Tātad —darba bagātīgi. Austra Holcmane Saulkrastos ieradās 1950. gadā,
kad šeit bija rajona centrs un viņa — rajona galvenā veterinārārsta.
Pēc reorganizācijas viņa palika un enerģiski turpina sākto darbu.
1954.—1955. gadā kvalifikācijas celšanas kursi Leņingradā. Jaunas atziņas,
pieredze. Speciāliste kļūst bagātāka ar tām, darbā drosmīgāka. Pirmais
ķeizargrieziens govij, kurai nav iespējamas normālas dzemdības. Pirmajai
operācijai lauku apstākļos seko otrā, trešā. Viņa glābj dzīvnieku pat tādos
apstākļos, kad citi jau domājuši par tā bojāeju. Tā aug Austras Holcmanes
popularitāte. Viņu sāk aicināt palīgā arī uz citiem iecirkņiem. Pērnvasar viņu
aicināja uz kolhoza «Ādaži» Eimuru novietni. Veiksmīga operācija deva iespēju
dzīvot teliņam un govij ražot pienu. Reiz no Mangaļu ciema Stirnu mājām
pie b. Holcmanes ieradās kāds vīrs: — Palīdziet! Mūsu dakteris nespēj.
Un A. Holcmane atkal posās ceļā. Skaidrs, ka arī šeit bija nepieciešama
operācija. Vajadzēja palīdzēt. Gadu gaitā ir izdarīts daudz šādu operāciju.
Un tas viss lauku apstākļos, bez jebkādiem operāciju galdiem, bieži
vien pat trūcīgā apgaismojumā, mazā kolhoznieku kūtiņā. Tas nebūt nav tik
vienkārši, kā liekas runājot vai rakstot. Ir vajadzīga ne tikai laba prasme un
ķirurga instinkts. bet arī uzņēmība un ... izturība. Jā, tieši izturība, jo neviens
jau tev neprasa, cik stundu esi pirms tam nostrādājis, vai ilga tava
darbdiena. Būt labam veterinārārstam nenozīmē mīlēt tikai dzīvniekus.
Arī te galvenais ir atsaucība pret cilvēku, viņa interešu ievērošana. Tādēļ jāiet
jebkurā stundā, jebkādos laika apstāklos. Jāiet, kad nepieciešama palīdzība,
jāiet, kad aicina. Ir daudz tikšanos. Vienreiz veterinārārstes pieredzi grib
iepazīt viņas kolēģi. otrreiz — veterinārie feldšeri, citreiz lekciju lūdz lopkopes.
Pati A. Holcmane par šādu tikšanos ir priecīga. Tad rodas iespēja ar
cilvēkiem parunāt par šodienas prasībām, par dažādiem ar darbu saistītiem
jautājumiem. Bet slikti,tam kas darbā ir nevīža. Austra Holcmne nedod
nekādas atlaides ne sev, ne arī citiem. Jūnijā viņa pārbaudīja Mangaļu kolhoza
lopu novietnes. Nepatika nolaidība Kalngales teļu kūtī, un veterinārārste
uzrakstīja iesniegumu valdei, runāja ar valdes priekšsēdētāju. Nolaidīgajai
lopkopei nācās mainīt nodarbošanos. Gara un nogurdinoša ir A. Holcmanes
darbdiena. Bet tā dod morālo gandarījumu, prieku un apziņu par savu īsto
vietu dzīvē. Taču ar darbu vien nepietiek. Austras Holcmanes otra aizraušanās
ir sievišķīga un to viņa dara lietišķās mākslas pulciņā. Viņa prot izgatavot
skaistus suvenīrus tautiskās lellītes un tepiķus. Šā gada janvārī Austrai
Holcmanei piešķīra Tautas daiļamata meistara nosaukumu. Viņa apbalvota
ar Leņina jubilejas medaļu "Par varonīgu darbu", vairakiem Goda rakstiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru