* Darba Balss / 16.08.1988
AR ATBILDĪBAS NASTU PLECOS
Mediķa darbs bez atbildības nav iedomājams. Arī «Veselības aizsardzības teicamniece», «Ādažu» slimnīcas terapijas nodaļas vadītāja medicīnas zinātņu kandidāte Skaidrīte Platā pieradusi just atbildības smagumu savos plecos ik dienu, ik stundu. Savukārt Ādažu ciemā viņu pazīst, ciena, uzskata par savējo. Saka: mūsu dakterīte. Bet ko saka «dakterīte» pati? Pastāstīšu par kādu senu gadījumu. Viss bija kā parasti. Varat taču iedomāties, kā tas notiek. Rudens naktī uzmodina no miega un saka: «Braucam, dakterīt. Cilvēks mirst.» Vai sāksi izprašņāt: kā sauc, kur dzīvo, ko strādā. Mašīna pie durvīm. Suns sētā rej svešinieku, un nakts dzestrums liek drebināties. Tā ir bijis simtiem reižu, atceras Skaidrīte Platā. Atbraukts bija nevis ar ātro, bet volgu. Kategorisks norādījums: neaizmirst elektrokardiogrāfu! Ņemu somu, kurā laikus salikts nepieciešamākais. Uzmetu plecos mēteli. Pa ceļam iegriežamies slimnīcā. Kad esam ārpus ciema, es neievēroju, uz kurieni, pa kādu ceļu braucam. Domās kavējos mājās un pie mediķa profesijas: kad tevi aicina, tu ej, jo nepiederi tikai sev un savai ģimenei. Labi, ja slimnieks un viņa tuvinieki tic ārstam un pakļaujas prasībām. Tagad visi ir daudz lasījuši, gudri, izglītoti. Zina savas kaites un prot paši tās ārstēt. Tāpēc tie pēkšņie izsaukumi. Mums Ādažu poliklīnikā visi vietējie iedzīvotāji ir dispanserizēti. Tie, kuriem sirds vārstuļi klaudz, atsevišķā grupā. Arvien retāk šo vainu dēļ nākas šķirties uz visiem laikiem, teikto papildina zīmīgs skatiens. Braucam. Braukt ir nesalīdzināmi patīkamāk nekā iet. Dažreiz nākas brist dubļus, taču pēdējos gados reti. Divdesmit astoņos darba gados visādi ir gadījies. Ārsta gods un pienākums paredz uzupurēšanos. Sociālistiskās sacensības nolikums slimnīcā un poliklīnikā arī prasa un atgādina: uzmanību, atsaucību. Tā atbraucām pie slimnieka. Ļumīgs vīrs noguldīts uz sešiem kopā sabīdītiem krēsliem. Galva uz spilvena. Pāri sega. Vaid un kunkst. Aiz loga gaudo vējš. Daži vīri apkārt slīd kā ēnas. Lūpas sakniebtas, lai nejauši nepasprūk lieks vārds. Kāda te ir adrese? vispirms painteresējos. Jāzina taču, kur īsti atrodos. Viena no ēnām slidinās pa parketu man klāt, atbildes vietā sniedzot krāsainām puķēm apgleznotu glāzi ar apšaubāmu saturu un uzkodu. Nojautu, ka esmu atvesta uz somu pirti un te ir priekštelpa. Izsaku to skaļi un saņemu apstiprinājumu. Kas te notika jūs bijāt kopā ar slimnieku? Insults vai infarkts, mans sarunu biedrs rādās viens no «zinošajiem». Sāku pārbaudi: pulss paātrināts, asinsspiediens normāls, elpošana nevienmērīga, uz jautājumiem neatbild. Elektrokardiogramma normāla. Sāku sīkāku izmeklēšanu. Pakalpīgais jauneklis mani visu laiku māca: viņam jāspricē promedols! Vai jums žēl iespricēt promedolu! Katrs sapratīs, ka te vajadzīgi citi ārstēšanas paņēmieni. Slimnieks bija alkohola reibumā. ledomājieties, cik neveiklā situācijā biju nokļuvusi. Kaut arī slimnieks ir sadzēries, viņš tomēr ir slimnieks. Mediķa ētika diktē: palīdzība jāsniedz arī slimniekam reibuma stāvoklī. Kā te rīkoties? Varbūt vest uz slimnīcu? Uz vietas grūti novērtēt patieso stāvokli. Pasaku to skaļi. Klātesošie šo nepieciešamību apšauba. Bet kādēļ uzcēlāt mani? Aizvedām uz slimnīcu. Otrā dienā pēc izgulēšanās visas bīstamo slimību pazīmes ir pazudušas. Panika izrādījās veltīga. Toties man pusotra diennakts bez miega. Šo gadījumu es stāstu kontrastam. Citu reizi bija pavisam pretēji. Carnikavā. Tāpat atbrauca naktī, uzmodināja. Informācija skopa. Elektrokardiogrāfa līdzi nebija. lenāku pie slimnieka, slimnieks bāls, uz sejas auksti sviedri, arteriālais spiediens zems. Sirds ritma traucējumi. Izteikts miokarda infarkts. Šajā reizē vajadzēja tikt galā gan ar māsiņas, gan ar saviem pienākumiem. Slimnieks steidzami jānogādā slimnīcā, lai sniegtu pilnīgāku medicīnisku palīdzību. Par laimi, viss beidzās labi. Paspējām. Slimnieks divus mēnešus ārstējās un atgriezās darbā. Katra šāda reize ārstam ir skaudrs pārdzīvojums. Lauku ambulances ārsts visbiežāk sastopas ar slimniekam uzbrukušo kaiti vienatnē. Dažreiz nākas mērot garus kilometrus ar ātro, bet slimnieku nekur neņem pretim un viņš jānovieto savās mājās gaitenī. Vienā tādā reizē man labs palīgs bija Taimija Rika, kolēģe, ar kuru kopā tepat Ādažos nostrādāti gandrīz divdesmit gadi. Ne vienmēr pretrunīgo faktu gūzmu aptversi un novērtēsi. Mediķu bīstamākā kļūda ir pašpārliecinātība. Nevajadzētu aizmirst: ko nesaskatīsi pats, to ieraudzīs otrs. Divi vai trīs kolēģi diagnozi noteiks precīzāk. Mūsu profesijā kļūdas ir liktenīgas. Te jāsteidzas lēnām. Piestaigā pie cietēja vēl un vēl. Ja ārsts kļūdīsies, kas viņu attaisnos? Mēs, ārsti, sevi iekšēji sodām par savām paviršībām, mokāmies sirdsapziņas pārmetumos. Jā, sirdsapziņa ... Tā ir proporcionāla atbildībai. Ir lieliski, ja nekas liktenīgs nav gadījies. Bet dažreiz man ir nācies noteikt diagnozi ar intuīcijas palīdzību. Tam pamatā, protams, ir pieredze. Un ārstam nav jākautrējas paņemt grāmatu rokā, jo slimība maina savu izskatu, viltīgi pielāgojoties ārstēšanas paņēmieniem. Mani dēli Tālavs un Ainārs neizvēlējās mediķa profesiju, redzēdami mani allaž darbā. Jo nav tāda vakara, kad nevajadzētu sajust saikni ar kādu slimnieku. Jāmeklē, jādomā varbūt šis, varbūt tas viņam vairāk līdzēs? Dažreiz nozīme ir siltam vārdam, līdzjūtības apliecinājumam. Gandarījums atnāk tad, kad pacients, kas likās «bezcerīgs gadījums», atjaunojis sagandēto veselību, tuvinieku pavadībā brauc mājās. Kad viņš smaidīgs atvadās no slimnīcas personāla un ārstējošā ārsta. Tad ir bezgalīgs prieks par padarīto.
AR ATBILDĪBAS NASTU PLECOS |
1987.06.01 Veselība JURČENOKS, Harijs |
* Darba Balss / 30.08.1983
===
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru