Staļina vārdā nosauktais kolhozs ^

Jaunie miljonāri kuļ

Dreb gaiss pār Baltezera priedēm, pār Gaujas līčiem. Šķiet, saules tveicē šodien izkūst un noslāpst pat trokšņi, saplūstot kopā vienmērīgā sanešanā. Kuplās liepas vecaja Ādažu parkā stāv rāmi, kā sastingušas. Tikai jūras pusē, pār Eimuru purvu, debesīs peld balta mākoņu guba. Divi vīri, stāvēdami Ādažu ciema Staļina vārdā nosauktā kolchoza centra pagalmā, brīdi vēro debess malu. — Vai tikai nesavilksies lietus? — bažīgi iebilst kolchoza priekšsēdētāja vietnieks Žanis Gemis. — Nieki! Nekā nebūs! — nicīgi pamādams ar roku uz mākoņa pusi, atsaucas kolchoza priekšsēdētājs Mārtiņš Krēsliņš. Grūti pateikt, vai viņa vārdos skan tikai apmierinājums par to, ka rudzus kult un vasarāju pļaut joprojām varēs bez traucējumiem, vai tur ir arī mazliet īgnuma, jo par sliktu nebūtu arī tāds mērens lietus. Pēc tā, pirmkārt, ilgojas dārzkopji. Tomāti un gurķi izslāpuši. Kāposti gan noklājušies nepārtrauktā zilganā segā un to lapas rūpīgi sarga no saules mitrumu, kas vēl patvēries zemē. Lietus derētu arī daļai vasaraja. Jau no tālienes trešās brigādes laukos redz vairākas salmu kaudzes, kuļmašīnu un melnu traktoru. Pirmajā brīdī šķiet, ka te nav neviena cilvēka. Ir pusdienas pārtraukums un pati negantākā svelme. Graudiem pilnie maisi saspiedušies cits pie cita zālītē, bet āboliņa lauka atālā, mušas gaiņādami, ganās vairāki zirgi. Pieejot tuvāk, ierauga arī cilvēkus. Kur kurais atlaidies ēnā brīdi nosnaust pēc tepat laukā paēstām pusdienām. Lūk, traktora ēnā snauž tā vadītājs Kondrats Līcis. Viņa darba svārks tikpat melni spīdīgs, smēreļļām piesūcies kā; traktors, kuru Līcis vada jau ilgus gadus. Jā gan, ievērojams ir ne vien vecais traktors, bet arī tā vadītājs, jo Kondrats Līcis ir viens no pirmajiem Latvijas traktoristiem. Cik tad nu vispār pirms padomju varas Latvijā to traktoru bija? Pie puspilnajiem maisiem kuļmašīnas ēnā atlaidies vecais Kurmis, aizsedzis ar izbalējušu platmali seju no saules. Te ir arī Kārlis Austrums, revīzijas komisijas loceklis, kura pienākums nosvērt un reģistrēt nokultos graudus. Četrpadsmit cilvēku nostrādājuši rīta cēlienu. Piecas stundas sīki sudrabainu graudu strauti tecējuši kolchoza maisos. Kūlēji tagad atvelk elpu, lai vakara cēlienā godam izpildītu savu uzdevumu. Pusstundu pirms darba sākuma pirmais pamostas visa pasākuma  "virspavēlnieks" traktorists Kondrats Līcis. Kalsns, gadu nastas un smaga darba mūža saliektiem pleciem, viņš izslienas blakus savam uzticamajam līdzgaitniekam un sāk rūpīgi pārbaudīt te vienu, te otru daļu. Tur jāpaskatās sveces, stingrāk jāpiegriež kāda skrūve un saudzīgi, it kā traktors būtu dzīvs radījums, tiek atsiets kāds pievads, lai tas neskartos klāt darbā sakarstošajam motoram. Tikko Līcis sācis rosīties ap traktoru, klāt ir arī brašs sārtvaidzis — jaunais Līde, Līča brīvprātīgais palīgs. Cits pēc cita pamostas kūlēji. Traktors nosprauslojas, izgrūž melnu dūmu mutuli un, parāpies mazliet atpakaļ, pagriežas, lai paņemtu kuļmašīnu tauvā. Dažās minūtēs tā jau nostiprināta jaunā vietā, traktors beidz šķaudīt un sāk pukstēt vienmērīgi. Vienā mirklī ļaudis jau savās vietās. Iedūcās kuļmašīna, aprīdama pirmo kūli. Mašīna strādā pilnā sparā. Kūlītis pēc kūlīša, griezējas Dreimanes rokās atbrīvojies no saites, nozūd mašīnas rīklē, klēpis pēc klēpja krājas jaunā salmu kaudze. Acīm redzot, plok vezums, aiz tā jau gaida nākamais, bet tukšie rati steidz uz lauku pēc jaunas kravas. Visvairāk rudzu šogad pirmajai brigādei — veseli 57 hektāri. Vēl pāris dienu laba laika, un būs nokulti visi tie rudzi, kas uz lauka, bet tad vēl pāris dienu darba šķūņos. Līdz 17. augustam puse jau nokulta. Pirmā brigāde nevar sūdzēties par birumu. — Ap septiņpadsmit-astoņpadsmit centneru no hektāra būs. Mūsu kolchoza zemē tā diezgan laba raža, — saka pirmās brigādes brigadieris Heinrichs Ūdris. Agrāk ādažnieki rudzus maz sēja. Teica: smilts zeme, kas tur augs. Veda uz Rīgas tirgiem pienu un dārzeņus, bet maizi pirka. Tādēļ arī zeme te bija aizlaista, neizkopta, pilna nezālēm. Bet, lūk, kolchoza laukos nu statiņš pie statiņa. Maizes atliku likām ne vien pašiem, bet vairāk nekā piecdesmit tonnas jau iebērtas arī valsts apcirkņos. Uz pirmās brigādes kuļmašīnas rīkojas divas kūlīšu griezējas — Anna Melkusa un Malvīne Kaupmane. Iekšā laidējs Bernhards Vikmanis ir vīrs ar darba stāžu. Pērn viņš viens pats salaida kuļmašinā gandrīz visu toreizējā „Ādažu" kolchoza, tagadējās pirmās brigādes, lauku ražu. Arī šogad viņi strādā bez maiņas, diendienā. Salmu kaudzē rīkojas trīs sievietes — Austra Birzgale, Anna Zolotova un Klaudija Šapovalova. Pelavu novākšana uzticēta Miķelim Grapmanim. Viņa rīcībā ir zirgs un rati, uz kuriem milzīga kaste. Pelavas tūlīt saved tuvējā šķūnī. Kā uz slīdlentes vezums pēc vezuma nāk pie mašīnas. Lūk, pašlaik no vezuma kūlīšus uz mašīnas padod Jānis Steberklis, bet tikko viņš beidz jau ar dakšām rīkojas Milda Liberte. Nav jau viegls darbs celt rudzus uz mašīnas, bet Milda Liberte nav no tām sievietēm, kas vairītos smaga darba. Vēl Mildai vezums nav pusē, kad ar brašu bēri vezumu piebrauc Zinaida Beitere. Arī viņa pati ceļ kūlīšus no vezuma. Rudzu vedēju skaitā ir arī Pēteris Liberts, viens no centīgākajiem pirmās brigādes vīriem. Līdz pirmajam augustam viņam jau nopelnīts vairāk nekā 280 izstrādes dienu. — Mums ir strādīgi kolchoznieki, — stāsta brigadieris Ūdris. — Daudz ir tādu vecu cilvēku, kurus viņu gadu dēļ nevar vairs uzskatīt par darba spējīgiem. Bet gadās, ka dažs vecais darbos pārspēj vienu otru jauno. Pat vecais kalējs Jānis Dambergs, kuram tuvu pie deviņdesmitiem un vairāk nekā septiņdesmit gadu jau nocilāts kalēja āmurs, nedzīvo bez darba. Kad viendien gadījās kļūme kuļmašīnai, viņš kopā ar pārējiem kalējiem strādāja visu nakti, lai izlabotu salūzušo daļu un no rīta kūlēji laikā varētu sākt darbu. Pirmajā brigādē katru dienu pie kulšanas nodarbināti sešpadsmit cilvēki. Pārējie brigādes ļaudis pļauj vasarāju. Jau līdz 17. augustam pirmajā brigādē bija nopļauts vairāk nekā sešdesmit hektāru auzu un miežu. Vasarāja novākšanā strādā 11 pirmās brigādes cilvēku, kuriem palīdz arī vairāki pusaudži. Bez tam vēl  8 no pirmās brigādes vīriem strādā celtniecības darbos — būvtechniķa Gerliņa vadībā ceļ kūti, kurā varēs novietot 120 slaucamas govis. — Jaunnedēļ varēsim pļaut arī vasaras kviešus, — stāsta brigadieris H. Ūdris. Vakaros, kad saule jau laižas aiz Eimura purva jūrā, no Rīgas atgriežas staļiniešu automašīnas. Ik rītus tās dodas uz pilsētu ar fermu un dārzkopju sagatavotajiem ražojumiem. Iekams mašīnas novietot garāžā, tās nogriežas no šosejas šaurajos lauku celiņos, kas ved pie kuļmašīnām, lai dienas kūlumu aizvestu uz lielo kolchoza klēti. Aiz kuplajām liepām Staļina vārdā nosauktā kolchoza centrā paslēpusies liela mūra māja. Pirms gada tā vispār nebija nekāda māja, bet tikai veci mūri. Kolchozs tur izbūvēja lielu, labi iekārtotu labības noliktavu. Te valdnieks un noteicējs ir klētnieks b. Avotiņš. Klēts galā pašlaik viens no daudzajiem kolchoza amatniekiem rīkojas ap pusizjauktu elektromotoru. — Nu, kas tad ir? — interesējas priekšsēdētājs M. Krēsliņš. — Kas nu tur var būt? Motors taču Rīgā nav nemaz labots. Kāds bija, tāds ir. — Nu, tas viņiem gan tā secen tad neies! — nikni iesaucas Krēsliņš — Mums motors vajadzīgs kā nezin kas, bet tie tur Rīgā domā muļķus ķert! Negodīgais labotājs — kāda darbnīca Kr. Barona ielā. Maksu gan pratuši noteikt visai lielu, bet darbs nav padarīts, taču motors kolchozam tiešām nepieciešams. — Gribam to trijeram pievienot, — paskaidro klētnieks. — Trijeru griezt ir visai smagi, cilvēks to izdara nevienmērīgi un tāpēc graudu šķirošana notiek sliktāk. Noliktavas lielā, gaišā telpa rūpīgi izbalsināta, izdezinficēta - godam saņem jauno ražu. Cauri biezajiem mūriem neiespiežas pusdienas svelme, te patīkams vēsums un tomēr reizē jūti, ka telpa pilna saules. Šķiet, tā staro no graudiem, kas te apcirkņos saplūst vienuviet no staļiniešu laukiem sudrabpelēkos ezeriņos. — Te mums pirmā labuma graudi, — pārliecies pāri apcirkņa malai, klētnieks piegrābj pilnu sauju resnu, tīru graudu un ļauj tiem lēni tecēt atpakaļ kaudzē. — Un te otrā labuma ... Te šķirnes ... Te bezšķirnes ... Te sēklai... Te maizei..« Lielajā klētī tomēr staļinieši tikko spēs novietot visu maizes labību. Pirmā brigāde vien te jau iebērusi ap četrdesmit tonnu, bet kulšana vēl tikai pusē. Pirmos graudus, protams, nodeva valstij, bet nu jau sen viss labības piegādes uzdevums izpildīts, nokārtota arī naturmaksa par MTS darbu. — Kā būs ar avansiem? — klētnieks vaicā priekšsēdētājam. — Vajadzētu izlemt šo jautājumu ātrāk, lai cilvēki ved mājās savu tiesu, lai neaizņem telpu kopējā klētī. — Jaunnedēļ, jaunnedēļ! — biedrs Krēsliņš mierina klētnieku. — Tur jau sievieši pārvaldē rēķina, cik katram dot. Domāju, piecdesmit procentu rudzu dosim projām. Lai ēd cilvēki jauno maizi! ... Pārvaldē meitenes raksta garās ailēs skaitli pie skaitļa. Rubļus, kilogramus, izstrādes dienas ... Šogad kolchozs paredz par katru izstrādes dienu izsniegt ap 8 rubļi naudā, 4 kg maizes labības, kā arī kartupeļus un citus produktus. Šogad staļinieši apņēmušies savu kolchozu pacelt miljonāru skaitā un ieņemt vairāk nekā 1 miljonu 300 tūkstoš rubļu. Jau vairāk nekā puse no tā realizēta. Staļiniešiem ir ne vien bagātas druvas, bet vēl jo bagātākas fermas. Dārzkopju brigāde jau sen Rīgas tirgiem sūta savus tomātus, gurķus, kāpostus, kartupeļus. Kartupeļu piegādes plānu staļinieši šogad izpildīja tikai ar agrajiem kartupeļiem. Pirms divi gadiem, 1948. gada 18. augustā, vienpadsmit darba zemnieki nolēma apvienoties pirmajā lauksaimniecības artelī Ādažu ciemā. Tagad te Staļina vārdā nosauktajā kolchozā apvienotas 128 saimniecības, sperts pirmais solis uz pārticību, salauzts neuzticības ledus, kas sākumā šķīra jaunā pasākuma celmlaužus no pārējiem ādažniekiem. Līksmu darba dziesmu jubilejas dienā staļiniešu laukos nu dzied divas kuļmašīnas, daudzas pļaujmašīnas, šalc sudrabaini graudu strauti, tecēdami kopu klēts apcirkņos. Saulkrastu rajons jaunā miljonāra vārdu ierakstījis Goda plāksnē ražas novākšanas darbu pirmrindnieku skaita. 

V. Priednieks

Jaunie miljonāri kuļ

1950.08.20 Cīņa

Jaunās dzīves vālā

Nobriedušo labību Bauskas rajona kolchoza «Uzvara»
 druvās pļauj komjaunieša Imanta Žiļinska
vadītais kombains.

Mēs gribam uzzināt kur un kā strādā kombaini. Pašā karstākajā ražas novākšanas laikā tas nemaz nav tik viegli izdarāms. Vispirms jādodas uz kādu MTS. Izvēlamies Jelgavu. — Brauciet taisni vien līdz krustcelēm, pāri abiem tiltiem un tad aiz mežiņa jau paši redzēsiet, — pamāca jauns agronoms. Tencinām un dodamies ceļā. Orientieri noteikti pareizi: apvidu lasām kā labi pazīstamu grāmatu. Uzmanība ceļa zīmēm pamazām atslābst. Skats vēro, un domas sāk kavēties pie citām lietām. Gar acīm slīd zeltainas, rudens lietos vēl neapsūbējušas salmu kaudzes. Kā tikko no zemes izspraukušās bērzlapes tās rēgojas šķūņu galos. Tikai vietumis lielās spailēs savilktie salmi pamesti tāpat uz lauka. Pat prātā neienāk, ka te strādājis tas, ko meklējam. Varbūt šādā neapķērībā vainojamas citas ainavas, kas agrāk piepildīja sirdi ar skumja žēluma sajūtu. 

Jā gan — viena vasara atkal pagājusi. Rindās vien jau tālruņu stieplēs sasēdušās gājputnu saimes. Kā sarkanas liesmas pīlādžu zaros kvēl ogu ķekari un no liepu apakšējiem zariem nobirst pa dzeltenai lapai. Te no vienas, te atkal pavisam pretējās puses nākdama, atskan vienmuļā kuļmašīnas dziesma. Tiešām, vasara aizjoņojusi tik ātri, ka šķiet pat lāga redzēt neesam to paguvuši. Pienācis rudens. Vēl viens gads tuvojas noslēgumam. Bet kur tad palikusi tradicionālā žēluma sajūta? No tās ne vēsts. Sirdi pilda prieks un lielas uzvaras jausmas: prieks par darbiem, kas apdarīti, uzvaras sajūta — par sasniegumiem, kas gūti šai republikas slavenās jubilejas gadā, Staļina pēckara piecgades noslēguma gadā. To vērojot, cilvēks nejūtas vis kāda skaista laika posma beigās, bet gan jauna, vēl skaistāka sākumā. Liku loču aizvijas upe. Kādā likumā to šķērso gaidītie tilti. Karavīru mēlē to sauktu par svarīgu ūdens šķērsli. Mēs atceramies — tieši tā pirms sešiem gadiem šo vietu apzīmēja oficiālos ziņojumos un avīžu rakstos. Vientuļas liekas krustceles ar ceļa rādītājiem uz plašas apkārtnes lielākajiem centriem. Tai laikā, kad norisinājās kaujas par Jelgavas atbrīvošanu, šis ģeogrāfiskais punkts, droši vien, tika godāts par svarīgu satiksmes ceļu mezglu un tāds tas patiešām arī ir. Jo tuvāk tam, jo klajāka kļūst apkārtne un arvien vairāk nesenā posta zīmju redzam abās ceļa pusēs. 

Plašajos kāpostu laukos Ādažu ciema Staļina vārdā
 nosauktajā kolchozā izaudzēta augsta raža.

Tikai retumis var pamanīt pa veselai celtnei. Toties tās priecē ceļa gājēju ar savu košumu, staltumu un plašumu. Redzams — nule celtas un varbūt tikai šopavasar iemantojušas pirmos iemītniekus. Katram, kas kādreiz staigājis kara ceļus, šī ainava liekas kā sena paziņa un sarunās negribot pasprūk teiciens — vecā kauju vieta. Tā arī ir. Pie šīs upītes izmisis turējies ienaidnieks, domādams, ka tā aizprostos karavīriem — atbrīvotājiem ceļu uz Jelgavu. Par šīm krustcelēm norisinājušās niknas kaujas — uzbrukumi un pretuzbrukumi. Cilvēki, kuru dzimtais pavards guļ drupās, kuru rokām dēstīto dārzu vietā rēgojas apdeguši celmi, kuru mīļo kapu kopas izkaisītas plašajā pasaulē, nav neko aizmirsuši un nespēj neko piedot. Svēta naida pārņemti viņi līdzās hitleriešiem šodien min amerikāņu un angļu naudas ķēniņus, kas tiecas padarīt to, kas nebija pa spēkam Hitlera ordām. Brīdinājums un drosmīgs pretspars skan viņu vārdos: — Ne tādēļ mēs ceļam jaunu dzīvi, lai kāds to atkal pārvērstu drupās un nāves zonās! Mēs nebaidāmies un nelūdzam, mēs tikai brīdinām un atgādinām Vecajās kauju vietās tiešām rodas jauna dzīve — labāka, skaistāka, pilnīgāka par to, kuru nopostīja ienaidnieks. Tās vēstnešus un apliecinātājus sastopam uz katra soļa. Drošus, nesatricināmus pamatus tai liek padomju cilvēks. Viņa skatiens vērsts nākotnē. Cēlas uzupurēšanās un pašaizliedzīgas varonības pilna ir viņa dzīve. Uz valsts labības sabērtuvi traucas automašīna, kas līdz malām piekrauta smagiem maisiem. Redzams, kolchoznieki nav žēlojuši pūles, lai apgādātu savu kolektīvo saimniecību ar mašīnām un moderno techniku. Viņu nodomi piepildās. 

Daudz tomātu ik dienas rīdzinieki saņem no
Ādažu ciema Staļina vārdā nosauktā
kolchoza dārziem.

Mašīna lauku kopējiem kļuvusi par īstu draugu un spēcīgu palīgu. Desmitiem, pat simtiem hektāru platībā plešas rudzu un kviešu druvas. Garas un resnas vārpas izaugušas «Kursas» kviešiem un Priekuļu rudziem. Redzams, cilvēka zināšanas un saprāts, progresīvās padomju zinātnes atziņas sociālistiskajos laukos tiek celtas arvien lielākā godā. Uz vecā drupām jaunais dzimst sevišķi ātri un saskatāmi. Vai tad kāds brīnums, ka tieši no karā izpostītā Baldones rajona atskanēja aicinājums pirms termiņa un ar uzviju nokārtot saistības ar valsti. Kolchoza «Sarkanā zvaigzne» ļaudis bija tie, kas jau savā otrajā kopus darba gadā varēja rādīt priekšzīmi citiem. Simts piecdesmit divus hektārus aizņēma viņu rudzu lauki. Vairāk nekā pus simtu tonnu labības viņi apsolītajā termiņā nogādāja valsts klētīs. «Sarkanās zvaigznes» kolchoznieki bija tikai sācēji, iniciatori. Tādas pašas domas un apņemšanos jūs variet dzirdēt Ogres rajona «Kopdarbā, un «Lāčplēsī», Jelgavas rajona «Cīņā» un «Zemgalē», daudzos citos kolchozos Vidzemē un Kurzemē, Zemgalē un Latgalē. Visas padomju tautas, visas milzīgās valsts auklēti un atbalstīti Padomju Latvijas kolchozi ātri un droši nostājušies uz jaunās dzīves ceļiem. Padomju ļaudis — strādnieki, kolchoznieki, inteliģentā darba darītāji labi zina, kas darāms, lai nosargātu savu mierīgo darbu, savu laimi un nākotni. Šais dienās, kad pāri pasaulei skan aicinājums stāties miera cīnītāju ierindā, viņi, to darīdami, uzņemas jaunas saistības, papildu slodzi. Bagātā raža, kas izaugusi Padomju Latvijas laukos, straujie tempi, kādos pildās valsts apcirkņi, ir viens ķieģelis cilvēces miera ēkā, ir vēl viens trieciens miera ienaidniekiem. Sevišķi aizraujoša šī miera cīņas aina atklājas vietās, kam pāri nikni un nežēlīgi trakojuši kara viesuļi. Par to domājot bijām jau nonākuši pie gala mērķa. 

Neatstāt nevienu vārpu uz lauka,- ar tādu
 apņemšanos Rīgas kolchozā "Pirmais Maijs"
 talkā ieradās skolēni un pionieri.

Līdz šejienei Jelgavas MTS darbinieki bija lieliski pratuši izstāstīt ceļu. Tikai te, pašās beigās, likās, ka esam nomaldījušies. Mežs beidzās, kreisajā ceļa pusē, gan jau novākts, tālu aizsniedzās rudzu lauks. Bet no kombaina ne vēsts. Sākām taujāt pretimnācējus. Tiesa, kombains tepat ceļa malā bija strādājis rīta pusē. Bet tagad — pievakarē — tas jau bija aizvirzījies tālu, tālu, tur aiz trešā meža pudura. Nav viegli ļaudīm pateikt un ik brīdi aprēķināt varenās mašīnas spēku un darba veiksmi. Tā nekādi nesaskan ar vecajiem priekšstatiem un aprēķiniem. Jelgavas rajona Molotova vārdā nosauktais kolchozs ir viens no tiem, kuru druvas plešas vecajos kauju laukos. Daudzus šejienes ļaudis karš un okupantu varas iestādes izkliedējušas uz visām debess pusēm. Krietna daļa no viņiem nav atgriezusies. Viens otrs, zinādams, ka viņu te gaida postaža, atradis sev citur mājvietu. Sarucis darba roku skaits un tomēr palielinājušās sējumu platības: trūkst tieši jaunāko, spēka un zināšanām bagātāko cilvēku, bet kā par brīnumu lauki dod tādas ražas kā vēl nekad. Zemes kopējs, šķiet, ieguvis teiksmaino deviņvīru spēku. Jaunekļi nobrieduši par spēka pilniem vīriem un sirmgalvji atbrīvojušies no gadu smaguma. Vecais kļuvis jauns un jaunais — dzīves gudrības bagāts. Cilvēku izaugsme, tas, kā  jaunā dzīve nepielūdzami un nežēlīgi sabradā to, kas savu laiku pārdzīvojis — priekšstatus, atziņas, pagātnē novērotus un par pareiziem atzītus faktus, ir varbūt pats brīnišķīgākais, pats aizraujošākais, ko ik uz soļa redzam mūsu laukos. Tie nav vairs plāni un ieceres. Mūsu priekšā fakti. Un tie runā nepielūdzamā, iebildumus un neticību iznīcinošā valodā. Sirms pagājušās dzīves grūtuma saliekts vīrs sēdēja lauka malā uz labības pārvadāšanai izbūvētiem ratiem. Zirgs bija iegriezies koku puduru paēnā, un vecais mierīgi sūca savu kalķīti. 

Kad Ādažu ciema Staļina vārdā nosauktais kolchozs
 norēķinājās ar valsti labības piegādē,
klētnieks Manfrids Avotiņš (otrais no kreisās) sāka
 valdes lēmumu par labības izsniegšanu
 kolchozniekiem avansā par izsrādes dienām

Viņš gaidīja, kad kombainieris dos zīmi, ka maliņas bunkurs jau pilns un vēl vienu tonnu izkultu graudu var nogādāt klētīs. Tikai divus cilvēkus no visas kolchoznieku saimes vajadzēja palīgā varenai mašīnai: viņu uz labības vezuma un jauno kolchoznieci, kas sekumiem rokās vēroja salmu padevēja darbību. Gaidīdams, kad kombainieris apturēs mašīnu un pados norunāto zīmi, sirmgalvis bija iegrimis sarunās ar gadus trīspadsmit vecu zēnu. Liekas. tādēļ, ka vecajā pīlādzī, kura ēnā viņi bija atraduši patvērumu, liesmoja tik daudz koši sarkanu ogu, abi runāja, ko no tām var iztaisīt. — Bet ir gan pilni visi zari, — teica pusaudzis. — Tā laba zīme. Tādēļ jau arī tik vareni kvieši paauguši, — piebilda viņa sarunu biedrs. — Jo vairāk pīlādzim ogu, jo lielāka raža. Tas vecs likums. Mazais kolchoznieks nebija mierā ar pasivitāti, kas skanēja ilgus gadus pasaulē nodzīvojušā večuka vārdos. Viņš centās pierādīt vectēvam, kas, droši vien, līdz šim bija viņa lielākā autoritāte, mūsu jaunās dzīves patiesību. — Tas nu gan nav no pīlādžiem. Brigadieris stāstīja: laba raža ir tādēļ, ka kvieši pērnruden agri iesēti, zeme labi sastrādāta, bet pavasarī izravētas visas nezāles. — Ko tu neteiksi, ir gan profesori, — neapmierināts norūca vecais. — Tagad jau katrs puišelis visu labāk zina. Tu ar, droši vien, esi gudrāks par mums vecajiem. — Es nē, bet agronoms gan, — zēns nerimās. — Viņš taču atsauca arī kombainu.

Jaunais ceļu izlauž cīnoties pret veco un uzvarot to. Vectēvs, kas vēl šodien tic, ka laba raža izaug tādēļ, ka pīlādžiem daudz ogu, badu sludināja arī toreiz, kad dēls grasījās rudzus pļaut ar mašīnu. Pēc viņa domām, pats debesu tēvs noteicis, ka šis darbs darāms ar izkapti un tikai tā. Citādi graudi izbirs uz lauka un vārpās nepaliks ne nieka. Kad Latvijā parādījās kombaini, viņš, savu pirmo vilšanos piemirsis, apgalvoja, ka tādas mašīnas der tikai stepē un Latvijā nekad nevarēs kult tikko nopļautu labību. Velti viņš skaita tīrumā nokritušas neizkultas vārpas, velti mērī rugāju garumu un meklē, vai izkultajos salmos nav palicis kāds labības grauds. Kombainu izkultie graudi platā straumē birst valsts klētīs un kolchozu apcirkņos. Pagātne aizgājusi uz neatgriešanos. Un tas ir pats lielākais mūsu ieguvums, ko vairo katra jauna diena, katra stunda, pat minūte. Simtām traktoru balsis iezvanīja padomju laikmetu mūsu republikas laukos. Traktors kļuva par simbolu, par jaunās dzīves

Kolchoza saimniecība pieaug un nostiprinās,
 tāpēc Ādažu ciema Staļina vārdā nosauktajā kolchozā
 nemitīgi ceļ jaunas saimniecības ēkas.

lielāko apliecinātāju, ko apdziedāja dzejnieki savās vārsmās, attēloja prozaiķi savos stāstos un romānos, gleznotāji — savos labākajos audeklos. Tagad Padomju Latvijai jau desmit gadi. Uzvaroši noslēgumam tuvojas Staļina pēckara piecgade. Latvijā uzplaukusi kolchozu dzīve. Gribas teikt, ka kombains raksturo šo jauno laikmetu, šo nākošo soli uz komunismu. Lai cik grūtas bija kara un pirmās pēckara dienas, mēs šodien vairs neesam tie, kas bijām 1941. gadā, un rīt vairs nebūsim tie, kas esam šodien. Nocirsto koku vietā izaug varenas mežu joslas. Sagrauto māju vietā paceļas moderni izbūvēti kolchozu ciemati un agropilsētiņas. Tanku izvagotajos laukos jau aug žuburotie kvieši. Vecās dzīves vietā rodas jauna. Tāds ir mūsu augšupejas nesagraujamais likums. To izjaukt neizdevās hitleriešiem, neizdosies arī nevienam citam. Lūk, kādas pārdomas pārņem ceļinieku, klausoties kara nopostītajā Zemgales līdzenumā padomju kombainu mierīgo dziesmu. 

SAGATAVOSIM SILTUMNĪCAS UN LECEKTIS! 1950.10.01 Padomju Latvijas Kolhoznieks Jaun. agr. A. LANDSMANIS,  Saulkrastes rajona Staļina vārdā nosauktā kolchozā dārzkopības brigādes brigadieris *** Saulkrastes rajona Staļina vārdā nosauktais kolchozs organizēti veic kolchoza  saimniecisko ēku būvniecību. Uzbūvēta jauna ērta mūra kūts 120 govīm.  Tanī iekārto elektrisko apgaismošanu, automātiskās lopu dzirdīšanas iekārtu,  mechanizēs barības piegādi, mēslu izvešanu uz krātuvi utt. Pie kūts izbūvētas  arī divas 100 t tilpuma skābbarības tvertnes. Kolchozs ar Vidrižu MTS palīdzību  iekārtojis savu gateri un labu kokapstrādāšanas darbnīcu, kurā visi lielākie  darba procesi ir mechanizēti.    Staļina vārdā nosauktā kolchoza lopu kūts, kuras būvdarbi tuvojas nobeigumam. Kolchoza būvbrigades amatnieks A. Krēsliņš novieto saņemtās šifera plāksnes jumta segšanai. Biedrs Krēsliņš prasmīgi veica jaunās kūts jumta nosegšanu ar šiferi. Kolchoza gateris, ko darbina ar Vidrižu MTS lokomobili Kokapstradāšanas darbnīca kolchoza būvbrigades amatnieks J. Pētersons ar lentzāģa palīdzību izgatavo detaļas jaunceltnes durvīm. Būvbrigades amatnieks M. Melkuss kolchoza kokapstrādāšanas darbnīcā  montē logu rāmjus jaunajai kūtij.   Padomju Latvijas Kolhoznieks 1951.04.01 Padomju Latvijas Kolhoznieks Saulkrastu rajona Staļina vārdā nosauktā kolchoza ļaudis pavasara darbu plānā bija paredzējuši graudaugu sēju pabeigt līdz 25. aprīlim. Bet vēlais pavasaris un Gaujas palu ūdeņi, kas pārpludināja kolchoza pļavas, tīrumus un ziemāju sējumus, traucēja apart rudenī neapartās rugaines, sagatavot zemi sējai. Kamēr aizplūdīs palu ūdeņi, zeme apžūs, to apstrādās, apsēs, tas var ievilkties vēl maijā, bet katra novilcināta sējas diena rada kolhozam daudzu centneru ražas zaudējumu. Tāpēc norūpējies ir kolchoza priekšsēdētājs b.Krēsliņš, partijas pirmorganizācijas sekretārs b. Procenko, agronome b.Biķerniece, norūpējušies brigadieri un visi kolchoznieki. Šis pats jautājums šajās dienās nedod miera arī kolchoza komjauniešiem.    Ādažu ciema Staļina vārdā nosauktā kolchoza komjaunieši apspriež pavasara darba plānus Kā visvairāk palīdzēt savam kolchozam pavasara darbos, lai sēju tomēr veiktu iespējami agri un labi? Kolchoza komjaunieši strādā gan laukkopības brigādēs, gan lopkopībā, dārzkopībā, celtniecībā, kolchoza kantorī. Bet ikviens no viņiem savu darba tiesu dos kolchozam šajās dienās. Kam vien būs iespējams, tie saziņā ar kolchoza valdi sējas periodā pāries pilnīgi uz laukkopības brigādēm un tur nostrādās ne mazāk par 40 izstrādes dienām. Komjaunieši labi apzinās, ka tas prasīs daudz spēka un enerģijas, lai īsajā sējas laikā padarītu tik daudz. Arī tie komjaunieši, kas strādā ciema padomē un sakaru nodaļā, no tiešā darba brīvajā laikā apņēmušies desmit darba dienas strādāt kolchoza laukos. Ciema izpildkomitejas sekretāre Skaidrīte Emsiņa kolchoza darbos strādās stundas dienā. Velta Kalniņa pēc dežūrām vietējā sakaru nodaļā katru nākošo dienu piedalīsies pavasara darbos. Bet pašu čaklais darbs vien vēl nav visa komjauniešu līdzdalība pavasara sējā. Lai mātes varētu piedalīties darbā, kolchozā iekārto bērnu dārzu. Tā vadītāja būs komjauniete Ārija Vītoliņa, kas beigusi bērnu dārznieču kursus. Bērnu dārzam inventārs jau sagādāts un arī telpas izraudzītas turpat kolchoza kantora ēkā. Bērni dārzā atradīsies visu nedēļu. Bērnu dārzs laukos ir jauns pasākums, un ir vecāki, kas vēl šaubās par tā noderīgumu, tāpēc bērnu pieteikts vēl samērā maz. Kolchoza komjaunieši kopā ar Ādažu 7-gadīgās skolas komjauniešiem skaidro vecākiem, ka bērnu dārzā viņu bērniem būs pat labāk nekā mājās. Viņus rūpīgi apkops, uzraudzīs, un mātēm būs iespēja piedalīties darbā un vairot savu un kolchoza turību. Lai palīdzētu kolchoza valdei un partijas pirmorganizācijai iesaistīt visus kolchozniekus ražīgā darbā, laikā atklāt un novērst iespējamos traucējumus, katrā brigādē 3 cilvēku sastāvā ir noorganizēti komjaunatnes kontrolposteņi. Tie raudzīsies, vai pie palu ūdeņu noplūšanas nerodas aizdambējumi un vietām ilgāk neuzkrājas ūdens, vai visi ievēro darba disciplīnu un vai darbi steigā netiek padarīti pavirši, vai pilnīgi izmanto zirgus un darbarīkus, vai traktoristi dara visu, lai traktors ne mirkli lieki nestāvētu dīkā. Tādā steidzīgā darba posmā vērīga acs ir nepieciešama, lai viss ritētu gludi, bez aizķeršanās. Arī kolchoza sienas avīzei «Nākotnes kalēji» un kaujas lapiņām darbu veicināšanā paredzēta sava vieta. Sienas avīze iznāks ik pēc 10 dienām, bet kaujas lapiņas katru dienu, — tās stāstīs par brigādes vai atsevišķa kolchoznieka sasniegumiem, asi uzbruks nevīžām. Kolchoza teritorijā atrodas Ādažu 7-gadīgā skola, un skolēnu vecāku lielais vairums ir kolchoznieki. Te ir kļuvis jau par paradumu, ka skola steidzamākos darba periodos palīdz savam kolchozam. Arī gatavojoties pavasara sējai, skolotāji un skolēni-komjaunieši kopējā sapulcē pārsprieda, kā varētu palīdzēt savam kolchozam, stingri ievērojot, lai tas netraucētu mācības. Turpat dažus metrus no skolas atrodas kolchoza dārzniecība, tur arī skolotāji un skolēni palīdzēs veikt pavasara darbus. Tā visi ciema teritorijā dzīvojošie komjaunieši iesaistīsies pavasara sējas darbos, lai tos, neraugoties uz dabas radītām grūtībām, veiktu ātri un labi. Pavasara sējai visus kolchoza komjauniešu spēkus! 1951.04.21 Padomju Jaunatne P. Sauka KOLCHOZĀ SILTUMNĪCU SAIMNIECĪBA  Saulkrastu rajona Ādažu ciema Staļina vārdā nosauktajam kolchozam ir liela siltumnīcu un lecekšu  saimniecība. Siltumnīcas šeit aizņem 1280 m**2  un lecektis 550 m**2. Kolchozam ir arī 16 ha liels augļu dārzs. Šo pavasar dārzs paplašināts par četriem hektāriem. Kociņi dārza paplašināšanai izaudzēti kolchoza kokaudzētavā. Kolchozā dārzkopji sekmīgi audzē vīnogas, rozes un dažādu šķirņu puķes. Šogad no dārzkopības un sakņkopības kolchozs paredz  ieņemt 800 000 rbļ.  Staļina vārdā nosauktā kolchoza lecekšu saimniecība KOLCHOZĀ SILTUMNĪCU SAIMNIECĪBA 1951.05.25 Padomju Jaunatne Labvēlīgam laikam pastāvot siena salikšana zārdos Staļina vārdā nosauktajā kolchozā Saulkrastu rajonā. Labvēlīgam laikam pastāvot, 1951.06.23 Cīņa Saulkrastu rajona Staļina vārdā nosauktais kolchozs ir Vissavienības lauksaimniecības izstādes kandidats, kur piedalīsies ar dārzāju un biškopības eksponātiem.    kolchoza dravnieks Jānis Emsiņš sagatavo stropu spietu novietošana LĪDZ 21. JULIJAM SEPTIŅU MĒNEŠU UZDEVUMU 1951.07.11 Cīņa ------------ Saulkrastu rajona Ādažu Saulkrastu rajona Ādažu ciema Staļina vārdā nosauktajā kolchozā beidz būvēt jaunu kūti 130 govīm. Tajā pilnīgi mechanizēs lopbarības piegādi un kūtsmēslu izvešanu, kā arī uzstādīs automatiskus dzirdītājus. Blakus kūtij uzcels  skābbarības torņus vairāku simtu tonnu tilpumā.  Ceļ govju kūti Staļina vārdā nosauktajā kolchozā. Saulkrastu rajona Ādažu ciemā 1951.06.26 Madonas Arājs *** Mūsu kolchozs - miljonārs Staļina vārdā nosauktais kolchozs, kurā mēs dzīvojam, ir pats labākais Saulkrastu rajonā. Tā gada ienākumi pārsniedz miljonu rubļu. Tik lielu turību varēja iegūt vienīgi ar kopīgu darbu, kuru ik uz soļa atvieglo modernā padomju technika. Daudz staļinisko traktoru strādā kolchoza laukos. Šovasar pirmo reizi darbā te devās arī liels kombains. Kolchoznieki uzcēla jaunu kūti 120 lopiem. Tur viss iekārtots pēc visjaunākajām prasībām. Govis tiek dzirdinātas automātiski, barības galdi mechanizēti. Agrāk mēs, bērni, vīnogas uzskatījām par lielu retumu. Tagad kolchoza siltumnīcās mūsu vecāki paši izaudzēja lielu vīnogu ražu — 25 kilogrami no katra stāda. Mūsu kolchozam ir trīs smagās automašīnas. Daudzi kolchoznieki par izstrādes dienās nopelnīto iegādājušies motociklus. Dažkārt pie kolchoza valdes to sabrauc ap 20, un tad te ir trokšņaini kā pilsētā. Daudzi mūsu vienības pionieri čakli palīdz kolchoza darbos. Piemēram, Biruta Fāle, strādādama lopkopības brigādē, šovasar izpelnīja 94 izstrādes dienas un Imants Sosnovskis — 67. Stundās un pionieru sanāksmēs mēs bieži pārrunājam par Staļina Konstitūciju, kas darbaļaudīm nodrošina laimīgu, taisnīgu un bagātu dzīvi. Mūsu kolchozs ir tam vislabākais piemērs. Mūsu kolchhozs – miljonars 1951.12.05 Pionieris Zigrida LIBERTE, Andris JAUNZEMS, Ādažu septiņgadīgās skolas pionieri ... Komjaunietes Velta Birzgale un Maiga Steberkle ar kolchoza jauniešu palīdzību vasarā sagatavoja nezāļu herbāriju. Meliorācijas brigādes brigadieris Kārlis Austrums kopā ar citiem kolchozniekiem savāca kolchoza augsnes paraugus. Jauniete Rasma Šiliņa sagatavoja pļavu zāļu herbāriju. Kolchozs par saviem līdzekļiem iegādājās arī minerālmēslu, nezaļu sēklu, augu slimību un kaitēkļu kolekcijas un citus uzskates līdzekļus. Tas viss bija nepieciešams, lai Saulkrastu rajona Staļina vārdā nosauktajā kolchozā sekmīgi varētu ritēt agrozootechnisko kursu mācības. Un, lūk, 1. oktobrī labi iekārtotās telpās bija sapulcējušies kolchoznieki uz agrozootechnisko kursu pirmo nodarbību, ko jūs redzat pa kreisi augšējā uzņēmumā. Tāpat kā pērn, arī šajā mācību gadā agrotechniskās nodarbības vada kolchoza agronome Velta Biķerniece. Pagājušajā gadā 72 kolchoznieki sekmīgi apguva agrozootehniskajos kursos pirmā un otrā mācību gada programā paredzēto vielu. Kursos gūtās zmāšanas darbā prasmīgi pielietoja slaucēja Zelma Asniņa (otrā uzņēmumā no augšas), kas līdz oktobrim izslaukuma plānu bija izpildījusi par 115%. Šoruden b. Asniņa mācības turpina lopkopības trešā gada apmācību grupā. Sistemātiski agrotehnisko kursu nodarbībās piedalījās dārzkopības brigādes brigadieris Heinrichs Ūdris, kas izpilda arī kartupeļu audzēšanas posma posminieka pienākumus. Pabeidzis otrā gada mācības agrotechniskajos kursos, b. Ūdris ar sava posma ļaudīm apņēmās izaudzēt visā stādījumu platībā 200 cnt kartupeļu no hektāra. Šo solījumu posms arī godam izpildīja, ievācot no 36 hektāru platības 220 cnt kartupeļu no hektāra plānoto 160 cnt vietā. Trešajā uzņēmumā no augšas redzam b. Ūdri (trešais no kreisās), ieziemojot kartupeļus. Kartupeļus izber stirpā kolchoznieki bb. Šiliņš un Garais.  Agrotechniskajos kursos kolchozniekus vispusīgi iepazīstina ar visām ražošanas nozarēm. Kursu gaitā viņi iepazinās ar dārzeņu audzēšanas paņēmieniem un pirmrindnieku pieredzi un šogad 16 ha apstādīja ar. Šoruden tos ieskābēs un patēriņam piegādās Rīgas pilsētai. Nākošajā uzņēmumā redzam šovasar uzbūvētās piecas modernas kāpostu skābēšanas tvertnes. Katrā tvertnē var ieskābēt 20 t kāpostu. Šogad kolchozā paredzēts ieskābēt un pārdot 300 t kāpostu, kas kolchozam dos ap 500.000 rubļu ienākuma. Ar teicamām sekmēm agrotechnisko kursu otrā gada mācības pagājušajā gadā beidza putnu kopēja Anna Ozoliņa. Prasmīgi izmantojot kursos iegūtās zināšanas, pielietojot pirmrindnieku un savu personīgo pieredzi, b. Ozoliņa no viņas pārziņā nodotajām 633 vistām līdz šā gada 1. oktobrim ieguva caurmērā 144 olas no katras vistas. Augšējā uzņēmumā redzam b. Ozoliņu, sagatavojot olas tirgum. Ne sliktāk kursos gūtās zināšanas praksē izmanto arī putnu kopēja Ženija Šīrone. Viņa no 2296 viņas pārziņā nodotajiem cāļiem saglabājusi un izaudzē jusi 96,1%. Agrozootechnisko kursu dalībnieki ne tikai regulāri piedalās nodarbībās, bet tām sistemātiski gatavojas jau mājās, tādēļ nodarbībās iztirzājamais temats tiem viegli saprotams un labi paliek atmiņā. Pēdējā uzņēmumā redzami kolchoza revīzijas komisijas locekli Valdu Dreimani mājās, sagatavojoties kārtējām nodarbībām. Izmantojot kolchoza bibliotēkas, kā arī savu personīgo lauksaimniecības literatūru un sistemātiski piedaloties agrotechnisko kursu nodarbībās, b. Dreimane jau plaši iepazinusies ar pirmrindnieku darba pieredzi un lauku kultūru agrotechniku. Līdzīgi viņai arī pārējie kolchoznieki čakli mācās, lai kļūtu par augstu ražu meistariem. Saulkrastu rajona Staļina vārdā nosauktajā kolchozā agrozootechniskie kursi ir sākušies. Praktiskā darbā gūto panākumu iedvesmoti, kolchoznieki šogad vēl plašākā skaitā nēkā pērn piedalās nodarbībās. Viņi saprot, ka kursos gūtās zināšanas dod iespēju iegūt vēl augstākas ražas, vairojot kolchoza ienākumus un ceļot kolchoznieku labklājību. Šeit top augstu ražu meistari 1952.11.01 Padomju Latvijas Kolhoznieks J. PĻAVNIEKS Staļina vārdā nosauktajā kolchozā  Saulkrastu rajona labākais kolchozs godam nes lielā vadoņa biedra J. V. Staļina vārdu. Šeit svēti ievēro lauksaimniecības arteļa staliniskos Statūtus — kolchozu dzīves pamatlikumu, īsajā laikā, kas pagājis, kopš Ādažu ciema trīs nelieli lauksaimniecības arteli apvienojušies plašajā Staļina vārdā nosauktajā kolchozā, šā kolchoza sabiedriskie ienākumi pārsnieguši divus miljonus rubļu. Ar katru gadu aug kolektīvā saimniecība, vispusīgi attīstās tās dažādās nozares. Zemkopju dzīve kļuvusi turīga. Neizsakāmās sērās kolchoznieki uzņēma ziņu par lielā Staļina nāvi. Sēru mītiņā runāja daudzi arteļa biedri. — Biedrs Staļins devis mums, kolchozniekiem, turīgu dzīvi, — teica brigadieris b. Akmentiņš. — Viņš nemitīgi gādāja par kolchozu uzplaukumu. Lielā Staļina nāve ir smags, neatgūstams zaudējums. Bet mēs strādāsim, nenolaižot rokas, lai nostiprinātu kolchozu iekārtu, svēti izpildīsim Staļina novēlējumus. Mēs vēl ciešāk saliedēsimies ap Leņina - Staļina partijas Centrālo Komiteju. Staļina vārdā nosauktā lauksaimniecības arteļa kolchoznieki lielā vienprātībā pieņēma vēstuli Komunistiskās partijas Centrālajai Komitejai. Vēstulē viņi apsolījās kā acuraugu sargāt Lauksaimniecības arteļa statūtus, šogad par 30 procentiem paplašināt sējumus, iegūt 20—22 centnerus labības no katra hektāra. (LTA)   Staļina vārdā nosauktajā kolchozā 1953.03.12 Cīņa Ar Staļina vārdu sirdī  Bieza sniega kārta klāj mūsu kolchoza laukus. Skaudras, stindzinošas sāpes kā ledains vairogs skauj mūsu sirdis. Ir miris Stajins. Ir miris Cilvēks, ar kura vārdu gadu desmitiem bija saistīts cilvēces cildenāko ilgu un centienu piepildījums, ir miris komunisma gudrais architekts un miera drosmīgais karognesējs. Sēro padomju tautas. Un līdz ar visiem sēro latviešu tauta, kurai Staļins devis brīvi un laimi. Gadsimtiem vergoja latvju zemnieks gan svešiem, gan pašmāju kungiem. Un tikai Stajina laikmetā viņš nokratīja no kamiešiem daudzu paaudžu nastu un izgāja platā, saules pielietā kolchozu ceļā. Latvijas kolchozi ir Stajlna auklējums, to attīstība un augšupeja ir viņa ideju piepildījums. — Mums jāpadara mūsu kolchozi boļševistiski un kolchoznieki turīgi. — mācīja biedrs Staļins. Šo mūsu tēva un skolotāja norādījumu mūžam ievērosim. Neuzvarama bija kolchozu iekārta kara gados, nebijušu plauksmi tā sasniegusi tagad, staļiniskajās pēckara piecgadēs. Ogres rajona kolchoza «Kopdarbs» kolchoznieki pie J. V. Staļina tēla Ogrē. Atvadoties no mīļotā Staļina. Mūsu republikā vien kolchozu miljonāru skaits sniedzas simtā. To vidū arī mūsu kolchozs, kuru mēs bezgalīgā pateicībā un mīlestībā uz biedru Staļinu esam nosaukuši viņa vārdā. Mūsu kolchozs, tāpat kā simti tūkstoši kolchozu visā mūsu zemē ir vareni un krāšņi pieminekļi dārgajam Josifam Visarionovičam Staļinam. Vislielāko skumju un bēdu brīdī mēs domājam, ka mūsu uzdevums padarīt šos pieminekļus vēl varenākus, vēl krāšņākus, Staļina vārda un piemiņas cienīgus. Lieli ir mūsu kolchoznieku sasniegumi, bet vēl drosmīgākas to nākotnes ieceres. Ar staļinlsko moderno techniku apbruņoti, atkarosim no purviem jaunas platības, kas dos bagātīgas ražas. Kupls ir kolchoza ganāmpulks. Ar katru gadu tas augs lielāks. 1952. gadā uzcelta liela, jauna liellopu ferma, bet vēl šogad tai pievienosies milzu ferma, kur visi darbi būs mechanizēti. Mūsu kolchozā plaši izkopta dārzkopība ar daudzām siltumnīcām un augu mājām. Arī dārzkopībā kolchozam ir tālejoši plāni. Visos šajos darbos mūs allaž vadīs nemirstīgā Staļina gudrais padoms, viņa uzticamo skolnieku un līdzgaitnieku vadītās Partijas drošā un cīņās rūdītā roka. Staļins ir miris, viņš atdusas līdzās Ļeņinam, bet ir dzīva Ļeņina-Staļina partija. Un līdzīgi tam kā tērauds kļūst cietāks zem kalēja vesera triecieniem, tā arī mēs kļūstam stingrāki, nelokāmāki, vienotāki pārsmagā, skarbā trieciena dienās. Mūsu skats slīd pāri kolchoza tīrumiem, kuru malas pie apvāršņa saplūst ar gaiši zilajām marta debesīm. Un mēs zinām — šo pavasari, cilvēces pavasari, mums dāvājis Staļins. Staļins ir miris, bet dzīvo viņa kaldinātā partija, dzīvo viņa lielais novēlējums — iet nelokāmi tālāk! Un mēs iesim tālāk — partijas vadībā ar Staļina vārdu sirdī.    Ar Staļina vārdu sirdī 1953.03.15 Zvaigzne M. Krēsliņš. Saulkrastu rajona Staļina vardā nosauktā kolchoza priekšsēdētājs Vairāk kartupeļu un dārzeņu Komunistiskā partija un Padomju valdība nenogurstoši rūpējas, lai mūsu zemes iedzīvotājus bagātīgi apgādātu ar visāda veida pārtikas produktiem. Sevišķi lielu vietu ikvienas darbaļaužu ģimenes pārtikas bilancē ieņem kartupeļi un dārzeņi. Ne velti saka, ka kartupelis ir otra maize. Bet ja tas ir tā, tad jāpanāk, lai šie produkti būtu pārpilnībā dabūjami jebkurā gada ļaikā. Partijas XIX kongress tāpēc izvirzīja uzdevumu — piecgades laikā ievērojami palielināt kartupeļu un dārzāju audzēšanu vispār, bet lielāka pilsētu un rūpniecības centru apkaimes joslās šo kultūru audzēšanai pievērst jo sevišķu vērību. Daudzi mūsu republikas kolchozi un padomju saimniecības jau šogad ievērojami paplašina kartupeļu un dārzāju ražošanu, dara visu nepieciešamo, lai pilsētu un rūpniecības centru iedzīvotājus labāk apgādātu ar agrīniem kartupeļiem un redīsiem, gurķiem un kāpostiem, burkāniem un salātiem, galda zirņiem un citiem dārzeņiem. Rīgas rajona kolchozs «Mārupe» šogad stipri paplašinājis, to dara Saulkrastu rajona Staļina vārda nosauktais lauksaimniei ibas artelis, Ogres rajona kolchozs «Lāčplēsis» un daudzi citi. Kartupeļu un dārzeņu audzēšana dažās vietās uzticēta speciālām brigādēm vai posmiem, kas komplektēti ar pieredzes bagātiem dārzkopjiem. Svarīgi ir ne vien palielināt sējumu platības, bet arī no katra hektāra, katra kvadrātmetra iegūt augstākas ražas. Labāko kolchozu pieredze uzskatāmi liecina, ka, lietojot kartupeļu stadīšanā kvadratligzdu paņēmienus, no katra hektāra var dabūt par 80—90 centneriem lielākas ražas, nekā stādot tos parastajās vagās. Pieredze liecina, ka, izstādot dārzeņu dēstus kūdras un trūdvielu podiņos vai ķieģelīšos, tiek saīsināts veģetācijas periods, stipri ceļas ražas, no vienas un tās pašas platības sezonā var iegūt divas ražas. Taču, neraugoties uz šā jaunā agrotechniskā paņēmiena nenoliedzamajām priekšrocībām, mūsu republikas kolchozi un padomju saimniecības to vēl nav ieviesuši plašos apmēros. Tas ir liels trūkums, pret ko jacīnās visiem spēkiem un jāpanāk, ka šo metodi lietotu masveidā. Pašlaik republikas laukos liek pamatus nākamajām ražām. Lauksaimniecības speciālistu un vietējo vadošo organizāciju darbinieku pienākums rūpēties, lai reizē ar graudaugu un techniskajām kultūrām laikā un augstā agrotechniskā līmeni iestādītu arī kartupeļus un dārzeņus. Fakti tomēr liecina, ka lauksaimniecības vietējie orgāni šo kultūru sējai nevelti vajadzīgo uzmanību, jo novilcina kartupeļu stādīšanu un dārzeņu sēju. Kā zināms, Talsu rajons ir slavens ar saviem plašajiem kartupeļu laukiem. Bet ar kartupeļu stādīšanu te nesteidzas. Rajona kolchozos ir 56 kartupeļu stādāmās mašīnas, darbināmas ar zirgiem, un 7 lielās traktoru kartupeļu stādāmās mašīnas. Ar šo techniku, ja to pilnīgi izmanto, var darīt brīnumus. Bet te līdz 10. maijam kartupeļu stādīšanas plāns izpildīts tikai par 8 procentiem. Kavējas ar kartupeju stādīšanu Ludzas, Tukuma, Jaunjelgavas un Dagdas rajons, kur apstādīts tikai ap 10 hektāru. Tagad ikvienas lauksaimniecības kulturas sējā dārga katra stunda. Tāpēc jāsteidzas ne vien ar graudaugu, technisko un lopbarības kultūru sēju, bet arī ar kartupeļu un dārzeņu stādīšanu un sēšanu. Kādus lieliskus panākumus var gūt šajā darbā, liecina labāko kolchozu pieredze. Ventspils rajona kolchozā «Komjaunietis», lai drīzāk iestādītu kartupeļus, to dara ne vien laukkopji, bet arī lopkopji un būvbrigādes darbinieki. Piemēram, 10. maijā tur bija organizēta talka un vienā dienā apstādīja 18,5 ha kartupeļu. Šā paša rajona Raiņa vārdā nosauktais kolchozs un lauksaimniecības artelis «Padomju Latvija» ar galda bietēm un burkāniem jau katrs apsējis no trim līdz pieciem hektāriem. Preiļu rajona Raiņa vārdā nosauktais kolchozs jau iestādījis 20 hektāru kartupeļu. Dundagas rajona Staļina vārdā nosauktais lauksaimniecības artelis, lai iegūtu augstākas ražas. Rodas jautājums, vai citos kolchozos nevar tikpat labi organizēt darbu, ar tādu pašu pienākuma apziņu un tikpat nenogurstoši cīnīties par kartupeļu un dārzeņu augstām ražām, par šo produktu pārpilnību? Kāpēc, teiksim Jelgavas rajona Staļina vārdā nosauktais kolchozs viens pats līdz 10. maijam varēja iestādīt 21 hektāru kartupeļu, bet viss rajons kopumā uz šo laiku iestādījis tikai 76 hektārus? Katrā Jelgavas rajona mašīnu un traktoru stacijā ir trīs augstražīgas kartupeļu stādāmās mašīnas, tādas ir arī kolchozos, bet darbs stāv uz vietas. Kāpēc? Tāpēc, ka šeit dažā vietā uz kartupeļiem skatās kā uz otras šķiras kultūru, bet vietējās organizācijas un lauksaimniecības speciālisti pietiekami necīnās pret šīm aplamajām noskaņām. Partijas un padomju vietējo organizāciju neatliekams uzdevums ir darīt visu, lai ikviens kolchozs un padomju saimniecība laikā un augstā agrotechniskā līmenī izpildītu kartupeļu un dārzeņu stādīšanas plānu. Lauksaimniecības orgānu un agronomu goda pilnais pienākums ir plašos apmēros ieviest jaunos, progresīvos kartupeļu un dārzeņu audzēšanas paņēmienus. Jāseko Saulkrastu rajona Staļina vārdā nosauktā lauksaimniecības arteļa agronomes b. Biķernieces priekšzīmei, kas jau vairākus gadus plašos apmēros lieto kartupeļu stādīšanas kvadratligzdu metodi un ik gadus iegūst vienmēr augstākas ražas. Jādara viss nepieciešamais, lai mūsu republikas iedzīvotājus apgādātu ar svaigiem kartupeļiem un dārzeņiem pēc iespējas agrāk, lai šie pārtikas produkti būtu dabūjami visu gadu. Mūsu kolchoziem un padomju saimniecībām ir visas iespējas jau šogad ievērojami palielināt kartupeļu un dārzeņu sējumu platības, celt šo kultūru ražas, bagātīgi apgādāt ar tām pilsētu un rūpniecības centru iedzīvotājus. Šīs iespējas tad arī pilnīgi jāizmanto. Vairāk kartupeļu un dārzeņu 1953.05.13 Cīņa Kopējā darba panākums Kolchoza ganāmpulks pie jaunuzceltās kūts. Mījie draugi! Daudzi no jums nez vai noticēs, ja pastāstīšu, ka mūsu kolchoza jaunajā lopu kūtī drīz būs elektriskais dzelzceļš. — Uja! — jūs brīnīsities. — Kas tad pa to brauks? Protams, šis jautājums ir dabisks, tādēļ arī paskaidrošu: braukt tajā nebrauks neviens, bet elektriskie vagoni pievedīs lopbarību un pakaišus, izvedīs laukā mēslus. Kūtī jau esam ierīkojuši elektrisko apgaismošanu un slaukšanu, automātisko dzirdīšanu. Tā technika arvien vairāk nāk palīgā cilvēkam. Varu pastāstīt arī otru interesantu lietu. Mūsu kolchozā ir kāpostu fabrika. Tiesa, tā nelīdzinās fabrikām, ko redzat laikrakstu attēlos. Tai nav nedz garu dūmeņu, nedz trokšņainu cechu. Mēs izbūvējām zemē 14 betona tvertnes. Rudenī ar elektrisko mašīnu palīdzību sasmalcināsim kāpostus, sabērsim šais milzu mucās un ieskābēsim. Kopā iznāks 260 tonnu skābu kāpostu. Pietiks ir pašiem, ir pilsētniekiem! Mūsu kolchozš ir miljonārs. Tā gada ienākumi sniedzas pie diviem miljoniem rubļu. Mums ir savas siltumnīcas, liellopu, cūku, aitu, putnu fermas, piecas smagās automašīnas. Ceļam vēl vienu liellopu kūti 120 galvām un putnu māju 1000 putniem. Kolchoza sakņu dārzs vien aizņem 35 hektārus, augļu dārzs — 20 hektāru. Purviem atkarotajos 400 hektāros jau viļņojas tikpat kupla labība kā citos mūsu kolchoza laukos. Pārtikusi un laimīga ir mūsu lauksaimniecības arteļa biedru dzīve. Par savu laimīgo dzīvi sakām sirsnīgu paldies partijai!   Kopējā darba panākums 1953.07.23 Pionieris M. KRĒSLIŅŠ, Saulkrastu rajona Staļina vārdā nosauktā kolchoza priekšsēdētājs *** Akmentiņš lasa Cīņu 1953.09.16 Cīņa

KUR DRUVAS SOLA BAGĀTU KŪLUMU

Aiz Baltezera priežu silā pavērās plašs klajums. Te sākas Saulkrastu rajona Staļina vārdā nosauktā kolchoza lauki. Novakara saule apzeltī kupli sazēlušās druvas, leknās pļavas, ziedos ieslīgušos dārzus. Pavasara lauku darbi nobeigti jau sen. 

Zeme te nav nekāda labā. Bet kolchoznieki tomēr ievāc augstas ražas. Piemēram, kartupeļu no hektāra iegūts vairāk nekā 330 centneru, kāpostu — 800 centneru. Ar šādām rekordražām nevar lepoties daudzi mūsu kolchozi. —Bez zinātnes mēs ietu uz priekšu taustīdamies, ciezdami neveiksmes, — stāsta kolchoza priekšsēdētājs biedrs Krēsliņš. — To jo labi tagad saprot ikviens kotehoznieks. Ziemas vakaros kolchoza valdes plašās kantora telpas atgādina lektoriju. Gar sienām izkārtas kartes, diagramas, uz galdiem atrodas dažādi aparāti. Agronome biedrene Biķerniece kolchozniekiem māca lielo "noslēpumu", kā izaudzēt augstas ražas. Plašie kolchoza tauki ļaudīm kļuvuši kā atvērta grāmata. Kolchoznieki zina, kā vienā vai otrā vietā augsnei trūkst, kā tai par daudz. Lūk, te augsne skāba. Lai raža padotos, zeme jākaļķo. Un to arī izdara. Citur trūkst slāpekļa, kālija. Ar sarežģītiem aparātiem kolchoznieki nosaka, kāds mēslojums jādod un cik lietās devās. Tā roku rokā ar zinātni kolchoznieki uzvarējuši neauglīgos klajumus, kur tagad kuplo druvas, solot bagātu kūlumu. Ātriem soļiem audzis un attīstījies kolchozs. Pērn tā ienākumi pārsniedza 2 miljoni 690 tūkstoš rubļu. Staļina vārdā nosauktais kolchozs ieguvis tiesības piedalīties Vissavienības lauksaimniecības izstādē. Šis lielais notikums radījis kolchozniekos apņēmību strādāt vēl labāk, vēl raženāk. 

KUR DRUVAS SOLA BAGĀTU KŪLUMU

1954.06.10 Pionieris
R. SMILTNIEKS

Saulkrastu rajona Staļina vārdā nosaukta lauksaimniecības arteļa

mākslinieciskās pašdarbības kolektīvs vēlēšanu iecirknī Ādažos.

Par vēl gaišāku rītdienu
1955.03.01 Padomju Jaunatne
Z. Simsons

* Brīvais Darbs ( Dobele ) / 22.05.1956

 * Darba Balss / 01.01.1957

* Darba Balss / 13.01.1957

* Darba Balss / 22.02.1957

RŪPĪGI KOPJ DĀRZUS

Jefrosiņa Volkova strādā dārzā.

Rīgas rajona Staļina vārdā nosauktā lauksaimniecības arteļa kolchoznieki aktīvi piedalās dārzu mēnesī. Dārzkopība kolchoza izvērsta tikai pēdējos divos trijos gados. Tagad tur ik pavasari un rudeni stāda augļu kociņus un ogulājus. Pagājušā rudenī kolchoza ļaudis iestādīja ogulājus divu hektāru platībā, bet šopavasar nodomāts iestādīt vismaz 350 ābelītes, kā arī daudz sarkano jāņogu un aveņu krūmu. Daudzi kolchoznieki stāda augļu kociņus savos piemāju zemes gabalos. Lauksaimniecības artelī noorganizēts dārzkopības posms, kas rūpīgi kopj augļu kokus. Posmā strādā arī  Jefrosina Volkova, kas nesen beigusi Ādažu septiņgadīgo skolu. Pieredzes bagātā dārznieka Herberta Zvanāra vadībā meitene strādā dārzā no rīta līdz vakaram. Viņa gatavo mēslojumu jaunajiem stādījumiem, balsina ābeļu stumbrus ar kaļķu šķīdumu, lai apkarotu kaitēkļus. Jefrosiņa strādā no visas sirds, saka lauksaimniecības arteļa [priekšsēdētājs b. Kukelis. — Redzams, ka viņai tiešām patīk dārzniecība, bet mums vajadzīgi tieši tādi cilvēki, kam darbs ir sirdslieta.

RŪPĪGI KOPJ DĀRZUS

1957.04.19 Cīņa

DIVU RAJONU SACENSĪBA

Kopš šā gada pavasara mūsu rajona ļaudis sacenšas ar Igaunijas PSR Harju rajona darbaļaudim. Kā vieniem, tā otriem šogad palielinātas saistības: jākāpina piena ieguves tempi, jāražo vairāk cūkgaļas, olu un citu lauksaimniecības produktu. Laikā no 6.—8. jūlijam mūsu rajona pārstāvji iepazinās ar igauņu sasniegumiem. Socialistiskās sacensības pārbaudes dalībnieku skaitā bija rajona izpildu komitejas priekšēdētājs b. Bitenieks, viņa vietnieks b. Ivanovs, kolchozu celtniecības nodaļas vadītājs b. Ūdris, LKP Rīgas rajona komitejas instruktors MTS zonā b. Žūriņš, Staļina vārdā nosauktā kolchoza prjekšsēdētājs b. Kukelis un agronome b. Biķerniece, arteļu «Pionieris» un «Cīņa» priekšsēdētāji b. Milts un Butāns kā arī citi. Publicējam dažus sacensības pārbaudes materiālus, ko redzējām kaimiņu tīrumos un laidaros.

Mūsu lauksaimniecības arteļa pārstāvji tuvāk iepazinās ar četriem kolchoziem. No tiem ekonomiski spēcīgākie ir Mičurina vārdā nosauktais un «Tulevik». Uz izstrādes dienām tajos izmaksā vairāk nekā mūsu rajona labākajos kolchozos. Kolchozs «Tulevik» vēl nesen bija viens no atpalikušākajiem. Lai ātrāk pārvarētu

atpalicību, tas sāka strauji attīstīt bekoncūku audzēšanu. Tur uzcelta liela un moderna cūkkūts, kādu mūsu rajona pārstāvji vēl nekur nebija redzējuši. Cūkkopība vien kolchozam šogad dos apmēram miljonu rubļu ienākuma. Jaunas, tikko uzceltas modernas cūkkūtis redzējām arī pārējos kolchozos. Palika iespaids, ka mūsu kaimiņi cūkkopībā iet daudz straujākiem tempiem uz priekšu nekā mēs. Igauņi pratuši arī sekmīgāk pāriet uz racionālu cūku ēdināšanu. Cūku barības devā līdz minimumam samazināta pirktā spēkbarība, aizvietojot vasarā to ar zaļbarību, ziemā ar siena miltiem. Govkopībā stāvoklis ir citādāks. Harju rajonā ir gandrīz tikai melnraibās šķirnes govis. Kā zināms, tās spēj dot augstākus izslaukumus nekā mūsu brūnās. Tomēr pienu uz 100 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes igauņi ražo ievērojami mazāk. Tas tādēļ, ka govju skaits Harju rajona kolchozos ir daudz, mazāks nekā mums. Piemēram, kolchozā «Tulevik», salīdzinot ar «Pionieri», lauksaimniecībā izmantojamās zemes platība ir divas reizes lielāka, bet slaucamo govju ir tikai par 36 vairāk. Pie tam «Tulevikā» sienu iegūst apmēram četras reizes vairāk nekā «Pionierī». Nevienā fermā ne govis, ne slaucējas neredzējām. Govis vasaras mēnešos uzturas tikai ganībās. Šogad igauņu kolchozi ievāc sevišķi bagātu siena ražu. Kur arī nebrauktu, visur redzami lieli ,un kupli āboliņa, lucernas, timotiņa un bišu āboliņa lauki. Sienu žāvē tikai zārdos. Lielu uzmanību igauņi veltī skābbarībai. To vairākos kolchozos gatavo no ilggadīgajām zālēm līdztekus ar siena ievākšanu. Skābbarības tvertnes lielākoties celtas no laukakmeņiem — torņveidīgas formas. Redzējām arī zemē iemūrētas, tranšejveidīgas tvertnes, kurām viens gals atstāts vaļā, lai zaļo masu varētu blīvēt ar traktoru. Daudz skābbarības gatavo uz zemes. Arī laukkopībā saskatāms praktiskums. Igauņi audzē tikai tādas kulturas un tādas šķirnes, kas viņu apstākļos piemērotas. Kukuruzu tur audzē tikai izmēģinājumu lauciņos. Toties igauņiem lieliski aug ilggadīgie zālāji. Lielās platībās audzē kartupeļus, kas dod līdz 150 cnt no ha. Interesējāmies, kā viņi to panāk. Kartupeļu audzēšanā pielieto pilnu agrotechnisko pasākumu kompleksu. Sējai lieto tikai vislabākās kartupeļu šķirnes, laukus ļoti bagātīgi mēslo ar kūtsmēsliem un mineralmēsliem. Augšanas laikā laukus uztur tīrus no nezālēm un zemi rūpīgi irdina.

Lūk, vairākos kolchozos audzē mūsu Priekuļu agros kartupeļus, pie tam ar sekmēm.  Arī te mūsu kaimiņi jautājumu atrisinājuši veiksmīgi. Neredzējām neviena kolchoza, kas lielos daudzumos neražotu pakaišu kūdru. Tās racējus pieņem no ārpuses un par kubikmetra izrakšanu maksā 9-11 rubļu. Kolchozā «Rahva Vīt» šopavasar raktie kūdras pakaiši atrodas pie liellopu novietnes zārdos tā kā mums siens vai āboliņš. Tiklīdz kūdra izžuvusi, to sasmalcina un kaisa. Sevišķi čakli pakaišu kūdras gatavotāji ir Mičurina vārdā nosauktajā lauksaimniecības artelī. Pakaišus tur gatavo piecu kolchoznieku grupa. Gada plānu viņi izpildījuši. Pirmās tonnas sausās kūdras jau sastapām kūtī. Vērojot Harju rajona darbarūķu cenšanos sagādāt vairāk pakaišu, bet līdz ar to bagātīgāku organisko mēslojumu, ienāca prātā mūsu rajona kolchozu valžu, lauksaimniecības specialistu gausā rīcība. Tagad laiks silts — pasteigsimies sagatavot pakaišu kūdru. Beidzot, no igauņiem var mācīties, kā vajag taupīt izstrādes dienas. Tur vienādos apstākļos patērē mazāk izstrādes dienu. Tādēļ pat pie mazākiem ienākumiem spēj izmaksāt kolchozniekiem vairāk nekā mūsu kolchozi. Brauciens pa Igauniju arī man devis vairākus ierosinājumus, kurus domāju ieviest mūsu kolchozā. 

Kolchozā «Rahva Vīt» kādā tīrumā ievērojām pie mums nepazīstamu lopbarības kulturu - eksparsetu. To izmanto gan sienam un skābēšanai, gan samaļ miltos. Eksparsets ir ilggadīgs augs un dod ne mazāku zāļu ražu kā āboliņš. Ar eksparsetu pagaidām apsēts tikai viens hektars, jo agrāk arī viņi to neaudzēja. Toties pieredze pierādījusi, ka tas ir izdevīgs un lēts, tāpēc minēto platību novāks tikai sēklai, lai nākošgad šī lopbarība jau ievērojami papildinātu pārējās barības krājumus. Staļina vārdā nosauktā kolchoza priekšsēdētājam b. Kukelim eksparsets interesēja; Cerams, ka arī citos kolchozos padomās, Vai arī mums neieviest to, pamācīsies no igauņiem, kā šī kultura audzējama un kopjama. 

Staļina vārdā nosauktā kolchoza agronome
 b. Biķerniece pārrunā ar arteļa «Tulevik»
dārzkopības brigades brigadieri b. Kristalu,
kā iegūt augstas tomatu ražas.

Sevišķi lietderīgi Harju rajonā pabūt mūsu celtniekiem, lai pamācītos, ko celt un kā celt. Liellopu, tāpat arī cūku kūtis izbūvēts tikai tas, bez kā nevar iztikt. Liekā greznuma, mazāk svarīgu telpu lopu novietnēs nav. Raksturīgi, ka visos kolchozos uzceltas vai vecās ēkās iekārtotas ļoti vispusīgas mechaniskās un kokapstrādāšanas darbnīcas. Katrā kolchozā uzbūvēta automašīnu garāža, mašīnu un vezumu svari. Bijām kolchozā «Sangar». 

Tur siltumnīcas būvē tikai pašu spēkiem un darbā iztērēto materialu pašizmaksa daudz mazāka nekā mums. Kolchozs «Tulevik» rajonā pazīstams kā viens no labākajiem dārzeņu audzētājiem. Arī te apkurināmās siltumnīcas, tāpat blokmājas celtas vienkārši. Tas nenozīmē, ka dārzeņu ražas viņiem būtu mazākas nekā mums. Piemēram, «Tulevikā» ļaudis pērn no katra kvadrātmetra tomatu dēstījumu noņēma 12 kg tomatu. Kolchozs «Tēsangar» rajonā ievērojams kā viens no veiksmīgākajiem celtniekiem, kurš būvē tikai tās celtnes, bez kurām kolchozā galvenās nozares iztikt nevar. Cik mūsu rajonā ir tādu arteļu, kur visu labību var novietot zem jumta? «Tēsangarā» tā rudeņos savesta šķūņos un nekādi laika apstākli nevar traucēt kulšanu. Vai pie mūsu kolchozu liellopu novietnēm visur ir barības noliktavas? Protams, ka nav. Taču minētajā kolchozā, kurš nebūt nav viens no ekonomiski spēcīgākajiem rajonā, tādas ir. Šajā artelī celtniecībai atvēl 17 procentus no kolchoza nedalāmā fonda līdzekļiem. Cik mums ir autogaražu? Uz vienas rokas pirkstiem saskaitīsim. «Tēsangarā» modernā garaža nodrošina pajumti, visām kolchoza automašīnām, kuļmašīnai, traktoram. Staļina vārdā nosauktā kolchoza agronome b. Biķerniece pārrunā ar arteļa «Tulevik» dārzkopības brigādes brigadieri b. Kristalu, kā iegūt augstas tomatu ražas. 

Jaukum jauka tā pusīte, 

 Kur meitiņas godam aug: 

Nāk no druvas. nāk no pļavas, 

Nāk, raženi dziedādamas. 

(Latviešu tautas dziesma) 

Viena aiz otras pa Tartu šoseju traucas automašīnas. Aiz muguras Tallina, labajā pusē zaigo Ilemistes ezera ūdeņi. Piebraukušas ezeram, mašīnas nogriežas sāncelā. Vieni Bārtas novada tautas tērpos, otriem zilgani, svītroti svārki. Kas gan ir šie braucēji? Ieklausieties dziesmās un tūlīt sapratīsiet. «Helise, ilma!» skandē igauņi, «Pūt, vējiņi!» atbild latvieši.  Klāt brauciena galamērķis dārziem un parkiem bagātais ciemats Arukila. Divu kaimiņu republiku, divu - Harju un Rīgas rajonu mākslinieciskās pašdarbības entuziasti pulcējas uz estrādes.  Mūsu rajonā ieviesusies lieliska tradīcija rīkot Dziesmu svētkus. Šoreiz tā ir daudz brīnišķīgāka, jo ieradušies Rīgas rajona māksliniegīskās pašdarbības kolektīvi. Dārgie latviešu draugi, sveicam jūs mūsu Dziesmu svētkos! Kas prot labi strādāt, māk labi dejot, dziedāt, - ievadot rajona Dziesmu svētkus, teica Harju rajona izpildu komitejas kulturas nodaļas vadītāja Helmi Kurba. Par tiem, kas nežēlo pūļu mēģinājumiem, kuri savu brīvo laiku labprāt ziedo mākslinieciskajai pašdarbībai, runāja Harju rajona izpildu komitejas priekšsēdētāja vietnieks Erihs Tints. Pastāstījis, kādus panākumus darbā guvuši kolchozu «Sangar», «Rahva Vīt», «Tulevik», Mičurina vārdā nosauktā, kā arī citu lauksaimniecības artelu darbarūki, viņš pieminēja labākos korus, deju kolektivus, nosauca daudzu pašaizliedzīgu, talantīgu pašdarbnieku vārdus. ...Koncertu ievada Padomju Savienības himna un B. Aleksandrova «Lai padomju valstij ir slava». Kā vienu, tā otru dzied igauņu un latviešu valodās. Taču doma, melodija viena, tāpat kā kopēji ir šo kaimiņu tautu centieni un ilgas. Uz skatuves Harju rajona bērnu koris, kas diriģentes A. Tommes vadībā izpilda G. Ernesaksa, V. Mocarta un citu skaņražu dziesmas. Pati pirmā gan skan bailīgi, šķiet, ka tai pietrūcis slīpējuma, toties pārējās trīs. ir labākā liecība, ka Dziesmu svētkiem mazie gatavojušies nopietni. Kaimiņu rajona vīru koris izpelnās nedalītu atsaucību. Vai tā ir ukraiņu tautas dziesma «Paziņas», vai K. Tirnpa «Brīvais rīts» - visas klausītāju uzmanību saista ar melodiskumu, vijīgumu, izturētību. Tāpēc igauņi, bet sevišķi mūsu delegacijas pārstāvji nežēloja delnas aplausiem. Tas pats sakāms par J. Randara un E. Koitlas vadītajiem sieviešu koriem. Poļu tautas dziesmu «Jauna meiča silā gāja» labi pazīstam, tāpat zinām J. Kapela «Lakstīgalu», bet igaunietēm tās skanēja tā, it kā dzirdētu pirmo reizi (droši vien tāpēc, ka viņu valoda daiļskanīga).

Ar raitiem soļiem uz estrades grīdas uznāk, tā sakot, mūsējie  rajona kulturas nama deju kolektīvs: Savu māku rāda arī veiklie oškalnieši. «Sudmaliņas», «Gatves deja», «Pie Daugavas» seko cita citai. Par izpildījumu šoreiz teiksim īsi: sliktāk kā pašu mājās viņi nedejoja. Viens otrs mūsu delegacijas pārstāvis sprieda: «Re, kā saņēmušies! Kaut uz savas skatuves ietu tikpat gludi.» Protams, igauņu draugiem neveicās sliktāk. Vienā ziņā, proti, repertuāra izvēlē viņi mūsējos pat pārspēja. Lūk, visas pieminētās, kā arī pārējās latviešu tautas dejas, kuras izpildīja, ir labas, tikai, diemžēl, tām maz groteskuma. Tādu deju, kurās skatītāji varētu pasmieties, kuru izpildījumā simto reizi neatkārtotos parastie polkas soli un roku vēzieni, mūsējie «ceļa kulē» nebija «ielikuši». 

Šķiroties igauņu stīgu orķestra skandētā I. Dunajevska «Ražas dziesma» savijās ar latviešu koristu izpildītajām dziesmām; deju «Šūpoles» nomainīja «Rucavietis». Pienāca brīdis, kad paziņoja pēdējo priekšnesumu, kad pār vakara saules zeltīto koku galotnēm noskanēja: Pūt vējiņi, Dzen laiviņu, Aizdzen mani Kurzemē.

Tātad — «Head aega!» — «Uz redzēšanos!» 

DIVU RAJONU SACENSĪBA
1957.07.14 Darba Balss (Rīgas rajons)

Pareiza agrotechnika nodrošina augstu ražu

Ziemāju ražas šogad ir sevišķi labas. Pašreiz ir nokulti 60 ha rudzu. No tiem vidēji iegūts pa 23,2 cnt no ha. Lielāko ražu iegūst I kompleksā brigāde (brigadieris b. Ūdris). Šeit no atsevišķiem laukiem izkulti pāri par 30 cnt graudu. Citu kolchozu sēklu lauku vajadzībai labības sagādes kantorim esam jau nodevuši vairāk nekā 65 t šķirnes graudu. Mūsu kolchozā ziemāju ražas gandrīz vienmēr ir puslīdz labas. Parasti tās svārstas ap 14-16 cnt ha, Šogad vidējā raža solās būt daudz augstāka. Kā tas panākts? Ar katru gadu lielāku uzmanību pievēršam papuvju sagatavošanai, kopšanai un mēslošanai. Agrās papuves un plēsumus aparam pēc iespējas agrāk, vismaz līdz  jūnija 2. dekadei. Pēc tam papuves periodiski kultivējam. Pērn ap 35 ha ziemāju iesējām lupinas zaļmēslojuma papuvē. Rūgtā lupina bija augusi lieliski, dažos laukos pat dodot līdz 80 t zaļās masas no ha. Tieši zaļmēslojuma papuvē sētie rudzi šogad dod visaugstāko ražu. 20 ha lielai platībai devām  kaliju—vircas-kūdras maisījumu, ap 35, t uz ha. 403 ha mēslojām par kūtsmēsliem, dodot tos 20—25 t uz ha. Pārējos ziemājus iesējām zālāju papuvēs un plēsumos bez organiskā mēslojuma, vienīgi ar ineralmēsliem. 

Turpretim agrākos gados lielākoties ražas bija krietni zemākas. Mineralmēslu deva bija pērn 3 cnt uz ha superiosiats, 2 cnt uz ha kalija mēslojums. Vājākās vietās devām pamatmēslojumā nedaudz amonija sulfāta, kas palīdzēja sējumiem rudenī spēcīgāk iezelt. Pavasarī visai ziemāju platībai, devām slāpekļa papildmēslojumu, atsevišķās vietās arī nedaudz superfosfatu un kalija mēslus. Ar vieglām ecēšām ziemājus šķērsām rindām ecējām. Rudziem papildapputekšņošanu neizdarām, jo piejūras apkārtnē laiks parasti ir vējains un tā nav vajadzīga. Nākošais svarīgais faktors — laba šķirnes sēkla. Tā kā esam graudaugu sēklaudzēšanas kolchozs, tad sēklas lauku apsēšanai mūsu kolchozu nodrošina ar pirmklasīgu šķirnes sēklu tieši no selekcijas stacijām. Šī sēkla vienmēr atbilst 1 klasei pēc izsējas kondīcijas. Pārējos laukus apsējām ar no šiem sēklu laukiem iegūto sēklu, ko tāpat cenšamies novest līdz I vai vismaz II klasei. Sēklu, protams, kodinām; Pareizi sējas termiņi ir viens no vissvarīgākajiem priekšnoteikumiem ziemāju labu ražu iegūšanai. Mūsu kolchoza brigadieru pieredze māca, ka katra nokavētā sējas diena rada ražības krišanos. Labas ražas iegūstam, sēju veicot ne vēlāk par septembra I pusi. To mūsu kolchoza brigadieri ņēma vērā un šogad agrāk kā citus gadus uzsāka ziemāju sēju - jau 24. augustā. Līdz šim jau apsēta ap 60 ha liela platība. Labāk veicas I kompleksajai brigādei. Sēju veicam ar zirgu vilkmes sējmašīnām un traktoru DT-14. Izsējas norma ir 190—200 kg uz ha.  Jau vairākus gadus mūsu kolchozā audzējam ziemas kviešus, lai gan agrāk tie šeit nepadevušies. Pašreiz ziemas kvieši nokulti vēl nelielā platībā. 

Pareiza agrotechnika nodrošina augstu ražu
1957.09.06 Darba Balss (Rīgas rajons)
Biķerniece, V.

* Darba Balss / 27.10.1957

Dārga cūkgaļa

Staļina vārdā nosauktā kolchoza lauksaimniecības speciālisti allaž sūdzas, ka viņiem neveicas ar cūkkopību, bekoni slikti barojoties. slimojot, cūkgaļas pašizmaksa šogad būšot ļoti augsta. Mums visas cūkas slimo ar Moniskobronchitu, viņi saka,  un bēdīgākais ir tas, ka ar šo slimību sirgst arī jaunpiedzimušie sivēni, un mēs tur neko nevaram darīt. Tiešām, kad ieiet cūku novietnē «Līdumniekos», kur strādā cūkkopes bb. Bogdanova un Butane, gandrīz visos aizgaldos dzird cūkas klepojam. Tāds pat stāvoklis ir arī «Katlapos», kur cūkkopes Buntes pārziņā ir 15 sivēnmātes un gandrīz 200 sivēnu. Starp daudziem normali attīstītiem bekoniem ir vairāki nīkuļi, kas bieži klepo, neko lāga neēd.  Lai šos vārguļus nobarotu līdz bekona svaram, vajadzīgi 8—10 mēneši un daudz barības, — saka cūkkopēja Bunte. Viņai ir taisnība, slimie dzīvnieki nebarojas un daudzi no viņiem 2—3 mēnešu vecumā ir jālikvidē. Dabīgi, ka tas sadārdzina cūkgaļas pašizmaksu. Turklāt jāņem vērā, ka artelī nepievērš nekādu vērību cūku šķirnes uzlabošanai. No vietējiem krustojumiem ātraudzīgus sivēnus iegūt nevar, bet valde un komplekso brigažu brigadieri neko nedara, lai iegādātos šķirnes dzīvniekus. Nav vērts pirkt šķirnes cūkas, tik un tā vecajās kūtīs tām pielips Manis bronchits, apgalvo  kompleksās brigādes brigadieris b. Ūdris. Bet tas nav taisnība. «Chroniskais bronchits» nav lipīga slimība. To izsauc aukstas un mitras telpas, caurvējš. Tātad, lai ražotu vairāk lētas cūkgaļas, jālikvidē šīs nevēlamās parādības. Tiesa, šoruden beidzot uzsāka kapitāli remontēt cūkkūti «Katlapos». Pēc šī remonta arī «lipīgais» bronchits pamazām tiks likvidēts. Tāpēc jāpasteidzina škirnes sivēnmāšu iepirkšana, lai nākošgad iegūtie sivēni būtu ātraudzīgi. Bet ir vēl viens apstāklis, kas sadārdzina cūkgaļas pašizmaksu —jau kādu mēnesi cūkām tikpat kā nemaz netiek izēdināta zaļbarība, lai gan tās kolchozā netrūkst.  Pērn mums bija ļoti zema cūkgaļas pašizmaksa, jo nebija tik daudz kartupeļu un miltu, — stāsta valdes priekšsēdētājs b. Kukelis., bet šogad cūkkopes nevīžo pievest zaļbarību. Patiesībā cūkkopes zaļbarību nepieved tāpēc, ka viņām tā ar rokām jākapā. Bet paveikt visus darbus un vēl sakapāt 200 dzīvniekiem zaļbarību, tas būtu tā kā par daudz prasīts. “Kolchozā ir 3 skābbarības griezēji, kas netiek izmantoti. Ja tos nodotu cūkkopju rīcībā, viņas labprāt pašas pievestu zaļbarību un to sasmalcinātu. Tas ļautu ietaupīt kartupelu un spēkbarības krājumus un ievērojami pazeminātu cūkgaļas pašizmaksu.

Dārga cūkgaļa

1957.10.30 Darba Balss (Rīgas rajons)

Stūrnieks, A.

* Darba Balss / 01.01.1958

Aicinājums

Staļina vārdā nosauktā lauksaimniecības arteļa kolhoznieku AICINĀJUMS visiem Latvijas PSR kolhozniekiem un kolhozniecēm, MTS un padomju saimniecību darbiniekiem un lauksaimniecības  speciālistiem.

Dārgie biedri! Sekojot PSKP CK un PSRS Ministru Padomes Aicinājumam visiem lauksaimniecības darbiniekiem, mēs, Rīgas rajona Staļina vārdā nosauktā lauksaimniecības arteļa biedri, atzīmējam, ka aizvadītajā gadā kolhozā gūti zināmi panākumi lauku ražības un lopu produktivitātes kāpināšanā. Tomēr ar sasniegto vēl nevaram apmierināties, bet jāizmanto visas iespējas ražības tālākai kāpināšanai. Viena no galvenajām iekšējām rezervēm ir racionālāka vietējo mēslošanas līdzekļu sagatavošana un plašāka to pielietošana mazauglīgo smilts augšņu uzlabošanai, kādas kolhozā ir pārsvarā. Pagājušajā ziemā izraudzijām mazvērtīgu pļaviņu ar biezu zāli purva. . MTS ekskavators te izraka 4170 tonnas kūdras un sakrāva to kaudzēs starp karjeriem ar aprēķinu, lai varētu piebraukt ar automašīnām un traktoru. Lielāko daļu  buldozers nolīdzināja, virsū izveidojot ieplakas. Tajās lējām fekālijas, vircu, uzkaisījām fosforītu miltus. Pēc tam buldozers kūdru sajauca ar organiskajiem un minerālmēsliem. Izveidojām 1,5 m augstas un 3—4 m platas maisījuma kaudzes. Sagatavoto kūdras, organisko un minerālmēslu maisījumu gan ar tehniku, un zirgiem pakāpeniski izvedām pavasara sējumiem, ziemājiem vairāku gadu patēriņam. Šo maisījumu turpinām izvest arī šoziem uz pavasarī apsētajiem laukiem. Pagājušajā vasarā citā plaviņā ar plānāku kūdras kārtu mēslojumu sagatavojām pēc slāņu metodes. Vispirms uzsējām minerālmēslus,  uzvedām vircu un fekālijas. Pēc tam visu platību vairākos virzienos ar traktora diskiem sasmalcināja, sajauca, uzara un ar buldozeru sagrūda kaudzēs. Šādā veidā mēslojumu gatavosim arī šovasar. Ķūtsmēslu racionālākas izmantošanas, organiskā mēslojuma pavairošanas nolūkā, plānoto 400 kubikmetru vietā ar ekskavatoru izrakām 2300 kubikmetrus labi sadalījušās pakaišu kūdras. To tagad izvedam uz laukiem un kraujam kaudzēs 25—30 cm biezās kārtās, caurjaucot ar kūtsmēsliem un minerālmēsliem. Sausāko kūdru izmantojam amonjaka saistīšanai un vircas uzsūkšanai lielākās lopu novietnēs. Lopu novietnēs slaucējām par katriem 2 cnt kūtī izmantotās kūdras papildus pieskaita 0,15 izstrādes dienas. Ar ekskavatoru rakta pakaišu kūdra purvā sliktāk žūst. Tādēļ martā pirmās kompleksās brigādes ļaudis ar speciālām lāpstām saraks 2500 kubikmetrus pakaišu kūdras ķieģelīšu. Tos izžāvēs un vasarā sakraus īpašos kūdras šķūnīšos. Pašreiz šiem šķūnīšiem sagatavojam būvmateriālus. Organisko mēslojumu ar katru gadu pielietojam vairāk. Aizvadītajā gadā plānoto 4400 t kūtsmēslu vietā uz lauka izvedām 4660 tonnas, 2200 t kūdras vietā 3850 t. Pērngad skābās augsnes nokalķojām 30 ha platībā. Lai vēl vairāk celtu laukaugu ražas, 1958. gadā esam nolēmuši pavisam sagatavot 10.000 tonnas organo-minerālmēslu maisījumu. Šogad skābās augsnes kaļķosim 100 ha platībā, bet smilts augšņu ielabošanai apsēsim 10 hektārus ar lupīnu. Šīs kultūras sēklas esam izaudzējuši pašu saimniecībā. Sistemātiska augsnes mēslošana devusi iespēju gadu no gada paaugstināt kultūraugu ražas. Ja 1956. gadā caurmērā no katra hektāra ievācām 13,5 cnt graudu, tad aizvadītajā gadā jau 18,5 cnt. Ziemas rudzu raža cēlusies no 13,9 cnt līdz 21,5 cnt. Lopbarības sakņaugu raža palielinājusies vairāk nekā trīs reizes un 1957. gadā sasniedza caurmērā 327,8 cnt no ha. Pērngad ilggadīgo zālāju sienu ievācām 27,1 cnt no hektāra. Nostiprinoties lopbarības bāzei, cēlušies piena izslaukumi. Uz katriem 100 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes 1957. gadā mēs ieguvām 517,4 cnt piena. Tas savukārt vairoja naudas ienākumus kolhozā. Pagājušajā gadā pavisam ieņēmām 3 miljonus 112 tūkstoš rubļu. Četrdesmit procentus no tiem sadalījām kolhozniekiem uz izstrādes dienām. Līdzšinējie sasniegumi mūs neapmierina. Tādēl, apsverot visas iespējas, esam nolēmuši šogad cīnīties par šādiem rādītājiem: iegūt caurmērā no katra ha ne mazāk kā 19 cnt graudu, 150 cnt kartupeļu, 180 cnt dārzeņu, 330 cnt lopbarības sakņaugu un 35 cnt ilggadīgo zālāju siena. Uz katriem 100 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes mēs apņemamies izslaukt 600 cnt piena, bet uz 100 ha aramzemes saražot 100 cnt cūkgaļas. Pirmās kompleksās brigādes ļaudis brigadiera b. Ūdra vadībā apņemas izslaukt 800 cnt piena uz katriem 100 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes, iegūt ne mazāk kā 200 cnt kartupeļu un 250 cnt dārzeņu no katra hektāra. Lai nodrošinātu šo saistību izpildi, šī pavasara ražai esam jau sagatavojuši un izveduši 3175 t ar kūtsmēsliem, vircu, fekālijām. Uz lauka nogādāsim ar zirgiem un kolhoza tehniku.  Latvijas Komunistiskās partijas XV kongress devis tālejošus norādījumus lauksaimniecības darbiniekiem. Lai sekmīgi izpildītu kongresa lēmumus un panāktu jaunu lauksaimniecības ražošanas kāpinājumu, aicinām visus republikas lauku darbarūķus, lauksaimniecības speciālistus, MTS mehanizātorus, partijas un komjaunatnes aktīvu netaupīt pūles, bet iesaistīties sociālistiskajā sacensībā par bagāta organiskā mēslojuma sagādi kolhozu laukiem. Rīgas rajona Staļina vārdā nosauktā kolhoza biedru sociālistiskās sacensības saistības parakstījuši: arteļa valdes priekšsēdētājs J. Kukelis, agronome V. Biķerniece, I kompleksās brigādes brigadieris H. Ūdris. ll kompleksās brigādes brigadieris H. Jānītis. Partijas pirmorganizāciias sekretārs M. Rācenis, kolhoznieki: J. Upmalis, V. Kolodinskis, P. Šķerbergs.,I. Osis. 

* Rīgā, 1958. g. 31. janvārī.  

AICINĀJUMS 

1958.02.02 Darba Balss (Rīgas rajons)

* Darba Balss / 16.02.1958

* Darba Balss / 16.03.1958

* Darba Balss / 02.04.1958

Mūsu pirmrindnieki

Uzņēmība, neatlaidība, degsme

Ja agrāk kādam Staļina kolhozā prēmijā pienācās cūkgaļa vai viņš bija nodomājis sev iegādāties sivēnu, bez kādas gudrošanas tūlīt devās uz «Katlapiem» pie Annas Bunto. Kaut gan artelī bija arī citas cūkkopes, Annas koptie un audzētie ruksīši visiem labāk patika. Tie sliktāki nav arī tagad — pat vēl labāki, taču radies pavisam cits «āķis», kāpēc uz «Katlapu» pusi sivēnu pircējiem vairs nav vērts iet. Lūk, ko saka pati cūkkope Bunto: Derētu uztaisīt lielus vārtus ar atslēgu priekšā. Tā taču izšķērdība pārdot sivēnus. Nobarot bekonam — pavisam cita lieta. Ir gaļas vairāk, ir kolhozam ienākumi. . . Jā, kāpēc tad Annas kopto sivēnmāšu, sivēnu, bekonu saime tādā cieņā? Varbūt viņai sevišķas darba priekšrocības, bagātāki barības krājumi? Nē. Cūku mītnēm pielāgotas vecas telpas, par darba mehanizāciju arī nav ko runāt, jo cūkēdiena spaiņi tāpat jānēsā ar rokām. Un cik karstu cīņu barības dēļ vienu otru reizi nav jāizcīna ar kolhoza valdi, kompleksās brigādes brigadieri H. Jānīti. Uzņēmība, neatlaidība, degsme — lūk, pats galvenais, kas nosaka Annas Bunto panākumus. Un tie nav mazie. Pērn viņa no katras sivēnmātes caurmērā ieguva 19 sivēnus, nobaroja 123 bekonus. Pašreiz Annas kopšanā 10 vienreizējās un 15 pamatsivēnmātes, bet pavisam vairāk nekā 100 cūku. No katras pamatsivēnmātes šogad viņa apņēmusies iegūt 23 sivēnus un nobarojamo bekonu skaitu pavairot līdz 150. Sevišķi ziemas periodā cūkām nepieciešams diezgan  daudz koncentrētās barības. Bet tas sadārdzina iegūtās gaļas pašizmaksu. Vairāk jāsautē pelavas, nolēma cūkkope. Tiesa, rukši sākumā nevisai «piekrita» šādai «dietas» maiņai, taču ar laiku pierada. Kaut gan pelavu sautēšana sagādāja liekus soļus, Anna tos neskaita, jo viņa labi saprot, ko nozīmē ietaupīt spēkbarību. Vienā otrā kolhozā negrib un negrib saprast, cik lietderīgi cūkas vasarā mitināt aplokos, dēlu būdiņās. Annai Bunto tas nav jāstāsta. Nav būdiņu — šķūnī iekārtoja aizgaldus. Visas cūkas vasaru laiž aplokos. Tur netrūkst ūdens, krūmu. Pamaz jau nu ir to ganību, saka Anna un domīgi lūkojas otrās kompleksās brigādes brigadierī Jānītī.  Zaļbarību, zaļbarību! Bez tās bekonu nebūs! Un kur kartupeļi? Priekšsēdētājs solīja divus hektārus apdēstīt, kur cūkām parakņāties, jau stingrāk nobeidz viņa. Ražīgas, ātraudzīgas cūkas iegūst šķirņu krustošanās ceļā. Šajā ziņā vēl būtu daudz kas darāms. Lūk, pirmajā kompleksajā brigādē atveda melnraibās cūciņas un kuilīšus. Bet otrai brigādei nekā; Un Anna Bunto domā, vai nevajadzētu pašai aizbraukt uz Igauniju un atvest vismaz dažus, ja jau valdes vīri vilcinās. Nežēlo pūļu kolhoza labā, pilna klēts rudenī arī pašai. Par pērngada darbu Anna Bunto saņēmusi ap 16 tūkstoš rubļu naudā vien. Un kur tad 16 sivēnu, 350 kg gaļas par plāna pārsniegšanu. Bet tas vēl nav viss. Cūkkopes — rajona padomes deputātes Annas Bunto darbu augsti novērtējusi Padomju valdība. Viņa apbalvota ar I,eņina ordeni. Necerēju gan. Neesmu neko tādu lielu veikusi. . . Bet tagad gan strādāšu! saka Anna, pilna jaunas apņēmības, enerģijas.

Uzņēmība, neatlaidība, degsme

1958.05.01 Darba Balss (Rīgas rajons)

Kļaviņš, R.

No atāla iegūs sēklas

Pļauj Jūlijs Kalniņš un Henriks Cičeļevičs

Ādažu ciema Staļina kolhoza pirmajā kompleksajā brigādē ir 250 ha sēto zālāju. Vējš tajos jau met kuplu, līganu vilni, kaut arī āboliņa ziedu pumpuri vēl tikko aizmetušies. Pienācis pats labākais laiks siena pļaujai, lai savukārt no atāla varētu iegūt sēklas. — Mūsu apstākļos esam pārliecinājušies, — saka brigadieris Heinrihs Ūdris, — ka no pirmās ziedēšanas sēklas neienākas — Ir vēl pavēss un kamenes ziedus neapputina. Tādēļ sēklai paredzētos āboliņa un citu sēto zālāju laukus gribam nopļaut līdz Jāņiem. Tad atāls paspēs vēl labi saziedēt. Šajās dienās laukos arī čakli strādāja zirgu vilkmes pļaujmašīnas. Ar tām laukkopji Jūlijs Kalniņš un Henriks Cičeļevičs jau nopļāvuši daudzus hektārus siena. To zārdo un ziemā izmantos cūku barībai. Staļina kolhoza laukos un pļavās strādā četras zirgu vilkmes pļaujmašīnas, traktorvilkmes grābeklis un traktorškūre. Darbā iziet ap 20 cilvēku. Brigādē plānots sagatavot 40 tonnu vitamīnsiena, bet līdz Jāņiem novākts 50 līdz 60 hektāru sēto zālāju.

No atāla iegūs seklas

1958.06.22 Cīņa APMAINĀS DARBA PIEREDZĒ Lai iepazītos ar pirmrindas pieredzi, kolhoza «Daugava» lopkopju un laukkopju grupa apmeklēja Rīgas rajona Staļina kolhozu. Šajā artelī ir 2400 ha lauksaimnieciski izmantojamās zemes, tai skaitā 1600 ha aramzemes. Kolhoza ienākumi pagājušā gadā sasniedza 3 miljonus 120 tūkstoš rubļu, vidējā izstrādes dienas vērtība —12 rubļu 90 kapeikas. Sarunā ar «Daugavas» kolhozniekiem kolhoza priekšsēdētājs b. Kukelis pastāstīja: Mēs cenšamies pēc iespējas vairāk ienākumu iegūt no mūsu apstākļos ienesīgākajām saimniecības nozarēm lopkopības, dārzkopības, biškopības un sudrablapsu fermas. Dārzkopība vien pērn deva 990 tūkstošus rubļu. Šogad tā būs vēl ienesīgāka. Ar samērā nelieliem līdzekļiem uzbūvējām veselu siltumnīcu saimniecību ar centralizētu apkures sistēmu, kas dod lielu kurināmā ekonomiju un izstrādes dienu ietaupījumu. Saražoto produkciju sūtām uz Rīgu, Ļeņingradu, Cēsīm, Valmieru un arī uz Daugavpili. Mūsu lopkopjus īpaši pārsteidza lopu skaita blīvums uz 100 ha saimnieciski derīgās zemes 30, no tiem slaucamo govju 22, kamēr mūsu labākajos kolhozos tikai 12 —13! Piena izslaukums uz 100 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes Staļina kolhozā sasniedz 502 cnt, bet ienākumi no lopkopības 1 miljonu 900 tūkstoš rubļu. Daugaviešus īpaši interesēja lopbarības bāzes nostiprināšana zaļais konveijers, kultivētās ganības un kultivētie ilggadīgie zālāji. Piena izslaukuma ziņā no katras govs Staļina kolhoza radītāji daugaviešiem vairs nav nesasniedzami 2214. Turpmāk tur lielu vērību veltīs lopu šķirnības izkopšanai. Kolhozā ir arī liela sudrablapsu ferma, vairāk nekā 100 mātīšu. Labi attīstīta truškopība. Daudz vērtīgas pieredzes mūsu zemkopji pārņēma no vidzemniekiem.  APMAINĀS DARBA PIEREDZĒ 1958.07.13 Padomju Daugava (Daugavpils) Reinbergs, L.,kolhoza «Daugava» partijas pirmorganizācijas sekretārs Atbalsta izvirzīto kandidatūru  Pirmdien Staļina kolhoza ļaudis sanāca vienkopus kantora telpās. Sapulci atklāja arteļa valdes  priekšsēdētājs b. Kukelis.  — Zvejnieku arteļa «Zvejnieks» ļaudis par deputāta kandidātu republikas Augstākās Padomes 170. Saulkrastu vēlēšanu apgabalā izraudzījuši LKP rajona komitejas pirmo sekretāru Vilhelmu Laiviņu. Esmu ar viņiem vienis prātis. Jau no 1944. gada biedrs Laiviņš sevi parādījis kā prasmīgu rajona vadītāju. Ja pašreiz rajons ieguvis republikas ceļojošo Sarkano Karogu, tad liels nopelns šeit arī b. Laiviņam. Arī partija un valdība augsti novērtējusi viņa darbu. Vairākiem ordeņiem un medaļām tagad pievienojusies vēl Sociālistiskā Darba Varoņa Zelta Zvaigzne. Biedra Kukeļa priekšlikumu dedzīgi atbalstīja arī viņa vietnieks Vitalijs Kolodinskis, II kompleksās brigādes brigadiera palīdze lopkopībā Austra Upmale, I brigādes brigadiera palīgs Arvīds Uerts. Šie kolhoznieki, kā arī pārējie arteļa biedri lielā vienprātībā atbalstīja zvejnieku arteļa «Zvejnieks» kolhoznieku izvirzīto deputāta kandidātu Latvijas PSR Augstākai Padomei.   Izvirza un atbalsta deputātu kandidātus Latvijas PSR Augstākai Padomei  1959.02.06 Darba Balss (Rīgas rajons)

Mēlneši jāsauc pie kārtības

Skaista, saulaina diena. Kolhozā karsts darba laiks. Ļaudis rosīgi strādā uz tīrumiem un fermās, dārzos un siltumnīcās. Tikai vienam cilvēkam negribas piedalīties kolektīva kopējā darbā. Kira Egle ar kaut kādiem papīriem rokā skrien no brigādes uz brigādi, no fermas uz fermu, prasīdama kolhozniekus parakstīties. — Paklausies, tu taču biji dusmīgs uz mūsu priekšsēdētāju, viņa uzrunā arteļa biedru Strahovu. Kas par lietu? — nesaprot kolhoznieks. Gribam viņu atbrīvot no darba. Še, paraksties. - Taisies, ka tiec ar labu, atbild viņš. Taču Egle nesamulst. No Strahova viņa dodas pie Kolodinska. — Mēs nolēmām jūs izvēlēt par priekšsēdētāju, — viņa uzsmaida. —Pašreizējais nekam neder, nolaidis kolhozu. Kas tie «mēs»? uzmanīgs kļūst Kolodinskis. Piedzīvojusi neveiksmi, Egle steidzas tālāk. Nevar būt, ka starp 360 arteļa biedriem neatradīsies daži tādi, kuri nav apmierināti ar kolhoza priekšsēdētāju. Viņa zina, ka, piemēram, Gailītis sodīts par arteļa Statūtu pārkāpumiem. Bijusī slaucēja Verblovska par baumošanu un prāvošanos atbrīvota no darba fermā un pārvietota uz laukkopību. Cūkkope Bunto arī apvainojusies: nesen viņai darbā aizrādīts. Kira Egle jau vairākus gadus nekur nestrādā, bet viņai nav nekas pretī izmantot arteļa labumus. Agrāk viņai tas izdevās. Kolhoza ganībās brīvi klīda viņas lopi, no kolhoza laukiem ievāca lopbarību. Bet, lūk, arteļa valde nolēma novērst sabiedrisko pļavu izsaimniekošanu. Ar to arī sākās. Kopš šī brīža Egle saniknojās uz tiem, kas stingri sāka izpildīt kolhoznieku gribu, ievērot lauksaimniecības arteļa Statūtus. Egles «darbība» sevišķi izvērtās pēc tam, kad lauksaimniecības arteļa komunisti, īpaši kolhoza priekšsēdētājs b. Kukelis pieķēra bijušo Ādažu ciema padomes priekšsēdētāju Rāceni kukuļņemšanā. Aizmirsusi, ka kādreiz skrīvējusi denunciācijas arī par Rāceni, Egle tūlīt sabiedrojās ar viņu. «Draugi» ātri sadziedājās un divatā sāka duļķot ūdeni kolhozā. Viņi laida darbā veco, izmēģināto ieroci melus. Viņi savā kompānijā savervēja dažus svārstīgus un lētticīgus ļaudis un sāka izplatīt tenkas un baumas. Kolhoza valde no zvēraudzēšanas padomju saimniecības vistu barošanai nopirka 80 nokautas, nodīrātas lapsas. Dzirdējāt! visos stūros kliedza mēlneši. Lapsas bez ādām. Valde ādas pārdevusi, bet naudu piesavinājusies. Vienreiz kolhoza priekšsēdētājs uz zāģētavu nosūtīja baļķus. Tenkotāji tūlīt pieskandināja visu pasauli: - Redzējāt! Atpakaļ atveda vienus dēlīšus. Aizvadītajā ziemā kolhozā izveidoja krūmu izciršanas brigādi. Tenkotāji pacēla balsis, ka kolhozs iznīcinot mežu. Bet, kad pagājušajā gadā artelī ieradās melioratori ar savu vareno tehniku, vietējie muldoņas palaida valodas: - oh, izpostīs gan viņi mūsu kolhozu. Tenkām un valodām sekoja rakstiskas sūdzības. Mēlneši pusgada laikā rajona un republikāniskām organizācijām uzskrīvēja vairāk nekā divdesmit sūdzību. Vienā no pēdējām vēstulēm viņi apstiprināja - it kā Staļina kolhozs jau galīgi izputējis, tam neesot ne sēklas, ne sējai sagatavotas tehnikas. Partija prasa vērīgi un uzmanīgi ieklausīties darbaļaužu sūdzībās. Tāpēc partijas Rīgas rajona komiteja un rajona izpildkomiteja rūpīgi pārbaudīja Staļina lauksaimniecības arteļa kolhoznieku iesniegumus. Uz vietas viens pēc otra izbrauca rajona komitejas sekretāri b. Laiviņš, Hvostovojs, Žukovs, rajona izpildkomitejas vadītāji b. Bitenieks un Boroviks. Ar sūdzību izskatīšanu nodarbojās rajona prokuratūras un milicijas darbinieki. Kolhozā izdarītas trīs finansu revīzijas. Šī jautājuma izskatīšanai partijas rajona komiteja veltīja vienu no biroja sēdēm. Kolhoza partijas pirmorganizācija šo jautājumu savās sanāksmēs apsprieda divreiz. Un kādi rezultāti? Visi apvainojumi izrādījās melīgi. Partijas organizācija atmaskoja Egles, Rāceņa un citu grupas mēlnesīgo darbību, kas bija vērsta uz to, lai kaitētu kolhozam. Ļaudis, kas noticēja tenkotājiem, saprata savu maldīšanos. Lauksaimniecības arteļa biedru kopsapulce, kurā piedalījās vairāk nekā 300 cilvēku, Egles rīcību novērtēja pareizi, bargi. Mēlnesi ar kaunu izvadīja no kolhoza kluba. Bet Egle tomēr nerimstas. Nekādi argumenti viņu neietekmē. Visus, kas ieradās kolhozā, lai pārbaudītu sūdzības, viņa nosauca par uzpirktiem, Kukeļa draugiem un paziņām, apmeloja partijas rajona komitejas sekretārus, rajona izpildkomitejas, rajona laikraksta redakcijas darbiniekus.

- Kukelis rajona komitejas sekretāram Baltezerā uzcēlis vasarnīcu, nesen viņa ziņoja vienā no jaunākajām sūdzībām, ko nosūtīja republikāniskām organizācijām. Komisija, kas izbrauca uz vietas, neatrada ne vēsts no izdomātās vasarnīcas. Bet tas vēl nenomierināja paskvilu rakstītāju. Būdama meistare no oda taisīt ziloni, Egle tagad nolēma sadot republikāniskiem orgāniem. Šajā nolūkā viņa devās uz Maskavu. Ar saviem lūgumiem pārstaigājusi galvaspilsētas iestāžu sliekšņus, viņa godīgus cilvēkus apmētāja ar dubļiem. Egle neredz, pareizāk sakot, negrib redzēt, ka, lūk, kolhozs jau vairākus gadus iet stingri kalnup. Še krasi kāpināta lauku ražība, palielinājusies piena, gaļas, olu un citu lauksaimniecības produktu ražošana. Kolhoza sabiedriskajam ganāmpulkam izveidota stabila lopbarība bāze. Izvērsta celtniecība. Ievērojami  pieauguši ienākumi. Pārticīgāk sācis dzīvot kolhoznieks. 

Protams, sastopami arī trūkumi. Par tiem jārunā un jāraksta, jācīnās par to novēršanu. Bet Egle neraksta ar labiem nodomiem, viņas vēstules — tenkas un mēlnesība. Komunistiskā partija padomju ļaudīm devusi visplašākās demokrātiskās tiesības. Katram pilsonim tiesības sūdzēties visās partijas, sabiedriskajās un valsts instancēs. Organizāciju un iestāžu vadītāju pienākums izraudzīt pašus iedarbīgākos līdzekļus trūkumu novēršanai. Bet tas nenozīmē, ka Eglei līdzīgiem ļaudīm mūsu sabiedrības demokrātismu atļauts izmantot savās savtīgās, zemiskās interesēs un nesodītiem tenkot par godīgiem cilvēkiem. Laiks mēlnešus saukt pie kārtības.

Mēlneši jāsauc pie kārtības
1959.05.29 Darba Balss (Rīgas rajons)
Fomins, M./«Sovetskaja Latvija» speciālkorespondents 

Partijas dzīve

Politisko mācību gadu pabeidzot 

Partijas organizācija rajonā pašreiz vērtē politisko mācību pulciņos paveikto. Mācību gads beidzies. Lielākajā daļā politisko skolu un pulciņu jau notikušas noslēguma nodarbības, pārrunāti galvenie  jautājumi. 

Daudz jaunu atziņu un zināšanu guvuši politisko mācību klausītāji. Viņu redzes loks kļuvis plašāks, pārliecība stiprāka un drošāka nostādne, apspriežot politiskus jautājumus. Marksisma-ļeņinisma teorija drošs ierocis cīņā pret atpalikušiem uzskatiem, cīņā par komunisma uzcelšanu. Tāpēc simtiem cilvēku neatlaidīgi mācījās visu gadu, atlicināja laiku, pārvarēja attālumus. Viņi ieguvuši daudz noderīga, sevišķi tajos pulciņos, kur marksisma teoriju un Komunistiskās partijas uzdevumus propagandists ik reizi saistīja ar kolhoza, uzņēmuma, iestādes konkrētajiem uzdevumiem. Tā rīkojas, piemēram, propagandists b.Kukelis Staļina kolhozā, b.Sapovalovs celulozes un papīra kombinātā «Sloka», b.Zeps skolotāju politisko mācību seminārā. Konkrētas un ikdienas darbam noderīgas zināšanas guva visi tie politisko mācību klausītāji, kas nopietni studēja PSKP XXI kongresa materiālus. Šie dokumenti pavēruši jaunas perspektīvas visai mūsu Dzimtenei. Tie ienes daudzas būtiskas pārmaiņas mūsu līdzšinējā dzīvē. Visu to dziļi izprast un uzņemt sevī ievērojami palīdzējuši politisko mācību pulciņos un skolās pavadītie vakari. Mācības nav pašmērķis. Tajās apgūtajām zināšanām jābūt asiem ideoloģiskās cīņas ieročiem ceļā uz komunistisko sabiedrību. Aizvadītais mācību gads ievērojami palīdzējis spodrināt šos ieročus. Tiešā kontaktā ar dzīvi PSKP XXI kongress ideoloģiskā darbā izvirzīja prasību: pārvarēt propagandas atrautību no komunistiskās celtniecības prakses, ciešāk saistīt ar komunistiskās sabiedrības materiāli tehniskās bāzes izveidošanos, ar darbaļaužu komunistiskās apziņas celšanas uzdevumiem. Noslēguma nodarbības Staļina kolhoza politmācību pulciņā: (propagandists b. Kukelis) rādīja, ka partijas pirmorganizācija lielu uzmanību veltījusi tam, lai izpildītu šo prasību, celtu mācību idejisko līmeni, tā iedarbīgumu. Pulciņā mācījās kolhoza aktīvs  komunisti un arī bezpartejiskie: bb. Strahovs, Grīnbergs, Birzaks, Meikšāns, Biķerniece, Jānītis u.c., pavisam 16 cilvēki. Tā partijas pirmorganizācija panākusi, ka kolhoza aktīvs no gada gadā paplašina savu politisko redzes loku. Noslēguma nodarbībās iztirzāja PSKP XXI kongresa materiālus. Pārrunas rādīja, ka klausītāji izprot ne tikai to, kāds milzu solis ir septiņgade ceļā uz komunismu, bet viņi prata parādīt arī sava kolektīva un brigāžu uzdevumus, tātad skaidri saskata nākotni. Pārrunājot septiņgades problēmas, pulciņa dalībnieki daudz uzmanības veltīja kolhoza konkrēto uzdevumu noskaidrošanai. Viņi sīki analizēja lopkopības un laukkopības attīstības septiņgadu plānus noskaidroja rezerves plāna pirmstermiņa izpildei. Klausītāji pazīst nevien kopējos septiņgades skaitļus, bet arī to, kas un kādos termiņos jāpaveic kolhozā, kādas ir iekšējas iespējas un rezerves, kā tās labāk izmantot. Un tas ir ļoti svarīgi. Piemēram, b.Sbrahovs, Morozova u.c. runāja par to, kas jādara, lai saistības gaļas ražošanā - 75 cnt (no kuriem 29 cnt jau iegūti) izpildītu pirms termiņa. Ja pagājušajā gadā graudu ieguve bija 18,8 cnt no ha, tad šinī gadā iespējams iegūt vēl augstākas ražas. Klausītāji stāstīja par ceļiem, kā to panākt. Tā kopīgi pārrunājot aktuālus jautājumus, katrs no viņiem turpmāk labāk apzināsies savu vietu kolhoza ražošanas paplašināšanā. No dzirdētā var secināt, ka propagandists visu laiku komunisma celtniecības teorētiskos jautājumus ilustrējis ar praktiskās darbības faktiem.  Tas viss ļoti svarīgi tāpēc, ka pulciņā mācās kolhoza aktīvs, aģitatori, kuru uzdevums savukārt komunisma celtniecības uzdevumus izskaidrot kolhozniekiem un uz šī pamata panākt darba ražīguma pieaugumu visā kolektīvā. Klausītāji ar spilgtiem piemēriem no sava kolhoza dzīves parādīja, kā partija un valdība nemitīgi rūpējas par darbaļaužu labklājības un kultūras pieaugumu. Šie fakti no dzīves ir vispārliecinošākais materiāls, bet prasme tos izlietot stāstījumā — politisko mācību liels sasniegums. Šī pulciņa darbā uzmanību pelna propagandista b. Kukela prasme organizēt saistošas nodarbības un ieinteresēt klausītājus. Galvenais, kas nodrošināja sekmes šī pulciņa darbā, ir propagandista māka cieši saistīt studējamo materiālu ar kolhoza dzīvi un uzdevumiem, prasmīga spilgtāko faktu un piemēru izmantošana, spēja izraisīt klausītāju pārdomas un ievadīt tās pareizā virzienā. Jāatzīstas, ka pat man, kā propagandistam, bija interesanti klausīties šinīs pārrunās, jo tās iztirzāja aktuālus nākotnes jautājumus, piemēram, par diviem sociālistiskā īpašuma veidiem. Biedrs Kukelis, raksturojis abus īpašuma veidus teorētiski un pastāstījis partijas kongresa nostādni šinī sakarībā, tūdaļ analizēja Staļina kolhoza datus, it īpaši pievēršoties kolhoza nedalāmajiem fondiem un starpkolhozu celtniecības organizācijai. Klausītāji papildināja cits citu, norādot, piemēram, ka iegādāties vieglās automašīnas nozīmē mazināt nedalāmo fondu vērtību. Pašu klausītāju sameklētie piemēri liecina, ka teorija apgūta. Uzdevumi skaidri. Nav šaubu, ka iegūtās zināšanas sekmēs klausītāju darba un politiskās aktivitātes tālāku pieaugumu. P. Zeps, LKP rajona komitejas biroja loceklis propagandistam jānostiprina klausītāju  zināšanas. Uz padomju saimniecības «Olaine» politisko mācību nobeiguma nodarbībām ieradās 12 klausītāji. Tā ir puse no tā skaita, kas rudenī izteica vēlēšanos apgūt politiskās zināšanas kolektīvā. Kur palika pārējie? Kādēļ daļa komunistu un komjauniešu nemācās? Ko darījusi partijas pirmorganizācija, lai apspriestu katru nedisciplinētības gadījumu, palīdzētu tiem, kam grūtāk izpildīt partijas Statūtu noteikto prasību - neatlaidīgi paaugstināt savu idejiski politisko līmeni? Un te nu pašā sākumā jāsaka, ka politisko mācību jautājumā partijas pirmorganizācija darījusi maz. Par to lieku reizi liecina arī tas, ka klausītājiem uz nodarbībām nav līdzi ne grāmatu, ne arī kādu piezīmju. Tie biedri, kas visu gadu cītīgi apmeklēja nodarbības, pēdējās pārrunās piedalījās aktīvi. Gandrīz visi klātesošie izteica savas domas par propagandista b. Versana izvirzītajiem jautājumiem. "Nelaime tikai tā, ka propagandists nav vajadzīgo vērību veltījis materiāla sistematizācijai un svarīgāko pieturas punktu nostiprināšanai. Tā runājot par sociālistiskās sistēmas priekšrocībām, klausītāji nosauc vairākus blakus apstākļus, bet pašu galveno aizmirst. Arī dažu citu jautājumu iztirzājums liecina, ka priekšstati ir pārāk nenoteikti, nekonkrēti. Bet zināšanām jābūt konkrētām, dziļām. Savstarpēja domu apmaiņa, pat strīdi, ja tie noved pie pareizām sekām, nav peļama lieta. Taču, ja gada nobeigumā vēl jāstrīdas par visiem zināmām patiesībām, tad tas dod sliktu liecību par visa mācību gada sekmēm. Ne visi no klātesošajiem lasījuši PSKP XXI kongresa materiālus. Ja tas būtu izdarīts, nevajadzētu ilgi lauzīt galvas, vai sociālisms mūsu zemē uzcelts vai ne.  Pieļauta vēl cita kļūda. Politisko mācību nodarbībās par maz uzmanības pievērsts tiešajiem padomju saimniecības uzdevumiem septiņgadē. Kaut gan mācībās aptverti galvenokārt saimniecības vadošie darbinieki (arodbiedrības priekšsēdētājs b. Grigorjevs, zootehnikis b. Ķimelis, ciema podomes priekšsēdētāja b. Neimane, traktorists b. Dacko, desmitnieks b. Jančevskis), tomēr skaidra priekšstata par to, kā izaugs saimniecība septiņgadē, kas tuvākais, kāds tālākais mērķis — to klausītāji īsti nezina. Vēl ļaunāk. Maz runāts par tādiem aktuāliem jautājumiem kā produkcijas ražošanas izmaksu samazināšanu, dārzeņu ražošanas strauju pieaugumu un citiem. Tādējādi darbiniekos radies pat nepareizs uzskats, proti, ka šī saimniecība strādā veiksmīgi, produkcijas pašizmaksa zema. Tāda pašapmierinātība nepareiza, nostādne iemidzinoša. Patiesībā padomju saimniecība šogad strādā ar zaudējumiem. Nenodarbinātas vairākas derīgas lauksaimniecības mašīnas, zems mehanizācijas līmenis fermās, krietni vien jāceļ darba ražīgums utt. Lūk, uzdevumi, kurus PSKP XXI kongresa gaismā vajadzēja risināt nodarbībās, tā paverot klausītāju skatus viņu tiešajā ikdienā. Turpmāk minētos trūkumus iespējams novērst. Tas katrā zinā jāizdara nākamajā mācību gadā. Tāpat jāpanāk, lai klausītāji strādātu patstāvīgi mājās, izdarītu nepieciešamās piezīmes un plašāk izmantotu uzskates līdzekļus. 

M. Sergijenko
Politisko mācību gadu pabeidzot
1959.06.03 Darba Balss (Rīgas rajons)

Varbūt viesuļvētras postīiumi ?  

Nē, tā ir bekonu novietne Ādažu ciema Staļina lauksaimniecības artelī. Vēl 17. novembrī, kad gaisa temperatūra noslīdēja turpat 10 grādus zem nulles, šajā graustā mitinājās 36 bekoni. Cūkkope Matriona Barkāne jau visu rudeni cēla trauksmi par neciešamo stāvokli novietnē, taču viņas balss bija tikpat kā «saucēja balss tuksnesī». — Vēl jau nav tik traki, - viņai olimpiskā mierā atbildēja būvbrigādes "brigadieris" Akmentiņš. Arī kolhoza valdes priekšsēdētājs b. Kukelis un brigadiera palīdze lopkopībā b. Novika nelabprāt iegriezās «Līdumnieku» novietnē, jo drūmai patiesībai skatīties acīs nemaz nav tik patīkami. Minētajā dienā, t.i., 17. novembrī, «Līdumnieku» otrajā cūku novietnē divi vīri nesteigdamies cilāja dēļus, lai iekārtotu salstošajiem bekoniem aizgaldus. Amatnieku darba tempi nemaz neliecināja par to, ka tuvākajās dienās cūkas varēs pārvest uz jauniekārtotiem aizgaldiem. Vai Staļina kolhoza atbildīgiem lopkopības darbiniekiem, redzot un labi zinot šādus faktus, sirds nesāp vai viņi dzīvo panākumu reibonī par rajonā izcīnīto ceturto vietu gaļas ražošanā? — Raksta, raksta, bet labuma nav,  saka kolhoza "Padomju Latvija" lopkopes «Dambju» slaucamgovju novietnē par būvbrigadieri b. Kazāku, kas jau vairākas reizes bloknotā atzīmējis kūtī nepiecicšamos remontus. Tas ir tiesa. Labuma no tādas rakstīšanas nav nekāda, ja neseko darbi. Šodien kūtī vējš svilpo pa izsistiem logu stikliem, raušu noliktavai jumts caurumu caurumos. Bažas rada arī piesērējusī aka. Minēto trūkumu novēršana neprasa kapitālieguldījumus. Izdotie līdzekļi ar uzviju atmaksāsies, govis, saņemot laikā un pietiekošā daudzumā ūdeni, izdos vairāk piena. Nebūs jānoraksta zaudējumā arī rauši, kas zem caurā jumtu bojājas.  Katru dienu jaunajā cūku novietnē jāsutina barība. Malkas nav ne šķilas, trūkst arī kartupeļu. Vienam cilvēkam katru dienu jābrauc uz cirsmu, lai atvestu malku un brigādes piegādātu kartupeļus.  Daudz izdevīgāk taču būtu, ka malku pievestu ar traktoru vai automašīnām visai ziemai, kūts tuvumā iekārtotu kartupeļu un sakņu pagrabu. Nezinātājs varētu iebilst, ka diez vai ir izdevīgi pie katras cūku kūts būvēt tādus pagrabus? Atgādināsim, ka kolhoza «Skulte» cūkkūts paredzēta 600 cūkām. Tādam gaļas ražošanas kombinātam nepieciešamas arī palīgtelpas kartupeļu un sakņu noliktavas, kurināmā nojumes utt. Pašlaik nepieciešami arī dubultlogi, kas daļai kūts jau ielikti, bet darbs vēl nav pabeigts. Mājlopu novietņu sagatavošanu ziemai vairākos rajona kolhozos visumā pabeidza savlaicīgi, taču atsevišķos lauksaimniecības arteļos šis darbs norit garlaicīgi. Kolhozu valdes un lauksaimniecības speciālisti nepietiekoši kontrolē būvbrigāžu darbu, necenšas tās apgādāt ar vajadzīgiem materiāliem, izrāda nepiedodamu vienaldzību par to stāvokli savā saimniecībā. Ziema sagaidīta. To šogad paredz sniega bagātu un bargu. Nekas nedrīkst traucēt mājlopu dzīves apstākļus ziemas periodā. 

ZIEMA KLĀT! Vai jūsu kolhnzā mājlopu mītnes kārtībā?
1959.11.20 Darba Balss (Rīgas rajons)

Tieši tik daudz rubļu maksā attēlā redzamais lopkopības sagatavošanas agregāts KPK-1,5, kurš jau vairākus gadus neizmantots stāv Staļina kolhozā pie «Līdumnieku» cūku kūts. Agregāts pamests likteņa varā: laika iespaidā tas sarūsējis, nerātni puikas noskrūvējuši sīkās detaļas. Varbūt «Līdumnieku» kūts bekoni pieradināti pie pašapkalpošanās un cūkkopei Matronai Barkānei tie mēneša beigās tikai jāsaskaita? Tā gluži nav. Katru dienu viņai divos maza tilpuma katlos jāizsutina 320 kg kartupeļu, jāpiejauc tiem milti un pelavas. Darbs ir grūts un gauss. Palīdzība bija tuvu, tepat ar roku aizsniedzama, bet gadu gaitā sarūsēja. Vēl šodien šis agregāts stāv uz lauka kā barga apsūdzība kolhoza valdei un tās priekšsēdētājam b. Kukelim, kas nevīžoja glabāt sabiedrisko īpašumu, nevīžoja to uzstādīt, lai atvieglotu cilvēkiem visai smago darbu.

Kritikas starmešu gaismā

1959.11.29 Darba Balss (Rīgas rajons)

Ar dāvanu tā nemēdz apieties

Dāvana... Šis vārds saistās ar kādu atceres dienu, svinību notikumu, šķiršanos no draudzīgas saimes, velti kolektīvam par labiem sasniegumiem ražošanā utt. No senseniem laikiem ir pieņemts, ka dāvanai, kaut arī visniecīgākai, ierāda goda vietu, cenšas saglabāt ilgi un lietot saudzīgi, ja tā ir praktisks priekšmets. Nevērīga attieksme pret dāvanu ir necieņas izrādīšana dāvinātājam. Pirms trijiem četriem gadiem dāvanu saņēma arī Ādažu ciema Staļina kolhozs. Šī dāvana nebija nieka dāvana - vēja rotors, kura vērtība pārsniedz 20.000 rubļu. Nebija niecīgi arī kolhoza ražošanas panākumi, kurus novērtējot, Vissavienības

lauksaimniecības izstādes komisija Maskavā piešķīra arteļa kolektīvam apbalvojumu. Liktos dabiski, ka šodien pie kādas liellopu vai cūku kūts, priecīgi spārnus vēdot, vēja rotors ražo elektroenerģiju, atvieglo 10 lopkopēm barības sasmalcināšanu un ūdens piegādi. Īstenība ir citāda. «Līdumnieku» caurajā šķūnī, kur vēl nesen skraidīja bekoni, vēja rotora detaļas stāv aplipušas salmiem, ieaugušas cūku un aitu mēslos, dzelzs daļas saēd rūsa ik reizes, kad kolhoznieki iet garām šķūnim, viņi skumji pasmaida un nodomā: Tik vien kā rūsas gabali vairs palikušies no saņemtās dāvanas. 

Ar dāvanu tā nemēdz apieties

1959.12.18 Darba Balss (Rīgas rajons)
P.Pulvera teksts

Plānošana Staļina kolhoza tīrumos pārsvarā vairāk vai mazāk skābas smilšainas un vāji mālainas velēnu podzolētas augsnes ar zemu organisko un augu barības vielu saturu. Kolhoza vadība pareizi secinājusi, ka viens no galvenajiem šo augšņu auglības celšanas un visu lauksaimniecības kultūru ražības kāpināšanas pasākumiem ir mēslošana ar organiskiem mēsliem. Lai nodrošinātu organisko mēslojumu pietiekamā daudzumā, jau iepriekšējā gada rudenī - septembrī, oktobrī izstrādā organisko mēslošanas līdzekļu uzkrāšanas plānu nākamajam gadam. Šo plānu sastāda kolhoza agronome V. Biķerniece kopā ar abu komplekso brigāžu brigadieriem H. Ūdri (l brigādē) un H. Jānīti (II brigādē). Plānošanā piedalās arī kolhoza valdes priekšsēdētājs J. Kukelis, grāmatvede V. Babule, kolhoza tehnikas pārzinis O. Iesalnieks un dārznieks O. Bērziņš. Vadoties no katrai kultūrai plānotās mēslojuma devas un lauka platības, vispirms aprēķina kopējo nepieciešamo organiskā mēslojuma (kūtsmēslu, kūdras, vircas un fekāliju) daudzumu nākamajam gadam visā kolhozā. Pieredze rāda, ka tad, ja organisko mēslu nav daudz, labākus rezultātus iegūst, dodot katrai augu sekas kultūrai piemērotāku vidēja lieluma organiskā mēslojuma devu, nomēslojot lielāku platību un atkārtojot mēslojuma došanu pēc katra otrā vai trešā gada, nekā dot lielas mēslu devas pēc katriem 4 vai 5 gadiem. 1959. gadā atsevišķām kultūrām ieplānoja sekojošas organiskā mēslojuma devas: kukurūzai, dārzeņiem un lopbarības saknēm 30 t uz ha, kartupeļiem - 20 t, lopbarības kāpostiem un saulgriezēm - 15 t uz ha. Pavasarī šo kultūru mēslošanai 194 ha platībā bija nepieciešamas 5370 tonnas organiskā mēslojuma. Bez tam līdz pavasarim bija jāsagatavo vēl 460 tonnas organiskā mēslojuma 8 hektāriem augļu dārza un 0,5 hektāriem zemstikla kultūru. Kopā pavasarī bija nepieciešamas 5830 tonnas organiskā mēslojuma. Pēc tam bija jārūpējas par organisko mēslojumu 50 hektāriem ganību (16 t uz 1 ha), 150 hektāriem ziemāju (20 t uz ha) un 40 hektāriem agrīno kartupeļu un dārzeņu nākamā gada ražai. Arī 1960. gada kukurūzas laukiem organisko mēslojumu paredzēja dot jau iepriekšējā gada rudenī. Tātad līdz rudenim kolhozā bija jāsagatavo un jāiestrādā augsnē vēl 6500 tonnas  organisko mēslu, bet kopā visā 1959. gadā 12 330 tonnas, t.i., par. 2023 tonnām vairāk nekā 1958. gadā.  No katras liellopu vienības kolhozs plānoja iegūt caurmērā 8 tonnas kūtsmēslu un 2,7 tonnas  vircas, t.i., gadā 5400 t kūtsmēslu un 1800 t vircas, kā arī vēl 60 t putnu mēslu. Organiskā mēslojuma iztrūkums - 7570 t bija jāsedz ar kūdru un fekālijām. Tā kā kolhozam ir automašīna fekāliju izvešanai, tad 1959. gadā paredzēja izvest no Juglas apkārtnes un Rīgas pilsētas 600 t fekāliju, bet ar Rīgas RTS noslēdza līgumu par 7000 t kūdras izrakšanu. No tām 2000 t paredzēja izvest ar RTS transportu, bet pārējo ar paša kolhoza tehniku. Lai iegūstamo kūtsmēslu daudzumus ievērojami palielinātu 1960. gadā, kā arī uzlabotu to kvalitāti, kolhozs plānoja jau ar 1959. gadu uzsākt pakaišu kūdras rakšanu un kūdras pakaišu ražošanu. 1959. gadā paredzēja izrakt un izžāvēt 4500 kubikmetru pakaišu kūdras resp. sagatavot aprmēram 0,8 tonnas gaissausu pakaišu katrai liellopu vienībai.  

kūtsmēslu izvešana no «centra» fermas.

Organiskā mēslojuma uzkrāšanas, gatavošanas un izlietošanas paņēmieni Staļina kolhozā

1959.12.27 Darba Balss (Rīgas rajons)
Naudiņš, J.

PALIEC SVEIKS, PIECDESMIT DEVĪTAIS 

Klāt ziema. Rīgas rajona Ādažu ciema Staļina kolhozā tā nojaušama ne tikai pēc ziemeļa ālēšanās, bet arī daudzām citām pazīmēm. 

Kas vien aizvadītajā, 1959. gadā nav gozējies bez darba, tas jauno, sešdesmito, pošas sagaidīt pie bagātīgi klāta galda, kur netrūks ne cūkas šņukura ar zirņiem, nedz putojoša miestiņa. 

Ne velti te pēdējās dienās gan vienā, gan otrā malā bija dzirdami izmisīgi cūku kviecieni, un saimnieces ņēmās ar cepšanu un vārīšanu atrotītām piedurknēm, pa starpām rādamās ar saviem vīriem, kas visos laikos to vien zinot, kā pa kājām maisīties. 

Bet vīriem, protams, kārtojamas savas lietas. Misai raugu nevar grūst klāt, kad ienāk prātā, te viss jādara ar gudrību un pīpēšanu. Alu var saldināt arī ar medu tā ienesums kopsaimniecībā šogad bijis 2 tonnas. Gads nāk uz beigām... Ko tas devis ādažniekiem? Un ko nesīs nākošais? Pēc senu laiku paražām ļaudis Vecgada vakarā lēja laimes, lai zīlētu nākotni. Bet arī bez zīlēšanas var pateikt, ka tā nesīs atkal ko jaunu un labu. Tā jau tas bija arī aizvadītajā, 1959. gadā. Vispirms vairāki kolhoza biedri uzcēla jaunas dzīvojamās mājas. Laukkopības strādnieks Francis Delveris iekārtojies tādā ēkā, par kādu agrāk te pat čukstus nerunāja. 

Arī Aleksis Akmentinš un Ernests Blāķis tikuši pie jaunām mājām un kā saka, par dzīvi nesūdzas. Protams, ka arī kolhozs no savas puses gādā par cilvēkiem, lai tie, kam šādu vai citādu apstākļu dēļ nav iespējams pašiem būvēties, tomēr mitinātos lieliskās mājās. Divas tādas uzceltas šinī pat gadā. Katrā mājā dzīvokļi piecām ģimenēm. Ne gluži visiem ādažniekiem šis gads atnesis priekus un veiksmi. Kā vienmēr dzīvē, bija arī savi rūgtumi, vilšanās un atkal jaunas cerības ar izdošanos. Ziedonim Šiliņam šis gads, piemēram, nebija no laimīgākajiem. Strādājot pie gatera, notika negadījums un viņam sakropļoja roku. Diezin kā puisim būtu klājies agrāk, tā saucamajos «labajos laikos». 

Nav zināms, vai atrastos tāds saimnieks, kas strādniekam sacītu: — Slikti tev, draudziņ, izgājis, bet nekas, padzīvo vien dažus mēnešus manā maizē ... Tas nav zināms. Bet zināms gan kas cits, proti, ka kolhozs palīdzēja nelaimē cietušajam Ziedonim Šiliņam ar naudas un citādu pabalstu, kamēr viņš atkal tika uz kājām. Staļina kolhozā vispār ir tāda kārtība, ka palīdz cilvēkiem, ja uznāk nediena. Ir izstrādāti īpaši noteikumi, cik lielu pabalstu piešķir arteļa biedram, ja viņš zaudē darba spējas. Par visām lietām — nav aizmirsti arī tie gados vecākie ļaudis, kam nav apgādnieku. 

Laikam gan skumji un pamesti kā vientuļš koks justos arī sirmgalve Kristīne Celmiņa, ja viņu būtu aizmirsuši kolhoza ļaudis. Rokas vairs nav tik stipras, lai sevi apgādātu. Te nu atkal kolhozs nāk pretī, izmaksājot naudas pabalstu, palīdzot apstrādāt piemājas zemi. Tāpat dod arī sienu govij, malku pat klāt pieved, lai arī rudens vistumšākajos vakaros pavardā žirgti sprēgātu uguns un sildītu rokas, kuras tik daudz savā laikā strādājušas. Līdzīgi apgādā visus gados vecākos ļaudis, kam vien šāda palīdzība vajadzīga. Labi, labi, sacīs lasītājs. — tas nu tā, par tēvočiem un sirmām māmuļām Staļina kolhozā gādā. Bet par jaunajiem? Šiem vismazākajiem Ādažu ciema iedzīvotājiem? Protams, būtu liela netaisnība viņus aizmirst. 

Tas arī nenotiek jaunajiem pilsoņiem ierodoties pasaulē, viņu vecāki saņem diezgan prāvu vienreizēju naudas summu. Aizvadītajā gadā tādi pabalsti izmaksāti 11 gadījumos. Rodas itin pamatots jautājums — ja tik lielus līdzekļus artelis saviem biedriem izmaksā dažāda veida pabalstos, kas tad paliek pāri tieši strādniekiem? Par mājām jau minējām. Vēl varētu pateikt, ka vairāki kolhoznieki pagājušajā gadā devuši priekšroku tādam satiksmes līdzeklim kā motociklam. Tos iegādājušies laukkopis Imants Krēsliņš un šoferi Jānis Upmalis un Modris Vidauskis un vēl daži. Citi savukārt pērk jaunas mēbeles, radio aparātus, televīzijas uztvērējus. 

Kā redzams, kolhoznieki saņem labu atalgojumu par savu darbu. Dienas vidējā izpeļņa naudā svārstās 15-20 rubļu, nerēķinot pārtikas produktus. Šis nelielais kolhozs, kam pieder tikai 680 hektāru aramzemes, gadā ieņem apmēram trīs miljonus rubļu par saražotajiem produktiem. Protams, ka no šādas sumas nav grūti pielikt klāt arī jaunas slimnīcas būvei. Šauras ambulances vietā ādažniekiem visā drīzumā būs ērta slimnīca ar 75 vietām. Tajā būs laboratorijas, operāciju zāle, moderna iekārta. Tātad peļams šis 1959. gads Staļina kolhoza ļaudīm nav bijis. Gluži otrādi, tas viņiem devis jaunu uzplaukumu un sasniegumus. 

No gaisa ir kritis tikai ziemā sniegs, bet vasarā lietus. Visu parējo cilvēki guvuši ikdienas darbā. Kas vien ir strādājis, tas Staļina kolhozā jauno, 1960. gadu sagaidīs pie bagātīgi klāta galda. ... Ātri tuvojas stunda, kad  Ādažu ciema māju logos ka daudzas daudzas zvaigznītes mirguļos svētku ugunis un Staļina kolhozā ļaudis uzsauks tostu: — Paliec sveiks, piecdesmit devītais! — Esi sveicināts, jaunais, sešdesmitais? 

PALIEC SVEIKS, PIECDESMIT DEVĪTAIS 1959.12.28 Dzimtenes Balss M. OSIS

* Darba Balss / 03.02.1960

Sēju veiks nepilnā nedēļā 

Ā

Traktorists Atis Šiliņš
 ar savu "tērauda kumeļu" tīrumā.

dažu ciema Staļina kolhoza ļaudis apņēmušies jau šogad veikt septiņgades pēdējam gadam paredzētos uzdevumus lauksaimniecības produkcijas ražošanā. Izšķirīgs faktors cīņā par saistību izpildi ir pavasara sējas darbu veikšana augstā agrotehniskā līmenī. Tāpēc kolhoza mehanizatori pašreiz nekavējas ne minūti un savus "tērauda kumeļus" jau izbraukuši tīrumos. Lauksaimniecības arteļa ļaudis apņēmušies pavasarī sēju veikt piecās sešās dienās. Sacensības priekšgalā izvirzījies traktorists Atis Šiliņš, kas sējai sagatavojis augsni vairāku desmitu hektāru platībā. 

Sēju veiks nepilnā nedēļā

1960.04.20 Cīņa H. Liepa

Ja lieliski cilvēki,......tad plāni ar uzviju 

1954. gada ziemā kolhozā trūka lopbarības. 4 kg salmu un tie paši bojāti, — tā  gandrīz vienīgā rupjās barības deva. Šādi ir apstākļi, kad ierodas jaunā zootehniķe. Gados gan Lidija Filipčenko nav vairs no jaunajām — neviens vien  sirms pavediens skauj viņas galvu. Toreiz atradās starp kolhozniekiem skeptiķi,  kas teica nekas prātīgs neiznāks. Zootehniķe ne vārda nerunā latviski. Kā viņa  tiks galā ar lopkopēm! Starp tām daudzas neprot krieviski. Bet Lidija Filipčenko tika galā. Viņa drīz vien prata salauzt neuzticības atmosfēru. Vai bija viegli viņai, bijušajai Lauksaimniecības ministrijas darbiniecei, brist dubļus, spītēt salam, sniegputeņiem? Protams, nebija. Bet Lidija Filipčenko nebaidījās grūtību. Vispirms viņa centās panākt, lai slikto lopbarību iepriekš sutinātu, kaļķotu. Viņas padomi vienmēr bija lietišķi. Dusmīgu, nesavaldīgu mūsu zootehniķi man nekad nav nācies redzēt.  Pienāca 1957. gads. Izauga ganāmpulks, nostiprinājās lopbarības bāze. 

Lidija Filipčenko un kolhoza lopkopes strādā draudzīgi. Viņa saprot latviski, viņas krieviski. Gadās pat dzirdēt, ka viens runā latviski, otrs krieviski, taču saprotas visai labi. Un  tā ar katru gadu aug lopkopības produkcija.  Tad . .. piedzēries šoferis uzdrāzās virsū Lidijai Filipčenko, kura, pildot savu pienākumu, atgriezās no fermas. Nelaime bija smaga— lauztas abas kājas, smadzeņu satricinājums. Ārsti domīgi: diez vai būs dzīvotāja?  Tās Lidijai Filipčenko bija smagas dienas. Bet pat nāves gultā guļot, viņa nezaudēja ticību, uzsmaidīja caur sāpēm, teica: dzīvošu. Ārstējoties pagāja pusgads. Lielā dzīvotgriba, enerģija palīdzēja uzvarēt smago nelaimi. Vēl gan kliboja, kad kādā dienā atkal ieradās Ādažos. Sirsnīgi, kā mīļu, dārgu draugu viņu sagaidīja kolhoznieki, it sevišķi plašā lopkopju saime. Strādāšu, — izlēma Lidija Filipčenko. 

—Kā ar algu? prasīju. Viņa toreiz man atbildēja, ka saņem pensiju un iztiks ar to, bet strādās tādēļ, ka ļoti gribas būt kopā ar kolhoznieku kolektīvu, ka tuvs un mīļš ierastais darbs. Palīdzēšot cik varēšot, bet varot ņemt arī jaunu zootehniķi. Valdes sēdē toreiz nolēmām jaunu zootehniķi tomēr neņemt, bet gan mūsu pašu Lidijai noteikt pusslodzi. Paiet divi mēneši. Pašai nemanot, zootehniķe ierodas darbā katru dienu. Par atlīdzību viņa nemin ne vārda. Atkal mēs, valdes locekļi, bijām tie, kas sāka runāt, ka par iepriekš noteikto pusalgu nevar prasīt strādāt zootehniķim. Arī šoreiz Lidijas prasības bija ļoti pieticīgas. Minu šos piemērus tādēļ, ka gribu uzsvērt mūsu zootehniķes nesavtību, pašaizliedzību. Viņu ar viņas augstajām morālajām īpašībām jau šodien var droši pieskaitīt komunistiskās sabiedrības cilvēkiem, kas par visu augstāk stāda sabiedrības, kolektīva intereses. Pērn savus plānus pārsniedzām un ieguvām 91 cnt gaļas, 604 cnt piena uz 100 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes, 150000 olu uz 100 ha graudaugu sējumu. Šogad mūsu ieceres daudz lielākas, bet nevien ieceres, arī iespējas lielākas. Ieviešot darbā progresīvās metodes, pirmrindnieku pieredzi, mēs šogad ražosim uz 100 ha aramzemes 120 cnt cūkgaļas. Augstas saistības ir arī pārējos rādītājos. Bet mūsu kolektīvam, kura vidū tādi lieliski cilvēki kā Lidija Filipčenko un citi, iespējams šīs saistības izpildīt pat ar uzviju.

...tad plāni ar uzviju

1960.05.18 Darba Balss (Rīgas rajons)
Kukelis, J

Nevairās konkrētas kritikas

Rajona sienas avīžu skatē Staļina kolhoza sienas avīze «Uz priekšu» bija viena no labākajām un ieguva apbalvojumu. Sevišķi iepriecina tas, ka avīžu numuros redkolēģija un rakstu autori nevairās no konkrētas kritikas, atsedzot negatīvas parādības atsevišķu kolhoznieku un kolektīva darbā. Kādā no iepriekšējiem numuriem, kas ar attiecīgu lozungu mobilizē kolhozniekus priekšzīmīgi sagatavoties pavasara sējai, ievada autore agronome b. Biķerniece biedriski aizrāda arteļa mehāniķim b. Iesalniekam nopietni padomāt par tehnikas sagatavošanu pavasara sējai, rūpēties, lai piekabes inventārs kalpotu teicami. Mehanizatori pareizi saprata biedrisko kritiku. Sējas laikā kolhozā nav darba sastrēguma. Graudaugi jau laikus iesēti, rosīgi norit kukurūzas sēja, stāda kartupeļus.  Avīze asi  vēršas pret cihēkiem, kas grauj darba disciplīnu, nodarbojas ar dzeršanu. A. Akmentiņš savā rakstā «Pašam kauns» raksta: «Ilgu laiku b. Fridenbergs blandās bez darba. Lūdzās priekšsēdētājam, lai uzņem kolhozā. Uzņēma. Nostrādāja divus mēnešus. Apģērbs ir, ko paēst ir. Vajadzēja pie gatera vienu cilvēku palīgā, priekšsēdētājs norīko Fridenbergu. Frīdenbergs atsakās. Nepaspēja kolhozā kājas apsildīt, bet jau grauj darba disciplīnu. Tādiem kolhozā nav vietas» - nobeigumā raksta autors.  Tajā pašā avīzes numurā kolhosa priekšsēdētājs b. Kukelis rakstā «Citiem par priekšzīmi» cildina traktoristu Pēteri Libertu, kas nekad neatsakās izpildīt pat visgrūtākos uzdevumus, kolektīva intereses stāda augstāk par personiskajām. Autors aicina pārējiem mehanizatoriem ņemt priekšzīmi no biedra Liberta. Maija numurā veiksmīgi zīmēta karikatūra. Tajā attēlotas vairākas sievietes, kas ar grābekļiem izliīdzina kurmju rakumus. Tekstā teikts: «Mūsdienu 20. gadsimtā, kad cilvēki varēs lidot uz mēnesi, Staļina kolhozā pilnībā neizmanto tehniku. I. brigādes brigadieris b. Ūdris kurmju rakumu izlīdzināšanai norīkojis sievietes ar grābekliem.» Trāpīga karikatūra, kas bez šaubām brigadierim lika nopietni padomāt. Rakstam «Trūkumi jānovērš» autors ir kolektīvs - kolhoza revīzijas komisija. Tā atsedz virkni trūkumu kolhoza dzīvē. Piemēram, par to, ka  tirgum paredzētajiem produktiem dažkārt nav vajadzīgās kvalitātes, minerālmēslus izsēj nesasmalcinātus utt. Kolhoza valde, tās priekšsēdētājs b. Kukelis, tāpat partijas un komjaunatnes organizācijas ļoti vērīgi uzklausa avīzes kritikas aizrādījumus, nopietnākos gadījumus apspriež kolektīvi, seko, lai trūkumus novērstu, kļūdas neatkārtotu. Sienas avīze ir kaujiniecisks palīgs kolhoza vadībai septiņgades lielo uzdevumu izpildē.

Nevairās konkrētas kritikas 

1960.05.22 Darba Balss (Rīgas rajons) 

Ozoliņš, L.

* Darba Balss / 13.07.1960

Ziemāji un vasarāji reizē

(Reportāža no Staļina kolhoza) 

Ātri traukdamās pa nelīdzeno ceļu, «Volga» pēkšņi apstājas pie plaša rudzu lauka. Apkoptās laukmales un pāris kārtas pļaujmašīnas pļāvuma liecina, ka te tikko rosījušies cilvēki. Bet kur viņi tagad?

«cepuru» meistars Voldemārs Jēkabsons.

 Atbraucēji kopā ar kolhoza agronomi b. Biķernieci grozīja galvas uz visām pusēm. Nav.  Jābūt! Un šo «jābūt» aptiprinādama, kaut kur tālumā ietarkšķējās pļaujmašīna. Bet veltīgas bija mūsu pūles ieraudzīt pašu pļāvēju. Tālumā rudzu lauks saplūda ar kviešu brūngano dzeltenumu. Lūk, aiz tām mājām, b. Biķerniece norādīja virzienu. ...Drīz vien skatam pavērās rudzu statiņu taisnās rindas. Rudzi paaugušies raženi statiņš pie statiņa, bet tur, kur pašlaik rosās 3 pļaujmašīnas, kūlītis pie kūlīša... — Brigādes vecākais pļāvējs Jūlijs Kalniņš, — ar sirmu vīru mūs iepazīstināja brigadieris Heinrihs Ūdris. Tad piebilda— Viņš sacenšas ar Vladimiru Slobodinu, kas starp pļāvējiem jaunākais. Jūlijam Kalniņam septītais desmits gandrīz pusē, bet viņš iziet darbā diendienā. Jāsaka, ka arī tāpat labi strādā gados vecais Frandis Ščuckis. Šogad Staļina kolhozā reizē ar ziemājiem nogatavojušies vasarāji. 11. augustā I brigādē vien pļāva 5 zirgvilkmes pļaujmašīnas. Nesaveldrētā labībā tā katra dod 3,5—4 ha dienā. Bet šogad lieliski augušie rudzi stipri veldraini. Stendes mazās agrās auzas izaugušas kā īsti milzeņi, pārsniedz pusotra metra garumu, stāsta b. Biķerniece. — Ko ar tām darīt? Pļausim un siesim kūlīšos. Šim pasākumam ir vēl viena priekšrocība — ātrāk izžūst. Pirmajā brigādē jau nopļauts krietni vasarāju auzu un zirņu mistra. Bet nu uz otro brigādi. Arī te pļauja rit pilnā sparā.

traktorists Jānis Puriņš un viņa palīgs
Alberts Puriņš tīrumā ar jauno kūlīšsējēju.

 Traktorista Jāņa Puriņa un viņa palīga Alberta Puriņa aprūpēts jaunais kūlīšsējējs ZRS griež platu vālu, atstādams aiz sevis glītā rindā kūlīšus, ko kopā saliek Voldemārs Jēkabsons. Ja citos kolhozos jūs redziet saslietus statiņus bez cepurēm, tad Staļina kopsaimniecībā tādus neatrast. Visiem statiņiem ne tikai uzliktas cepures, bet tās arī piesietas. Lūk, viens no cepuru meistariem. Šoreiz viņš strādā laukā, ko pļāvis kūlīšsējējs. Bet bieži vien viņu sastopam kopā ar pārējām kūlīšu sējējām pie zirgvilkmes pļaujmašīnām. Voldemārs Jēkabsons sasien un saslien statos 400— 5500 kūlīšu dienā. Vēl dažus vārdus par kūlīšsējēju. Tas ir pavisam jauns un fotogrāfs to uzņēmis pirmajā dienā. No «Laukapgāda» uz kolhozu to pārveda tikai 8. augustā. Mašīnu samontēja burtiski triecientempā pusotrā dienā. Mehanizatori Oskars Ezeriņš, Jānis Puriņš, Osvalds Iesalnieks, kalēji Alberts Krauja un Augusts Ausmanis rāvās vaigu sviedros. Un, raugi, jau 10. augusta pēcpusdienā varēja izmēģināt. Rudzu pļauju šajās dienās beidz. Arī vasarāju zārdi jau aizņem ap 40 ha lielu platību. Darbs steidz darbu. Staļina kolhoza ļaudīm dienas aizrit, rūpējoties par bagātās ražas novākšanu. Apmēram 22 centneru no hektāra rēķina agronome. Jāsteidz arī kūlšana, 60 cnt ziemāju šķirnes sēklas jādod kolhoziem rudens sējai .. .

Ziemāji un vasarāji reizē

1960.08.17 Darba Balss (Rīgas rajons) Lapas, O.

* Darba Balss / 19.10.1960

* Darba Balss / 21.10.1960

Solis tuvāk automatizācijai

Vienam cilvēkam nobarot līdz 1000 un vairāk cūku nav iespējams, ja radikāli nepārkārto barošanu. Praksē lieliski attaisnojušies automātiskie barības galdi, kuros cūkām izbaro sauso barību. Šādus galdus, kaut gan samērā gausi, sāk ieviest arī mūsu rajona saimniecībās. Līdz šim nebija atrisināts jautājums par mīkstās barības izbarošanu, Šim nolūkam parasti lieto siles, ko cūkas piebradāja ar kājām_ Tādējādi daļa barības, protams, iet zudumā, kas savukārt rada zaudējumus. Lauksaimniecības mehanizācijas un elektrifikācijas zinātniski pētnieciskā institūta darbinieki konstruējuši speciālu vakuuma barības sili, kas lielā mērā novērš minētos trūkumus. Speciālā tvertnē, iepildot šķidro barību 0,8 kbm tilpumā, rodas vakuums. Tiklīdz cūkas noēdušas zem tvertnes novietotajā silē zināmu barības daudzumu, tā atkal uz vaikuuma principa sile papildinās. Cūkām silē grūti iekāpt ar priekškājām, tā piemērota līdz 100 barokļiem. Daudzos republikas kolhozos un padomju saimniecībās jau lieto jaunās vakuuma barības siles, kas, salīdzinot ar parastajām, ievērojami atvieglo cūkkopju darbu. Tieši tāpēc jābrīnās, ka mūsu rajona kolhozi un padomju saimniecības vēl nav iegādājušās nevienu šādu sili. Jo lielāks izbrīns par šādu nevērību ir tādēļ, ka šo praktisko barības siļu ražotāji strādā bijušās Rīgas MMS darbnīcās Ulbrokā, tur pat līdzās atrodas kolhozi «Ļeņina ceļš», «Cīņa» un citi, kuros cūku nobarošanu lielās grupās tikpat kā nepraktizē. Staļina kolhozā strādā cūkkopis Vitālijs Kolodinskis, viņš  ļoti iepriecināts par jauno barības sili. Bet kā uz šo pirkumu raugās šī kolhoza priekšsēdētājs b. Kukelis? - Noteikti iegādāsimies, - viņš solīja institūta darbiniekiem, bet... vēl līdz šim solījums nav izpildīts. Vakuuma siles labi noder tikai tur, kur cūku skaits nesniedzas vairākos tūkstošos, jo barības izliešana tvertnēs nav mehanizēta. Lūk, tāpēc institūta zinātniskie darbinieki kopīgi ar darbnīcas ļaudīm izstrādā mehāniskās barības padeves tehnoloģiju. Kopīgiem spēkiem līdz septiņgades trešā gada pavasarim ir cerība atrisināt arī šo jautājumu. Tad uzlabotās barības siles atlaus vienam cilvēkam viegli apkopt ne vairs lOOO-2000 cūku, bet gan 5OOO, 6000 un vēl vairāk. Kā aptuveni risināsies barības padeve? Mīksto, sutināto barību centralizēti sagatavos speciālā virtuvē un ar spiedienu novadīs pa caurulēm uz vakuuma silēm. Tās automātiski pēc vajadzības piepildīsies. Tā, lūk, automatizācija, kas rūpniecībā ieņem aizvien vadošāku vietu, kalpos arī lauksaimniecības tālākai attīstībai.

 metinātājs Jānis Stepiņš, atslēdznieki Ivans Višņakovs un Antons Marusijs
izgatavo vakuuma barības galdus

vakuuma barības galds cūkām

Solis tuvāk automatizācijai
1960.12.21 Darba Balss (Rīgas rajons)
Mednis, A.

Arī mazā kūtī LIELI DARBI

Pastāstīsim par Staļina kolhoza «Mazstapriņu» jaunlopu novietnes teļu kopēju Pēteri Krēsliņu, kas jau no pirmajām kopsaimniecības nodibināšanas dienām strādā savu iemīļoto darbu. Sākumā viņš kopa zirgus, bet vēlāk, kad tos arvien vairāk no darbiem tīrumā sāka «izspiest» tērauda kumeļi, Pēteris sāka audzēt jaunlopus. Tā turpinās jau desmit gadus. Lai izaudzētu 45—60 kg smagu teļu par jaunlopu ar vidējo svaru līdz 200 un vairāk kilogramiem, jāpieliek daudz rūpju un mīlestības. Katrs teļš, kuru kopsaimniecība ieguva no kolhozniekiem, nonācis «Mazstapriņos», ir ar savām īpatnībām. Daži atsakās no vājpiena un miltu tumes, nemaz nerunājot par sienu un lopbarības bietēm. Daudz darba un negulētu nakšu šī uzmanība prasījusi arī no Pētera Krēsliņa, taču pūles atmaksājas. Maijā atvestie teļi oktobrī sasniedz 180—200 kg. Nav arī neviena krišanas gadījuma.  Vasarā Pētera kopto 40 jaunlopu vidējais diennakts pieaugums sasniedza 800 gramu. Zināms, šādu pieaugumu no ganībām vien iegūt nevarētu, ja čaklais kopējs savus «audzēkņus» kaut drusciņ atstātu novārtā. Svētdiena vai darbdiena, Pēteris, sajūdzis zirgu, divreiz dienā mēro ceļu uz trīs kilometri attālo lauku, lai sapļautu zaļbarību. Rudenī, kad tās krājumi apsīkst, teļiem izbaro kacenkāpostus. Pētera Krēsliņa darbs vasarā neaprobežojas tikai ar jaunlopu kopšanu un barošanu. Viņš savlaicīgi gatavojas ziemai. Pie fermas laukā vienmēr ko darīt, lai rudenī iegūtu labu sulīgās barības ražu. Ziemā jau piecos no rīta Pēteris soļo uz kūti. Vispirms viņš pasniedz teļiem rupjo barību 1,5 kg siena, pēc tam 1,5 kg sakņu un 300 gramu vīķauzu miltu, rēķinot uz vienu centneru jaunlopu dzīvsvara. Ūdeni teļi padzeras vienmēr svaigu un neierobežotā daudzumā. Nežēlojot pūles, teļkopis ar nēšiem apmēram 400 metrus nes silto ūdeni no savas mājas līdz jaunlopu novietnei, lai sajauktu to ar auksto. Pēc barošanas teļus notīra un izvāc mēslus. Ik pārdienas teļkopis pieved rupjo barību no 6 km attālā «Landavu» barības šķūņa. Tā turp un atpakaļ iznāk nobraukt 12 km. Bez rupjās barības jāpieved arī skābbarība no «Eimuriem», kas vēl papildus ir 8 km. Vakaros teļiem dod skābbarību neierobežotā daudzumā un 2, kg salmu, bez tam vēl 2 kg lopbarības sakņu, kuras Pēteris Krēsliņš pats izaudzēja piefermas laukā. Jaunlopi pašreiz diennaktī pieņemas svarā no 650—750 gramiem un piecu sešu mēnešu vecumā sasniedz 160— 240 kg. Jaunlopu kopēja darbs ir samērā grūts, sevišķi. tur, kur nav nekādas mehanizācijas. Mēslus no kūts Pēteris Krēsliņš izdzen ar ķerru un izgāž kaudzē. Smags darbs ir arī vircas iznešana, katru dienu 50 un vairāk spaiņi. Kopsaimniecībai ir sava  automašīna vircas izvešanai un izkliedēšanai. Ar to varētu izvest vircu arī no šīs novietnes, bet nav iespējams tvertnei piebraukt. Nepieciešama tikai dēļu grīda dažas blankas, bet kompleksās brigādes brigadieris Heinrihs Ūdris nevar un nevar izkārtot šādu vienkāršu lietu un uzlabot darba apstākļus novietnē. 

Arī mazā kūtī LIELI DARBI

1961.04.12 Darba Balss (Rīgas rajons)

Batarevskis, V.

Apbalvojumi lauksaimniecības darbiniekiem. 

Juglas zvēraudzēšanas padomju saimniecības strādniecei A. Hasanovai piešķirts nosaukums «Labākā zvērkope», pasniedzot viņai Ceļojošo sarkano karodziņu un prēmiju.

PSRS Tautas saimniecības sasniegumu izstādes komiteja apbalvojusi ar otrās pakāpes diplomu zvēraudzēšanas padomju saimniecību «Jugla» un ar trešās pakāpes diplomu Staļina kolhozu, kuru sasniegumi demonstrēti Latvijas PSR paviljonā. Apbalvojumi piešķirti par darbu 1959. gadā. Zvēraudzēšanas padomju saimniecība «Jugla» ir liela rentabla saimniecība. Pielietojot zvēru uzturam zivju rūpniecības, kautuvju atkritumus, mazvērtīgus pārtikas produktus, kā arī racionāli ēdinot un pareizi organizējot darbus, padomju saimniecībā iegūst vērtīgas ādas ar zemu pašizmaksu. Strādnieku darbu ievērojami atvieglo un darba ražīgumu kāpina mehanizētā barības sagatavošana. 1959. gadā saimniecība nodeva valstij 2849 lapsu, 18,443 ūdeļu un 2522 zilo lapsu ādiņas par 5400 tūkstošiem rubļu jeb par 537 tūkstošiem vairāk nekā plānā paredzēts. Barības sagatavošanai saimniecībā ieviestas vairākas augstražīgas pašu izgatavotās mašīnas. Viena no tādām ir gaļas maļamā mašīna M-250, kā arī sietu trumulis ar gaisa plūsmu. Šīs mašīnas konstruējis un izgatavojis saimniecības atslēdznieks-racionalizators A. Stučkovs. Par to viņš apbalvots ar Mazo zelta medaļu un vērtīgu prēmiju. Ar Mazo sudraba medaļu apbalvota padomju saimniecības «Jugla» galvenā zootehniķe Svečkova, bet ar bronzas medaļām — strādnieces A. Landiško un E. Ivanova, kā arī galvenā veterinārārste E. Semonajeva. Staļina kolhozs ir viens no tiem kolhoziem, kurš praksē pierāda, ka Latvijas PSR ir lielas rezerves lauksaimniecības produktu ražošanas krasai  palielināšanai. Par siltumnīcu izveidošanu dārznieks b. Bērziņš apbalvots ar mazo sudraba medaļu, brigadieris b. Ūdris — ar bronzas medaļu. Viņa vadītā brigāde iegūst augstas lauksaimniecības kultūru ražas. Tā 1959. gadā graudaugu kultūru iegūts 23,9 cnt no hektāra, kartupeļu — 191 cnt, dārzeņu 223 cnt.  Par prasmīgu kolhoza valdību priekšsēdētājs J. Kukelis apbalvots ar mazo zelta medaļu. 

K. Bērziņš, Latvijas PSR paviljona  metodists

 

A. Hasanovai piešķirts nosaukums "Labākā zvērkope"

Apbalvojumi lauksaimniecības darbiniekiem

1961.05.19 Darba Balss (Rīgas rajons)

Bērziņš, K.

It kā klusums iestājies tīrumos. Taču tas tikai šķietams. Zemes spēks te dzied savu augsto dziesmu. Kuplo ziemāju lauks, stiepjas augumā vasarājs, dzen asnus cukurbietes, kukurūza, tver saules siltumu katrs stādiņš, saknīte. Staļina kolhoza ļaudis šais tīrumos ielikuši daudz pūliņu. Katrs saistīts ar noteiktām iecerēm, Jauniem panākumiem septiņgades trešajā gadā. Šis pavasaris nesākās viegli. Kad ziemā kolhoznieki rēķināja, likās, nekādu grūtību nebūs saražot 1115 tonnu piena, par 16 procentiem vairāk nekā pērn. Taču izslaukumi kritās, un četros mēnešos līdz paredzētajam daudzumam vēl nepietika 46 tonnu piena. Ļaudis kļuva bažīgi. — Nākamajos divos mēnešos likvidēt nokavēto, — pa visām fermām līdzīgi zibenim izplatījās lozungs. Tas satrauca, lika domāt, vēlreiz rēķināt. Lai salīdzinām kaut vai pēdējās divas dekādes, rezultāti ir. Tā no Eimures fermas iepriekšējā dekādē dienā kolhozs saņēma tikai 420 kilogramu piena, tagad Jau 780, bet visā saimniecībā izslaukums dienā pieaudzis par 0,5 kilogramiem no govs.

Liekas, viss kārtībā, — priecājas pirmās kompleksās
 brigādes brigadieris Henrihs Ūdris (no labās) un  mehanizatori,
Fedots Gusevs (uz traktora) var sākt rušināt kukurūzu

— Kukurūza, — dzirdam no slaucējām. Gandrīz tikai tā uzturēja lopus, jo pārejās barības bija gaužām maz, pie tam mazvērtīga. — Vairāk kukurūzas, — vēl brīdināja slaucējas. Sākumā kolhozā ar šo kultūru paredzēja apsēt 93 hektārus, taču pavasarī pielika vēl septiņus. — Lai iznāk apaļš skaitlis. Vieglāk rēķināt, — ļaudis smējās. Tagad agrajiem sējumiem jau parādījušies dīgsti. Vēl pēdējos hektāros čaklas rokas liek lizdās graudus. Jā, čaklas rokas! Visa platība te apsēta kvadrātlizdās un tikai ar rokām, jo kolhoznieki negribēja gaidīt, kamēr kaut kur varēs dabūt sējmašīnu. — Arī kļūdu negribējām pieļaut un sēt rindās, — stāsta agronome Velta Biķerniece. Lai gan daži ieteica . .. — Arī tos pārliecināsim, — agronome stāsta, ka salīdzināšanai trīs hektārus gan esot apsējuši rindās. Ko dos kolhozam šie 100 hektāri lauku karalienes? — Karaliskas veltes, — atbild priekšsēdētājs Josifs Kukielis. — Parēķināsim ... Kolhoznieki apņēmušies ievākt no katra hektāra vismaz 500 centneru zaļās masas. Tātad viens hektārs šīs kultūras dos tikpat daudz cik 100 centneru auzu. Ahā! Tāpēc auzas šopavasar tikai sēklai vien te palikušas. Taču tas vēl nav viss. Ja tāda raža no hektāra, tas nozīmē, ka ar to var ražot 80 centneru piena, 3.5 centnerus sviesta, vai 16 centneru gaļas. Ar 100 hektāriem kukurūzas var uzturēt 500 līdz 600 liellopu. Lūk, kur ieguvums! 

Agri pavasarī te bija krūmāji,
 tagad redziet, kādi kvieši.
Tas mums ieguvums,
— saka Staļina kolhoza priekšsēdētājs
Josifs Kukielis
 agronomei Veltai Biķerniecei.

Ne velti saimniecības tuvāko gadu plānos paredzēts, ka liellopu skaits pieaugs par 200, bet gaļas ražošana līdz 200 centneriem uz ik 100 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Vēriens! Tomēr kolhoznieki izvēlējušies kukurūzu par galveno lopbarības kultūru, nav aizmirsuši dot tai labus palīgus. — Kā karalienei pavadoņus, — radies sakāmvārds. Uz katru kukurūzas hektāru te iesēti 0.6 hektāri dažādu pākšaugu maisījumu: pelušķu, vīķu, zirņu. Šogad izaudzēs arī pupas sēklai. Tā kā arī graudaugi, salīdzinot ar pērno gadu, palielināti par 40 hektāriem, pašražotās spēkbarības iznāks ap 80 tonnu vairāk. Ir viss, lai gūtu lieliskus panākumus! ... Ko tie mehanizatori tā nopietni pārrunā? Jā. viņiem liels uzdevums tagad priekšā. — Esam labi apsējušies, viss pieņemas zaļumā arī nezāles. — saka kompleksās brigādes brigadieris, Henrihs Ūdris. Iesim cīņā par ražu! Šai brigādē labi traktoristi. Lūk, rušināmo kultūru kopēji. Trīs uz 150 hektāriem. Varbūt par daudz.  — Katram savs uzdevums. — paskaidro b. Ūdris. Galvenais jau ir Fedots Gusevs. Viņam uzticēti 50 hektāri kukurūzas. Rūpīgi, pamatīgi viņš pārbauda! Katru traktora detaļu, katru kultivatora daļu sauc palīgā kalēju Albertu Krauju. Nu viss kārtībā! Var braukt tīrumā...  Atim Šiliņam uzticēts miglojamais aparāts. Viņš ar herbicīdiem dosies cīņā pret nezālēm. — Lai tās augstāk paceļ galvas, un tad.... — viņš it kā nocērt. Tikmēr b. Šiliņš apmiglos āboliņu ar amonija molibdātu. Katrs savā vietā, visi par vienu mērķi! Par lauksaimniecības produktu ražošanas palielināšanu! Katru gadu vairāki kolhoznieki no šīs Rīgas rajona saimniecības tiek apbalvoti ar zelta, sudraba, bronzas medaļām par sasniegumiem sava kolhoza attīstībā. Lai arī šis gads pieliek jaunu soli augšupejā.

Pie darba!

1961.05.24 Cīņa A. Mačāne

Izmantos Čehoslovakijā gūto pieredzi 

Nesen no Čehoslovakijas Sociālistiskās Republikas atgriezās Rīgas rajona Staļina kolhoza valdes priekšsēdētājs J. Kukelis, kas tur bija ārstējies Karlovivari kūrortā. Viņam bijusi dota  iespēja apmeklēt vairākus Čehoslovakijas lauksaimniecības kooperatīvus un iepazīties ar čehu zemkopju un lopkopju darbu. Sarunā ar mūsu korespondentu b. Kukelis izteicās:- Grūti pat aprakstīt, ar kādu prieku un viesmīlību Čehoslovakijā uzņem padomju cilvēkus. Biju Čehoslovakijā tieši tajā laikā, kad kosmonauts Jurijs Gagarins veica pasaulē pirmo lidojumu kosmosā. Simtiem ļaužu man spieda roku un ar sajūsmu runāja par padomju zinātnes izcilo sasniegumu. Lauksaimniecība Čehoslovakijā attīstās ļoti sekmīgi un sasniegusi augstu līmeni. Daudzās saimniecībās uz katriem 100 hektāriem lauksaimniecībā izmantojamās zemes ir 35 līdz 40 slaucamās govis. Dažos lauksaimniecības kooperatīvos zemnieki jau atteikušies no saviem piemājas zemes gabaliem, jo kooperatīvs savus biedrus pilnīgi apgādā ar visiem nepieciešamajiem produktiem. No čehoslovaku zemniekiem var daudz ko mācīties. Tuvākajā laikā mēs pēc čehu lopkopiu parauga ieviesīsim savā saimniecībā teļu un sivēnu dzirdīšanu ar vājpienu, tādējādi papildus iegūsim daudzus centnerus gaļas. Izmantosim viņu pieredzi arī augšņu kaļķošanā, dosim laukiem kaļķus tādā daudzumā un tik plašos apmēros, lai pilnīgi normalizētu augsnes skābumu.

Izmantos Čehoslovakijā gūto pieredzi

1961.05.25 Balvu Taisnība

Fiziskā spēka vietā ar prātu

LAUKU DARBI MEHANIZĒTI PAR 90 PROCENTIEM 

Nav Staļina kolhozā tagad gandrīz tādu darbu laukos, kur nestrādātu mehānismi. Zemi sagatavo un apsēj ar traktoriem, to saimniecībā ir 16. Vēl pagājušajā gadā smags darbs saimniecības ļaudīm ar rokām bija jāveic, izvedot un izklaidējot organiskos mēslus. Tagad to veic mašīnas, kas iekrauj organiskos mēslus piekabēs, aizved uz lauka un izārda. Mums patreiz ir četri mēslu ārdītāji, bet tā kā organisko mēslu daudzums strauji palielinās, tad drīz iegādāsimies vēl divus, — stāsta kolhoza agronome b. Biķerniece. Pilnīgi mehanizēta šogad ir kukurūzas kopšana. Pat nezāles vairs neravē ar rokām, bet iznīcina ar herbicīdiem. Arī virsmēslojumu izsēj ar traktoru. Traktoristi bb. Gusevs un Ezeriņš apņēmušies apkopt visus 100 ha plašos kukurūzas tīrumus. Kukurūza aug teicami. Audzēt kukurūzu lielās platībās vairs nav problēma, — saka pirmās brigādes brigadieris b. Ūdris un priecājas, ka neilgi atpakaļ lauku karalienes novākšanai nopirkts arī kombains. Pērn labības novākšana sagādāja grūtības un ieilga, jo bija tikai viens kūlīšu sējējs. Tagad ir trīs. Iegādāta arī jauna moderna kuļmašīna ar labības transportieri un salmu gubotāju. Tās apkalpei nepieciešami tikai 6—8 cilvēki, bet darba ražīgums jūtami augstāks nekā parastajām kulmašīnām. Zelta vērts ir salmu pūtējs, ko pērn izmantojām tikai salmu sakopšanai. Šogad ar to novietojam šķūnos arī sienu un āboliņu, — priecīgs stāsta lopbarības pārzinis b. Mitriķis. Smagos āboliņa klēpjus, ko agrāk cilāja cilvēki ar savu fizisko spēku, tagad iece] automašīnās un traktoru piekabēs mehanizētais iekrāvējs un šķūņos nogādā pūtējs. Šos mehānismus vada traktoristi bb. Pigožins un Liberts. Pie āboliņa nogādāšanas šķūnos tagad atbrīvojas 6—8 cilvēki, bet pie mehanizētās iekraušanas, jo sevišķi organiskā mēslojuma izvešanas laikā pat līdz 18 cilvēku.

 STRAUJŠ PAGRIEZIENS 

Mēs nezinām kāpēc, bet kolhoza vadība par mums mazāk rūpējas nekā par laukkopjiem, tā vēl nesen mēdza žēloties saimniecības lopkopes. Un ne bez pamata. Nevienā liellopu novietnē nebija ierīkota mehanizētā slaukšana, ar rokas dzenamiem transportieriem un tačkām no kūtīm bija jātīra kūtsmēsli. Tikai dažās novietnēs bija mehanizētā ūdens piegāde. Šogad sācies straujš pagrieziens. Vienā no lielākajām liellopu novietnēm «Eimuros», kur mitinās 110 slaucamas govis, pirms neilga laika ierīkoja mehanizētu slaukšanu un kūtsmēslu iztransportēšanu Patreiz te ierīko mehanizētu barības piegādi katrai govij. Agrāk šai kūtī strādāja 10 slaucējas, tagad strādā četras, bet pēc barības piegādes mehanizēšanas visus darbus veiks 2 cilvēki. Jūtami samazināsies produkcijas pašizmaksa, būs atvieglojies lopkopju darbs, darba laiks saīsinājies, bet alga pieaugusi, stāsta kolhoza priekšsēdētājs b Kukelis. «Eimuru» novietne ir tikai lopkopības darba mehanizācijas sākums,  saka mehāniķis b. Iesalnieks. Viņš pastāsta, ka jau nākošās dienās sāksies smago darbu mehanizācija pirmās brigādes centra liellopu novietnē, kur atrodas vairāk nekā 100 govis. Gada līdz divu laikā paredzēts mehanizēt gandrīz visus smagos lopkopības darbus. Pie mehanizētas ūdens apgādes ierīkošanas, slaukšanas agregātu uzstādīšanas prasmīgi darbojas kolhoza mehanizators atslēdznieks b Trēde. Ar mehānismu sagādāšanu enerģiski rūpējas mehāniķis b. Iesalnieks. Lai arī turpmāk viņiem labi veicas! Tad lopkopju neapmierinātās valodas apklusīs pavisam.

Fiziskā spēka vietā ar prātu
1961.07.14 Darba Balss (Rīgas rajons)
Krauze, I.

Vienam kombains stāv, otram pārdots Staļina kolhoza valdes priekšsēdētājs J.Kukelis uz ceļa satika  lauksaimniecības  arteļa «Zelta vārpa» priekšnieku b. E.Tilneru. Pēc sarokošanās abi iesila sarunā.  Kukelis: Skābbarības kombainu nopirki? Tilners: Sen. Ķibeli atvedu mājās.   Mašīna liela, bet ceļi šauri, tilti netur. Cik nu mums to tīrumiņu pietiktu mazā  kombainīša. Kukelis: Strādā gan rajona plānu komisija kā bez galvām. Mums  mazo knīpu piešķīra. Lauki plaši, čubināšanās vien iznāk. Tilners: Ideja! Ņem  mūsu lielo, dod savējo mazo. Bet labi mudīgi. Nu vairs pindzelēties nevar!  Kukelis: Es nemaz nepindzelējos. Tilners: Visu nopļāvi? Kukelis: Nē, Tikai  kombainu pārdevu Raiņa kolhozam. Sola jaunu. Tad būs dzīvīte! Varēsim pat  kaimiņiem izlīdzēt. Tilners: Pamatīgu buku esi nošāvis. Plānu komisijā stāsta,   ka šoruden jums nekādu izredžu vairs neesot. Kukelis: Ei, ei, ko tu saki? Sarunu stenografējis M. Dadzītis Kritikas starmešu gaismā 1961.09.22 Darba Balss (Rīgas rajons) kolhoznieki Mirdza Prikule un Antons Sjakste saber kartupeļus stirpās ieziemošanai. Rīgas rajona Staļina kolhozā padevusies laba kartupeļu raža.  Visā 80 ha lielajā platībā no hektāra ievāc 180 līdz 200 centneru,  bet H. Ūdra vadītajā pirmajā brigādē, kur kartupeļi bija stādīti  arī jaunapgūtajās zemēs, to raža ievērojami pārsniedz 200 centneru  no hektāra.  STRAUJĀKU DARBA RITMU TĪRUMOS, Cīņa 1961.10.01 Cīņa Otrs teļu uzbarošanas punkts rajonā Visu vasaru ritēja plaši remontu darbi Staļina lauksaimniecības arteļa «Katlapu»  bijušajā cūku novietnē. Tagad šī mītne pārveidota par teļu uzbarošanas punktu. Pirms dažām dienām sāka iepirkt pirmos teļus, kurus uzbaros 250—300 kg g  smagumā. Tagad no kolhoziem «Nākotne», Baumaņa, Ļeņina un «Zelta vārpa»  jaunajā fermā ievesti 56 teļi. Līdz ar to pagaidām ievietots viss paredzētais teļu  daudzums. Šoruden «Katlapu» fermu paplašinās, lai tajā varētu uzņemt vēl  100 jaunlopu. Teļi nodoti lopkopības brigadiera palīdzes Austras Upmales  un Vitālija Kolodinska kopšanā. Šis ir otrais teļu uzbarošanas punkts rajonā.  Pirms neilga laika kā pirmie to iekārtoja kolhoza «Baldone». Otrs teļu uzbarošanas punkts rajonā 1961.11.01 Darba Balss (Rīgas rajons) Straume, V.

-