Kolchozos katra diena spraiga darba pilna.
 |
| kolchozā «Ādaži» kolchoznieces rušina lopbarības bietes. |
1949.06.01 Cīņa
🌽🌽🌽🌽🌽
Par kartupeļu un dārzāju pārpilnību
Līdz ko izbeidzas Baltezera priežu sils, paveras plašs, rudenīgs līdzenums. Tie ir Saulkrastu rajona Staļina vārdā nosauktā kolchoza lauki. Tepat netālu Gaujas ietece un ja gadās palu laikā redzēt šo līdzenumu, tad liekas, ka Saulkrastu šoseja kā šaura, gara laipa pārmesta pār plašu ūdens klajumu. Ādažu ciema Staļina vārdā nosauktais kolchozs atrodas palienē. Zeme ir smilšaina, un lielas platības aizņem purvi. Nostājoties uz kolchoza ceļa, ādažnieki vispirms uzsāka cīņu pret purviem. — Purvos slēpjas mūsu bagātība, — to ik reizes, kad nācās apspriest kolchoza perspektīvos plānus, atgādināja arteļa priekšsēdētājs b. Krēsliņš, bet ja gribam strauji pacelt savu sabiedrisko saimniecību, tad mums jāapgūst purvi. Nedaudzos gados kolchozs guvis lielas uzvaras. Daudz hektāru nederīgas zemes tagad pārvērsts par īstu auglības klēpi. Staļina vārdā nosauktais kolchozs kļuvis par raksturīgu piepilsētas sociālistisku lielsaimniecību. Cauru gadu tas Rīgas darbaļaudīm piegādā dārzājus un piena produktus. Šogad kolchoznieki izaudzējuši vairāk par 10 tūkstoš centneriem kāpostu, gurķu, tomātu, sīpolu un citu dārzāju. Sevišķu uzmanību veltī kartupeļu audzēšanai — tie aizņem vairāk nekā 70 hektāru platību un produkcija ir krietni lielāka par 14 tūkstoš centneriem. Dārzāju audzēšana kļuvusi par kolchoza galveno ienākumu avotu. To sējumu platība pašreiz ir 35 hektāri, bet gadu no gada šo platību palielina. Izplānots, ka pēc pāris gadiem tā būs divreiz lielāka. Tas no zīmē, ka katrai Rīgas ģimenei Staļina vārdā nosauktais kolchozs vien piegādās 8 kilogramus dārzāju — tomātus, gurķus, kāpostus, sīpolus un 10 kilogramus kartupeļu. Lūk, tāds vēriens ir Ādažu ciema kolchozniekiem dārzāju audzēšanā. Dārzāju audzēšana — ienesīga nozare, dārzāju īpatsvars kolchoza ienākumos gadu no gada pieaug. Ja 1949. gadā no šās nozares ieņēma tikai 240 tūkstoš rubļus, tad četrus gadus vēlāk jau pieckārt vairāk, šogad, paredzams, no dārzājiem ieņems ap 1 miljonu 200 tūkstoš rubļu. Pat lopkopība, kaut gan ganāmpulkā ir 315 labas slaucamas govis, nedod tādus ienākumus. Dārzāji, kas aizņem tikai 2 procentus no izmantojamās zemes, dod pat vairāk ienākumu nekā plašās lopu fermas un samērā augsti attīstītā graudkopība kopā. Turklāt dārzāju audzēšanā nodarbināta tikai viena septītā daļa darbaspējīgo kolchoznieku. Pirmrindas kolchozi un padomju saimniecības iegūst augstas kartupeļu kāpostu, tomātu, gurķu un citu dārzāju kultūru ražas, pildot PSKP Centrālas Komitejas septembra Plēnuma lēmumus, tuvākajos divos trijos sados kartupeju un dārzāju ražošana jāattīsta tādiem apmēriem, lai pilnīgi apmierinātu iedzīvotāju pieaugošās vajadzības pēc tiem un nodrošinātu pārtiku, rūpniecību ar izejvielām, kā arī lopkopības vajadzības pēc kartupeļiem.
 |
| Staļina vārdā nosauktā kolchoza saliekamās siltumnīcas. |
Sniedzam Saulkrastu rajona Staļina vārdā nosauktā kolchoza pieredzi kartupeļu un dārzāju audzēšanā. Aprēķini rāda, ka caurmērā katrs dārzāju audzēšanai izmantotais hektārs ienes ap 34 tūkstoš rubļu, vai 25 reizes vairāk nekā katrs aramzemes hektārs bez šiem ienākumiem. Katra dārzāju audzēšanā patērētā izstrādes diena kolchozam pērn ienesa 102 rubļus, bet šogad dos vairāk nekā 130 rubļu. Samērā lielie ienākumi, ko artelis saņem no dārzājiem, nodrošina it krietnu izstrādes dienas apmaksu un ļauj plašā vērienā attīstīt celtniecības darbus. Četros gados kolchozā nedalāmajos fondos ieskaitīts vairāk nekā 2,3 miljoni rubļu, bet par izstrādes dienu kolchoznieki nekad nav saņēmuši mazāk par septiņiem rubļiem. Šogad paredzēts izmāksit 8 rubļi par katru izstrādes dienu. Dārzāju piegādes un iepirkuma cenu paaugstinājums paver šo kultūru audzēšanai vēl plašāku ceļu, ieinteresē kolchozniekus tai pievērst daudz lielāku uzmanību. Studējot PSKP CK septembra Plēnuma lēmumu par lauksaimniecības tālāku attīstību, dārzāju audzētāji sevišķi priecīgi par to, ka mašīnu un traktoru stacijas turpmāk veltīs lielāku uzmanību sakņkopīhai un tuvākajā laikā tās būs apgādātas arī ar modernām sakņkopības mašīnām. Izmantojot techniku, darbs kļūs ievērojami ražīgāks.
Viņu lepnums: Tur nav nekā dīvaina, ja kolchoza priekšsēdētājs b. Krēsliņš vedina viesus, kas še bieži ierodas no republikas tuviem un tāliem novadiem pēc jaunām ierosmēm, apskatīt kāpostu lauku. Šosejas kreisajā pusē aizstiepjas izmircis ceļš, pa ko ar lielām grūtībām var tikt uz priekšu. Tas ievijas kādreizējā purvā, kur agrāk auga tikai grīslis. Bet, lūk, aiz koku pudura paveras plašs zilgani zaļš kāpostu lauks, kas pelēcīgajai rudens ainavai piešķir kaut ko vasarīgu. — Šādas kāpostu ražas, liekas, nebūs daudziem arteļiem republikā, — ar lepnumu saka priekšsēdētājs. Līdz šim nav bijis gadījuma, kad kāds apgalvotu pretējo. — Tā ir pirmā raža, ko dod kādreizējais purvs, — skaidro dārzkopības brigādes brigadieris b. Ūdris. — No katra hektāra novācām 600 līdz 700 centnerus. Pēc plāna bija jāiegūst 230 centneri no hektāra. Šo uzdevumu kolchoznieki pārsnieguši trīskārtīgi un papildmaksā dārzkopības brigādes ļaudis no katra hektāra saņems ap 100 līdz 120 centneru kāpostu — tikpat daudz, cik dažs neveiksminieks izaudzējis savos laukos. Šāda darba uzvara nav izcīnīta bez pūlēm un prasmes. Kolchoznieki rūpīgi izstudēja kāpostu audzēšanas agrotechniku, smēlās daudz pamācību no mūsu Dzimtenes augstu dārzāju ražu meistariem. Dārzkopības brigādes brigadieris b. Ūdris pastāsta, ka rudenī kāpostiem paredzēto lauku uzara līdz 25 centimetri dziļi un katrā hektārā iestrādāja 20 tonnu kūtsmēslu, bet pavasarī ar kultivatoriem sekli iestrādāja 4 centnerus kālija, 5 centnerus superfosfāta un 2 centnerus amonija sulfāta. Tad divas reizes virsmēslojumā deva pa pāris centneriem amonija salpetra. Sevišķu uzmanību veltīja stādiem. Tos izvēlējās druknus, labi pieradinātus āra gaisam un tādus, kam jau bija četras līdz piecas īstās lapas. Uz viena hektāra izstādīja 25 tūkstoš stādu. Pavisam ar kāpostiem šogad apstādīja 15 hektārus. Ne mazāki panākumi ir gurķu un tomātu audzēšanā. Tomātus 2 hektāru platībā izaudzēja 20 centnerus no hektāra, bet gurķus noņēma 190 centnerus no katra hektāra 3 hektāru platībā. Simts rubļu no kvadrātmetra visienesīgākā ir agro dārzāju audzēšana. Tomāti, salāti, redīsi, agrie puķukāposti un kāposti ir vienmēr cieņā, tos aizvien vairāk pieprasa darbaļaudis. Agro dārzāju audzēšanā kolchozā dārzkopji ir lieli speciālisti. Īpaši labi padodas agrie tomāti. Jau jūnija pirmajās dienās kolchoza siltumnīcās sāk sārtot sulīgie augli un mēneša vidū tos jau pārdod arteļa veikalā. Šogad ar tomātiem bija apstādīta vairāk nekā 1400 kvadrātmetru liela siltumnīcu platība. Ražas ieguva loti labas — no katra siltumnīcas kvadrātmetra ievāca 5,7 kilogrami tomātu. Kolchozs par agrajiem tomātiem ieņēma ap 140 tūkstoš rubļu. Pārrēķinot naudā, katrs kvadrātmetrs ienesa ap 100 rubļiem. Ja siltumnīcās tomātu stādījumus palielinātu līdz vienam hektāram, tad šis hektārs ienestu artelim vienu miljonu rubļu. Kolchozā siltumnīcu platība ir 2340 kvadrātmetru. Ekonomiskie apsvērumi kolchozā valdi mudināt mudina šo platību strauji palielināt. Otrā posma dārznieks Alfrēds Sprancmanis ieteica uzcelt īpašas saliekamās siltumnīcas, kas sastādītas no parastajiem standarta lecekšu logiem.
 |
| dārznieks Alfreds Sprancmanis apskata kūdras un trūdzemes podiņus. |
Katrā malā vertikāli nostiprināta rinda logu, bet jumts izveidots no četrām rindām logu. Šādai saliekamai siltumnīcai nepieciešami 200 logi un tās platība ir ap 300 kvadrātmetru. Siltumnīcu rudenī nojauc un pavasarī pārnes uz jaunu vietu. Tās sastādīšana neprasa daudz laika. Priekšrocības tās, ka atkrīt zemes pārmainīšana. Pēc kolchozā aprēķina šāda pārnesama siltumnīca izmaksā ap 9 tūkstoš rubļu un tā kalpos vismaz desmit gadu. Pieredze rāda, ka jau pirmajā gadā tā ienes ap 30 tūkstoš rubļu. Staļina vārdā nosauktajam kolchozam ir jau četras šādas saliekamās siltumnīcas. Ievērojot to lētumu un ienesīgumu, arteļa valde stājusies pie jaunu šādu siltumnīcu būves. Šo darbu varētu ievērojami atvieglot vietējās rūpniecības uzņēmumi, ja tie ražotu logiem metāla konstrukcijas. Siltumnīcas tad būtu vēl izturīgākas, to būvē ietaupītos daudz darbaspēka. Kolchozā zemstikla saimniecības platība jau tagad sniedzas ap pus hektāra. Lielākā daļa no tās aizņemta ar kāpostu un citu dārzāju dēstu audzēšanu. Un citādi tas arī nevar būt: plaši attīstītā dārzāju audzēšana izvirza uzdevumu radīt pietiekami spēcīgu siltumnīcu saimniecību, kas vajadzīgās platības var apgādāt ar spēcīgiem stādiem. Ieviešot jauno ādažnieki vieni no pirmajiem mūsu republikā sāka kartupeļus audzēt kvadratligzdās. Pērn ar šo paņēmienu apstādīja 20 hektāru lielu platību un ievāca 210 centneru caurmēra ražu no hektāra, kamēr parastos stādījumos noņēma tikai 190 centnerus. Kādas ražas var iegūt, audzējot kartupeļus kvadratligzdās, pierādīja dārzkopības brigādes brigadieris b. Ūdris. Viņš katrā ligzdā ielika nedaudz kūdras, kūts un minerālmēslu un ieguva rekordražu — 130 centnerus no hektāra. Šādi rezultāti rosina arteli šo metodi ieviest visā stādījumu platībā. Taču te rodas grūtības, jo Vidrižu MTS nenāk talkā marķēšanas darbos, tai nav arī attiecīgas technikas kvadratligzdu stādījumu apstrādāšanai. Neraugoties uz to, kolchoznieki pārliecinājušies, ka arī šādos apstākļos, audzējot kartupeļus kvadratligzdās, ne tikvien iegūst lielākas ražas, bet patērē arī mazāk darba kopšanai. Tagad kolchozā dārzkopji apņēmušies pirmie nākamgad rīdziniekiem piegādāt tomātus, kāpostus un citus dārzājus. To panāks, plaši lietojot kūdras un trūdzemes barojošos podiņus. Otrā dārzkopības posmā jau sagatavota kūdra. — Tai jābūt labi izvēdinātai un atbrīvotai no skābēm, — norāda dārznieks Alfrēds Sprancmanis. Viņš stāsta, ka šos podiņus pagatavošot no trim daļām kūdras, vienas daļas velēnzemes un vienas daļas mēslu zemes. — Paraugiet, esam jau izmēģinājuši, — viņš norāda uz mazu podiņu. Februāra pirmajā pusē podiņos iesēs tomātus un audzēs apkurināmās siltumnīcās, bet ap 15. aprīli iestādīs saliekamajās siltumnīcās. Līdz šim pirmos tomātus varēja laist tirgū ap 20. jūniju. Lietojot kūdras un trūdzemes podiņus, tomāti nogatavosies vismaz par divām nedēļām ātrāk. Kolchozs ieplānojis nākamgad sagatavot 75 tūkstoš kūdras un trūdzemes podiņus tomātiem un agrajiem kāpostiem. Labi organizēts darbs Dārzkopības brigādē strādā 26 cilvēki. Tā sadalīta divos posmos. Posmus vada dārznieki. Katru dienu brigadieris b. Ūdris ierodas posmos, lai sastādītu darba plānu nākamajai dienai, pārkontrolētu un uzskaitītu padarīto. Brigadieris lietpratīgi organizējis darbu, panākot, ka visi kolchoznieki vienādi ieinteresēti augstu ražu izaudzēšanā un vienādi noslogoti. Darbus posmā sadala ciklveidīgi. Zināmas dienas vieni ravē, citi dod virsmēslojumu vai rušina. Tad atkal mainās. Brigadieris rūpīgi uzskaita, cik izstrādes dienas ikviens kolchoznieks ieguldījis katras atsevišķas kultūras audzēšanā. Rudenī, pēc ražas novākšanas, katram aprēķina papildapmaksu par ražības plāna pārsniegšanu pēc kultūrām, proporcionāli to audzēšanā ieguldītajam izstrādes dienu daudzumam.
 |
| Pirms pāris gadiem te viļņoja grīslis. Šogad apgūtajā zemē padevusies varena kāpostu raža — 700 centneri no ha. Kolchozniece Milda Liberte sagatavo kāpostus transportam. |
| Par kartupeļu un dārzāju pārpilnību |
1953.10.02 Cīņa R. Zandovskis, «Cīņas» korespondents |
OTRAIS DESMITS
Staļina kolhoza ļaudīm šis sestdienas vakars ilgi paliks atmiņā. Tādas lielas jubilejas jau negadās bieži. Un šoreiz tā ir visai nozīmīga. Aizvadīti pirmie 10 spraiga darba gadi pa jauno sociālistisko ceļu lauksaimniecībā. Pārkāpjot otrā desmita slieksni, kolhoznieki atskatījās uz paveikto, lai turpinātu savas saimniecības tālāku izveidošanu ar divkāršu enerģiju. Pārskatu par paveikto un plašajām nākotnes perspektīvām sniedza arteļa valdes priekšsēdētājs b. Kukelis. Kolhoznieku saimi sirsnīgi sveica Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks b. Stroganovs, kaimiņu kolhoza «Garkalne» priekšsēdētājs b. Vilciņš, Carnikavas kartupeļu selekcijas stacijas direktors b. Kuļčickis. LKP rajona komitejas sekretārs b. Laiviņš pasniedz LKP Rīgas rajona komitejas un rajonu izpildu komitejas apsveikuma adresi. Rajona izpildu komitejas priekšsēdētāja vietnieks b. Boroviks novēl čaklajai darba saimei vislabākos panākumus turpmākajā darbā un paziņo, ka Vissavienības lauksaimniecības izstāde apbalvojusi kolhozu ar kino iekārtu. Viņš pasniedz VLI Zelta medaļu I kompleksās brigādes brigadierim b. Ūdrim. Sudraba medaļu saņem b. Kukelis. Grupai pirmrindnieku izsniedz Goda rakstus. Arteļa valde ar vērtīgām balvām apbalvo arteļa dibinātājus pirmos kolhozniekus un citus čaklākos biedrus. .. . Un tad, pionieriem kaisot ziedus, svinīgi ienāk kolhoza jaunieši svētku uzvalkos un jaunietes baltās kleitās. 21 jaunietis šogad kļūst pilngadīgs. Šo notikumu visi sumina kājās stāvot un aplaudējot.
Ceļa sākumā
Ja cilvēkiem jāizšķir, vai iet pa jaunu, nezināmu ceļu, vai dzīvot pa vecam, tad parasti ir maz drošinieku, kas, nebaidīdamies no grūtībām, tūdaļ izvēlas jauno, lai tas būtu kāds būdams. Tādi ļaudis ir nopelnījuši labāku nākotni un to arī sasniedz. Šo skaisto patiesību kolhozniekiem arteļa 10 gadu jubilejas svinībās atgādināja b. Kukelis. Ādažu ciema kluba prāvā zāle pārpildīta. Tagad tur daudz ļaužu, kas vienoti kolektīvā dzīvē. Bet toreiz 1948. gada augustā pavisam mazs bija drosminieku pulciņš, kas noteikti pateica: Iesim! Pamēģināsim! Gan jau kolhozā nemaz nebūs tik slikti! Kolektīvā taču spēks! Kad arteļa priekšsēdētājs runā par aizvadītajiem gadiem, pārvarētajām grūtībām, zālē viens otrs ar skatienu meklē, pionierus pirmos kolhoza dibinātājus. Tur pat jau viņi sēd un droši vien atceras, kā tikko pēc inventāra apvienošanas pa pagalmu plūcās dažādo saimnieku raibās vistas, ka toreiz pietiktu desmit vanagu, lai tie paceltu gaisā un aiznestu visu kolhoza putnu fermu... Slaucamās govis priekšsēdētājs un zootehniķis varēja uz pirkstiem saskaitīt. Arī darba rīku un pārējā inventāra pietrūka. Traktori? Automašīnas? Automātiskās dzirdināšanas ierīces? Ko nu par to runāt! Kur individuālajās sadrumstalotajās saimniecībās varēja būt spēcīgas mašīnas, modernas ierīces? Bet tagad? . . . Plašāku vērienu saimniecībai deva tās apvienošana ar kaimiņiem. Un tad ne tik naudas ienākumi gadā pārsniedza 3 miljonus, bet arī lauki kļuva auglīgāki, izveidojās jaunas saimniecības nozares, pieauga samaksa par izstrādes dienu. Šogad uz izstrādes dienu paredzēts izsniegt 10 rubļus.
No novērotāja līdz aktīvam cīnītajam
Lielā godā celti ne tikai arteļa dibinātāji, bet arī daudzi citi, kas artelī iestājās vēlāk. Skats pievēršas kādam no tiem. Un teiksim bez šaubīšanās — viņš to pelnījis. Daudz darīts, lai kolektīvā saimniecība zeltu. Bet toreiz . .. Toreiz, kad pirmie kolektīvās saimniecības iniciatori dibināja kolhozu, viņu ilgi neatstāja šaubas. Sak, varbūt nebūs jēgas, tikai individuālo saimniecību pazaudēs, bet pēc tam vajadzēs pašam zobus kārt vadzī. Visiem no kopējas siles pienāksies ēst, apvienot kolhozā pat kreklu un, kas zina, varbūt arī sievas? Visiem liks gulēt zem vienas segas tamlīdzīgi līdz nogurumam melsa tie, kam buržuāziskajā Latvijā bija zelta laiki. Nemanot pavīd smaids. Lai pamēģina šodien kādam kaut ko tādu iestāstīt, Acis par to tenku vācelēm izskrāpēs. Dzīve izmainījusies, sevi pierādījusi. Un tagad vairs nav jāpārliecina ne tikko pieminētais «ilgais domātājs», ne arī citi, kas sākumā svārstījās. Viņi kļuvuši pirmrindnieki, un paši aicina cits citu, godinot darbu, straujāk vairot sabiedriskās bagātības. Tagad viņi ir un vienmēr paliks pārliecināti, ka kapitālistiskajam ražošanas veidam nav nākotnes. Tā pieder kolektīvajai saimniecībai. Tādēļ visiem spēkiem jāstiprina savs kolhozs, jāvairo tā panākumi.
Veidojas ciemats, kur dzīvot būs skaisti un tīkami.
Savas personīgās mājas uzcēlušas jau Alekša Akmentiņa, Blāķa un Delvera ģimenes. Pamati likti mūrnieka Smilgas, elektromontiera Kluča,_šoferu Babuļa un Ķutes dzīvojamām mājām. Daudzās citās ģimenēs notiek «padomes sēdes» par to, kādu mājas projektu izvēlēties, vai iekārtot dažas, vai visas ērtības pēc jaunākajām prasībām? Un vai tad vairs ilgi jādomā, ja kokmateriālus var saņemt uz atvieglotiem noteikumiem, ar gateri un transportu palīdz arteļa valde. .. Esi tikai uzņēmīgs, jo Komunistiskā partija aicina ne tikai labāk strādāt, bet arī dzīvot kulturālāk, pārtikušāk !
Bet ne jau tikai dzīvojamo māju būve, kas pagaidām ir tikai vēl pirmie soļi dzīvokļu celtniecībā, raksturo kolhoznieku turību un labklājību. Vairākiem biedriem pieder personīgās automašīnas, 53 kolhozniekiem — motocikli un 32 - televizori, neskaitāms daudzums fotoaparātu. Kolhozam pašam ir savs klubs, bibliotēka ar vairākiem tūkstošiem grāmatu, skola, slimnīca. Kulturāliem pasākumiem valde atvēlējusi 25 tūkstošus rubļu. Sarīkojumus kuplina pašdarbnieku priekšnesumi. Jubilejas vakarā, piemēram, piekrišanu guva gados veco kolhoznieču dejas. Gandrīz katrā mājā ir radio, vairāk kļuvis moderno mēbeļu, skaistu apģērbu. .
Nākotne atnesīs daudz
Pirmajā gadu desmitā kolektīvā saimniecība pārvarējusi organizatoriskās grūtības, iesākusi sabiedrisko un individuālo ēku celtniecību, nostabilizējusies. Nākamajā jārealizē daudz lielākas ieceres gan ražošanas paplašināšanā, gan ciemata celtniecībā un labiekārtošanā. Tagad tur pirmajām dzīvojamām mājām tikko noņemtas sastatnes, bet pēc desmit gadiem būs labi iekārtotu māju rindas ar augļu un puķu dārziem apkārt. Pie skaisti krāsotiem vārtiņiem piestās ne tikai pašu kolhoznieku automašīnas un motorolleri, bet arī helikopteri. Pārnācis no darba uz lauka vai fermā, kolhoznieks varēs nomazgāties zem dušas, paēst uz gāzes plītiņas gatavotas vakariņas . .. . Nav nekāds brīnums, ka tad atvaļinājumus kolhoznieki pavadīs ārzemju ceļojumos, bet darbus darīs 6 stundas dienā . ..
Vispusīga saimniecība jāattīsta straujāk
Vēl 1953. gadā mums trūka lopbarības, sevišķi rupjās, - atceras kolhoznieki. Šogad laba āboliņa un siena ievākts divas reizes vairāk nekā pērn un nodrošina katrai liellopu vienībai 10 cnt. Lai saimniekotu rentabli, nepieciešams ātrāk pilnīgi nodrošināt arī pašu saimniecībā ražotu lopbarību. Ejot pa šo ceļu, arteļa valde panākusi tās ieguvi kolhozā 92 procentu apmērā. Augstu kultivēto pļavu siena ražu (25—50 cnt no ha) atsevišķos masīvos nodrošinājusi kolhoza purvu nosusināšanu. Tur, kur auga purva pūka un grīslis, tagad 300 ha lielā platībā atālo vērtīgas kultūrzāles. Kolhoznieki saprot, ka vieni paši mēs to nespētu, teica b. Kukelis, ja valsts nepalīdzētu ar tehniku un nepiešķirtu naudas līdzekļus miljona rubļu apmērā. Turpmāk jārada vēl stabilāka lopbarības bāze. Kaut gan graudaugu ražu ziņā Staļina kolhozs ierindojies pirmajās vietās rajonā, tomēr, tāpat kā piena izslaukumu kāpināšanas ziņā, saimniecībā ir vēl milzīgas iespējas. Kas šīs iespējas liks lietā? Protams, visu pirms tie, kas svinot lielo jubileju, pārkāpj otrā gadu desmita slieksni. Ja visi tie mūsu kolhoznieku ģimeņu locekļi, kas strādā pilsētā, atgrieztos kolhozā, - biedriskā sarunā teica arteļa priekšsēdētājs, tad pāris gados vien mēs panāktu tikpat un vēl vairāk nekā visos iepriekšējos desmit gados kopā ņemot. Tāda doma rosina visu kolektīvu nopietni padomāt . .. Kolhozā trūkst darba roku, ir vēl daudz citu grūtību un trūkumu. Te darba lauks diezgan prāvajam komunistu pulciņam.
Kolhoza aktīvs palīdzēs
Partijas pirmorganizācijai daudz palīgu. Svinīgajā sanāksmē arteļa valde apbalvoja ar vērtīgām balvām un rajona vadošo organizāciju Goda rakstiem grupu kolhoznieku, dibinātāju un darba pirmrindnieku. Viņi vienmēr nes savās sirdīs pašas labākās jūtas un cenšanos, tā mudinot censties arī citus. Lūk, daži no viņiem. Ilggadīgs kolhoza sargs, viens no pirmajiem arteļa dibinātājiem, Fricis Lācītis, vēl vienmēr apzinīgi strādā par sargu un allaž visu labi novēro. Tiklīdz, kas noderīgs ienāk prātā, tūdaļ par to ierosina valdei. Zirgkopim Kondrātam Līcītim turpat 60 gadu, bet viņš tāpat arvien godam veic savu pienākumu. Par sanitāri Martu Beiteri dzird sakām, ka viņai pat naktī nenāk miegs, ja kādam vajadzīga medicīniskā līdzība. Visus desmit gadus par klētnieku strādājis Manfrēds Avotiņš, bet no kolhoza dibināšanas par slaucēju — Zenta Krūmiņa. Elza Austruma un Ustīnija Daģe kolhozā iestājās reizē ar vīru un vienmēr sabiedriskajai saimniecībai atdod sirdi. Kas gan nepazīst un nepriecājas par bb. I. un J. Mitriķu, J. Emsiņa, A. Drunkas, A. Milliņas, jaunā laukkopja J. Liepiņa, slaucēju T. Jančenko, V. Rozenfeldes, V. Kolodinskas un daudzu citu centību un panākumiem darbā! Tādu laužu netrūkst. Tas ir liels spēks, kas partijas pirmorganizācijas vadībā var drīzā laikā strauji attīstīt ne tikai jau pastāvošās, bet arī tikko sāktās nozares - zvērkopību, truškopību, ūdensputnu audzēšanu.
M. Sergijenko teksts
* Darba Balss / 17.08.1958
|
Pār otrā desmita slieksni
Agrie saules stari kūtri žāvēja rīta rasu. Turpat aiz baltās bērzu birztaliņas tie glāstīja tumši zaļo tomātu lauku. No lapu apakšas pretī mirdzēja jau tīri dzeltensārts briedums, bet pārējie zaļi sulīgie ķekari kļuva arvien tuklāki un vilka pie zemes tomātu stādus. Senāk nepiesietu tomātu lauks ar šādu ražu gulētu kā nopļauts. Bet tagad? Šķirne, kuru kolhozā sāka audzēt nesen, izrādījusies izturīga. Stādi ņipri turas stāvus arī bez atbalstiem. Tā panākts milzīgs darbaspēka ietaupījums. Nu vairs nav ko gaidīt. Bagātā raža jānovāc un jānoliek siltumnīcās, lai ienākas. Rīgas rajona Staļina kolhozā pats spraigākais darba laiks. Uz lauka iznākušas pat gados vecākās kolhoznieces. Lonijai Grāpmanei nepāriet sāpes mugurā. Un nav jau brīnums — ir sešdesmit ceturtais gads. Bet kā lai nepalīdz pārējiem, ja brigadieris vakar teicis, lai nāk strādāt visi kas tikai turas kājās? Blakus Lonijai pēc tomātiem liecas Anna Bezdelīga, kas tāpat kā Lonija ir viena no pirmajām kolhozniecēm Ādažu pagastā. Mazliet tālāk — Anna Melkuse. Atmiņā tīri kā šodien viņām uzaust kāds 1948. gada rīts. Viens no kolhoza dibināšanas iniciatoriem Manfrēds Avotiņš atnāca un iedeva garu papīra lapu. — Bez ilgas domāšanas tajā parakstījāmies abi ar vīru, — atceras b.Melkuse.
 |
| Anna Melkuse novāc tomātu ražu. |
Tomātu lauks atradās aiz šosejas, pa kuru tālāk uz Carnikavu aizslīdēja mūsu autobuss. Mēs pazinām brigadieri šo plecīgo, dzīves priecīgo vīru, kas jau ilgus gadus prasmīgi vada ļaudis darbā. Viņš vedina pie saviem cilvēkiem. — Mums draudzīga saime. Visi kā viens! — ar neslēptu lepnumu par savu brigādi stāsta brigadieris. Pret uzkalniņu raibojas zeltītie rudzu stati. Aiz šī lauka — nākošais. Un tur jau viņi rosās — pirmās brigādes ļaudis. Siena laikā turpat 60 cilvēku strādāja pļavā. Tad nav brīnums, ka 4 dienās viss siens bija šķūņos. Tagad pienākusi kārta rudzu tīrumam. Aiz kuplās bērzu birzs drīz parādās pļaujmašīnu rinda. Atkal zibsnī izkaptis, dziedot savu steidzīgo dziesmu, griežas vēdekļveidīgie spārni. Mūsu acu priekšā izzūd lauks, kas līdz tam stāvēja biezs kā varena siena. Mašīnām seko kopiņu sējēji. Ceļas statiņi. Vēl dažas minūtes, un labība sacelta. Kāds saskanīgs darbs, tempi un vēriens! Kas to vairs var salīdzināt ar individuālā zemnieka šauro tīrumeli, rokas izkapti un mazo grābeklīti! . . . Brigadieris saujā izberza piebriedušu vārpu. — 19 centneri būs droši, ja ne vairāk, — viņš nosaka. Un brigāde dodas uz nākošo lauku. Tur blakus iesirmai jubilārei Annai Drunkai iet Anna Smirnova. Viņai tik tikko palicis astoņpadsmitais gads. Kā viena, tā otra cietajos, bet tulznainajos pirkstos sajūt sāpes un mugurā nogurumu. Taču sirdi silda prieks un cerība — audzis lieliski. Būs kolhoza noliktavās, būs pašu klētīs . . . Gar lauka malu nāk vidēja auguma gaišmate lietus mētelī. Tā agronome Velta Biķerniece. — Jūs jautājat, kāpēc mūsu kolhozā gadu no gada augstas graudaugu ražas? Tīri vienkārši. Kūdra, kūtsmēsli, organominerālmēslu maisījums! — viņa rāda uz mežmalu, kur vairāki pajūgi rindā vien pieved kaļķi, kompostu. Vīri gatavo zemi rudziem. Pēdējos trijos gados kolhoznieki pacēluši graudaugu kultūru ražas no 11 līdz 18 centneriem no hektāra. Šogad pārliecināti, ka būs vēl vairāk. — Uz katra nākamā rudzu lauka hektāra dodam vidēji 20 t kūtsmēslu un 6—7 t kaļķu, — stāsta Pēteris Ķīsis, arī viens no kolhoza dibinātājiem. Tādas devas pietiek ne tikai labai graudaugu, bet arī daudzgadīgo zālāju ražai. Ja āboliņš padosies, tad augsne kļūs vēl auglīgāka un raža būs kā Eimurā. Kā Eimurā? Mēs jau vairākkārt dzirdējām kolhozniekus sakām: «Mūsu Eimurs . . «Eimurā siens. . .» Izrādās, ka auglīgais Eimurs ir kolhoznieku lieliska uzvara un labākā dāvana 10 gadu jubilejai. Līdz 1950. gadam simtiem hektāru bija nepārredzama slīkšņa. Ar MMS un MTS palīdzību tā nosusināta un pārvērsta auglīgās kultivētās ganībās, zālājos, tīrumos. Valsts atvēlēja meliorācijai vairāk nekā miljonu rubļu, deva mašīnas. Turpat 600 ha agrāk nekam nederīgas zemes tagad kalpo cilvēkiem, dodot 1,5 miljonus barības vienību gadā. Milzīga nosusinātā zemiene palīdzējusi izdarīt apvērsumu barības bāzes nostiprināšanā. Vēl par agru gaidīt meliorācijas darbu galīgos rezultātus. Tie pieaugs no gada gadā. Taču nav lieki atgādināt, ka apgūt šādas platības nekad nebūtu pa spēkam individuālajām zemnieku saimniecībām. — Būtu laiviņa, varētu aizbraukt apskatīties uz vietas, — stāsta agronome. Bet kā tad tā — laiviņā? Uz nosusinātu purvu? — Redz, kur viņa brauc, kā saukta! Mēs paraugāmies uz Gauju. No upes, kas šķir brigādes, pretējā krasta šurp virzās automašīna laiviņa — «amfībija». — Tas pie stūres ir mūsu mehāniķis, — steidzas iepazīstināt Velta. — Cilvēks iejūtas, kā saka, jaunos apstākļos, — viņa piemetina un turpina raksturot Osvaldu Iesalnieku kā cilvēku, kas kolhoza dzīvē gadrīz vai pats nozīmīgākais. — Ko mēs bez viņa būtu iesākuši? Šogad no MTS tik daudz tehnikas sapirkāmies. Viņš mūs izglāba. Bijušais MTS iecirkņa mehāniķis, tagad kolhoza mehāniķis, panāca, ka šopavasar pirmo reizi traktori nenostāvēja dīkā nevienu dienu. Traktoru izstrāde, pārrēķinot mīkstajā arumā, Staļina kolhozā ir viena no lielākajām rajona.
 |
| Kolhoza automašīna tuvojas krastam |
— Man jāatbild par 9 traktoriem un 8 automašīnām, — pastāsta b. Iesalnieks. — Darbs grūtāks un atbildīgāks, toties daudz konkrētāks un līdz ar to interesantāks nekā MTS. Labuma no mana darba tagad vairāk. Žēl tikai, ka daudz laika paiet, meklējot rezerves daļas, — runā jūtams īgnums, — esam pārāk atkarīgi no MTS. Nav vajadzīgās kārtības šinī ziņā. Kļūst saprotams, ka Osvalds Iesalnieks sapņo par kolhoza remontdarbnīcu. Jāsaka, ka zināmi priekšdarbi tās iekārtošanā jau veikti. Saruna pievēršas ceļam. — Visus šos te laukus pavasaros pārplūdina Gauja, — ar galvu pamāj mūsu šoferis. — Tad dzīvojam kā Venēcija. Tagad skaidrs, kādēļ saimniecībā bija vajadzīga automašīna laiviņa . . . Pa ceļam uzmanību saista milzīga jaunceltne, kas vēl dižojas sastatnēs. Tur sastopam kolhoza priekšsēdētāju b. Kukeli. Viņš norūpējies. — Līdz rudenim jādabū gatava. Kūts paredzēta 400 cūkām. Pašu labāko projektu meklēdams, b. Kukelis pērngad brauca uz Igauniju un Valmieras rajonu. Taču neatrada neko līdz galam izdomātu. Vajag taču, lai būtu ērti, gaiši, silti kā dzīvniekiem, tā kopējiem. — Gribam otrajā stāvā ierīkot barības sagatavošanas agregātus. Barībai no tā jānokļūst tieši barības galdos. Lūk, ko! — pēkšņi atsāk b. Kukelis. — Vajadzēs aizbraukt vēl uz Smilteni. Kolhoza vadošie darbinieki neatlaidīgi meklē jaunus ceļus. Un tomēr mazliet pavīd šaubas. Vai tikai arī šī novietne būs laba? Bažas izraisa ventilācija. Bet tas tik svarīgi. Vai labāk nevajadzēja iekārtot vienkāršas pārvietojamās būdas, ko tik silti ieteic republikā pazīstamais Nopelniem bagātais veterinārārsts b. Apinis? Bet kāpēc gan republikā nav neviena, kas šos jautājumus izlemtu? To tiešām vajadzētu gan! ... Uz abām pusēm plešas acij grūti aptverams līdzenums. Šur tur uz zaļā fona svītrojas celmu grēdas — meža paliekas. Te milzīgs auzu lauks, te āboliņš, bet tur tālāk sulīgās saulespuķes, kas sētas kopā ar auzām un zirņiem. Vislielākās platības ierādītas ilggadīgajiem zālājiem. Veidojas aploki. Siens nopļauts un sen jau salikts šķūņos. Tā raža caurmērā 35 cnt, bet atsevišķos laukos sasniegusi 50—70 centnerus no hektāra. Pie jaunās govslopu novietnes slaucējas pašreiz sadala traktora pievesto zaļbarības kravu. Protams, pievest sapļautu zaļbarību ir dārgs prieks. Nesalīdzināmi izdevīgāk, ja lopi zāli plūc paši. Bet kolhozā vēl pārāk maz kultivēto ganību, iznāk tikai 0,3 ha katrai govij. — Mums jau tagad labi. Barības divas trīs reizes vairāk nekā iepriekšējos gados, — pastāsta Zina Beitere. Viņa nav aizmirsusi 1953.—1954. gada ziemu. Toreiz slaucamai govij iznāca tikai pa 3—4 kg sapelējušu salmu dienā. Lai glābtu ganāmpulku, zootehniķes b. Pilipčenko vadībā slaucējas sautēja salmus. Atmiņā kāda nepievilcīga epizode. Toreiz Zina Beitere, sasarkusi un nosvīdusi pie salmu sautētāja, tāda pati skrēja ārā vējā un salā. Tad atkal iekšā ... — Tādas ziemas vairs nekad nebūs, — saka Zina. Tam jāpiekrīt. Tāda barības trūkuma vairs nekad nebūs, jo bez pārējās lopbarības šogad simtiem tonnu sakņaugu izaudzējušas pašas lopkopes un citi kolhoznieki savos individuālajos lauciņos. Tagad Zina Beitere ir govslopu fermas brigadiere.
— Kāpēc tomēr kolhozs vēl arvien nav ierindojies starp labākajiem piena ražotājiem? 2500 kg no govs — nav daudz. — Ar pienu mums nemaz tik slikti nav, — mēģina aizstāvēties brigadiere. — Pagājušajā gadā vien izslaukumi no katras govs pieauguši par 400 litriem. Augstākus izslaukumus iegūt patiešām grūti, jo viss ganāmpulks izaudzis pie trūcīgas barības. Ko lai dara? Tas pirmo gadu mantojums. Tagad būs citādi. Mēs telītes ēdinām labi. No tām izaugs pienīgas govis. ... No govslopu kūts nav pārāk tālu līdz putnu novietnei. Tur strādā vēl viena no pirmajām kolhozniecēm — Ustinija Daģe. Jau otro gadu viņa pati audzē remonta vistiņas. Mēdz teikt, ka cāļus skaita rudenī. Biedrei Daģei nebūs kauns tos skaitīt vārda tiešajā nozīmē, jo no 2000 cālīšiem saglabāti 96 procenti. — Visu barību putniem gatavoju pati, — stāsta Ustinija un parāda interesantu barības smalcināmo mašīnu. — Tas mana vīra darbs. Viņa paša konstruējums, — ar jaušamu lepnumu un cieņu saka putnkope. — Tagad sasmalcināt barību 2350 putniem vairs nav nekāda problēma. Mašīna ir universāla. Un tur jau viņš pats. Staņislavs Daģis demonstrē sakņu griezēju. Viena mirklī tā kastē pazūd āboliņa atāla kaudzes, kartupeļi, bietes, burkāni, gaļa. Tas viss ātri pārvēršas sīkā jo sīkā tārpiņiem līdzīgā smalcē. Tieši tādu barību putni mīl. Nav šaubu, ka šādu sakņu smalcinātāju labprāt iegādātos itin visas republikas putnkopes. Diemžēl, nav neviena pat Lauksaimniecības ministrijas racionalizatoru birojā, kas jauninājumu virzītu tālāk.
Jāsaka, ka šāda nevērība pret jauno nav izņēmums. Šis pats racionalizators pārkonstruēja kalti, iekārtoja putnu fermā mehanizētu barības piegādi, mēslu transportieri. Par siena vālotāja un krāvēja konstruēšanu viņam piešķīra prēmiju. Taču pēc tam Lauksaimniecības ministrijas darbinieki šo vajadzīgo mašīnu aizmirsa un neizgatavoja pat tās paraugu rūpnieciskajai ražošanai. Kā var gaidīt, ka tāda vienaldzība sekmēs jaunizgudrojumus? .. . Mazliet tālāk skaistule Gauja izklājusi savas baltās sēres un zālainās pļavas.
 |
Agronome Velta Biķerniece nosusinātajā Eimurā tāpat kā daudzi citi kolhoznieki kļuvusi savas lietas speciāliste |
Īpatnēju pussalu — sauktu Podnieksalu — veido ūdens, šo dabisko «žogu» valde izmantojusi atjautīgi, ierīkojot sudrablapsu audzētavu. To izdarīja pērn. Tagad uzcelts vēl šķūnis un dzīvojamā māja fermas apkopējiem — Blāķa ģimenei. Jau pirmajā fermas pastāvēšanas gadā kolhozs valstij nodeva 46 augstākās kvalitātes ādiņas. Ienākumi no fermas sasniedza 73 000 rubļu. — Turpmāk mazajiem lapsēniem, — kā to jokodams teica priekšsēdētājs, — turpat blakus vienmēr būs svaiga delikatese — truši. Kad runa iet par truškopību, arvien stādāmies priekšā sprostiņus. Taču te nav nekā tamlīdzīga. ... Tu ej pa pļaviņu, un te pēkšņi no zāles izslienas pelēkas ausis, bet turpat no viņējā krūma izlec priecīgs «zaķu» pāris. Speciāli iekārtoti barības lauciņi. Un skaties tik, kā pa burkānu vadziņu kāds nemierīgi snaikstās, līdz paceļas uz divkājām. Skripst, skripst, skripst! Un milzīga kāpostu lapa jau sadilusi un pazudusi pūkainā kamola vēderā. Bet nenāciet tikai par tuvu . . . Tad pazib pelēku astīšu un pakaļkāju simts, un visa «ferma» jau noslēpusies. Teiksim precīzāk — savā vaļā šovasar palaisti 120 truši. Ko dos šāds paņēmiens, rādīs nākotne. Taču dzīvnieki jūtas lieliski, un kolhoznieki pārliecināti, ka pussala dos netikai augstas kvalitātes zvērādas, bet arī garšīgu trušu gaļu. .. . Tuvojas vakars — taču ne parastais. Pa lauku ceļiem steidzas motocikli. To esot pāri par piecdesmit. Viens otrs uz klubu atbraucis personīgajā automašīnā. Alekša Akmentiņa, Franča Delvera un Blāķa sejās lasāma apmierinātība. Un kā gan ne, ja kabatās jaunuzcelto māju atslēgas. Vairākiem desmitiem kolhoznieku pieder televizori. Kādēļ gan to neatļauties, ja par katru izstrādes dienu šogad saņems 10 rubļus naudā?
 |
| Ustīnija Daģe labprāt kavējas savu spārnoto draugu vidū. |
Pirmie apmeklētāji, gaidīdami vakara sākumu, par kaut ko aizrautīgi debatē. — Nemaz nebūtu slikti, — pārliecinoši runā kāda kolhozniece. — Piena pietiks, bet rūpju būs mazāk. Citi nepiekrīt. Izrādās, ka viņi draudzīgi apspriež jautājumu par personīgo govju nodošanu kolhozam. Protams, šovakar daudz kas svarīgs apspriežams, tādēļ ozolu zariem, meijām un ziediem rotātā zāle aicina ienākt. Klubā izvietotās diagramas un citi uzskates līdzekļi apstiprina, ka no 8 ģimenēm, kas pirmās iestājās kolhozā, tagad izveidojusies lielsaimniecība, kurā gūst vairāk nekā 3 miljonu rubļu ienākuma gadā. Zāle pārpildīta. Svētku noskaņojums. Kolhoznieces tautas tērpos uz prezidija galda noliek dāvanu kaudzi, goda rakstus. Pēc b. Kukeļa pārskata ziņojuma un daudzajiem apsveikumiem pie tā cits pēc cita pienāk pirmie kolhoza dibinātāji. Vērtīgas balvas un goda rakstus saņem darba pirmrindnieki, vairākiem biedriem piešķir nozīmītes un medaļas. Artelim izstādē piešķirta kinoiekārta. Pirmās kompleksās brigādes brigadierim b. Ūdrim un kolhoza priekšsēdētājam b. Kukelim pasniedz zelta un sudraba medaļas. — Tev, Marta, parasti maz iznāk gulēt, jo arvien pienākas kolhoza fermās ārstēt kādu slimnieku, — pasniedzot apbalvojumu kolhoza sanitārei b. Beiterei, saka b. Kukelis. — Valde dāvina siltu segu, lai īsā laikā varētu labi izgulēties. — Bet tev, Avotiņ, elektriskais bārdas dzenamais. Darba biedri grib tevi vienmēr redzēt jaunu un glīti noskuvušos. Citiem biedriem pasniedz pulksteņus, kleitas drānas utt. Visiem šovakar priecīgi. Kopīgā dzīvē un darbā pārvarēts ne mazums grūtību. Tas saliedējis lielo ģimeni. Šādā atmosfērā dzimst lieliski nākotnes sapņi, kas piepildāmi nākamajā gadu desmitā. Šī pati darba saime saliedēsies vēl ciešāk, uzcels puķēm un augļu dārziem rotātu skaistu skaisto ciematu, panāks pilnīgu lopkopības un laukkopības darbu mehanizāciju, piedzīvos darba dienas saīsināšanos, dzīvos ar visām labierīcībām iekārtotos dzīvokļos. Paši, bērni un bērnubērni kļūs ne tikai automašīnu, motociklu un motorolleru, bet droši vien arī helikopteru īpašnieki. Lai ceļš uz šo pārtikušo dzīvi būtu īsāks, vēlēsim cits citam veiksmi darbā! Lūk, uz to tad arī uzsauc tostus gan b. Kukelis. b. Biķerniece, b. Ūdris, II brigādes brigadieris b. Jānītis, gan pārējie kolhoznieki. ... Uz skatuves kolhoza pašdarbnieki. — Kā nākamo jūs redzēsiet baltkrievu tautas deju «Buļba». Izpilda gados vecās kolhoza pašdarbnieces ... Un raitā solī kopā ar citām aizvirpuļo kolhoza trīs Annas — darba pirmrindnieces — Drunka, Milliņa un Melkuse, kuras vēl šodien redzējām tīrumā. — Atkārtot! Atkārtot! — sauc no vietām. — Vēlreiz, vēlreiz! — atkal pieprasa publika, kad nodejota nākošā deja. Mums blakus sēž kaimiņu kolhoza «Carnikava» priekšsēdētājs b.Tutins. Viņš zobgalīgi saka savam blakussēdētājam: — Var redzēt! No sliktas dzīves vis tā nedancotu. . . . Svētki turpinās līdz pašam rītam. Sevišķi neaizmirstami tie kļuva tiem, kas lielās jubilejas dienā svinēja pilngadības svētkus. Divdesmit viens jaunietis un jauniete šogad sasniedz 18 gadus. — Tādi jaunieši kā biedri Liepiņš, Rozenfelde, Jančenko, Avotiņa, Šaprovska, Kolodinska, Krēsliņš un daudzi citi ir mūsu zelta fonds. Viņiem jāpiepilda vecās paaudzes ilgas pēc kolhoza skaistās, gaišās nākotnes, — tā novēlēja jauniešiem partijas pirmorganizācijas sekretārs b. Rācenis. To pašu no sirds vēlas visi pārējie un jūsmīgi aplaudē, kad pionieri jauniešu ceļā kaisa ziedus. Rožu aromāts uzvirmo saldu vilni. Rozes — pašu kolhozā audzētās rozes — paliks visdārgākajā piemiņā ikvienam no viņiem. Ziedu netrūkst. Kolhoza jaunā maiņa saprot savu vietu un uzdevumu turpmākajā kolektīvās saimniecības izveidošanā. Tikpat gaišai kā meiteņu tērpi jākļūst tai dzīvei, kas ievedusi Staļina kolhozu otrajā gadu desmitā.
M. SERGIJENKO
Anna Smirnova — viena no čaklākajām jaunās paaudzes kolhozniecēm.
| Pār otrā desmita slieksni |
1958.10.01 Druva M. SERGIJENKO 🌾🌾🌾
|
Brigādē labs saimnieks
Vasarā uz Pārgauju, kur atrodas ap 80 ha aramzemes, brauc ar laivām. Ziemā, kad upe aizsalusi, turp nokļūst pa ledu. Vienu daļu brigādes teritorijas šķērso Gaujas-Baltezera kanāls. Līkloču celi, kas caur mežu masīvu ved uz Eimura slīkšņām, tagad izbrienami tikai gumijas zābaos. Jā, izkaisīti Staļina vārdā nosauktā lauksaimniecības arteļa otrās kompleksās brigādes tirumi. Brigādes teritorija stiepjas turpat vai 15 kilometru garumā. Bet tas vēl nav viss, kas rada papildus grūtības, neērtības darbā. Pirmajā kompleksajā brigādē lopu mītnes koncentrētas vairāk vienuviet, bet te 130 govis mitinās sešās kūtīs. Teļi izvietoti pa trijām kūtīm, zirgi - arī pa trijām. Salīdzinot ar pirmo, otrajā brigadē ir mazāk cilvēku. Jaunus kolchozniekus pieņemt nevar, jo trūkst dzivoklu. levērojot teikto, varētu domāt, ka otrās brigādes veikums tuvu netiek pirmās brigādes padarītajam. Īstenibā tā nav. Tiesa, nekādus kalnus otrās kompleksās brigādes ļaudis nav apgāzuši, bet katra nākošā diena te atnāk ar jauniem pānākumiem. Katrs solis pilns spraigas darba rosmes.
 |
| Staļina vārdā nosauktā kolchoza valdes priekšsēdētājs J. Kukelis (pa labi) dod norādījumus otrās kompleksās brigādes brigadierim H. Jānītim. |
Un te liels nopelns brigadierim Harijam Jānītim. Kaut gan H. Jānītim brigadiera gaitās aizritējis tikai nedaudz vairāk kā gads, reizē ar viņa atnākšanu šeit daudz kas izmainījies. Lūk, kuplāku vilni sākušas velt druvas. Ja 1955. gadā brigādē audzēto graudaugu caurmēra raža bija 8 cnt un 1956. gadā 12 cnt no bektara, tad nupat aizvadītais gads noslēdzies ar 18,5 cnt graudu birumu no hektāra. Kolchoznieki neatceras, kad brigādes tīrumi būtu devuši 23,6 cm rudzu no hektara, kā tas bija šoruden. Kāpināt graudu un citu kultūru ražību — tāds bija pirmais uzdevums, ko realizēja brigadieris ar saviem ļaudīm. Bet kā to panākt, ja kūtsmēslu maz? Jāsagādā kūdra. Tāpēc jau ražas bija lielākas, ka izveda 1200 tonnas kūdras. Otrkārt, raženu birumu nodrošināja rūpīga zemes sastrādāšana, savlaicīga sēja. Un kur tad paši darba darītāji! Oskars Ezeriņš ar kolchoza traktoru veica visus sēšanas, ecēšanas darbus, izdzina un aizbēra iedēstīto kartupeļu vagas. rudenī pusi no kartupeļiem viņš arī noraka. Kaut gan kolchozniekiem Eduardam Siliņam, Jānim Ozoliņam, Pēterim Šķerbergam un dažiem citiem uz pleciem krietnas gadu nastas, runājot brigadiera vārdiem, viņi strādā kā lauvas. Kādas ražas būs šogad? Protams, par to vēl agri spriest. Taču viens gan ir skaidrs - par to kāpināšanu brigades ļaudis neatlaidīgi cīnās. Vienalga, kādi ceļa vai laika apstākļi, kūtsmēsli un kūdru jāved. Uz lauka aizgādāts 350 t kūdras un tikpat kūtsmēslu. Vēl tūkstoš tonnas kūdras jāizved, lai tur vai plīst. Citādi uz kartupeļiem nav ko gaidit - pārliecināti saka brigadieris. Nereti gadās, ka komplekso brigāžu brigadieri vairāk interesējās tikai par laukkopibu, it kā lopkopība nebūtu viņu daļa. Un kā ar Hariju Jānīti? Viņa darba apjoms vispusīgs. Lūk, lai papildinātu lopbarības krājumus, ar zālājiem apsēti 90 ha, no tiem 1956. gadā 40, bet 1957. gadā 50 hektāri. Ja šogad iegūsim tikai 1OO tonnas siena vairāk, katrai govij dienā varēsim dot 5 kg siena, — rēķina brigadieris. Bet siena būs wairāk, tātad arī barības devas lielākas. Līdz šim vēl pie visām lopu novietnēm nebija ganību. Šogad ar tām nodrošinās visus lopus. Brigādē noorganizēta sudrablapsu ferma. Ar mazu darba patēriņu tā kolchozam dod lielus ienākumus. Mums ir labs un gudrs saimnieks, - par brigadieri saka kolchoznieki.
| Brigadē labs saimnieks |
1958.01.01 Darba Balss (Rīgas rajons) Vindecs, R. |
===
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru