo vārdu «migranti». Ir taču krievu, ukraiņu, baltkrievu un citu tautību cilvēki ar savu atšķirīgu vēsturi, kultūru un atrautības sāpi. Tāpēc katrs no viņiem ir jāuzrunā atbilstoši etniskajai esībai. Katrs no viņiem ir tiesīgs prasīt savu klubu, skolu un kopā sanākšanas prieku. Un mums ir jāpalīdz viņiem par to drošāk iestāties, tad, domāju, nebūs arī tik daudz pārpratumu un pārprast gribētāju. Bez tā vienotību, TF galveno mērķi, gaidīt grūti. Un nekur jau nu nederēja tāda Programmas un Statūtu novilcināta publicēšana. Tas bija jāizdara zibenīgi, lai neklīstu baumas. Bet nevar aizmirst vēl vienu svarīgu lietu. Mēs protam skaisti dziedāt, sakopt kapuvietas — bet kā ir ar dzimtu censonības gara uzturēšanu? Kāpēc pie augstskolu durvīm neredz latviešu jaunekļu (tieši jaunekļu!) rindas? Bez gudrām galvām to labo autonomiju gatavu nedabūsim. Ne laukos, ne pilsētā . . . Un vēl. Gribētos, lai mēs neesam vienpusīgi pieminekļu cienīšanā. Jā, bija Staļina kulta upuri, bet bija arī hitlerisma upuri, un mūsu morāls pienākums ir neturēt ēnā nevienu. — Jums Ādažos, kā zinu, nekādas starpnacionālo attiecību problēmas nav? — Nekādas. Lai gan agrofirmā strādā 27 dažādu tautību pārstāvji. Nav tāpēc, ka esam centušies visiem sagādāt labus darba un dzīvošanas apstākļus. Kā senči ir teikuši, pie pilnas bļodas strīda nav . . . — Bet tagad pie darba, kas izšķir visu! Kas šogad jauns agrofirmā? — Vispirms mūs iepriecina tas, ka esam tikuši pie stabilitātes lauksaimniecībā.
 |
| Maltīte picērijā |
Ja citur ražas jo projām stipri svārstās, «Ādažos» turamies līmenī. Graudu birums arī šogad bija virs 45 centneriem, bet kartupeļu ievākums ap 250 centneru no hektāra. Un nākamgad ar atveseļotu sēklu nodrošināsim gan sevi, gan 200 000 tonnu varēsim pārdot arī citām republikas saimniecībām. Esam pilnīgi apguvuši kartupeļu audzēšanas intensīvo tehnoloģiju, un nākamgad pēc savstarpējas vienošanās to ieviesīsim vismaz desmit citās saimniecībās vai pat vairāk. Šodien ciemos bija, piemēram, viena Lietuvas rajona kolhozu vadītāji, kas tāpat grib sadarboties. Izslaukumos vidēji esam tikuši pāri 5500 kg robežai. Šogad jau ir piedzimuši vairāk nekā 80 teliņi, kas iegūti embriju transplantācijas rezultātā.
Jaunums ir arī nesen atvērtais kolhoza tirgus, kas jūtami uzlabos ādažnieku apgādi ar pārtikas produktiem. Lai ne pirkt, ne pārdot nav jābraukā uz Rīgu vai kur citur. Kāpinot visa veida ražošanu, tīrā peļņa firmai pirmo reizi krietni vien pārsniegs 20 miljonus rubļu. Jā! Un ar PSRS Ministru Padomes atļauju mūsmājās ar 1. septembri ir izveidota ārējās tirdzniecības firma «ĀDAŽIMPEKS» ar savu direktoru Māri Forstu priekšgalā. — O, tā jau ir pavisam cita iegrime! Bet paskaidrojiet, lūdzu, lasītājiem, ko tas nozīmē! — Tas nozīmē, ka tagad varam brīvi tirgoties ar jebkuru ārvalsti un ar jebkuru ārzemju firmu. Varam pārdot ne tikai savu, bet arī citu saimniecību produkciju un iegādāties to, kas vajadzīgs gan ražošanai, gan citiem nolūkiem. Esam priecīgi arī par to, ka mūsu desmit speciālisti pirmo reizi varēja doties uz Holandi praktizēties pie viņu fermeriem. Pastrādāt fermās blakus, tāpat iziet saīsinātu apmācības kursu institūtā. Kas vēl? Darbojas uz paju iemaksām dibinātais picērijs, un patlaban izvēlamies «akcionārus» arī siltumnīcu kombinātam, kas izmaksās trīs miljonus rubļu un nākamgad strādās pēc tāda paša principa: 51 procents līdzekļu agrofirmas rokās, pārējais paju biedriem. — Tā teikt, kontrolpaketi patur rokās kolhozs? — Noteikti, citādi ņems un mūs izputinās . . . Vēl jāpiemin, ka atvērām maizes ceptuves otro kārtu. Turpat blakus garo batonu ceptuvei, un nu esam tikuši arī pie savas saldskābās un rupjmaizes. Tā ir pusautomatizēta līnija, kuru dienvidslāvu biedri izgatavoja pēc «Ādažu» un lietuviešu kolēģu oriģināla pasūtījuma.
Šogad sākām saņemt ārzemju iekārtu kartupeļu pārstrādes uzņēmumam, un, ja melns kaķis nepārskries, nākamā gada beigās ir jābūt pirmajai produkcijai. — Uz katru biedru, kas tiek izraudzīts kādam amatam, tagad visi skatās ar cerīgu un stingru aci. Ko jums izdevies padarīt, turot republikas Kolhozu padomes priekšsēdētāja sabiedrisko portfeli?
Vai ir kas iesēts, vai varbūt jau izdevies kaut ko arī nopļaut? — Skaļi par panākumiem tur vēl nevar runāt. Sējam. Ir vismaz panākts, ka padome tic savam priekšsēdētājam, ir radušies tiešāki un ciešāki kontakti ar saimniecībām. Ļaudis brauc pēc padoma pie mūsu speciālistiem, bet mēs savukārt braucam pie viņiem. Otrkārt, padomes locekļos ir ieraudzēta pārliecība, ka arī pašiem drosmīgāk ir jācīnās par sevi. Bija sēde Rīgā, bija arī šeit, Ādažos, un tāpat sarīkojām arī izbraukumu. Rezultātā jūtu, ka kolhozu priekšsēdētāji vairāk sākuši domāt, kādu vajadzētu veidot rajona posma virsbūvi, lai tā no inspicētājas pārvērstos par domubiedru. Lai noteicēja būtu lielā valde, kas varētu sev izraudzīties lietpratīgus menedžerus starpkolhozu lietu kārtošanai. Tas jau ir jūtams Bauskas, Alūksnes un dažos citos rajonos. Vārdu sakot, mostas pašapziņa un uzņēmība nenogaidīt. Pļāvums nāks vēlāk. Jā, un vēl! Būdams padomes priekšsēdētājs, es tikai tagad tā īsti ieraudzīju un sajutu, cik ar idejām un pat ar iestrādēm nocietušies ir bijuši republikas lauksaimniecības zinātnieki. Saprotiet, cilvēki līdz šim nav vienkārši ņemti pretī un laisti pie vārda! Nav ju tušies nopietni vajadzīgi. Un man liekas, ka šis spēkrats nupat būs iekustināts un sāks griezties. — Pēc jūsu atteikšanās no premjera krēsla sācis izplatīties aptuveni šāds atteikuma tulkojums: «Nūjā, Kauls atkal grib palikt opozīcijā, jo tā ir ērtāk . . . » — Uzreiz teikšu — nieki! Ar Vilni Bresi mums bija vislabākās lietišķās attiecības jau viņa iepriekšējā amatā, un, ja vajadzētu, es būtu balsojis par viņu arī jaunajam krēslam. Ne velti mēs ar visu Kolhozu padomes autoritāti izteicām biedram Bresim pilnīgu atbalstu, jo mums tagad ir stingra cerība, ka uzsākto prioritāti viņš gribēs atbalstīt nevis vārdos, bet pavisam reāli. Ja tas gadījumā nenotiks, tad izmantosim Tautas frontes spēkus, jo citu iespēju lauciniekiem vairs nav.
 |
| Kolhoznieku Dadzīšu ģimenes māja "Ādažos" |
 |
| Agrofirmas kravas mašīnas šoferis Nikolajs Karanoks |
Tautu ir jācenšas pabarot šodien, parīt jau var būt par vēlu. — Un tagad, šķiet, pēdējais «Pirmoreiz ... ». Ja tā paskaita, tad taču iznāk, ka šogad jums izdevušies veseli četri ārzemju komandējumi? Kā nekad. — Pareizi saskaitīts. Uz ASV, uz Ungāriju un divreiz uz Holandi. — Kā zinu, izpriecu vietas jūs nepievelk, bet ar «trūdošā kapitāla» lauksaimniecību laikam ir pilna galva? .
— Visvairāk gan tepat Eiropā, gan tur, Štatos, mani pārsteidza labvēlība pret mums. Šur un tur esmu bijis arī agrāk, bet tagad tiešām var redzēt — ir noticis pagrieziens. Tajā pašā Dartmutas dialogā iepriekšējās reizēs parasti esot savstarpēji apmētājušies ar otra nesmukumiem. Šoreiz mūsējie sāka ar pašu problēmām un pēc pāris dienām amerikāņi pārgāja uz līdzīgu toņkārtu un pat atzinās, ka arī viņiem patiesībā derētu sava perestroika.
 |
Piena ražošanas kompleksa «Briljanti» vadītājs Zigmunds Stālbergs savā darba vietā. |
Abas puses, liekas, sapratušas, ka 21. gadsimtu varam sagaidīt, vienīgi viena otrai roku padevušas. Kas attiecas uz lauksaimniecību, tad kārtējo reizi pārsteidza fermeru lietišķība un praktiskums. Piemēram, ferma 10 000 bekonu nobarošanai. Strādā viens cilvēks, un darba ražīgums, salīdzinot ar attiecīgu «Ādažu» kompleksu, 57 reizes augstāks. Mēs brēcam par ķīmiju. Tur to izmanto daudz vairāk, bet, kā saka, baro nevis zemi, bet augu. Nogāzes, lai tās neizskalotu, nosēj ar zāli un nerušina. Tīrumos veido zaļās aizsargjoslas. Holandē es sapratu, ka pietuvoties viņiem nespēsim ne dažos gados un pat ne pāris piecgadēs. Tur ir gudri izveidota visa lauksaimniecības sistēma. Brīnišķīgi ceļi, teicami sakaru dienesti. Serviss. Ja tu koledžā gribi kļūt par lauksaimnieku, tad priekšroka ir fermeru bērniem, kuri jau izgājuši darbaskolu ģimenē. Pārējiem zināms laiks vispirms jānostrādā pie kāda fermera. Štatos ar skaudību vēroju mūsu pamirušo tradīciju: braucam ar automašīnu, bet visi, kas strādā netālu no ceļa, kaimiņam uzsauc sveicienus, pamāj ar roku. Kā savējie. Un tad vēl mazās kafejnīciņas! Nezinu, kā citur, bet Aiovas štatā fermeri mājās neieturas. Visi brauc uz vietējām ēstuvītēm, tur brokasto (veselām ģimenēm!). Tur pusdieno. Tur reizē tērzē, apmainās ar svaigāko informāciju, uzcienā cits citu ar kafiju, iztriec jokus. Un tad atkal pie darbiem, un neviens neskatās uz tevi caur pieri, un neviens nelikās nodzinies vai nošmulējies kā moris. Atbraucu, un sākām domāt, ka arī mums vajadzēs iekārtot tādas ēdnīciņas. Jo vairāk tāpēc, ka ir kritisks stāvoklis ar produktiem. Biju viņu vidusskolā. Kad ierosināju saraksti ar mūsu skolēniem, tūlīt visi bija kājās ar ovācijām. Un tagad ievirzījušās sarunas par dažu skolēnu apmaiņas braucieniem. — Nu, tad ir vērts braukt uz ārzemēm. Paldies par sarunu! Laimīgu Jauno gadu un veiksmi nākamajās vēlēšanās!
AR ALBERTU KAULU runāja ILGONIS BITE
No redakcijas.
|
🎀🎀🎀🎀🎀🎀🎀🎀🎀🎀🎀🎀
Būt īstenam savas zemes saimniekam
Rīgas rajona pirmais lauksaimniecības artelis — tagad agrofirma «Ādažl» — drīzumā atzīmēs savu četrdesmito gadskārtu. Šajā ceļā bijušas gan veiksmes, gan grūtības, gan panākumi, gan neizdošanās. Taču neapšaubāms ir viens — ādažnieki mācējuši pārliecinoši pierādīt kolhozu iekārtas priekšrocības. «... Tādi kolektīvi kā jūsējais ir PSKP CK un valdības balsts jauno uzdevumu risināšanā. Tie paver citiem ceļu uz labāku saimniekošanu un kultūras celtniecību, lai mūsu lauki ietu arvien uz augšu.» Šādu vērtējumu agrofirmas «Ādaži» darbībai deva M.Gorbačovs, apmeklēdams mūsu republiku. Pašlaik «Ādaži», iedami uz priekšu, cenšas precīzāk nospraust mērķus, sasniegt tos ar vismazākajām izmaksām un visīsākajā laikā. Bet tālab ir svarīgi ne vien redzēt rītdienu, bet arī izprast pagātni un no tās mācīties.
— Bez pagātnes piemiņas, bez dziļām saknēm nav iespējams būt īstenam zemes saimniekam, — šādus vārdus, sākdams sarunu ar LATINFORM korespondentu V.Semjonovu, teica agrofirmas «Ādaži» priekšsēdētājs Sociālistiskā Darba Varonis A. Kauls. — Es domāju, bet, atklāti sakot, es esmu pārliecināts, ka ik viens no mums veidojas no tā, ko viņam devusi ģimene, no tā, ko viņa galvā, rokās un dvēselē ielikuši tie, ar kuriem kopā cilvēks sācis dzīvot un strādāt, tie. kas viņu mācījuši un audzinājuši.
Korespondents: Biedri Kaul, vai tāpēc agrofirmas avīzē «Ādažu Ritmi» ar pirmo numuru tiek publicēti materiāli par saimniecības vēsturi?
A. Kauls. Jā. Mēs tam piešķiram ļoti lielu nozīmi. Vai Jūs pievērsāt uzmanību tam, ka saimniecības vēsturei tiek atvēlēta faktiski viena ceturtdaļa no avīzes apjoma? Vai tā nav izšķērdība? Es esmu pārliecināts, ka nav. Zināmā mērā tas ir profilaktisks līdzeklis. Daudzās saimniecībās atpalikšanu izraisīja tieši tas, ka izzuda tradīcijas, paaudžu pēctecība. Par laimi mums tās ir saglabājušās. Tā ir viena no mūsu galvenajām bagātībām. Vispirms publikācijas ir domātas tai jauniešu daļai, kura neko nezina par pagātni. Iespējams, ka pie tā ir vainīgas arī vidējās paaudzes, kuras nav mācējušas vai nav gribējušas, vai kurām vienkārši nav iznācis laika pastāstīt par savu darbu, par savu vecāku dzīvi. Taču kļūdas un nepilnības jānovērš. Vēl jo vairāk tāpēc, ka runa ir par mūsu nākotni — par jaunatni. Un tāpēc, lai cik taupīgi mēs arī izlietotu līdzekļus, pārrunas par vēsturi jāturpina, jo mēs ceram, ka publikācijas mūsu avīzē vismaz kaut kādā ziņā palīdzēs aizpildīt šo robu īstenu zemes saimnieku audzināšanā.
Korespondents. Par kādiem robiem audzināšanā var būt runa, ja jūsu saimniecība ir viena no visspēcīgākajām un visperspektīvākajām republikā? Arī jaunieši visos rādītājos strādā priekšzīmīgi.
A. Kauls. Lieta tāda, ka daudzi mūsu kolhoznieki apzinās sevi, savas tiesības un intereses nevis kā pilntiesīgi saimnieki, bet kā augsti apmaksāti izpildītāji. Proti, viņiem rūp tikai tas, kas patlaban ir izdevīgs saimniecībai, un dabiski, vairo arī viņu pašu labklājību.
Korespondents: Šī tiešā projekcija ir ļoti manāma. Aizvadītajā gadā saimniecības darbinieku mēneša vidējā darba alga bija 314 rubļi. Turklāt daudzi kolhoza biedru izdevumi kultūras vajadzībām, sporta nodarbībām, sociālajiem un sadzīves pakalpojumiem zināmā mērā tiek segti arī no sabiedriskajiem fondiem A. Kauls. Tas viss ir pareizi. Bet īsts saimnieks nevar domāt tikai par šodienu Tāpēc mēs gribam, lai cilvēki saprastu, kā mēs esam tikuši pie tagadējās labklājības. Tas viņiem palīdzēs pienācīgi novērtēt sasniegto un — galvenais — ļaus precīzāk nospraust perspektīvu gan saimniecībai kopumā, gan savai personiskajai dzīvei. Ikvienam mūsu agrofirmas darbiniekam jāzina, no kā tā sākās. To nezinādams, viņš, es atkārtoju, paliks tikai vienkāršs izpildītājs un nekad nekļūs par saimniecības patriotu.
Korespondents: Lūdzu, pastāstiet īsi kā tapa kolhozs un veidojās tā tradīcijas, kurām Jūs tagad, kā es saprotu, piešķirat lielu nozīmi?
A. Kauls. Pirmās lauksaimniecības komūnas uz mūsu zemes tika noorganizētas uzreiz pēc padomju varas nodibināšanas Latvijā. 1919. gada sākumā. Kontrrevolūcija pārtrauca kolektivizācijas procesu vairāk nekā uz 20 gadiem Taču kooperācijas pieredze noderēja. Gandrīz tūlīt pēc kara Ādažos tika izveidota kooperatīvā lauksaimniecības biedrība un zvejnieku artelis. To lietošanā tika nodoti bez saimnieka palikušie ražošanas rīki un izmantota kooperatīvu biedru personiskā tehnika un darba rīki. Pakāpeniski Ādažu zemnieki sāka apgūt kopīgas saimniekošanas māku. Kļuva redzami arī kopīgā darba rezultāti. Apriņķa avīzē «Darba Balss» ļoti bieži tika publicētas atzinīgas atsauksmes par ādažnieku darbu. Viņu panākumi izraisīja interesi par kooperatīvu kustību arī tajā daļā zemnieku, kuri pagaidām uzskatīja par labāku strādāt individuāli.
Korespondents. Pirmie soļi ceļā uz kolektīvās saimniecības izveidošanu Rīgas apriņķī tika sperti jau 1948. gada februārī un martā. Kāpēc Jūsu saimniecību — pirmo rajonā — izveidoja tikai 18. augustā?
A. Kauls. Kolektivizācijas process bija sarežģīts, nevien nozīmīgs. Daļu cilvēku bija iebiedējuši bandīti un ietekmējusi naidīgā propaganda, ko ar lauku buržuāzijas palīdzību izvērsa okupantu sagatavoto un Latvijas teritorijā atstāto diversantu un teroristu grupu locekļi. No otras puses, rupjas kļūdas pieļāva kolektivizācijas organizatori. To centās realizēt ar administratīvām metodēm, neievērojot vienu no galvenajām lauksaimniecības arteļa statūtu prasībām — brīvprātības principu. Šos pārkāpumus atklāja Rīgas apriņķa partijas komiteja, un vainīgie tika stingri sodīti. Piemēram, no amata atbrīvoja LK(b)P Ādažu pagasta komitejas sekretāru. Šajā darbā nosūtīja pieredzējušo boļševiku, partijas biedri kopš 1919. gada Antoniņu Zemeli. No A.Zemelas atmiņām: «Partijas Ādažu komiteja vadīja piecu partijas pirmorganizāciju darbu: Carnikavas selekcijas stacijas, Baltezera sanatorijas, Garkalnes, Berģu un Ādažu ciemu partijas pirmorganizācijas. Pirmorganizācijas strādāja katra savā teritorijā. Vien reiz mēnesi mēs sanācām kopsapulcē, kur apspriedām visu partijas darbu, kas tika veikts pagastā. Toreiz partijas organizācijai priekšā stāvēja ļoti plašs darbs — noorganizēt... kolhozus. Šajā sakarā mēs rīkojām individuālas pārrunas, lai gan to, kas piekrita apvienoties, nebija daudz. Taču vasaras beigās jau bija vairāk nekā desmit saimniecību, kuras varēja reģistrēt jaunceļamajā kolhozā.»
No publikācijas laikrakstā «Ādažu Ritmi»: «1948. gada 18. augustā sāka darbu Rīgas apriņķa pirmais lauksaimniecības artelis «Ādaži». Ievērojot brīvprātīgas iestāšanās principu, tajā apvienojušās saimniecības ar 231 hektāru lielu kopējo zemes platību, ar 27 darba zirgiem, 50 slaucamām govīm un 44 teļiem.» Salīdzināšanai jaunākie dati. Kolektīvā ir 5169 kolhoznieki. Kopējā zemes platība ir 12 601 hektārs. Ražošanas pamatfondu vērtība ir 34.8 miljoni rubļu. Tie ir 296 traktori, 30 kombaini un 310 automašīnas. Tie ir kompleksi, fermas, glabātavas, ražošanas telpas . ..
Korespondents: Skaidrs, sākums bija ļoti grūts. Taču, šķiet, Jau toreiz izkristalizējās galvenie saimniekošanas principi, kas četrdesmit gados pierādījuši savu drošumu?
A. Kauls. Neapšaubāmi. Galvenais no tiem ir skatīties uz priekšu, redzēt perspektīvu. Tagad mēs, piemēram, zinām, pie kā daudzos gadījumos noveda pārsteidzība saimniecību apvienošanā. Daudzas no tām kļuva nevadāmas, panika. Ar «Ādažiem» tā nenotika. Te lieli nopelni ir kolhoza pirmajam priekšsēdētājam M. Krēsliņam. Kad 1950. gada jūlijā no trijiem Ādažu ciema lauksaimniecības arteļiem tika izveidots Staļina kolhozs (nosaakumu «Ādaži» atjaunoja tikai 1962. gadā), te darbu neatstāja pašplūsmai. Kolhoza valde un partijas pirmorganizācija izstrādāja ekonomisko programmu. Tajā bija paredzēta optimālā darba organizācijas struktūra, saglabājot agrāko teritoriālo iedalījumu. Tas ļāva atstāt neskartus izveidojušos ražošanas sakarus, vienlaikus tos paceļot kvalitatīvi jaunā līmenī. Kaut gan saimniecībā netrūka ne materiālo resursu, ne darbaspēka, rūpes par nākotni lika kolhoza dibinātājiem sākt tiem laikiem liela objekta — 120 govīm paredzētas kūts — celtniecību. Toreiz radās arī mūsu kadru darba pamatprincipi. Valdes sēdēs un kopsapulcēs rūpīgi tika apsvērta katra speciālista un atbildīgā darbinieka kandidatūra. Turklāt tika ņemts vērā kā viņš strādājis lauksaimniecības artelī. Tādējādi kolhoza vadībā tika iesaistīti labākie cilvēki no visām trijām apvienotajām saimniecībām. Liela uzmanība tika veltīta arī kadru sagatavošanai. Jau 1950. gadā kolhozs vienu pārstāvi nosūtīja uz priekšsēdētāju kursiem, bet piecus — apgūt ražošanas profesijas. Bet pašā saimniecībā bija noorganizētas agrotehnikas un zooveterinārijas mācību grupas.
Korespondents. Jau savas nodibināšanas gadā kolhozs kļuva par miljonāru. Tā bija liela uzvara. 1950. gadā taču no 1776 republikas kolhoziem tikai 22 kolhozos peļņa pārsniedza vienu miljonu rubļu (pirmsreformas aprēķinā). Kā Jūs šos panākumus vērtējat no pašreizējiem augstumiem?
A. Kauls. Domāju, ka 1950. gads daudzējādā ziņā kļuva par noteicošo saimniecības vēlākajā attīstībā. Tieši toreiz radās uzņēmības iedīgļi, bez kuras nav iespējama kolektīvās saimniecības sekmīga attīstība. Tika noteikti galvenie spēku pielikšanas punkti, nobrieda pašu kadri, tika gatavota jaunā maiņa. Radās arī pirmā pieredze tādā sfērā kā apvienošanās ar citām saimniecībām, un šī pieredze mums vēlāk ne vienu reizi vien ir palīdzējusi. Mazo kolhozu apvienošanās process, kas tik intensīvi sākās tajā neaizmirstamajā vasarā, taču turpinājās līdz pat astoņdesmitajiem gadiem. Diemžēl pētījumos, kas veltīti Latvijas lauksaimniecības kolektivizācijai un tās tālākajai attīstībai jautājums par kolhozu apvienošanos joprojām ir vispārēju apskatu un konstatāciju līmenī. Manuprāt, vēsturniekiem un ekonomistiem jāizdara šī procesa padziļināta ekonomiskā analīze. Tas vajadzīgs ne tikai tāpēc, lai pareizāk novērtētu noieto ceļu, bet arī tāpēc, ka tā ļoti noderēs konkrēto tagadnes uzdevumu risināšanā, arī integrētu agrorūpniecisko apvienību izveidošanā.
Korespondents. Jūs pieminējāt sociālistisko uzņēmību. Vai Ādažos vienmēr vadījušies no šī principa?
A. Kauls. Centušies vadīties. Taču mūs ļoti bieži kavēja. Kad mūsu zemē valdīja komandēšanas un administrēšanas vadības stils. Jebkura iniciatīva bija bīstama un par to varēja sodīt. Cik daudz tādēļ cieta J. Kukelis, kas «Ādažus» vadīja pēc M. Krēsliņa. Viņa laikā kolhozs pieņēmās spēkā, kļuva pazīstams aiz republikas robežām. Lieta tāda, ka «Ādažos» nekad neaizmirsa divus galvenos lauksaimniecības kolektīva uzdevumus. Pirmkārt, nodrošināt iedzīvotājus ar pārtikas produktiem un, otrkārt, organizēt darbu tā, lai lauku iedzīvotāji dzīvotu pēc iespējas labāk. Un tāpēc riskēja, centās paļauties nevis uz instrukci jām, bet gan uz savām zināšanām un pieredzi. Mans skolotājs Kukells, piemēram, prata par spīti visiem aizliegumiem attīstīt saimniecībā palīgražotnes. Bet ko tas, īsi sakot, nozīmē? Tas nozīmē, ka katrs kolhoza biedrs varēja strādāt un nopelnīt neatkarīgi no sezonas. Tas nozīmē, to ka jauns cilvēks varēja izvēlēties līgavu Rīgā un nepazaudēt viņu, piedāvādams viņai strādāt, piemēram, fermā. Tas nozīmē, ka darba un dzīves apstākļi laukos bija tuvojušies pilsētas apstākļiem.
Korespondents. Cik man zināms, arī Jūs esat dabūjis ne mazumu punu?
A. Kauls. Pats par sevi saprotams. Nav maizes bez garozas. Sākdams vadīt kolhozu, es sapratu, ka, neturpinādams pirmo priekšsēdētāju tradīcijas, gluži vienkārši netikšu galā, noiešu dibenā. Un visus trīspadsmit darba gadus esmu ieturējis izraudzīto kursu. Kaut gan man, protams, bija ko turēt. Un pamatīgi. It īpaši pirmajos desmit gados. Par daudz ko esmu dabūjis brāzienus. Kaut arī visu atceros un viss ir atstājis dziļas pēdas sirdī, tas nemaz nav izstāstāms. Minēšu tikai vienu piemēru par celtniecību. Mēs ļoti labi sapratām, ka bez dzīvokļu celtniecības, bez ražošanas bāzes attīstīšanas tālu netiksim. Labākajā gadījumā mīņāsimies uz vietas vai pat slīdēsim lejup. Tāpēc centāmies pēc iespējas vairāk celt saimnieciskā kārtā. Taču ar materiāliem, kā vienmēr, bija problēmas. Bet mēs negribējām sēdēt, rokas klēpi salikuši, un gaidīt labākus laikus. Tāpēc sūtījām savus cilvēkus strādāt uzņēmumos, kur izgatavo būvmateriālus, un "par to saņēmām mums tik ļoti nepieciešamo produkciju. Mūsu kolhoznieki kaimiņu rajonos cirta kokus, un par to mums maksāja ar zāģmateriāliem. Konstrukcijas, ķieģeļus un daudz ko citu tāpat dabūjām tiešas apmaiņas ceļā: mēs tev dodam savu virsplāna produkciju, tu mums — savu. Un cēlām. Cēlām labi. Piemēram. 1978. gadā virs plāna nodevām dzīvojamo māju ar 65 dzīvokļiem, kokapstrādes cehu un vēl šo to. Pie mums veda delegācijas, lielījās ar mūsu panākumiem, bet pēc tam «ņēma priekšā» un strostēja kā bērnus it kā par šauru prakticismu, par to, ka esam padarījuši labāku kolhoznieku dzīvi. Saprotams, birokrātiem nebija izdevīgi, ja kāds strādāja un dzīvoja labāk nekā pārējie. Tad taču viņiem varēja pajautāt, kāpēc visi tā nestrādā un nedzīvo? Neuzņemsies taču vainu uz sevi. tāpēc arī vainoja mūs visos nāves grēkos par iniciatīvu, ko tagad tikai veicina. Bet daudzi diemžēl ir zaudējuši patiku parādīt iniciatīvu un labāk nedara neko. Taču saimnieciskā aprēķina un pašfinansēšanās apstākļos tas nevienam neizdosies.
Cilvēki paši atbrīvosies no tāda vadītāja, kas pats negrib domāt un strādāt pa jaunam un arī citiem to neļauj darīt. Vēl gribu piebilst, ka, manuprāt, pietiek tikai runāt par tēvu kļūdām. Vajag, tās neaizmirstot, izdarīt attiecīgus secinājumus un iet tālāk, ņemot vērā jaunos apstākļus. Tagad, es esmu par to pārliecināts, nevienam vairs nedrīkst piedot mēģinājumus savu pasivitāti un neizdarību attaisnot ar atsaukšanos uz stagnācijas periodu. Tagad ir gluži cits laiks. Atklātums un demokratizācija nojauc daudzus šķēršļus un barjeras.
Korespondents. Biedri Kaul, jūs tagad runājat ne vien kā agrofirmas priekšsēdētājs, bet arī kā republikas Kolhozu padomes priekšsēdētājs. Tāpēc gribu jums pajautāt, kā Jūsuprāt, kolhoziem jārīkojas pašreizējā pārkārtošanās posmā?
A. Kauls. Vissvarīgākais un visnepieciešamākais katras saimniecības sekmīgas attīstības priekšnosacījums ir patstāvība. Taču nedrīkst gaidīt, ka patstāvību kāds pienesīs uz paplātes. Par to ir jācīnās, tā ir jāpanāk. Mums visiem beidzot jāiemācās rīkoties kā saimniekiem, izjūtot atbildību par zemi, nevis jāizdabā daudzajām instrukcijām. Tiem, kuri atraduši no patstāvības, iniciatīvas un uzņēmības, no jauna jāiegūst šīs īpašības, kas ir obligāti nepieciešamas sekmīgai saimniekošanai. Mani ļoti iepriecina tas, ka beidzot ir izstrādāts likumprojekts par kooperāciju. Šāda normatīva dokumenta trūkuma dēļ taču radās tik daudz kļūdu un pārspīlējumu
Korespondents. Tas viss ir tiesa. Taču lauksaimniecībā ir svarīgi ne vien mēneši un dienas, bet arī stundas. Kas, pēc Jūsu domām, jādara Valsts agrorūpnieciskās komitejas un saimniecību vadītājiem, negaidot, kamēr tiks pieņemti galīgie lēmumi un stāsies spēkā ilgi gaidītais jaunais likums.
Korespondents. Vai jums ir konkrēti priekšlikumi attiecībā uz republikas agrorūpnieciskā kompleksa darba pilnveidošanu?
A. Kauls. Ir Un diezgan daudz. Taču minēšu divus. Pirmais. Pienācis laiks, levērojot reālos agroklimatiskos apstākļus, izstrādāt zinātniski pamatotu reģionu, rajonu un saimniecību specializācijas sistēmu.
Principi «visur no visa pa druskai» un «visi grib dzīvot» nepalīdz īstenot galveno pārkārtošanās ideju lauksaimnieciskajā ražošanā, proti, panākt strauju lauksaimniecības produkcijas kvalitātes uzlabošanos un kvantitatīvo pieaugumu, paaugstināt tiklab lauku, kā arī pilsētu iedzīvotāju labklājību. Specializācija kā nākamais zinātniski tehniskā progresa solis var ietekmēt un tai vajag ietekmēt arī pārstrādes uzņēmumu un citu agrorūpnieciskā kompleksa objektu izvietojuma ģeogrāfiju, sekmēt demogrāfiskās un ekoloģiskās situācijas uzlabošanos republikā. Otrais. Mēs varam palīdzēt un mums ir jāpalīdz atpalicējām saimniecībām nostāties uz kājām Taču tas jādara kompleksi. Te nedrīkst aprobežoties ar žēlastības dāvanām. Daudz izdevīgāk ir koncentrēt uzmanību uz vienu saimniecību, atvēlēt tai līdzekļus un pastrādāt konkrēti. Piemēram, kad uzcelta ferma, tā jānodrošina ar produktīviem lopiem, jāsagatavo kadri, jāizveido stabila lopbarības bāze un jāpanāk, lai piena ieguve atbilstu izmaksām. Un tikai pēc tam, pārliecinājušies, ka pirmajā viss ir kartībā, var pāriet pie otras Bet šis jautājums nav atrisināms ar kapitālieguldījumu palīdzību vien. Mums jācenšas panākt, lai cilvēki, vispirms tajos rajonos un saimniecībās, kur izzūd tradīcijas un ir pārtrūkusi paaudžu saikne, atgūtu ticību zemei, tātad arī ticību sev. Ikvienam kolhozniekam jājūtas kā pilntiesīgam saimniekam. Zemei jābūt viņa barotājai. Viņam jātic tai tāpat kā sev.
Korespondents. Biedri Kaul, pēdējais jautājums. Ko kolhozu iekārta devusi personiski Jums?
A. Kauls. Atļaujiet man attiecībā uz sevi formulēt šo jautājumu tā: ko man devusi padomju vara? Es atbildēšu — visu. Pēc kara es kļuvu bārenis — man bija seši gadi, brālim — četri. Tēvs bija partizāns un gāja bojā.
Māte pirms hitleriešu atkāpšanās gulēja slimnīcā, fašisti viņu noindēja. Sākumā mēs ar brāli dzīvojām pie māmuļas vecākiem. Vēlāk, kad no fašistu koncentrācijas nometnes atgriezās mātesmāsa Marija, pārcēlāmies pie viņas. Dzīvojām trūcīgi. Valsts mūs izskoloja, deva labas specialitātes. Brālis iestājās jūrskolā, tagad strādā par upes kuģa kapteini. Es sākumā biju atslēdznieks Nevarēju palikt parādā un sāku aktivi piedalīties komjaunatnes dzīvē, turpināju mācīties. Esmu pateicīgs padomju varai un cilvēkiem, kas bija man apkārt. Pašreiz gatavojos aizstā vēt doktora disertāciju. Bet par pamatdarbu, es domāju, vislabāk var spriest pēc agrofirmas veikuma. 1987. gadā tās tīrais ienākums bija gandrīz sešas reizes lielāks nekā 1975. gadā un sasniedza 17 miljonus 904 tūkstošus rubļu, un mēs realizējām gandrīz četras reizes vairāk produkcijas. Tuvākie plāni ir pārvērst agrofirmu par zinātnes un ražošanas starpnieci, izveidot sava veida centru, kas paātrināti ieviestu republikas lauksaimnieciskajā ražošanā zinātnes un tehnikas sasniegumus, intensīvās un citas progresīvās tehnoloģijas. Arī šajā jaunajā darbā es un mani kolēģi balstīsimies uz «Ādažu» dibinātāju pieredzi. Tas ir visstabilākais un visdrošākais pamats drošiem soļiem uz priekšu. Mazāk jāaizbildinās ar grūtībām un mazāk jāsūkstās, bet jāstrādā. Jāstrādā. Jāstrādā.
Korespondents. Paldies par sarunu!
Būt īstenam savas zemes saimniekam
1988.03.11 Cīņa
1988.03.11 Cīņa
===
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru