Iedomājās, ka ar savu godīgumu būs vajadzīgs Latvijai. Alberta Kaula privātā un politiskā traģēdija
Ģirts Kasparāns
15.
oktobris 2018
90. gados Kauls atgriezās politikā un kļuva par zemkopības ministru,
bet šajā postenī nostrādāja tikai nepilnu pusgadu.
15.
oktobrī aprit 80 gadu, kopš dzimis lauksaimnieks Alberts Kauls, kurš prasmīgi
izmantoja padomju sistēmas īpatnības, lai “Ādaži” kļūtu par paraugu ne tikai
Latvijas, bet arī visas PSRS kolhoziem. Par to viņš tika atalgots ar PSRS
prezidenta Mihaila Gorbačova padomnieka posteni, bet nespēja pielāgoties
pārmaiņām, un Kaula politiskā karjera neatkarīgā Latvijā izvērtās neveiksmīgi.
Reiz,
kad Kauls jau bija stājies pie Ādažu kolhoza stūres, pie viņa atbraucis leģendārais
kolhoza “Lāčplēsis” priekšsēdētājs Edgars Kauliņš, pabrīnījies par Kaula
saimniekošanas vērienu un teicis: “Albert, viens no diviem: vai nu tu kļūsi
slavens, vai arī sēdēsi cietumā!” Piepildījās pirmais no scenārijiem, bet
nebija tālu arī otrais: galu galā Alfrēds Rubiks, ar kuru kopā 90. gadu mijā
Kauls darbojās Vislatvijas glābšanas komitejā, vēlāk bija spiests izbaudīt
Latvijas cietumu ērtības. Tiesa gan, Kauls, atšķirībā no Rubika, rūgti nožēloja
savus grēkus un uzsvēra, ka vienmēr bijis Latvijas patriots.
Bāreņa smagā nasta
Laba
saimnieka paraugs Kaulam bija nevis kāds no komunistiem, bet gan pirmās
brīvvalsts vadītājs Kārlis Ulmanis. Alberts pats bija dzimis ulmaņlaikā, 1938.
gadā, tomēr viņa bērnība un jaunība aizritēja jau padomju laikā, kas ietekmēja
arī Kaula uzskatu veidošanos. Kaula dzimta ir no Skrundas puses; viņa tēvs
Ernests bija mūrnieks, kurš 1940. gadā atbalstīja padomju varas ieviešanu un
kļuva par Skrundas laukstrādnieku arodbiedrības priekšsēdētāju. Vēlāk, kad
Latvijā iebruka nacistiskās Vācijas karaspēks, Kaula tēvs darbojās sarkano
partizānu vienībā, bet 1944. gada martā tika nogalināts apšaudē.
Drīz
vien Alberts zaudēja arī māti, kas saslimusi un ievietota Skrundas slimnīcā.
“Ļoti labi atminos, kā drīz pēc jaungada kopā ar vecmāmiņu aizgājām uz
hospitāli apciemot māti. Otrā dienā māti pārveda mājās, ienesa istabā un nolika
uz grīdas. Jau mirušu. Tā bija pirmā tikšanās ar nāvi. Un manī iemetās
izmisums. Kā zibens spēriens galvā ietriecās apjēga, ka nu mēs ar mazo brāļuku
šajā briesmu pasaulē esam atstāti vieni. Bez mātes siltuma, aizsardzības un
glāsta. Kāpēc tāda nežēlība? Es nolīdu otrā istabā un raudāju, raudāju līdz
nespēkam…” savā grāmatā “Labrīt, mana rūgtenā diena!” atcerējās Kauls. Vectēvs
nav varējis atrast dēļus, lai uztaisītu zārku, tādēļ Alberta māte apbedīta
drēbju skapī, kas pārzāģēts uz pusēm. Albertu un jaunāko brāli Ilmāru palīdzēja
izaudzināt mātes māsa Marija, kuru ģimenē dēvēja par Elzas tanti. Arī viņa bija
smagi cietusi nacistu okupācijas laikā, ieslodzīta Liepājas cietumā un
Salaspils koncentrācijas nometnē, kara beigās aizvesta uz Vācijas nāves
nometnēm, tomēr izdzīvoja.
Mācēja rēķināt
Alberts
bērnībā apguvis visus lauku darbus un savu nākotni nolēmis saistīt ar
lauksaimniecību. Arodizglītību ieguvis Jelgavas mehanizācijas skolā. Padomju vara
ievēroja apķērīgo censoni, kurš strauji soļoja augšup pa karjeras kāpnēm. Viņš
vadīja kolhozu “Ļeņina ceļš”, bet 70. gadu sākumā Viļņā pabeidza Augstāko
partijas skolu, kas tolaik bija kompartijas kadru kalve, bet mūsdienu
terminoloģijā būtu kaut kas līdzīgs biznesa vadības augstskolai.
Iegūtās
zināšanas Kauls lika lietā Rīgas rajona kolhozā “Ezerciems”, kur attīstīja ne
tikai zemkopību un lopkopību, bet arī dažādas ražošanas nozares. Kauls
stāstīja, ka tas noticis ne tikai ekonomisku, bet arī demogrāfisku iemeslu dēļ.
“Daudzi puiši atgriezās no dienesta armijā, bet jau pēc dažiem mēnešiem nāca un
prasīja, lai atbrīvo no darba. Kad apvaicājos, kas šiem iedzēlis, atbildēja:
“Laiks sievu ņemt, priekšniek, bet te gandrīz visas jau aizņemtas…” Tad
sapratām, ka ar steigu jāorganizē palīgražošana. Sākumā kaut vai dārzeņu
pārstrāde. Mācījāmies konservēt gurķus, sākām noņemties ar tulpēm, kas tolaik
nāca modē. Izveidojām arī nelielu keramikas ražotni. Uzaicinājām darbā jaunas
meitenes. Un tā sakuplojām gan morāli, gan materiāli.”
1974.
gada vasarā Kaulam piedāvāja kļūt par kolhoza “Ādaži” priekšsēdētāju, jo
iepriekšējais priekšnieks Josifs Kukelis slimības dēļ vairs nevarēja turpināt
darbu. Kauls turpināja iesākto, jo saprata, ka ar lauksaimniecības produktu
pārstrādi un tirdzniecību var nopelnīt daudz vairāk nekā ar audzēšanu. Tā nu
“Ādaži” ražoja kartupeļu salmiņus, cepa maizi, audzēja kažokzvērus un pat
darināja vīnu, ko gan nācās izbeigt Gorbačova “sausā likuma” laikā. “Ādaži” jau
tolaik bija vistuvāk kapitālisma saimniekošanas metodēm un pēc Gorbačova
reformām 1986. gadā oficiāli kļuva par agrofirmu. Drīz vien Kauls varēja
lepoties ar “Ādažu” sasniegumiem: “1986. gadā mēs no govs izslaucām vidēji 5080
kilogramus (vidēji republikas kolhozos 3568 kg), iekūlām 50,1 centneru graudu
no hektāra (vidēji republikā 26 cnt), kartupeļu raža bija 217 centneri (vidēji
republikā 180 cnt).” Šķiet iespaidīgi, bet jāņem vērā, ka “Ādaži” varēja
izcelties uz kopumā vājo padomju kolhozu fona. Piemēram, 80. gados vidējais
izslaukums Latvijā bija ap 3000 kg no vienas govs gadā, bet mūsdienu Latvijā
tas ir ap 6500 kg gadā.
Sociālisma vitrīna
Kaula
vadītā saimniecība padomju varai bija izdevīga kā paraugkolhozs tuvu Rīgai, kur
aizvest viesus gan no citām PSRS republikām, gan no ārvalstīm. “”Ādaži” bija
sociālistiskās saimniekošanas priekšrocību vizītkarte, un “Ādažu” apmeklējums
ļāva nerunāt par simtiem nīkuļojošo, nabadzīgo kolhozu likteni. “Ādažu”
fenomens bija ne tikai saimnieciskie panākumi vien. Daudz vairāk tas tika
izmantots kā ideoloģiskais ierocis cīņā pret satrunējušo kapitālismu,” vēlāk
rakstīja žurnālists Andrejs Cīrulis.
Nemitīgā
viesu plūsma sagādāja Kaulam arī dažādas raizes. “Visskumjākais ir tas, ka
blakus patiesai interesei šurp gāžas arī tādas grupiņas, kuras vispirms divas
dienas ķemmē Rīgas un apkaimes veikalus, bet trešajā atbrauc tikai apzīmogot
komandējumu, pieklājības dēļ izauļojot cauri arī kādiem pāris objektiem. Teikšu
pavisam nopietni: tur reizēm ir slimam jāpaliek. Sevišķi tolaik, kad tika
piekodināts neaizmirst beigās uzcienāt viesus ar vīnu. Nācās izmanīties turēt
sev tumšu viltus glāzi,” savā grāmatā atzina Kauls.
Pēc
žurnālista Aivara Berķa domām, Kauls lieliski prata izmantot padomju blata
sistēmas iespējas, jo pietika aizbraukt uz Maskavu ar balzama pudeli,
“Dzintara” smaržām vai citām dāvanām, lai daudzas lietas nokārtotu sev vēlamā
veidā. “Ādaži” ieguva ārējās tirdzniecības tiesības, kas ļāva sadarboties ar
Rietumu firmām un pelnīt ne tikai padomju rubļus, bet arī cieto valūtu. Ar to
nodarbojās bijušais LU prorektors Grigorijs Lučanskis, kurš 80. gadu sākumā
bija tiesāts par sociālistiskā īpašuma izlaupīšanu, bet Kaula paspārnē
izmantoja savus sakarus un kļuva par veiklu uzņēmēju.
Gorbačova mīlulis
“Pazīšanās,
blats, māksla apiet, piekļūt, iespraukties, kādam kaut ko nocelt no degungala –
80. gados tā bija dzīves realitāte. Šo mākslu Kauls bija labi apguvis un
veiksmīgi pielietoja – līdzīgi visiem citiem, kas tolaik vadīja lielās
saimniecības. Tieši šai mākslai, kā arī savam darbīgumam un gribasspēkam
pateicoties, Kauls radīja spēcīgo Ādažu agrofirmu un nodrošināja labus dzīves
apstākļus daudziem simtiem ģimeņu,” grāmatā “Alberts Kauls triumfā un traģismā”
raksta viņa ilggadējā sekretāre Liāna Lunte.
Kauls
ļoti rūpējās par saviem cilvēkiem, attīstīja Ādažu infrastruktūru, uzcēla
modernu skolu un bērnudārzu. 1987. gada februārī visus šos brīnumus klātienē
apskatīja PSRS līderis Mihails Gorbačovs, kas bija tik ļoti iespaidots, ka
vēlāk uzaicināja Kaulu kļūt par viņa padomnieku lauksaimniecības lietās.
Nevarētu teikt, ka Kauls bija dedzīgs padomju sistēmas atbalstītājs, jo 80.
gadu nogalē viņš iesaistījās arī Latvijas Tautas frontes darbā. Taču viņam bija
lielas domstarpības ar LTF lauksaimniecības politikas veidotāju Jāni Kinnu,
kurš rosināja doties pa decentralizācijas un individuālo saimniecību
atjaunošanas ceļu, bet Kauls gribēja saglabāt lielsaimniecības. “Ekonomiskās
situācijas atjaunošana, kāda eksistēja republikā līdz 1940. gadam, nav
iespējama. Mēs nedrīkstam pieļaut Latvijas pārvēršanu par 30. gadu muzeju,”
Kauls tolaik stāstīja intervijā laikrakstam “Zeme”.
Kaulu suņiem!
Iespējams,
Gorbačova padomnieka statuss, kas viņam nodrošināja lielu ietekmi, patraucēja
Kaulam laikus saprast, ka pārmaiņas ir neizbēgamas un Latvijai pienācis brīdis
norobežoties no Maskavas varas. “Diezin vai Latvijā toreiz bija vēl otrs
cilvēks, kurš tik īsā laikā būtu tik augstu kāpis. Sakari ar pašu impērijas
caru Gorbačovu! Tā sajūta, ka tu esi visspēcīgs… Tad arī viņam radās maldīgā
pārliecība, ka sistēma, kuras virsotnē viņš atrodas, nemūžam nevar jukt. Tolaik
viņš nebija spējīgs novērtēt izmaiņas, kas veidojās Latvijas sabiedrībā. Un,
tiklīdz viņš saistījās ar Glābšanas komiteju, sabiedrības acīs viņš bija
pagalam,” atzina Kaula vietnieks Agris Everss.
1990.
gada nogalē tika izveidota Vislatvijas glābšanas komiteja, kuras priekšgalā
bija Alberts Kauls un Latvijas kompartijas līderis Alfrēds Rubiks. 1991. gada
janvāra barikāžu laikā, kad izskanēja runas par tiešās PSRS prezidenta
pārvaldes ieviešanu Latvijā, parādījās versija, ka Gorbačovs tieši Kaulam,
nevis Rubikam varētu uzticēt Latvijas vietvalža pienākumus. Kauls gan tajās
dienās nemaz nebija Rīgā, viņš bija devies uz Vīni, lai apciemotu Lučanski.
Kaula līdzgaitnieki uzskata, ka Glābšanas komitejas darbā viņš iesaistījies
vislabāko nodomu vadīts, lai novērstu asinsizliešanu Latvijā. Taču neatkarības
atbalstītāju acīs viņš jau bija ierakstīts ienaidnieka nometnē, un barikāžu
laikā tās rotāja uzraksts “Kaulu suņiem!”.
Satriekts par dēlu nāvi
Vēl
viens trieciens Kaulam bija atstumšana no “Ādažu” vadības, jo 90. gadu sākumā
agrofirmu pārveidoja par akciju sabiedrību, bet pilnsapulcē Kauls zaudēja
ādažnieku uzticību un netika ievēlēts jaunās struktūras vadībā. “Kad
kolhoznieki diezgan pazemojošā veidā izteica Kaulam neuzticību, man kļuva ļoti
smagi ap sirdi. Acu priekšā nostājās vīzija, kā šakāļu bars rosās ap kritušu un
spēkus zaudējušu karali lauvu,” atcerējās viņa sekretāre Liāna Lunte.
Nav
noslēpums, ka Ādažos daudziem bija zobs uz Kaulu, kuram bija raksturīgs
autoritārs vadības stils. Viņa vietnieks, vēlākais ekonomikas ministrs Jānis
Āboltiņš savās atmiņās atklāja neglaimojošu Kaula kā līdera portretu: “Kaula
bļaušana varēja sākties visnegaidītākajā situācijā, apvainojumi varēja nobirt
pār tavu galvu pat tad, ja iepriekšējās dienas rīkojums bija rūpīgi izpildīts.
Savā kolhozā viņš bija varonis un neslēpa, ka uzskata sevi par gudrāko. Un,
nedod Dievs, ja kāds izteica domu, ka varētu kaut ko izdarīt arī bez viņa. Kas
cilvēkus noturēja Ādažos? Tikai lielā nauda. Jo priekšnieka uzvedība bija visai
pazemojoša. Viņam patika līdēji, glaimotāji un ziņu pienesēji.”
Raitis
Apalups, kurš vēlāk kopā ar Kaulu piedalījās Vienības partijas veidošanā,
nenoliedz, ka Kauls bija iedomīgs un īpaši nerēķinājās ar citu viedokli. “Taču
viņš bija īsts saimnieks gan Ādažos, gan vēlāk pats savā saimniecībā.” Kauls
kopā ar dēliem pēc aiziešanas no Ādažiem sāka saimniekot Līgatnes pusē,
izveidoja savu saimniecību, kurai deva vārdu “Kurši”, tādējādi godinot savu
dzimto Kurzemi. Kaulam ar sievu Āriju bija trīs dēli: Alberts juniors, Armands
un Ernests. Diemžēl ģimenei nācās pārciest lielu nelaimi, jo neilgā laikā Kauls
zaudēja divus dēlus: vispirms 1993. gada novembrī pēc neveiksmīgas kuņģa čūlas
operācijas nomira vecākais dēls Alberts, bet pēc pāris mēnešiem, 1994. gada
februārī autokatastrofā gāja bojā vidējais dēls Armands, kuram priekšā uz ceļa
izgriezās kravas automašīna. Kauls nespēja samierināties ar dēlu nāvi un
uzskatīja, ka abi dēli ir noslepkavoti mafijas uzdevumā.
Stendzenieka projekts
Šādā
emocionāli nestabilā stāvoklī viņš tika uzrunāts, lai atkal iesaistītos
politikā. Kauls kļuva par līderi Vienības partijai, kas ar labiem panākumiem
startēja 6. Saeimas vēlēšanās 1995. gadā, iegūstot astoņas deputātu vietas.
Vienības partijas priekšvēlēšanu kampaņa toreiz bija odiozā uzņēmēja Armanda
Stendzenieka finansēts projekts. Stendzenieks acīmredzot cerēja iedzīvoties uz
privatizācijas rēķina, tādēļ nežēloja lielu naudu Kaula partijas atbalstīšanai.
“Kauls bija ļoti godkārīgs, un ar to viņu arī paņēma. Ādažos viņš bija
pieradis, ka pret viņu izturas ar lielu cieņu, bet 1991. gadā tas viss sabruka,
jo viss bija jāsāk no nulles. Viņš bija nedaudz apjucis, turklāt atšķirībā no
daudziem citiem kolhozu darboņiem Kauls no saviem “Ādažiem” pat neko nebija
nozadzis. Viņš varēja tikai noskatīties, kā citi braukā ar piekabēm un izvazā
kolhoza mantu,” stāsta Arnis Terzens, kurš tolaik kā konsultants bija
iesaistīts Vienības partijas kampaņas veidošanā.
No šīs
partijas Saeimā ievēlētais deputāts Gundars Valdmanis savās atmiņās apraksta,
kā kopā ar citiem frakcijas deputātiem braukuši uz Tallinu, kur bija organizēta
tikšanās ar Stendzenieku. “Stabilitāte prasa, lai likuma devēji un bagātnieki
sadzīvo draudzīgi. Tas tiks nodrošināts ar papildu maksājumiem pareizi
noskaņotiem deputātiem. Pat ja visiem 100 deputātiem jāizmaksā 500 latu mēnesī,
tas būs tikai 600 000 gadā, bet no tautas vēl vairākus gadus varēs ņemt divus
miljardus gadā,” Stendzenieka piedāvājumu atstāstīja Valdmanis.
Vienības
partijas deputāti Viesturs Gredzens un Viktors Kalnbērzs izgāza Ziedoņa Čevera
veidotās valdības apstiprināšanu, kam pietrūka pāris balsu. “Man nebija
pieņemami, ka vācietis Zīgerists būs teju noteicējs Ministru kabinetā,” savu
motivāciju vēlāk pamatoja bijušais kolhoza “Tērvete” vadītājs Gredzens. “Vienā
sanāksmē Kauls paziņoja, ka visiem bez izņēmuma būs jābalso par šo valdības
modeli. Es teicu: “Albert, katram jābalso pēc sirdsapziņas.” Alberts uzsita
kulaku galdā, ka tintnīca notrīsēja. Visi apklusa. “Tu balsosi tā, kā tev
liks!” Es teicu: “Albert, es balsošu, kā man liks sirdsapziņa, nevis tu!””
Izmests aiz borta
Visu
šo peripetiju rezultātā par valdības vadītāju 1995. gada nogalē kļuva
“bezpartejiskais” Andris Šķēle, bet Kaulam tika uzticēts zemkopības ministra
amats. Viņa karjera šajā postenī gan ilga tikai nepilnu pusgadu, jo daudziem
nebija pieņemama viņa sludinātā politika. Kauls bija skeptiski noskaņots pret kursu
uz pievienošanos Eiropas Savienībai un naivi ticēja, ka Latvija varētu būt
neitrāla valsts, līdzīgi kā Šveice. Aiz veca ieraduma viņš taisījās braukt uz
Maskavu, lai kārtotu lietas, lai gan tobrīd Latvija un Krievija jau bija divas
dažādas, ne pārāk draudzīgas valstis. Punktu visam pielika Kaula tikšanās ar
Skrundas zemniekiem 1996. gada maijā, kad viņš paziņoja: “Šī valdība dara visu,
lai jūs iznīcinātu!” Pēc pāris dienām premjers Šķēle pieprasīja Kaula demisiju.
1998. gada Saeimas vēlēšanās Vienības partija ieguva tikai 0,46% balsu, un
Kauls zaudēja jelkādu ietekmi Latvijas politikā.
“Alberts
bija iedomājies, ka ar savu godīgumu un attieksmi būs vajadzīgs Latvijai, tāpēc
visvairāk pārdzīvoja, ka nebija vajadzīgs… Izmests aiz borta. Vēl viņam ļoti
sāpēja tas, ka mēs faktiski dzīvojām uz nabadzības sliekšņa. Pensija viņam
tikpat liela kā man – 140 latu…” atcerējās viņa dzīvesbiedre Ārija. Viņiem
tikai nedaudz pietrūka, lai sagaidītu zelta kāzu jubileju; Alberts aizgāja
mūžībā 2008. gada septembrī (Ārija nomira 2015. gadā).
Alberts
Kauls ir apbedīts Zanderu kapos Līgatnē blakus saviem dēliem. “Ziniet, kas man
palicis atmiņā no Alberta bēru dienas? Šis milzīgais sirmo galvu pūlis, jo visa
mazā Zanderu kapsēta bija pilna ar tālaika lauksaimniecības spožākajiem vīriem.
Un bezgaldaudzie paldies, kas tika teikti, visi nāca no sirds! Tur bija daudz
cilvēku no dažādām jomām, kam Kauls savā laikā bija palīdzējis,” atceras
kaimiņiene Velta Joste. “Tad man radās pārdomas: cik no šiem paldies viņš vēl
pats tika dzirdējis pēdējos gados, un vismaz daži silti vārdi viņam tik ļoti
bija vajadzīgi. Šo paldies viņam pietrūka, dzīvam esot.”
* Raksta
veidošanā izmantotas grāmatas “Labrīt, mana rūgtenā diena!” un “Alberts Kauls
triumfā un traģismā”.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru