Dēkainis uz rata <>

Dēkainis uz rata.                                                                                          

Jānis Kāviņusaucis.  

Un nu viņš sēdēja pie galda. Vakars bija aizēnojis logus, neskatoties uz to, ka mēness lēja sidraboto gaismu bez žēlastības. Varbūt tāpēc tumsa likās vēl lielāka un dziļāka. Bet tas viss jau bija aiz loga, zem kura patlaban ziedēja flokši un veļās asteres. Rudens čaloja kokos, un vēji plucināja pēdējās nodzeltējušās lapas un zāli.

Istabā, kurā sēdēja viņš ar saviem draugiem, nekā nevarēja manīt no tā, kas notika aiz logiem. Vistuvākie viņa radi — māsa Ilga, vecie skolas biedri: Jenze, Ivars, Jānis Sapals un Juris Krūmājs — sēdēja aplī. Viņam vistuvāk, gandrīz pie kājām, pietupies — mazais Ints. Istabā ienāca šad, tad arī vina māte un klausījās. Tēva viņam sen vairs nebija. Labais krusttēvs to atvietoja, un viņš ļoti lepojās ar krusttēva dāvanām — īpaši par pēdējo dāvanu — divriteni. Un šogad viņš pirmo reizi izmēģināja ratu nevien uz lielceļiem, bet ari mazākiem ceļiem, kas vijās pa mežiem un pļavām. Kā arājam labs zirgs, tā viņam labs velosipēds, kuru viņš vienkārši sauca par ratu — bija vistuvākais draugs. 

Viņš stāstīja: «Tas tik bija lēciens. Mans rats nebija tāds kā pārējiem. Bez brīvrumbas ar dziļi ieliektiem rokturiem. Es nevaru ciest tos rennerus. Nevari bremzēt, kad gribi. Arī līkos ragus ieraudzīt nevaru: mocies, tu, cilvēks, kā ar vēdergraizēm, saliecies līkumā. Apkārt skatīties arī nevari. Es jums saku: nav nekāda braukšana ar šādu ratu. 

«Jā, bet tavs rats tagad skaita kauliņus» — iejaucās Jenze, kas arī vēl nepazina dažādo ratu stilus un formas.

 «Nepārtrauc vinu — rats nav beigts, bet to varēs izlabot — ļauj lai viņš stāsta» — aizrādīja Ints. 

Jā, mans rats gan daudz cietis, bet ne mazāk es pats. Tajā rītā es devos laukā no Rīgas pa Brīvības gatvi. Tā lēni, rokas kloķos atspiedis, ar vieglu sirdi atstāju putekļainās ielas. Garām man nesās visādi tālbraucēji. Cits citam un vējam dzina pēdas. Bet es domāju: kur man jāsteidzas? Kas man jāķer? Brīvrumba man ir — ja gribu neminu nemaz un rats pats veļas uz priekšu. Un tā es tikai svilpoju un braucu. Pāri Juglai  ieraudzīju pirmos kalnus. Aiz Baložkalniem sākās jau lauki. Meži un upes krasti noslēdza Rīgu no laukiem. Nu es biju brīvā dabā. Piespiedu pedāļus un mans rats nesās līdz ar vējiem. Ceļš pie Baložkroga gāja kalnā — vajadzēja piespiest.  

Kāpēc ceļš uz krogu 5X īsāks kā mājup?

Neredzēju, ka pašā kalna galā jau stāvēja vezumu virkne. Gandrīz vai ieskrēju vienam zirgam sānos. No satraukuma saslējos un nolēcu no rata. Pukojos, kāds jupis, tad te rīkoja kārtību? Saka, esot klusā nedēļa satiksmē, bet te jau gāja kā pa trako namu. Ko domājiet, pie paša Baložu krogus gan logos, gan durvīs saliekušies strīdējās vezumu īpašnieki. Zirgi bez vadītājiem aizsprostoja ceļu, un es biju pirmais šādas nekārtības upuris. Krogā spēlēja mūzika, un viens pat ļodzīdamies dancoja. Citi droši vien jūsmoja pa istabām. Kamēr es ar savu ratu tiku garām šim nedabīgajam šķērslim, un lēnām devos no kalna lejup, kalna galā notika kaut kas līdzīgs sprādzienam. Kad mēģināju atskatīties, bija jau par vēlu. Viens zirgs joņoja trakā ātrumā no kalna lejup. Krākdams tas kā vējš nāca tieši man virsū. Es ne pa jokam nobijos, bet nebija jau laika baiļoties. Piespiedu pedāļus un cik jaudāju triecu savu ratu pa gludo asfaltu. Bet zirgs tuvojās ātrāk, nekā mans rats varēja tikt uz priekšu. Ko darīt? Apstājos momentāli, taisni tajā brīdī un vietā, kad vezums bija ceļa otrajā malā. Tā, laimīgi gan nelaime aizskrēja garām. Bet nu tikai es redzēju, kas notika ar vezumu. Uzlēcis ratam, traucos pakaļ. Pa ceļu šķīda piena kannas, maizes klaipi, desas un plīsa pudeles. Vairīdamies no šiem šķēršļiem es laidos uz priekšu gar pašu ceļa malu. Tā pieskrēju gandrīz blakus vezumam. Un ieraudzīju: ratos atradās cilvēks,. ieķēries ar vienu roku kulbas malā un ar otru pārkāries pār malu. Viņš svaidījās kā boksa sacīkstēs vajāts pretinieks. Vāģi bija izkratīti tukši. Vienīgais, kas bija palicis viņos — cilvēks, kas bezspēkā, valstījās pa kulbu, un kuru katru brīdi tas varēja izkrist uz ceļa. Es domāju, ka viņš ir beigts. Jo dzīvs cilvēks taču būtu lēcis kājās un satvēris grožus, kas, kā par brīnumu, vēl bija veseli, piesieti kulbas kāsī. Un tā taču varēja noturēt trakojošo zirgu. Cik spējas kliedzu un saucu tpru, pru, trpu pa zirgu modei.

Brīžiem likās, ka zirgs sāka lēnāk skriet. Tad reiz pat piestāja. Tad rāvās atkal. Nākošā reizē gaidīju izdevību. Tikko zirgs piestāja, es pēkšņi nolēcu no rata un ar vienu rāvienu biju vezumā. Satvēru grožus un kā mācēju turēju zirgu. Palēnām ar saucieniem, tas beidzot apstājās. Nosvīdis, satraukts — tas drebēja un mīņājās. Es viņu mierināju, kā mācēju. Bet te jau pieskrēja arī pārējie vezumnieki. Viens satvēra zirgu pie galvas un sāka dauzīt. Es kliedzu, lai labāk ar labu, lai nedauza lopu. Saniknoto citi atrāva nost. Pa to laiku, piebrauca auto, no kura izkāpa kāds kungs. Arī tas interesējās par notikumu. Visu laiku domājām par zirgu. Kāds no vīriešiem rupjā, aizsmakušā balsī uzkliedza: «Jēkaup, celies augšā, tāds, kā galu dabijš izliekas». — Jēkaups kaut ko atņurdēja un pameta ar roku. Tad draugs ķērās viņam pie apkakles un uzcēla sēdus. Izrādījās, ka trakojošā zirga īpašnieks bija prātu un spēku atstājis krogū un te nu valstījās viņa bezspēcīgais un novārgušais ķermenis.

 Es jau taisījos iet pēc sava rata, kas gulēja kalna galā. Te pienāca kāds vīrietis no braucējiem un piedāvāja papirosu, lai uztaisot dūšu un nomierinot nervus, esot gan makten nobijies. Es atteicu, ka dūšas man vēl diezgan un nobijies, laikam, ir viņš pats, jo nervi man veseli. Otrs piesolījās vest pusdienot Baložu krogū — varēšot taču kādu cepeti uzkost un «pačinku» iztaisīt. Kas tā par pačinku, to vēlāk uzzināju. Tā esot tāda kā blakus peļņa. Es atteicu, ka pusdienas es ēdīšu pats un pačinkas arī man nevajaga. Vīrieši, no kuriem viens manāmi streipuļoja, droši vien uzskatīja mani par dumju puiku, jo viens izgrūda: nu, ko tur tik daudz tādu sesku lūgties. 

Tā mēs šķīrāmies. Ceļā uz Baltezeru joņoja velosipēdistu straume. Priežu meži bija saules pielijuši un svētdienu dvesa katra vietiņa. Pēc šitāda pārdzīvojuma klusajā dabā jutos mierīgs un brīvs. It kā nekas nebūtu noticis, minu pedāļus un nemaz nemanīju, ka jau otrā kalnā biju uzbraucis. Te nu sākās krāšņākais apvidus. Uz abām pusēm zilgani mirdzēja ezeri — mazais un lielais Baltezers. Tas pats ezers no kura Rīgai piegādā ūdeni, tik dzidru un tīru. Kalna galā atradās arī konditoreja, kurā iegāju, lai ielocītu māgā pāris līdzpaņemtās maizītes un iztukšotu litru piena. Kamēr es tā sēdēju pie nobružāta galdiņa, redzēju, ka otrajā pusē, ceļa malā piestāja mani paziņas no Baložkrogus, pieci vezumnieki piena kannām, sabrauktiem zirgiem, kas smagi elsoja. Redzams, dzīti no vedējiem, kas jau skaļi lielījās. Viens pat ienāca pēc alus. No konditorejas devos tālāk. Patlaban zvanīja vecajā baznīcā. Bija pagājis dievvārdu laiks. Noņēm's cepuri, es atsēdos uz soliņa vecās, gadu simtus stāvējušās, sirmās lauku baznīciņas priekšā. Viens baznīcas stūris skāra ceļu, bet otrs grima kuplās liepās. Ērģelēm dūcot, lēni nāca pa durvīm vecas māmiņas, jaunas meitas, zēni un vecīši. Jaunu vīriešu es neredzēju.  Ar ratu pie rokas apkārt baznīcai, kas bija diezgan noplukuši, izgāju atkal uz lielceļa. Šajā brīdī garām brauca piena vedēji, tie paši trača taisītāji. Garām baznīcai auļoja satracinātie zirgi, kurus braucēji dzina pātagām. Vīri un jauni puiši sēdēja sakņupuši, vāļādamies. Pirmajā pajūgā sēdēja trīs, un visi kliedza ko mācēja. Ar cepurēm un reibumu galvās viņi pabrauca garām baznīcai un kapsētai... Es jau biju pie kapsētas, kuras žoga paliekas un sadrupušie vārti liecināja, ka tā ir ļoti veca mūsu senču atdusas vieta. Kapsētā uzgāju divas senlatvju piemiņas plāksnes ar uzrakstu no 1765. gada. No kapiem iznākdams nodomāju: ir gan te ļaudis, īpaši vīrieši. Varēja uzkopt baznīcu, kapsētu un taisni par to naudiņu, kas izšķiesta Baložu krogū.

 Pa ceļu, kas mirdzēja kā balts audekls, traucos uz priekšu, uz ezera pusi. Pa kādu šauru taciņu strauji laidos lejup. Mana soma lēkāja, bet noturējos godam: Izskrēju cauri divām cieši saaugušām priedēm, un nu es biju pie Baltezera. Krastmalu sedza smilšu pauguri un garas smilgas. Pie kādas pirtiņas atslējis ratu, sāku izkravāt somu. Novilku virsdrēbes un kādu laiciņu ļāvu saulei pacepināt savu muguru. Kāri tvēru valganās vēsmas, kas līdz ar mazuļu klaigām lidoja ap mani. Sienāži patlaban koncertēja si-si dūrā, un es domāju, ka esmu visievērojamākais peldu viesis: vienam vesels koncerts, vienam pieder visa plūdmale un saule. Bet nebiju vēl apgriezies uz sāniem, kad pēkšņi izdzirdu tādu kā čabēšanu un spurkšķēšanu. Kā kāds kaut kur būtu iesprostots un saistīts. Troksnis nāca arvien tuvāk. Redzēt nekā nevarēju, toties dzirdēju skaļāk savādo šņākoņu. Pielēcu kājās un sāku ģērbties.  

Nēģu tači Gaujā

Šņākšana arvien pastiprinājās un, iekams es paspēju uzraut bikses un kreklu, kā arī atraut no koka ratu, un somu, kanāla malā kaut kas jau grabēja un dobji dūca. Novietojis drošībā ratu un ceļa somu. pieskrēju krastmalai un, ko domājiet, ieraudzīju pavisam neparastu skatu. No kanāla, dūņās un aļģēs sapinusies, līda laukā govs. Uz acīm tai bija tāds kā priekškars. Govs bija sapinusies zvejnieku tīklos. Bet kā? Tas taču bija tracis! Zvejnieki asarus zvejodami izvilkuši govi? Pirmajā mirklī, man likās, ka visapkārt stāv zvejnieki. Bet tad, atģidies no pirmā pārsteiguma, palūkojos, ka esmu viens uņ uz mani žēlīgām acīm raugās tīklos sapinies lopiņš. Sak, nāc nu, un palīdzi man tikt laukā no ķezas! Ko es varēju patlaban darīt? Kliegt, es nodomāju, nevarēs, jo govs sabīsies un metīsies atpakaļ kanāli. Skriet? Jā, to es varēju. Un veikli laidos kalnā, cauri sīkajiem krūmiem. — Mājā iekšā. Lūdzu, tautieši, es teicu, nākait palīgā. Jūsu govs sapinusies tīklos, spārdās kanāla dūņās. Un jūs domājiet, ka tie ļaudis tūliņ skrēja man līdzi? Nē! Kāds spurains vīrs norūca, neesot viņa lops, lai ejot pie kaimiņa.

Es laidos tālāk. Kaimiņš patlaban atradās zivju žāvētavā. Domāju, droši vien tā viņa govs. Ei, kaimiņ, es jau pa gabalu saucu, jūsu govs guļ kanāli. Steidzaties! Ko, viņa govs? Nē, viņam gan govis neesot, laiva un tīkli, tie gan piederot viņam. Nūja, es teicu, govs sapinusies jūsu tīklos. Vecais uzreizi kļuva par desmit gadiem jaunāks un neskatoties uz to, ka govs nebija viņa, viņš ieskrēja istabā: Es līdzi. Novilcis zābakus un kamzoļu, ar pamatīgu milnu bruņojies, viņš uzkliedza man, lai skrienot pie kaimiņa, kas pāri kanālam — droši vien tā esot viņa govs. Bet tie tīkli laikam esot viņa. Un lādēdamies vecais joza no kalna lejup. Es joņoju līdz un paskrēju garām vecajam, jau biju kanāla malā. Par laimi pāri kanālam man nebija jāskrien, jo otrajā pusē jau vaimanāja divas vecītes un viens meitēns skraidīja pa niedrām. Tā esot viņu Vārpiņa. Ak, nelaime, gotiņa, droši vien gājusi slāpes dzesēt un nu iekļuvusi nelaimē. Vecais piesteidzās ar milnu un palīdzības vietā grasījās lopiņu sist. Bet tad, pavēries tīklos, nospļāvās, pārmeta milnu pār plecu, un kā nekas nebūtu bijis, aizgāja atpakaļ.  

Tāda izskatās akmeņu maļamā mašīna;
samaltos akmeņus izlietā ceļu būvēm.

Tā tad tīkli nebija viņa, nodomāju, un lopiņu viņš nežēloja nemaz. Ko nu darīt? Neviena vīrišķīga vīrieša nebija tuvumā. Vecītes kanāla malā žēlīgi lūdza, lai taču glābjot viņu Vārpiņu. Meitenīte sauca: meties palīgā, dabūsi siltu pieniņu. Es jau tā domāju. Nebija vērts skriet pēc palīgiem, ja jau aicinātie izrādījās tādi zaķa pastalas un sliņķi. Metos klāt lopiņam, un visu pirms atšķetināju tīklu no galvas, ragiem un muguras, Govs, redzēdama, ka atradies glābējs, arī no savas puses centās ko mācēja. Lieca zemāk galvu, lai es varētu vieglāk noņemt tīklu. Tā pamazām, bez liela uztraukuma mēs abi izkūņojāmies no dūņām. Kad govs bija krastā, mēs vieglāki uzelpojām. Sevišķi vecītes bija priecīgas. Viņas sauca, lai vedot Vārpiņu gar krastmalu uz tiltu un tad jau viņas būšot pretim. Bet man jau vēl palika tīkls, kas bija pilns dūņu, rats un mana soma. Pagaidām ļāvu lopiņam vaļu, bet pats ķēros klāt tīklam. Atbrīvoju to no zālēm un sāku skalot ūdenī, lai sīkās zivtiņas nokļūtu ūdenī. Nekas jau nebija ķēries brašajiem zvejniekiem. Tā i nodomāju, tik ir kā tā lielā uztraukšanās. Tīkls vesels, un nekas ļauns nav noticis.  

Zvejnieki pie nēģu tačiem

Kamēr es tā kravājos ap tīklu, pienāca viens vīrs. Esot zvejnieks, un ieraudzījis, ka es saliecu tīklu, nežēlīgi sāka kliegt. Viņa tīklu es izrāvis no kanāla. Un tad tā govs arī esot bijusi tiešām tīklā! Nu būšot saplēsts lupatu lēveros viņa labais tīkls, izzagtas zivis, vai! Es ne mazumu biju nobijies. Viņš jau rēca kā briesmonis. Izvandīja manu somu, lai pārliecinātos, vai tiešām zivis neesmu nozadzis. Aprimies, pārliecinājies, ka tīkls vesels un noņurdējis, ka zivis jau te reti ķeroties, bet svētdienas dienā gribējis pamēģināt arī kanāli, viņš sāka izkārt tīklu uz stabiem. Beigās izteicās, ka es esot ziķera puika, jo izglābis viņa tīklu. Pa to laiku es jau biju sakravājis somu un gatavs braukšanai. Govs visu laiku it kā mani gaidīdama stāvēja un lielām, acīm apbrīnoja mūsu nevienādo vārdu cīņu. Mēmais lopiņš zināja taisnību. Redzēdama, ka es virzos kalnā, arī govs iesāka savu gaitu. Vecais sauca, lai pagaidot, būšot pacienāt ar dzidro un svaigām zivīm. Es pacēlu cepuri un devos prom. Pie tilta jau stāvēja vecīte ar meiteni, kas priecājās, ka Vārpiņa esot izglābta. Vainīgs esot bijis karstais laiks.

Meitene aicināja mani līdz uz mājām. Tā visi nogājām mājās, kas atradās kanāla otrajā pusē.

«... visi nogājām mājas, kas atradās kanāla
otrā pusē.»

Tās bija vecas, vecas mājas. Pagalmā jau stāvēja vai visi mājinieki. Pašlaik bija pusdienas laiks. Citi lopi nāca mājās pa meža taku. Tā tad Vārpiņa nebija vienīgā govs. Skaļi jūsmodama meitene stāstīja, ka es esot varonīgi izglābis Vārpiņu no drošas nāves. Atskrējuši arī viņpus kanāla plenči un neviens nav pirkstu pielicis. Meitenes tēvs, māju saimnieks, un māte mani aicināja istabā. Notīrījos, nomazgāju putekļus. Sēdāmies pie galda un pirms maltītes, saimnieks piecēlies teica sekojošus vārdus: Dievs devis, Dievs svētī ļaužu mielastu, Dievs gausini. Pēc maltītes es teicu, ka gribu doties tālāk, jo mans nodoms ir apceļot dzimto zemi, redzēt ļaudis un mūsu novadu krāšņumus. Gan es paspēšot, kājām jau neesot jāiet. Pagalmā apsēdāmies zem kuplām liepām. Pārrunājām arī nupat notikušo. Saimnieks ieminējās arī par zvejniekiem, sevišķi tiem diviem, kas dzīvojot viņā pusē. Esot lieli plenči un dzērāji. Tāpēc jau nekā nelīdzējuši. Pēc tik jaukas atpūtas, izdzers vēl pienu, es laipni atvadījos no saimnieka un viņa ļaudīm. Sēdos ratam mugurā un izbraucu pa meža taciņu uz lielceļa.  

Plūdi Carnikavā

Lēnām izgaisa Ādažu baznīcas sarkanais torņa gals un nozuda aiz mežiem. Mans ceļš locījās uz Carnikavu, slaveno nēģu zvejas vietu. Gar ceļa malām priedes un egles. Kalnos iestrādātas druvas. Smilšains apgabals: tuvumā manāms jūras gaisa iespaids. Pa lielceļu šaudījās viens, otrs velosipēdists un motora braucējs. Arvien tuvāk slīdēja Gauja, kas pie Carnikavas ietek jūrā. Un mani interesēja, kāda izskatās Gauja tajā vietā, kur zvejo nēģus. Gauja jau vizuļoja, pauguros rēgojās zvejnieku mājas un zvejas būdas. Savāda smarža kutināja nāsis. Droši vien tā nāca no nēģu ceptuvēm vai žāvētavām. Ceļš novirzījās klajumā un es iebraucu ciemā. Carnikava atrodas Gaujas krastā. Tā īsts zvejnieku ciems. Nevarēja manīt, ka šodien svētdiena. Visur kūpēja un smaržoja. Droši vien, vakar bijusi zveja. 

Visu pēcpusdienu noklaiņoju pa krastmalu, mežu un smilšu pauguriem, vērodams zvejniekus darbā. Vakars pienāca nemanot. Es nezinu kāpēc, bet nebija nevienas mājas, kurā varēju iegriezties. Sāku prātot, kā būtu, ja šo silto, jauko nakti pavadīšu Gaujas malā. Būs kaut kas nepiedzīvots. Tā i notika. Izmeklēju klusu stūri pašā Gaujas krastā. Ratu noliku guļus, apsedzu niedrām, bet pats novietojos vecā murdā, kas izlikās kā ķīniešu cepure. Niedru jumts un cisas. — tas bija kas neparasts! Ilgi vēl skaitīju zvaigznes zilajā debess jumā, klausījos griezes čirkstoņā un domāju par tiem laikiem, kad latvji dzīvoja upju krastos šādās niedru un slietņu būdās. Pēc šādas jaukas iemigšanas, pamošanās bija briesmīga. Lai varētu visu pēc kārtas izstāstīt, jāsāk patiesībā no otra gala, jo to, kas notika līdz tam laikam, kad es pamodos zem ūdens, es neredzēju, jo gulēju ļoti cietā miegā. Kad aukstais ūdens mani atsvabināja no miega skavām, es atrados vēl murdā un nesaprašanā mēģināju izrauties uz augšu. Sākumā nevarēju nemaz iedomāties, kas notiek. Vai nu Gauja pārplūdusi, vai briesmīgs lietus gāžas pār manu būdu, bet visapkārt bija tikai ūdens un augšā redzēju zilganumu. Ar vienu rāvienu biju atsvabinājies no būdas un traucos uz priekšu. Patiesībā es nesos uz augšu tā, it kā mani kāds rautu.  

Un tā nu es izrāvos no ūdens skavām. Ieraudzīju, ka man apkārt stāv četri vīri un pa pusei nobijušies, pa pusei smaidīdami vēroja kā es ķepurojos murdā, Nu ta tad joks esot, skaļi iesmējās viens zvejnieks. Ko tamlīdzīgu viņš nekad vēl neesot piedzīvojis. Otrs, vecākais vīrs, ar baltu bārdu un mīlīgu vecīša seju, manāmi uztraukts apvaicājās, vai neesot tīšām kāds mani iesprostojis murdā. Nē, es atteicu, ka pats ielīdu uz naktsguļu. Tad nu gan esot notikusi liela pārskatīšanās. Trešais zvejnieks visu notikumu izstāstīja šādi. Viņi visi kopā, krēsliņā nonākuši upes malā un, kā parasts, salikuši murdus nēģu zvejai.  

Zvejnieki gatavojas zvejai

Tas murds, kurā es esot atradies, bijis akmeņiem piekrauts, jo slogus lietojot tiem murdiem, kas nevar nogremdēties straumē. Paņēmuši akmeņiem piekrauto murdu un devušies uz upi. Nevienam i prātā neesot ienācis, ka puika guļot murdā. Jā, domājuši, ka akmeņi esot murdā. Gribējuši tos izkraut uz tača, bet, vecajam vīram paslīdējusi roka un murds ar visu kravu iegāzies ūdenī, gals vien ar virvi palicis rokā. Vecais vīrs vēl bija bāls un mierināja mani. Es laikam esot nobijies makten, tā viņš teica. Nu, nobijos jau gan, bet ne tik briesmīgi. «Un tos akmeņus es jau izkravāju laukā, un pats ielikos murdā», vēl reiz atkārtoju vecajam vīram, kas aicināja mani uz mājām. Labi, ka bija jau saulīte uzlēkusi. Steidzīgi novilku drēbes, un kails devos līdzi vecītim uz kalnā stāvošo māju. Otrs zvejnieks, tas, kas visvairāk smējās, nākdams līdzi teica, ka vajadzēšot puiku atsildīt ar šņabi, gan jau tad visas bēdas noslīkšot. Nodomāju, kas par valodu, ne man kādas bēdas ko slīcināt, ne man šņaba vajaga. Mājās visi vēl gulēja. Vecītis bija jau iekūris krāsni un es nosēdos uz mūrīša. Slapjās drēbes izkāru. Dabūju jaunu linu kreklu un vecīša svētdienas bikses, kā viņš piebilda, un nu biju atkal uz pekām. Vecītis iegāja otrā kambarī, un varēja dzirdēt, ka viņš kādu modina. Pēc laiciņa iznāca viņam līdzīga veca sieviņa, kas laipni smaidot teica labrītu un tūlīt izgāja priekšiņā. Teica, ka tēju dabūšot. Kamēr gatavoja tēju, ienāca zvejnieks, kas solīja šņabi. Un tiešām, viņam rokās bija degvīna pudele ar glāzi. Še, iemet vienu šļuku, teica viņš. Redzēsi, kā ar roku atņems slimību. Tādās lietās, kad esot pārbijies un nosalis, vienmēr vajagot iemest šņabi. Es izteicu vēl reiz, ka nemaz neesmu nobijies, auksti man nepavisam nav. Un tiešām, vecīša svētdienas bikses, jaunais linu krekls un siltā istaba bija labākie līdzekli, kas novērsa aukstumu, Un salt man nemaz nesala vairs. Ak, tad nedzeršot vis, norūca zvejnieks, un manā acu priekšā izdzēra pudeles saturu. Viņš gan kārtīgi iemetot. Un tāpēc, jau arī esot salīgs un lempīgs, teica vecis. Nevarot lāgā izgulēties vien. Jauns cilvēks vēl esot un tīri kauns. Es nekā neteicu. Ko es maisīšos citu strīdos. Bet varēja redzēt, ka šim vīram dzeršana patika labāk, kā darbs.

Kad bijām pabrokastojuši, pārrunājām par zvejnieku dzīvi. Vecītis stāstīja, ka viņš esot piedzimis šajā būdiņā. Tā nu gan esot tagad mājiņa, ko pats cēlis. Viņam esot arī lieli dēli un meitas. Visi dzīvojot citur. Šad tad atbraucot ciemā. Viens pat esot skautos. Jaunībā bijis arī jūrnieks. Tā pāris stundas pavadīju pie vecīša. Manas drēbes jau bija sausas. Izgludinājām tās un es atkal biju uz strīpas. Tad teicu, ka man jādodas tālāk. 

Aizgājām pēc rata, kas vēl atradās upes malā, niedrās. Teicu, ka gribu doties projām, bet vecītis aizbildinājās, ka ja jau es esot nodomājis apskatīt dzimto zemi, tad lai pamatīgi apskatot viņu apkārtni. Šeit esot ne vien zvejnieku ciems, bet arī jauka apkārtne. Netālu atrodoties skaistais Dzirnezers. Ar salu vidū. Salā atrodoties vecie senču ozoli, kas stāvot gadu simteņiem. Agrāk šeit dzīvojušas nedaudzas ģimenes, bet tagad, viņa mūža laikā, to esot pievairojies daudz. Un mēs sēdāmies laivā, lai dotos pa Gauju uz augšu.

Darba kameras nams Rīgā,
 kuŗā atskanēs arī atturības doma!

Kādu gabalu braukuši, izkāpām malā. Stāva taciņa veda mūs kalnā. Es brīnījos, ka vecītis veikli un vingri tipināja kalnā. Viņam taču bija jau 80. gads. No kalna atklājās skats uz ezeru ar salām. Pa labi saulē mirdzēja liels kalns. Vecītis teica, ka tas esot senču pilskalns. Ezera malā stāvēja plosts. Veikli uzlēcām uz tā, un vecītis teica, ka varēšot pārbraukt pāri sēklim. Ezers bija rāms un kluss. Nemanot piebraucām salai. Te bija īsts biezoknis. Koks pie koka. Taciņas vijās starp stumbriem. Es gribēju redzēt lielos, varenos ozolus. Bet steigā, aizmirsu, ka neesmu viens. Pēc kāda laiciņa manīju, ka esmu pazaudējis vecīti. Gāju uz priekšu, pa labi un kreisi, bet vecīša nekur nemanīju. Sāku saukt, neviens neatsaucās, tikai mana balss savādi atskanēja mežā un likās, ka tā lidinājās pāri ezeram.

Saukdams biju nonācis līdz lielajiem ozoliem. Es domāju, ka trīs vīri, rokas sadevušies, tos nevarēja aptvert. Tik meli tie bija. Kad es domāju, kā te kādreiz izskatījies, kad dzīvojuši mūsu senči, pienāca arī vecītis. Es teicu, ka esmu saucis, bet viņš atbildēja, ka vāji dzirdot. Mēs apskatījām gravu un kalnu, kas pacēlās salas vidū. No kalna varēja redzēt jūru, kas izplūda miglā. Es gribēju kliegt no prieka, cik skaista tobrīd izskatījās apkārtne. Koki mirdzēja un zilgme laistījās. Viss smaržoja. Tā tad arī te, kur vēl vakar es manīju tikai nēģu smaržu un kvēpus, bija skaista daba. Kad bijām Gaujas malā, mēs satikām atkal vecos zvejniekus. Nu, kā tad klājoties zemūdens braucējam? Viens atkal mani ķircināja. Labi, es atteicu. Tagad es zinu, kā nēģus zvejo un kādi izskatās zvejnieki. Laivā locījās tikko sabērtie nēģi. Tie izskatījās čūskām līdzīgi gari tārpi. Tad pēkšņi starp tiem pamanīju vienu lielu, garu zuti. Tas spraucās visiem pāri un sametis cilpu ar vienu rāvienu izsviedās no laivas. Nekas, lai krīt, izsaucās vecais, ja kritīs smiltīs nekur tālu netiks. Un tā arī bija. Zutis palika kā pienaglots. Pa smilti nevarēja paskriet. Ap pusdienas laiku jau taisījos ceļā. Vecītis man piebāza somu ar nēģiem un pus zuša. Būšot ceļā noderēt. Šķiroties pienāca arī pārējie zvejnieki un apbrīnoja manu ratu. Likās, ka vecītim visvairāk negribas šķirties. Viņš ilgi spieda manu roku un teica, lai atpakaļceļā katrā ziņā viņu atkal apmeklējot. Garais zvejnieks, tas pats, kas ārstēja iesnas, kā viņš teica, ar šņabi, atkal bija klāt. «Nu, tu puika,» viņš teica, «otrreiz vairs murdā nelien.» Bez tam man esot vēl jāizmaksājot par dzīvības izglābšanu. Tā gan bija lielība! No murda jau es pats izpeldēju. Viņš man i pirksta nepielika. Vienīgi vecītis palīdzēja uzrāpties uz steķa. 

Nekā neatteicis Melībniekam, bet pret pārējiem pacēlis cepuri, devos uz lielceļa. «Man priekšā garš ceļš un daudz vēl kas jāredz.» es domāju un sēdos ratā. Tagad uz Limbažiem, gar jūrmalu, lai no turienes varētu nokļūt uz Burtnieka ezeru un redzēt vietu, kur nogrimusi slavenā Burtnieku pils. Ceļš atkal asfaltēts un saules apmirdzēts. Bija tik karsti, saule dedzināja. Gar ceļa malām auga šmaugas priedes. Šur tur pazibēja lauki un mājas. Uz lielceļa nebija ne braucēju, ne gājēju. Tad pēkšņi dabā notika brīnums. Saules gaisma izdzisa. Strauji mākoņi klājās virs galvas un es manīju, ka tuvojas negaiss. Arvien tuvāk un skaļāk joņoja vējš. Jau auroja kokos. Svilpa un grieza smiltis. Tas bija pērkona negaiss. Bet tādu vēl nekad nebiju piedzīvojis. Biju nobraucis, varbūt, kilometrus 10, kad uznāca lietus. Gāza, kā saka, spaiņiem. Es pārtraucu braukšanu. Atslējis ratu zem kuplākas egles, sadzirdēju jau grāvienus. Pērkons dūcināja un spalgi spērieni tricināja gaisu. Dunēja un grabēja visa apkārtne. Te tuvumā norībēja apdullinošs sprādziens. Nodomāju, ka pērkons iespēris kādā priedē. Bet tā tas nebija. Kad es pavēros biezoknī, tad redzēju cauri koku starpām liesmas. Un mājas. Nu vairs divu domu nebija. Zibens ķēris māju. Grāvieni vēl turpinājās, bet es, pakampis ratu, steidzos uz māju pusi. Pa taciņu nonācu klajumā un, tiešām, māja jau dega. Ļaudis skraidīja no vienas vietas uz otru. Es piesteidzos ļaudīm, kas glāba mājas iekārtu. Nesa mēbeles, drēbes un veļu. Bet tad es ieraudzīju, ka neviens neķeras pie ūdens. Ei, es saucu, vai tad neviena vīrieša nav mājās. Esot gan vecais Andžs, bet pašlaik viņš neesot dabūjams rokā. 

Ātri pieslēju kāpnes šindeļu jumtam, kas dega ap dūmvada vietu. Jo redzams bija, ka zibens iespēris dūmvadā un liesmas izplatījās tā apkārtnē. Tad paķēru spaini ar ūdeni un kāpu uz jumta. Lietus bija pārstājis, kā par nelaimi. Ātri gāzu ūdeni liesmās. Tad pakāpos jumta galā un ieraudzīju, ka dūmi nāk no apakšas. Varēja būt, ka uguns izcēlusies no krāsns. Saucu sievām, ka nelaime nav tik liela. Lai labāk nes ūdeni man klāt. No augšas jālej ūdens virsū, teicu. Tā arī notika, sievas, divas jaunas un viena vecāka, pāris meiču un viens zēns, bija mani palīgi. Steigā sadabūja spaiņus un nu viens pēc otra tie nāca manās rokas. Pēc kāda laiciņa uguns bija apdzēsta. Es priecājos, ka nelaime novērsta. No jumta nokāpis steidzos istabā, lai redzētu, kas īsti noticis. Mans paredzējums piepildījās: uguns bija izcēlusies no pārkurinātas maizes krāsns un arī zibens no augšas iešāvis savu liesmu, jo dūmvads bija sagāzies. Sievas jau runāja. Pirms tam viņas liela uztraukumā kliedza un skrēja no vienas vietas uz otru. Mazie bērni raudāja. Es jums saku, uztraukuma bija vairāk kā saprašanas. Viena no sievām pienāca man klāt un teica: kungs, paldies jums par līdzēšanu. Izglabāt mūs no nāves bailēm. Mēs jau tikai steidzām nest mantas laukā.  Jā, es teicu, mantas laukā nesāt, lai māja deg nost. Bet tad otra sieva izskrēja no istabas, kas mutuļoja vēl dūmos.

Andžs esot sadedzis. Gultā viņa neesot. Uz mūrīša arī nē. Lielajā istabā neredzot. Citādi nav, ka sadedzis būšot. Skaļi vaimanādama sieva, kas izrādījās vecā Andža neprecētā meita, skrēja uz kūti, no kūts uz klēti. Vecais Andžs bija kā ūdenī iekritis. Tad sievas mani apstāja. Esot vienas mājās ar bērniem. Lielākās meitenes bija gluži nobijušās. Zēns gan neizrādīja bailes, bet bāls gan bija. Redzams arī viņi bija uztraukti par Andža nāvi. Vīrieši esot izbraukuši uz lielajām pļavām pēc siena. Es nu biju tas vīrs, pie kura griezās pēc padoma nelaimīgās sievas. Nodomāju, kāds liktenis tad atraisīja debess spēkus, lāva gaišā dienas laikā zibeņiem spārdīt un tādas nelaimes sagādāt. Un ko es varēju līdzēt? Tad man iešāvās prātā doma: meklēt veco Andžu. Sievas teica, ka viņš esot vairāk kā simts gadu vecs. Gājis žigli vien. Arī strādājis. Ar vārdu bijis vēl žirgts večuks. Ilgi nedomādams es metos istabā, kas bija vēl pilna dūmu.  

Skrēju aizelsies pa sasmakušajām istabām, kas bija pilnas dūmu un kvēpu. Okšķerēju visur: pieliekamā kambarī, meitas istabā. Ar vārdu — izvandīju visus stūrus, bet Andžs bija kā ūdenī iekritis. Iznācu sētā pie sievām, kas bija varen nobažījušās. Būšot vecītis sadedzis. Es gan biju citādās domās, kā viņš varēja sadegt, ja uguns nemaz nebija skārusi gultas un mūrīšus. Smējos, negulēja taču Andžs pie dūmvada vai griestiem. Lielākais uguns bija skāris tikai jumta galu. Arī tur nevarēja Andžs būt. Tā tad bija jāmeklē kaut kur citur. Pieskrēju akai un raudzījos lejup. Nekā tur nebija. Tad pavēros stallī, arī tur bija tukšs, visi lopiņi bija ganos un zirgi darbā. Nu tik būs brīnumi, domāju. Kādu laiciņu, kamēr mēs tā uztraukumā dzīvojām, atspīdēja jau saulīte. Nekas, gan jau Andžs atradīsies. Un tā arī bija, viņš nāca no dārza puses, smiedamies un nesa līdzi bišu šūnas. Esot izmakšķerējis medus krājumus. Lietainā laikā tādas lietas vislabāk veicoties, bites esot gurdas un par dzelšanu nemaz nedomājot. Nu sievas bija priecīgas, ka atradies vienīgais vīrietis, kas sargāja māju. Bet viņas arī dusmojās, esot tā kā jauns puika, apkārt vien skraidot. Bet Andžs nebija vis no klusētājiem. Ko tad lai viņš darot  vasaras laikā uz mūrīša vien sēdot. To nu gan viņš nevarot. Jā, tāds bija Andžs ar visiem simts gadiem. Es brīnījos, cik veikli viņš rīkojās ar medus sviedi. Arī mēs visi dabūjām jauno medu un siltās karašas. Tas bija kaut kas pavisam jauks. Rīgas kūkas varēja arī nebūt. Piens, medus un karaša, nodomāju, laikam Andža veselību uzturējuši. Tā arī bija, jo Andžs jau kopš jaunības ņemoties ar bitēm. Es vēl teicu, ka citi atkal ņemas ap alus kannām un pīpējot. Tādus vīrus bites neciešot. Pīpmaņi un tādi, kam mutes smakojot pēc alus vai degvīna, lai tuvumā nerādoties.  

Limbaži

Un viņš pastāstīja, ka reiz viņa bitēm uzklupuši zagļi. Tas bijis krievu laikos. Arī karš toreiz plosījies. Kāds krievs bijis pamatīgi piedzēries. Un visi krievi jau sūkājot tādu sevišķi stipru tabaku, ko saucot par «mahorku». Pīpmaņiem lūpas esot brūnas, kā krāsotas. Tā vienu nakti viņš dzirdot briesmīgu kliegšanu. Skrējis raudzīties, kā tad, zagļi bitēs. Bijis gan skats. Viens kliegdams vāļājies pa zāli un plēsis matus, saukdams oi, gospoģi, oi gospoģi. Bites dzēlušas pamatīgi. Otrs krieviņš skraidājis kā apsvilis pa noru un berzējies gar ābeļu stumbriem. Bārda pilna bitēm, kā spieta laikā. Un bites kodušas taisni mutē, taisni tajā vietā, no kurienes nākusi tā nelabā smaka. Smējās Andžs to stāstīdams. Sak, bitītes zināja, ko vajadzēja. Nedzer brandavu, nesmēķē «mahorku» un nelien bites postīt un medu zagt! Jā, tas gan bija pamatīgs notikums, noteicu, un grasījos uz prombraukšanu. Tad Andžs mani satvēra pie rokas, un veda uz istabu. Lai paliekot pusdienā. Vīri arī tūliņ būšot mājā. Es paliku. Sanāca vīri un mēs ieturējām kārtīgas pusdienas. Pateicies par laipnību un saņēmis visa laba novēlējumus un paldies par palīdzību, kā arī medu un karašas, kas pildīja manu somu, es devos ceļā. Vecais Andžs un jaunieši mani pavadīja līdz meža ceļam, pa kuru es devos tālāk. Jau saulīte slējās uz vakara pusi. Pēc lielā negaisa bija iestājies liegs klusums un visa daba smaržoja un tīksmināja mani. Domāju, ka šovakar katrā ziņā man jānokļūst labs gabals uz priekšu. Minu arvien straujāk un kilometri skrēja. Ap saulrietu biju jau ceļā pie Limbažiem. Pa gabalu varēju skatīt uzkalniņus un pēc kādas stundas jau vēroju baznīcas veco gaili. Vēl daži kilometri un īsi pirms pusnakts iebraucu vecajā reņģu galvas pilsētā. Uz ielas apstādināju kādu gājēju - vīru un jautāju, kur ir tūristu mītne. Tas man atbildēja, ka šeit tādas vietas nemaz neesot. Tādi Mītnes Limbažos nemaz nedzīvojot. Varbūt ka Lādes pagastā, vai pāri ezeram uz Burtnieku pusi. Redzēju, ka šis vīrs daudz neko nejēdz no tūrisma. Atvadījos un teicu, ka meklēšu vien rokā, jo labi zināju, ka Limbažos tāda mītne pastāv. Tad satiku kādu skolas zēnu, kam vaicāju to pašu. Tas zināja visu kā no grāmatas. Tūristu lietas pārzinot viņa skolas skolotājs Bērzlapa. Pa ceļam esot, viņš mani novedīšot pie tā. Ilgi nebūšot ko iet. Un tad viņš mani iztaujāja no kurienes es esot, un ļoti brīnījās, kad uzzināja visu. Pie skolotāja Bērzlapas ieradāmies abi, jo mans draugs jau bija tā aizrāvies, ka aizmirsa savas gaitas. Laipnais skolotājs ļoti priecājās, ka Pēc ilgāka laika es esot pirmais ceļotājs. Zēns un skolotājs bija pirmie, kas ierakstījās manā ceļojumu grāmatā. Ar zēnu mēs kļuvām draugi, jo arī viņš solījās ceļot, gan tikai kājām.   

Limbaži

Rītā agri biju kājās. Kopā ar zēnu, kas ieradās pie manis, mēs apskatījām Limbažus un izbraucāmies pa Lielo ezeru. No kalna vērojām seno latviešu dzīves vietas. Pievakarē, gājām zvejot, jo zēna tēvs bija arī zvejnieks. Viņi braucot arī jūrā, jo tā tāļu neesot. Zēns ļoti priecājās, ka tagad jau Limbaži esot tikpat kā lielpilsēta, kopš dzelzceļš un autosatiksme atklāta. Braucot ceļotāji. Dzīve esot dzīvāka un ļaudis kustīgāki. Citādi agrāk reti redzējuši citu novadu ļaudis. Gribēju izbraukt jau tajā pašā vakarā, bet mazais neatlaidās. Tā paliku līdz otrajam rītam. Tad gan devos ceļā, jo līdz vakaram domāju nokļūt labi tāļu. Atvadījos no skolotāja, un kopā ar Daini, kā sauca manu jauno draugu, devāmies vienu gabalu kājām. Nosoļojām apm. 10 kilometri. Tad atvadījāmies un es sēdos atkal sedlos, lai ripo rats. Slīdēja garām lauki un smaržoja siens. Bija īstais siena laiks. Mans ceļš vijās no kalna uz kalnu un tad pēkšņi visa apkārtne kļuva līdzenāka — es biju iekļuvis Vidzemes līdzenumā. Pusdienojis un atpūties, es traucos uz priekšu, lai ātrāk nokļūtu pie pirmā ceļojuma gala mērķa — Burtnieku ezera. Varēja jau vakars būt. Pie kādām mājām apstājos un iegāju sētā. Viss bija klusu: i suņi, i lopi, i cilvēki. Pa logu redzēju, ka saime sēdēja pie galdiem un ēda vakariņas. Man ar siekalas saskrēja mutē. Biju nācis, lai pienu pirktu un atpūstos. Varbūt arī naktsmājas izlūgtos. Atslējis ratu pie sētas, gāju uz durvju pusi. Kāds pavisam mazs puišelis iznāca pie durvīm un sauca: onkulis nāk. Pa logu sveicināju ļaudis. Pēc maltītes visi gandrīz iznāca sētā. Iztaujāja mani. Es visu izstāstīju. Pāris maziem bija lieli brīnumi. Ap ratu viņi nodarbojās griezdami pedāļus. Viens pat bija atgriezis ventiļus un izlaidis ar lielām bailēm gaisu no riepām. Nekad šie neesot redzējuši ratu. Mājās nevienam rata nebija. Mājas labu gabalu no ceļa nost, kur te lai tādas lietas redz. Lielie slavēja ratu un viens puisis teica, ka katrā ziņā iegādāšoties tādu skrejamo. Kaimiņiem arī esot. Viegli un ērti varot braukt.   

Kāda vecāka māte izsaucās, ka Mika gan laikam nevarēšot braukt, jo mīlot brandavu. Es teicu, ka ar braukšanu jābūt uzmanīgam. Kājām vajag būt vingrām un galvai skaidrai. Jā, kā tad, visi man piekrita, varot ieskriet stabā, vai grāvī. Un ļaudis vienā laidā sāka pārstāstīt notikumus, kas norisinājušies dzērumā. Runājot pat aizmirsu ēstgribu. Labi, ka saimniece ieminējās. Vakariņoju viens, bet ļaudis skatījās. Paēdis vaicāju, vai nevarētu pārnakšņot. Neviens nekā neteica, ne jā, ne nē. Domāju, savādi ļaudis. Tad es skaidri un gaiši noprasīju: varbūt negribiet, ka palieku par nakti?   

Zvejnieki Burtniekā

To nu gan nē, bet neesot vietas. Paši guļot šā tā. Vai tad sienā rijā, vai šķūnī nevarēja, es teicu. Tā i pārnakšņoju rijā. Agri jau cēlos, jo veselīgais brauciens, labais ēdiens un svaigais gaiss mani stiprināja. Atkal diena ar zelta sauli un cīruļu dziesmām. Darbs skanēja laukos, ļaudis steidzās. Arī es devos prom. Ka putns lidoju pa gludo lielceļu. Meži un takas likās joņoja man līdz. Tikai kilometru stabi rādīja, ka tuvojos mērķim. Garš gabals bija noskriets. Cik skaista un liela esi tu, dzimtene, pa kuras lejām un kalniem, mežiem un pļavām tek cilvēks, maziņš un priecīgs. Tā sapņodams vaļējām acīm es priecājos, ka arvien vairāk varu ko redzēt un skatīt.

Iebraucu atkal lielā mežu biezoknī. Lielas, vecas egles un priedes svinīgi  un klusi slēdza mani pa labi un kreisi. Šeit vēl nebija skanējis cirvis. Koki stāvēja no gadu simteņiem. Nokāpu, lai aplūkotu šos varenos meža vīrus. Pa taciņu lēni, atpūzdamies, soļoju uz priekšu. Jau sārtojās pirmās zemenes un avenes. To te bija svētība. Nemanot biju iznācis klajumā, kas dalījās divi daļās: pa vidu locījās upīte. 

Tad ieraudzīju zvēru, kas mierīgi ganījās: tā bija stirna. Skaistiem ragiem, cēlu gaitu viņa soļoja gar upīti un meklēja zāli. Kāda troksnīša iztraucēta viņa ieskrēja biezoknī. Pa otru taku atkal izkūlos uz lielceļa. Uz priekšu nesās manas domas un es dzinu ratu, kas joņoja bez apstājas. Man ceļš jau tuvojās mērķim. Vēl daži kilometri un es būšu skaistā un teiksmainā Burtnieku ezera krastā. Man gribējās redzēt savām acīm vietu, kur bijusi latvju pils un kur vecais Burtnieks dzīvojis. Vakars jau bija saplūdis naktī, kad klausītāji šķīrās. Savu stāstu turpināšu, teica viņš, citu reizi. Un visi gaidīja nākošo dienu, lai atkal būtu vakars un viņš varētu stāstīt par savām dēkām ar ratu. 

* Jaunās Balss /  01.09.1936 / 01.10.1936   / 01.11.1936 / 01.12.1936

===