Emīlija Podziņa (dz.Ozoliņa 1909.gada 21.jūnijā Ādažu pagasta Baltezerā Dreimaņu mājās)
|
No Emīlijas Jāzepa m.
Podziņas (dzim. Ozoliņas ) atmiņām:
Esmu dzimusi 1909.gada 21. jūnijā
Ādažu pagasta Baltezerā, Dreimaņu mājās. „Dreimaņi” piederēja mana tēva tēvam.
Jau vairākās paaudzēs viņi bija zvejnieki. Ozoliņi skaitījās gan saimnieki,
taču neko turīgi nebija. Tēvam vēl bija 3 vai 4 brāļi. Mans tēvs, vārdā Jāzeps
Ozoliņš gāja zvejā kopā ar brāļiem, taču pašam savas spailes nav bijušas.
Zvejojuši turpat Baltezerā.
Jaunākais no tēva brāļiem bija Augusts Ozoliņš. Kā jaunāko vecāki viņu
sūtīja mācīties uz jūrskolu. Tepat pie Rīgas, Mīlgrāvī. Pēc jūrskolas beigšanas
Augusts brauca uz kuģiem, bija stūrmanis, vēlāk kapteinis. Tad strādājis
Jūrniecības departamentā. Augusts Ozoliņš labi zināja angļu valodu. Darbodamies
zvejniecības departamentā, daudz strādājis mājās, tulkojis. Pāris gadus es
nodzīvoju pie tēvoča. Viņam ar sievu bija trīsistabu dzīvoklis. Tajās reizēs,
kad tēvocis strādāja mājās, mums bija jābūt ļoti klusām. Ja reizēm
aizmirsāmies, iesmējāmies vai sākām skaļāk runāt – tūlīt sekoja aizrādījums. No
Zvejniecības departamenta Augusts Ozoliņš aizgāja strādāt uz jūrskolu par
direktoru. Jūrskola atradās Rīgā, Pārdaugavā. Kad viņš nomira no plaušu
karsoņa, visi viņa jūrskolas audzēkņi nāca viņu izvadīt. Audzēkņi un
pasniedzēji nesa zārku no mājas līdz Mārtiņa kapsētai, kur viņš apbedīts.
Ģimenē mēs bijām pavisam pieci bērni. Bez manis vēl divas māsas un divi
brāļi. Es kā vecākā bērnībā kādus 2 vai 3 gadus nodzīvoju pie vecāsmātes. Viņa
bija par saimnieci Rembeķī. Nezinu gan, kas tā bija – muiža vai pusmuiža, kas
tur saimniekoja, arī nezinu, toreiz man bija tikai 5-6 gadi. Tik vien atceros,
ka tur bija viena sieviete, īpašniece vai, ko visi dēvēja par freileni. Mana
vecmāte tur bija par saimnieci, kas gatavoja ēst. Turpat Rembeķī dzīvoja arī
mātesmāsa, vārdā Ernestīne. Viņa bija izmācījusies par šuvēju. Ernestīne šuva
kleitas sievām Rembeķī un apkārtējo māju saimniecēm. Kamēr dzīvoju pie
vecāsmātes, arī es tiku tērpta uz to labāko. Viņa pašuva man arī iesvētāmo
kleitu.
Rembeķī bija liela, laba saimniecība. Atceros, tur bija liela, pamatīga
kūts, tajā varēja būt ap 20 govīm. Mežmalā bija liela cūkkūts. Liekas, ka
turpat bija arī pienotava, kur pārstrādāja pašu pienu, bet to nu labi
neatceros. Un vēl freilenei bija daudz skaistu zirgu. Vienmēr atceros viņu vai
nu jāšus uz zirga vai ejam ādas biksēs ar jājampātagu. Kas bija tā freilene,
nezinu. Laikam jau vācu šnites, bet labi runāja latviski. Rembeķī bieži
sabrauca viesi, visādi smalki kungi. Telpas jau tur bija ļoti greznas, lielām
zālēm.
Vēl pie Rembeķa bija alus brūzis, vējdzirnavas. Kad Rembeķis tika
nopostīts, nezinu, jo dzīves gaitas mani tur atveda trīsdesmitajos gados. Kad
tēvam tika piešķirta jaunsaimniecība, viņš tāpat kā citi šīs puses
jaunsaimnieki brauca pēc ķieģeļiem uz sagrauto brūzi.
Turpat Rembeķī dzīvojot un strādājot, mana mātesmāsa Ernestīne Ķīsis
sadraudzējās un apprecējās ar kalpa puisi Kārli Spāri. Kārlim Rīgā kādā fabrikā
strādāja radinieks, un Ernestīne ar vīru pārcēlās uz Rīgu, kur viņš sāka
strādāt tai fabrikā. Bet sākās pirmais pasaules karš, un fabriku ar
strādniekiem evakuēja uz Igauniju. Aizbrauca arī Kārļonkulis ar Ernestīni.
Latvijā pa to laiku sāka vākt kopā vīrus latviešu strēlnieku pulkos. Tur
iestājās arī Kārļa brālis Voldemārs Spāre. Vai nu brālis bija aicinājis, vai
atsaucoties vispārīgam aicinājumam, bet drīz vien Kārlis ar Ernestīni atgriezās
Rīgā, vezdami līdzi Igaunijā piedzimušo meitu Mildiņu. Mūsu ģimene ļoti
priecājās, kad viņi atgriezās no tāluma. Kārļonkulis, atceros, atveda mums
tādus smalkus rasēšanas piederumus no Igaunijas. Kārlis Spāre jau vienmēr bija
ļoti labsirdīgs. Mēs ar vecāko brāli Arvīdu kādu laiku dzīvojām pie viņiem
Juglā, gājām tur Juglā arī skolā.
Tā nu Kārļonkulis aizgāja strēlniekos. Neko daudz nedabūja karot, drīz
vien nonāca Tīreļpurvā, ar brāli piedalījās Ziemassvētku kaujās. Voldemārs
Spāre krita, apglabāts Brāļu kapos, pa kreisi no Mūžīgās uguns, kāds 3. vai 4.
kaps. Plāksnīte arī uzstādīta. Kārlis Spāre Tīreļpurvā tika ievainots. Nonāca
hospitālī, bet tur ātri nomira no ievainojumiem. Zinu tikai, ka pienāca ziņa un
tur tika vaicāts, kā piederīgie vēlētos: apglabāt paši vai var glabāt kopā ar
citiem kritušajiem. Ernestīne gribēja, lai glabā Ādažu kapos Baltezerā. Bet
pati neko nevarēja darīt, jo bija smagi slima. Viņas vēlēšanos izpildījām. Mans
tēvs dabūja zirgu un brauca pakaļ Kārļomkulim. Atceros, tas bija 9.janvārī.
Spāres dzīvoja Juglā, šosejas malā. Tante gulēja lielā drudzī, visa drebēja.
Tēvs, braucot pa šoseju, pieturēja pie viņu mājas, tad devās uz Ādažiem. Mana
māte bija ielikusi sēru ziņu avīzē. Vēl šodien atceros to dzejoli, kas tur bija nodrukāts:
Nedz mīļas rokas,
Nedz mīļas sirdis
Tev nāves stundā neapkampa.
Tu vientuļš dzīves gaitas beidzi.
Vai liktens to bij’ lēmis Tev?
Ernestīne ļoti raudāja, lasot šo dzejoli, jo tas bija tieši kā par
Kārli rakstīts. Nekur to dzejoli vairāk neesmu redzējusi.
Emīlija Podziņa un Radions Podziņš
|
Kokus saimniecības celtniecībai cirtām viņā Dūņezera malā. Tad tie bija
jāved uz gateri Carnikavā.
Kamēr būvējāmies, dzīvojām Ādažu muižā, pienotavā, turpat kur Krēsliņi.
Ar Krēsliņu Mārtiņu, kas bija pirmais kolhoza „Ādaži” priekšsēdētājs, gājām
Ādažos skolā vienā klasē. Jau skolas gados Mārtiņš bija gudrs, apķērīgs puika,
labs rēķinātājs. Man gan tie rēķini lāga negāja. Tad vienmēr gāju Mārtiņam
prasīt, viņš izpalīdzēja.
Te Ādažos arī iepazinos ar Radionu Podziņu, savu nākošo vīru. Vēl
puisis būdams, viņš beidza šofera kursus, ieguva autovadītāja tiesības.
Pats sakrāja naudu, nopirka kravas mašīnu un brauca peļņā. Un tā
vienmēr viņš tik krāja naudu, lai nopirktu kādu mašīnu. Vienmēr jau kaut kas notika, bija jāgādā
mašīnas, jo ar to varēja nopelnīt ģimenei iztiku. Kad nodibinājās padomju vara,
mums mašīnu nacionalizēja. Nopirkām zirgu. Kad vācieši kara beigās atkāpās,
noņēma to zirgu. Tad nu pēc kara te, Ādažu muižā, bija MTS. Vīrs sāka tur strādāt,
pulka naudas nopelnīja.
Mēs apprecējāmies, kad man bija 26 gadi. Sākumā dzīvojām pie vīramātes
„Salniekos”, tad paši sākām meklēt, kur dabūt
zemi. Aizgājām uz Rembeķi. Māte pūrā iedeva govi. Dzīvojām ugunsdzēsēju
mājā. 1940.gadā, kad nodibinājās padomju vara, mums iedeva zemi. Ienāca vācieši
– zemi atkal noņēma. Un tad, kad vāciešus padzina, atkal nāca padomju vara un
deva zemi. Piedāvāja vai nu Rembeķī, vai te, „Kārklos”. Nolēmām nākt šurp. Mums
bija pusmāja, otra puse – Krēsliņai Mirdzai.
Ļoti labi atceros to dienu 1948. gada vasarā, kad te, pie mājas, pie
„Kārkliem” pļāvām kviešus: skatāmies, pa ceļu nāk trīs cilvēki – Dzenītis,
Pampe un mūsu partordze ( uzvārdu gan neatceros ). Pienāca pie mums, sāka
runāt. Saka – jāsāk jauna dzīve, jādibina Ādažos kolhozs. Aicināja mūs uz
sapulci.
Pirmajā sapulcē norunājām – dibināsim kolhozu. Kad apriņķa vadība bija
devusi savu piekrišanu, sanācām ottreiz. Tad jau bija daudz vairāk ļaužu. Nu
ievēlējām amatos, rakstīja protokolu. Spriedām, cik lopu, cik barības katrs dos.
Rīgas apriņķa avīzītē bija arī raksts ielikts, saucās „Jauns kolhozs”, un klāt
bilde, kur redzami jaunie kolhoznieki un valde.
Visi jau kolhozā uzreiz nestājās. Citi iestājās vēlāk, citus izsūtīja.
Atceros, tepat kaimiņos , „Baldonos”, dzīvoja viens zvejnieks, kas strādāja
Carnikavā. Nebija jau nekāds bagātais. Tik mūsu kolhozā nestājās – tas jau
nebija viņa darbs. Ko nu viņš, zvejnieks
, pie zemes vai lopu darbiem. Bet viņu
izsūtīja. Kāpēc – to nu īsti nezinu.
Tūlīt pēc kolhoza izveidošanas „Kārklos” turēja kolhoza zirgus. Pavisam
te stāvēja 42 zirgi, no tiem viens stalts, brašs ērzelis. Un jau pirmajā gadā
te piedzima viens kumeļš. Vēlāk jau kumeļu nāca aizvien vairāk. „Kārklos” zirgi
stāvēja 6-7 gadus. Bet pirmajā gadā bija
ļoti grūti ar barību. Tad nu sestdienās ar vīru braucām uz ezeriņu pie
„Rijkuļiem” un pļāvām ezera zāli. Tā tad nu iztikām. Kad jau zirgu fermu
te likvidēja, atstāja vēl dažus kumeļus
– nebraucamus un iebraucamos. Ar tiem nu tad nodarbojās vīrs un dēli. Iebrauca
un aizveda uz Muižu.
Vīrs vēl strādāja MTS-ā. Es jau teicu, ka tur pulka naudu saņēma. Pa to
atkal varējām ko nopirkt zirgiem barībai. Es arī pati aru piemājas lauciņu,
audzēju kāļus, bietes u.c. saknes zirgiem barībai. Mums pašiem bija tāds arkls,
ko varēja jūgt ar 2 zirgiem. Tā nu sastrādāju barību, līdz pamazām viss
uzlabojās.
Kad visus zirgus pārvietoja prom, līdz Eimuru fermas uzcelšanai te
atveda un es kopu 12 grūsnas teles. Un atkal bija grūtības ar barības sagādi,
jo nebijām sagatavojušies te turēt tik daudz lopu. Bērni nu tās ganīja te pa
krūmiem, mežmalu. Mēs ar vīru izpļāvām katru meža ielociņu.
Un kad nu Eimuru ferma bija gatava un gotiņas aizveda, es sāku strādāt
„Birzniekos” dārzniecībā.
Runājot par pirmajiem kolhoza pastāvēšanas gadiem, jāteic, ka saimniecībā
valdīja liela sirsnība, draudzība. Un, ja klājās grūti, viens otram palīdzējām.
Reiz, kad vēl kolhozniekiem bija ziemā jābrauc cirst meži, mūsējos nosūtīja uz
Ķeipeni. Mans vīrs tur smagi saslima. Atrakstīja, lai braucot pakaļ. Mašīnas
kolhozam vēl nebija. Sarunāju ar kādu paziņu Rīgā, bet tur jāmaksā nauda. Un
tieši tobrīd naudas nebija. Arī
priekšsēdētājs Mārtiņš Krēsliņš slims. Un kolhoza kase tukša ... Gadījās satikt
Martu Beiteri, izstāstīju, kas par bēdām. Viņa tūlīt iedeva naudu no saviem
ietaupījumiem. Un tā vienmēr kolhoznieki viens otram palīdzējuši, kur un kā
vien varēdami.
Es jau stāstīju, ka man bija divi brāļi un divas māsas. Dzimta jau
liela, jo radi tāpat bija mātei un tēvam. Tik nu mēs divas ar māsu Elzu esam
palikušas, viņa dzīvo Ādažu ciema „Smilgās”. Otra māsa mirusi tālumā. Bet abi
brāļi gāja bojā kara pirmajās dienās. Jaunākais Indriķis, kā sākt braukt jūrā,
tā arī pieķērās tai lietai. Beidza
Liepājas jūrskolu, brauca uz kuģiem. 1940.-1941. gadā viņš līdzdarbojās padomju varai, bija milicis
Skultē. Precējies bija, dēls auga. Pirmajās kara dienās viņš bija te, Ādažos.
Gatavojās braukt pie ģimenes uz Skulti. Nepaguva ... Atnāca tepat vietējie,
ādažnieki, saņēma ciet un aizveda. Tik vēlāk dabūjām zināt, ka aizvests uz Rīgu
un tur nomaitāts. Bet neko vairāk arī nezinām. Sieva ar dēlu aizbrauca prom.
Dēls tagad ir kuģa kapteinis Amerikā. Arī otrs mans brālis Arvīds bija milicis,
tikai Ropažos. Karam sākoties, sieva mudināja, ka viņam jābrauc prom, nedrīkst
palikt. Arvīds palika ... Tā arī viņu kara sākumā nomaitāja. Palika sieva un
trīs bērni. Palika, izdzīvoja un tagad saime kuplo tālāk. Pagājušā vasarā
nosvinējām „Kārklos” Arvīda mazmeitai kāzas.
Jā, 1989. gada vasara gan bija raiba!
Jūnijā nosvinējām manu 80. dzimšanas dienu. Un tad vasaras laikā vēl
trīs kāzas te nogavilējām! Šito jautrību, kas te valdīja! Tā jau ir parasts, kā
tik kādi svētki vai saiešanas, tā visi radi saka: „Tik uz „Kārkliem”! Nekur
citur neiet tik labi un lustīgi kā „Kārklos”!” Lai nu tā būtu vienmēr!
Atmiņas pierakstītas Ādažu ciema „Kārklos” 1983, 1988, 1990 gadā.
Mana mīļā vecāmamma , mīļi saukta par Māmuļu❤️cik jauki, ka ir atstāts šāds atmiņu pieraksts. Var daudz ko uzzināt par saviem senčiem
AtbildētDzēst