🍄 🍄 🍄
SVĒTCEĻOJUMS UZ BALTEZERU
A. Golubs
Es novēroju, kā strādā mākslinieki koka mozaīkas speciālisti. Ar tik asu nazi kā žilete viņi sagriež tumša un gaiša koka plāksnītes un gabaliņu pa gabaliņam no tiem prasmīgi sastāda ornamentu vai gleznu. Negludo virsmu uzmanīgi noslīpē, pārlej ar laku, pulē. Koks pamazām atdzīvojas, atplaukst daudzkrāsainos toņos, un jūsu skatam paveras brīnišķi skaista intarsija. Intarsijas darbi izstādīti mākslas salonā Rīgā: baltstumbrainie bērziņi, saules apspīdētie ozoli, debesī slejošās kalnu virsotnes. Starp šīm gleznām gribot negribot uzmanību saista V. I. Ļeņina portrets. Pazīstamais profils salikts no ozola, ābeles, bumbiera koka gabaliņiem. Augstā piere, raksturīgi samiegtās acis . . . Mozaīkā mākslinieciski veidotais Iļjiča portrets piesaistīja dāņu lauksaimniecības laikraksta «Landsbladet» ģenerālredaktora Paula Tofta Nilsena uzmanību, kad viņš ceļoja pa Padomju Savienību. «Ļeņins!» teica ārzemnieks, nostājies portreta priekšā. «Dzīvs Ļeņins . . .» Pēc tam vinš piebilda: «Māksliniekam, kas šo gleznu radījis neapšaubāmi ir talants. Bet, lai koku padarītu dzīvu ar talantu vien ir par maz. Tur jābūt arī sirdij. Bet sirdī - tēlam . . .» Pauls Tofts Nilsens vaicāja, kurā Mākslas akadēmijā šis tēls radīts un bija ļoti pārsteigts, uzzinot, ka portrets nav veidots akadēmijā, bet Latvijas kolhozā «Ādaži», kas atrodas pie senā Baltezera, lietišķās mākslas darbnīcās. Nilsena kungs lūdza aizvest viņu uz šo kolhozu un nodzīvoja tur vienu dienu. Viņš kopā ar zemniekiem ēda to pašu maizi, ko viņi, peldējās ezerā un ilgi stāvēja pie obeliska, kas uzcelts uz vienpadsmit komunāru kapa, kurus 1919. gadā nošāva buržuāziskie nacionālisti. Viņš sadraudzējās ar kolhoza māksliniekiem - mozaīkas speciālistiem: Paulu Rācenu, Jūliju Stiru, Imantu Daugavieti, kas intarsijas noslēpumu mantojuši no saviem vectēviem un vecvectēviem. Dānis ilgi nolūkojās viņu cildenajā darbā, centās saprast kāpēc seno latviešu zemnieku atvases ar tik lielu mīlestību veidojušas Ļeņina portretu un kur radies šīs mīlestības avots. Pauls Tofts Nilsens saņēma aiz pleca kolhoza priekšsēdētāju Josifu Kukieli, liela auguma vīru sirmiem matiem, un cieši ieskatījās viņa zilajās, šķelmīgajās acīs. Buržuāziskā laikraksta ģenerālredaktors un nabadzīga zemnieka dēls no Baltkrievijas pierobežas puses Piedrujas, bijušais Rīgas proletārietis. bet tagad Latvijas PSR Nopelniem bagātais lauksaimniecības darbinieks, runāja daudz. Un pēc šīs sarunas viesim nenāca miegs. Viņš bieži kūpināja savu smēķi un domāja. Atgriezies Dānijā, Pauls Tolts Nilsens savā laikrakstā «Landsbladet» publicēja rakstu sēriju par sasniegumiem lauksaimniecībā Padomju Savienībā. Ļeņina redzes viedoklis, viņš rakstīja, sevi attaisnojis. Materiālās ieinteresētības princips kopā ar Kremlī pieņemtajiem lēmumiem veicināja padomju lauksaimniecības ražīguma strauju kāpinājumu». Šo tēzi Niisens apstiprināja ar piemēriem par Latvijas kolhozu «Ādaži». Viņš rakstīja, ka kolhoznieki sekmīgi attīsta saimniecību, dzīvo labi, ceļ jaunas mājas un savu stāstījumu ilustrēja ar fotouzņēmumiem. kuros redzami daudzstāvu dzīvojamie nami ar vannu, gāzi un centrālo apkuri, jaunas polietilēna plēvju siltumnīcas, fermas . . Pateicoties Nīlsena kungam kolhozs «Ādaži» kļuvis populārs ne tikai savā republikā un ne tikai savā valstī. Daudzie ārzemju viesi, dodoties tūristu braucienos pa Latviju, vēlas redzēt ne vien slaveno Siguldu, kur vaigu vaigā var skatīt viduslaiku pils drupas, ielūkoties senā ieceļotāju alā un, skanot Havajas ģitārai, izsmēķēt cigāru modernā kafejnīcā, bet lūdz maršrutā iekļaut arī braucienu uz kolhozu «Ādaži». Daži no viņiem vienkārši grib apmierināt savu ziņkāri, citi dzenas pēc tīri utilitāriem mērķiem - pieķert dāņu redaktoru žurnālista negodīgumā.
. . .Reiz «Intūrista» melnais limuzīns aizveda pie Baltezera padzīvojušu cienīga izskata vīrieti rūtainā jakā ar fotoaparātu uz krūtīm un kalsenu dāmu ar melnu sintētisko apmetni. «Tagad, dārgā,» vīrietis teica, pievērsdamies savai ceļa biedrei, «es nofotografēšu izkāmējušu kolhoza zirģeli un noplīsušu kolhoznieku. Un tad, lai tas dāņu redaktors “pierāda, ka viņš nav uzpirkts komunistu aģents!»
* Darba Balss / 02.12.1969
🐎 🐎 🐎
Pārlaiduši paviršu skatienu ezera sudrabotajam spogulim, ceļotāji robežpārkāpēja manierē sāka virzīties aizvien dziļāk mežā, ieturot kursu uz saimmiecību «Ādaži». No augsta, ar šalcošām priedēm apauguša pakalna tieši kā no teātra galerijas atklājās arteļa saimniecības kompleksa panorāma: augsta, dūcoša kokapstrādes darbnīcu ēka, dārzeņu konservēšanas cehs, no kura vējš atnesa diļļu smaržu, vīna darītava. Nedaudz tālāk pa kreisi pacēlās dārzu kopēju daudzdzīvokļu nams, no kura plūda radio melodijas un cilvēku balsis, bet tālāk, līdz pat horizontam siltumnīcas un siltumnīcas, kuru polietilēna pārklāji laistījās saulē. Un pašā centrā, it kā tīšām atstāta salīdzināšanai, veca mājiņa, kurā senāk vientuļais viensētnieks aiz grūtsirdības beidzas vai nost. Tai laikā, kad svešnieki gatavojās ielauzties kolhoza īpašumos, priekšsēdētājs Josifs Kukielis atvairīja kareivīgi noskaņotās zviedru studentu grupas uzbrukumu. Viņi nestaigāja viss cits aiz cita gida pavadībā pa siltumnīcām, bet, barā izbiruši no autobusa, sāka ar fotoaparātiem intensīvi «apšaudīt» laika zoba sagrauzto viensētu. Nenogaidījis, kad viesi izfotografēs savas filmas, Kukielis lūdza viņus reizē uzņemt arī visas pārējās būves. Kungi, mirkli uzmanības! - priekšsēdētājs ar cieņu uzrunāja pārmērīgi izveicīgos apmeklētājus. «Daži no jums, acīm redzot, savus fotouzņēmumus iesniegs laikrakstiem. Tai gadījumā zem vecās viensētas attēla jāraksta: «Lūk, ko kolhozs saņēma mantojumā no buržuāziskās Latvijas», bet zem pārējiem: «Tas radīts kolektīvā darba gados.» Kad studenti nomierinājās, Kukielis pastāstīja viņiem, kādas dziednieciskās īpašības ir vīnam «Aronija», kas pagatavots no melnā pīlādža ogām un nostāvējies arteļa vīna pagrabos, viņš iepazīstināja viesus ar polietilēna plēvju siltumnīcu teicamajām īpašībām. Polietilēna plēve laiž cauri ultravioletos starus, dārzeņi var bagātīgi uzkrāt vitamīnus. Kolhozs katru gadu pārdod 850 tonnas gurķu, tomātu un salātu. Par to, ka kolhoza gurķi garšo labi, katrs pats var pārliecināties. Autobuss ar studentiem vēl nebija nezudis aiz pagrieziena, kad priekšsēdētājam paziņoja, ka ar viņu vēloties runāt kaut kādi svešinieki. „Atļaujiet stādīties priekšā: Pētersons - tūrists no ASV!» skaidrā—latviešu valodā teica vīrietis rūtainajā jakā un paspēris soli sāņis, piebilda: «Mana dzīvesbiedre!» No ASV? - neticīgi pārvaicāja priekšsēdētājs. «Un tiķ brīvi runājat latviski?» Vispār, es esmu jūsu tautietis precizēja viesis, bet tūkstoš deviņi simti četrdesmitajā gadā emigrēju uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Tur es apprecējos ar misis Leonoru. Teksasas miljonāra meitu, un kļuvu par biznesmenu!» «Ak tā,» nenoteikti nomurmināja priekšsēdētājs. «Un ko tad vēlas biznesmena kungs? «Es par jūsu saimniecību esmu dzirdējis daudz labu un labprāt ticu, ka jums ir, ar ko palielīties. Taču es neesmu ieradies pie jums oficiālā vizītē, bet tā sakot kā tautietis pie tautieša. Es gribu parunāt ar jums no sirds un ceru, ka jūs neslēpsit man savus trūkumus.» «Trūkumu mums papilnam!» paškritiski atzinās Kukielis. «Bet tieši kādi trūkumi jums būtu pa prātam? Ekonomikā vai agrotehnikā?»
«O, nē, nē!» atzinīgi iesaucās amerikānis. «Man gribētos ieraudzīt kaut ko eksotiskāku! - Nu, teiksim, noplīsušu zemnieku vai vāju kolhoza zirģeli!» «Ak, jums vajadzīga eksotika!» dzīvi atsaucās Kukielis. «Tādā gadījumā esmu jūsu rīcībā. Tikai jāpadomā, kur mums vēl saglabājušies zirgi. Aha, atcerējos!» Priekšsēdētājs iesēdināja biznesmenu un viņa laulāto draudzeni kolhoza «Volgā» un aizveda viņus uz piena fermu.
Liktenim labpatīkas, ka misis un misters Pētersoni nokļuva fermā tieši slaukšanas reizē, kad kolhoza govis ar lietišķu skatu, nogremdējušas purnus barības silēs, atdeva savu dienas produkciju. Vienmērīgi čurkstēja slaucamie aparāti, tumīgs piens burbuļodams un putodams tecēja pa caurspīdīgām caurulēm dzesētavu kamerās. Ritmiski iečīkstējās mēslu novācamais stieņa transportieris, kuru iedarbināt bija tikpat viegli kā parasto pasažieru liftu - vajadzēja tikai piespiest pogu. Kāda no slaucējām, kas bija ģērbušās sniegbaltos ķiteļos, nopratusi, ka fermā ieradušies ekskursanti, sāka rādīt savas govis un paskaidrot, ka no pieci simti četrdesmit Latvijas brūnajām tīrasiņu govīm kolhozs iegūst tikpat daudz piena, cik agrākajos laikos Latvijā ieguva no visa pagasta ganāmpulka. «Ne to, Erna, ne to,» priekšsēdētājs— pārtrauca slaucēju. «Saki mums, lūdzu, kur ir jūsu Antons?» «Aiz govju kūts, un tad?» Misters Pētersons steigšus metās aiz govju kūts un tik tikko neuzdrāzās milzigam vezumniekam, kas flegmatiski plūca zāli. «Es lūdzu parādīt man kleperi!» izsaucās amerikānis. «Bet jūs man bāžat acīs smago braucamo ērzeli, turklāt vēl virs vidējā nobarojuma.» «Jā, kā tad lai viņš nenobarotos!» sāka taisnoties Kukielis.» «Spriediet paši! Kolhozā trīsdesmit traktoru, buldozeri, ceļamkrāni, kravas automašīnas . . . Gremo no rīta līdz vakaram, bet darba nekāda! Manam draugam, kolhoza «Mārupe» priekšsēdētājam, - tur vismaz nodibināts sporta zirgu klubs. “Bet mūsu vīri negrib ar zirgiem ņemties. Viņi, redzat, aizraujas ar motobolu. Nesen tikai atgriezās no turnejas pa Vācijas Demokrātisko Republiku un Poliju, bet tagad gatavojas tikties ar Poltavas izlases komandu.» «Vai patiešām visā kolhozā nav neviena klepera?!» bija sašutis amerikānis. «Sakiet, ko gribat, bet jūs pret mani neesat atklāts!» «Ticiet,» lūdzošā balsī ierunājās Kukielis, «es pret jums kā tautietis pret tautieti . . . Bet, kur sadabūt kleperi, nezinu. Ieskatīsimies vēl putnu fermā.» Braucot pa kolhoza ciemata ielu starp divām glītu savrupmāju rindām, Kukielis lika šoferim apstāties pie zaļumos slīgstošas divstāvu mājas. «Šeit dzīvo viens plikata,»' viņš noslēpumaini pavēstīja Pētersonam, «Andrejs Babulis. Mūžam staigā salāpītās drēbēs. Jums derētu nofotografēt viņu!» Pa savrupmājas logu palūkojās večiņa ar brillēm uz acīm. Māmuļ, vai Andrejs mājās? Lai uz brītiņu iznāk ārā. Uz mājas sliekšņa parādijās: jauns virietis sporta biksēs un svārkos ar šķēlumiem sānos. «Ko tu darba laikā esi tāl uzcirties?» uzklupa viņam priekšsēdētājs. «Tu taču neiesi uz balli?» «Tad nē jau.» bez kaunēšanās atbildēja jaunais cilvēks; «Stāsta. ka šķēluml izgājuši no modes. Tāpēc nolēmu šos svārkus valkāt darba vecā virsvalka vietā.»
* Darba Balss / 04.12.1969
🐴 🐴 🐴
«Vai jums, jaunais cilvēk, neliekas,» pamācošā tonī ierunājās amerikānis «ka darbā valkāt tik greznu uzvalku ir izšķērdība?» « «Man tā neliekas vis,» atbildēja Babulis «jo mēs, paldies dievam, neesam nekādi nabagi. Es nopelnu divi simti piecdesmit rubļus mēnesī, mana sieva — simt piecdesmit, un māte no kolhoza saņem pensiju. Mums ir jauna māja ar sešām istabām, jaunas pulētas mēbeles, ir sava automašīna. Bez tam ir arī savs sakņu dārzs, gotina, augļu dārzs . . Tā kā mums nav ko izlikties par nabagiem.» «Jūs pūšat man miglu acīs» caur zobiem novilka Pētersons un pievērsās Kukielim. «Varu derēt, ka jūsu Babulis ir kaut kāds priekšnieks, nevis parasts ierindas kolhoznieks!» «Vai jūsu dēls ir priekšnieks?» viņš vaicāja večinai, kas joprojām skatījās ārā pa logu. «Jā, priekšnieks gan,» atteica sirmgalve. «Redziet nu, vai es neteicu?» apmierināts iesaucās Pētersons. «Par ko viņš strādā?» «Viņš ir stūres rata priekšnieks.» paskaidroja večina. «Andrejs strādā kolhozā par šoferi un traktoristu. Vārdu sakot ir mehanizators». Misters Pētersons ar dusmām aizcirta automobiļa durvis un lika braukt tālāk. Atvainojiet mani, bikli ieminējās Kukielis, bet plikatas atrast pie mums ir grūti, izpeļņa aug un kolhoznieki ģērbjas dienas jo labāk.
Šogad saņēmām 4 miljoni rubļu ienākuma. Bet pērn tīrā peļņa bija septiņi simti tūkstoš rubļu.» Biznesmens pasmaidīja platu smaidu un sāka kratīt Kukieļa roku. «Apsveicu! Šogad jūs droši vien iebāzīsit makā miljonu!» Kukielis ņēmās ieskaidrot ārzemniekam, ka viņš ir valdes priekšsēdētājs, nevis saimniecības īpašnieks. Arteļa ienākumi tiek sadalīti tā locekļiem atkarībā no viņu piedalīšanās darbā. «Tādā gadījumā,» amerikānis izteica lietišķu priekšlikumu, «es jums iesaku braukt dzīvot uz Ameriku. Mūsu brīvajā zemē jums ne ar vienu nebūs jādalās un jūs taisīsit labu biznesu. Kā, piemēram, es.» «Ziniet ko,» pieklājīgi atbildēja Kukielis «es pusi sava mūža nodzīvoju buržuāziskajā Latvijā, kura ar savu iekārtu maz ko atšķīrās no mūsdienu Amerikas, taču miljonāra meitu nesatiku. Un, iespējams, ka tādēļ biju bezdarbnieks proletārietis jeb neveiksminieks, kādu jūsu valstī ir miljoniem. tādiem kā es dzīve buržuāziskajā Latvijā nebija salda. Ārstējoties slīmnīcā, par vienu dienu bija jāmaksā piecpadsmit lati, bet govs maksāja sešdesmit latus. Četras dienas esi nogulējis - pārdod govi. Mācišanās ģimnāzijā maksāja sīmt divdesmit latus — divas govis, bet universitātē - divi simti četrdesmit latus - četras govis.
«Ko jūs man uzmācaties ar savām govīm?!» iekarsa biznesmens. «Es lūdzu, lai jūs parādāt man zirgu!» «Ar zirgiem ir švaki,» Kukielis pakasīja pakausl. «Tomēr esmu ar mieru vest jūs, kur vien gribat, tikai parādiet kur.» Ārzemnieks apskatījās visapkārt un parādija ar pirkstu uz zemu ēku. kas bija samanāma aiz kokiem.
«Zvēru ferma!» tūdaļ paskaidroja priekšsēdētājs un ar sajūsmu piebilda: «Lieliski, Pētersona kungs jums ir laimējies! Zvēru fermā ir zirgi, gan brangi, gan arī noliesējuši tie gan karājas saldētavā un paredzēti zvēriem barībai - zem totouzņēmuma varas takstīt: Kolhoza zirgi, kuri nosprāguši badā! Gluži tas, kas vajadzīgs nebūs, padomājis piekrita amerikānis, taču visumā jūsu ideja ir pieņemama. Braucam uz zvēru fermu! «Citādā ziņā šis objekts nebūs interesants,» turpināja Kukielis, kad mašīna sāka braukt. «Ūdelēm, polārlapsām un sudrablapsām, ko audzējam, ir tīri labs metiens. Gadā nododam valstij zvērādas par miljonu rubļiem. Mūsu sievietes ar zvēru fermu ir sevīšķi apmierinātas. Pirmrindnieces saņem sudrablapsas bez maksas. kā prēmiju.» «Sudrablapsas bez maksas?» negaidīti ierunājās biznesmena dzīvesbiedre, kas līdz tam bija dziļdomīgi klusējusi. «Vai tas var būt? Amerikā tās maksā ļoti dārgi. Brauksim taču ātrāk!»
«Stāt!» nokomandēja amērikānis. «Uz zvēru fermu nebrauksim. Tu sāc uzķerties uz komunistu propagandas» viņš stingrā balsī teica sievai. Tobrīd pie kantora ēkas, kur viņi bija apstājušies. piebrauca autobuss, un Pētersons nespēja ticēt savām acīm. No autobusa izkāpa īsti plikatas salāpītās, pašaustās drēbēs. Viesis pacēla fotoaparātu un vienā mirklī izfotografēja visu filmiņu. Kad biznesmens savu darbu bija padarījis, Kukielis teica: «Jūs nofotografējāt latviešu dramaturģijas klasiķa Rūdolfa Blaumaņa lugas Skroderdienas "Silmačos" personāžus. Kolhoza mākslinieciskās pašdarbības kolektīvs uzstāļas tālīnajā nodaļā un pēc stundas sniegs izrādi klubā. Un nu iesim uz jauno kultūras namu, apskatīsim skatuvi, bibliotēku, restorānu . . .» «Vai tomēr neaizbrauksim uz zvēru fermu?» ierunājās misis Leonora. Amerikānis paņēma sievu zem rokas un vilka uz Baltezera krastu, kur stāvēja melnais «lntūrista» limuzīns.
Ārzemju vlesi brauc uz Baltezeru; Vieni grib izprast pārmaiņas, kas notikušas Latvijas laukos, otri pieķert dāņu redaktoru negodīgumā, bet īstenībā Pauls Tofts Nīlsens neko nav ne pielicis, ne pārspīlējis. Kā no daudzkrāsainiem koka gabaliņiem veido intersijas, tāpat no tautas iniciatīvas un darba neizsīkstošajiem avotiem izveidojas jauna dzīve Latvijas laukos. Leņina viedoklis uzvarējis. Tagad pat buržuāziskā laikraksta «Landsbladet» redaktors gribot negribot spiests atzīt šo faktu. Jārunā par Latvijas kolhozniekiem, tad viņiem tas ir tikpat skaidrs kā sēt labību un kopt tīrumus. Viņiem Ļeņins — tās nav tikai mūžam dzīvās idejas, bet tas ir dzīvs cilvēks ar kuru viņus vieno draudzības saites. Latvijā atceras, ka 1900. g. pavasarī Ļeņins slepus atbrauca uz Rīgu, lai gan Vidzemes gubernators to bija uz visstingrāko aizliedzis. Atceras, ka Ļeņins satikās ar Latvijas sociāldemokrātiem un interesējās par tautas dzīvi. Un ka vēlāk 1910. gadā. apsveikumā boļševiku avīzes «Cīņa», 100. jubilejas numuram savā vēsturiskajā raksturojumā par stāvokli Latvijā Iļjičs atzina, ka latviešu proletariāts «vairak par visiem ievilka lielajā revolucionārajā cīņā pret carismu un pret muižniekiem latviešu lauku proletariātu un latviešu zem-niecību.» Lūk, kur rodas tās mīlestības avots ar kādu kolhoza mākslinieki — mozaīkas meistari strādā, veidojot Ļeņina portretu. Lūk, kāpēc šai portretā Ļeņins izskatās kā dzīvs.
Kolhozs «Ādaži», Latvijas PSR .
* Darba Balss / 09.12.1969
🐴 🐴 🐴
=
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru